UZ PILSĒTU!

2.

«Sveiki, pilsētnieki!»
Šie zīmīgie apsveicināšanas vārdi bija rakstīti uz mazas zīmītes, iespraustas liela dzeltenā kliņģera līkumā, kas līdz ar zaļgalvi vīna pudeli stāvēja uz galda Vārpiņa jaunajā pilsētas dzīvoklī.
«Sveiki, pilsētnieki!» Vārpiņš priecādamies lasīja zīmītes īso saturu. «Palūk, - sveiki, pilsētnieki - kas tas par izgudrojumu!» viņš teica sievai. «Bet te jau vēl kas rakstīts: «Lū-dzam rī-tā pie mums uz pusdienu.»» Vārpiņš beidzot saburtoja, jo rakstītu viņš gausi lasīja. «Jā, kas gan cits to mums sūtīja kā Bumburi,» viņš runāja tāļāk, «re, te jau ar stāv apakšā: «P. un Doroteja Bumbur.»»
«Doroteja, - kas viss ar no tās pašas Dārtas pilsētā neiznāk!» Mariņa smiedamās teica vīram.
«Kas tur ko smiet un zoboties?» Vārpiņš pārmeta sievai, «tas jau pa pilsētas modei. Bet, kad nu viņi mums labu sirdi rādījuši, tad mums arī jārāda pretim un jāiet rītu turp, kā jau lūgti.»
«Es nu gan pie viņiem neiešu,» Mariņa atteica.
«Par ko ne?» vīrs jautāja.
«Man viņi nepatīk neviens, un tādēļ es ar negribu ar viņiem saieties. Es nesaprotu, kādēļ tu ar viņiem ikreiz tiņājies, kad iebrauci pilsētā, un nesaprotu ar, kādēļ tu tagad pat tik karsti mani ar gribi ievilkt Bumburu draudzībā. Man tie cilvēki nepatīk, bet, ja tev viņi patīk, tad ej un pateicies.»
«Un tu domā pavisam neiet?» vīrs saka izbrīnījies. «Te nu gan tūliņ var redzēt, ka tu vēl esi gluži prasta zemniece, katrs jau - tad par tevi sāks smieties.»
«Cik vecs pilsētnieks tad tu ar esi? Vakar pat jau vēl kā iebrauci!» sieva stiprāk atteica, «Zinams, ka es esmu zemniece un ne tāda pilsētniece kā šī Dortene, bet iet es ar turp vis neiešu, lai šī auša par mani smejas, vai ko.»
«Ja tad neiesi, tad jau, zinams, ka smiesies, ne vien viņa, bet vēl citi ar.»
«Nu, lai smejas ar,» Mariņa noteica, «bet pati ar negribu darīties sevi par apsmieklu. Ar viņiem es nesaiešos, to saku pašā iesākumā.»
«Bet jāiet jau nu ir, ja ne vairāk, tad jel rītdien uz pusdienu, tā būs pilsētnieku ieradums, ja netici, tad paprasi kad mūsu mājas madamai,» Vārpiņš teica, sievu pierunādams.
«Nu, lai ar tā būtu; tad aizej nu tu viens pats rītā un pateicies, bet tad ar vairāk ne, - es nezinu, kādēļ tas ir, ka man šie cilvēki gluži riebīgi,» Mariņa teica atrunādamās.
«Nieki, kas pats tur galvu augšā, tas var dzīvot visādu cilvēku vidū,» Vārpiņš atbildēja sievai, «bet, ja jau nu tu pavisam negribi nakt tad jau lai nāk Anna tavā vietā, tev tāpat ar diezgan darba ar ierīkošanos.»
«Kur pati negribu - jāsaka - kaunos iet, vai tur lai labāk laižu savu bērnu?» Mariņa jautāja.
«Bet vienai jums tomēr jānāk,» Vārpiņš, sarunu beigdams, noteica.
«Kas tad nu tur liels ir, mam, kad es tēvam līdzi aizeju tavā vietā?» Anna teica, māti apmierinādama, «pielipt jau man tur nekas nepielips.»
«Tā jau tad bīstos,» māte atbildēja, - «tie Bumburi jau mums skaidri kā piķis līp klāt.»
«Nieki!» Vārpiņš nosmējās, «rītā redzēsim, kas tur pielips.»
Otrā dienā Anna aizgāja tēvam līdz pie Bumburiem.
«Kur tad tēvs palika?» māte prasīja Annai, pārnākušai ne pirmā pilsētas ciema.
«Tēvs palika turpat.»
«Kādēļ tad nenāca reizē ar tevi?»
«Nelaida, - pats ar pašu vilktin vilka tēvu atpakaļ, teikdami, ka šiem vēl taču par pilsētas dzīvi esot jāaprunājas. Nezinu, ko vēl pats Bumburs tēvam iečukstēja ausi, un tēvs palika ar.»
«Ak, tie nejaukie Bumburi! Diezin kas viņiem ir ar tēvu, vai tu, Ann, nekā nedzirdēji? Par ko tad visu laiku runāja?»
«Runāja visvairāk par bodi un traktieri, kā pelnoties, kā manta ejot no rokas.»
«Bet pati, ko tā runāja?»
«Ko nu runāja, lielījās ar savu dzīvi, ar savām drēbēm, kā smalki varot iznesties...»
«Nu, jādomā, tev gan ar aizņēma par tavu apģērbu.»
«Vai nu, mam, bez tā? Nebiju jau vēl ne lāga apsēdusies, kad man klāt pie drēbēm skatīties un šņokurēt, kā taisīts. Sāk lielīt, ka viss smuki un labi, bet tūliņ atkal otrā vārdā jau sāk pelt, ka labāk būtu pašausto drēbi pārdevuši un pirkuši bodes drēbi tai vietā, tādēļ ka bodes drēbes esot lētākas...»
«Paskat, kāda mute šai sliņķei, - šī jau nu, zinams, sev ne gabaliņu nenoauda, bet citu darbu pelt, to gan prot.»
«Jā, un tad vēl par šūšanu ar, man jau nekas nekaitot, labi esot apģērbs pašūts - bet pa zemju modei esot, uz zemēm jau visi modē paliekot pakaļ - tikai pilsētnieki varot līdzi tikt. Vajadzējis tāpat paņemt drēbes nešūtas līdz - redzētu, kā tad te pilsētā izšūtu pēc modes.»
«Modeniece šī! Modi gan zin dzenāt, bet, kad darbs gadījās ceļā, tad bēga ar līkumu apkārt.»
«Ar to pašu modi vien jau lielījās, nezinādama pati, kā runāt, kā grozīties, kā izsmiet zemnieku dzīvi.»
«Tu taču tur vairs ne savas kājas necelsi?»
«Pirmā reize bijusi - lai paliek pēdējā,» Anna mātei atteica.
Pret vakaru arī Vārpiņš pats pārnāca no Bumburiem. Vārpiņam varēja manīt, ka Bumburs, viņu uzņemot, nebij taupījis slapjuma. Vārpiņš gan nebij nekāds dzērājs, bet skubināts un spiests nebij arī nepierunājams.
«Nu gan laikam domāji vai pa nakti gulēt pie Bumburiem,» sieva teica uz Vārpiņu.
«Laikam domā, ka Bumburi projām dzītu, ja vien pats gribētu palikt?» vīrs atbildēja.
«Tu jau nu savu jauno draugu nevari noslavēt vien, bet pats nemaz nenomani, ka tevi turpat dzirdot izsmej.»
«Kur izsmej? Kā?» Vārpiņš satrūcies ievaicājās.
«Par drēbēm, kas mugurā, izsmej. Labs cilvēks otra drēbju, otra uzvalka nekad neaizņem.»
«Kā tad mūsu apģērbs izsmiets?»
«Tu biji turpat un nedzirdēji? Kā tad Anna varēja dzirdēt?»
«Nu, ko tad Anna dzirdējusi?»
«Dzirdējusi, ka mēs tie prastie zemnieki, kam drēbes pa zemju modei šūtas, ka vajadzējis labāk pašausto drēbi pārdot un pirkt bodes drēbi tai vietā, vai arī vajadzējis atvest tāpat nešūtu uz pilsētu, lai tad te varētu izšūt pa modei. Vai tu to nedzirdēji?»
«To dzirdēju, bet tur Bumburenei arī pilna taisnība. Man ar žēl, ka tā netika izdarīts, - būtu pavisam cits apģērbs, pašiem un bērniem.»
«Tad tev ar tāda auša var iestāstīt tādus niekus? tad domā, ka te tev gan šūs par to pašu, ko uz zemēm?»
«Lai arī dārgāk, bet apģērbs taču būtu glītāks.»
«Bet saki, kas tad nu mūsu apģērbam vainas? Pateic dievam, ja tādu pašu līdz mūža galam vari novalkāt.»
«Puikām svārki izšūti kā maisiņi, var jau vilkt kad mēteli mugurā.»
«Tik lieliski jau nu nemaz nav, - pats jau vēl skrodelim kā arvienu piebildi, lai šujot tā, ka puikas tik drīz neizaugot. Un kas tad par vainu, ka puikām tā, - labs kaut kāds apģērbs.»
«Tā nu gan vis gluži nav, kad šuj, tad vajag pašūt «ontlīgi».»
«Mēs nu gan visi mierā ar tādu, kāds apģērbs katram nošūts, bet, ja jau tev nepatīk, tad liec vien sev šūt tepat pilsētas meisteriem, - redzēs: kur tev nāks tik daudz naudas?»
«Kad cilās prātu un saprašanu, gan nāks nauda arī,» Vārpiņš teica, gultā atzveldamies un atpūzdamies no pirmās ciemošanās.
«Kaut jel šī reize būtu pēdējā pie Bumburiem!» sieva klusām vēlējās.

* * *

«Kur tu no tās puses ar maizi nāc?» kāda pilsētas sieviņa ar kurvi rokā vaicā otrai pretimnācējai.
«No jaunā rupjas maizes cepēja Vārpiņa,» šī atbild.
«Tā? Vai tad tur jauns maizes cepējs?»
«Nu, zinams, jau no vakardienas.»
«Tad par Vārpiņu viņu sauc?»
«Par Vārpiņu, mīļā, nav jau tālu, tepat līdzās segliniekam Plānberģim.»
«Tad tā - līdzās Plānberģim? Nu kāda tad maize?»
«Es tev saku, mīļā, tāda, ka lai ēd vai pats neveselis, tīra un garšīga. Un svars? -nu, ko nu par to runāt, nesver jau un nebadojas tā kā Micmans - tas žīds. Tas jau loti ar tev griezīs nost, ja būs vairāk.»
«Ko nu Micmans - gatavs žīds, nekas vairāk, tur jau tev pilna taisnība. Man jau viņš arī nepatīk, bet kur tad nu citur lai ņem? līdz šim jau pie tā vien visi turējās.»
«Bet es tev saku, mīļā, ej tik vien pie Vārpiņa, svars tev tur ir pilnīgs, ka droši mārciņa būs virsū - un - tu vēl to nemaz nezini - veselu puskapeiku uz mārciņas lētāk nekā pie Micmaņa.»
«Vai patiesi? Nu, zinams, ka tad es ar iešu pie Vārpiņa.»
«Ej vien, gan redzēsi, ka tevi nebūšu vis mānījusi, maize kā vasks... Bet par ko man prieks,» (te stāstītāja pienāca otrai soli tuvāk un runāja gavilēdama), «tam Micmanim. nu drusku gan būs mācība - un ko nu drusku vien - es saku, labi krietni, viņš tagad spļaus vai zēveli uz Vārpiņa. Bet tā viņam ar vajadzēja, to viņš tiešām pelnījis, nudien pelnījis, - vēl aizvakar mani sāka «šimpēt», bet pagaidi, es tev devu pretim, devu, kas tik mēles galā gadījās... gaidi es tevi laikam svētīšu? Paldies dievam, vēl vis mēle man nav aizsalusi... es tev saku, viņš palika pēdīgi kā ar ūdeni apliets - rīstījās vien vairs pēc vārda...»
«Ko nu par tevi, tev jau mute, gods dievam.»
«Aizrunājis jau, mīļā, vēl neviens nav. Lielījies tas pats Micmanis Vārpiņam aizlikt bodi ciet, neesot «cumptīgs» kā šis, bet kas to dos tiesu? Ko vēl šis arī neizlielās, cumptīgais tāds!»
«Zinams, - vai nu citādi? tad es arī iešu pie Vārpiņa, kad tu saki.»
«Ej droši, mīļā, - bet es iešu stāstīdama visapkārt, lai pie tā Micmaņa neviens cilvēks vairs neņem - un, kad es teikšu vārdu, tad cumptīgais lai kar zobus vadzī.»
«Kā tad, kā tad, mās, jāiet jau man ar tad pie Vārpiņa.»
«Zinams, mīļā, pie Vārpiņa,» stāstītāja sauca aiziedama vēl pakaļ.
Vārpiņš, «cilādams prātu un saprašanu», kā redzam, bij atvēris rupjas maizes ceptuvi, kurai vēlāk pievienoja miltu, sviesta un tauku pārdošanu.
Vairumā lētāk iepirkdams rudzus, samaldams tos miltos un izcepdams tos maizē, Vārpiņš pelnīja vairāk nekā darba un pūliņa tiesu; bez tā vēl, pārdodot uzpirkto sviestu un taukus, arī atlēca savs grasis peļņas. Izpildīdams maizes ņēmēju prasījumus un cenu laizdams arī lētāk nekā Micmanis, viņš pievilka sev labu tiesu noņēmēju, kas lielākai daļai visi bij Micmaņa atkritēji. Jaunais veikals Vārpiņu ģimenei katru dienu deva darba papilnam. Vārpiņam bij tagad diezgan izdevības izrādīt savu tirgotāja veiksmi gan ārpus mājas iepirkot veikalam vajadzīgos ražojumus, gan mājā pašā, -pārdodot. Sievai un Annai bija pilnas rokas darba pa māju vien, jauno veikalu krietni uzmanot un vadot, tā ka Annai pirmo gadu bij jāatsakās no sava nodoma izmācīties pilsētā labi šūt. Abiem puikām bij skolas gaita. Petrēns jau nu, zinams, savā vecumā cits ar nebij kā skolēns, bet 14 gadu vecajam Kārlēnam derīga skola tik lēti vis negribēja rasties, jo klase, kur Kārlēns varētu piederēt pēc sava vecuma, ziņa spēkiem bij par augstu, un skola, kur Kārlēnu uzņemtu pēc viņa zināšanām, viņa augumam par zemu. Vārpiņš pats gandrīz Kārlēnu tādēļ gribēja paturēt pavisam mājā, lai jau sāktu palīdzēt cik spēdams, bet sieva tam nepiekrita, sacīdama, ka varot it labi bez šā iztikt, lai tik vien pamācoties valodas un citu ko, - mājā tik tāpat vien tiņāšoties citiem pa kājām. Tātad pēdīgi arī Kārlēns vēl tika nolikts skolā, kur viņa augumam un iespēšanai nenotika visai liela pārestība.
«Lai mācās ar vēl gadu vienu vai divus,» Vārpiņš noteica, Kārlēnu atdevis skolā, «būs vēlāk pašam labāks palīgs pie rēķiniem - vai tad nu pilsētā dzīvodams ne bērnu nepaskolosi? Tagad jau neskolota valodā vairs lāga negrib ne paklausīties.»
Arī priekš sevis paša un sievas ar meitu Vārpiņš gribēja mantot no pilsētas sadzīves kādu labumu.
Kāds prātīgs vīrs viņam stāstīja, ka jaunajā biedrībā, kas nesen kā pilsētā bij dibināta, varot labi pavadīt laiku un ar vēl pats ko piemācīties klāt; visi darītāji tur esot pašu tautas un visa runāšana un darīšana arī notiekot pašu valodā, labāk pavadīt vakaru tur, godīgā vietā, nekā kaut kādā šeņķī vai trakterī. Vārpiņš šo padomu pārdomāja. Bet, iekams pieteicās par biedri, viņš, kā jau tirgotājs, papriekš gribēja apklausīties par biedrību. Viņš ievēroja, ka biedrībā bija par biedriem daudz vīru, no kuriem viņam stāstīja, ka tie skoloti, labi cienīti un stāvot krietnās vietās, un, kas visvairāk svēra Vārpiņa acīs - daži arī mantā turīgi - pat bagāti.
Bumburs, pie kā Vārpiņš ar visu sievas negribēšanu ne visai reti piestaigāja, par biedrību gan daudz laba nestāstīja. Viņš teica, ka pie šā traktierī dzīve esot daudz jautrāka un raibāka, te varot izdzīvoties pēc paša patikšanas, bet biedrībā - tur esot uzraugi, kas, tiklīdz ko glāzīti iedzēris, paliekot jautrāks, sākot vai dziedāt, vai ar stiprāk runāt, tūliņ vadot laukā, bez tam alus un šņabis arī pa 2 kapeikām esot lētāki. Viena lieta, ko viņš arī sakot labu, esot «teaters», tur, lūk, dažreiz varot dabūt izsmieties, ka vēders trīcot. Bet teatera dēļ jau nemaz neesot jāpaliek par biedri, tur jau katram brīv ieiet, kam tik nauda, ko samaksāt. Ja gribot paskatīties, no svētdienas par divnedēļu varot aiziet, tad rādīšot teateri. Vārpiņš nodomāja uz to dienu iet arī paskatīties; viņš zināja, ka sieva ar meitu te nāks viņam līdz un nebēgs vis tā kā no Bumbura traktiera.
Bet iepriekš viņš arī gribēja pa godam - tas ir, pa pilsētas modei uzģērbties, lai neviens nesacītu, ka viņš tāds «mužiks» tur ienācis.
Drēbi iegādājis, viņš to nonesa pie krietna pilsētas meistera šūt. Pie skrodeļa ieejot, viņš durvīs satika kaimiņu Plānberģi, seglinieku, - vīru viena auguma ar viņu, tik vien labi tievāku, - kas arī patlaban bija nodevis drēbi un mēru uzvalkam.
Sestdien priekš minētās teatra izrādes Vārpiņš aizgāja pēc jaunā uzvalka. Meistera paša nebij mājā, vecākais zellis viņam pienesa gatavo uzvalku. Bet brīnums, cik šaurs viņa uzvalks! Veste ar mokām aizpogājama, un bikses tik ar stīvēšanu uzstīvējamas kājā - svārkus, zinams, gan var atstāt tāpat vaļā, bet padusēs un plecos Vārpiņš jutās kā spīlēs iespīlēts. Ja nebūtu tā viņa atnestā drēbe, tad viņš tiešām domātu, ka te kāda misēšanās notikusi, bet tagad svārki bij šūti viņam un citam nevienam.
Zellis, iztrūcies par tādu misekli, bailīgi skatījās Vārpiņā.
«Vai nebūs par šauru?» Vārpiņš, rokas un kājas staipīdams, locīdamies un grozīdamies, vaicāja zellim.
Kā zibins zellim domas iešvās galvā, ka Vārpiņš tā viņam jautā, tik neprazdams un nezinādams; kādam vajag būt uzvalkam. Uz pēdām zellis palika jautrs - viņš noskārta, ka viņam priekšā cilvēks, kas pat pilsētas darba vainas gatavs uzskatīt par rotu un glītumu.
«Nemaz ne,» zellis jautri atteica.
«Tā - -» Vārpiņš šaubīdamies jautāja. «Bet man likās - -»
«Likties jums var daudz kas, bet uzvalks jums stāv kā liet uzliets.»
«Vai tā?»
«Zinams, ka tā! Bišķiņ šaurāks - tas pa visjaunākai modei.»
«Varbūt gan.»
«Nevis varbūt vien bet tā tiešām ir, tādus maisus vai ķīpas, kā jūs kārojat tik zemju skrodeli šuj, kas netur modeslapu, bet jūsu uzvalks tāds, kas piegulst katram loceklim.»
Arī Vārpiņam bij jāatzīst ka uzvalks «piegula», kaut gan «bišķiņ» par ciešu, bet to, ko zellis teica par zemju skrodeļiem, arī viņš pats bij atzinis.
Samaksājis par darbu, viņš aizgāja, kaut gan ne visai apmierināts, jo jaunais uzvalks viņam izlikās par daudz «pa modei» taisīts, tik daudz modes viņš taču nebij gribējis. Bet ko tur darīt - vai nu tu pats labāk zināsi, kas mode nekā viņš, kas šuj pašiem lieliemkungiem?
«Nu kā stāv jaunie svārki?» sieva jautāja, Vārpiņam mājā atnākušam.
«Gan jau nu rītu redzēsi, kad iesim uz teateri,» vīrs atbildēja.
«Tad nu gan laikam nebūs vis lāga, ka negribi mums rādīt,» sieva teica.
«Ko nu par nelāgumu, - pilsētas meistera taisīti...» Anna teica.
«Gan jau rītu redzēsiet,» Vārpiņš mātei un meitai atteica.
Svētdien ap vakaru, uz nosacītu teatra laiku Vārpiņiete ar meitu Annu jau bija gatavas iet turp, saģērbušās savās glītajās laucinieku drēbēs kad arī Vārpiņš, kā rādījās, drusku kaunīgs iznāca no sānistabas savā jaunajā pilsētas uzvalkā.
«Vai dieniņ, Pēter, kāds tu nu izskaties!» sieva izbijusies iesaucās.
«Vai dieniņ, tēt!» Anna teica, «nu gan tev drēbi pavisam sanerrojuši.»
Kārlēns ar Petrēnu uzlūkoja tēvu kā jokotāju, kas Mārtiņu vakarā saģērbies uz «čigānos» iešanu.
«Nu, ko jūs te brīnāties?» Vārpiņš uzsauca smīnošiem puikām, «vai nezinat, kur grāmatas!»
Puikas aizlīda pie grāmatām.
«Vai dieviņ, par tik skaistu drēbi - un tik dārgu! Kam tu ņēmi tādu pretim?» sieva gaudās.
«Vajag nest atpakaļ,» Anna teica, «tāda drēbes gabala jau nevar ņemt pretim.»
«Ej, ko nu jūs zinat,» Vārpiņš nepatīkami aizķerts atsaucās.
«Vai tad nu tiešām domā iet tādā apģērbā cilvēkos? tad jau nu gan visi par tevi smiesies kā par teateri,» sieva teica.
«Tāds nu gan, tēt, nevari iet, - labāk velc tos pašus svārkus, kas jau ir.»
«Jūsos klausīdamies, laikam lai eju kreklā? No modes jūs vēl nekā nezinat. - Iesim!»
«Nē, Pēter, tāds nu gan neej par apsmieklu citiem lūdzams, neej - katrs jau zin, ka tu esi zemju cilvēks, kurš vairs pie mums tad gribēs pirkt, kad tu tāds iesi uz ielas?»
«Zemju cilvēks? -tas laikam man uz pieres rakstīts? Es domāju, ka labās drēbēs zemju cilvēks tāds pats pilsētnieks...»
«Neej gan tāds, Pēter, - kas vairs pie mums tad pirks?»
«Te nu gan vēl redz, ka tu esi gluži zemju cilvēciņš tādēļ nopirks? Gādā tik labu maizi, tad nebīsties par ēdājiem! Iesim!»
«Ja tu nevelc citus svārkus, tad mēs gan kauna dēļ līdzi neiesim,» sieva atteica.
«Tā?» - -Vārpiņš pikts iesaucās, «tad es aizeju viens pats.»
Un, durvis aizcirtis, viņš tiešām aizgāja. Vārpiņš taisni devās pie Bumbura. Bumburi, gatavi uz iešanu, bij cerējuši, ka nu taču Vārpiņiete arī būs viņu biedrībā, bet, tagad atkal cerībās vīlušies, apsveicināja Vārpiņu ne visai silti.
«Vārpiņietei laikam vēl maize bij iejauta, ka nevarēja ar mums tikt reizē nācēja,» Bumbura madama teica, degunu pacēlusi un cepuri pabīdīdama tālāk.
«Var būt gan, ka viņai neiznāca vaļas iet ar mums kopā,» Bumburs noteica.
«Vēl jau nu gan savu sievu Vārpiņš mums nav rādījis,» madama teica, «var būt ar, ka negrib viņu mums rādīt?»
«Kādēļ tad negrib?» Bumburs jautāja sievai.
«Nu, ja arī vīrs grib, tad var būt, ka sieva negrib rādīties ar mums un pašas vīru,» Bumburene teica, gribēdama aizķert Vārpiņa pašmīlību.
Pēdējie Bumburenes vārdi Vārpiņam likās taisni mērķēti uz jauno uzvalku.
«Ko mans apģērbs jums ļauna darījis, ka jūs visi tam neliekat miera?» viņš aizskarts atsaucās. «To dzirdi mājā no sievas, to laukā no citiem.»
Nu tik vēl īsti abi Bumburi uzmeta acis Vārpiņa jaunajam uzvalkam. Abi saskatījušies pasmējās.
«Tad tādēļ Vārpiņiete nenāk vīram līdz?» Bumburene teica, smiedamās par to, ka Vārpiņš pats savu nelaimi nejauši izgrūdis. «Tad nu gan īsti var redzēt, ka viņa vēl tīra zemniece, tas jau īsts pilsētnieku uzvalks.»
«Akurāt stāv kā uzliets,» Bumburs liekulīgi piekrita, sevī smiedamies par Vārpiņa tievo, apspīlēto augumu.
Ejot no Bumbura traktiera uz biedrības namu, Vārpiņam dažs labs garāmgājējs smīnēdams noskatījās pakaļ. Vārpiņš saīdzis to nemanīja, to redzēja tik Bumburi, kam par to bij kluss prieks.
«Kas, vilks, tam durvju sargam bij ko smieties?» Vārpiņš domāja pie sevis, «viņš tīri kā par mani smējās. Vai tad viņš domā, ka es no teatera nekā nejēdzu, vai par prastu viņā nākt? Nieki!»
Arī tas pats Vārpiņa cienītais padoma devējs, kas viņam ieteica pierakstīties par biedri, smīn, ar Vārpiņu apsveicinādamies. «Tīri kā par mani,» Vārpiņš domā pie sevis, «nu pagaid, gan es tev vairs otrreiz ticēšu - tu tik lūko vienu ievilkt biedrībā, un, kad redzi, ka tev grib paklausīt, tad smejies... Mani vis tik lēti nepiemānīsi.»
Smīn arī tie, kas Vārpiņam sēd tuvumā. Vārpiņam paliek drusku neomulīgi. Bet nav viņam ilgi laika pārdomāt par savu stāvokli, - izrāde sākas. «Nu tik dabūsim smieties,» Bumburs saka uz līdzās sēdošā Vārpiņa, «tejaters jau tik priekš smiešanās.»
Tūliņ pēc izrādāmās joku lugas pirmā skata sākās lieliska plaukšķināšana, kur arī Bumburs ar Bumbureni sita plaukstās cik spēdami, it kā trauvēdami vistas iz kaņepēm.
«Ka tevis ar sievu neizved laukā,» Vārpiņš teica uz Bumbura, kad šis ar sievu nemitējās plaukšķināt un saukt «dakāp», «dakāp» (kas laikam gan nozīmēja «da capo»).
«Ak tu» - Bumburs laikam gribēja izgrūst - «mužiks», bet tad apdomājies piebilda: «Tu ar nezini, ka skatītājiem ir jāsit plaukstās; kas nesit, tas izrāda, ka viņš no tejatera nekā nejēdz. Vai neredzēji, kā visi sita. Paklausies tik, sitīs atkal. Tu laikam domā, ka te baznīca,» Bumburs noteica smiedamies.
Tiešām Bumburam bij taisnība. Aizkaram nolaižoties, sacēlās zālē tāds troksnis ar plaukšķināšanu, ka Vārpiņam bij ko brīnoties.
«Par savu naudu - plaukšķini tik, ko jaudā,» Bumburs saka Vārpiņam. «Plaukšķināšana jau ir kā maksa par smīdināšanu.»
«Nudien tiesa,» Vārpiņš atbild, «smīdināt jau izsmīdināja tā, ka par to maksu vairāk neviens nevar kārot - jau tā bij par daudz ko atsmieties.»
«Nu, vai es tev neteicu, ka tejaters te tas labākais, - bet cits viss labāks pie manis,» Bumburs atbildēja.
No teatra atnācis, Vārpiņš vēl brīdi pakavējās pie Bumbura, tad gāja uz māju. Pirmdienas rītā Vārpiņš ilgāk palika gultā.
«Nu, vai vēl nedomā celties?» Mariņa jautāja gulētājam, «laikam no Bumbura vēl galva smaga?»
«Ko tu tiem Bumburiem neliec miera?» vīrs atsaucās, «viņi prātīgi cilvēki, zin, kā uzvesties. Bumburene nekad tā nedarītu kā tu, to viņa pati teica.»
Mariņai koda salīdzinājums ar Bumbureni, bet vēl jo vairāk tas, ka vīrs izpaudis vakarējo atgadījumu iz mājas.
«Tad tev ar vairs, Pēter, manis nav žēl nosmādēt tādas aušas priekšā, gan viņa pati arī bez tavas palīdzības to diezgan prot; sak nu pats, vai Bumburi paši arī par tevi nesmējās un ko darīja arī citi cilvēki? tie, zinams, arī smējās.»
«Zinams, ka smējās, bet ne par mani, - par teateri.»
«Tad nu gan skaidra lieta, ka visi par tevi smējušies. Vai dieviņ, tava kauna!»
«Esi gan tu ar - cik tev tās saprašanas, tu vēl nezini ne tā, ka teaters ir tik priekš smiešanās.»
«Tici nu vien un mierinies pats ar to, bet nupat šorīt bij puika no skrodeļa, kas tev svārkus šuvis, un gribēja ar tevi tikties, bet, kad teicu, ka tu vēl guli, tad sacījās nākt atkal par brītiņu. Tur būs un būs kāds miseklis ar tiem svārkiem.»
«Nieki būs - nekā vairāk!»
Skrodeļa puika atkal bij klāt.
«Meisteris domā, ka jūsu mērs aiz pārskatīšanās pārmīts ar seglinieka Plānberģa mēru. Plānberģis uzvalka negrib ņemt pretim, ka esot par lielu, tādēļ meisteris lūdza, lai jūs atnākot pie viņa,» tā puika vēstīja.
«Bet tie mani paša svārki un mana paša drēbe, kad es vien mierā, kas man par Plānberģi?»
«Bet meisteris lūdza, lai jūs atnākot.»
Vārpiņš pārlika, ka aiziešana nevar būt par skādi, ievērojot to, ka meisterim jāatlīdzina sabojātā drēbe, un aizgāja.
Atnāca arī Plānberģis. Savā jaunā apģērbā tas izskatījās kā vēzis, kas vēl nav piebriedis jaunā uzvalka. Grumbuļains un nokāries jaunais uzvalks apsedza Plānberģa augumu.
Kaimiņi pārmija uzvalkus, un brīnums! tagad varēja redzēt un katram bij jāatzīst, ka viņi tagad savās īstās «mājās». Meisterim pierunājot un pielūdzot, katrs paturēja apvilkto apģērbu, kas bij taisīts vienam no otra drēbes. Kaimiņi viens otram bij dāvinājuši jaunu uzvalku.
«Vai neteicu, ka tas nebij tavs apģērbs?» Mariņa teica, «bet šis jau tavs, to var katrs redzēt, un nav neko daudz šaurāks, kā zemju skrodeļi šuj.»
Vārpiņam tagad bij saprotama smīnēšana teatrī, «var būt, ka viņi tā uzvalka dēļ vien ar smējās?» viņš domāja sevī.
Viņš kaunējās, ka kāds pilsētas skrodeļzellis viņu tā iznerrojis. Uz kā lai te dusmojas, vai uz skrodeļzeļļa, vai uz sevis paša? Kā gan gudrajam Vārpiņam «ar prātu un saprašanu» tā varēja nodoties? Otrreiz tam tā vairs nebij notikt.
Kādu gadu pūlējies ar maizes cepšanu, sviesta un miltu pārdošanu, Vārpiņš nodomāja ķerties pie bodes ierīkošanas, tādas pašas vai lielākas kā Bumburam, tas bij viņa svarīgākais nodoms, uz pilsētu nākot. Peļņa no maizes cepšanas gan nebij lielā, bet tomēr tāda, ka atlīdzināja darbu un pūliņu un atmeta arī kādu dalu atlikumam.
Bet vai nu šādas peļņas dēļ vien Vārpiņš būtu nācis uz pilsētu? Tad jau viņš nebūtu vīrs ar «apķērīgo galvu». Tādēļ - uzsākt bodi! Līdzšinējo veikalu viņš ar vis negribēja atmest, bet paturēt par sānu veikalu, ko lai vairāk sieva vadītu, pats viņš ar savu «galvu» gribēja vadīt bodi. Nav jādomā, ka ar šo nodomu Vārpiņa plāns par bagātības iegūšanu pilsētā jau beidzās - viņš domāja vēl tālāk. Pie bodes vajadzēja arī traktiera kā Bumburam, jo viņš redzēja, ka ļaudis, turpat iebraukdami un piemezdamies, turpat būdami un dzerdami, tuvuma un Bumbura paša uzmudināšanas dēļ kā sauktin saukti nāca Bumbura bodē pirkt.
Vārpiņa veikalam ar viņa izveicību un viņa apķērību, kā pats domāja, vajadzēja tā jo ašāk uzplaukt. Tādēļ nebij laika ko kavēt un vilcināt. Laimes vajag aši ķert, ja viņu grib noķert. Nodzīvotais pirmais gads jau tā bija aizgājis, ievērojot un noskatot citu veikalus. Tagad vajadzēja ķerties pie izdarīšanas.
Aizdotā nauda pa lielākai daļai Vārpiņam jau bija salasīta no parādniekiem, ar iekrāto gatavo kapitaliņu jau varēja rīkoties. Kā gan Bumburam būs ar to aizdoto simtu, vai spēs tūliņ atdot? Vai nelūkos aizrunāt uz ilgāku termiņu?
«Ja tev iesākumam naudas daudz vajag, tad es tev no savas puses varu aizdot vēl kādu 1 vai 2 simtus, - ja uz īsu laiku, tad kad bez procentēm. Ko, vai ņemsi?»
Tā Bumburs teica, atdodams Vārpiņam aizņemto simtu, un bij gatavs vēl no savas puses aizdot Vārpiņam vienu vai divus.
«Tagad lai man nu viens saka, ka Bumburs nav godīgs cilvēks, tam es neticēšu ne pēdīgi, - neticēšu ne Zālītem, ne pat ar savai sievai, kas vienādi uz Bumburiem nezin kādēļ tur ļaunu prātu. Bumburs ir vīrs, kam var uzticēt.» Tā Vārpiņš sprieda pie sevis. No Bunibura viņš gan tagad naudas nepieņēma, bet teicās to darīt vēlāk, ja vajadzēšot.
«P. Vārpiņš, tirgotājs», tagad ar lieliem burtiem stāvēja rakstīts uz izkārtnes pār jaunās bodes durvīm, - Vārpiņa vārds bija rakstīts daudz lielākiem burtiem nekā Bumbura, par zīmi, ka Vārpiņš gribēja Bumburu pārspēt veikala lielumā.
Jaunajam tirgotājam bij pilnas rokas darba, jauno veikalu iegrozot un iekārtojot. Arī vakaros pēc bodes slēgšanas bij diezgan ko darīt ar preču iepirkuma un pārdošanas cenas aprēķiniem. Bij diezgan galvas lauzīšanas, pārdomājot par veikala dienas gaitu. Bija jāizzin un jāapdomā, vai pircējam, vienam vai otram, mijot vai aprēķinot nebij izdevies naudas vairāk vai mazāk; ja bij vairāk, bij paša skāde, ja mazāk pircēja, bet ar to arī jaunā veikala slavai varēja celties zaudē jums, kas, īpaši pirmā laikā, - kā Vārpiņš sprieda, - bij liels jaunums. Tāpat bija jāuzmanās arī ar svaru un mēru, jo tirgošanās jau te bodē nebij vis tik vienkārša kā maizes veikalā ar maizi, miltiem un sviestu. Jaunais veikals prasīja diezgan uzmanības, ja gribēja no viņa cerēt labas sekmes. Bet vai nu Vārpiņa mudīgai, «apķērīgai» galvai tas kāds grūtums? Ar laiku, «ar prātu un apķeršanu» viss panākams. Kur Vārpiņam pašam ar rēķeniem gāja smagāki, tur sauca Kārlēnu palīgā, kas rēķināšanā bij itin apķērīgs, un tēvs tādēļ no tā mēdza teikt: «Tam pie apķeršanas mana galva.»
Anna ap šo laiku arī bij sākusi iet šūšanu mācīties, jo veikals tēvam jau bij tiktāl uz ceļa, ka mājā varēja iztikt bez Annas palīdzības. Annai, šūt mācoties, laiks biedreņu pulkā aiztecēja it jautri, kamēr māte pa to brīdi, kur Anna bij pa dienu prom, jutās it vientulīga.
«Cik Anna prātīga,» māte daudzreiz sevī nopriecājās, tā nebij viņai tikai meita vien, bet draudzene un biedrene, kas, neskatoties uz vecuma starpību, mātes domas un dzīvi it brangi saprata, tā kā abu starpā bij saskaņa un domu vienādība kā pie divām vecu vecām draudzenēm. Kaut gan mātes padomam un gribai mājas dzīvē un saimniecībā visās vietās piekrita gala vārds ar izšķiršanu, tomēr māte katru reizi griezās pie meitas, prasīdama savam paņemam un savām domām it kā apstiprinājuma un piekrišanas. Mātei meita bij ne vien draudzene, bet arī padoma devēja, un tīri kā par brīnumu: abu domas un padomi arvienu sakrita kopā. Māte ilgodamās gaidīja meitu vakarā pārnākam, kur tad abām bij vienai otrai ko stāstīt un vaicāt, kā pa dienu klājies, ko katra dzirdējusi un piedzīvojusi.
Tik pie puikām vien prieka bij mazāk. Jo vecāki palika, jo vairāk arī pie viņiem manīja nedarbu un bezbēdības. Gan māte saprata, ka tas jau ir zēnu vecums, zēnu gadi, ka nav viņu daba līdzināma meiteņu dabai, bet tomēr raižu bij diezgan, puisēnu prātu vadot uz īstā ceļa un turot īstās robežās. Tie paši citi pilsētas bērni, abēju skolas biedri, vilka te vienu, te otru līdz savā biedrībā. Un vai nu ikreiz tādu pulkā labs vien notiek? Dažu labu reiz mātes acs ieraudzīja savus bērnus līdz pie citiem nerātnībā. Gan māte lūkoja cik spēdama turēt puisēnus zem acīm, bet vai nu pati visur spēj līdz skriet, - vaļas jau aiz veikala ļoti maz - un vai tad nu puisēnus audzināsi kā cietumniekus?
«Trūkst Annas mājās - trūkst pašai kā labās rokas,» Vārpiņiete žēlojās. «Būt viņa mājā, varētu pati arī uz puikām mest labāk aci,» bet tagad tas nebij lāgā iespējams. Jau Vārpiņiete ar sāpēm bij pamanījusi, ka Kārlēns kādiem biedriem bij nesis no bodes papirosu pakiņas un bonbongu tūtītes un Petrēns par zīmuļiem un spalvām iz tēva bodes - ņēmis no beķera Lapberģa dēlēna veģus un kūkas. Lai gan visa bij pašu manta, ko puisēni aiztikuši, tomēr par to bij jālūko pie laika, ka tas neieaug par ieradumu un dabu. Māte ar raizēm un rūpēm pārdomāja, kādi būs puisēni pieaugušu kārtā nākuši. «Kaut tik nu Pēters pats ar vien labi uzlūkotu puikas, kā nākas, un norātu un pamācītu, kur uzgājis vainu, bet tagad jau par to jauno bodi vien domā, ka par puikām nekā neliek.» Tā Mariņa nopūtās. Kaut tik Anna vien būtu mājā! Gan puikas tika norāti un nobiktēti, bet kas lai galvo, ka nedara atkal tāpat, tādēļ - acu un uzmanības! Cik ļoti slikti bij, ka Vārpiņiete nezināja, ar ko vēlēt saviem puisēniem satikties, ar ko ne! Pazīstamu, kur droši varētu laist puikas padzīvoties vai paciemoties, nebij nemaz, - nebij tādu arī pašiem lielajiem, - tēvam, mātei un Annai. Svētdienas un citos vakaros dažu labu reiz atlika vaļas, bet pie kā tad iesi? No savas puses ļaudīm gan bij Zālīte, bet tas ar bij vientuļš, vecs cilvēks, par sevi dzīvodams, ar kuru drīz valodas izbeidzās, - un tad vēl Bumburi, bet par tiem jau Vārpiņa familijā vīra un sievas domas šķīrās. Cik jauki tai ziņā bij griežņos, tur zināji, kur katru reizi spert soli, ja gribēji satikties ar cilvēkiem, vai radiem, vai draugiem, vai pazīstamiem! Bet kas nu? Nu paši bodes dēļ, un radi aiz tāluma netiek vieni pie otriem. Kur lai pakavē vaļas brīdi? Vasaras vakarā gan paejies ārpus pilsētas, apmeklē zaļumus, bet rudenī un ziemā, kur tad iesi?
«Iesim šovakar uz biedrību!» Anna teica, «tur šovakar būšot teaters.»
«Nezin ko tēvs teiks?» Mariņa teica pēc brīža, kad tēvs pats laikam savu pirmo piedzīvojumu dēļ teatrī kavējās atbildēt.
«Nu manis dēļ iesim ar, vakaru jau tur varēsim pavadīt.»
Visi aizgāja uz teatri. Bumburu šovakar nebij; viņi bij dzirdējuši, ka izrādīšot bēdu lugu - un bēdu luga jau nebij Bumburu luga, kuri pasaulē un teatrī meklēja tikai prieka un joku lugu.
Durvju sargs, redzēdams Vārpiņu atkal piemērīgā uzvalkā, smaidīja tos pašus smaidus, ko viņu reiz, tik vien tagad pavisam otrādā nozīmē: atgādādamies toreizējā tievā Vārpiņa un salīdzinādams to ar šo pilnīgo vidus mēra vīru. «Kas viņam vienmēr par mani ko smīnēt?» Vārpiņš pie sevis domāja, «vai tad tiešām biedrībai nebij labāka cilvēka, ko likt pie durvīm, nekā šis, kas vairāk nezin kā par godīgu cilvēku smīnēt?» jo Vārpiņš pilnīgi bij pārliecinājies, ka smīnēšana zīmējas uz viņu.
Ar sievu un meitu iegājis izrādes vietā, Vārpiņš apmierinājās, jo, lai arī te redzēja daudz to pašu viņreizējo smīnētāju, tomēr tie tagad skatījās uz Vārpiņu vientiesīgi, bez kādiem smaidiem, kā jau laikam cilvēki uz cilvēka. Un ko lai pie Vārpiņa ar ievērotu sevišķu? Viņa āriene nedeva priekš tam nekāda iemesla.
Izrāde iesākās. Tūliņ pēc pirmajiem skatiem Vārpiņš, kā jau viņreiz pie joku lugas redzējis, spēcīgi sita plaukstās. Skatītāju sēdekļos vietās divās trijās, dzirdēja šim plaukšķinājumam vāju atbalsi, kas tūliņ aprima, kad redzēja, ka šim piekrišanas izrādījumam nebij vairāk biedru.
«Vai traks esi palicis,» Mariņa klusām teica uz vīru, «ko te dauzies! Ka tik vien nepienāk uzraugi un mūs visus trīs ar kaunu neizdzen laukā.»
«Var jau redzēt, ka tu pirmo reizi esi teaterī, - ta jau tu vēl nezini, ka skatītājiem jāplaukšķina, citādi jau nezin, vai teaters patīk vai ne.»
«Nu, kādēļ tad citi neplaukšķina? Lūk, vai neredzēji, ka visi palika uz tevi skatāmies.»
«Lai viņi skatās, viņi zin, ka es neesmu pirmoreiz teaterī, gan vēlāk sāks arī paši sist plaukstās, ka plaukšēs vien.»
«Nezin vis... Bet kad tu mums kauna vien še nepadari?»
«Labāk gan, tēt, sēdi tāpat mierīgs kā mēs un klausies, kas būs galā,» Anna lūdza tēvu.
«Ei, ko nu jūs zinat no pilsētas, ko no teatera? par savu naudu man to brīv darīt,» Vārpiņš errīgs atčukstēja.
Lugas darbība arvien vairāk sāka sašķetināties un tīties kā kamolā. Skatītāju vērība bij pilnīgi atdota skatuvei. Katrs gaidīja, izrādes valdzināts kāds gals būs lugai.
«Plauks, plauks, plauks!» trīs spēcīgi plaukstu sitieni kā Suvorova signals kara pulkam atskanēja no Vārpiņa sēdekļa, trūka tik vēsturīgās gaiļa dziedāšanas, kas lai visā pulkā saceltu kustēšanos. Bet skatītāju pulks neklausīja dotam signalam, - kā par brīnumu Vārpiņam no visām pusēm uzsauca: «Csst, esst, - mierā, - klusu?»
«Vai tas vairs ar jēgu?» Vārpiņš pārsteigts domāja, «tie visi laikam pirmoreiz teaterī?»
«Vai paliksi jel reiz mierā,» sieva piegrūda viņam pie sāniem, «nepaliec jel cilvēkiem par ērmu, par izsmieklu. Skaties, kā visi uz tevi sauc, lai tu paliekot klusu.»
«Tēt, paliec gan mierā,» Anna lūdza no otriem sāniem.
«Ko jūs zinat, - jūs neredzējāt, kā viņreiz visi darīja,» viņš aizskarts atčukstēja abām. Bet, redzēdams, ka tuvākie sēdētāji arī uz viņu sāka skatīties, viņš, negribēdams rādīt, ka viņš. kā vīrs, padodas sieviešu aprāšanai, plaukšķināja otrkārt savas trīs reizes.
Tagad jo stiprāk dzirdēja saucam: «Csst, csst, klus, klus.» Pienāca arī kārtībnieks Vārpiņu apmierināt. Vārpiņš tagad bij kā aktieris otrā skatītāju galā, kas izrādīja lomu uz savu roku neatkarīgi no skatuves, bet ko viņam tagad gribēja liegt.
Tomēr Vārpiņš sev šīs brīvības negribēja ļaut atņemt.
«Kā tad viņu reizi visi plaukšķināja, kas vien bija teaterī, tad nebij neviena apsaucēja, bet tagad to man gribat liegt?»
«Viņu reiz bij joku luga,» kārtībnieks smaidīdams izskaidroja, «bet tagad ir bēdu luga, tagad nepieklājas plaukšķināt.»
«Bēdu luga? Tā jums tāda pati joku luga vien ir, vai domājiet, ka tie tur priekšā par patiesību raud, ka pēc izspēlēšanas arī vēl būs nobēdājušies? Nieki! Man jūs vis neiestāstīsiet es pats ar to lietu saprotu.»
«Lai nu ar,» kārtībnieks atteica, «bet tā jau neklājas, neviens to nedara, tādēļ, lūdzu, palieciet mierā!»
«Mierā palikt? Laikam jums te baznīca, ka nedrīkst nekā darīt? Kādēļ tad ņemat naudu? Un par savu naudu man te gan brīv plaukšķināt, cik patīk.»
«Ja tā darīsiet, tad jūs likšu izvest ārā,» kārtībnieks teica, redzēdams, ka Vārpiņš negrib paklausīt.
«Mani ārā?» Vārpiņš brīnodamies jautā.
«Tūliņ uz pēdām, ja nepaliksiet mierā,» kārtībnieks stingri nosaka.
«Paliec jel mierā, Pēter, nedari nu sev un mums tā kauna,» sieva lūdzās.
«Tēt, nedari nu tā vairs,» Anna piebiedrojās mātes lūgšanai.
Vārpiņš šoreiz ar padodas, bet nezin kādēļ vairāk - vai aiz sievas un meitas lūgšanas, vai tādēļ, ka kārtībnieks jau stāv gatavs viņu ar spēku izvest. Bet dusmīgus skatienus Vārpiņš met visapkārt, gan uz skatuvi, gan uz kārtībnieku, gan pat uz Mariņu un Annu, līdz aizkars nolaižas un atsvabina viņu no šī nepatīkamā stāvokļa. Bēdu luga uz visiem trim Vārpiņu dzimtes locekļiem darīja tādu iespaidu, kāds arī citādi no bēdu lugas nebij gaidāms - proti, bēdīgu. Mariņa ar Annu nezin ko būtu devušas, ja kāds viņām būtu atņēmis to apkaunojumu, ko teatrī piedzīvojušas. Vārpiņam pašam prāts arī nenesās vis uz prieku, jo sirds aiz dusmām un ievainotās vārīgās pašmīlības tam vārījās vien pa iekšu.
Vārpiņš noņēmās par tādu goda aizķeršanu sūdzēt, lai lieta ietu kad līdz pašai Pēterburgai, - bet mierā palikt - neparko. Uz māju ejot, viņš nekā nerunāja, tik šņāca vien caur nāsīm; kas bij zīme, ka viņš saskaities. Mariņai ar Annu arī prāts nenesās runāt, klusēdamas viņas gāja viena otrai līdzās, paredzēdamas, ka bēdu lugas iespaids paliks uz kādām dienām arī visā viņu mājas dzīvē.
Vārpiņš, ne vārda neteicis, pameta sievietes vienas un pats iegriezās pie - Bumbura noskalot errestības.
«Vai tev neteicu, ka tur nav vērts iet? Lūk, mēs palikām mājā. Pie manis viss ir labāk un lētāk nekā tur. Nu, vai bij jel maz tās maksas vērts?»
Bumburs jautāja Vārpiņam. Atbildes vietā Vārpiņš nospļāvās.
«To jau domāju,» Bumburs turpināja, «mēs bijām gudrāki neiedami. Nu, vai tad dabūji ar jel reiz pasmieties kā viņureiz!»
«Kas nu to deva? Domāju jau es ar, ka būs tā kā viņureiz, bet māni vien bij.» Tagad Vārpiņš izstāstīja Bumburam visu savu ķibeli.
«Vai neteicu, ka tai biedrībā viņiem nav nekā lāga? bet tu jau man negribēji ticēt. Nu, redzi nu pats! Arvienu tu domā, ka es savā labā tik ar tevi runāju un tev dodu padomu - kā drauga tu jau manis nemaz neklausi. Tavā vietā es gan tur vairs ne kājas nespertu, ne tad vēl ierakstītos par biedri,» Bumburs teica.
Vārpiņš atkal nospļāvās.
«Tas nu gan vairs nenotiks,» viņš atbildēja Bumburam.
«Nu tad ar vīrs un vārds, dod roku!»
«Še ar, - tur vairs ne kājas.»
«Tas bij prātīgs vārds, uz to der arī iemest,» Bumburs sprieda. «Uz priekšu taču tu labāk vari atnākt pie manis, sava vecā, pazīstamā drauga, nekā tur iet. Tik nedomā vien, ka es sava laba dēļ tā runāju. Uz to, ko katrs notērē, es neskatos, man tik patīk saticība. Šovakar pat noskalosim tavas errastības no manas puses.»
«Kas tas Bumburs par varenu cilvēku!» Vārpiņš pārdomāja, ap pusnakti uz māju iedams.
«Vai tad Bumburam vienīgam traktieris pilsētā, ka tu pie viņa vien ej?» Vārpiņiete teica vīram, mājā pārnākušam. «Ja jau gribēji iet, tad varēji iet pie kāda cita, bet ne pie Bumbura.»
«Liec nu viņam reiz mieru,» vīrs īgni atsaucās, «gan es pats labāk zināšu.»
Tagad Vārpiņam daudz biežāk nekā agrāk iznāca vajadzība aiziet uz Bumbura traktieri. Tur bij jāsatiek kāds pazīstams, tur kāds bodes parādnieks, kam bij jāaizbilst par maksāšanu, tur bij jāapskatās, vai kādi laucinieki nav iebraukuši ar miltiem vai sviestu, - vārdu sakot, vadot tādu veikalu kā Vārpiņam, gandrīz nemaz nebija iespējams iztikt bez piestaigāšanas uz Bumburu. Pievilkt veikalam jaunas «kundes» bij īpaši viens no svarīgākiem iemesliem, kādēļ Vārpiņš bieži aizgāja pie Bumbura. Ko sieva un citi varēja teikt pret Bumburu? Niekus! Viņš pats Bumburu bij pamatīgāki pārbaudījis un atradis par uzticības cienīgu. Un kas par krodzinieku bij Bumburs! Tāda varēja meklēt! - No pilsētniekiem gandrīz visvairāk cumptīgi vien gāja pie Bumbura, viņš ar tiem prata iztikt. Un kā viņš ar no savas puses laiž vaļā! Vārpiņš nesmādēja, ja viņam arī par brīvu piedāvāja glāzi - un pie Bumbura ar vienu un otru daudzreiz gadījās tāda izdevība. Bumburs nemudināja kā citi krodzinieki: «Pirc, pirc!» viņš tik paņēma kauliņu vāceli un teica tik: «Izmetīsim!» Un lūk, meta pats, meta viesi - un dzēra.
Bet no Bumbura arī varēja mācīties, kā vadīt bodi. Ja bij kāds turīgs laucinieks, ko kāroja iemantot par «kundi», tam laida dažu preci kapeiku vai pāra kapeikas mārciņā lētāk nekā vecajās un lielajās bodēs. Bet viņš zināja arī cilvēku un brīdi, kur varēja to atdabūt. Ja kāds labi pa viņa traktieri bij sameties un vēlāk iegāja viņa bodē, tas sausa un smalka cukura vietā dabūja slapju un pikainu, ar norautu svaru, un labu siļķu vietā tādas, kas nebij ne reņģu vērtes. Vajadzēja tik zināt, kam dod, kāds pircējs, - iedeva tik vēl tādam promejot cigaru, un laimīgais pircējs, iespraudis to mutē, bij pārliecināts, ka pie Bumbura vislabāk pirkt. Lieta gāja, vajadzēja tik mācēt.
Noskatījies Bumburā, Vārpiņš prātoja, ka arī viņam pie bodes jāierīko traktieris, jo tas, kā pie Bumbura redzams, par lielu palīgu bodēs veikalam.
Mariņa tādam nodomam pretojās ar visu varu.
«Pats jau tu tagad bieži aizstaigā uz traktieri, bet būs viņš vēl tev turpat mājā, tad jau turpat vien notupēsi. Apdomā, ka mums arī aug puikas un ka tie no tādas vietas sargāt sargājami, ne tad vēl tīšu prātu iekšā grūžami.»
«Bet bodei no traktiera otrtik liels labums,» Vārpiņš atbildēja.
«Kur tad tu še, otra mājā, traktieri vari ietaisīt? Tad jau jāmeklē citas vietas, kur rūme traktierim, bodei un maizes ceptuvei, un kur tu tādu atradīsi?»
Bij tiesa, tāda vieta nebij lēti atrodama, un tas vien Vārpiņu atturēja no tāda nodoma izpildīšanas. Bet, kamēr negadījās tāda vieta, varēja pa vecam nostaigāt pie Bumbura. Lai pašam būtu palīgs bodē un tā vairāk vaļas, tad Kārlēnu, drīz jau 16 gadus vecu, izņēma no skolas. Iztikt ar sievu un meitu vien Vārpiņš gan arī varētu, bet pie rēķiniem bodē, pēc viņa domām, vajadzēja vīrieša galvas un turklāt vēl skolotas, un Kārlēnam, kā Vārpiņš domāja, bij tāda galva. «Lai sāk vien pašiem palīdzēt,» Vārpiņš atteica sievai, kas gribēja Kārlēnu dot vai nu kādā amatā, vai arī pie cita tirgotāja par mācekli, «vai tad lai labāk otram palīdz nekā pašiem?»
Kārlēns tagad dabūja naudu cilāt. Ar visu mātes un māsas uzskatīšanu viņš, tēvam mājās neesot, paguva tomēr iedot savam draugam paciņu papirosu vai arī pats sev nolikt pie malas kādas kapeikas, ko vaļas brīdī iztērēt pēc savas patikšanas.
Kamēr jaunais bodnieks tirgojās, tamēr vecais, pats Vārpiņš, visvairāk apciemoja Bumburu. Te nereti viņam izdevās satikt «apķērīgus» cilvēkus, ar kuriem valodas vedin vedās un laiks nemanot aizskrēja, tā kā uz māju iet ienāca tikai tad prātā, kad bij jau labi vēlu.
Gan Mariņa izrunājās, lai taču pats piestāvot vairāk bodē nekā palaižoties uz puikas, bet tas maz līdzēja. Ja bija vairāk pircēju bodē, tad jau, zinams, Vārpiņš arī negāja nekur laukā, bet, kad kādā brīdī bodē pircējs neviens nerādījās, ko tad lai tur abi sadarīja? Pa svabado brīdi it labi varēja aizstaigāt pie drauga Bumbura. Tik vien tas bij tas nelabums, ka atnākt ikreiz nevarēja tik drīz, kā bij domājis, jo gadījās dažu labu reiz kavēklis, kas viņu aizturēja traktierī.
Caur to, ka Vārpiņš ikreiz nestāvēja bodē, dažs labs pircējs, kas bij iesācis pie viņa pirkt, atrāvās. Ar veikalu negāja uz priekšu, vismaz ne tā, kā Vārpiņš bij cerējis. Viņš bij cerējis bagātību saķert uz reizes, bet nu tā nāca ļoti gausiem soļiem un, dažreiz likās pat nākdama apstājamies. Kā dabūt viņu sev tuvumā, jo bez bagātības jau nebij laime domājama? Bij jāmēģina cits līdzeklis. Ja viņš varētu, tā Vārpiņš pats pie sevis sprieda, preci dot daudz lētāk nekā lielās bodēs, tad nu gan varētu cerēt uz lielāku daļu pircēju un labāku veikala uzplaukšanu. Bet, cik jau vien bij iespējams lētāk dot, tik Vārpiņš deva - - lētāk vairs nevarēja laist, ja negribēja par velti pūlēties.
«Stāvi vien pats vairāk bodē, gan pircēji nāks arī vairāk,» sieva teica Vārpiņam.
«Tu dziedi vienmēr to pašu,» vīrs atteica, «kad tad no pircējiem esmu prom bēdzis? Bet, ja tu domā, ka ar bodē stāvēšanu vien var pievilkt cilvēkus, tad sastāsimies visi pieci bodē - redzēsim, - cik tad būs vairāk?»
«Ko nu tu atkal tā runā, - redzu, tu negribi patiesības dzirdēt. Bet, tā darīdams, negaidi, lai tev iet labāk.»
«Tur vajag citādi iesākt, ar to vien, ko tu saki, nekas vairs neiznāks.»
«Labāk mums vajadzēja palikt pie maizes un miltiem vien nekā iesākt ar to bodi.»
«Tad tādēļ laikam nācu uz pilsētu? Ko tad ar to var nopelnīt? Tiklīdz kā ar bodi sāks iet vairāk uz rokas, metīsim maizes cepšanu pavisam pie malas.»
«Pie malas nu gan ne, lai gan mums ar Annu tā būtu vieglāk. Anna jau vairs taču neizskatās tik veselīga no vaiga kā Vīgriežņos, un man pašai arī istabas dzīve pilsētā nav par labu.»
Ja Vārpiņš savu sievu tagad rūpīgāki aplūkotu, tad redzētu, ka tā bij no vaiga daudz bālāka un it kā nogurusi, kamēr uz laukiem Vīgriežņos viņa bij daudz spirgtāka un dzīvāka. Ka te bij vainīgi pilsētas dzīves savādie apstākļi, pavisam pretim stādāmi lauku dzīvei, par to viņam nebij laika pārdomāt.
«Tagad nu, zinams, vēl paliksim arī pie maizes un miltu andeles, bet, kad sāks iet ar bodi citādāki, tad grozīsim to lietu arī citādāki. Es jau aizvienu saku, ka traktieris pie bodes mums būtu derīgāks.»
«No tā nu nedomā, tā mēs pagalam iznīktu.»
«Tad būs īstais padoms rokā, bet tagad jāmeklē cits.»
Vārpiņš atkal aizgāja pie Bumbura pārspriest par veikala būšanām. Te Vārpiņš satika atkal tos pašus jau agrāk iepazītos «apķērīgos» cilvēkus, kas, nomaļā istabā sagājuši, izmēģināja naudas laimi uz kārtīm. Bumburs pats bij šai sapulcē par priekšsēdētāju. Kad nu spēlētāji no Vārpiņa kā no pazīstama un «droša» cilvēka neviens netrūkās, tad Vārpiņam bij izdevība aplūkot spēles laimi. Viņš redzēja, ka no iesākuma gan laime pašam namatēvam nebij vis laipna, bet vēlāk tā viņam uzsmaidīja. Naudas čupiņa Bumbura priekšā palika arvien lielāka, tāpat arī pie viņa pretimsēdētaja, ar kuru Bumburs, citiem neredzot, sametās acīm.
«Vai tu arī negribi pamēģināt roku?» Bumburs jautāja Vārpiņam.
Vārpiņš, vēl nekad uz naudas nespēlējis, nebij drošs iesākt pirmo mēģinājumu, aizbildinādamies, ka nemākot.
«Nākat vien, sēžaties manā vietā,» Bumbura pretimsēdētājs teica, «gan es jūs pamācīšu.»
Vārpiņš nosēdās, ne bez trīsām, kas gāja caur visiem kauliem, saņemdams pirmās kārtis, jo viņš mīlēja naudu un tādēļ bijās to pazaudēt. Bet bailīgums drīz pārgāja, un Vārpiņu pašu pārņēma savāds, neparasts karstums, kad pēc pirmām reizēm izrādījās vinnests.
Spēles beigās Vārpiņš ap rubļu desmit svešas naudas sauca par savu.
Iesākums bij labs.
Saprotama lieta, ka tāds spēles vinnests pie Bumbura bij krietni jānorumulē, un tikpat saprotams ir arī tas, ka tādā gadījumā sarunas vedās vislabāk.
«Saki, kā tu vari savas preces dot lētāk nekā lielās bodēs?» Vārpiņš jautā Bumburam, kad bija palikuši vieni.
Bumburs gudri pasmīnēja.
«Ar apķērību vien te nav nekas izdarāms, tev vajag dabūt preces citādi iepirkt,» Vārpiņš turpināja.
«Dabūju ar,» Bumburs teica, tāpat gudri smaidīdams.
«Bet kur?»
«Tā mana zināšana.»
«Tu taču vari sacīt?»
«Ko tur var sacīt? Dod tik mēģinājuma dēļ rubļu 50 šurp, likšu priekš tevis arī apgādāt.»
«Bet kas tad būs apgādātāji un no kā?»
«Kas tev par to, kad tik tev prece rokā?»
«Kad tik nav zagļi vien?»
«Droši vīri, ar diviem tu nupat spēlēji kopā.»
«Bet no kā viņi ņem?»
«Ko tu vienādi vaicā? Ja gribi preci, dod naudu, ja ne lai paliek.»
«Bet ka pašam neiziet slikti?»
«Kur tu tik bailīgs? Kad tev tik prece rokā, tad nedziedās ne gailis. -Ko domā? Vai dosi naudu?»
«Lai dod preci papriekšu, tad jau naudu dabūs tūliņ.»
«Tu bīsties, ka es tevi piemānīšu... Vai kādreiz jau esmu tevi pievīlis?»
«Līdz šim nu gan ne.»
«Nu, tāpēc, ko tad velti baidies?»
«Lai tad arī iet... Še nauda.»
«Nu, labi, redzēsi, ka nebūsi vīlies. Un, mēģinājis reizi, lūgsi pats, lai pagādā vēl otrreiz ar.»
Lai jaunais līgums par labu sekmētos, tad, protams, arī viņš bij jāapslacina, tā Vārpiņam uz māju iet nācās labi vēlu.
Vai lai stāstu, ka sieva baiļu pilnu sirdi gaidīja vīru pārnākam mājā? Man šķiet, tas aizņems tik velti laiku. Kas sieva ir un pazīst tādu gaidīšanu, tai tas vairs nav vajadzīgs dzirdēt, un vīram, kam nekad nav gadījies gaidīt uz sievas vēlu pārnākšanu (ja tādi gadījumi arī būtu piedzīvoti), tam tādas jūtas pagalam svešas, un viņu aprakstīšana atnestu maz augļu. Tādēļ - lai paliek.
Neilgi pēc tam Vārpiņš atkal notecēja pie Bumbura. Bij taču jāapvaicājas par jauno līgumu, bij arī jāizmēģina atkal roka, kas zin, varbūt nāk atkal laime.
Nākošās reizēs laime gan arī rādījās, it kā Vārpiņu radinādama pie spēles, bet, būdama grozīgas dabas, pagrieza jaunajam māceklim muguru, vienu vakaru atlaizdama Vārpiņu ar 20 rubļiem apcirptu uz māju.
Noskaities par tādu laimes nepastāvību, Vārpiņš devās uz māju. Kam to drīkstēja stāstīt? Viņš, Vārpiņš, kas tā zināja naudu glabāt, tas pametis vienā vakarā tik lielu sumu! Miera viņš gultā neatrada, lai griezās vai uz vieniem sāniem, vai otriem, lai žņaudzīja vai krūtis, vai pakrūti. Tīri bij vai jāraud, ja tik vien vīram viņa gados tas nebūtu par kaunu. Bet drīzāk te bij jākliedz nekā jāraud. Lāgiem Vārpiņam rādījās, ka pats Bumburs arī pie tās nelaimes vainīgs, bet tādas domas bij jāatmet, jo viņš jau šoreiz nespēlēja nemaz līdz, spēlēja tik vien Bumbura spēles biedris, Vārpiņa skolotājs un meisteris, kas tagad pats bij mācekli apcirpis.
«Gan otrreiz to atdabūsim,» Bumburs priecināja Vārpiņu, bet Vārpiņš nebij un nelikās iepriecināms.
Tikpat nemierīgi kā Vārpiņš gulēja arī viņa sieva, lai arī tā šovakar nebija neko paspēlējusi. Kādēļ tai nenāca miegs, vai tiešām viņa arī bij ko pazaudējusi, kas nebij vairs atdabūjams kā vīra pazaudētie rubli?
Vārpiņa sirds daudzmaz iepriecinājās tikai tad, kad reiz atnāca solītās preces par Bumburam iedoto naudu.
Tiešām, Bumburs atkal turēja vārdu. Uz piegādātām precēm droši vien pusi varēja pelnīt. Šādā ziņā taču bij drošāk tikt pie naudas nekā uz kārtīm, uz kurām viņš vairs negribēja ielaisties.
Bet, lai arī kārtis vairs tā nevilināja Vārpiņu uz Bumbura traktieri, tomēr lētā preču piegādāšana bij magnets, kas vilka viņu jo ciešāk pie Bumbura. Draudzība ar Bumburu bij jāuztur ar visiem spēkiem, lai arī turpmāk no viņa varētu baudīt tikpat labus augļus. Tādēļ iešana un piestaigāšana pie Bumbura nemitējās, bet turpinājās jo dzīvāk.
Kādi bij tagad Vārpiņa apstākļi mājā? Mazais veikals par spīti visai Vārpiņa gudrošanai negribēja un negribēja uzplaukt. Daudzi no pirmiem pircējiem, kā jau minēts, atrāvās, un ievērojami jauni nepienāca klāt. Vārpiņam bij tik viens ievērojamāks pircējs, bet tas nāca mazāk Vārpiņa bodes mantas nekā Annas dēļ. Tas bij jauns, krietns mūrnieks, Zālīte vārdā, mums jau pazīstamā Zālītes krustdēls, kas saviem strādniekiem pie Vārpiņa iepirka visas vajadzības, kā miltus, sāli, siļķes utt. Apgādājot savas vajadzības, viņam bij diezgan izdevības satikties ar Annu, kurai, kā likās, jaunais mūrnieks it labi patika. Būtu tādu ņēmāju bodes mantai bijis daudz kā Zālīte; tad jau Vārpiņa veikals gan uzplauktu, bet tādu vairāk nepieradās, lai arī Vārpiņš gaidīt gaidīja. Mariņa ar Annu nekā vairs negaidīja no bodes veikala. «Kaut tik tiktu no viņa bez skādes vaļā!» tā viņas domāja. Bet tās bija tik sieviešu domas, uz kurām no laika gala Vārpiņš negrieza ausu. Sieviešu domas bij arī tās, kā viņām izlikās, ka arī visa viņa familijas dzīve no pilsētas gaisa daudz bij cietusi. Cik daudz jaukāka dzīve bij Vīgriežņos, kur bij pilnīga vienprātība visā familijā, visā darbā un uzņēmumos. Vīra darbošanai tur bij plašāks, veselīgāks lauks, tur tā varēja izplesties, apmierināties un nest augļus, - sieva te bij darbīga biedrene, kas ar savu padomu un pūliņu palīdzēja novākt un noglabāt vīra darbošanās augļus, vārdu sakot, būt par visas mājas saimniecības un dzīves dvēseli. Bet te pilsētā, - kādēļ te tāpat negribēja veikties? Vīrs gan domāja, ka viņš ir koks, kas, pilsētas zemē pārstādīts, zaļos un nesīs jo vairāk augļu, bet sieva domāja, ka viņa ir nevietā un nelaikā pārstādīts stāds, kas savām saknēm nevar atrast pietiekošas barības sulas un lapām gaismas un siltuma un, tādēļ acīm redzot nīkst. Kaut vīrs arī to atzītu, ka arī viņš kā pārstādīts koks nīkst pilsētas gaisā! Kaut jel arī viņš ieskatītu, ka viņa darbošanās un pūlēšanās noskrējusi nevietā un tādēļ priekš sevis nīkst un izpostas! Un, kaut gan cilvēks jaunībā drīz aprodas ar svešākiem apstākļiem, tomēr arī Anna atzina, ka lauku dzīve viņai bij daudz patīkamāka nekā pilsētas. Bet jo kaitīgi dzīves apstākļi bij puisēniem, īpaši tēva palīgam Kārlēnam, kas ar visu mātes sargāšanu un uzmanību jau slepšus aizvilkās pie sava vecuma biedriem, kuru kopības saite, kā arī pie lielajiem, bij alus. Cik bailīgi mātes acs noskatījās uz visiem viņa soļiem, lai ne tikvien jaunekļa miesu, bet arī dvēseli izsargātu no samaitāšanas.
Tālāk tā vairs nevarēja dzīvot, dzīve, īpaši mājas iekšķīgā dzīve, gāja uz postu; agrākais vienprātības, krietnības un dievbijības gars mājās bija atdzisis, - te vajadzēja pārmaiņas - pārmaiņas uz labu - ja gribēja izbēgt postam.
«Pēter, mīļo, nebiedrojies nu, lūdzams, ar tiem Bumburiem, vai nezini, ko ļaudis par viņiem runā? Vēl vakar man vecais Zālīte teica, lai tevi no viņiem sargājot, pārstāstīdams, ka pats Bumburs savu pirmo kungu apzadzis un ar tādu naudu iesācis savu vietu,» tā sieva lūdza Vārpiņu.
«Kad tu jel reiz man ko jaunu teiktu! Tie paši pātari vienādi! Kādēļ tad Bumburs nesēd cietumā, ja zadzis?» Vārpiņš atteica sievai.
«Ko tur nu varējis sūdzēt,» Vārpiņiete atteica vīram, «kad vecais rātskungs bijis jucis un, nezin kā ticis pie naudas skapja, sācis ar naudu plātīties, gan aizpīpēdams ar naudu pīpi, gan mezdams to kaminā. Bumburs tai brīdī gadījies istabā, norāvis vēl nesadedzināto naudu kungam no priekšas, lielo daļu paturējis pats un tik mazumu atdevis lielmātei. Gan citas izmeklējušies, izkratījušies pie Bumbura, bet velti! Kas zudis, bijis jāsaņem par sadegušu.»
«Vai nu es pirmoreiz to dzirdu?» Vārpiņš atbildēja. «Lai pateic paši vēl Bumburam, ka nav visas jāvis sadedzināt. Kur tad ir liecinieki, kas redzēja, ka Bumburs no tās naudas paturēja? Kad jau viņš tāds blēdis būtu, tad jau viņš visu varēja paturēt pats, ne vēl mānīties ar tādu atdošanu?»
«Bet ar ko tad viņš varēja iesākt tādu vietu?»
«Varbūt bija ietaupījis pats, un vienu daļu pienesa arī Dārta no savas lielmātes.»
«To jau šī tāpat apkopusi kā vīrs savu kungu.»
«Bet pierādīt nekā vis viņiem nevar.»
«Lai arī, bet, kad dzird tādas valodas, tad labāk ir atrauties nekā biedroties. Vai zini, ka godīgi zemju ļaudis pie viņiem arī vairs negrib labprāt mesties, metas tik vien tādi pilsētas salašņi?»
«Ak, liec nu man ar to mieru, es visus labāk pazīstu nekā tu!»
«Pēter, ko es tev teikšu un kas man sen gulēja uz sirds pārdosim visu, kas mums ir, un sāksim ar to naudu atkal dzīvi pa vecam Vīgriežņos vai kur citur uz zemēm, te mums posts vien paredzams.»
«Vai tev prāts? Tagad, kur nupat cerēju vēl iesākt un tikt pie naudas, atmest visu to un iet citiem par apsmieklu atpakaļ, tad jau visi ar pirkstiem uz mani rādīs. To - neparko!»
«Ak, kas mums tad atkal būtu par laimīgu dzīvi!»
«Tu laimes nepazīsti - mācies tik viņu saņemt, viņa ir tepat pilsētā.»
Sieva nopūtās. Saruna beidzās bez sekmēm.
Kādu dienu Bumburs nogāja garām gar Vārpiņa bodes durvīm, pamezdams Vārpiņam ar galvu, lai ejot viņam līdz uz traktieri.
Vajadzēja būt svarīgai ziņai, kuras dēļ Bumburam tik drīz vajadzēja Vārpiņa. Vārpiņš arī tūliņ metās pakaļ.
«Vai tu mani gribēji satikt?» Vārpiņš jautā Bumburam, nonācis traktierī.
«Kā tad, tādēļ jau es pie tevis gāju,» Bumburs atteica.
«Es jau arī bez tam gribēju iet pie tevis; vai tev kas jauns?»
«Zinams, kas jauns un svarīgs.»
«Svarīgs? laikam par precēm?»
«Atminēji.»
«Kur var dabūt?»
«Neprasi kur, bet par cik?»
«Tad jau būs gan jāņem par vairāk nekā viņu reiz.»
«Es arī domāju, bet par cik taču?»
«Par simti divi.»
«Par simti divi tikai? Lai nu paunu žīds to teiktu, ne tu - bodnieks.»
«Nu lai iet arī par veseliem trim.»
«Tu soli, it kā man tās naudas vajadzētu, - man viņas nevajag, es domāju, ka tas tava paša labums.»
«Nu, kad jau atvedīs mantas, tad, ja būs tik daudz vērtes, došu arī četri.»
«Tu esi tik apķērīgs cilvēks un tomēr runā, kā pirmoreiz dzirdēdams tādu lietu. Nedomā, ka tev vezumnieki piebrauks pie durvīm; tur tev pašam jāmanās, kas zin, varbūt arī pašam jāsūta pretim.»
«Tad jau laikam viņi dabū par konterbandi?»
«Nu, kad vai par konterbandi kas tev par to?»
«Pa citām pilsētām dzird bodis izlaužam, kas zin, ka viņi ar tiem nav uz vienas rokas?»
«Vai tu iesi lauzt? Kas tev bēdas par to, kur viņi ņem. Kad tik manta tavā bodē iekšā, tad tev vairs ne par ko nav bēda. Ja kāds sāktu ošņāt, gan pagādātu tev rēķinus no kādas Rīgas bodes par izņemtām precēm - ko tu nieku bīsties.»
«Bet gluži droša tā lieta tomēr nav.»
«Nu, kad jau tev trūkst dūšas pelnīt rubļiem, lasi, kā lasījis, pa kapeikai. Es jau tevi negribu ne spiest, ne pierunāt, nav jau mans labums. Ja negribi - neņem, bet, zinādams, ka nupat ir tāda reize - īsti pa rokai, nācu pie tevis un gribēju tev kā draugam darīt labumu.»
«Tas tiesa, bet vai nauda tūliņ jāiemaksā?»
«Zinams, ka tūliņ, vai tad viņu reiz bij citādi?»
«Vai tu galvosi?»
«Es? Kā tu prasi! Es pats arī došu, cik vien varēšu sagādāt skaidras naudas.»
«Bet kad man nauda vien nav jāpamet, tad es postā.»
«Nu, ja tu no to bīsties, tad nedod ne kapeikas; izdzer šņabi un ej mājā, un rītu celies, un lasi pa vecam kapeikas. Labāk tad nu vairs nerunāsim par šo lietu; varētu tu vēl domāt, ka man no tā kāds labums.»
«Vaina gan nebūtu,» Vārpiņš teica par brīdi.
«Par ko nebūtu vaina?» Bumburs jautāja, negribēdams atminēt Vārpiņa domu.
«Par tām pašām mantām.»
«Ak tā? vai tev nu rublis peļņas sāk patikt? Nu, tad dod šurp naudu!»
«Es došu četri simti, bet izraksti tu zīmi, ka tik no manis esi saņēmis.»
«Vārpiņ, es domāju, ka tu, gudrs un prātīgs cilvēks, mani ar taču neturēsi par muļķi? Kā tad lai es rakstu? Vai tad priekš manis tā nauda?»
«Bet nedroša lieta...»
«Nu, mīļais, tad nedod, ko tad tu mokies, it kā es no tevis prasītu. Lai jau labāk paliek, būs tev miers un man.»
«Bet kad tur var pelnīt, kā viņu reiz...»
«Pusi, droši vien pusi!»
«Nu, tad es došu. Bet man nav tik daudz klāt, es lūkošu sadabūt.»
«Nu labi, meklē - šovakar viņai vajag aiziet, man aiznesējs jau gaida. Bet, ja apdomājies citādi vai ja sieva aizliedz, tad jau lai paliek.»
«Sieva aizliegt? kas tad tur sievai ko iemaisīties? kā es laikam sievai liktu iemaisīties savās darīšanās?»
«To jau nu es gan domāju, ka vīra darīšanās sievietēm nav jāmaisās. Bet - kā jau pats zini, ja negribi, - paliec mājā, bet zini: rītu jau būs par vēlu.»
Vārpiņš aizgāja - un par laiciņu atnāca pie Bumbura - ar naudu.
«Bet tā kā tu manis nepiemāni un neiegrūd postā,» Vārpiņš teica, drebošām rokām četri simti rubļu ielikdams Bumburam saujā.
«Vārpiņ, apdomā, ka tā nav mana lieta, ņem, ja gribi, naudu atpakaļ, bet paliec reiz pie viena.»
«Nu labi, lai tad ar notiek, kad jau tu peļņu saki tik lielu.»
«Par peļņu nebīsties, bet dēļ naudas ar vairs negrozies, kas šodien darīts, rītu vairs nebūs atņemams, nauda jau tad būs projām,» Bumburs teica, naudu nolikdams. «Bet tagad iesim pie citiem bufetes istabā!» viņš aicināja Vārpiņu, «un iedzersim uz labu izdošanos.»
«Bet vai mantas drīz būs klāt? Ja ilgi jāgaida, tad man bode paliks tukša,» Vārpiņš teica, Bumburu vēl atturēdams.
«Vai nu visai ilgi? kā jau paveiksies un kā tagad pa rudens ceļiem varēs pasteigt atvest,» Bumburs atbildēja. «Bet nu iesim, iedzersim!»
Priekš krēslas pārnākdams mājā, Vārpiņš nosēdās turpat bodē ārpus letes uz krēsla. Kārlēns šo brīdi izlietoja iziet no bodes, zinādams, ka tēvs paliek vietā.
Bet Vārpiņam no Bumbura pacienājuma uznāca tāds kā snaudiens, viņš aizmirsa pat lampu uzdegt bodē. No šā patīkamā snaudiena viņš pamodās tik tad, kad dzirdēja kaparnaudas skaņu letes atvilktnē.
«Vai tu tur, Kārli?» viņš jautāja žāvodamies.
«Es, ja,» sveša balss atbildēja, bet Vārpiņš to nemanīja.
«Ko tu tur meklē?» viņš jautāja tālāk.
«Naudas.»
«Kādas naudas?»
«Sīkas.»
Vārpiņš tagad arī nomanīja, ka balss nav Kārļa balss, un gribēja runātāju aplūkot tuvāk, bet šis aizšmauca viņam garām uz ielas.
«Kārli, Kārli! kur tu esi?» viņš sauca, «ķer zagli, ķer zagli!»
Bet Kārļa nebija tuvumā - un zaglis jau bij gabalā. Par brīdi Kārlis pārnāca mājā, un izrādījās, ka zaglis iz atvilktnes bij izņēmis ap rubļi trīs sīkā naudā un paķēris līdz arī vēl pāra čabu, kuras valkādams varēja pieminēt Vārpiņu.
Pēc naudas iedevuma Bumburam - Vārpiņš staigāja kā aizdurts: viņam nebij nekur miera. Nevarēja arī nevienam stāstīt, kam un priekš kā naudu iedevis, jo sievai jau viņš negribēja un nedrīkstēja to sacīt. Viņš šaubījās un baiļojās, vai tiešām Bumburs tikai turēs vārdu un, ja ar turēs, kā tad dabūs vēl pašas mantas mājā. Dienu aiz dienas viņš skrēja pie Bumbura mierināties, vai nāks preces un kad, - bet Bumburs cita neteica kā tik vien: gaidi, gaidi! Vārpiņš jau šķita gaidījis diezgan ilgi, bet vēl neviens ar precēm nerādījās. Bode pamazām palika no mantām tukšāka, bet nebij vairs naudas, ar ko vajadzības pildīt un ko iepirkt. Viņam ausa kā briesmīga gaisma, ka Bumburs būs viņu tik nežēlīgi piekrāpis un iegrūdis postā.
«Ja par nedēļu nav preces atgādātas, tad tevi sūdzēšu pie tiesas par blēdību,» Vārpiņš biedināja Bumburu.
«Vai tu ar tiesu mani gribi piespiest, lai tev piegādātu konterbandi?» Bumburs izbrīnojies jautāja Vārpiņam. «Kura tiesa tad tādu spriedumu dos? Vārpiņ, es gan tevi turēju par prātīgāku!»
«Nu tad tevi sūdzēšu, ka tu man izkrāpi naudu.»
«Kā tu to gribi pierādīt?»
«Bet tu esi blēdis, pēdīgais viltnieks!»
«Klusāk, klusāk, draugs, - redzu jau pie tevis, ka nepateicība ir pasaules alga. Gribēju tev tik labu darīt, bet, lūk, kas nu pašam par to jādzird.»
«Tad tu gan vēl vis neliedz, ka esi naudu no manis saņēmis?» Vārpiņš vaicāja, palikdams priecīgāks.
«Kad tad to liedzu? Bet, kad jau tu tā runā, tad man jādzied tāda pati dziesma.»
«Bet gādā taču nu drīz! Vai varēs būt par nedēļu?»
«Par nedēļu? apdomā, šai rudens laikā! Vai tad es tas piegādātājs?»
«Tu vari gan darīt un izgādāt, kad tu vien gribi, bet, ja arī manis neklausīsi, tad es nekā nebēdāšu un iešu tik pie tiesas, lai notiek kas notikdams vai tev, vai man.»
«Par tavu biedēšanu gan man nieks, bet vecas draudzības dēļ tad ar lūkošu, vai nevaru tev par nedēļu no šīs dienas piegādāt kādu daļu mantas. Bet tu paliec tai naktī mājā.»
«Zinams, kur tad nu es no mājas bēgšu?»
«Nu labi, gaidi vien, bet man - vai zini - tevis dēļ liečis jābrauc tādā laikā un ceļā no mājas?»
Dienas četras vēlāk Bumburs aizbrauca. Kur? Runāja, ka aizbraucis uz tālu tirgu.
Dienu priekš noliktās nakts, kad Vārpiņam bij jāgaida apsolītā manta, bija īsta slapjdraņķa diena. Šī diena bij no to dienu šķiras, par kurām saka, ka tajās godīgs saimnieks ne sava suņa nedzen ārā. Vēlais rudens spēkojās ar gaidāmo ziemu, gribēdams ar saviem lietus pilieniem izkausēt ziemas zīmes, šļaganās, smagās sniega pērslas.
Vārpiņš šo dienu bij iesācis kā drudzī, viņš tekāja no vienas vietas uz otru, bet neatrada nekur miera, viss, ko darīja un runāja, bij kā sajucis, kā bez domu. Sieva šo nemieru gan būtu labāk ievērojusi un varbūt nākusi uz kādām domām, bet Petrēns gulēja slims ar masalām, tādēļ ar visu savu uzmanību viņa bij pie vājā puisēna.
«Bet kas tad tas?» Vārpiņiete izbrīnījusies iesaucās.
«Tas jau Vīgriežņu zirgs, ko pie mums iebrauc! Nu tiešām Vīgriežņos kāda nelaime.»
«Tēvs mājā slims pie miršanas,» atsūtītais kalps teica, «un vēlas, ka kāds no jums vēl pie viņa aizbrauktu.»
«Tad man jābrauc,» Vārpiņiete aši nosprieda.
«Tu taču, Pēterīt, teici, ka tev šodien labāk?»
«Labāk gan, mam, - tādēļ brauc vien vecātēva aplūkot.»
«Gan jau dieviņš tev atsūtīs veselību,» viņa teica, par brīdi no puisēna šķirdamās, kad bij sataisījusies braukt uz Vīgriežņiem. «Anna jau tevi apkops kā es pati, lai nu dievs palīdz, ka veseli satiekamies.»
Viņa aizbrauca.
«Cik nejauks laiks mātei uz ceļa,» Anna nopūtās, sēdēdama pie brāļa gultas.
Jo vakars nāca, jo nemierīgāks Vārpiņš palika. Bodē viņš ilgi nevarēja nostāvēt, viņš metās ārā uz ielas lietū un sniegā un skatījās no viena ielas gala uz otru, it kā gaidīdams braucam, - bet nevarēja nekā sagaidīt. «Ja viņi nakti piebrauc, tad lieta vēl bailīgāka nekā dienu,» viņš domāja pie sevis. Tumsai nākot, viņa nemiers palika jo lielāks. Viņu saņēma bailes, kuras nekādi no viņa neatstājās. Nemiera un baiļu pārņemtā sirds paredzēja kaut ko nelabu. «Ak, kam man bij ar to Bumburu jāielaižas, - bet nu tāds nemiers,» viņš sevī domāja. «Tomēr, ja izdodas, kas tad par peļņu!» tā kāda balss drošinādama teica viņa sirdī. Bet baiļu balsij palika virsroka. Ārā lietus ar vēju nemitējās. Nakts bij tumša, kā jau rudens; nakts. Sānielu, kur Vārpiņa bode stāvēja, tik vāji apgaismoja kāds attāļš ielu lākturis. - Vārpiņš atkal izgāja ārā klausīties, bet cita nedzirdēja kā tik lietus plīkšķēšanu un vēja svilpšanu. No baznīcas torņa pulkstens nosita divpadsmit. Caur vēju un lietu katrs sitiens spiedās baiļu pilnā gaidītāja ausīs. Brīnišķā, caurspiedīgā vara balss! caur lietu un vēju rudens naktī viņa lauž ceļu uz apmānīto un aptumšoto cilvēka sirdi, un kā modinātāja balss, kā apziņas sauciens viņa atskan miegā snaudošā sirdī, ietrīcinādama to līdz pašiem pamatiem. Nemiers, neizsakāms nemiers sacēlies Vārpiņam sirdī. «Slēdz vārtus un ej gulēt, būs miers,» viena balss teica; «muļķis, kas aiz bailības šaubās saņemt peļņu, kā kad pirmā reize būtu bijusi,» otra runāja pretim: kurai te lai nu klausa?
Lākturis piepeši apdzisa. Laikam vējš to nopūta. Drīz Vārpiņš sadzirdēja lēnu ratu klabēšanu, kas viņa vārtu priekšā apklusa. Vārtu kliņķis noskan, un divi tumši tēli, katrs ar savu maisu uz muguras, ielien Vārpiņa sētā. «Kur likt?» pirmais jautā Vārpiņam. «Te šurp, uz bodes pakaldurvīm,» šis atbild. Nesāji, tikpat drīz kā nākuši, atkal nozūd.
Ziņkārības un nemiera dzīts, Vārpiņš tūliņ ņemas aplūkot maisa saturu. Bet kas tad tas? Pirmā maisā tik liels vīkšķis maška, kurā ievīstītas mārciņas trīs tējas, pāra duču alvas karošu un kādas kastītes papirosu. «Tavu viltnieku, kāds Bumburs! ar tādiem niekiem mani piemānīt!» Vārpiņš pārsteigts iesaucās. «Bet jāpalūko taču ar, kas otrā maisā - - -»
«Eita vien iekšā, nupat kā te divus maisus ienesa,» kāda balss saka policistiem, kas dzenā nupat kā izdarīto zādzību tirgotāja Folkmaņa bodē, «vēl viņš nekur nebūs paguvis noslēpt...»
Vēl Vārpiņš nav spējis otrā maisa, atraisīt, kad policija ienāk un viņu - apcietina.