APSĪŠU JĒKABS

SVEŠOS ĻAUDĪS

4. skats
ATKAL TĒVA MĀJĀS

Pavasaris, gada jaukais rīts, pagājis ar saviem ziediem un savām cerībām. Viņam pakaļ aiztecējusi arī karstā pusdiena, vasara, ar dienas nastu un saules gozi, ar pūlēm, raizēm un bēdu tvaiku. Atnācis jau tuvumā gada vakars - rudens - aiz kura tik vairs gaidāma aukstā ziema, - kā gara nakts miegam un dusai.
Rudens patlaban kā iesācies. Septembris jau pusceļā. Laiks vēl vasaras mīlīgumā, kaut gan saules zemākā gaita pie debesīm rāda citu gadskārtu.
Lai pametam acis visapkārt!
Mūsu priekšā mirdz un laistās atkal varenā jūra, ko pēcpusdienas saules remdensiltie stari tērpj zeltā un sudrabā. Uz sausuma, cik vien tāļu acs nekavēta var sniegties, redz tīrumos cilvēkus vasarāju pļaujam, kas šogad apsola dot izdevīgu ražu. Un tur, kur acīm aizsegta arāja darbošanās, tur stāv vecās, sarepējušās jūrmalas priedes, lēnā vējiņā paklusu līdzdziedādamas jūras šņākšanai. Tīkliņi, rudens vēstneši, virinās pa caurspīdīgo, skaidro gaisu. Putni gaisā pulcēties pulcējas uzņemt rudens ceļu, gribēdami steigties projām no baltās jūras malas uz silto zemi, kur ziemu var pārmainīt pret vasaru. Visapkārt dabā rādās kā miers, kā pieticība, - liekas, ka viss, kas ziedu laikā cerēts un gaidīts, kas kārots un cīnīts, tagad pilnīgi aizsniegts; no sēklas ir augļi, - cerībai un cīniņam sasniegts kārotais gala mērķis, kā vaiņags, kā pūliņu alga. Tādēļ arī visur tāds apmierināts miers, tāda piepildīta pilnība, tāda visu jausmīga pieticības un apmierināšanas jausma. Viss dabā rāms un apzinīgi kluss, tādēļ ka aizsniegts dabiskais gals. Nekur nedzird ne žēlabu, ne vaidu, ne nemiera trokšņa, tik vien klusa, rāma elpa - pieticības un apmierināšanas zīme - pilda un kustina palaunaga mīlīgo gaisu. Pēc kā te lai žēlotos un gaustos, - jo viss jau piepildīts? Ko vēl lai cerētu un gaidītu - jo visam jau rudens rāda galu un beigas, visam viņš jau sludina vakaru, atdusas brīdi?...
Sirds pildās ar rudens mieru, nekā vairs neilgodamās, nekā nebaiļodamās, nekā vairs nepūlēdamās, - viņa atdodas pilnīgi klusai baudīšanai kā atpūtas brīdim, kas vēl atliek līdz gulēt iešanai...
Grīvgaļu tīrums šo pēcpusdienu tukšs no pļāvējiem. Visapkārt kaimiņu laukos redz strādniekus tikuši kustamies. Ko gan Grīvgaļi šodien tā svētī?
Vecā Grīvja dēls un vedekla šodien pēc ilgiem gadiem atnākuši atkal mājā. Tādēļ šī diena svētījama, tādēļ viņu arī svēti ne tik vien ar to, ka kalpi met darbiem mieru, itin tāpat kā tie kalpi līdzībā darīja, kad pazudušais dēls atgriezās pie tēva, - bet viņu svētī Grīvgaļos īpaši ar to, ka vecais tēvs, kā pie katras, tā it sevišķi pie šīs dienas svētīšanas tur dievvārdus. «Visu, ko jūs darāt, to darāt Jēzus vārdā.»
Tādēļ Grīvgaļu lauks šobrīd tukšs no cilvēkiem, tādēļ šo pašu brīdi tukša arī pati māja. Kur visi palikuši? - Zinam jau, kur viņi jāmeklē... Tuvāk iedami saiešanas ēkai, dzirdam tur iekšā dziedam. Vai neiesim mēs arī viņā? Nostāsimies tepat pie durvīm, lai netraucētu tos, kas še sanākuši klusībā un vientulībā dievam kalpot. Iegājuši redzam šādu skatu:
Vecais tēvs sēd aiz sacītāju galdiņa. Galva viņam balta kā sniegs. Gludie, retie mati kā sudraba šķiedras nolaižas uz apkakles. Bet trīc jau gan viņam galva aiz vecuma: Iesāņus viņam «brāļu» solā sēd no svešuma atnākušais dēls Ancis, viņam līdzās viņa sieva Katrina un aiz tās jaunākais dēls Krišs, līdzšinējais Grīvgaļu valdītājs. Iepretim priekšējos klausītāju solos sēd mājas saime, kas no darba metusi mieru un aicināta šurp, un arī kādi cilvēki no kaimiņu mājām, kam atlikusi uz kādu brīdi vaļa un kas varbūt arī tik ziņkārības dēļ te atnākuši. Tik vien paša Grīvgaļu tēva vecās māsas te nekur neredzam. Bet dziedāšana jau beigta. Nākdami esam to nokavējuši. Dzirdam, ka Grīvgaļu tēvs vāju, drebošu balsi, ko lāgu lāgiem raudas draud pārvarēt, runā uz sapulcētiem savā sirdī sajustus vārdus:
«Ja es ar cilvēku un eņģeļu mēlēm runātu un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanīgs varš vai zvanīgs zvārgulis. Un, ja man būtu pravieša mācība un ja es zinātu visus noslēpumus un visu atzīšanu, un ja man būtu visa ticība, tā ka es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es nebūtu nenieka. Un, ja es visu savu mantu nabagiem dotu un ja es savu miesu nodotu, ka es taptu sadedzināts, un man nebūtu mīlestības, tad man tas nepalīdzētu nenieka.
No savām mazām dienām, mīļais kungs Jēzus, esmu domājis turēties pie tevis, esmu ticējis un cerējis, ka tevi mīlēju tā, kā man pienākas mīlēt. Esmu tavu mīlestību mācījis saviem bērniem, esmu par viņiem bijis nomodā rītos un vakaros, ar bijāšanu un drebēšanu cīnīdamies, lai viņi pie tevis paliktu un apliecinātu tavu mīlestību tavā un cilvēku priekšā, - esmu tavu mīlestību mācījis arī tiem, ko tu pēc miesas licis par maniem kalpiem, par manu saimi, - bet, ja nu tu pats, kungs, vaicā pēc šīs mīlestības augļiem, ja tu saki: nu ir rudens, rādi, kas audzis no tava darba, - tad ar noskumšanu jāliecina: mēs velti, kungs, strādājuši, nav izauguši tie īstie, tev patīkamie augļi. Jo grēks ir mūsu vidū, grēks ir mūsu iekšās, tas mūs aptumšojis, ka neatzinām tavas īstās mīlestības. Domādams tevi, kungs, mīlējot, - esmu tavu mīlestību aizliedzis, - domādams pie tevis turoties, esmu no tevis atkāpies. Bet pateicība tev, ka tu pats mūsu visu ceļus žēlīgi galā izvadījis, esi savedis kopā pie tevis pēc tava prāta. Esmu vienumēr ilgojies ar apustuļa vārdiem: «Iekš šīs būdas mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptum pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm,» esmu vienumēr vēlējies «atraisīts un ar tevi būt», bet pateicu tev, ka tu manis neesi saucis tad, kad to kāroju, kad manis neesi saucis pirmāk, pirms pabeidzu savu darbu virs zemes pēc tava prāta. Tu esi tā pļāvuma kungs, tu pats arī zināji, kad mana pļaujamā stundiņa, esi man žēlīgi vēlējis laiku iekrāt augļus mūžībai, lai man kā tukšai vārpai nebūtu jāstāv pļaujamā dienā. - Un, ja nu mēs šobrīd te sēdam, tevis savesti kopā, kas bijām šķīrušies, nevis, kā domājam, tevis, bet savas aklības dēļ, tad lai pieminam, ka tu esi tas, kas mūsu ceļus un mūsu sirdis vadījis pēc savas mīlestības, tu esi mūs katru pa savu ceļu vadījis un tak savā žēlastībā devis visiem vienu gara mērķi, kas esi tu pats, kungs, - vakar, šodien un mūžīgi. Tu esi mācījis mums visiem, ka tava mīlestība ir tā, «kas apklāj visu, kas tic visu, kas cerē visu - kas nekad nebeigsies.» Tavi ceļi, lai gan tie katram mums bijuši bēdu un asaru ceļi - ir tā mūs saveduši pie tevis kopā, saveduši kopā mīlestībā, kurā, kungs, dod mums palikt, līdz tu, kā pļāvuma kungs, nāc sakrāt savus augļus un ienes mūs kā savus kūlīšus savā šķūnī. Paliec tu pats mūsu vidū par vienīgo prieka avotu; kur cita prieka uz pasaules mums nav, esi tu tas ceļabiedris, kas mūs vada pie savas rokas žēlodams, paciezdamies, panesdams, kas mūs vada no nīcības uz mūžīgu, paliekamu mieru; paliec tu pie mums līdz pašam dienu galam un dod, ka cita prieka un citas mantas mums nebūtu uz pasaules kā vien: tu, mūsu ticības iesācējs un pabeidzējs. Piedod mums savā mīlestības pilnībā, ko mēs savā vājībā pret tevi grēkojuši, itin kā arī mums ir ko lūgt un piedot savā starpā. Caur šo pārbaudīšanas laiku tu mums devis atzīt, ka mūsu gods meklējams tikai tava mīlestībā, jo, kad tu mūs pazemo, tad tu mūs paaugstini, un, kad tu mūs dari vājus, tad tu mūs dari lielus. Svētī arī to vīru, kas man rādīja paklausīt tavam mīlestības prātam, un svētī mūs visus pie mūsu dvēselēm, sataisīdams mūs uz savu valstību...»
Vecā tēva runai uz galu ejot, raudas grib viņa vājo balsi pavisam apspiest. Viņš visu sirds krājumu tukšojis vārdos, un, ko vārdi nespējuši celt gaismā, to izteic asaras kā pilieni, kas izplūduši no visdziļākā sirdsdibina. Mazais klausītāju pulks arī aizkustināts līdz asarām...
Ir dažādas asaras, gan prieku, gan bēdu, raudātas dažādos brīžos un laikos, bet tādas asaras, ko raud, piedošanu saņemot un piedošanu dodot - tādas ir tik vienas vien pasaulē... Svētumā tām nav līdzīgas nekādas citas. Vai gan sirdij, šīs asaras raudot, neatklājas tas lielais mīlestības noslēpums, tas lielais mīlestības bezdibens, kas visu apklāj, kas visu piedod, kas visu nogremdē savā bezdibenīgā dziļumā, priekš kā neviena vaina nav par lielu, neviens grēks par smagu? Vai gan cilvēkam, to sajūtot, neuziet jausma no tā, ka dievs viņam tuvumā, ka dievs iekš viņa un viņš iekš dieva?... Svētas šausmas pārņem sirdi, it kā skatītos dieva vaigā...
Visā savā garā mūžā saiešanas ēka gan nebūs redzējusi šāda salīdzināšanās skata. Mūža galā viņai, kā Grīvgaļu mājas nešķiramai draudzenei labās un ļaunās dienās, vēlēts prieks redzēt tādu brīdi kā šo. Viņas vārdi, ko tā runājusi, dziesmas, ko dziedājusi, un asaras, ko raudājusi, nav bijušas veltīgas, - tās kā sēkla ir nesušas augļus, ko viņa kā vecuma prieku redz šai salīdzināšanās brīdī...
Diezgan arī mēs esam redzējuši, tādēļ atstāsim vienus tos, kam tagad pašiem no sevis vien diezgan, kam svešas klātbūtnes nevajag.
Par mazu brītiņu iznāk no saiešanas mājas viss mazais dieva lūdzēju pulciņš. Uz lievenēm visi vēl apstājas, noskatīdamies jaukajā rudens pavakara skatā, kur saule netālu no rietēšanas izplata savus starus pār jūras virsu daždažādās krāsās un kur debess kā bezgalīgs klēpis apkampj zemi un jūru.
Jaunākais brālis Krišs, Anci un Katrinu savrūp ņēmis, liekas kaut ko sevišķu uz viņiem runājot. Ja mēs būtu viņiem tuvumā, tad dzirdētum, kā Krišs lūdz:
«Piedod man, brāl, un tu, Katrin, ka es pret jums visvairāk noziedzies. Tas brīdis tur iekšā, kas mūs visus nupat tā iepriecināja un savienoja, tas būtu nācis jau sen sen agrāk, ja vien es, ja vien vecā tēvamāsa būtu to gribējuši. Dažu labu reiz pēc jūsu šķiršanās tēvam sirds uz jums palikt it kā mīkstāka, viņš būtu jūs saucis tūliņ atpakaļ, ja vien tēvamāsa, lai nu dievs to viņai piedod, viņa tagad jau dieva priekšā, un ja arī es nebūtu tam pretim. Viņa un viņas dēļ arī es bijām vainīgi, ka tēva sirds jums atkal aizslēdzās, kur tā bija gribējusi atvērties un jums piedot. Vai nu aiz naida uz jums, vai arī tādēļ, ka bijās, ka pašai nav jāatdod mājas saimēšana citai, viņa arvienu mācēja tēvu tā griezt, ka viņš tik to ļaunu no jums pieminēja. Būtu māte bijusi dzīva, tad gan tā nebūtu noticis. Pavasar pēc jūsu šķiršanās viņa nomira; viegli viņai nebija, jo, slima būdama, par jums domāja, varbūt arī viņai tāpat kārojās piedošanas no jums kā man tagad, - un nupat vēl izgājušo mēnesi jūsu mācītājs pie mums iebrauca, kam, kā teica, agrāk neizdevies uz šo pusi atbraukt kā uz peldu laika beigām, - tam izdevās tēvu pārrunāt. Viņš stāstīja par jūsu bēdām, par jūsu dievbijīgo dzīvi un ar to tēvam pietika. Nu jūs paliekat tēva mājā un paturat to - es kāpšu atkal kuģī un došos jūrā. Tik vienu lietu lūdzu: man lai paliek jūsu Dumbrāji, kur, kad jūra izsalusi, pavadīt ziemu klusumā, pēc kā man sāk rasties ilgošanās. Jums tas arī būs pa prātam, jo jūsu sūrie sviedri nebūs svešam rokā un jums, apmeklējot Māritiņas kapu, būs zinama vieta, kur piemesties...»
Mēs tak nešaubīsimies, ka Krišs dabūja piedošanu no brāļa un brāļasievas.
Visi tagad atstāj saiešanas ēku un griežas uz māju.
Saule, rietēšanai tuvodamās, sūta savus pēdējos starus kā ardievas vecajam saiešanas namam. Zaļais, nosūnojušais salmu jumts pārvērsts tagad sarkanā zeltā un logi kvēlošās uguns liesmās. Tie paši ardievu stari glauda arī veco liepu galotnes, no kurām jau daža laba lapiņa raisās zemē, it kā tie, ardievas teikdami, negribētu aizmirst arī šo koku, kas saauguši ar šīs ēkas mūžu un dalījuši ar viņu arī tās pašas gadskārtas, pavasari, vasaru, rudeni, gaidīdami ziemas dusai un mieram. Ir bijis šai ēkai, tāpat kā šiem kokiem, pavasaris, kad saule pār un ar viņu uzlēca un nesa gaismu, gara gaismu tur, kur vēl valdīja bieza tumsa. Bijis viņai arī savs karstais vasaras laiks, kad saule to spiedusi un gozējusi, gādādama par augļu ienākšanos, tagad rudens atnācis, vēstīdams tīdams dusu un mieru. Bet piemiņu un neizdzēšamas pēdas viņa atstājusi. Viņa klusi nobeigs savu mūžu - un netiks vairs no jauna uzcelta. Cita ēka stāsies viņas vietā, citā izskatā, citā nozīmē. Laiks tecēdams nemitoši ārda un ceļ, un ceļ un ārda, un maina un groza, - un nepaliek uz lietas. Bet šī vecā ēka var no sevis liecināt, ka viņa ir savu tiesu pievedusi tam ceļamam namam, kas mūžam pastāv, kas mūžam negrozās, kas pārstāv laiku un laika mērus, gadu simteņus un tūkstošus... Un, lūk, saule vij vaiņagu no saviem nevīstamiem stariem...
Pavadīsim tēvu nu ar bērniem uz māju!
Visiem iepriekšu, kūjā atspiezdamies, iet pats tēvs, aiz vecuma lēniem soļiem. Pakaļ viņam nāk abi dēli un vedekla, tad mājas saime.
Cik ilgi viņš vēl staigās to ceļu no mājas uz saiešanu un no saiešanas uz māju? Vai gan drīz pļāvuma kungs viņa kā briedušas vārpas neievāks savā klonā? Vai tas notiek rīt, vai parīt - viņš savu namu apkopis - bagāts rudens viņam dots pēc karstas vasaras - dusas bridis var nākt, viņš gatavs aizmigt - un piekusis jau arī viņš ir...
Un abi no svešuma atnākušie un pieņemtie bērni, ko tie sagaida, tēva mājas pajumtā ieiedami?
Sirdis abiem palikušas svešumā pie mazā, rudens puķēm pušķotā kapa. Arī viņu mūžs ienācis rudens gadskārtā. Viņi vairs negaida pavasara, kur saule dien no dienas kāpj augstāku pie debesīm, radīdama jaunus ziedus, jaunus zaļumus, jaunas cerības, viņi arī vairs negaida vasaras, kur saule pusdienā tveicē un gurdina, kur strādnieks vēlas un ilgojas paēnas, bet kur cita nav, kā tik karstā saules kvēle uz galvas un slāpes, un tvīkšana; viņi priecājas, ka arī viņu saule laižas no pusdienas uz debess malu, vēstīdama vakara vēsumu un atpūtu.
Priekš kā lai viņi vēl savas dienas dzīvo? Veltīgs jautājums! Kā kad cilvēkam tikai priekš sevis un savām cerībām un saviem nolūkiem vien būtu jādzīvo? Vai tas, kas deva dzīvību, nesprieda ar to reizē arī dzīvības mērķa? Vai gan katrs cilvēks, lai tas dzīvotu labu vai jaunu mūžu, lai tas pats citiem būtu par svētību vai postu, nav kā zīme dieva rakstu valodā, ko viņš runā caur cilvēkiem uz cilvēkiem? Citi raksti ir par mācību un paskubināšanu - citi par bailēm un biedināšanu, tomēr visiem šiem dzīviem rakstiem viens gala mērķis: izrādīt un izdarīt dieva rakstīto likumu cilvēka sirdī...
Priekš kā lai viņi dzīvo? Par to viņi sen skaidrībā; savas dzīves nolūka dēļ viņiem nekad nav bijis jāšaubās, ne jāalojas - tas viņiem spīd kā zvaigzne naktī un vada viņu četrus uz drošu, nemaldīgu mērķi. Tiesa, grūti gan dzīvojot, bet vai tādēļ jau dzīve bez nolūka? «Mēs nedzīvojam sev pašiem» un «mūsu dzīvošana ir debesīs», tie vārdi Grīvgaļos ir par dzīves ceļa rādītājiem. Ko viņiem pasaules dzīve lai nes?
Lūk! saule nogrimst jūrā. Diena pagājusi ar raizēm un pūlēm. Kluss, rāms vakars atsteidzies. Tas sludina dusu un mieru, dusu un mieru arī tiem, kas pēc ilga laika svešumā atnākuši atpakaļ dzimtenē un tēva mājā.
Ko lai dzīve viņiem nes?
Kas ir augstāks par mieru? Kas ir saldāks par dusu pēc dienas karstuma?
Zvaigznes uzlec pie skaidrām debesīm, un jūra dzied klusā naktī savu augsto slavas dziesmu savam mūžīgam radītājam...
Miers un dusa visapkārt!

1888.