BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

I

Veco krustmāt, kad tu man dosi arī to manas mātes balto lakatu, kuru man šodien rādīji?"
"Tad, meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā. Tava māte arī sedzās, viņu pirmoreiz tad, kad viņu pieņēma par lielu meitu - tāpat kā, otrējo Grietu viņdien. Valkā vien tagad šos pašus manus lakatus pa skolu. Ja varēšu vēl kādu dzijtiņu savērpt, tad gan nopirkšu arī kādu no žīda: turpmāk būs man mājā vienai garš laiks."
"No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?"
"Tie vis, bērniņ, nav pirkti - tos man iedāvināja kāda liela kunga meita. Dievs zin vai viņas kauliņi arī jau nebūs sabiruši?"
"Vai tas, veco krustmāt, jau ilgi?"
"Ilgi, ilgi, tad, kad es biju jauna un dzīvoju tāļu no šejienes taī pusē, kur saulīte noiet. Kad būsi liela, tad kādreiz izstāstīšu. Ej, meitiņ, gar maliņu, nebried dubļos - saslapināsi kājiņas, lakatos skatīdamās. Ak Dievs, ak Dievs, kāds tas bērna prāts! nevar vien sevī noskatīties!"
"Vai skola vēl tālu, veco krustmāt?"
"Nav vairs, bērniņ, tāļu - kalniņā varēs jau redzēt. Vai esi piekususi?"
"Kur nu jau piekusu!"
"Žigla gan esi kā maza irbīte; teci vien, teci, nu jau būs jāierodas staigāt - kas gan tev zirgu dos? Saimniece gan solījās arī tevi ieņemt, kad savu dēlu vedīšot vai arī kad braukšot pretī, bet ej nu zini, vai viņiem arī gadās zirgi ik reizes mājā. Nākošu sestdien iešu gan pati tev pretī."
"Lūk, veco krustmāt, kādas tur skaistas apšu lapas uz grāvja malas piebirušas; es pārkāpšu un paņemšu kādas."
"Lai nu, meitiņ, stāv - dziļš grāvis, nevar tikt ne pāri, ne atpakaļ; iesim svētdien atkal uz kapsētu pie tēva un mātes, tur tad lasīsi, cik gribēsi, vēl skaistākas."
"Vai tad darīsim atkal vainadziņus arī, ko uz krustiem kārt? Vecie nu jau būs savītuši."
"Tad varēsim darīt vainadziņus arī, bet tagadiņ labāk pārskaiti vēl galvas gabalus, ka lai nemisas. Iesim tur līdz tam akmenim un atpūtīsimies."
Tā sarunājās ceļinieces, stāvošas viena vienā, otra otrā mūža galā, kuri mēdz savienoties it kā zelta sloksnītes gali, kad to saliec gredzenā. Tā, kura stāvēja mūža pirmā galā, bij kādus deviņus gadus veca, jautrā, bet bālnējā sejā, kurš līdzinājās gan pavēsam, bet jaukam agra pavasara rītam. Viņas apģērbs bija vienkāršs tikko ne nabadzīgs, bet glīts un no dažādām, vairāk senākos laikos pirktām drānām un lakatiem. Kājās jaunas pastaliņas, pelēkām zeķītēm. Viņas acīs bij redzama tā nepacietīgā gaidīšana, kādu sajūt ikkatrs cilvēks, kad tuvojas tam, par ko daudz dzirdējis un ko vēlējies jau sen redzēt. Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mīlīgs pļaujas laika pavakars, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša negaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka gandrīz tas pats, kas par mazajās apģērbu, tik vien, ka šis bij caurcaurim biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt. Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati. Padusē zem segas viņa nesa maizes nastiņu un dažas grāmatas. Abas šās biedrenes staigāja savu ceļu, brīžam rokās saņēmušās, tik uzticīgi un vienprātīgi, ka neviens neiedrošinātos domāt sacelt jel kad viņu starpā šķelšanos.
Kad bij nosēdušās uz akmens, tad mazā skaitīja baušļus un ticības gabalus tik skaidri un tekoši, ka viņas vecai draudzenei neatlika nekā ko pārlabot un būt ar savu veco zināšanu pārāk; tik vien beigās pielika to, lai nesteidzoties ātri, jo tad dažu reizi sajūkot, tā ka nemaz vairs nevarot atķert. Kad vēl kādu brītiņu bija sēdējušas, tad vecā sacīja: "Celsimies nu atkal, meitiņ, un iesim tāļāk, lai nepaliekam vēlu; bet ej vien lēnām, jo man, ātri ejot, gurst kājas."
Kad bij uzkāpušas kalniņā, tad mazā, nepacietīgi apkārt apskatījusies, rādīdama jautāja vecai: "Vai tā ir skola?" Vecā lika roku pār acīm un, kādu brītiņu skatījusies, atbildēja: "Tā pati jau ir, bērniņ, lūk, tā baltā ar lielajiem logiem un sarkano jumtu."
"Cik skaista!" - tā mazā izsaucās. "Ja tornis arī būtu, tad tāda pati kā baznīca. Vai nav tā, veco krustmāt?" viņa jautāja, gaidīdama, lai tās spriedumu apstiprina, kā jau allaž bērni dara.
"Būtu gan," vecā apslēptā priekā atbildēja. "Bet iekša vēl skaistāka: kādas tur lielas, gaišas istabas ar ērģelēm un lielām bildēm pie sienām; tev negribēsies nemaz vairs atpakaļ nākt. Skolā klājas visiem labiem bērniem labi, tādēļ esi allaž rātna, paklausīga un tikusi; nedauzies un neskraidi daudz pa āru, nesaslapini kājiņu un vakaros izžauj zeķītes; glabā labi visas lietiņas un drēbes, ka lai nepaklīst, jo nu vajadzēs pašai kopties - nebūs vis vairs manis, kas gādā."
Vēl dažus pamācīšanas vārdus runājot un dzirdot, nonāca mūsu ceļinieces skolas namā, kur atrada jau priekšā daudz vecāku un bērnu. Viņas iegāja skolas bērnu maizes kambarī, kur cits par citu meklēja nolikt savu bērnu lādītes labākās vietās. Vecenīte ielīda arī dibenā, nolika kādā plaukta stūrī nastiņu un sacīja mazai biedrenei: "Lūk, Anniņ, kur es nolieku maizīti; ieliec labi to vietiņu vērā, ka vari atrast, un tad atkal ik reizes, kad paēd, noliec tepat, jo še ir labs kaktiņš un citur var drīz, pulkā ejot, norauties zemē."
"Nu, nu, es zināšu gan," viņa atbildēja, skatīdamās vairāk citur nekā tur, kur nolika maizi.
Nu vecenīte noņēma segu un nolika to turpat uz maizes nastiņas, pabāza spieķīti zem plaukta, noraisīja Anniņai lakatu no galvas, saglauda matiņus, sacīdama: "Nu, iesim, meitiņ, iekšā pie skolotāja izrunāties." Tad ņēma viņu mīlīgi pie rokas un vadīja cauri skolas istabai, kura bij maziņai diezgan brīnumīga. Pie skolotāja istabas durvīm iečukstēja vēl vecenīte viņai ausī: "Nāc vien, meitiņ, droši, nebaidies nemaz, jo skolotājam bērni mīļi." Tad vēra lēnām durvis vaļā un tipināja, mazo iepriekš bīdīdama, iekšā, kur apstājās netālu no durvīm. Skolotājs - pusmūža vīrs pilnīgā augumā iznāca no dibena istabas, kur bij ar kādu viesi sarunājies, un gāja viņām pretī. Vecenītes labdienu saņēmis un Anniņu apglaudījis, kura viņam, kā likās, noskūpstīja pretī patikšanai roku, viņš sacīja: "Vai jūs arī, māmulīt, atvedat man vienu meitu?" Tad, iekam vēl vecenīte spēja atbildēt, viņš nosēdināja to uz krēsla.
"Jā, te jau nākam vai no paša rīta pūzdupūzdamās," viņa it kā nogurusi atbildēja. "Mums nu gan tā Miķeļa skola ir daudz tuvāk, bet tur - ne nu, dēliņ, aprunāšanas, ne šā, ne tā dēļ - es gan daudz nezinu, bet ļautiņi runā, ka tur taī Pietuka Krustiņā, vai kā viņu saukā, nekāda lāga neesot; jūs nu, krustdēl, pārzināt viņu labāk. Tur jau stāsta, ka pats pa godībām vien vairāk dzīvojot. Nu tagad kā iesācis iet uz bērēm par izdziedātāju, tad nenākot atpakaļ dažu reizi pa dienas divas, un bērni pa māju ne šā, ne tā. Agrāk viņš bij tāds vien mudīgs un cietnējs puisēns, bet Dievs to zin, vai no tiem pašiem mērnieku laikiem kā lēkme lēcās - no tiem tūliņ šāds pārgriezās. Jūs, krustdēl, tad vēl še nebijāt un to laiku neredzējāt, bet tur nogāja neceļā dažs labs, par kuru nevarēja ne iedomāties. Šis ar Prātnieku vai Prāta Andžu un nezin kādi vēl tie citi, viens Bisars un vai Švauksts, kā viņu tur saukā, lūk, tas, kurš tanīs pašos laikos izputēja no dzīves, bij no paša pirmā gala ar viņiem sadevušies kopā, un tā visu laiku kā sajūgti, kamēr - redz še nu! Šis līdzstaigādams nedabūja gan vairāk nekā kā tik, jāsaka, tai reizei mutē, bet tie citi paturējuši gandrīz lielāko daļu paši, un ir tad vairs nebijis viņā galā telpas. Dažs vēl divi gadus pēc tam nevarējis veikt mērnieku laiku miltu un dažādu saldenumu, lai gan tās pudeles izsusēja drīzāk. Vēl nebij nekas, kamēr mērīja Slātavu, jo tad lielākā daļa iztika paši vien, bez šiem vidutājiem, iespiezdami tāpat klusām kaut ko saujā; bet, kad nāca čangaliešos, - ak tu žēlīgo tētiņ! -šos vadīja kā pūstelniekus: viena rinda uz priekšu, otra atpakaļ - kā baznīcēni, ne ceļa nevarēja pagriezt. Tirgos pat - es, dēliņ, savām acīm daudz neredzēju, tik dzirdēju - nezinājuši šos kā bišu tēviņus kurā krātiņā vest un ko dot; visi vēl pie tā goda nemaz netikuši, nedz pie dzirdīšanas, nedz pie pīpināšanas. Pie tā paša Prātnieka stāvējuši kā tirgus, pilns pagalms, cits no cita slapstīdamies; bet ko tur izslapstīsies - beigās dabū tāpat visa pasaulīte zināt. Un nu tikpat Pietuka Krustiņam, kā arī citiem - ieraduši vienādi kā pa kāzām dzīvot - gandrīz, dzird, esot visiem vējš durvīs. Dažam nebij pat pie dzimtpirkšanas ko iemaksāt. Dievs nav vis mazais bērns."
"Nu jā, lai nu būtu tas," skolotājs teica vidū, jo viņš klausījās gan vairāk ar pacietību nekā ar labpatikšanu, "ko es varu daudz par citu skolu zināt? Manis labad jūs varat to bērnu šurp sūtīt, ja tik pašiem vien nav par grūtu. Bet vai pie mācītāja arī esat bijuši?"
"Jā, ak, pavisam biju piemirsusi - viņš iedeva zīmīti priekš jums," vecenīte, drusku kā iztrūkusies, atbildēja un izraisīja no kabatas lakatiņa stūra papīriņu, kuru pasniedza skolotājam.
Skolotājs ņēma zīmīti un lasīja: "Anna Gaitiņš, dzim. 9... 18... utt."
Pa to starpu bij pienācis arī viesis no dibena istabas, un, to ieraugot, vecenīte it kā sarāvās, no kā varēja redzēt, ka viņa nebij domājusi esam tur vēl kādu citu kā vien skolotāju. Kad skolotājs bij nogājis ar zīmīti pie saviem papīriem, tad ienācējs, uz vecenīti pagriezies, jautāja: "Ak tad šī ir tā Lienas meita? Raug, cik drīz izaug."
"Jā, tā ir tā bārenīte," vecīte nopūzdamās atbildēja. "Bez tēva, bez mātes, bez radaraksta."
"Nu, jūs esat viena veca, otra maza, bet kas ir jūsu pelnītājs?"
"Vai nu, dēls, kas cits kā tas pats, kas pelna priekš putniņiem gaisā, priekš tārpiņiem zemē un priekš zivtiņām ūdenī. Nāk gan arī palīdzība no cilvēku puses, bet tā jāsauc arī par Dieva vai eņģeļu palīdzību, jo nezinām sacīt ar vārdu, kas viņu sūta, tik mācītājs iedod ik gadus naudā. Jā, kad pārdomā, tad ir man pašai arī brīnums, kā esam iztikušas bez tīruma, bez klēts, un tomēr bada gan vēl - gods žēlīgam Dievam - cietušas neesam, kaut gan dažureiz nebij ne maizes kumosiņa pie rokas; bet nepelnītas maizītes arī nemeklējam," vecā runāja ar tādu balsi, no kuras skanēja sirdi kustinoša ticība, dievbijība, goda sirds un pateicība.
"Vajadzēja lūgt palīdzības no valsts," svešais, kā valodas meklēdams, sacīja.
"Ak Dievs, dēliņ, kas jau tāpat nav jādzird tā bērna dēļ, kā gan iesi tur vēl klausīties?" vecenīte sāpīgi atbildēja, tad, pagriezusies uz skolotāju, kurš atkal bij pienācis, teica kā lūgdama: "Vai varētu krustdēliņ, mani tūliņ atlaist? Man ir tālu māja un kājas vecas, - bail, ka neuznāk vakars un nepalieku uz ceļa. Beigu gan es sagaidīt nevarēšu. Kaut jūs varētu likt Anniņai atlasīt un atskaitīt tūliņ, lai es arī dzirdu un redzu, kā paliek, tad būs man mierīgāks prāts."
Skolotājs ņēma grāmatu un deva Anniņai kādu gabaliņu lasīt, kas izdevās diezgan veikli; tad lika skaitīt kādu bausli, ko arī viņa ar savu skaidro balsīti, rociņas salikusi, kā šķetināt nošķetināja. Skolotājs apglaudīja viņu un prasīja, vai dziedāt arī mākot, uz ko Anniņa tūliņ iesāka: "No debesīm būs man atnest..." -utt., un viņas balss noskanēja kā sudraba zvaniņš.
"Nu, bērniņ, tava vecā krustmāte ir tevi mācījusi labi un jauki, to tu neaizmirsti nekad un cīties skolā arī mācīties - tas būs viņai , par prieku un tev pašai par svētību," skolotājs Anniņai piekodināja, tad; uz vecenīti pagriezies, sacīja, ka nu varot, ja gribot, iet mājās un Anniņa lai paliekot vien skolā, jo tai klāšoties labi. Vecenīte grūti uzcēlās, noslaucīja lakata stūrī dažu asariņu no vaiga un sacīja aiziedama: "Tad nu, mīļo krustdēliņ, es atstāju viņu jūsu ziņā. Kamēr būs vēl labs laiks, tikām atnākšu gan pati kādu reizi sestdienās pretī, bet nelabā un saltā laikā lai dzīvo vien tepat, maizīti gan atsūtīšu. Mana saimniece vedīs arī savu puisēnu šurp; ja tad viņa sūtīs brīžam braukšus pretī, tad lai iet līdz, ja grib. Pazīstamas, viņai laikam še nevienas meitenes nebūs - noguldinājat vien tad paši, kur redzat; lādītes arī nav; maizes nastiņu noliku tur kambarītī uz plauktiņa - ka nenorautu vien kādreiz, pulkā iedami, zemē."
Kad skolotājs bij apsolījies par visu gādāt, tad vecenīte, labi apmierināta, izgāja ar Anniņu skolas istabā un skolotājs ar savu viesi iegāja atkal otrā istabā, kur nosēdās savās pirmajās vietās.
"Es nezinu, kā jūs, skolotāja kungs, varat to panest, kad visi rupji ļaudis mācas ar savām pasakām virsū kā tagad pat. Es būtu jau dažu labu izsūtījis ārā. Es tā neizturētu," viesis sacīja, pīpi uztaisīdams.
"Kādu rupjību jūs šai vecenītei pārmetat?" skolotājs jautāja.
"Es jau teicu. Tad vēl: kāda krustmāte šī jums ir? Mani arī izgodāja par dēlu," viesis drusku lepni atbildēja.
"Rupjība nav nedz viena, nedz otra," - tā skolotājs domādams sacīja. "Tā stāstīšana ir tādu vecu māmuliņu pazīstams vājumiņš, kurš iesākas gan pie darīšanas, bet noklīst sāņus. Še viņa nemaz negribēja pasaku teikt, bet pierādīt, ka viņai ir stiprs iemesls dot bērnu nevis sava apgabala skolā, bet citur. Tā saukšana par krustdēliņu ir sirsnība un atklāta vientiesība. Cik mīļāk es dzirdu šādu vecenīšu valodu nekā tagadējos "cienīgus tēvus", "cienīgas mātes", "dāmas", "kundzes" un "kungus", kuri ir daudzkārt tas baltais šķidrums, ar ko nobalto melnās sienas un trūdu pilnos kapus. Es negribu teikt, ka tādi "smalkumi", ja viņus tā var saukt, ir ļauni; viņi var būt piederīgi citām kārtām, bet ne būdiņu iemītniekiem, kamēr tie tādi ir un paliek; ja šī vecenīte sauktu mani par "kungu", tad tas būtu tas pats, kā kad viņai pie šā paša apģērba un iznešanās uzliktu galvā Parīzes platmali. Lauka puķītes, savā vaļā augdamas, ir arī savā ziņā skaistas; dārza puķu ziedu nedz var no viņām prasīt, nedz arī tie tām piederētu. Mums ir jārūpējas par to, lai pieņemas sirds tiklībā un prāts skaidrībā, tad vajadzīgais un pieklājīgais dzīves smalkums nāks arī līdz, bet citādi viņš ir tik papagaja valoda un pērtiķa ākstīšanās."
"Nu, citās malās ir gan savādāki ļaudis nekā še, slātaviešos; es viņus pazīstu gan," viesis teica drusku pašprātīgi un it kā sajuzdams sevi stumtu no skolotāja vārdiem pie malas.
"Es še nedomāju nemaz uz slātaviešiem vien, bet vispāri. Tomēr atkal, ja aplūkojam Slātavu īpaši un salīdzinām ar citām pusēm, tad tur atrodam gan vairāk to, ko jūs saucat par rupjību, un citur atkal vairāk to, kas jums liekas par smalkumu. Bet aplūkojat vien ar vērību, tad dažu brīdi būs jāsauc rupjība par smalkumu un smalkums par rupjību. Slātaviešos turas visas ļaužu kārtas vairāk vienkop un iet attīstībā gandrīz vienlīdzīgi uz priekšu, bez nekādām lielām atliekām. Dažās citās pusēs turpretī atrodas arvienu divi šķiras: vienai ir gan jūsu nosauktais smalkums pārpārim, un lielākā daļa no tādiem domā, ka latviski nemāk, bet pārmaina stipri vien "mir" ar "mich" un iet pie vācu dievgalda, lai citi arī neturētu viņus par rupjiem. Otrā šķirā tad paliek gandrīz tik tie, kas danco krogos un redz ķēmus. Otrkārt, slātaviešu gars teicams ne tik vien taī lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās, bet arī tas, ka izturas pret skolām pavisam godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā. Še es tā nemaz neesmu nomanījis. Bet pirmāk jūs pieminējāt, ka tas bērns, kas še bij, esot Lienas meita. Par Lienu es esmu dzirdējis še, slātaviešos, daudz runājam. Kas viņa īsti bijusi?"
"Tur daudz, ko stāstīt," viesis atteica. "Kādreiz, kad būs laiks, tad pārstāstīšu."
"Tāpat piemin še līdz ar Lienu arī Annužu," skolotājs sacīja, kā izskaidrojumu gaidīdams.
"Šī pati vecenīte bij Annuža," viesis atbildēja, "Lienu pieminot, nevar Annužas aizmirst - viņu abēju liktenis ir cieti savienots."
Kamēr vēl skolotājs sarunājās joprojām ar savu viesi, tikmēr vecenīte nosēdināja Anniņu skolas istabā un palūdza kādai pazīstamai mātei, kura solījās palikt tik ilgi, līdz bērni apgulšoties, lai arī viņas mazajo pieņemot un apguldinot, tad, no Anniņas vēl atšķīrusies, tipināja pamazītim atpakaļ.
Laiks bija skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņa oktobra mēneša pēcpusdienā to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas, kādēļ meži izskatījās kā dzeltenas puķu dobes. Vecenīte, kā likās, neņēma tā nemaz vērā, bet gāja vien, salīkusi un brīžam nopūzdamās, savu ceļu. Kalniņu aizsniegusi, viņa atgriezās vēl atpakaļ un noskatījās uz skolu, pēc brītiņa runādama: "Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!" Un tad gāja no kalniņa lejā, kur atkal apsēdās uz tā paša akmens, uz kura bij sēdējusi aiziedama. Tur viņa sēdēja atkal labu brīdi, uz spieķīša atspiedusies, un runāja: "Kur nu lai rimstu, kur lai kavējos? Ko nu darīšu, kā sadzīvošu viena pati savā pirtiņā? Nu vientulībā velsies atkal vecās smagās slogas ar jo niknu spēku uz manu sirdi un tad gan laikam jo drīz viņu pamāks. Ak, diena, diena, briesmīgā diena! tu viena pati nolaupīji manu sirds mieru un labu apziņu, padarīdama mani iekšķīgi par tekuli un bēguli virs zemes. "Ak, Kungs, kad tas man prātā nāk, Tad sirds man trīcēt, drebēt sāk Un mati stāvus ceļas." Sāku jau arvienu nomanīt, ka vakars ļoti tuvojas, kur pēc īsas izdusas būs jāstājas jaunā rītā Lielā Soģa priekšā, kurš tad lai tiesā, kā zina, vai pazudina, vai žēlo. Bet kur tad paliks Anniņa? Kas tad par viņu apžēlosies un gādās, kad manis vairs nebūs? Vai Oļiņi viņu pieņems?... Nē, nedrīkstu iet ar savām smagām nastām Dieva priekšā! Viss, viss noveco, bet noziegums paliek mūžam jauns. Vai nebūtu jāiet pie mācītāja un jāizteic viss, lai arī Oļiņi dabū vai tūliņ zināt?... Labāk nesīšu šaī pasaulē, kas nesams, - viņā pasaulē varbūt nepanesīšu." Tad, kādu brītiņu domājusi, salika rokas un pacēla acis uz augšu, kuras tagad bij sausas un līdzinājās izsīkušiem ūdens avotiem, kuri agrāk daudz tecējuši. Labu brītiņu viņas sirds kavējās klusā lūgšanā, un, kad bij beigusi, tad uzcēlās it kā ar vairāk spēka un, projām iedama, skaitīja klusām šo pantiņu:

Ak, Tēvs, izdzēsi manas grēkus
Ar Kristus dārgo asini!
Lai tas man iedod jaunus spēkus,
Kad nāve māks man' pēdīgi.
Dievs, Kristus dēļ lūdz' es šo liet'!
Lai mans gals man par lab' iziet.