APSĪŠU JĒKABS

SVEŠOS ĻAUDĪS

3. skats
NĀVES EŅĢELIS

Rudens pļaujas laiks pagājis. Gāršiniekiem reti kāds rudens bijis tik laipnīgs kā šis. Neviena pati salna nav uznākusi nelaikā, nomaitādama zaļo labību. Arī izkūlums bijis labs, tādēļ droši var gaidīt ziemas. Un ziema tūliņ ir nākusi pēc īsā rudens stipra, pastāvīga ziema, kas neļauj rudenim ar lietu un atkusni iejaukties savā laikā, bet valda pati cieti pilnā spēkā un varā. Sniega sasnidzis ļoti daudz. Dziļās sniega kārtas dēļ ir grūti uzturēt lauka ceļus braukšanai. Bet vēl grūtāk ir tam, kam malkas vai baļķu dēļ jābrauc gāršā: meža ceļi visi aizsniguši, zirgs iestieg pats sniegā, pavest nevari nekā. Cilvēkam nav viegli, apgādājot savas vajadzības no meža. Bet cik daudz grūtāk gan nebūs tam, kam no meža jāņem viss uzturs, kā briedim, stirnai, zaķītim? Īpaši šim pēdējam, nabadziņam, sūras dienas mežā, tādēļ tas, savu bailīgo dabu pārspēdams, lien ārā no sila uz krūmiem un pļavmalām, meklēdams šķūņu priekšā kaut kādas siena zālītes, viņš nebīstas arī pat dienas laikā, bada dzīts, tuvoties cilvēku dzīvokļiem.
Dumbrāji tagad sniegā it kā iesniguši. Dziļā sniega dēļ, tie no citas pasaules gandrīz pagalam atšķirti. Kas te lai dzītos iekšā? Kam vajag malkas vai baļķu, tas lūko to dabūt no tuvākiem meža gabaliem; tikai reti kādi malkas zāģētāji, kuri malku domā vēlāk izvest, atnāk Dumbrāju tuvumā, visvairāk «izdegu» pusē, tā ka Dumbrāju iedzīvotāji laiku pa laikam dabū redzēt dzīva cilvēka vaigu. Dažs atnāk Dumbrājos pēc zāģa, ja pašam tas salūzis, vai arī iztecināt cirvi, ja tas atcirties. Citādi satiksme ar pasauli it kā pārrauta: tuvākie kaimiņi patālu, turklāt tie arī ieraduši ar gāršas vientulīgo dzīvi, nerāda nekādas lielas patikšanas satikties ar citiem, ja tikai nespiež īpaša vajadzība. Tikai reti Dumbrāju saimnieks tiek aizlūgts gāršiniekos vai nu nokristīt kādu bērniņu, vai izvadīt kādu līķi, jo tik daudz no viņa droši zin gāršā, ka viņam dieva vārds nav sveša lieta. Citādi tuvākas draudzības un pazīšanās viņam ar citiem nav, ko var sacīt gandrīz no visiem «mežzemniekiem», jo pārāk par draudzību un pazīšanos te stāv vajadzība; kad tā ir, tad pazīstas, kad nav, - iet katrs savu ceļu. Bet nevar sacīt, ka gāršinieki kūtri viens otram vajadzības brīdī sniegt palīdzību. Ja vien iespējams, tad palīdz. Tas gan laikam ceļas mazāk no cilvēkmīlestības nekā aiz bīšanās, ka, nepalīdzot otram, arī pats vajadzīgā brīdī nedabūs palīdzības. Un tādu vajadzības brīžu te gadās ļoti daudz: pietrūkst sāls, spičku, tabakas, maizes vai putraimu - iet pie tuvāk dzīvojošiem aizņemties. Ja šādas vajadzību saites nebūtu, tad paši tuvākie gāršinieki viens otra nepazītu. Ar tālākiem dabū iepazīties tik baznīckrogā, valstsmājā vai skolā, tādēļ daudz gāršinieku viens otra nemaz nepazīst, īpaši vēlāk ienākušo. Bet, kad uznāk vēl tāda ziema kā šī, tad satikšanās gandrīz pavisam apstājas.
Dumbrāji sniegā kā ierakti. Gārša visapkārt pilna piesnigusi, ka pat briedim grūti pa to pabrist. Kokiem visi zari liektin noliekušies no sniega smaguma, kas tiem uzsnidzis virsū. Tomēr, neskatoties uz visu sniega baltumu zaros, gāršai ziemu daudz tumšāks un drūmāks izskats nekā vasaru, kas gan nāk pa lielai daļai no tam, ka meža lapukoki stāv kaili kā žagari. Ap māju viss klusu un vientulīgi. Gārša to no visām pusēm ieslēgusi savā klēpī. Arī vējiem un puteņiem te mazāka vara nekā uz klaja lauka, tādēļ sniegs te nav sadzīts nekādos augstos blāķos, bet noklājies gandrīz vienlīdzīgā biezumā. Ziemu arī mežā palaikam klusāks nekā vasaru, jo tad te daudz balstiņu apklusis, kas vasaru dzirdamas. Bet vēl klusāka tāda māja meža vidū, kas no pasaules trokšņa pagalam atšķirta. No gāršas uz viņu skatoties, liekas, ka tā gluži kā apburta: te neredzi nekādas dzīvības zīmes, ēkas te pulciņā guļ tik mierīgi, kā būtu lieli, sniega apklāti akmeņi. Reti kad redz cilvēku izejam no istabas vai arī ieejam tajā vai kādā citā ēkā. Gāršas smagā šalkšana, kā liekas, te vienīgā dzīvības zīme dabā. Un šī šalkšana tev skan vienumēr ausīs, brīžiem klusāka, brīžiem stiprāka, retumis palikdama mierā. Bet tad viņa atskan no jauna, pieņemdamās spēkā, līdz beidzot tā kā vētras krākšana trako pa citkārt mierīgo gāršu. Tādā brīdī cilvēks rādās pret dabu kā nieciņš, bezspēcīgs, vājš radījums, kam, šais dabas spēkos skatoties, jāstāv klusu nomalā, bīstoties, ka nevaldāmie dabas spēki neierautu viņu savā samaitātāja griezenī. Sirds pagurst aiz sērām un skumjām, skatoties pa logu uz sakustināto gāršu, kur koki čīkstēdami un vaidēdami lokās zem vētras grūdieniem un pa starpām atskan vecu šmaugu koku brīkšķēšana, kas iz meža kaukšanas atskan kā kaujas rībieni. Diena pārvērtusies par krēslu, viss satinies pelēkā miglā, kurai visapkārt redz kā melnu ēnu gāršas apaļo līkumu. Kas no mazatnes ieradis sev priekšā redzēt arvienu jūru, tam tāds gāršas skats nevar būt svešāds, tādēļ arī Dumbrāji skatās uz to kā uz kaut ko pazīstamu un aprastu, tik vien savādāku... Pa ziemas vidu gārša rāmāka, tad aukstums vien valda, liekas, ka tas viņu sastindzinājis, ka nevar ne palocīties: koki sniedzas, kā no akmeņa cirsti, stāvu gaisā.
Bet uz pavasara pusi vētras viņā atkal sāk plosīties. Nu viņas šalka daudz mīkstāka, bet par to arī daudz smagāka, vēl daudz drūmāka nekā ziemu. Lāgu lāgiem iesities dienvidus vējš dzied gāršā pavisam savādākā balsī nekā sausais ziemelis vai ziemeļrītenis. Cita skaņa, cita vēsts arī gāršā. Kaut gan no pavasara sākuma vēl nekā nemana, tomēr rādās, ka bērziem zari būtu palikuši brūnāki, nekā tie bija ziemu...
Lieldiena tuvu pie durvīm. Šoreiz viņa iekrīt ļoti agri martā. Bet sniegs vēl nav ne pēdas kustējies no savas vietas, tas stāv kā stāvējis, tāds pats gandrīz kā ap ziemas svētkiem. Tādēļ visi, kam vien kāds garāks ceļš priekšā, steidzas to nobeigt tagad priekš šķīdoņas, kur ceļi vēl visi ziemas stiprumā un labumā. Katrs jau zin, kas tagad nokavēs izdevīgo laiku, tam vēlāk ilgi tāda būs jāgaida. To liek īpaši vērā gāršinieks, kam daudzo dūkstu, urgu un urdziņu dēļ gandrīz nemaz nav iespējams izkļūt ārā no meža pavasarī, kad sniegs jau iesācis kust un radīt ūdeņus. Tad tiem, kam kā Dumbrājiem un vēl citiem jābrauc pār Purviņezera dūksti, nemaz nav domājams kaut kur kustēt no mājas laukā. Tādēļ tagad ikkurš, kam vien vajadzība un spēja, taisās uz ceļa.
Pavasarim nākot, radies arī ap Dumbrājiem drusku vairāk dzīvības. Te dažs labs malkas cirtējs vai zāģētājs dzirdams strādājot. Dažreiz arī kāds no viņiem atnāk Dumbrājos pārgulēt nakti labāk siltā istabā nekā mežā aukstā būri. Divi tādi jau nedēļas divas vai trīs nāk ik vakara uz Dumbrājiem gulēt.
Arī Dumbrāju Grīvis grib priekš lieldienas izbraukt pilsētu, kamēr ceļa laiks un precei cena. Viņš izbrauc ar abi zirgi, paņemdams kalpu līdz. Sieva ar Māritiņu vienas paliek mājā, jo meitas pa ziemu viņi netur. Ja nu malkas cirtēji nenāktu pie viņiem gulēt, tad gan meklētu drošības dēļ otra lielā cilvēka pa to laiku, kamēr vīrieši pa lauku, bet, kad nu šie solījušies pirmdienas vakarā tūliņ nākt uz Dumbrājiem gulēt, tad saimnieks ar kalpu pirmdienas rītā agri dodas ceļā, paļaudamies uz viņu solījumu, ka nāks.
Trešā diena jau pagājusi, kamēr Dumbrāju saimnieks ar kalpu no mājas izbraucis. Sieva viena pati sēd mājā pie vāja bērna gultas. Diena jau iet uz vakara pusi. Laukā sāk tumst. Sniegs putinādams virinās zemē. Saredzēt apkārtnē var tik to tuvāko. Ar krēslu vairojas arī sievas bailes, kam vienai pašai gāršā, tālu no cilvēku tuvuma un palīdzības, jāpavada nakts. Ne pirmdienas, ne otrdienas vakaru malkas zāģētāji neatnāca. Kas tiem gan varēja būt par kavēkli? Tīšām viņi tak solījuma nepārkāpa! Izgājušo nakti viņa tak lāgu lāgiem dabūja aizvērt acis, jo Māritiņa tad arī gulēja un nelikās vēl tik cieši slima, bet kas šonakt lai to drīkst; kur bērns guļ kvēlošiem vaigiem, ātri dvašodams un ne acu vaļā neatvērdams?! No vājā bērna gultas māte gan ne soļa nebūtu kustējusi nost, bet bija vien bērns jāpamet uz kādu brīdi viens pats, kamēr pati apkopa kustoņus, kurus arī nevarēja aizmirst bez barošanas. Apkopšanu kaut kā pasteigusi un padarījusi, steigšus atkal steidzās atpakaļ istabā pie meitenītes lūkot, kā tai klājas. Bet labošanās neredz nekādas. Ar bērna sāpēm aug arī viņas bailes un izmišanās. Kaut jel kādu cilvēciņu varētu ieraudzīt, kam lūgt palīga vai padoma! Bet tuvumā neredz kustam neviena paša. Viņa kliedz, sauc, bet cits neatsaucas kā vecā, tumšā gārša. Gan paskrienas kādu gabalu tuvāk tiem vidiem, kur mežinieki redzēti strādājot, - izsaucas, izkliedzas tur, bet velti! Mežs šalc savu dziesmu un aprij viņas balsi, - cilvēka nekur. Atkal viņa skrien pa dziļo sniegu, slapja nobridusies, uz māju atpakaļ bērna lūkot, vēl acis visapkārt mezdama, vai neieraudzīs kur kāda cilvēka, - bet velti viss! Padzirdījusi noslāpušo bērnu, kam arvienu mute paliek sausa, skatās no jauna pēc palīga. Kā lai gan iedrošinājos bērnu tik vāju pamest vienu, kamēr pati aizskrien uz Dzegužiem, tuvākajiem gāršiniekiem, pēc kaut kāda palīga vai cilvēka, kas nāktu klāt dzīvot? Un tie jau nav tuvāk par verstīm trim. Brist uz turieni, tik dziļā sniegā! Bet varbūt dievs būs žēlīgs un sūtīs jel kādu palīgu, tā viņa domā savā prātā. Vai viņam nezinams, cik viņa vientule un atstāta un cik ļoti viņai vajaga palīga? «Piesauc viņu bēdu laikā, tad viņš tevi izraus.» Un viņa lūdz un sauc, nopūšas un raud uz dievu, cīnīdamās ar viņu savā lūgšanā, tiekams viņš paklausītu, bet kur nu ir palīgs? Nekur, nekur neredz. Vājība arvien vairāk pārņem bērnu, un vientulība un atstātnība māc un spiež nabaga sievu vairāk kā pirmāk. Velti asaras, - kas tās redz? Velti saukšana un nopūtas, - kas tās dzird? Tālu cilvēku ausis viņas palīdzības lūgšanai, tālu nost viņu acis no viņas posta un izmišanās. Māte, savam bērnam palīdzības meklēdama un saukdama, pamesta viena pati kurlās, aklās un mēmās dabas vidū? Bet kur tad dievs, kas valda par dabu un cilvēkiem? Kādēļ tas no viņas apslēpies, kādēļ tas viņu atstājis?... Cik gara diena pavadīta no agra rīta ar bailēm, ilgošanos un gaidīšanu. Bet cik gara gan tad vēl nebūs nakts! Nu jau diena gan iet uz galu. Varbūt vēl kāds malcinieks brauks tuvumā garām? kas zin?.. varbūt? Viņa atkal izskrien laukā un skatās, un sauc uz visām pusēm. Bet redzēt neredz nekā kā tik caur pelēko sniega virpuli tumšo gāršas loku, - un dzirdēt nedzird cita kā tik pati savu balsi, kas liekas jau izgaistot, gāršas neaizsniegusi. Raudādama sieva atkal skrien istabā pie vājā bērna. Visa garā nakts vienai pašai meža vidū, nomodā stāvot pie mazās vājinieces gultas! Kā to lai pavada? Kā lai sagaida rīta? Un kāds gan tas atnāks? Vai Māritiņa līdz tam vēl izturēs? Kas tā gan par vājību, kas viņas bērnu saņēmusi?
Elpošana arvienu paliek ātrāka, īsāka - kā velk dziļāk, tā bērnam jāraud par dūrieniem sānos. Varbūt Māritiņa kur apsaldējusies, jo viņai kāss arī piesities, kas sāpes padara grūtākas? Bet kā viņa to varēja, viņu tak tā glabāja, kā aci pierē? Kaut jel vīrs to būtu varējis paredzēt, viņš ne soļa nebūtu kustējis no mājas! Bet nu viņš tik varbūt labi ja nobraucis pilsētā, jo bez nedēļas jau tās nevar izbraukt. Tik svētdien, ja labi vai pirmdien, viņš vēl var tikt mājā, - kas līdz tam viņai vienai ar bērnu nevar atgadīties? Un cik liela tad nebūs viņa iztrūkšanās, mājā atbraukušam?...
Nakts pārvarējusi dienu. Visur ārā tumša nakts. Vējš šņākdams skrien pa gāršu un gaudo ap vientuļas istabas pakšķiem un klabinās ap logu rūtīm. Istabā sieva dzird tik sienas pulksteni vaidošā balsī tikšķam,·- liekas, it kā tas nespētu vairs kustēt uz priekšu, gaidīdams brīža, ko atstāties un atpūsties, - un bērna klusos vaidienus, kas viņai duras sirdī kā dūrieni.
Acumirkli viņai uznāk it kā miegs, - - rādās tā kā sapņi. Viņa stāv jūrmalā. Ancis, neklausīdams viņas lūgšanas, kāpj kuģī, atstādams viņas abas ar Māritiņu vienas malā.·Viņa izstiepj pēc tā savas rokas, bet kuģis aizpeld projām, arvienu tāļāk nost no malas, viņa raud un žņauga rokas... Bet tad uzreiz dzird sev ko līdzās ūdenī iekrītam. Viņa paskatās: Māritiņas vairs nav, tikai rociņu vēl redz iz ūdens. Steigšus viņa lec tai pakaļ...
Galva viņai atsitas pret gultas galvgaļa stabiņu, - viņa pamostas. Miegs viņu bija gribējis pārspēt. Acis atvērusi, viņa redz, ka suns stāv pie durvīm un smilkstēdams lūdzas, lai laiž ārā. Vienīgais sargs un biedris nu skraida riedams un gaudodams pa lauku. Par kādu brīdi skrien atkal riedams atpakaļ pie istabas durvīm, it kā būtu pamanījis kādu cilvēku nākam. Priecīgā cerībā sieva steidzas durvis attaisīt: reiz tak dzīvs cilvēciņš nāks viņu apraudzīt. Bailes viņai nav, ka šis cilvēks varētu būt ļauns zaglis vai cits kāds bezdievis, viņai prieks, ka tik cilvēks nāk pie viņas. Kaut tik dzirdētu cilvēka balsi, cilvēka mutes valodu! Un, ja viņš ar būtu nezin kāds gāršas zaglis, viņa tam ar prieku atdotu visu, kas vien viņai ir, pat vai dzīvību, bet lai tik bērnam palīdzētu. Ārā izgājusi, viņa klausās ko klausās, - bet vai tad suns būs velti rējis? Nedzird neviena cilvēka nākam. Viņa pārbauda katru troksni, kas vien aizņem viņas ausis, - bet cilvēka nejūt nekur tuvumā. Bet vai tur gāršā nedzird it kā cilvēku kliedzam? Nē, tas tikai vējš šalc pa kokiem, - izbaidītas domas viņu tik mānīja. Ilgi viņa stāv nakts tumsā viena pati, klausīdamās, līdz kamēr aukstums, basām kājām klāt ķerdamies, atgādina viņai, ka Māritiņa viena pati istabā. Mudīgi viņa atkal piesteidzas bērnam pie gultas un atveldzina tam izkaltušo muti, jo dzēriens ir tas vienīgais, ko viņš vēl bauda, ēdiena tas nemaz neņem mutē. Baltām pusviru acīm, bālu seju meitene vairāk līdzināma mironei nekā dzīvai. Izbijusies māte atkal nosēstas tai pašā vietā, lai no jauna uzsāktu ciest vecās mokas: šaubīšanos starp bailēm un cerību. Kaut jel drīz izšķirtos vai nu uz vienu, vai otru pusi, bet kādēļ tad bērnam tik grūti ciest?! Un pulkstenim rādītājs velkas tik gausi uz priekšu, ka viena pati stunda liekas būt visas nakts garumu! Bezjūtīgs tiešām pulkstens sievas nepacietīgajam prātam, tikpat nejūtīgs kā laukā gārša; kā visa daba pret cilvēku sāpēm un mokām. Tādā pašā bezjūtīgā balsī dzied arī circenis aiz skursteņa. Tam, kā liekas, ar citu neko nav daļas kā tik pašam ar savu dziesmu. To viņš čirkstina bez mitēšanās, reti tik starpā apstādamies. Mātei pie bērna gultas nepanesams viņa vienmuļais troksnis. Lāgu lāgiem viņa paceļas augšām no sava sēdekļa apklusināt miera traucētāju. Šis arī uz kādu brītiņu paliek mierā, bet tad sāk no jauna savu veco dziesmu. Arī suns ārā, aiz durvīm smilkstēdams, lūdzas, lai laiž iekšā, un kasa ar kājām pie durvīm, lai jel saimniece dzirdētu un atvērtu durvis. Iekšā ticis, arī šis tūlīt dodas pie mazās vājnieces gultas un skatās it kā saprātīgs gan uz vājā bērna, gan uz nomodā stāvošās mātes, bet, nedzirdējis neviena priecīga vārda no saimnieces mutes, nokar arī viņš bēdīgs galvu... Pulkstens nosit pusnakti. Kas lai sagaida rīta tik garai naktij! Raudādama sieva atkal griežas ar lūgšanu pie sava dieva, lai jel viņš dotu palīdzību no sevis, kur no cilvēkiem tie svešos ļaudīs nekā nevar cerēt, ne gaidīt. Visi te tālu, visi svešnieki! Ah, kā dzimtenē gan būtu citādāki! Vai tur viņai tā vienai pašai vajadzētu sēdēt pie bērna gultas? Tur tak jel cilvēka seju dabūtu redzēt, - bet te? -visapkārt melnā gārša un gāršas šalka! «Vai tēvs drīz būs mājā? Ko viņš tik ilgi dara?» vājā pamodusies lāgu lāgiem vaicā mātei. Ko lai māte atbild? Vai katru brīdi arī viņai nedeg ilgošanās, lai vīrs drīz pārbrauktu mājā! Nomodā gaidot un baiļojoties, sievai brīžiem uznāk sēdošai tāds kā pusmiegs, viņa dzird dziedam «kambarī» skaistām balsīm brīnišķi jaukās skaņās. Lāgiem skaņu viļņi atsitas viņas ausīm tuvāk, lāgiem tie tālāk, tad paceļas augšā un skan pār galvu it kā no debess... Pamodusies dzird atkal bērna kluso vaidēšanu un circeni jo stiprāk čirkstam aiz skursteņa. Pulkstens jau rāda rīta pusi. Lākturi iedegusi, sieva iziet laukā apskatīt kustoņus. Tad, atpakaļ nākusi, sēd atkal vecā vietā un gaida rīta. Un reiz tak tas arī rādās tuvumā. Jau svīst pa logu iekšā pirmā gaismiņa. Kaut jel ar jaunu rītu austu arī jauna cerība! Garā nakts reiz pagājusi, kaut jel tā būtu pēdējā tāda nakts! Tiklīdz gaišs, viņa, Māritiņu kaut kā nomierinājusi un iepriecinājusi, vienai palikušai nebīties, steidzas; dziļo sniegu brizdama, uz Dzegužiem. Sirds nav mierā, atstājot bērnu vienu pašu vāju gultā tikai suņa apsardzībā, bet vēl nemierīgāka viņa ir, sēdot gultas malā un negādājot nekādas palīdzības, tik skatoties bērna sāpēs. Ārā laiks mīksts un smags; tādēļ nevar kā uzsalušā iet. pa sērsniem, bet kājas visur, kur liek, iestieg pāri ceļgaliem sniegā. Ceļa uz Dzegužiem tikpat kā nemaz. Jau pie pirmās pusversts sievai aiz nokušanas jāapstājas atņemt elpu. Kaut jel dievs palīdzētu drīz aizmocīties līdz galam, lai ietu, cik grūti iedams! Stundas divas droši pagājušas, kamēr viņa aizbridusi uz Dzegužiem. Nonākusi grib Dzegužu māti lūgt, lai jel nākošu nakti tā nāktu viņai pie bērna klāt dzīvot, jo pati aiz miega bada, sirdssāpēm, noguruma un raizes dēļ kustoņiem novārgusi līdz nespēkam. Iegājusi rijiņā, redz, ka Dzegužu māte nedēļās guļ vāja bez kādas kopējas, bez kādas citas palīdzības. Nevar viņa gultā ne pagriezties. Bērniņš pats arī bez kādas palīdzības ienācis pasaulē. Bet vai nu viņš pirmais tāds bērns gāršā, vai pēdējais? Vājš arī viņš guļ mātei līdzās, čiepstēdams kā putnēns. Dzegužu māte lūdz Dumbrājenei, lai šī, kamēr dēlēns aizskrējis pasaukt tēvu no trauku taisīšanas, nomazgātu viņas bērniņu, jo arī viņa par ziemu viena pati, netur arī viņa meitas kā liela daļa gāršinieku, kam jau bez tam aiz radu būšanas vai kā citādi nav otras sievietes, kas klāt dzīvo. Kaut gan abas sievietes ļoti nobēdājušās, tomēr abām prieks, ka satikušās tādā grūtā brīdī. Dumbrājenei bērnu mazgājot, Dzegužu māte dod tai padomu, lai šī labāk nemaz nepūlējoties priekš daktera vešanas meklēt zirgu. Kad jau neesot nekas ne lūzis, ne iecirsts, ne iegriezts, ne sasists, - kam tad tur daktera vajagot? Iekšas vainai meklēt dakteri, - esot tīri nieki. Un, kad vēl šis tā būtu paņemams tuvumā, bet lai nu braucot tās trīsdesmit verstis, - tas tak esot ceļa gabals - tur neesot no tā labāk neko domāt. Lai tik ejot vien pie Zaļo tēva, iekšas vainai viņš tas labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai: ar dievvārdiem - bet gan jau palīdzēšot. Vai tad šai nu arī esot viegla diena, vienai tā guļot, - tēviņš (vīrs) jau arī tādā reizē neliekoties neko daudz par šo zinot, - neesot neviena, kas kaut ko pasniegtu vai padotu, kas ietu labāk pie sirds nekā sausa maize ar gaļu, ko dēlēns pienes. Bet ārsts gan Zaļo tēvs esot pats labākais, - kā viņš redzēšot, tā darīšot, vai paspaidīt, vai apriebt, vai apvārdot, dievvārdi tam cilvēkam visi esot galvā kā baušļi - tas ar palīdzēšot. «Ko, vai nesūtīt man puikas, lai aizbrauc pēc Zaļo tēva?» Dzegužu māte vaicā Dumbrājenei. Bet šī neatbild ne vārdiņa, tik sēd vien, bērnu nomazgājusi, vājai gultmalī. Dzegužu māte vaicā vēlreiz, un, kad arī tad Dumbrājene vēl nekā nedzird, tad parausta viņai aiz rokas. Nu tik vēl redz, ka sēdētāja, krēslā sēdoti, aizmigusi. Izgājušo nakšu vārgšana bez miega un grūtais bridiens to tā nokausējuši, ka viņa tūliņ, rokas mierā likusi, iemigusi un no visas Zaļo tēva slavēšanas nekā nav dzirdējusi. Sapratusi, ko Dzegužu māte vaicā Dumbrājene nekā negrib dzirdēt no Zaļo tēva, kas ar dievvārdiem dzen peļņu. Viņa tik domā, kā dabūt dakteri mājā, vai arī, ja viņš nebrauktu līdz, tad tak jel kā atvest kādas zāles. Bet kur ņemt pakaļbraucēju? Dzegužmāte grib sūtīt puiku uz Sausviežiem jo tie tak laikam visi būs mājā, visi, cilvēki un abi zirgi. Cerība uz dabūšanu te tādēļ jo drošāka, ka Dumbrājs pērnvasar bija devis Sausviedim savu zirgu, ko aizbraukt pēc daktera, kad tam koks krizdams bija pārlauzis kāju. Var būt, ka arī Sausviedenes mātei būs vaļa nākt uz Dumbrājiem Māritiņai klāt dzīvot, un, ja tai neiznāktu, tad lūkotu padot ziņu uz citām mājām, lai jel kāds cilvēciņš nāktu palīgā tur, kur bez palīga nevar iztikt. Zirgs jau aizjūgts, ar ko Dzegužu mātes dēlēns aizvedīs Dumbrājēni uz māju un tad brauks uz Sausviežiem ziņas dot. Simtukārt pateikdamās, Dumbrājene šķiras no Dzegužiem, steigšus steigdamās pie sava bērna.
Viņai prāts tagad kā mierīgāks, zin tak arī citi cilvēki par viņas bēdām un viņas vajadzību. Un, lai arī viņi visi ir sveši ļaudis, ne radi, ne tuvinieki, tomēr viņi ir cilvēki ar cilvēku sirdīm, kas iežēlosies par viņas grūtumu. Vai tiešām viņiem sirds vietā būtu akmens? Jādomā tak, ka viņi, tiklīdz ko dzirdēs par viņas bēdām, steigsies palīdzēt, ja tik maz varēs. Gāršiniekos tak viens otram palīdzības neliedz, lai arī paši savā starpā nav ne radi, ne pazīstami.
Paļaušanās un cerība viņai aug un līdz ar to arī sirdsmiers un uzticēšanās dievam.
Pagalmā atbraukusi, viņa piekodina Dzegužu dēlēnam, lai neaizmirst Sausviežos visu izstāstīt un lūgt, lai jel kāds nāk viņas apraudzīt.
Tad viņa klāt pie bērna gultas un pilda no jauna pie gultas pielikto tukšo ūdens krūzīti, - slāpēs Māritiņa visu izdzērusi. Suns, līksmodamies, ka saimniece atnākusi, vicina asti un slienas pašai klāt aiz prieka. Bet vēl lielāks prieks Māritiņai, kas, acis atvērusi, atkal redz māti savā tuvumā. Sorīt viņa daudz spirgtāka, daudz jautrāka nekā vakarā un naktī. Varbūt dievs palīdz un viss pāries?... Vai pavisam lai sūta pēc daktera?... Tomēr zāles nekaitētu... Lūk, bērns runā un smejas. Dievs tak būs žēlīgs...
Bet prieks ir īss. Drīz sašļūk visa cerība, visa priecīgā paļaušanās. Vecās sāpes nāk atpakaļ. Redzams, tas tik drīz nevar pāriet. «Māt, liec man rokas zem sāniem, tā man labāk!» bērns saka. Mātei, to dzirdot, visa cerība pagalam.
Ārā sniegs laižas mīkstām, slapjām pārslām zemē. Istabā atkal tā pati ierastā dienas gaita, - bez cerības, bez labošanās. Pulkstens pie sienas vaidēdams ziņo nemitošo laika tecēšanu mirkli pa mirklim pagātnes klēpī. Viņš liekas istabā esot otrs vājnieks, kas sagaida katru nākošu brīdi ar vaidām un, to pavadījis, atdod viņu kā nopūtu pagātnei. Sieva skatās pa logu uz gāršu, kas atspīd kā melna sēta aiz balta sniega griezeņa. Pagalmā zaķītis staigā tik mierīgs un drošs, kā kad nebūtu vis sētvidū, bet pats savā mežā. Viņš liekas lasot nokritušas siena zālītes. «Paskat, meit, kur zaķītis,» viņa grib teikt. Bet nē, kam viņu modināt, labāk lai viņa guļ, tā viņa domā un atstāj bērnu mierā. Un, lūk, pie pirtiņas stirniņa, pacēlusi ragus, klausās vai arī kā skatās, tad mundriem soļiem ietek pāri rugājiem gāršā. Kā Māritiņa par to priecātos. Bet labāks viņai miegs. Un vai gan vājam tas varētu dot kādu prieku, kurš pats negrib gultā ne pakustēt!
Atkal ārā jau krēsla, atkal nakts gaidāma. Bet šoreiz viņa netuvojas tik bīstama: nāks jel tak viens cilvēciņš viņas aplūkot, nebūs tak kā izgājušu nakti vienai pašai jāsēd pie vāja bērna. Jau vakars iesācies, jau nakts pienākusi, bet vēl neviena cilvēka kāja nav spērusi par šīs mājas slieksni. Bet tad durvis atveras un ienāk gaidītā Sausviežu vecāmāte, pirmais cilvēks pēc vīra aizbraukšanas. Dumbrājene nezin, kā par to priecāties, kā vecaimātei par to pateikt. Un tad vēl viņa ir vecāks cilvēks, kas vājību savā mūžā ir diezgan redzējusi un diezgan pazīst - tiešām viņa kā dieva sūtīta. Atnesusi viņa bērnam līdz arī kādus ziemas ābolus, jo Sausvieži, agrāk nekā Dumbrāji iebūvējušies, paspējuši iestādīt pie mājas kādas ābelītes, kurām izgājušu rudeni bijis jau labi daudz ābolu.
Meitene priecādamās saņem viņas doto ābolu un sāk ēst. Tas gandrīz vienīgais, ko viņa šodien ņēmusi mutē.
Arī Sausviežu māte spriež, ka daktera neparko nevajagot. Bērns apsaldējies, lūk, kā kāsējot, - gan jau tas pāriešot, un, ja ar tā būtu iekšas roze, tad Zaļo tēvs to izārstēšot labāk nekā desmit dakteru. Lai apdomājot tādu ceļa gabalu mērīt, un vai tad šis arī esot par velti? Meitasvīra šai neesot mājā, tas ar veselo zirgu izbraucis, rītu varbūt būšot atpakaļ, - otrs zirgs gulot ienāšus. Un tad jau, ja dakteris jāvedot uz gāršu, vajagot divu zirgu, viena ko atvest, otra ko aizvest. Ja nu zāļu vien gribot, tad gan varot iztikt ar vienu pašu zirgu, bet, ja pašu gribot vest, tad vēl jāmeklējot citur otrs zirgs, kas būtu tūliņ gatavs, ko aizvest, - lai nebūtu jākavējas. Un nezinot pat, vai dakteris jel maz esot mājā tad jau diena, dažreiz pat vairāk, jāgaidot, kamēr atbraucot. Un labu prātu viņš tak nebraukšot uz šiem «mežzemniekiem», un, jā ar brauktu, vai tad šis līdzētu vairāk nekā Zaļo tēvs? Ko dievs licis, tas būšot. Pašiem tik jānogaidot.
Palīdzība, ko māte savam bērnam domājās sameklējusi, aizbēg atkal tālumā. Vai pati nelaime vīru dzina īpaši šonedēļ izbraukt no mājas?! Bet vai tad cilvēks var paredzēt?
Abas sievas sēd pie vājās meitenes, viena raudādama, otra raudātāju priecinādama. «Ej gulēt, meit, - atgulsties. Ar savu roku tu jau to sāpju tak neatņemsi. Pagulēsies, būs prāts pašai mierīgāks. Rītu gādāsim kaut ko pašas, ko bērnam pielikt, kādas mizas vai zāles, vai sūnas... Ko tad dievs darīs, tas būs. Bet tu ej pie miera! Bērns paslimo, pavārgo, - bet palūk, pāriet tas, vesels atkal... Ej tik gulēt, gan par bērnu es zināšu.»
Caurām dienām un naktīm izvārgusies, Dumbrājene paklausa Sausviežu mātes padomam un, bērnu aplūkojusi, liekas gulēt. Kādas stundas miegs liekas būt diezgan ciets, protams, aiz noguruma, bet tad viņa atkal uztrūkstas un skatās pēc bērna. Miegs pagalam. Un it kā vakar noliktās drēbes viņa apvelk atkal tās pašas vecās sāpes, uzņem to pašu smago sirdsslogu. Atkal kā dzelons viņai ieduras sirdī un nekustas projām no turienes. Un, ja arī atkal par lāgu viņa liekas gulēt, tad acis gan aiziet ciet, bet sirdī skumjas un raizes neiemieg. Miegā neaizmirstas vairs tas, ar ko vakar apgulās, un tādēļ rītā mana, ka starp gulšanos un celšanos nav bijis nekādas starpas atspirgšanai, bet ka viss ir bijis murgu brīdis, pa pusei miegā, pa pusei nomodā, kur ap prātu apvilcies it kā tīkls un krūtis aizņēmis it kā smags tvaiks, kas spiež sirdi pat miegā. Skaidri jūt: sirds sāp, bet kādēļ? tā vairs nevar atminēties, - it kā kāda ēna aptumšo prātus. Un tas esot miegs?
Tādā murgošanā viņa pārvada nakti līdz rīta pusei, guldamās un satrūkdamās no miega.
Atkal jauna diena iesākusies. Bet cerības viņa nav nesusi; - kas vēl no vakardienas cerības atlicis, to šī jaunā diena izpostījusi. Māritiņa gul jo ciešāki slima. Elpot viņai nākas ik brīža grūtāk.
Pēc brokasta Sausviežu māte aiziet atkal uz māju, brizdama pa dziļo sniegu, kamēr tiek uz iebrauktā meža ceļa, pa kuru vairāk vadā malku. Viņa grib lūkot, vai meitasvīrs jau mājā un, ja mājā, kādēļ tad nebrauc gar Dumbrājiem pēc daktera. Ap vakaru viņa solās atkal atnākt uz Dumbrājiem. Dienu paliek Dumbrājene viena pati pie vājās. Atkal viena grūta diena apgulstas pie citām. Sirds Dumbrājenei it kā pamirusi, tā vairs, kā liekas, nesajūt sāpju, gul viņai tā kā smags slogs virsū, it kā migla apņēmusi acis un prātu: cilvēks staigā kā pa miegu un ir tak nomodā.
Sausviežu māte vakarā atkal ir klāt. Bet viņas meitasvīrs vēl nav atbraucis. Ja viņš nakti atbrauks, tad rītu no rīta viņš brauks uz Dumbrājiem un no turienes tūliņ pie daktera. Atkal abām sievām tāda pati nakts kā pagājušā. Lāgu no lāga Sausviežu māte uzmācas Dumbrājenei, lai jel viņa atmestu domas par dakteri un grieztos pie Zaļo tēva, kas ar dievvārdiem izdarīšot vairāk nekā šis ar savām zālēm. Bet ikreiz Dumbrājene ar riebumu atraida Zaļo tēvu ar viņa dievvārdiem.
Sestdienas rītā Sausviedis iebrauc Dumbrājos, gatavs uz ceļu. Dumbrājene viņam visu labi izstāsta, kā Māritiņai klājas; redz arī viņš pats savām acīm, cik meitene vāja, tādēļ bez kavēšanās aizbrauc garo gabalu pie daktera.
Mātei sirds sava bērna dēļ paliek mierīgāka, jo nu tak viņa apzinās darījusi savu pienākumu, darījusi tik, cik vien viņai iespējams. Varbūt atved drīz dakteri, varbūt tas vēl var ko palīdzēt, - šīs domas viņai it kā vēl stiprina vājo cerību, kaut gan bērns, gulēdams pusviru acīm, muld gan saprotamus, gan nesaprotamus vārdus.
Bet paiet sestdiena, paiet svētdiena, - svētdiena, kura neiesākas vis kā citas ar saimnieka turētiem rīta pātariem, - pienāk jau svētdienas vakars, bet vēl nejūt Sausvieža ne ar dakteri, ne ar zālēm.
«Kungs, kā tev tīk, ar man tā dar,» saimniece lūdzas, dievam pavēlēdamās, kaut gan sirds viņai brēktin brēc uz dievu: «Dari viņu veselu, dari veselu!» Grūti viņai locīt savu prātu zem dieva prāta. Kas vairs viņai un viņas vīram paliek pasaulē bez šī bērna? Bet vai tad dievs viņiem to atrautu, kas viņiem tas visumīļākais, tas vienīgais?
Un tomēr, kaut gan negribošai, viņai jādomā par bērna nāvi, kam spēki, vājības pārņemti, acīm redzot zūd. Ilgi arī vairs nebūs jāgaida uz pēdējo brīdi, ja vājība nemazināsies. Dievs lai sargā, ja bērns nomirtu, vīram neredzot. Kas tā viņam būtu par iztrūkšanos!
Kaut jel dievs, ja tā spriedis, jel tik ilgi uzturētu meitiņu dzīvu, kamēr vīrs pārbrauc!
Un gaidīdama viņa tek vakarā laukā klausīties, vai jau kas nebrauc. Pēc kā gan viņa nu visvairāk ilgojas? Vai pēc daktera un zālēm? Ai, ko tas gan daudz vairs līdzētu, kur bērns gandrīz uz aiziešanu! Bet vīrs, vīrs, kaut jel tas nupat būtu mājā! Un vai tad ir agri viņa gaidīt, kur nedēļa jau tepat apkārt? Labā ceļā jau arī vēl agrāk varētu atbraukt. Velti izklausījusies un izgaidījusies, viņa tek atkal iekšā atpakaļ pie Māritiņas un klausās, vai tā vēl elpo. Bailes viņam pārņem sēdot pie Māritiņas gultas. Ko gan Ancis teiks atbraucis? Vai tas nepārmetīs viņai, ka nav diezgan par bērnu rūpējusies, nav diezgan tā uzskatījusi, nav diezgan labi kopusi? Bet vai viņš tā varētu viņu apkraut ar pārmetumiem, zinādams labi, cik cieši viņas sirds pieaugusi pie Māritiņas. Vai viņš tiešām ticēs, ka viņa darījusi visu, ko tik vien spējusi?
Un atkal viņa iztek ārā klausīties, bet nedzird nekā cita kā tik pavasara nakts smago, dobjo šņākšanu gāršā, kur vējš, visu visādās balsīs pūzdams, skraida gan svelpdams, gan gaudodams, gan elsdams, gan atkal šņākdams un krākdams kā milzis gulētājs.
Drīz viņa tek atkal iekšā un modina Sausviežu māti, jo vientulība vienai pie vājā bērna viņai nepanesama. Baiļojoties un gaidot jau pienākusi pusnakts, cik ilgi tā vēl bērns varēs izciest? Pulkstens jau rāda rīta pusi, kad suni dzird priecīgi ierejamies. Reiz laikam vīrs tak būs mājā? Un tiešām! Ārā izskrējusi, sieva dzird vīru ar kalpu pagalmā runājam. Priecīgi iekliegdamās, viņa tam krīt klāt un ved steigšus istabā.
No sievas savādās izturēšanās vīrs noprot, ka mājā gaida kāda nelaime. Iekšā iegājis, drēbes nolicis un Māritiņu ieraudzījis gultā vaidam, viņš visu uzreiz noprot īstā brīdī viņš vēl atbraucis. Pie gultas piegājušam, bērns viņam vēl taisās it kā uzsmaidīt un tad, - tad iesākas pēdējais cīniņš... Nāve izpūš vājo dzīvības svecīti vājās miesās.
Klusu paliek visi istabā. Klusa arī mazā cietēja gultā uz mūžu. Beidzamais dvašas vilciens lēni aizlidojis pār atdziestošām lūpām. Klusu klusu viss istabā. Nāves eņģelis te nolaidies, pabeidzis te savu darbu un aizsteidzies. Bet istabā vēl jūtama viņa spārnu vēsma, kurus cilājot viņš sāpīgi satriecis divas sirdis. Nupat viņš bijis šī mazā pulciņa vidū un vienu no tā atšķīris, izraudams no pakaļpalikušām sirdīm pēdējo prieka ziediņu, salauzdams tās pašas drupu drupās...
Drebošiem ceļiem vīrs un sieva stāv pie mazās mirējas. Nāves aukstums viņus aizņēmis, izbailes viņus abus sagrābušas...
Bet drīz sāpes aizdzen izbailes... Skaņas raudas atskan klusajā istabā... Nāves eņģelis te sitis dziļas rētas, nebēdādams par ievainoto siržu dziedināšanu...
Jaunas dienas gaisma aust istabā, kuru nāve izstaigājusi. Ar gaismu arī piebrauc Sausviedis ar daktera zālēm, ko tas Māritiņai devis pret duramo krūtīs. Ilgas gaidīšanas dēļ uz daktera, kas bija aizvests pie tāla vājnieka, viņš tik vēl tagad paspējis atbraukt ar zālēm. Bet ko gan nu vairs līdz zāles tai, kas jau «izārstēta», jau «viscaur vesela»?
Drīz pēc Sausvieža ienāk arī abi malkas zāģētāji, kurus Dumbrājene izgājušu nedēļu par velti izgaidījusies. Vai agrāk tie nevarēja nākt? Ziņoti nomaksāt galvasnaudu, viņi agrāk nebija varējuši ietaisīties pie sava agrākā darba.
Istabā tā saradies vairāk cilvēku. Visi klusu ciezdami uzskata mazās mīlīgo seju, kam, kā uzvarētājai, nāve jau pārciesta. Vai nu tam, ko katrs sevī sajūt, nedot izskaņas vārdos? Vai lai mēmi visi stāv ap mirēju, neizteikuši, ko nāve cilvēka mūžā nozīmē?
To atzinis, mājastēvs paņem dziesmu grāmatu un iesāk: «Ak; kā nu dusi svētīgi!» No dziesmas atskan prieks par pārciestām zemes grūtībām un ilgošanās pēc tā miera, ko mazā jau aizsniegusi.
Dziedāt beidzis, mājastēvs nometas ceļos pie bērna gultas un sāk runāt iz savas satriektas un salauztas sirds. It kā stīga trīcēdama sāk skanēt, tā arī runātāja balss, ar raudām cīnīdamās, drebēdama ieskanas. Un it kā stīga trīcēdama grib izdot visas skaņas, ko tā sevī satur, tā arī runātāja balss, trīcēdama kā stīga, grib izskanēt visu, ko sirds sajūt šinī brīdī. Viņa balsī tagad skan līdz tā neizprotamā skaņa, ko brīnodamies dzirdam zvanā, tā skaņa, ar kuru sirds mēdz skanēt un kas ar brīnišķu varu aizņem un izkausē klausītāja sirdi līdz asarām.
«Kungs, paliec pie mums; jo vakars jau metas un diena ir pagalam,» -tā iesāk runātāja drebošā balss un turpina vienkāršiem vārdiem: «Tā lūdza tevi tie Emmaus ceļa gājēji, kad tu visu ceļu ar viņiem kopā staigājis, bet, vakaram klāt esot, gribēji no viņiem šķirties, likdamies tālāk ejot, - tā lūdzam arī mēs tevi, kungs, kas tu mūs visai esi apbēdinājis, un sakām, tāpat kā tavi mācekļi, par kuriem arī mēs domājamies būt, kungs, paliec pie mums, jo vakars jau metas un diena pagalam. Vai tu, kungs, tiešām no mums gribēsi šķirties un mūs pamest vienus vakarā, kad ap mums tumšs, kad diena jau pagalam, - kur tu visu dienu ar mums gāji kopā? Ak kungs, vakars gan ir ap mums meties un mūsu diena pagalam! Mūsu prieka saulīte ir norietējusi, mūsu acīm tumsa uzkritusi, mēs slīkstam bēdās un asarās. Paliec tu, kungs, pie mums, kas pats tādu tumšu vakaru mums esi sūtījis, neatkāpies no mums, neaizver savas ausis mūsu lūgšanai. Gan mēs domājam savā tumšā prātā, ka tu mūsu vidū esi tāds pats ceļabiedris kā starp tiem, kas uz Emmaü gāja, bet nu tu, kungs, taisies mūs atstāt. Ak, kādēļ tu negribi ar mums vairs kopā staigāt? Kādēļ tu nevaicā mums tāpat kā tiem Emmaüs gājējiem: Kāpēc jūs esat tik noskumuši? Vai gan mūsu grēks stāv starp tevi un mums? Mūsu grēks, kas sarkans kā asins, kas nav deldēts, ne mazināts, kas brēc tava soda un tavas atriebšanas? Un vai nu šis nav tas dusmības brīdis, kur tu izgāz savu taisno bardzību pār mums? Vai šis nav tas brīdis, kur tu atmaksā mums par mūsu noziegumu un krauj bēdas uz bēdām, un liec arī mums izsaukt: ak dievs; dievs, kāpēc tu mūs esi atstājis? Kur tu esi, dievs? Mēs tevi meklējam, bet tu paslēpies - mēs tevi saucam, bet tu neatsaucies. Nu tu pamet mūs kā bāriņus starp svešiem, vienus tik ar mūsu grēku, ar mūsu asins vainu. Kungs, paliec pie mums, jo tas vakars ir par tumšu un gaismas mēs vairs neredzam. Tas, ko mēs par prieku turējām, tas, pie kā mēs savas sirdis sējām, - tas gul kā drupās satriekts māls mūsu priekšā. Tu esi, kungs, mums to ņēmis, vai gan sodīdams? vai pārbaudīdams? Tu pamet mūs vienus bez prieka, bez gaišuma, jel paliec tad pie mums, kur mēs esam gluži tukši un nabagi, paliec pie mums, jo vakars jau ir meties un diena pagalam. Māci mūs ticēt, ka tava žēlastība lielāka par tavu dusmību, māci mūs ticēt, ka tu neesi vis mūs atstājis, bet nu pats gribi būt par mūsu vienīgo prieku, par mūsu vienīgo gaišumu. Atdari mūsu acis, tāpat kā tiem mācekļiem, ka mēs tevi arī šinī brīdī pazīstam un redzam, ka tu; kungs, tiešām esi mūsu vidū, esi mūsu ceļabiedris un gribi mums līdz staigāt, kamēr arī mums vakars metas un mūsu mūža diena pagalam. Palīdzi, ka mēs pēc šīm bēdām no šī bēdu brīža varam liecināt ar mācekļu vārdiem: «Vai mūsu sirdis iekš mums nededza, kad viņš ar mums runāja,» kad tu, kungs, uz mums runāji ar mūsu bērna nāvi, kas mums bijis tas mīļākais, - palīdzi mums, ka mēs tevi pazīstam arī tur, kur tu mums liecies garām ejot. Dod mums ticēt; ka tās domas, ko tu par mums domājis, ir bijušas nevis jaunas; bet miera domas, lai tu pats mums dotu to cerēto, svētīgo galu.»
Istabā dzird visus šņukstam. Arī klātesošie vīrieši slauka acis. Mājas saimnieks beidzis runāt. Viņa drebošā balss, kurā sirds lūzdama atskanējusi, aizkustinājusi kā brīnišķa zvana skaņa visu sirdis līdz pašiem pamatiem. Runātāja balss atradusi radu skaņas klausītāju sirdīs, - tās tagad jūt līdzi svešu bēdām...
Vēl kādu brīdi klusām noskatījušies mazajā mirējā, sapulcējušies sāk lēnā balsī savā starpā sarunāties. Vecā Sausviežu māte sāk stāstīt par Māritiņas vājību, kāda tā bijusi, jau viņai atnākot, kāda tā bijusi beidzamā brīdī. -Vēl neilgi priekš nāves mazā saukusi: «Man deg, man deg krūtīs,» -jo mokas bijušas gauži grūtas. Viņa piemin arī citus Māritiņas vārdus, ko tā vājības laikā runājusi.
«Man deg, deg krūtīs!» klusām nosaka pie sevis arī vecākais no abiem malkas cirtējiem - Tumsis un pārvērstu seju izskrien laukā.
Visi citi istabā viņam brīnodamies noskatās pakaļ. Kur gan viņš aizsteidzās? Bet neizprotams viņš jau bija dažu labu reiz. Ļaudis runā, ka viņu ļaunais dzenājot...
Bērnu apkopuši un atstājuši Sausviežu mātei uzlūkot, Dumbrāju saimnieks ar saimnieci priekš pusdienas izbrauc no mājas. Uz kurieni viņiem ceļš?
Sirds abiem ievainota. Nav neviena, kas to, ko viņi savās sirdīs cieš, pilnīgi saprastu un spētu viņiem teikt kādu miera vārdiņu. Visi sveši ļaudis, neviena nav, kam savu sirdi atklāt. Vieniem viņiem jānes viss bēdu svars, bet tādēļ šis svars viņus arī nospiež kā slogs. Kaut tagad no dzimtenes nāktu jel viena vienīga līdzjūtīga skaņa, kaut jel tēvs atminētos dēla, kas tagad postā un nelaimē! Bet velti, velti tā gaidīt. Kaut jel viena vienīga sirds rastos, kas saprastu to, kas viņiem jācieš, kas viņus nenotiesātu, bet paceltu un iepriecinātu viņu sagrauztās sirdis!
Var jau būt pēc pusdienas, kad abi laulātie iebrauc mācītāja muižas kokos. Lai gan acu viņiem nav tagad priekš tā, kas ap viņiem notiek, tomēr alejas galā tās atduras uz kaut kā negaidīta: Tumsis nāk viņiem no mācītāja muižas pretim. Ieraudzījis Dumbrājus, viņš tiem nāk klāt un saka: «Ar dievu, ar dievu, mīļie, mēs vairs šai pasaulē neredzēsimies! Man ceļš tagad uz «pasiliju». Es ielaidu «izdegās» uguni un ar viltīgu zvērastu uzgriezu vainu citam. Paldies taviem šorīt runātiem vārdiem un tavam nomirušam bērniņam, kas man to gadiem nesto smago slogu novēla no sirds. Ar dzīšanu sirds mani dzina to izstāstīt mācītājam, lai nevainīgais tiktu vēl vaļā. Pats gribēju darīt sev galu, bet mācītājs man rādīja citu, labāku ceļu. Ar dievu ar dievu! Iešu tūliņ un izdošos tiesai. No soda man vairs nav bail!»
Un steigšus viņš aizsteidzās, it kā bīdamies aizkavēties.
«Cik brīnišķi dieva ceļi!» vīrs iztrūcies nosaka uz sievas, kas izbijusies noskatās Tumsim pakaļ, kas steigšus dodas uz mājas pusi.
Tad abi ieiet pie mācītāja un stāsta viņam savas bēdas, ar kurām dievs viņus šo pašu rīt piemeklējis. Mācītājs ir vīrs, kas it labi pazīst cilvēka sirdi un tādēļ ikkatrā dzīves gadījumā zin atrast derīgu vārdu. To sajutuši arī pie sevis, vīrs un sieva stāsta un atklāj viņam visu, kas viņiem jau agrāk spiedis sirdis, viņi atklāj tam visu savu dzīves stāstu. Un brīnums! Mācītājs viņu nerāj un nenotiesā, bet iepriecina un mierina. Kā mīlīgs lietutiņš viņa lēnie mierinātāja vārdi remdē viņu sāpīgās sirdis. Nevis dieva dusmība, bet dieva mīlestība tā esot, kas tagad nākusi pār viņiem, tā viņš saka. Dievs pats zinot vislabāk, kas cilvēkiem labs un derīgs, kas ne, - lai mācoties ticībā sacīt: «Tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek.»
Neviens grēks neesot tik liels, ka dievs nespētu piedot, viņš arī tagad, kur tie domājot viņu esot paslēpušos, esot jau tuvāk klāt pie viņiem un neatstāšoties arī nekad, ja tik paši vien dieva neatstāšot. Un kas vēl jo vairāk mierina viņu sirdis, ir tas, ka mācītājs apsola viņiem rūpēties izgādāt tēva piedošanu, gādāt savest kopā tēvu ar bērniem, kaut gan tas tēva nelokāmā prāta dēj nebūšot jau tūliņ iespējams.
Apsolīdamies būt uz meitiņas paglabāšanu, mācītājs abus atlaiž. Gan vēl bēdu pilni, tomēr vairs ne izmisuši abi laulātie iznāk ārā, uzņemdami ceļu gar kapsētu uz māju.
Vēl ir dienas gaisma, kad viņi nonāk ar zvanītāju kapsētā izraudzīt vietas kapiņam. Un, it kā Ābrams kapa vietas meklēdams teica: «Es esmu svešinieks un piemājotājs pie jums, dodat man īpašu kapa vietu, lai es tur aproku savu mironi no manām acīm nost,» tā arī šiem abiem laulātiem der tagad viņa runātie vārdi. Svešumā viņiem jāguldina tas, kas tiem pasaulē bijis tas mīļākais. Bet nu caur bērnu šī vieta viņiem vairs ne svešums, bet dzimtene, pēc kuras tie nu arī paši ilgodamies sāk ilgoties.
Vakarā jau labi vēlu, kad abi nobrauc mājā.
Viena diena mūžā pagājusi, diena, kas neizdzēšamiem rakstiem iespiesta viņiem sirdī.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Kur jūsu manta, tur jūsu sirds,» šos vārdus, Māritiņu apglabājot, mācītājs bija ņēmis par savas runas kodolu, norādīdams, ka vecāku sirdis, to dārgāko mantu te guldinot, būs arī allaž sietas pie bērna kapa, kur viņu vienīgā manta nolikta. Viņš rādīja, ka sirdis, šo mantu zaudējušas, nesiesies vairs pasaulē ne pie kādām citām mantām; nemeklēs vairs cita prieka, tik vien ilgodamās ilgosies atsniegt to vietiņu, kur viņu manta, kur viņu prieks, un tādēļ arī viņu sirds.
«Kur jūsu manta, tur jūsu sirds,» šie vārdi skan kā dziesma vecāku ausīs, pilda viņu domas, tādēļ ka tie izteikuši to, ko viņi savās sirdīs jutuši un jūt joprojām. Nupat kā viņi šķīrušies no vietas, kur viņu manta, no tās vietas, kuru viņi svešos ļaudīs pirkuši kā miera kaktiņu savam bērnam un sev pašiem. Viņu dzimtene kapsētā pie nupat aizmestā kapa, - kas viņus vēl lai vilktu uz māju? Un tomēr viņi brauc nu kapsētas uz māju. Nedaudz bērinieku viņus pavada. Tur ir Sausvieži, tur Dzeguži, tur Celmiņi, kuru saimnieks taisījis zārciņu, un vēl kāds pārs tuvāk pazīstamu gāršinieku, - kas visi pa bēdu laiku vientulim pāram snieguši kaut kādu palīdzību.
Savēju nav neviena šo pavadoņu pulkā. Šo trūkums spiestin spiež viņu sirdis. Nav arī neviena no netālās brāļu draudzes locekļiem, jo Dumbrāju Grīvis, turēdamies it kā par izstumtu, nav viņiem iedrošinājies tuvoties. Bet pateicīgas tomēr viņu sirdis pret dievu, ka tak ir bijuši cilvēki, kas, līdzīgi žēlīgam samarietim, nav atrāvuši bēdās savas sirdis no viņiem, bet nākuši kā lūgti pavadīt viņus bēdu ceļā, nevaicādami ne šā, ne tā.
Bērinieki ir jau ap Purviņezera izteku, kurā par laimi rīta un vakara uzsalumā vēl var tikt pāri, bet kur ap pusdienu vairs ne visai vieglā pārbraukšaņa. Ir jau lieldienas nedēļa klāt un līdz ar to arī pavasaris, bet vēl gāršā īsta ziema. Arī Dumbrājiem vēl gadījies še laikā tikt pāri.
Saule norietējusi, un sarkanā vakara blāzma spiežas caur gāršas galotnēm. Dzestrs ziemeļa vējš saldē dienvidū atkusušo sniegu un loka pavasara šalkā koka zarus. Arī strazdi, pirmie pavasara vēstneši mežā, skraida vēl šurp turp, kā apskatīdamies vietas, kur naktī apmesties. Daba cer drīzumā atmosties, un pavasara vējš apstiprina šo viņas cerību, sludinādams tai atpestīšanu no ziemas nāves valgiem. Augšāmcelties cer un ilgojas arī tie, kas savas sirdis atstājuši pie savas mantas. Tomēr tā ir cita augšāmcelšanās pēc citas nāves, ne parastā gadskārtas maiņa, ko viņi vienaldzīgi redz nākam un vienaldzīgi redzēs arī aizejam. Ko lai pavasaris ar saviem ziediem viņiem arī nestu, kur pēdējais prieka zieds tiem novītis?... Zirgs iet mājai arvien tuvāk, - ir jau «izdegās», kas viņiem atgādina nelaimīgo cilvēku, kam soda ceļš jau laikam uzsākts, - bet kas lai tagad viņu mājā sagaida? Cik tukšs, šaušalīgi tukšs tur viss priekšā!
Vējš šņāc, palikdams arvienu stiprāks. Viņš dzied savu pavasara nakts dziesmu, tomēr viņa dziesmā nav nekādas līdzjūtības apbēdināto cilvēku sirdīm, - kā auksta naktsdvaša viņš sitas ap tikpat bezjūtīgiem, nedzīvajiem gāršas kokiem, kas kā ķēmu bari pulcējušies gar abām ceļa malām. Zvaigznes uzlec cita pēc citas pār gāršas koku galotnēm. Austrumos atspīd jauns gaišums, - mēness paceļas staigāt savu nakts ceļu un kaisa savus starus kā baltu sudrabu šurpu turpu pa koku starpām, bet ir vietas mežā, kur arī viņam liegts skatīties. Tā pati neizprotamā, noslēpumainā gāršas vara nāk pār visiem, kas te kust un dvašo, viņa vada pašu cilvēku kā gar bezdibeņa malu, kurā aizsegts tas, ko viņa acis mūžam nedrīkst ieraudzīt, un, lai cilvēks pārdrošībā netuvotos šam bezdibenim, tad tā pati vara aizklāj viņu ar šausmām un bailēm. Vai gan tādā tumšā meža klēpī, dziļi zemes apakšā, netiek austs mūža tumšais audums, kuram nāve par audēju?...
Kādas stundas bērinieki vēl pakavējas Dumbrājos, tad izšķiras, jo visi redz, ka ilgāka palikšana būtu mājas saimniekiem tik par slogu. Kā lai gan šie sagrauztām sirdīm noskatītos viņu ēšanā un dzeršanā!
Dumbrāji paliek vieni, - vieni ar savu krustu un savām bēdām. Diena lai nāk pēc dienas, bet ko tak tā jauna var nest? Tā, kas zudis, neviena neatnesīs. Sirds ir lūzusi, tā vairs nevar dzīt, bet var tik lēnām sadrupt. Kā svētumu vientule māte katru dienu apskata mazās aizgājējas atstātās mantiņas. Tur lakatiņš, tur drēbītes, tur apavītis, viss nolikts uz mūžu, - valkātāja pati vairs neatnāks. Tur grāmatiņas, no kurām lasīja un mācījās, taisīdamās uz skolu, - tur soliņš, kurā sēdēja rītos un vakaros un skaitīja peršiņas, dziedāja, darbojās, - - viss tas atstāts un tukšs, - tik vien māte staigā ap to, birdinādama katrā vietā asaras.
Un, ja tagad vīra un sievas acis sastopas, tad tiem liekas, it kā skatītos uz «izdegām»: viss tur postā un iznīcis, tumšas ēnas tik rādās acīm, dzīvība liekas būt aizbēgusi. Tā kādu brīdi viens otrā skatījušies, abi novērš atkal acis viens no otra, lai paslēptu asaras, kas dažreiz izplūst piepeši negaidot, kā paslēpts avots iz zemes apakšas.
Kas vairs viņus saista pie dzīves? Abiem tik viena ilgošanās: nost, nost no pasaules! Bet saule vēl tālu no vakara... Cik gara gara diena! Pēc vakara ilgojas gan arī tēvs, kas dēlu aizmirsis. Bet varbūt šī kopīgā ilgošanās modinās arī abēju sirdīs citu ilgošanos: pēc miera, pēc saderēšanās... Kas zin, kad katram saule riet!... Un vai šī ilgošanās nesākās jau tūliņ no pašas šķiršanās? Kas kavēja savienoties?... Brīnišķa mācītāja ir nāve, - viņa, savu ceļu iedama, loka arī cilvēku uz tādu ceļu, kuru viņš pats no sevis vien nekad nebūtu gājis. Vai viņa nav te tik augstākas, vadītājas varas izpildītāja?...
Gārša līgojas pavasara vējā ap Dumbrājiem. Viņa pildās jaunām skaņām, jaunām krāsām, jaunu dzīvību. Bet vientuļā meža mājas iedzīvotāji liekas it kā izmiruši.
Vai mežā lapas augšā zaros, vai zemē uz sūnas, - vienalga viņiem. Ne viņi redz, ne dzird, kas ap viņiem pārvēršas un notiek. Domas un prāts viņiem griezti uz citu pusi, - te it kā raisīt atraisīti no zemes, no pasaules. Gars meklē un ilgojas tikt augstās pilsētas kalnā, kur tēvu zeme, kur dzimtene. Tur nevalda vairs nāve, tur netvīkst sirds karstumā, - tur miers, dusa, prieks un līksmība...
Kluss pavasara vakars izplēties pār gāršu, kas zied un zaļo pavasara kuplumā. Putni, gulēt iedami, nočirkst katru savu vakara dziesmu, vientuļi nosīc bitīte, uz māju dodamās, kā aizkavējusies iedūcas vabulīte, visur jaunas pavasara skaņas...
Bet iekšā iz istabas pa atvērto logu atskan siržu ilgošanās pēc tālās pilsētas, paceldamās kā putns no zemes dobuma uz augšu, viņa aug ar katru dienu un arī šinī vakarā izskan dziesmā:

Jeruzaleme, augstā pilsēta,
Kad tevi aizsniegšu?
Jau gan, jau gan man bēdu lejiņā, -
Kad tev' ieraudzīšu?
Man netīk zemes nieki,
Jau ceļas sirsniņa
Turp, kur gaid' debess prieki
Pasaule aizmirsta!