BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

IV

Kāds liels Miķeļa dienas tirgus šķīrās patlaban laukā. Visi ceļi tecēja kā upes ar tirdziniekiem gan braukšus, gan jāšus, gan kājām, gan nesdami, gan vezdami, gan dzīdami. Vēl kādu versti no tirgus, kurš stāvēja lielā, slīpā pakalnē, bij dzirdams tirgus jauktā kora koncerts, kur vērši turēja basu, zirgi tenoru un tās virsbalsis visi citi. Šis koncerts izšķīrās no dažiem citiem tik caur to, ka viņu, turēja milzīgs koris un bez diriģenta. Kad no atstatuma skatījās, tad viss tirgus izlikās kā ņudzošs skudru pūlis. Redzamas bij baltās, ar audekliem apsegtās božu būdas, kurām dažai plivinājās sarkana flaga klāt; tāpat varēja izšķirt arī no meijām sapīto dzērienu pārdošanas būdu, ap kuru griezās viss ļaužu biezums.
Dažas verstes no tirgus, kur jau tirdzinieku rindas bij retākas, brauca soļos divi vīri - savā zirgā katrs. Pirmais bij jau labi vecīgs, sirmiem matiem. Galvā viņam bij "rata cepure" un mugurā garš mētelis ar lielu, atlaistu apkakli. Viņš veda divi govis, katru pie savas ilkss piesietu. Otrs bij jauns, skaists cilvēks apaļu seju, dzeltainiem matiem un apģērbies kā visa jaunā paaudze. Vezumā viņam bij varbūt kādi divi birkavi linu. Pie ratiem vien varēja pazīt, ka šie braucēji bij vai nu slātavieši, vai čangalieši, jo pa visu guberņu citur tādu ratu neatradīs kā šinīs valstīs - tik augstu un tik lēzenu, lai nenieka nevarētu ielikt.
Arī paši slātavieši un čangalieši ir jau pēc sava stāva vien visur pazīstami, īsti guberņas pilsētā, kad turp brauc, ir otrtik gari un smagi nekā mājās. Čangalieši tad atšķiras no slātaviešiem caur to, ka tiem bodnieku dotie cigāri izstiepjas allaž pīpējot vēl garāki nekā slātaviešiem, bet šie atkal no čangaliešiem izšķiras caur to, ka viņiem nepatīk šo lielīšanās, ka esot viena kunga ļaudis, kaut gan tas ir tiesa.
Pret kalnu jaunais nolēca no sava vezuma un, priekšējam braucējam blakus iedams, taisīja pīpi. Vecais arī sāka rīkoties ar savu pīpi un gribēja patlaban sastādīt šķiltavas uz šķilšanu, bet jaunais uzlēca un uzsēdās viņam uz ratu stūra, izņēma no ieplakanas misiņa dozītes sērkociņus, pēc tam atkal ar īksti dozītes vāciņu pasizdams, kurš, no atspertnes spiests, aizkrita noknaukšķēdams. Tad uzrāva kociņus uz dozītes dibena, uzpīpēja pats un uzpīpināja arī veco. Pēc tam viņš negāja vis projām, bet palika turpat sēdot, jo zirgs nāca labi līdz.
"Tagad nu, Oļiņa tēv, ir skaidri zināms, ka nākošā pavasarī būs mērnieki klāt," viņš iesāka tūliņ un tā, kā mēdz runāt par tādām lietām, kas ir sen gaidītas un nu pēdīgi sagaidītas.
"Jā, jā, tad nu vienreiz būs sadaudzināti gan tie piemeklēšanas laiki. Kur tad tu, Prātniek, dēls, to dzirdēji?" Oļiņš jautāja, bet nevis ar tādu vienaldzību, kādas varētu no tik veca vīra sagaidīt.
"Muižas strožs stāstīja, vakar esot nolīguši. Tas nu ir svēts," Prātnieks tādā pašā svarīgā balsī sacīja. "Mums, runas vīriem, gan laikam nu darīs drīz zināmu; būs atkal varbūt kas jāspriež - vai par mērnieka mantu atvešanu, vai par ko citu."
"Pārbaudīšanas laiki jau nu tad būs gan; redzēs, redzēs, kādu Dievs kuru atradīs un kā kurš pastāvēs," Oļiņš sacīja, dodam balsij paštaisnības skaņu.
"Nu, kas tev, Oļiņa tēv, par bēdu! Tev nevar nemaz slikti iekrist, ja tik iepriekš pamanās vien," Prātnieks paklusu sacīja, kaut gan tuvumā nebij neviena cita cilvēka. "Nu, un par otru pušelnieku arī tev bēdas nav: cik tam vecītim vairs tā prātiņa, tad tas nenieka neizdarīs, un tam Kasparam arī visā valstī neviena drauga nebūs." Še cieta brītiņu abi klusu, un, kad Prātniekam nebij cerības no Oļiņa kādu vārdu sagaidīt, tad, it kā bīdamies, ka šī iesāktā valoda var pārtrūkt, sāka vest viņu pats tāļāk: "Runas vīros arī gan nu ir ievēlēts, bet ko tur viņš der? Vairāk par postu nekā par labu. Visi jel spriež, runā un savu vārdu kurš met, bet šis - kad sēd, tad sēd pa stundai kā mēms, un dažu brīdi, kad jau spriedums ir gandrīz notaisīts, tad kā atskabarga cērtas pretī, ka neesot pēc likuma šis vai tas. Dievs zin - kas gan visās vietās tā likuma izmeklē Un runas vīriem ir spēks rokā: ko tie nospriež, tas paliek."
"Jā, brīnuma cilvēks ir gan viņš," Oļiņš domīgi un govis pamaz ar pātagu dzīdams sacīja. "Man ir reizēm gandrīz gluži bail no viņa, lai gan viņš man nav nekāda ļauna darījis, nedz arī esmu dzirdējis ka citi būtu šaī ziņā par viņu žēlojušies. Īsti viņa klusuciešana ir tāda kā bīstama. Kas viņu ir redzējis tā pasmejamies vai tērzējam, vai arī pulkā ar citiem jaunekļiem? Pret tēva dabu ir viņa daba kā ūdens pret uguni. Svētdienās tur viņš pieguļā, kādu grāmatu paņēmis, sēd pat pusdienas no vietas."
"Ko tur nu lasa! - šādas tādas pasaules gudrības; bet nezin kad ir Bībeli saņēmis?" - tā Prātnieks, it kā viņam būtu uzdots pierādīt Kasparam vainas. "Cik tad viņš ir redzēts baznīcā? Un kad vēl aiziet tad sēd kā mēms, kamēr visi baznīcēni dzied. Vai tam var būt kāda ticība, mīlestība vai cits kas labs?"
"Es jau nu viņa, Prātniek, dēls, arī nemaz nelielu, man viņš nepatīk no laika gala - īsti tādēļ, ka viņam ir bārda jo tādiem cilvēkiem es nekā nevaru uzticēt, man viņi tādi kā burlaki vien izliekas, bet ļaunums gan no viņa nav nekāds dzirdēts."
"Vai tad tas ir kāds brīnums? Velns arī izrādās brīžam kā gaišības eņģelis."
Patlaban atskanēja aiz muguras negants svilpiens un ratu rībēšana. Prātnieks atskatījās atpakaļ un sacīja: "Švauksts nāk kā divi deviņi!"
"Kad nu viņam, puisēnam lēni iet!" Oļiņš nemaz atpakaļ neskatīdamies un grožu vienmērīgi raustīdams, atteica. Taī pašā acumirklī bij jau tas braucējs viņiem blakus un apturēja pilnos rikšos ejošu zirgu uz pēdām.
Viņš arī bij jauns cilvēks, vēl jaunāks par Prātnieku un, kā pie visa redzams, arī slātavietis. Mētelis un svārki viņam stāvēja plaši vaļā, tā ka ļoti garā, baltā pulksteņa ķēde bij redzama visā garumā no pakakles līdz kabatai ar visiem spīduļiem, kas tur bagātīgi klāt karājās. Ap kaklu viņam bij viegli apmesta gara, sarkana šalle, kurai gals stiepās tāļu mugurai pāri. Viss pajūgs bij pašā augstākā un gandrīz pārāk augstā slātaviešu modē: gaišzaļie rati jeb vāģi jo augsti un jo lēzni par citiem, loks tik augsts, ka zemākās riju priekšās nevarēja iebraukt vai arī, kā paši slātavieši mēdz teikt, "grūda padebešus grumbās". Zirgam ap kaklu zvārguļu virkne un pie segliņiem visos stūros pušķi ar izrobotiem misiņa skritulīšiem; pie lencēm jeb slejām zirgam šķērsu pār muguru smagi misiņa važi, kur grožs cauri izvērts, lai neslīd zemē. Sēdeklis ratos apsegts ar tepiķi, no kura apakšas skatījās uz abām pusēm kādi linu buņģīši kā čigānu bērni, un pret atzveltni viena vēršāda, kuras ragi bij pārlaisti pāri. Pats varēja būt tā ap divdesmit trīs gadus vecs, sprogainiem matiem, mazām ūsiņām, ķīļa bārdu un sārtu seju. Zirgu saraudams, viņš sauca: "Margin, Oļiņu fahter! fahren nu forweits nach krog." To "margin" viņš izrunāja caur nāsīm un tā, ka "r" nemaz nebij dzirdams.
"Kurn nu "pāren", ar lopiem ir "jāpāren" lēnām, nav vis tā kā tev ar linu vezumu," Oļiņš nemaz uz viņu nepaskatīdamies, atbildēja.
"Kas tas nu par linu vezumu!" Švauksts atteica, it kā jau sen pārliecinājies, ka nav nekāds vezums un ka Oļiņš to sacīja, viņu izzobodams. "Šodien bij vairāk pircēju nekā linu buņģu. Ak velns! tik divas kundes izputināja caur šo tirgu: zināmi bij divi dēķeni vēršādu un lini, bet neziņu, vai vairs rītu atradīšu!"
"Klausies, Švaukstē, tu jau mums tikpat līdza neizvārgsi; brauc vien uz krogu un aizņem mums arī vietu stadulā!" Prātnieks teica.
"Efah! žū!" Švauksts iekliedzās, grožus saraudams un pātagu pār pleciem uzplīkšķinādams, tā ka zirgs no pēdām sāka iet pilnos rikšos un tā aizgāja, vai kalns vai leja.
Prātnieks ar Oļiņu brauca kādu gabaliņu klusu, līdz pēdīgi Oļiņš uzņēma valodu: "Es domāju, Prātniek, dēls, par tiem pašiem gaidāmiem mērnieku laikiem, kādi viņi atnāks un kā viņus pārlaidīs."
"Nu, zināms, snaust gan nevaram," Prātnieks atteica, uz savu zirgu atskatīdamies.
"Ir jau nu gan tas augšienes tēvs man diezgan žēlastības rādījis šaī raudu ielejā, bet arī diezgan šautis un brīžam gan vairāk, nekā apzinājos pelnījis," Oļiņš runāja tālāk, stāvu priekšā skatīdamies. "Šoreiz nu gan viņš mani varēja pārlaist vieglāk. Gan jau nu viņš pats saka - ko mīlējot, to pārmācot, bet... bet..."
"Nebīsties, Oļiņa tēv, nekā, gan jau iztiksim," Prātnieks, galvu purinādams, sacīja, it kā ar to zināmu darīdams, ka viņam šaī lietā padoma netrūkst.
"Vēl kā šodien atminu to brīdi," - tā Oļiņš savu valodu turpināja tik mierīgi, it kā nekas nebūtu vidū teikts, "kad pērkons bij iespēris mājā, lai gan šovasar apgāja divdesmit divi gadi. Uz kaudzes stāvēdams, ieraugu, ka māja deg; skriedams atradu sievu uz ceļa pagalam, meitiņu uguns liesmās... Gan nu tās vienas bēdas Dievs atņēma, laulātu draugu atdodams..."
"Vai nu meitas viņš tev nav atdevis?" Prātnieks jautāja, pieliekdamies un laipni Oļiņam acīs skatīdamies.
"Vai nu, to meitu pieņemdams, es sava prieka gribēju?" Oļiņš atteica. "Pestītāja skādes neesmu meklējis nevienā vietā, ja tik viņa, labuma; esmu dažu dvēselīti jau aizdegušos kā pagali rāvis iz elles atpakaļ."
"Vai tad, Oļiņa tēv, Liena nav tikpat kā tava meita?"
"Vai nu es, Prātnieks, dēls, to saku? Vēl jau nebij lāga bērna auklis, kad pieņēmu. Vai gan Annuža viņu tā izaudzētu? Labi, spēj pati sev caur vērpšanu maizīti nopelnīt. Kā nu Lienai tagad trūkst? Mana saimniece vienādi saka, ka esot visām lielmaņu meitām līdza vai drēbēs, vai daiļumā. Šaī pasaulē nedz viņa, nedz Annuža man tā neatmaksās, ko es viņai esmu laba darījis, ja nu Dievs debesīs, no kura visas žēlastības gaidu, jo klausījis es viņam esmu un par nevienu nastu nekurnu."
"Tāpat jau kā tu, Oļiņa tēv, tā mana māte arī ir maz vieglu dienu redzējusi," Prātnieks, acis nodūris, runāja, "un vēl, lai tik veca ir gandrīz viena pati vien visu māju apkopj. Rāj nu gan mani ik dienas, ka negādājot jaunas dzīvotājas; ņemšot atsviedīšot atslēgas, lai tad darot, ko gribot. Nevar gan liegt, ka vainīgs neesmu: vajadzēja jau sen viņai vietnieces gādāt. Ir, zināms, vecam cilvēkam ko izturēt - kurš tā nu nezin? Cik gan man pašam vaļas mājā dzīvot? Tik daudz laika noiet ar tām pašām valsts darīšanām, kamēr runas vīros esmu; cik fraceses vien nav izvestas, un cik reizes pie gubernatora nav būts!"
"Tur jūs pracesējaties, tur Dievs jūs ņem!" Oļiņš kā uzskaities sacīja. "Ko tad esat sapracesējuši? Vai esat arī ko vinnējuši? Drīzāk jūs ar savām pracesēm valsti izpostīsat nekā sakopsat."
"Ko tur, Oļiņa tēv, var darīt? Jo, kur nav ko vinnēt, tur nevinnēšu ne es, ne cits," Prātnieks drusku apkaunots atbildēja un tad ķēra atkal iesāktās valodas pavedienu rokā, pie kā varēja manīt, ka viņa uzsāktai runai ir īpašs nolūks. "Nuja, tā klājas man ar manu mājas būšanu; nebij nu gan tik ilgi jānodzīvo - kas jādara, to labāk padari pie laika."
"Nu, šā dzīvodams, gan par vecu puisi paliksi kā dažs labs," tā Oļiņš bez lielas dalības un it kā līdzrunāšanas labad vien pieminēja.
"Nu, tik lielā vecu puišu pulkā, kā slātaviešos un čangaliešos manis vis vēl tik drīz neieraudzīs. Es esmu brīžam domājis arī par sevi, kādēļ es nevaru apprecēties? Citās pusēs sapārojas tūliņ, kā pieiet dievgalda mācībā, bet še tas nemaz tā nav Dievs to zin, kur tā vaina meklējama šaī lietā. Laikam taī pašā andeles garā. Citi gan saka, ka tas tādēļ esot ka še neesot tās staigāšanas pa naktīm."
"Lai Dievs no tās sērgas pasargā!" Oļiņš krita valodā.
"Bet es gan skaitu to pašu andeles vainu vien," Prātnieks sāka tāļāk prātot. "Rudeņos kā nupat, kad pats kāzu laiks, kuram tad lai stāv sievietis prātā? Ikkatrs domā, kā tik kļūtu linu buņģim pie galvas vai jēram pie ausīm. Tādiem skolmeistarīšiem kā Pietuka Krustiņš - tiem nu būtu vaļas diezgan precēties, bet kas gan pie tādiem ies? Tikko jau paši garu velk un ar savu plato vai Platona mīlestību lielās, bet beigās nav ne tās pašas šaurās. Un tad meitenes arī ir satracinājuši tādi paši draņķi ar saviem posta dzejoļiem; tās arī vairs tik zina kā par augsto dvēseļu mīlestību murgot un brīnoties, kā gan varot mantas dēļ pie tāda iet, kurš nepatīkot. Tātad saimnieki pa tiem vidiem nesaprot nemaz, ko darīt un, taisnību sakot, Oļiņa tēv, man arī tie paši segli mugurā."
"Ko nu es, Prātniek, dēls, vecs cilvēks, zinu par jūsu platām vai šaurām mīlestībām!" Oļiņš atteica it kā atraisīdamies. "Ne agrāk to mīlestību tā daudzināja kā tagad, ne arī viņu bij. Kad tas ļaunais nāk virs zemes, tad viņš visādas nezāles kaisa."
Prātnieks, kā likās, nemaz nebij domājis iznākt ar šo sarunu uz tādu galu, uz kādu Oļiņš viņu tagad veda. Viņš domāja ņemt to lietu no iesākuma un vest ar citādu stingrību uz nolūku, bet patlaban sāka birze, caur kuru viņi brauca, mesties retāka, un tūliņ aiz viņas parādījās krogs, no kura atskanēja pilnīga tirgus atbalss, jo laba daļa tirdzinieku bij pie viņa apstājušies. Prātnieks lēca iz Oļina ratiem un gaidīja sava zirga, kurš bij kādu gabaliņu atrāvies. Krogam tuvāk piebraucot, varēja izšķirt Švauksta balsi, un drīz bij arī viņš pats redzams ar visu spīdīgo ķēdi un sarkano šalli slātaviešu un čangaļiešu vidū, kuri, savus pirktos lopus salīdzinādami, ar tiem lielījās. Švauksts, Oļiņu ieraudzījis, veda kādus trīs vai četrus večus viņam pretī un sacīja tā, ka Oļiņš varēja dzirdēt: "Nākat, es jums parādīšu šās dienas tirgus kroni! Bisar, raugi, kas tā sarkanā par govi! No tās ir astoņi pudi gaļas kā likts!"
Viens no tiem pievestiem, tāds ar lielām rokām, sāka govi aplūkot un lielīt: "Vai nu Oļiņa tēvs slikti pirks! Viņam ir pašam sava laime kā kungam."
"Jā, no divi cūkām trīs puses," otrs sacīja, izdzisušu un izšķetinātu cigāru sūkādams, kur starp tabakas lapām bij redzams arī kāds mašu lūks. Tad, govis lielīdami, vadīja Oļiņu, kurš, priecīgi smīnēdams, sēdēja ratos, uz stadula vārtiem. Švauksts saņēma viņa zirgam pie galvas un veda iekšā, sacīdams: "Brauc vien iekšā, Oļiņa tēv, es tev izgādāju frentelīgu vietu."
Tie citi gāja no stadula vārtiem atpakaļ, spriezdami, ka Švauksts, kad ņemoties, tad lielot tīri niekus; kas gan tur tanīs govīs esot? Tik tas lielums kā karietēm. Palielīt nu vajagot tāpat līdz - kurš gan gribot taisnību acīs sacīt? -bet neviens vis nebūtu vēl ar savu pirkumu mijis.
Visi slātavieši un čangalieši, kuri bij nodomājuši še zirgus barot un sagaidīt savu tirgū sapirkto aitiešu baru, kas nāca vēlāk, sagāja krogā, kamēr vēl tie trīs - Oļiņš, Prātnieks un Švauksts - izjūdza un apkopa stadulā savus zirgus.
Lielā, tumšā kroga istaba bij auksta, piepīpēta un piemīdīta. Gar logiem stāvēja garš, sagraizīts un sakapāts galds. Pie stoikas loga un durvīm, kurām galds bij no iekšas aizlikts, mīdījās vesela drūzma tirdzinieku, tā ka grūti bij cauri tikt. Slātavieši un čangalieši ienākuši sasēdās ap galdu un sāka uztaisīt pīpes un sarunāties, ka viena kunga ļaudīm vajagot kopā turēties. Pa kādu brītiņu sanāca arī tie trīs iz stadula: Švauksts pa priekšu, tad Oļiņš un pēdīga Prātnieks.
"Vai zināt, ko mēs stadulā nospriedām?" Švauksts sacīja, cēli pie citiem pieiedams un zābakus pa kulu raudams, it kā kad siltuma zābaki būtu bijuši kājās. "Šovakar vajaga dabūt frišas zupas. Dzinēji būs ar jēriem klāt, un raus tik kādam kaklu nost. Kas grib piedalīties?"
"Izgādājiet vien, kuri esat vairāk ar tām lietām apraduši; pretī jau nebūs neviens," kāds čangalietis atbildēja, kuru citi vairāk cienīja.
"Vai ir visi čangalieši pie tā?" Švauksts, pulkstenu iz kabatas raudams, uzsauca.
"Kad mūsu tiesas tēvs saka, tad vajaga ticēt," kāds čangalietis atbildēja.
"Tagad būs pulkstens drīz seši; pusastoņos vajaga zupai kūpēt uz galda," Švauksts, pulkstenu cieti vāzdams, teica.
Prātnieks aizstājās Švaukstam priekšā un skaitīja paklusu visus, pret ikkuru ar pirkstu mezdams, un beigās izsauca: "It līdz sešpadsmit!"
"Nu tad ar vienu jēru vien nebūs nekā!" Bisars sacīja, uz galda gala sēdēdams.
"Kas, bāliņ, par to, vai viens vien ir?" kāds sarkanmatains čangalietis teica. "Jums nāk pulka no pakaļas, mums pilni vezumi žņaugs vai trīs nost, ja vajadzēs."
"Nu gluži labi, kad jums vezumos ir jēri, tad iesim vien un laidīsim kādam āderi vaļā," Prātnieks sacīja.
"Tev pašam, Svērtel, lielākais vezums ir, tu vari dot kādu pāru projām, citādi atkal līdz mājai kāds garu izlaidīs tāpat kā viņu reizi," čangaliešu tiesas vīrs tam pašam sarkanmatainajam sacīja.
"Nezin kā ir? Negribas vezuma jaukt laukā," Svērtelis ņurdēja, zābaku uz kula sizdams, lai dubļi noskrien.
"Ē, ko tur štrunt! Ej tik cel laukā, aprēķinās uz mata!" Švauksts, rokas bikšu kabatās sabāzis, uzsauca. "Tagad tik jāizdala darbi visiem."
"Nu, nu, dēli, apjautājaties papriekšu, vai krodzinieks dos katliņu un vai pavisam paļaus tādus darbus strādāt!" Oļiņš, otrā pusē gultiņā sēdēdams, sacīja.
"Jā, jā, vai zini, tas var notikt gan, viņdien mums bez aprunāšanās tā bij," Bisars, acis bailīgi izplētis, runāja. "Jērs pašu laiku; aizdurts, te ienāca krodzinieks stadulā, ieraudzīja - tā kā nelabs! - nepaļāva vairs ne nodīrāt, iztrieca visus no stadula laukā: ko te darot, vai gribot atkal šā traukus un māju piegānīt?! Tad nevarēja cita nekā darīt - jūdzām zirgus tāpat nebarotus iekšā un braucām; uz otru krogu; tad tur tikko ar lielām mokām dabūjām izvārīt."
"Še par to nav bēda," Švauksts apgalvoja, "man šis krodzinieks pazīstams - vāri, cik gribi. Es sadabūšu visu vajadzību, tik gādājat par nokaušanu un sataisīšanu."
"Lūk, mans pušelnieks Ķencis lai kauj, tam viss pārlieku viegli mirst," - tā kāds čangalietis, kuru citi sauca par Pāvulu, sacīja un rādīja uz kādu citu čangalieti, kam bij tik plāns un plats deguns, ka, ja uguni turēja otrā pusē, tad spīdēja gaisma cauri. Tas, patlaban no stoikas nākdams, izkoda bulkai līdz pāri pusei tādu kā pakava vietu un tad, pilnu muti ēzdams, atbildēja: "Lai tik dod šurp, tad redzēs, kā kājas nospirinās."
"Nu tad ejat vien stadulā un spiežat akurāt nost, es iešu pie krodzinieka," Švauksts citus rīkoja, uz stoikas pusi iedams. "Tev Oļiņa tēv, nevajag nekā darīt, lai strādā vien jaunie; tu nāc man līdz iekšā pie bufetes - cik ilgi tā ar sausu muti sēdēsi?"
"Var jau nu, dēls, ieiet gan," Oļiņš, kūtri paceldamies un Švaukstam līdz iedams, atbildēja.
Pa mazu brītiņu ieskrēja Svērtelis izbijies un sauca pie stoikas loga: "Ēj! kur palika tas jaunais slātavietis ar to garo, balto ķēdi? Tam ir zirgs ar vīvelēm!"
"Vai velns!" Švauksts iekšā iekliedzās. "Nāc nu, Oļiņa tēv, palīdzi!" To sacījis, viņš steidzās līdz ar Oļiņu ārā, bet nu vis vairs kāju pa kulu nerāva. Pa lielo kroga istabu uz stadulu iedams, vēl sacīja: "Kā braukšu uz otru tirgu, tā izmainīšu kā velnu!"
"Varbūt tiksi nupat vaļā bez visas mainīšanas," krodzinieks, pa stoikas logu pakaļ skatīdamies, sacīja.
"Tā, Švaukst, dēls, nav labi, kad tādus vārdus daudzina, kur vajaga paļauties uz Dievu," Oļinš, viņam stadulā līdz iedams, norūca. Tur iegājis, viņš apstājās, tad apskatījies salika rokas, un citi visi arī apklusa un stāvēja godbijīgi; pat Ķencis nometa mieru no jēra dīrāšanas un pagriezās, tabaku sūkādams, uz to pusi.
Kad tā kādu brītiņu bij stāvējuši un Oļiņš pamazām lūpas kustinājis, tad viņš apgriezās un sacīja, krogā iedams: "Nebīsties, Švaukst, dēls, nekā, vesels būs gan; tik dod sienu priekšā!"
Oļiņam krogā līdz ienāca arī čangaliešu tiesas vīrs. Viņi nosēdās , savā pusē katrs pie galda un sāka runāt.
"Jā, labi jau ir, kad cilvēks pasaulē ko zin; kur gan nupat varētu skriet, ja tu, bāliņ, nepalīdzētu?" tiesas vīrs padevīgā balsī un it kā pielabinādamies sacīja.
"Nuja gan, bet vai tas ir mūsu spēks? Lai gan tie pasaules bērni lielās, ka izārstējot vājības ar savu gudrību, bet es saku, ka velti vien ir, jo mūsu spēciņš ļoti vājš," Oļiņš cienīgā nopietnībā sacīja.
"Kas tas par brīnuma spēku tiem vārdiem!" čangalietis ar bijāšanu izsaucās.
"Jā, kā gan tas Dieva vārds neiespēj!" Oļiņš it kā pilnīgs Dieva noslēpumu līdzzinātājs atteica. "Viņš ir gan kā griezīgs zobens, gan kā neizsmeļams avots, gan kā spoža zvaigzne tumšā vietā, tiekams tā rīta blāzma uzlec mūsu sirdīs, un, kur viņš iet pāri tur..." Oļiņš sastomījās, kā meklēdams labāka vārda.
"Tur zāle vairs neaug kā Zodomā un Jeruzalemē, kur nepalika ne akmens uz akmeņa," čangalietis iekrita valodā.
"Nē, nē, tur visas zāles ar saviem dakteriem paliek kaunā," Oļiņš pārlaboja, tad noņēma cepuri, nolika to priekšā uz galda un saglauda matus.
"Bet es pirmāk, turpat stāvēdams, sāku domāt - kā gan tie vārdi var palīdzēt? Viņi laikam ielied zirgā iekšā un tur to slimību izēd? Citādi nemaz nevar būt," tiesas vīrs gudroja.
"Mums, grēciniekiem, tas paliek apslēpts," Oļiņš atbildēja, bet varēja nomanīt, ka iekšķīgi viņš sevis par grēcīgu neturēja, kaut gan ar muti līdza skaitījās.
"Bet saki, bāliņ, tu jau tos Dieva vārdus zini vai visus no galvas,- no kā īsti tās vājības nāk?" tiesas vīrs bērna pazemībā jautāja.
"No kā nāk bērnam rīkste?" Oļiņš lepni atbildēja.
Šādā kārtā viņi sarunājās vēl labu laiku, tā ka Oļiņš palika arvienu atbildētājs un čangalietis jautātājs.
Pa tādu brītiņu ienāca Ķencis, nazi un rokas kažoka stūrī slaucīdams.
"Nu, Ķenci, vai darbi jau galā?" tiesas vīrs viņam uzsauca.
"Jā, kas tas man! norāvu abiem ādas kā tāstis. Būs drīz katlā iekšā," Ķencis atbildēja ar visu muti.
"Vai zirgs jau ēd?" Oļiņš prasīja vienaldzīgi, bet tomēr varēja nomanīt, ka viņam ir bēda par zirga neēšanu.
"Nē, spārdās tāpat, ka brīkš vien un mēsli pa stadulu jūk," Ķencis atbildēja ar tādu vienaldzību, it kā viņa dēļ varētu nosprāgt vai visi zirgi, kad tik jēri tiek nodīrāti. "Viens tur no jūsējiem - Bisars vai kā viņu saukā - tas ar makadatu pie žokļiem bakstīja, ausī arī laikam grieza, bet sacīja, ka asins vairs netekot; citi atkal tiepās, ka esot paslēpņu vīveles, velns viņu sazin!"
Oļiņš, to dzirdēdams, cēlās un gāja stadulā: "Brīnums! Jāliek būs vai jādīt?"
Tikko Oļiņš bij izgājis, tad Ķencis pielīda labi tuvu pie tiesas vīra un sāka viņam čukstēdams stāstīt: "Vai zini, ko es jaunu izdzirdu? Nu esot skaidri zināms, ka pavasarī būšot mērnieki klāt."
"Vai tā, bāliņ? Kas tev stāstīja?" tiesas vīrs bailīgā ziņkārībā iesaucās.
"Tas garais, kas pie dīrāšanas jēriem kājas turēja, teicās, ka šis esot valsts amatos, esot runas vīrs vis, Prātnieks vārdā; tas stāstīja, ka mērnieks arī esot viņam tikpat kā pazīstams un muižā visi valdnieki draugi, bet piesacīja gan, lai nevienam nestāstot. Vai zini, Spietuļu tēv, tas ir labi gan, ka ar šādiem āķiem dabū iepazīties, jo pie viņiem mērīšot papriekšu un tad tik nākšot uz mums."
Tiesas vīrs vēl taisījās ko jautāt, bet patlaban sanāca no stadula citi čangalieši un slātavieši, nesdami ikkatrs savu ceļa nastiņu, kuras salika uz galda.
"Rokas gan bij jāmazgā, visu dienu ar lopiem ir strādāts," Bisars sacīja, rokās skatīdamies. "Raug, cik melnas!"
"Kuram gan labākas?" Ķencis, savas rokas rādīdams, teica. "Uz ceļa rokas mazgāt ir pēdīgā muļķība! Jo mazgā, jo salst."
"Tev jau, lūk, vēl ir vietām ar asinīm," Bisars sacīja, uz Ķenča rokām rādīdams.
"Kas par to?" - tā atkal Ķencis atbildēja. "Es par to neskaitu nekā; tā pati Dieva dāvana vien ir, vārīta vai nevārīta."
"Kas tur par bēdu?! vai tik vien zirgu būtu, ja šis nosprāgtu?" Švauksts runāja visā mutē, no stadula nākdams ar maizes nastiņu padusē. Viņam līdz nāca Oļiņš, Prātnieks un vēl citi slātavieši.
"Vai tur vēl jāgaida sprāgstam? Tāds velns ar loku nositams. Ne reizes gandrīz nevar iebarot, kur nebūtu jāvārdo vai jājāda," Prātnieks zobodams sacīja. "To vārdu vien viņš pats nepavilktu, kas; savu laiku viņam ir krauti virsū."
"Nu, kad nu likšu atkal ilksīs..." - tā Švauksts lielījās.
"Tad atkal vārdot dabūs," Prātnieks iekrita viņam valodā.
"Āu!" Švauksts atteica, atkal kājas gar zemi raudams.
Tā runādami, viņi sagāja pie galda un salika savas nastiņas rindā pie citām. Visi bij jautri, īpaši Švauksts, zināms, tādēļ, ka zirgs atkal vesels; tik vien Oļiņš bij gluži kluss. Viņš aizgāja uz pašu dibena galu aiz Ķenča un Bisara, tur nolika savu kulīti, noņēma atkal cepuri, saglauda matus un apsēdās, gari nopūzdamies, patumsā pie galda.
"Nezin vai drīz būs zupa?" Prātnieks, savu nastiņu vaļā raisīdams, jautāja. "Ko viņi tur tik ilgi vāra? Esmu izsalcis kā vilks."
"Būs drīz," Ķencis atbildēja, "ir jau labs brīdis, kamēr vārās. Sēstaties vien tik pie galda un ņemat maizi rokā, es iešu palīdzēšu ienest."
Visi sasēdās pie galda, iededzināja vēl kādu sveci uz tā gala, kur sēdēja Oļiņš, ņēma ikkatrs savu maizes doniņu, nogriezās pa riecieniņam un sāka, lēni drupinādami, izsalkumu mānīt. Dažs atvāza arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kādu naža galu piena, to atkal ātri aizsita, it kā kad nebūtu paļauts bijis cibai aiztikt. Tādus kumosiņus tad gremoja ilgu laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekāda nevedās, jo ikkatrs kavējās pie tām domām, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņemt būtu bijis tīri grēks, tāpēc ka bij gaidāma kopzupa, par kuru jāmaksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz vai maz; bet sausu maizi vien ēst - tāds muļķis atkal neviens negribēja būt, jo kur tad pēc gaļu liktu? Kaut gan visiem šās pašas domas bij, tomēr ikkatrs domājās viens pats tik gudrs esot un turēja par vieglprātību šo noslēpumu izpaust. Likās gan arī, ka daži gan otra domas saprata bez runāšanas, caur ko viņiem bij drusku kauns citam priekš cita, tāpēc sēdēja visi acis nodūruši. Vēl bij labu brīdi ko gaidīt, līdz Ķencis ar diviem citiem, kuriem bij vārīšana nodota, sanesa bļodās kāroto virumu. Ikkatrs pa to starpu, kamēr vienu gabalu ēda, nekavējās apdrošināties ar otru, kuru nolika sev priekšā vai nu uz cibas vāka, vai arī taisni uz galda. Kad ēšana bij pašā spēkā, tad uzņēma Prātnieks pirmais valodu: "Vai zinat ko jaunu? Nu ir reiz skaidri zināms, ka pavasarā būs mērnieki." Šiem beidzamajiem vārdiem bij tāds spēks, ka viņi sarāva visu ēdēju galvas uz augšu un vairāk balsu jautāja reizē: "Vai tā?"
"Jā, mērnieki," Prātnieks lepni atbildēja, un, kā varēja nomanīt, tad viņš šo ziņu bij glabājis tādam brīdim kā šis, kur visi var nekavēti viņā klausīties. "Tam sodam neizbēgs vairs neviens, vai viņš slātavietis vai čangalietis."
"Nu, zināma lieta, kad jau nu nāks, tad nāks visiem, jo, kā sacīt jāsaka, tā paša kunga ļaudis vien esam," Ķencis, pirkstus skūpstīdams, sacīja.
"Viena kunga ļaudis gan esam, bet lai Dievs dod vien, ka satiekam," Prātnieks teica.
"Ko nu, bāliņ, par nesatikšanu!" - tā čangaliešu tiesas vīrs runāja. "Kur vēl lai tādu mīlestību atrod, kāda čangaliešiem un slātaviešiem ir? Raugi tagad pat: satiekas uz ceļa vidus un ēd, gandrīz jāsaka, vienu kumosu."
Pēc tam Prātnieks stāstīja labi gari par mērnieku atnākšanu, vēl ar šādiem tādiem paša pielikumiem savu stāstu kuplinādams; stāstīdams viņš par visām lietām gribēja citiem likt manīt to, ka viņam būs šaī lietā liels svars. Beigās viņš pieminēja vēl, ka šiem - runas vīriem - būšot atkal par visu jāspriež: kā saņemt, atvest utt. Tāpēc gandrīz visi sāka no šā brīža viņu uzlūkot ar godbijīgākām un pazemīgākām acīm, un daži čangalieši čukstēja savā starpā, ka esot gan vīrs, kaut viņš šo valstī dzīvojis - raugi, kur būtu bijis iegriezējs pie mērniekiem!
Bez slātaviešiem un čangaliešiem ieradās vairs tik reti kāds tirdzinieks krogā, tāpēc bij krodziniekam diezgan vaļas caur stoikas logu uz viņiem nolūkoties. Kad viņš tā bij kādu brīdi skatījies, tad uzsauca tiem: "Slātavieši, kā jūsu ir tik daudz - to mācekļu pie tā Lieldienas jēra ēšanas?"
"Še vis nav slātavieši vien, bet čangaliešu lielākā daļa," kāds čangalietis atsaucās, kuram bija pliks galvvidus, kādēļ viņš bij iesaukts par "Mēnesnīcu".
"Nu tad tie paši jēru burlaki vien esat, vai nu slātavieši, vai čangalieši," krodzinieks smīnēdams atbildēja.
"Nē, čangalieši cērt tagad jēru kaušanā slātaviešiem pāri," Ķencis lepni atbildēja.
"Kur pāri?" Švauksts kliedza. "Mums daži nokauj pa pusotra tauzen."
"Bet mums atkal daži vēl - vēl vairāk," Ķencis stomījās. "Rāvnieka Ješkam, es zinu, jau tagad netrūkst daudz no divi tūkstoši!"
"Saderam, ka slātavieši nokauj vairāk!" Švauksts kliedza, kājās uzceldamies.
"Saderam, saderam!" Ķencis tāpat pretī.
"Uz cik?"
"Uz cik gribi! Ja gribi, vai uz... es vis nebīšos."
"Saliksim naudu kopā, liec pretī!" Švauksts uzsauca un svieda ne visai biezu naudas tašiņu uz galda.
"Ko tur nieku derēs!" Prātnieks sacīja vidū. "Ja arī čangalieši tagad nokautu vairāk, tad tas tāpat slātaviešu gods vien ir, jo no kā gan viņi mācījās, ja ne no slātaviešiem?"
"Nē, bet es gribu parādīt, ka slātavieši paši nokauj vairāk!" Švauksts tiepās.
"Neparādīsi vis!" Ķencis droši atkliedza.
"Kur neparādīsi?" Švauksts kliedza pretī.
"Čangalieši jau visu slātaviešiem pakaļ dara, vai tad nu pie jēru kaušanas vien ne?" Prātnieks runāja ar kaitinošiem smiekliem. "Lūk, kā ratu atzveltņi, augstie rati un divi ķiseņi vai nebij slātaviešiem papriekšu? Kad slātavieši sāka visu to atmest, tad tik pie jums vēl tie cēlās, un pat tagad brauc dažs vēl uz baznīcu kā ar zēģelēm: kad pretī vējš, tad zirgi putām, kad no muguras, tad sakas kaklā vien stāv. Bet to godu gan var čangaliešiem dot, ka viņi visu, ko pieņem, to iztaisa pilnīgāku: lai sēd visgarākais čangaliešu vecis ar "rateni" galvā viņa ratos, tad tikko var "ratenes" dibenu redzēt pāri par ķisenu un atzveltni, kad no muguras skatās."
"Ko nu jūs par mūsu atzveltņiem smejaties!" Svērtelis sacīja. "Brauktu varbūt jūs paši šobaltdien tāpat kā ar redelēm tarkšķētu vien, ja nebūtu reiz, no pilsētas braucot, kādam jūsu lielmanim - lūk, tam pašam Baumam - pie kāda malkas vezuma atzveltnis nolūzis. Līdzko tas sāka bez atzveltņa braukāt, tā jūs arī visi līdz. Labāk nobrauci ratus, kā viņi taisīti, nekā tā āksties."
Kaut gan šis pierādījums slātaviešiem ļoti nepatika, tomēr, viņa gāzt nevarot, Švauksts ķērās pie citas lietas un sacīja lepni, uz savu ķēdi rādīdams: "Vai šādas ķēdes arī nebija slātaviešiem papriekšu?"
"Nav jau, krustdēls, tev arī viņa pirmam," Svērtelis runāja pamazām tāļāk, "tāpat esi tu arī no citiem noskatījies. Jau, kad es vēl gāju amatos, kad braucām pie liela kunga uz galvaspilsētu, tad jau bij jūsu valdiniekam šādas ķēdes. Vēl reiz bij vienam pilsētā zagļi ar visu pulkstenu līdz pusei nogriezuši."
"Ko te pļāpājat! Strebjat zupu! Vēl ir puskatla," Ķencis sacīja, no katla, kurš kroga vidū bij nolikts, ar kausu zupu smeldams un nesdams uz galdu, tā ka caur pārplīsušo kausu notecēja ik reizes kā celiņš uz kula no katla līdz galdam un dažam arī pār muguru.
"Bet kur jūs tik daudz to jēru liekat kaudami, vai paši vien apēdat?" krodzinieks jautāja, caur stoikas logu skatīdamies, kur viņš bij šo brīdi mierīgi klausījies.
"Nekā, puis, nevaram vis paši tik daudz veikt," Ķencis atbildēja. "Pasālām, pažāvējam un uz pilsētu projām visu, arī taukus un ādas."
"Bet kā jūs varat tik daudz sapirkt vienā tirgū?" krodzinieks jautāja. "Te jau ir šodien kādas divdesmit ganības padzītas garām."
"Vai tu domā, ka tas bez dūšas?" Ķencis atkal atteica. "Šodien pat mēs sanācām ar kādu miesnieku reizē pie viena jēra. Kam šis vēl kaulējās un meklēja šķērīšu, tikām es ar zobiem jēram ausi' zemē - un jērs man."
"Bet kā jūs tādus barus uzturat, tik garus ceļus dzīdami?" - tā atkal krodzinieks.
"Kas par viņu uzturēšanu bēdā? Kaujams lops - tik triec forveic pa ceļu," Švauksts teica. "Vēl brīžam, kad sagadās vienā pusē divi tirgi viens pēc otra, tad tos, ko pirmā tirgū sapērk, sadzen kaut kur kādā tukšā stallī vai pirtī un tad ar otra tirgus jēriem dzen reizē uz māju. Mums viņreiz stāvēja tā trīs dienas, bet tad gan bij sāk ēst cits citam vilnu nost. Saimnieks ielaidis savu zirgu iekšā, tam bij noplēsuši visu asti." Pie šiem pēdējiem vārdiem viņš smējās ar īpašu lepnību, lūpas uz kreiso pusi saraudams, it kā gribēdams dot ar to šim notikumam jaukumu.
"Nu jā, tas nav nekāds brīnums, kad ar lopiem dzīvodami, cilvēcības izejat," krodzinieks, stoikas logu aizsizdams, sacīja.
Prātnieks ar Švaukstu sarunājās iet stadulā zirgiem auzu dot; Oļiņš taisījās līdz, bet šie apsolījās viņa ķēvei arī iedot, tāpēc palika negājis.
Pa tām starpām bij laiks pārgrozījies: lietus nāca ar stipru vēj un nakts bij itin tumša. Staduls bij aitiešu pilns, jo daudz šinī krogā esošie slātavieši bij salaiduši tos vienā barā un dzina kopā uz mājām. Dzīšanas rinda nāca tagad Prātniekam ar Švaukstu, un tādā laikā, zināms, viņiem nebij vis liels prieks uz to, jo veršu divdesmit vai vairāk pa tumšu nakti un lietu ar aitiešu baru dauzīties nav nieka gabals, tāpēc viņi sāka gudrot, kā varētu citus pastumt apakš sava jūga. Čangalieši savu aitiešu nebij barā laiduši, jo šoreiz tiem viņu bij ikkatram tik vien, cik var aizvest ratos, tāpēc tie gulēja visi vezumos sasietām kājām, acis pārgriezuši un grūti elsdami. Lielākajai daļai bij galvas izliktas ratu malām pāri, tā ka, kad nespēj vairs noturēt, bij jālaiž ap ratiem trīties.
Šos vezumus aplūkojot, nāca Prātnieks ar Švaukstu uz tām domām, vai nevarētu dabūt arī čangaliešu jērus pulkā un caur to viņus pašus iegriezt pie dzīšanas. Padoms bij drīz atrasts: viņi nosprieda no dažiem vezumiem kādus aitiešus atraisīt un ielaist barā, lai caur to tiek čangalieši piespiesti salaist visus kopā, - un tā arī izdarīja. Svērteļa vezumā bij viens apakš citiem nobeidzies; to paņēma un pieslēja joku dēļ Ķenča zirgam līdzās pie redelēm tā, it kā viņš ēstu sienu. Pēc tam gāja pie saviem zirgiem un bēra viņiem auzas silēs.
"Iedod nu tu tai sievastēva ķēvei arī!" Prātnieks sacīja, uz Oļiņa ķēvi zīmēdams.
"Ko nu man tu to tēvu soli, kad pēc meitas akurāt sniedzies pats! Nedomā vis manis mānīt, gan es visu zinu," Švauksts atcirta cieti auzu maisu aizsiedams.
"Es nesaprotu, kas tu par cilvēku esi. Kur es tevi esmu pievīlis, ka tu man tādu neuzticību rādi? Tu tik klausies, ko pasaule melš, bet man netici," Prātnieks sacīja, izrādīdams caur balsi, ka viņam, tā lieta ir vienaldzīga.
"Ej tu, blēdi! tu tik māni citus iz ezera laukā un pats aiz muguras zvejo," Švauksts atteica, auzu maisu sirdīgi ratos sviezdams un nemaz uz Prātnieku neskatīdamies. "Vai tu nesolīji viņdien Lienai gredzena? Un priekš kā tu pirki tos puķētos papīrus? Vai ne priekš vēstulēm? Domā, ka laikam es nezinu?"
"Vēl jau varbūt saltākas valodas esi dzirdējis nekā šās," Prātnieks, acis nodūris, sacīja. "Stāsti vien nu vēl vairāk!"
"Zināms, ka varu akurāt vēl vairāk stāstīt! Kam tu citām pirtniecēm neved kāpostu maisu kā Annužai?" Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu.
"Nu jā, dari ko darīdams, viss tik Lienas dēļ!" Prātnieks atbildēja, mēģinādams savilkt lūpas uz nievājošiem smaidiem. "Tos kāpostus jau bij Annužai mana māte pavasarā nosolījusi par pakulu vērpšanu. To vien jau tu varēji apdomāt, ka Annuža nav par Lienu sen vairs nekāda zinātāja un ka Liena ir tagad, ar vārdu sakot, Oļiņu vienīgā meita. Tici nu tu vai netici, bet tikmēr gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamēr viņš ienāks pa logu. No manis tev nav ko bīties, bet bīsties no cita."
"Ak tu laikam domā Kasparu - to jau Oļiniete iztrieks punktum ar kruķi iz mājas," Švauksts, smiedamies un lūpas šķībi saraudams, sacīja.
"Nu jā, Oļiniete ir gan uz viņu nikna, bet ar to nav vēl diezgan, jo, cik es šodien no paša Oļiņa valodas nomanīju, tad viņš uz Kasparu nemaz tik slikta prāta netur, kā izdaudzināts, un, kamēr viņš pie paša vecā un īpaši pie Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi nedomā tur iemaisīties. Bet vai tu zini, kāds ieskats ir tev pie Oļiņa un Lienas? Tu esi nogāzts tā, ka suns no tavām rokām maize neņemtu, ja zinātu. Un kas to ir darījis? Visu tas pats Kaspars. Es taī lietā, zināms, nesacīšu nekā, jo kāda man tur daļa?"
"Nu, viņš arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst!" Švauks sacīja, ar dūri uz ratu malas sizdams.
Še viņu sarunu iztraucēja kāds Čangalietis, kurš nāca stadulā zirgu apraudzīt, tādēļ Prātnieks iebēra vēl tik Oļiņa ķēvei auzas un iegāja abi ar Švaukstu atpakaļ krogā.
"Lieldienas jērs," kā krodzinieks sacīja, bij galīgi apēsts, tik vien Ķencis zvejoja vēl pamazām ar kausu pa katlu, žēlodamies, ka zupa esot jāatstāj neizstrēbta. Lai varētu izrēķināt, cik katram jāmaksā visi sapulcējās un lika vispirms ādu un taukus uz solīšanu. Prātnieks ņēma kādu vāli un nostājās kaktā pie tukšas mucas. Švauksts solīja rubli par visu kopā. Prātnieks sauca: "Rublis solīts! Kas sola vairāk?" Daži solīja pa kapeikai augstāk, bet Švauksts lika vēl ar reizi divdesmit kapeiku klāt. Prātnieks atkal sauca: "Rublis divdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vairāk?... Pirmo reizi!" To sacīdams, sita ar vāli uz mucas dibena. "Vai nav, kas sola?... Otro reizi!... Rublis divdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas solīs vēl? Vai neviens?" Līdzko Prātnieks gribēja sist trešo reizi, te Švauksts apturēja viņa roku. "Wart', wart'! lai cilvēki apdomājas; vai tā manta akurāt tik dārga vien ir?"
"Nu, tu redzi, ka neviens negrib vairāk solīt," Prātnieks teica. "Ja tu domā, ka maz ir, tad soli pats vēl klāt."
"Lai vēl iet zehn kapeik!"
"Rublis trīsdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vēl? Pirmo, otro un... un..."
"St, st!" Švauksts atkal Prātnieku apturēja. "Tā manta nevar tik lēta būt."
"Nu tad soli vēl!"
"Vēl finf kapeik las jeht zu!"
"Rublis četrdesmit trīs kapeikas solītas! Vai nav, kas sola vairāk?... Pirmo... otro... un... trešo reizi!" Pie šiem vārdiem Prātnieks, kaut gan Švauksts gribēja viņu vēl atturēt, sita visas trīs reizes pa mucas dibenu ar vāli un tad, to nomezdams, sacīja: "Tas ir beigts un nobungāts." Pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku bijis, lai varētu maksu izdalīt uz galvām.
"Čangalieši, cik jūsu ir?" Prātnieks jautāja. "Slātavieši ir septiņi."
"Un mēs astuņi," Ķencis, cimdā muti slaucīdams, atsaucās.
"Kur astuņi?! Deviņi esat jūs!" Prātnieks teica ar piktumu.
"Astuņi! " Ķencis atteica lepņi, droši un smagi.
"Astuņi vien gan," čangaliešu tiesas vīrs sacīja, "es pats pirmāk izskaitīju klusām pie sevis."
"Nav tiesa, deviņu vajag būt! Nedomājat vis, ka mēs esam tik muļķīgi, ka nezinātu!" Bisars kliedza iz kakta, kaut gan nemaz nezināja, cik čangaliešu ir.
"Kamdēļ jums, dēli, jāķildojas?" Oļiņš sacīja lēnā balsī. "Izskaitāt vien visus, tad tūliņ redzēsat, cik ir."
"Nu, zināma lieta," tiesas vīrs viņam piekrita. "Čangalieši, atšķiraties savrup!" Visi čangalieši atšķīrās nost un sastājās gandrīz rindā. Tiesas vīrs sāka skaitīt, rādīdams visupirms ar pirkstu sevi un sacīdams. "Es," - tad pa kārtai uz citiem: "'viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi."
"Nevar astuņi vien būt," Švauksts uzsauca, "lai skaita vēl! Skatīsimies visi."
Tiesas vīrs skaitīja atkal tāpat kā papriekšu: "Es, viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi." Švauksts skaitīja viņam pa vāciski līdz: "Ein, zwein, drein... akt."
"Tur ir blēdība vidū," Prātnieks sacīja. "Ja tik visi esat, tad deviņu vajag būt, lai top vai velns par stenderi."
"Nu tad skaitat jūs mūs, še mēs esam," tiesas vīrs sacīja un nostājās rindā. Prātnieks skaitīja un izskaitīja deviņus.
"Nebūs tiesa," čangalieši, galvas purinādami, atteica.
"Nebūšot tiesa? Jāsmejas! Nu tad skataties vēl!" Prātnieks pikti uzsauca un tad skaitīja atkal čangaliešus, pielikdams katram roku pie krūtīm, un Ķenci, kurš bij rindas pēdējā galā, pagrūzdams kādus soļus atpakaļ. Šis, par to ieskaities, uzkliedza skaitītājam: "Klausies, puis, nepalaid roku, to es tev saku!"
Nu sāka brīnoties un gudrot, kur tā vaina varot būt. Pēdīgi nosprieda dalīt maksu un sešpadsmitiem un salikt ikkatrs tik naudas, cik kuram iznāk maksāt; ja tad vajadzīgā zumma sanākšot, par ko tad vairs meklēt vainas?
Pie izrēķināšanas, cik kuram jāmaksā, izklīda visi čukstēdami pa kaktiem, īsti tā, kā tas notiek šur un tur kāzās priekš naudas samešanas. Tur tādos brīžos kāzu ļaužu ģīmji, kuros līdz šim tik kāzu prieki bij lasāmi, izšķiras uz trim pretējiem pulkiem: tie, kuri ir iecelti uz naudas saņemšanu, izturas visdrošāk. Viņu sejās ir lasāms šis vārds: "Mēs varam droši plēst un prasīt, jo ikkatrs zin, ka mums tā nauda netiek." To sejās, kuriem nauda jāmet, kailām acīm ir lasāms: "'Dievs lai pasarg, kā nu nemetīsi! tik ilgi ir ēsts un dzerts - vai gan kuram no gaisa krīt?" - bet rakstīti ir šie vārdi: "Viss būtu kāzās labi, tik tās naudas mešanas vien nevajadzēja. Tīra bezkaunība, vairāk nekas!" Pēdīgi tie, kuriem tā nauda nāksies, nes savās sejās klaji šos vārdus: "Gandrīz nevajadzēja nemaz nauda mešanas taisīt. Mēs arī negribējām, tik citi vien uzspiedās. Ko nu lai dara, vecas ierašas grūti atmest." Tā gan ir lasāms, bet rakstīts ir īsti tā: "Ēduši un dzēruši, cik kuram gribējies, bet cik te nu sametīs!" Šādu naudas lasīšanu daži ir atzinuši par nepieklājīgu tādēļ viņi naudas saņemšanas brīdī - zināms, tad, kad viesi jau jautrā garā, - apklāj galdu, kāds no cienīgākiem izsauc nopietnā balsī ka, ja kas gribot jauniem kādu mīlestību parādīt, tad to varot še darīt, bet spiests uz to netiekot neviens. Tad atkāpjas no galda visi kuriem var būt pie tās sametamās naudas kāda dalība, un pat viņu tuvākie radinieki nerādās. Bet šī godprātība izšķiras no pirmās negodprātības tik caur to, ka pirmējie ņem naudu rokām, otrējie viņu rauš dakšiņām lādītē kā žīdu krodzinieki savās svētdienās.
Kad naudu bij saskaitījuši, tad salika uz galda ikkurš savu kopiņu, bet, zināms, sevišķi katrs pulks. Čangaliešiem iznāca deviņas kopiņas un ikkatrā kopiņā tik, cik vajaga, par ko visiem un īsti čangaliešiem pašiem bij liels prieks un brīnums.
Tad viens no pulka - laikam tas "Mēnesnīca" - teica pusbalsī bailīgi uz stoikas logu paskatīdamies: "Vai zinat, kas man nāk prātā? Še vajag būt māņiem. Jau es biju dzirdējis, ka šis krogs tīrs neesot. Kādēļ krodzinieks pirmāk tik ātri stoikas logu aizrāva? Vai nav piedzīvots, ka acis var apmānīt? Te nav cits nekas kā tā lieta, ka viņš grib sacelt mūsu starpā naidu un tādēļ ir gribējis mūs apmānīt un sakūdīt. Bet ko tu apmānīsi tos, kam prāts! Čangalieši un slātavieši ir izbraukuši galvaspilsētu kopā un nav nīdušies, ak tad nu būs tā vieta, kur kausies? Raug, tagad ir gaidāmi mērnieku laiki, kur visiem vajadzēs turēties kopā, tāpēc lai vecā mīlestība sāk šovakar zaļot no jauna, un čangalieši ir deviņi, kā bijuši, lai māna, cik grib!"
Šie vārdi pacilāja ikkatra sirdi, un visi, apzinādamies pašu apmānītāju piekrāpuši, taisījās projām varonīgiem vaibstiem, pasniegdami mīlīgi cits citam maizes nastiņas, un sagāja stadulā, priecādamies joprojām par savu mīlestību, saderību un gudrību.
Ķencis iedams gribēja atraisīt tūliņ savu zirgu, lai var iejūgt, un atrada pie viņa siles pieslējušos aunu, kuram cirta ar kāju sānos tā, ka tas nogāja, kūleņus mezdams, dažus soļus nost un vairs nekustēja. "Pagāns! vai nospēris būšu?" viņš, aunā gari skatīdamies, pie sevis sacīja. Tad, piegājis ar maizes nastiņu, sita un čamdīja viņu augšā: "Irrē!"
Citi, kuriem gar Ķenča zirgu bija jāiet, apstājās arī un sāka, drusku izbijušies, spriest, ka nospēris gan būšot. Tad sāka meklēt pēc zīmēm, kam šis nospertais auns piederēšot. Čangalieši gan sacīja, ka tas būšot slātaviešu, jo viņu aitieši esot vezumos, bet tomēr Svērtelis uzzīmēja nosperto aunu par savu. Visi nosprieda, ka tas esot likums, ka tam, kurš aunu nosperot, esot auns jāizmaksā un jāpatur. Ķencis arī neturējās nenieka pretī, bet sacīja, ka tas esot viņam viena alga, vai dzīvs auns vai beigts, jo uz to pašu pilsētu aizejot dzīvie, kur beigtie. Iegrūdīšot vien labi stipri sāli, un nepazīšot ne velns. Labāk viņš vedot beigtu aunu uz māju nekā dzīvu, jo tāds tik spārdoties kā pagāns. Tad noliecās pie auna un cēla viņu uz kamiešiem, runādams: "Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tūliņ kā rags. Brīnums, kad viņš tik drīz izdzisa?"
Tikām bij citi čangalieši arī aplūkojuši savus vezumus un atraduši, ka dažu aitiešu trūkst; viņi sprieda, ka tie būšot izspirinājušies un tepat pulkā iejukuši, tādēļ gribēja iet un meklēt rokā, bet Prātnieks un Švauksts tā neatļāva, jo nakts laikā varot izņemt ar cita zīmēm - un kas tad pēc staigāšot tiesādamies? Dalīšana būšot tik gaismā, tādēļ vajagot tagad dzīt projām un vairāk nekā. Vai viņiem laikam vajadzēšot ciest par čangaliešu gļēvulību, ka nezinot paši par saviem kustoņiem gādāt? Šim spriedumam piekrita visi slātavieši un taisījās tik dzīt aitiešus laukā, bet čangalieši aizstājās vārtos un nelaida, sacīdami, ka varot apturēt pašu zagli uz ceļa vidus, ne vēl tādus, kuru rokā savu mantu tikpat kā redzēt varot, un, ja neatļaujot izņemt, tad uz muižu projām. "Pagaidi! Še tev būs muiža!" kāds iz pulka kliedza, un tūliņ plīkšķēja sitiens Ķencim uz pakauša, tā ka svece, kuru viņš turēja sveču lādītes galā iespraustu, izkrita zemē un nodzisa. Tūliņ dzirdēja sitam arī stadula otrā galā aiz Pāvula ratiem un Ķencis dzirdēja Pāvulu iekliedzamies. Lai gan Ķencim pašam sita vienādi pa pakausi, tomēr viņš kliedza cik spēdams: "Pāvul, glāb tik muciņu, lai neizsit spundes!" Otrā stadula galā gan bij uguns, bet no tās nevarēja daudz redzēt, tādēļ kāvās pa tumsu, bet bez liela trokšņa, it kā vienprātīgi to norunājuši, jo dzirdama bij tik elšana un dūru sitieni. Oļiņš, Svērtelis un daži citi no vecākiem iesūtīja drīz tiesas vīru pēc krodzinieka, ka stadulā neesot vairs labi. Krodzinieks arī drīz iznāca ar sveci rokā. Pa to starpu bij kaušanās gan jau norimusi; tik vēl lamāšanās vārdi kā beidzamie krusas graudi pēc negaisa; bira no abām pusēm. Krodzinieks uzsauca pikti, ka, ja nebūšot mierā un ar godu neaiziešot, tad viņš likšot saslēgt visus ar aitām un zirgiem stadulā. Čangalieši, to dzirdēdami, sacīja, ka, ja slātavieši gribot, tad lai dzenot viņu aitiešus arī, bet tik līdz Prapu krogam, kur viņiem esot jāšķiras. Tur būšot jau gaisma un viņi pretī, tad varēšot izdalīt. "Ak tā, lai dzen vien? Pagaidi, ka jūsu aitiešus dzīsim!" Švauksts kliedza, ķēdi siedams, kura bij pārrauta un līdz ar to arī vestes pārplēstas. Krodzinieks sacīja, ka miera laikam nebūšot, un gribēja iet pēc puišiem, lai var likt visas durvis sacietināt, jo slātavieši ar čangaliešiem, kur vien saduroties, tur bez ķildas neiztiekot. Pēdīgi caur Oļiņa, Svērteļa, tiesas vīra un citu gādāšanu salīga visi uz to: atlaist arī citus čangaliešu aitiešu vaļā un iet divi no katras puses pie dzīšanas. Krodzinieks iegāja iekšā, un tad vecīši sāka kaušļus pārrāt, atsaukdamies uz sevi, viņi esot piedzīvojuši sirmus matus un tāpat pa laukiem braukuši, bet tikuši visur ar labu cauri, jo ko nu kurš esot dabūjis? "Nu, bez kaušanās jau pasaule nevar pastāvēt!" Ķencis sacīja, cepures meklēdams un savu plāno degunu, kurš bij nosists šķībi, kā vēja rādītāju taisni uzgrozīdams. Tad sāka spriest, ka par naidu neesot nekāda vaina, tik dusmu nevajagot turēt - kas noticis, tam vajagot būt uz vietas nobeigtam, jo vai tādēļ, ka izkāvušies, nevarot atkal mīlestībā dzīvot? Visi runāja par bijušo kaušanos kā par kādu kopīgu medīšanas vai zvejas darbu ar tiem īpašiem jokiem un ar lielo saderību, kāda nāk allaž pēc naida, kad atkal izlīgst. Ķencis stāstīja priecīgi tiesas vīram, ka tumsā tam esot kāds lējis vien lējis vien pa kaklu. "Manim gan pakausis diezgan biezs," viņš beidzot sacīja, "bet nekā, sāka karsin. Tavu šmaugu sitēju! Kad tāds pulkā, tad par čigāniem nav ko bīties!" Prātnieks, kuram arī bij deguns labi liels un šķībs, sacīja, ka esot tumsā klupis uz ratiem; Bisars taustīja aci, Pāvuls berzēja ausi, un retais, kurš vien tik vidū atradies, bij palicis bez nekāda trieciena; tomēr visi izskatījās atkal laimīgi un priecīgi. Kad zirgi bij sajūgti un visi aitieši palaisti, tad vēl sagāja un nokodināja cits citam, lai nestāstot tālāk, kas noticis un par ļaunu lai neviens neņemot, jo dažādi pasaulē izdodoties. "Dievs lai pasarg no tāda trakuma, ja, mērnieku laikiem nākot, mēs ar naidu šķirtos!" Ķencis sacīja, apsegdams savu nosperto aunu ar zirga segu.