BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

VII

Slātaviešos un čangaliešos, tāpat kā citur, kur saiešanas atrodas, aicina viņu kopējus pie miroņu izvadīšanas no mājām. Tur tad uz dievvārdu brīdi sanāk bez radiem arī kaimiņi un pazīstami, zināms, pie cienījamiem un mīļiem aizgājušiem arvienu vairāk, un tā arī uz Ilzes izvadīšanu bij sanākuši Irbēnu kaimiņi lielā pulkā, kas liecināja, ka tā bijusi viņu starpā mīļa un cienījama. Kaut gan viņa nebij no dzimšanas slātaviete, bet tik ienācēja, tad tomēr gandrīz ikkatrs kaimiņš apzinājās esot viņai kādu mīlestības darbu parādā un izskatījās, it kā visi gribētu to šai mīļajai aizgājējai atlīdzināt pēdējā ceļā.
Pēdējos gados bij paraduši aicināt šādās vietās saiešanu kopējiem līdz arī pagasta skolotājus, bet to darīja vairāk goda nekā vajadzības dēļ. Tātad arī Tenis, kurš dzinās "lielmaņiem" visādā ziņā līdz, bij uzlūdzis uz Ilzes bērēm arī savu pagasta skolotāju Krustiņu Petaku, kuru bij iesaukuši par Pietuka Krustiņu. Kā arvienu un gandrīz visās lietās, tā arī šoreiz viņš to uzlūgšanu bij izdarījis no savas galvas, bez Kaspara ziņas, jo iepriekš viņš nemēdza nekad aprunāties, bet, ko nodomāja, to izdarīja viens pats. Šis Pietuka Krustiņš bij jauns cilvēks vidējā augumā, ar kupliem matiem. Viņš mīlēja valkāt allaž melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka, un šoreiz bij viena labi liela uz muguras. Kājas viņam bij pilnīgas un zābaku stāvi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc jaunās modes, tāpēc bij gandrīz jābrīnās, kā viņš spējis tās uzstīvēt stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebij dabūjis kā tik līdz pusei.
Kad šķirsts bij ar dziedāšanu no klēts atnests un istabā bērinieku vidū uz krēsliem nolikts, tad Pietuka Krustiņš runāja šos vārdus:
"Mīļi bērinieki un cienīgi līdztautieši!
Kāds mūsu tautas dēls raksta tautas lapā "Mājas Viesī" šos svarīgus vārdus:
Tev' teikšu, Dievs, kamēr man nosvils mati,
Kamēr man' bedrē gāzīs līķa rati!
Lai tricina šodien, cienīga publika, jūsu sirdis šie dziesminieka vārdi it kā jūras viļņi klintis! Mēs, kaudamies pa šās pasaules bēdu un sapņu viļņiem, it kā tūkstoši un atkal tūkstoši Noasa šķirsti peldam pa virsu tiem ūdens plūdiem, kuri bij aprijuši visus pasaules grēciniekus; bet tā kā balodis no šķirsta - tā lai paceļas mūsu gars uz fantāzijas spārniem aitera dzidrumā; lai nekavējas mūsu miesa pie iznīcīgiem jeb ķermenīgiem priekiem, kā arī pie tiem, kurus ir apustuļi savās vēstulēs vairākpusīgi un vispārīgi pārsprieduši. Gan ir atzīstams un nav liedzams, ka teātris ir liels attīstības un apgaismības līdzeklis; ar prieku var pieminēt, ka gaišākās draudzēs viņa vairs netrūkst un neapstāsies arī, ja tik neiznāks lugu trūkums; tad tomēr šī gaisma ir tik vien ēna pret to gaismu, kur, kā kāds dzejnieks saka, saule mūžam nelēks, tādēļ ka viņa nekad nerietēs. Gan tiek kopta arī līksmība, īsti caur viesību vakariem, kuri uzplauks gan mūsu tautā, ja tik vien jaunkundzes neatrausies no dalības ņemšanas; tad tomēr šī līksmība ir vien sapnis, kuram sirdsēdas dibenā, jo, kad viesību vakars beigts, tad pēdīgi ar žēlumu jāšķiras; bet tur būs, kā dziedam, "līksmība bez gala" nebeidzamā kāzu ballē jeb viesību vakarā, kur dos viņu par velti dzēriena vietā. Gan nāk mums arvienu jauni dzejoļu krājumi, kuri modina tautā smalkas jūtas un dziedāšanas centienus, tad tomēr visi šejienes dzejnieki esam tik vien zvirbuļi pret lakstīgalu balsīm, kaut gan tās pašas pastāv, kā dziedam, "tik ziedu laikā vien", bet, "kad nobirst tie, tad projām skrien". Lai arī mēs būtum šaī tumsības ielejā cik gudri un cik izmācīti, lai zinātu vai visus rakstus no galvas, tad tomēr beidzot ikkatram mums jāsaka ar žēluma apziņu, ka nezinām nenieka, un, lai mēs runātu vai ar eņģeļu mēlēm ārpasaulīgos akordos, bet, ja mums mīlestības nebūtu, tad mēs būtu nenieka, jo, kā kāds garīgs dzejnieks saka: "Migla, tumsība mūs apklāj, mūsu prāts ir visai tumšs." Tāpēc, cienīgi klausītāji un tautieši, lai mūsu prāts nesienas pie pasaules un netop tai par vergu, bet brīvību, brīvību lai mēs cienījam garīgi un miesīgi, ka nav mums mūsu bērnu un bērnu bērnu priekšā jākaunas par savu vājo patriotismu, proti, ka neesam savas tēvijas mīlējuši līdz pēdējam un nebijuši savai tautai īsti dēli, kaut gan viņa, proti, tēvija, ir allaž mūsu vājās, no darbiem un rūpestiem priekš savas tautas saspiestās krūtis atspirdzinājusi, kad kā pamākti esam meklējuši viņas laukos sev jaunu spēku, lai varētu atkal strādāt priekš tautas gaismošanas un satriekt tumsības varu. Otra saite, kura tikpat stipri kā brīvība satur pasauli viņas univerzumā kopā, lai tai neuznāk atkal ūdens plūdi vai Zodomas sodības, vai arī nelaikā pastara diena, ir mīlestība. Abi šie priekšmeti stāv tuvu sakarā un veicina cilvēces attīstību kultūras un civilizācijas jēdzienos. Ja arī mūsu valoda skanētu kā pastara tiesas bazūne, kā somu stabule vai kā Ziemassvētku eņģeļu dziesma, lai mēs spētu ar savām zināšanām, gudrībām, mākslām un dailēm vai kalnus pārstatīt, tad tomēr mēs būtu bez platoniskās mīlestības nenieka, kā tik skanīgs varš un zvanīgs zvārgulis, lai tas arī būtu liets vai no cik daiļa metāla - viena alga. Bez mīlestības mēs būtum kā veselības avoti jeb fonteni bez ūdens, kā Palestīnas miroņu ezeri bez zivīm, kā nabagi bez naudas un kā gruntnieki ar parādiem. Tāpēc mīlestība un brīvība ir tie spārni, ar kuriem mēs lidojamies no austruma līdz rietumam, no polāra zvaigznes līdz ekvatoram. Ikkatra persona, kas še stāv, zina to, ka tam ir labāk, kas nomiris, nekā tam, kas vēl dzīvs, jo tam ir vēl jāmirst. Tad nu, godājami klausītāji un visa publika, lai raugām, ka tas ienaidnieks mums viena no šiem idealīgiem spārniem nenorauj un mēs nenokrītam zemē, jo ar vienu spārnu vien nevar atmosfērā turēties, un mūsu dvēsele tad nespētu pēdīgi pacelties caur aitera dzidrumu uz mūžīgu kāzu mielasta sadzīvi, ja tai būtu spārni laupīti savā ceļojumā no laicības uz mūžību kā gāju putniem no Eiropas kontinenta uz Āfriku, kura jau nu caur Suecas kanālu ir mitējusies pie kontinenta piederēt."
Pēc šās runas Pietuka Krustiņš nosēdās ar pilnu tiesību un noguruma izskatu it kā kāds vecs mācītājs pēc saviem gariem un pat divkārtīgiem svētdienas darbiem.
Švauksts, kurš stāvēja netāļu no Pietuka Krustiņa starp saiešanu kopējiem, slaucīja arvienu sviedrus un pat it kā asaras ar kreiso roku, kurā bij liels, spīdīgs it kā apzeltīts gredzens. Arī pulksteni viņš izrāva reizes divas iz kabatas jau pa to laiku vien, kamēr Pietuka Krustiņš runāja. Pie dziedāšanas Švauksts bij allaž pirmais iesācējs un tad rāva visā spēkā.
Pēc tam turēja izvadīšanas dievvārdus saiešanu kopēji savā vienkāršā kārtā: pirms dziedādami, tad runādami un beigās atkal dziedādami. Gan viņu runās netrūka priekš tiem, kuri tās jau vairāk reižu dzirdējuši, sen un pagalam nodeldētu teikumu un vārdu, kas līdzinājās tiem gludajiem Katrīnas laika vērdiņiem, kam nav vairs nedz ērgļa, nedz rakstu, tad tomēr viss tas dažā ziņā saderēja kopā ar to vientiesīgo un, var sacīt, jauko bēru kārtu, kādā saiešanu apgabalos pavada aizgājušos uz pēdējo ceļu. Oļiņš noturēja pielūgšanu, un Ilzes brāļameita, kura bij atbraukusi līdz ar kādu citu atstatāku radinieku no jūrmalniekiem, izsacīja dzimtenes radinieku vārdā aizgājušai kādus dziesmu pantiņus. Kad tie bij nodziedāti, tad, kādu citu dziesmu dziedādami, nesa šķirstu ārā un lika uz bēru kamanām. Bet, iekam tas vēl bij noticis, daži no tuvākiem bēru viesiem sāka nest ar lielu steigšanos galdus un solus iekšā, kuri bij iznesti, lai pie bēru dievvārdiem būtu istabā bēriniekiem vairāk vietas. Kad nu visi ļaudis nebij vēl iznākuši un laba daļa atradās priekšnamā jeb priekšiņā, tad izcēlās liels troksnis, pat saspiesto kliegšana un pagrūsto bērnu brēkšana, jo galdu nesēji strādāja kā ugunsdzēsēju komanda, nelikdami vērā par nevienu, kas ceļā gadījās, lai tiek vai pagrūsti vai samīti - viena alga; viņiem tik jādabū galdi drīz istabā, jo vai nav jau diezgan, ja sagaida šķirstu iznesam? Īsti vieni lielākie skrāģi saspriedās cilvēkos un negāja iekšā, jo viņus varēja ienest tikko pa tukšu priekšiņu ar prātīgu izgrozīšanu. Bet tagadējiem nesējiem nevajadzēja nedz apstāties, nedz apdomāties - tas viss nieki! - divi rāva, trīs grūda, un tā izgāja cauri kā pa kaņepēm, stenderes vien nočīkstēja un vaimanas noskanēja. Tūliņ steidzās arī sievieši ar gaļas bļodām un maizes klēpjiem iekšā. Vēl nebij beiguši ārā šķirstu pa godam uz kamanām apkopt un pēdējos paņēmienus izdziedāt, kad jau citi iekšā sēdēja pie pilniem galdiem, kur kāds klibs vecis sniedza brandavīnu apkārt un cits gāja, pildīdams vienumēr alustraukus, kuri palika pilni arī tad, kad visi paēduši un padzēruši nocēlās no galdiem, jo, ja tik vien dos un lies, cik var izdzert, tad pēc runās, ka tanīs bērēs mērdēja viesus badā.
Prātnieks ar Švaukstu, kā zināms, nebij vis īstos bēriniekos ielūgti, bet nākuši tik uz bēru dievvārdu brīdi jeb izdziedāšanu; tomēr izlikās, ka viņiem bij patīkami tikt starp īstiem bēru viesiem, jo pie šķirsta uzsiešanas un apkopšanas uz kamanām viņi gāja klāt ar padomiem un palīgu, virves savilkdami, viņu stiprumu pētīdami un segas aizbāzdami. Bet Kaspars bij tas cilvēks, kurš gandrīz nekad cita pie sevis nelūdza, bet tomēr labprāt redzēja, kad citi pie viņa nāca, tādēļ tad arī šoreiz Švauksts un Prātnieks palika neieaicināti nedz uz kapsētu līdzbraukt, nedz arī palikt pēc tam vēl bēru viesībās. Tomēr viņi, kā likās, gribēja mēģināt vēl, lai tiktu ievēroti no citas puses, jo, kad kapsētnieki bij jau aizbraukuši, tad palika vēl abi pagalmā runājam, kur daži citi arī piebiedrojās par klausītājiem. Švauksts, kurš teicās atbraucis pagājušu nakti no pilsētas, runāja pilnā mutē, ka cena liniem esot laba un brāķa nekāda, jo varot atdot vai tīras pakulas par "ausiem". Viņam arī tādi nieka liniņi vien bijuši, no pēdējām tirgu linu izlasām sabāzīti ar visām pakulām, bet grūdis pie Föršeļa uz ticības - durch! neesot ne svēris, ne skatījies, tik licis puišiem samest spīķerī. Bet pie maksāšanas neesot gan īsti pa prātam apskaitījis. Atpakaļ vairs negribējis ņemt, bet sadevis gan krietni virsū: pasacījis, ka, ja tā gribot darīt, tad lai arī beidzamā reize paliekot. Nu, tā viņš nebijis gan lēti dzirdējis, ko tagad dabūjis.
Caur īpašu ziņu arī viņus tur pagalmā ievēroja un ieaicināja bērēs. Oļiniete, kura rādījās Prātniekam it īpaši laipna, iztaisīja tā, ka Lienai, uz kapsētu braucot, neiznāca nevienās kamanās vietas, un pēc tam viņa, Prātniekam dzirdot, meklēja kāda braucēja priekš Lienas. Prātnieks to tūliņ saprata un nesteidzās vis projām. Arī Švauksts, to dzirdēdams, piedāvājās par vedēju. "Oling kundze! ja man būtu tas gods Lienas jaunkundzi aizvest un..." Tālāk viņš nedabūja izrunāt, jo Oļiniete viņā nemaz neklausījās, bet paskrēja garām ar lielmanīgu rūpju un gādāšanas pilnu seju. Kamēr viņi pagalmā runāja, tikām Oļiniete it kā pārmezdama un ar apspiestām dusmām stāstīja Annužai, ka Liena paliekot mājā, jo nebijis vairs nevienās kamanās vietas, kur iesēsties. Saģērbusies meitene esot, raug lai nu ejot ģērbties nost - tīri kā par kaunu.
"Ja mums zirgi būtu veseli," - tā viņa piebilda, "tad sajūgtu vai divus, bet nu ir jāpaliek kājām kā iebūvieša bērnam. Prātnieka Andžs gan varbūt aizvestu, bet vai viņš nāks šurp solīties, kad paši neprot ieaicināt iekšā? Vai gan viņam ir kāda liela vajadzība pēc šām bērēm? Vai viņš mājā neēdis vai nedzēris? Par godu būtu vēl jātur, ja viņš pavisam brauktu līdz un paliktu kādu laiciņu še, lai tiek jel viens no lielmaņu puses. Es neesmu nemaz ieradusi šādās, skaidri jāsaka, kalpa godībās dzīvot. Lūk, pagalmā gan viņš vēl runā, bet var arī ikkatru acumirkli aizbraukt."
Annuža pastāstīja to ar pilnu bijāšanu Tenim, kurš arī tūliņ izsteidzās ārā pie Prātnieka un lūdza viņu ienākt, sacīdams: "Kam tu, kā smejies, gribi stāvēt ārā it kā svētīts Tā Kunga? Nāc pakrēslī, atdzisinies!" Gan Prātnieks gribēja mēģināt pa ieradumam aizbildināties ar nevaļu un citādi un tik drīz vēl neiet, bet, neuzgalvodamies, vai Tenis mēdz vairāk nekā vienu reizi lūgt, gāja vien līdz iekšā un iedams drusku pretojās: vai gan varot visus bērēs salūgt - tas nemaz neesot iespējams, jo tad vajagot klāt galdu pagalmā. Švauksts, kaut gan nebij īpaši aicināts, gāja arī līdz, it kā tā būtu jau zināma un nolikta lieta, ka caur Prātnieka aicināšanu ir aicināts arī viņš.
Iegājis tas nometa tūliņ kažoku, bet sarkano šalli paturēja ap kaklu. Oļinietei tas ļoti riebās, ka Švauksts ienācis līdz; viņa nošņāca Annužai garām ar šiem vārdiem: "Dievs zin kādēļ tas vēja pastala ir vests iekšā?"
Ieaicinātos piesēdināja ar steigšanos pie galda, kur Oļiņš stāstīja patlaban, ka nomirējai esot laba laime, jo bērēm kaujamo veicies nopirkt tik labi, ka nebijis nemaz iedomāts. Citā reizē varot nostaigāt vai nobraukt veselu nedēļu, bet tā negadīšoties kā tagad; un vai gan govs gaļa esot par šādu vērša gaļu labāka?
"Ē!" Švauksts sacīja vidū, šo skaņu starp "a" un "e" caur degunu lepni izgrūzdams un galvu uz augšu pasizdams, jo tas bij viņa ieradums. "Ē! ko tu, Oļiņa oukul, stāsti! Nopirkt var akurāt kaut kurā reizē punktum - vajaga tik andeles gara. Man tagad pat ir zināmas divas ālavas; ja tik vajadzība, tad var dabūt kaut kurā brīdī - fiks un fertik."
"Var, Švaukst, dēls, nopirkt gan ikkurš, arī bez visa andeles gara," Oļiņš lēni atbildēja, "un, ja citur ne, tad pilsētā pie miesnieka, bet tik zināms, par kādu cenu."
"Kad laba prece un vajadzība, tad par preisi štrunt. Finf rubel so vai so," Švauksts atteica.
"Kam naudas diezgan, tam ir gan nieks," Oļiņš, zobus badīdams, atbildēja, "bet vai visiem tāda bagātība ir?" Šie vārdi, kaut gan nopietni runāti, bij tomēr citādi tulkojami, nekā viņi skanēja, jo Oļiņš gribēja Švaukstam sacīt skaidri to: "Tev nemaz tādas bagātības nav, kā tu lielies."
Otrā galda galā sēdēja Pietuka Krustiņš starp kādiem vecīšiem, kuri lielīja viņa bēru runu un pazemību, ka esot gan spēcīgs runātājs - vajagot krietna mācītāja, kurš varot stāties pretī, - un ka cits, būdams tādā vietā un amatā, nebūtu vairs ne Paskatījies uz šādas kārtas ļautiņiem.
Kad viņš bij kādu brīdi ar nopietni svarīgu un it kā aiz darbošanās pagurušu vaigu viņu lielīšanu saņēmis, tad runāja ar rāmu balsi kā vecs vīrs: "Jā, mīļie tautas brāļi! mums, savas tautas vadoņiem, kuriem viņa ir uzticējusies līdz ar savu labāko audzi, jāatzīst. par savu svētu pienākumu pacelt viņu ar saviem vārdiem, darbiem un rakstiem pāri par ikdienišķības sīkām raizēm augstākā gara stāvoklī, nekā tas līdz šim ir darīts no svešiem algādžiem, kuriem mīl tik mūsu tēvijas treknums un tautas gara krēslība, kurā nevar viņu pazīt. Lai arī cik karsti nebūtu šie mūsu sviedri priekš savas tautas apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trūkums ik dienas sāpīgi sajūtams. Cik bij pat šodien tādu personu, kuri manu runu saprata un kura viņus aizgrāba? Tas pats ir jāsaka arī par mūsu rakstiem, ka maz tiek viņi lasīti, cienīti un saprasti. Es laistu gan klajā savus dzejoļus, pedagoģijas un filozofijas apcerējumus, bet bīstos, ka mūsu tautai tie nāks par agru rokā, tādēļ domāju savus manuskriptus aizzieģelēt un atstāt nākamībai. Par to otro lietu, proti, pazemību, man jāatbild, ka mums vajaga uzupurēties priekš savas tautas, citādi ir viss darbs bez sekmes. Mums vajaga būt ar savu tautu saaugušiem, jo mums būs viņu vadīt uz saules kalniem. Mēs nedrīkstam vis komandēt savu tautu, dzīvodami pilis, greznumā un bagātībā plītēdami, ēzdami gardus ēdienus un gulēdami mīkstās gultās, jo tad viņa mūsu valodas nedzirdēs; bet mums jādzīvo būdiņās pie viena kumosa un pie viena malka ar saviem brāļiem. Lai paliek vīns augstmaņiem - mums jāņem par labu, ko atrodam zemnieku mājās, lai tas būtu rūgts vai sūrs."
Patlaban bij brandvīna glāze, ko laida apkārt, pienākusi pie runātāja, kurš, viņu saņēmis, runāja pieceldamies tos pēdējos vārdus uz visu galdu un tad, glāzi uz mutes apgāzdams, pierādīja, ka tā ir iztukšota un ka viņš arī patiesi ņem no saviem tautas brāļiem visu pretī, lai ir sūrs vai rūgts. Pēc tam Pietuka Krustiņš, iekams nosēdās, runāja pilnu balsi vēl šos vārdus: "Krietns kara vadonis ir tik tas, kas nes kopā ar saviem apakšniekiem ne tik vien priekus, bet arī bēdas, neatstādamies no viņiem pat ne pēdējā brīdī, jo kāds liels dzejnieks - Šillers saka:

Ja dzīvību jūs žēlosiet,
Tad viņas neiemantosiet!"

Švauksts viņa vārdus arvienu apstiprināja, sacīdams: "Jā, jā, das riktig, das riktig!" - un, kad Pietuka Krustiņš brandvīna glāzi izdzēra, tad kliedza: "Bravo!"
Kad jau gandrīz visi bij nometuši no ēšanas mieru, tad Tenis pienācis sacīja uz Prātnieku un Švaukstu savā jocīgā valodā: "Nu, dēli, kad esat baudījušu Dieva dāvanu, tad es sūtīšu jūs arī, kā smejies, tāļāk, lai tiekat pilnīgi bērinieki, - taisaties nu un brauciet uz kapsētu; jums veikli zirgi, vēl gan citus panāksat, tad būs garāka rinda. Lūk, otrējo mātei esot palikusi meita kājām, un skolas kungs arī varbūt brauks līdz."
"Tad jābrauc gan laikam būs," Prātnieks jokodamies atbildēja, "citādi varēs sacīt, ka ēst, dzert bērēs nāk, bet darīt negrib nekā. Lai tad taisās vien tie braucēji drīz, ka varam citus panākt."
"Kas tur nieks ko panākt!" Švauksts, izraudams pulksteni ar gredzenoto roku no kabatas, sacīja. "Uz firtel štundu būs cieti."
"Izvizini, izvizini, Andž, to manu Lienu, mājā tikpat negrib palikt," Oļiniete Prātnieku laipni lūdza.
"Kādēļ ne?" Prātnieks atbildēja iekšķīgā labpatikšanā. "Lai taisās vien drīz."
"Ar lielu prieku, Oļiņa mamm!" Švauksts izsaucās, Oļinietei izejot, jo Liena bij nogājusi uz savu māju apģērbties ceļa drēbēs.
Drīz viņa Lienu izskubināja, piekodinādama, lai sēdot pie Prātnieku Andža.
"Viena alga, vai sēd pie Prātnieku Andža vai pie cita," Liena iziedama atteica.
"Kāda tur viena alga? Nejēga meitene!" Oļiniete kliedza viņai pakaļ.
Bēru istabā bij jau arī visi braucēji sataisījušies, kad Liena tur nonāca: Švauksts savā melnā kažokā ar zīļu jostu; Pietuka Krustiņš šauros, melnos virssvārciņos, satinis kaklu ar ļoti lielu lakatu, tā ka tas bij gandrīz resnāks par pašu; Prātnieks melnā aitādu kažokā, kuram pašu austa pelēka vadmala virsū, liela apkakle un sarkana josta.
Kamēr Prātnieks raisīja zirgu vaļā, kurš bij satinies, tikām jau Švauksts piebrauca savu ar visiem zvārguļiem un važiem pie durvīm, kur Liena stāvēja, izlēca un uzsauca viņai: "Jaunkundze, bite zicen!" Viņa arī tūliņ iesēdās, un pats Švauksts, iemeties veikli arvienu kāju kamanās, sarāva grožu, iekliedzās "žū!", un zirgs stiepa no pēdām vislielākos rikšos projām, ka sniegs vien apjuka un tikko suņi varēja panākt.
Prātnieks, kurš bij arī steidzies, grieza patlaban savu zirgu apkārt, bet bij jau par vēlu, tādēļ, aizbraucējus ar garām acīm pavadījis, nesacīja ne vārda, tik nošņūca degunu, ieņēma Pietuka Krustiņu kamanās un brauca mērenos rikšos līdz.
Oļiniete, kura nāca patlaban no savas mājas atpakaļ, ieraudzīdama tādu Lienas nepareizību, dusmīgi iekliedzās: "Palaidņa meitene! Vai es tev vēlēju pie tā pustrakā sēdēt?" - un, tā kliegdama, sāka skriet pa pagalmu braucējiem līdz, it kā gribēdama tos notvert, bet drīz pārliecinājās, ka tas nevar izdoties, palika pagalma vidū stāvot un sāka Švaukstu lamāt un lādēt visā kaklā: "Kaut viņš kaklu nolauztu, tas lops! Zvārguļi vien žvadz; ne man viņi patīk, nedz arī gribas viņos klausīties. Zirgs Prātnieka Andžam ir vēl labāks - viņš pats negrib ātri braukt. Dievs zin kam vajadzēja skriet pie tāda pasaules trakuļa sēsties? Lūk, to raibo segu ir uzklājis pār atzveltni; Prātnieka Andžs varētu nopirkt desmit tādu, ja gribētu. Kā gan izskatās tas melnais kažoks arī - jādomā, ka čigāns brauc pa ceļu; kas pašu austai drēbei par vainu? Prātnieka Andža kažoks un josta man patīk desmit reižu labāk."
Kad tā bij labu brīdi izplosījusies, tad nebij pēdīgi nekā cita ko darīt kā nākt atpakaļ un iet istabā.
Nepagāja arī vēl patiesi ceturtdaļa stundas, kad jau Švauksta zirgs atdūrās pēdējā kapsētnieka kamanās, jo tie brauca pieklājīgi lēnos soļos. Citā brīdī gan Švauksts nemaz nepieturētu arī pie bērinieku rindas, bet pabrauktu garām vienā iestiepienā arī vēl pa dziļāku sniegu, bet tagad viņš tā nedarīja; tomēr nevarēja izprast, kādēļ un aiz kāda cēloņa viņš savaldīja tik ļoti savu braukšanas lielību, jo pieklājībai pie viņa šādās lietās spēka nebij, to zināja ikkatrs. Varbūt viņš baidījās, ka, ja brauks garām, tad viņa neuzskatīs citi par piederošu pie bēriniekiem, un tas Švaukstam nebūt nepatiktu. Tagad gan, zināms, viņam par to liela bēda nebij, jo visi varēja pārliecināties, ka viņš brauca ar vajadzību, lai Lienai nebūtu jāpaliek mājā. Arī Prātniekam, kurš brauca gan daudz lēnāk, spīdēja šis pats taisnības iemesls droši sejā, un viņš pateica Dievam, ka viņam bij jel Pietuka Krustiņš, ko vest. Bet lielāka lieta, kādēļ Švauksts nebrauca garām, bij gan laikam tā, ka tagad, soļos braucot, varēs ar Lienu krietni iztriekties, jo līdz šim viņš nebij teicis vēl ne vārda, bet turējis visu prātu pie ātras braukšanas.
"Es vakar nobraucu nach eizenbān par finf štunden hunder dreisich verst," - tā Švauksts uzsāka runāt, valodas meklēdams, kad zirgs sāka iet soļos.
"Tik vien?" Liena iesaucās.
Švauksts sāka stomīties. "Jā, jā, alzo, es āber nebiju alein - visi citi arī tikpat vien nobrauca."
"Bet tu stāstīji par sevi vien," Liena sacīja it kā ar nepatikšanu. "Un kam gan tev vajadzēja ņemt citus līdz? Vai nezināji, ka tad tik daudz nevarēs nobraukt?"
"Bite, freilen, ievērot, ka pa eizenbānu fāren visa fublika un ka es nebiju vis pats tas braucējs, alzo tad man nekādā ziņā nevar pārmest, ka lansam fāren," Švauksts palocīdamies aizbildinājās.
"Nu tad nesaki, ka tu nobrauci, bet saki, ka tevi noveda," Liena, citur domas turēdama, strupi atbildēja.
"Fardon, freilen!" - tā Švauksts, jo viņš, īsti ar sieviešiem runādams, ieņēma labprāt svešus vārdus un izrunāja tanīs visur "p" par "f". "Bet ko jūs sakāt, freilen, par manu andeles firmas pācelšanu uz Fērnavu? "
"Ar savām "freilenēm" liec tu mani mierā; par tavu andeles firmu; es nezinu nekā," Liena cieti atteica.
"Fui, kā ne? Tas ir akurāt svēts!" Švauksts apliecināja. "Es gribu ieriktēt Fērnavā linu nīderlāgu, tas ir, tādu spīķeri, kur linus: ferkaufen, jo Fērnavā par liniem vairāk maksā. Papriekšu ich jehn vēl kādu laiku uz Berlinu pie kantora, lai var dabūt kaufmaņā atestāti." Kad Liena nekā neatbildēja, tad runāja atkal pats tālā: "Man brīnums, freilen, ka jūs neesat vēl par to gahrnicht dzirdējuši, ko jūs tagad ale veis un runā pa malu malām."
"Kuram gan ir vajadzīgs tādās blēņās klausīties, it kā jau nebūtu diezgan dzirdēts!" Liena atgaiņādamies atbildēja. "Cik reižu neesi jau izlielījies aiziet par jaunkungu pie namniekiem! Cik reižu par muižas kungu uz igauņiem! Un nieki vien ir galā."
"Bet šoreiz ir tas akurāt tikpat kā fertik, to var droši ticēt."
"Kas tur man par daļu - ticēt vai neticēt? Dari, kā gribi, man viena alga."
"Bet, fardon, vai jūs, freilen, nekad negribat ņemt dalības pie mana laimīgā likteņa? Vai jums arī nepatiktos nākt mein mit un tapt par Fērnavas dāmu?"
"Topi vien pats par Pērnavas kungu un nebēdā par mani nekā, jo es palikšu zemniece, kā bijusi."
"Jevol, jevol! Nu tad iesi laikam pie Kasfar vai pie Frātnek?"
"Redzēs, kā būs, vēl nevar zināt."
"Ā! das kan visen funktum! Jūsu tante ir frentelīga ar Frātneku, un si selbst lihbet Kasfar. Vai nicht so? Jūs domājat, ka es nezinu? Bet kādēļ jūs, freilen, mani nemīlējat?"
"Kaut tevim ūsu nebūtu, tad tu izskatītos varbūt labāk, bet kā lai tagad tādu mīlē kā zaldātu?"
"Nu jā, freilen, kad es jums bez ūsām beser patiktu, tad es viņas liktu noraizierēt vai desmit reižu."
"Es domāju tik, ka vaigu bārzda tev labāk izskatītos, bet par patikšanu es nerunāju nekā."
"Nekas, nekas, freilen, viena alga, bet ūsas es nodzīšu kā kanāļas. Das schahdet nicht."
Liena, muti ar lakatu aizturējusi, novaldīja smieklus, tad, kādu brītiņu apdomājusies, runāja nopietni tāļāk: "Var būt, ka pēc mērnieku laikiem, ja tev iekrīt labas robežas, arī mani audžu vecāki sāktu tevi vairāk ievērot, bet tagad gan dodu to padomu nerunāt ne tikvien tev pašam par mani uz viņiem nekā, bet gādāt jo vairāk, lai Prātnieks cieš klusu, ja viņam pavisam šādas domas ir, jo tad, kā jau tu pats domā, mani varbūt spiestu pie viņa iziet. Tev nav nemaz jāliek viņam manīt, ka es to tā vēlos vai esmu runājusi, bet tu vari to darīt it kā no sevis paša. Prātniekam arī nebūtu tagad nekādas vajadzības precēties, bet nogaidīt, līdz visi tie jukšanas laiki pāriet."
"Jā, das machen ich fiks un fertik - tas nedūrēs nemaz ilgi, un Frātneks būs štil," Švauksts atbildēja, skatīdamies, kur varēs piesiet zirgu, jo kapsēta jau bij klāt. "Un, ka man pie mērīšanas iekritīs feinas grences, tas ir akurāt kā jau noticis, jo es pats arī laikam būšu mērniekiem par helferi pie mērīšanas. Tātad alzo man būs gan tas gods, ka drīkstēšu cerēt un uz savu mīlestību palaisties? Vai nicht zo, freilen?"
"Vai gan tādēļ jau tūliņ vajaga palaisties? Tu gribi allaž par ikkatru vārdu un niecīgu labprātību atlīdzināšanas," Liena atteica un izkāpa veikli iz kamanām, jo zirgs patlaban apstājās pie sētas.
"Bite, bite, freilen, ne tīk fersonīgi, ne tik fersonīgi!" Švauksts vēl Lienai uzsauca, kad viņa jau gāja bēru kambarī.
Arī Prātnieks ar Pietuka Krustiņu patlaban piebrauca, bet varēja nomanīt, ka pēdējam līda ziema stipri vien caur melniem virssvārciņiem.
Jau bij patlaban krēsla, kad kapsētnieki sabrauca bēru mājā atpakaļ. Daži bij pēc veca ieraduma nolauzuši egļu zarus, ar kuriem mājniekus pa jokam kūla, sacīdami: "Mirsti nost, mirsti nost! diezgan esi dzīvojis."
Visi viesi bij īsti jautri un līksmi kā allaž pēc labi padarīta darba, kad rūpes pagalam un var baudīt bez kavēkļiem to, ko klātesošais brīdis patīkamu nes; bet kamēr vēl ir rūpes un gādāšanas, lai arī visai vieglas un patīkamas, tad nevar būt pilnīgi brīvs un kalpot labpatikšanai. Cits par citu steidza stāstīt dažādus jokus, ko pa ceļu, un kapsētā piedzīvojuši: ka tie un tie braukdami apgāzušies, ka prasījuši skolas kungam, cik par apstāvēšanu jāmaksā, ka dziedāšana negājusi, ka šķestera puisi piedzirdījuši, ka skolas kungam piesējuši lielu nastu maizes, jo bērinieku bijis daudz un visi sarunājušies dot. Arī saiešanu tēvi, kuri nebij vis vēl aizgājuši, izmētāja dažus dievbijīgus jeb svētus smieklu vārdus un atļāva savām lūpām pasmaidīt, kas bij jāatzīst citiem viesiem par lielu godu un žēlastību, jo, kad tie, kuri stāv starp Dievu un cilvēkiem pazemojas tik tāļu, ka rāda līdz ar visiem priecīgu vaigu, tad tā ir jāatzīst par paša Dieva laipnību.
Daži bēru viesi, to redzēdami un dzirdēdami, runāja priecādamies par tādu saiešanas tēvu pazemību, ka tie neizturoties nemaz labāki un svētāki par citiem, bet dzīvojot tāpat ar visiem līdz, jo Dieva vārdi arī sakot: "Bēdājaties ar bēdīgiem, priecājaties ar priecīgiem!" - un savs laiks esot sēt, savs laiks pļaut. Agrāk viņi tūliņ, līdzko bērēs dievvārdus noturējuši, steigušies projām uz saiešanām pie pēcpusdienas dievvārdiem, negaidījuši gandrīz ir ne ēdiena uzliekam, bet tagad dzīvojot - raugi, cik mīlīgi, - ar visiem kopā bez nekādas lepnības, iedzerot tāpat savu glāzīti kā citi viesi. Agrāk nedrīkstējis godībās ne pasmieties, bet visiem vajadzējis tik dievvārdu vien dziedāt vai klausīties, kad kāds no viņiem lasījis, bet nu tērzējot paši pa vidu līdz.
Pietuka Krustiņš, kurš atradās arī starp tiem runātājiem, pacēla savu balsi un sacīja: "Jā, mīļie tautas brāļi, arī še redzam Dieva visspēcību, ka viņš liek brīvības gaismai atspīdēt visās valdzinātās sirdīs, caur ko iekš viņām verdzības atliekas dien' no dienas zūd it kā rīta salna siltā saulē. To prieku redzam tad arī šaī atgadījumā pie saiešanu tēviem. Agrāk, kamēr tiem vēl bij verdzības bailes sirdī, viņi neuzdrošinājās bērēs palīksmoties tautas garā, bet devās uz saiešanām dievvārdus turēt; tagad turpretī, kad brīvība ir arī spērusi pie viņiem caur attīstību savus zelta solus, tagad tie drīkst daži pat ar savām laulātām draudzenēm - svinēt līdz ar mums visiem īstā brālībā un jautrā garā bēru godu, tādēļ - lai zaļo brīvība! urā!"
Švauksts ar Prātnieku sauca līdz "urā!", turpretī daži no pulka Pietuka Krustiņa runu pamēdīja un zoboja. Bet Švauksts, pirkstu galos piecēlies un ar pirkstu purinādams, tos aprāja, sacīdams: "St! kungi! cienību pret runātāju!" Šos vārdus bij viņš dzirdējis pie kādas goda maltītes no kāda cienīta vīra, tāpēc bij arī lepns, ka varēja savu reizi šādā kārtības un pieklājības aizstāvēšanā pacelt balsi.
Pa tām starpām bij jau vakariņas saliktas un visus aicināja pie galda.
Kad bij sasēdušies un iesāka ēst, tad Prātnieks uzņēma valodu, pie kuras pievienojās drīz visi, ja ne citādi, tad ar klausīšanos.
"Tagad mēs," - tā viņš iesāka, "sēdam še Irbēnos pie bēru galda lielākā pulkā nekā citām dienām ikkatrs savā mājā, bet, ja Dievs liks to dienu piedzīvot un pavadīt mērnieku laikus pa godam, tad sēdēsim gan reiz visi slātaviešu un čangaliešu saimnieki līdz ar kalpu runas vīriem kopā ar mērnieku kungiem pie tāda galda, pie kāda vēl neesam sēdējuši. Visiem nebūs varbūt vēl zināms, ko mēs, runas vīri, nupat pēdējā reizē nospriedām. Pats mērnieka cienīgs tēvs, kurš jau ir atnācis un dzīvo muižā, ienāca pie mums runas vīriem.- un lūdza, lai valsts dodot dienu kalpošanu pie mērīšanas darba - piecpadsmit dienu kurš saimnieks tāpat kā čangalieši, jo tie jau esot nosprieduši dot. Kad bij izgājis ārā, tad sākām paši spriest, ko darīt. Citi gan domāja, ka, ja došot kalpošanu, tad lielskungs uzskatīšot valsti par bagātu un pie dzimtpirkšanas sacelšot zemi dārgi, turpretī citi negribēja dot dienu tādēļ, ka tas izskatoties verdziski, jo visas kalpošanas esot jau sen noceltas, un vēl daži stāvēja došanai pretī tādēļ, ka pie čangaliešiem esot papriekšu prasīts, jo Čangaliena bijusi agrāk tik vien Slātavas pusmuiža, bet nu izskatoties, it kā čangalieši būtu par slātaviešiem pārāk. Vēl tur minēja dažs šo, dažs to, bet es uzstājos, ka vajaga dot dienu, jo tas nāks pašiem dažādā ziņā par labu. Ja mērnieks strādās ar saviem puišiem, tad nomīdīs pēdējo druvu un pēdējo pļavu, kā arī mežu nocirtīs stigās vien. Atradās atkal kādi, kuri gribēja dot dienas par velti, bet es uzstājos." Te patlaban nāca Kaspars pa durvīm iekšā, alu nesdams, un Prātnieks, viņu ieraudzījis, neuzdrošinājās visai stāvu melot, kaut gan zināja, ka Kaspars nekā nesacīs, tāpēc pie laika vēl apķērās un pielika klāt: "Un īpaši vēl Kaspars arī pierādīja, ka mēs, runas vīri, nedrīkstot tā valsti pārdot. Tad izvēlēja mani un divus runas vīrus, lai ejot pie mērnieka cienīga tēva un notaisot kontraktu. Nu tad bij neredzēta stīvēšanās un kaulēšanās, jo pirmā galā solīja tik divdesmit kapeiku par dienu. Bet es uzstājos - un tāpat tie divi arī, kurus jau ejot labi sakurināju, - ka tik lēti mēs valsts dienu nedosim, kaut gan mums ir spēks rokā, jo tur netiek strādniekam gandrīz vēl ne uztura. Mūsu pienākums ir valsts labumu aizstāvēt un vairot līdz pēdējam. Savas dienas mēs varētu atdot vai par velti, bet par valsts mantu turēsimies vairāk nekā par savu, lai mērnieka cienīgs tēvs domā, ko grib, un lai pašiem par to klājas kā klādamies. Nu prasīja, cik mēs īsti gribot. Es sacīju: "Trīsdesmit kapeiku par dienu un beidzot visiem saimniekiem un runas vīriem goda maltīti." Tad sāka brīnoties: ā! kur tādu gudrību ņēmuši, kas to esot iestāstījis? Bet es atbildēju: "Neņemat, cienīgs tēvs, par ļaunu, bet slātavieši nav vis mucā audzēti." Nu tikmēr, tikmēr, līdz pēdīgi salīgām par divdesmit vienu ar pusi kapeikas par dienu un goda maltīti klāt. Pēc tam bij mums, runas vīriem, liela spriešana, kur goda maltīti izrīkot - ēkas tik lielas nevienas nav. Pēdīgi tad gan visi vienojās uz to - izrīkot lielā zaldātu norā aiz sila."
"Nu citur gan arī tādu pasaules bērnu darbu nevar darīt," - tā kāds saiešanas vīrs lēnām sacīja.
Ja cits būtu teicis šādu pārdrošu vārdu, tad gan Prātnieks klusu neciestu, bet nu aiz cienības un bijāšanas pret garīgu kārtu viņš tā darīja.
"Kāds jel izskatās pats vecais mērnieks?" Oļiņš jautāja.
"Īsti tāds kā tas pulksteņu taisītājs vai bildīšu zīmētājs, kurš te ir uzklīdis, ja kāds varbūt jau redzējis," Prātnieks atbildēja. "Kad abi, vienādi ģērbušies, sastātos kopā, tad tik labs pazinējs varētu izšķirt, kas katrs ir."
Visi viesi nevarēja saiet reizē pie galda, tāpēc sēdās papriekšu tik vīrieši un pēc viņiem atkal sievieši. Oļiniete, kura bij pārgājusi uz savu māju, nāca tik ar trešo ziņu uz vakariņām, jo tas tā lielmanīgi izskatījās.
Švauksts steidzās viņai pretī un nolocīdamies teica: "Margin, Oļin tante! Nu šodien es jaunkundzi feini izvizināju."
"Ej tu ellē! tev es nemaz nevēlēju vest," Oļiniete sirdīgi atbildēja un pagāja garām.
"Fardon, madam! bet ne tik fersonīgi!" Švauksts iesaucās.
Kāds saiešanu kopējs, pamazs un pabailīgs vecītis, kuram bij arī sieva bērēs līdz, piegāja cieti pie Pietuka Krustiņa un, ar kreiso roku pīpi mutē turēdams, ar labo pie runāšanas līdzstrādādams, jautāja stāvos vārdos: "Vai tu tici, ka zeme griežas vai ne?" - un, iekam Pietuka Krustiņš spēja ko atbildēt, runāja tūliņ pats tāļāk: "Es neticu, lai dara, kā kurš grib!" Tad paņēma brandvīna pudeli un, pie tās rādīdams, stāstīja: "Ja nu šī pudele būtu zeme un mana māja stāvētu šaī vietā, vai tad pa nakti viņai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme grieztos?"
Ar šādiem jautājumiem un izskaidrojumiem par zemes griešanos un negriešanos uzmācās allaž patumši ļautiņi godībās tiem, kuri grib izrādīties par gudrākiem, tiem, par kuriem zina vai domā, ka tie zemes griešanās mācībai tic un piekrīt, un tad, gribēdami tādus valdzināt, atsaucas uz Bībeli, ka Dievs esot zemi dibinājis. Viņiem ir gan neizskaidrojamas dusmas uz visiem jauniem atradumiem, kā telegrāfiem, dzelzceļiem un citiem, bet tie nevar nekā darīt, kaut gan neizprot, kā viņus strādina. Saules un mēness aptumšošanai arī nevar pietikt, jo tās nekad nemisas, kā iepriekš laika grāmatās rakstītas, tāpēc tad ķeras tik vienīgi pie zemes griešanās, jo viņi zin, ka tās tiem tā un tik skaidri neparādīs, kā ir redzamas citas minētās lietas, kuru gan arī negribētu vis atzīt, ja tik spētu.
Tā nu šis vecītis arī uzbruka Pietuka Krustiņam, jo viņš bij pārliecinājies, ka tas, skolotājs būdams, ticēs tam, ka zeme griežas.
Vecais Oļiņa puisis Andrejs, kurš bij gan gājis lāgu lāgām no viņa nost, gan nācis atpakaļ, šo vecīša valodu dzirdēdams, sacīja: "Māja vis neapgrieztos otrādi, bet tava gulta gan apgrieztos uz mutes."
Pienāca arī citi saiešanu kopēji un vēl kādi, kuri visi piekrita tam, ka zeme nevarot griezties, jo tad būtu visi cilvēki noreibuši un, zemei uz leju pagāžoties, nokrituši nost.
Pietuka Krustiņš gan gribēja skaidrot un sāka runāt augstākā, garā par elipsēm, par saules sistēmu, par horicontu, par cenītu, par apbraukšanu zemei apkārt un citām tādām lietām, bet nevarēja nekur tikt, jo citi visi viņu ar pulku pārkliedza, spiezdamies viens par otru tuvāk un gribēdami ikkatrs runāt. Gan Pietuka Krustiņš mēģināja dabūt viņus pie kārtības, uzsaukdams: "Mīļie tautieši! lūdzu runāt pa kārtai, un, kurš grib ko sacīt, tas lai pieteicas," - bet tur nelīdzēja nekas, jo viss pūlis vārījās kā katlā. Cits prasīja, kur stāvot tas dievvārdos rakstīts, ka zeme griežoties; cits teica, ka Bībelē esot sacīts: "Kur tu biji, kad es to zemi dibināju?" - tas pats vecītis, kurš bij šo valodu uzsācis, teica, kā nevarot zemei nemaz apkārt apbraukt, jo kāds zaldāts esot viņam stāstījis, ka vienā pusē pasaules malai esot ledus kalni un otrā uguns jūra, kur kuģi sadegot kā putnaspalva vārītā eļļā. Pietuka Krustiņš sauca gan vēl reižu reizēm: "Mīļie tautieši! godājamā publika! lūdzu turēties pie lietas!" - bet arī tas viss bij un palika bez sekmes.
Kamēr vēl citi visi turējās un runāja, ka zeme negriežoties, tikām atkal tas pats vecītis, kurš bij to lietu uzsācis, aizstājās Kasparam priekšā un jautāja: "Vai tu arī tici, ka zeme griežas? Jo, ja tā ir, kam tad vairs Bībele der? Tad tā ir jāsadedzina."
"Ja Bībeles lētākas par malku, tad dedzini, kas to liedz?" Kaspars kā atsvabinādamies atteica un pagāja viņam garām savā gaitā.
Vecītis, kuram šāda atbilde nebūt nepatika, apņēmās uzsākt citu valodu un griezās pie Pietuka Krustiņa ar šo jautājumu: "Vai tu tici, ka mēneša griežiem ir spēks, vai ne? Es ticu gan, lai dara, kā kurš grib. Mieni tu mietu vecā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs. Mēs liekam iekšlogus allaž jaunā mēnesī, un mums viņi nekad nesvīst. Pie mājas iegrozīšanas arī vajaga savas zināšanas: ja nenogaidīsi īstā laika un vēja, tad tev viņa svīdīs kā pirts. Un cūkas, ja iemetīsi vecā mēnesī aizgaldā, paliks kārnas kā kurti, lai dotu vai tīrus graudus vien priekšā, arī pat seri tik labi nemūk."
Kad sievieši bij paēduši un no galda nocēlušies, tad Oļiniete ar tā paša saiešanas vecīša sievu palika vēl aizgaldē sēdot un runājot. Valoda iznāca drīz viņām par Lienu, kura līdz ar citām meitām kopa galdu.
"Izaugusi ir gan cēla meita kā liepa," svešā sacīja, "Annuža gan vis tādas neizaudzētu."
Oļinietes sejā spīdēja nicināšana. "Dievs zin ko gan Annuža dotu mugurā, ko pūrā! Bet kā gan tagad viņai trūkst? Dzīvo kā kaut kura lielmaņu meita. Vai nav vilnas vai linu, ko apģērbu taisīt, cik un kādu grib? Tik vien vārds ir viņai tāds kā iebūviešu bērnam."
"Nu, citādi gan ikkurš viņu sauks par lielmaņu meitu," svešā runāja Oļinietei pa prātam. "Precinieki arī, dzird, nākot, matus sukādami, tādi vien cēli."
"Tur nāk un brauc gan šādi, tādi, bet kas viņus visus liek vērā. Pie kaut kāda es Lienas nedošu, tas par velti! Viņa ir tagad tikpat kā mana meita. Ja man nebūtu pirmais dēls Pēteris nomiris vai arī otrais vēl tik mazs, tad gan es ņemtu viņu pati sev par vedeklu, bet tagad gan laikam cits nedabūs kā Prātnieka Andžs. Visai liela rada gan viņš nav, bet pats vēl brīžam saka, ka visi slātaviešu lielmaņi viņu turot tikpat kā par radinieku; un ja nu vēl caur precēšanos saradojas ar mūsu pamīliju..." te Oļiniete sastomījās un neizsacīja, ko domāja, jo viņa apķērās, ka svešā turēšot to varbūt par lielību, ja sacīšot, ka tad Prātnieks būšot tāds pats lielmanis kā viņi.
Svešā gribēja uzņemt citu valodu un sacīja: "Tava Trīnīte, Irbēnu māt, būtu arī tagad tikpat veca, ja Dievs liktu dzīvot."
"Tai arī bij tāds kā malēniešu bērna vārds; labāk gandrīz ir, ka nedzīvoja. Tos laikos tas tā bij: kāds vārds gadījās, tādu uzlika, bet, ja man tagad būtu jāliek meitai vārds, tad gan nezinu, cik skaista es neizmeklētu! Liktu vai kādus divus: Vilelmine Jozepine vai Matilde Zopija, vai arī, vislabāk, uzdotu Sirguļu Jetei, lai izdomā pavisam jaunus. Viņa ir bijusi divi ziemas vācu skolā un uzlika savam brāļadēlam tādus vārdus, kādu še nav nevienam, laikam vai Gotlību, vai Konrādu. Tur, māsiņ, var tūliņ redzēt, kas ir bijis skolā."
"To Jeti daudzina gan par izskolotu," svešā sacīja. "Es arī gribēju savu meitu izskolot, lai, ja cita labuma nebūtu, varētu jel, kā tu pati, māsiņ, saki, salikt radinieku bērniem skaistus vārdus, bet vecītis vien negribēja: lai skolojot, lai skolojot - mateļļas vien nepiepirkšot. Cik nu gan mateļļā iziet?"
"Nav, mīļā, tik vien vēl kā bērniem vārdu izdomāšana," Oļiniete sacīja, "bet kur gan vēl cēlā matu sasukāšana un knipšu sišana? Es viņu reizi gribēju, lai Liena iet pie tās pašas Jetes un iemācās arī savus matus tā sasukāt, bet negāja - laikam ir kauns iet. Tagad gan man pašai žēl, ka Lienas nedevu skolā. Kas gan to varēja domāt, ka skolmeistarīša paļaus zemnieku bērniem mācīties tādas vācu būšanas?"
"Bet Pietuka Krustiņš grib visu tāpat vien, kā vecos laikos bijis. Viņdien bij iesolījies pats mūsu kalpam par bērna kristītāju un pierunājis - viņš kā tāds viegls ir -, lai liekot bērnam Dīvalu vārdā, tas esot sentēvu vārds; bet tagad pati māte nezina, kā abus sodīt un kā sirdīties, ka esot uzlikuši bērnam tīri vai suņa vārdu; visi viņu par dīveli vien lamāšot. Solās iet uz mācītāju, lai kristījot no jauna. Kā esot drīkstējuši likt viņas bērnam tādu vārdu? Viņa, vēl vāja būdama, esot likusi vīram, lai norakstot bērnam kādu vārdu no savas kārtas vārdiem, vai Jāni, vai Pēteri, bet nu esot nokristīts par palaidni."
"Vai neiesim uz māju?" Oļiņš pienācis sievu uzrunāja.
"Jāiet būs gan, ko lai vairs še dara?" Oļiniete atbildēja. "Bet aicini Prātnieka Andžu līdz pārgulēt; vai gan viņš še uz salmiem pa zemi vārtīsies?"
"Jātaisās gan mums arī reiz uz māju," svešā, it kā no Oļiņa vārdiem uzmodusies, rūpīgi sacīja un uzcēlās. "Nu esam nodzīvojuši tīri kā pa radiem."
"Kam radu tikpat kā nekādu nav, tam ir labi, ka jel kāds svešinieks pieiet," Oļiniete sacīja paklusu, bet lepņi. "Mēs arī - to zina ir Dievs, ir cilvēki - sev šo goda nedz meklējam, nedz arī dabūsim, bet dievvārds māca: "Ko tu dari mazākam laba, to tu darījis man.""
Viņas izgāja abas no aizgaldes un sāka taisīties uz māju. Svešos saiešanas kopējus aizvadīja braukšus, bet iepriekš Annuža aplasīja no visiem "mutes autiņus". Viņi gan zināja, ka šādās reizēs sauc par mutes autiņiem īpaši uz to līdzņemamās maizes drānas, kuras gan bij mutes autiņu izskatā, bet krietni lielākas un uz to vien glabātas, jo mutes autiņi bij savi. Kamanās sēžoties, Annuža iedeva ikkatram savu maizes nastiņu līdz. Oļiņš ar Prātnieku aizgāja uz savu dzīvokli. Oļiniete palika vēl drusku vēlāk, jo viņa negribēja vairs Lienas še atstāt, kaut gan tā vēlējās palikt, gribēdama Annužai šo to palīdzēt, un kaut gan Pietuka Krustiņš un Švauksts, kurš pa to laiku bij nodzinis Oļiņu mājā ar Andrieva nazi ūsas, vaigu bārzdas atstādams, lūdza vēl "jaunkundzi" atstāt, jo gribot papriecāties sentēvu garā ar kādām rotaļām, lai tautā rodoties vairāk izglītības un smalku ierašu sadzīves ziņā, un uz to vajagot būt par priekšzīmi īsti tiem, kuri vairāk paši attīstījušies; šī tad esot īsti tā lieta, bet nevis pašas viesības dzīres, kādēļ viņi - īpaši Pietuka Krustiņš - tanīs arvien kavējoties, proti: ka tautas mācītiem un apgaismotiem vīriem nevajagot vis no viņas šķirties jeb pacelties sadzīves kārtā un ziņā augstāk, bet palikt ar tautu kopā, jo augstāk stāvošam esot grūt tautu uz augstāku stāvokli vilkt, bet vajagot būt palikt viņas vidū jeb vēl, tā sakot, apakš viņas un tad celt to uz augšu.
Jaunākie sievieši, kādi un cik tur viņu atradās, bij sataisījuši sev vietu "dūmu istabiņā" jeb ķēķī, kurš bij diezgan liels, sauss un silts. Pietuka Krustiņš ar Švaukstu sāka jautāt Annužai, lai stāstot, kur guļot meitas, bet viņa atbildēja, ka nezinot, lai meklējot vien paši. Tad sataisījās abi un kāds skroderis Drekberģis trešais uz meklēšanu. Papriekšu gāja uz riju, tad uz otru māju pie Oļiņiem un pēdīgi, kad gribēja sākt kāpelēt pa ēku augšām, tad kāds bija pačukstējis, ka esot "dūmu istabiņā." Nu devās visi turp, bet atrada durvis aizsietas. Gan klaudzināja un sauca, lai taisot vaļā, jo vajagot trauku, ar ko nest zirgiem ūdeni, citādi izsitīšot durvis, un tad lai par to atbildot tas, kas viņas aizsējis, bet nebij dzirdama nekāda atbilde, tik vien smieklu šņukstēšana. Tad runāja Pietuka Krustiņš tēvišķi aprājošā balsī, ka tāda nobēgšana neesot nekāds sentēvu tikums, jo tautai vajagot turēties kopā un iekš tā tik pastāvot viņas nemirstība, tāpēc ka tas esot viņas neiznīkšanas spēka centrs; bet tās neesot nekādas tautietes, kuras no tautiešiem šķiroties. Varbūt daža baidoties, ka viņu, proti - klaudzinātāju starpā atrodoties dažs skolots spēks, un tādēļ turot sevi par mazcienīgām nodoties uzticīgā draudzībā, tad viņš to varot apgalvot uz goda vārdu, ka tās bailes un kautrēšanās esot bez pamata, jo viņš pats par sevi varot dot to liecību, ka viņa nolūks vis neesot celšanās augstāk pār citiem, bet viņš gribot dusēt pašas tautas klēpī. Tomēr arī šie sirsnīgie un svarīgie vārdi palika bez sekmēm un bez spēka. Tad Pietuka Krustiņš izskaidroja biedriem, ka šāda klusuciešana esot atzīstama par mazcienīšanas, pārestības un goda aizskaršanas zīmi, tāpēc viņu pienākums nu esot atdarīt durvis ar spēku, kas arī notika, jo, visiem trim spiežot, krampis izmuka un paši sabruka ar visu durvi iekšā. Tur tad bij dzirdama vēl pāri pusnaktij kliegšana, trakošana, sirdīšanās un visāds troksnis, līdz meitas pēdīgi izmuka un šie palika vieni paši.
Rītā iznāca visi trīs no "dūmu istabiņas" kā sila brieži, jo tāpat visām drēbēm bij gulējuši. Skroderis bij notaisījis savas šaurās, baltās bikses gar katliņu ar kvēpiem, Švauksts, kā varēja redzēt, bij izbradājis kādu trauku, un Pietuka Krustiņam stāvēja ieķērušās biezos, savēlušos matos uz pakauša divi rogas un viens sūnu vīkšķis.
Prātnieks ar Oļiņu savā mājā bij uzcēlušies diezgan laiku un, dibena istabiņā sēdēdami, runāja par to pašu mērnieku būšanu. Prātnieks stāstīja, cik laipns bijis pret viņu vecais mērnieks, esot arī uzdevis nopirkt sienu. Viņš, proti, Prātnieks, zināms, aizvedīšot kādu vezumu no sava siena tāpat bez maksas, un tad būšot draugi uz vietas. Cik no tiem jauniem kungiem, kuri te esot jau atnākuši, varot izrunājoties nomanīt, tad laikam robežas starp vienu ciemu un otru nepalikšot vis pa vecam, bet tikšot pārlīdzinātas un izdzītas taisnāk. Prātnieks cieta brītiņu klusu, it kā pārdomādams, kā lai tādas domas, kuras negrib saukt pie īstā vārda, varētu darīt Oļiņam labāk zināmas, un tad sacīja: "Tev arī, Oļiņa tēv, vajadzētu iepazīties pie laika tikpat ar veco mērnieku, kā ar jauniem, jo bez vajadzības jeb bez gādāšanas neiztiksi, un tad, svešam būdamam, ir grūt kaut ko panākt. Kāds no jauniem kungiem, vārdā Raņķis, būs laikam tas īstais darītājs pie robežu izdzīšanas un pie vērtības likšanas zemei. Viņš pats man stāstīja, ka neesot citādi šurp nācis kā tik par vecāko palīga mērnieku. Ar šo tad būs jāiedraudzējas it īpaši."
"Ko es, dēls, vairs, vecs cilvēks, lai izdaru? Tādos ceļos neesmu savu laiku gājis, nedz arī zinu, kā viņi jāstaigā. Ja varbūt no jaunākiem kāds draugs vai pazīstams priekš manis kādu vārdu aizmetīs, bet pats gan iet neiešu."
Prātnieks atzvēlās krēslā. "Viena alga, Oļiņa tēv, to var gan darīt arī caur kādu citu, kas labi uzticams. Es pats, kā protams, bez tādām darīšanām nebūšu, tādēļ uzņemtos arī priekš tevis. Var notikt, ka uz priekšu še, Irbēnos, paliek tik viens saimnieks vien, jo, ja dzimtpirkšana uznāk, vai tad gan abi spēsat iemaksāt?"
"Dievs to zin, Prātniek, dēls, kad vēl dzimtpirkšana nāks, un ar savu roku gan es pēc otra nama nesniegšos, bet, ja pati valdība to tā var gribēt, tad pretinieks nedrīkstu būt."
"Nu, kas zin, var arī notikt, ka valdībai tā jāgrib," Prātnieks, acis nolaidis, sacīja. "Brīžam gadās kāds noziegums vai cita lieta, kādēļ nav dažs paturams."
Patlaban ienāca Oļiniete, siera gabaliņu kozdama un nesdama citus klēpī. "Meklē nu, veci, brandvīna, es došu pabrokastis." Un, to sacīdama, viņa lika siera gabaliņus uz galda. "Šis ir man vēl pagājušās vasaras siers; divus sietos sierus paglabāju, domādama, ka var uznākt audzēknei kāzas vai cita kāda vajadzība, bet, kā nu rādās, tad šoziem gan vairs nevajadzēs."
Oļinietei par audzēknes kāzām runājot, Prātnieks, acis nolaidis, stomījās, kaut ko līdzrunādams par jauna siera vajadzēšanu. Tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt, līdz pēdīgi, kad bij krietni pietvīcis, uzņēma valodu, no kuras vēl tik drīz nevarēja izprast, ko viņš īsti grib teikt, bet beidzot tomēr Oļiņi nāca tik tāļu pie skaidrības un nojēdza, ka viņa runāšana zīmējas uz Lienas precēšanu. Jo, kad nu, kā jāsaka, esot valoda par to ienākusi, tad labāk izvedīšot viņu tūliņ līdz galam. Ja cilvēks gribot precēties, tad neesot nekāda gudrība vecam nodzīvot, jo tas nākot tik pašam par grūtu, kad pats esot jau gandrīz nespēka pusē, bet bērni vēl mazi. Un, ja gribot saimniecību turēt, tad bez saimnieces neesot neviens iedzīvojies, nedz arī iedzīvošoties. Māte gan līdz šim viņam saimojusi, bet tā esot jau veca un varot nolikt karoti kaut kuru dienu - un ko tad? Tā viņš, iekam spēja izsacīt, ka nesot Lienu jau ilgi savā sirdī un tagad pēc viņas precējot, saskaitīja veselu rindu svarīgu cēloņu, kādēļ viņam vajagot precēties, it kā būtu bijis Oļiņiem papriekšu jāpierāda, ka par velti vis neprecējas. Kamēr Prātnieks tā aizbildinājās, tikām krita Oļiniete viņam arvien valodā: "Redz, redz, nu, vai būsi reiz izmācījies? Vai es tev nesacīju jau agrāk, ka vajaga precēties? Bet tāpat pār galvu vien visu laidi. Tev ir kauns un grēks māti, to veco cilvēku, vairs tik grūti kalpināt."
Tikām bij Oļiņš izņēmis no skapīša brandvīna pudeli un glāzi pielējis, sniedza to Prātniekam, sacīdams: "Dzersim nu manu veco brandvīnu, lai tad Dievs dod sagaidīt no tevis jaunu."
Prātnieks uzstāja Oļiņam dzert kā sniedzējam papriekšu un pats pēc tam drusku pabaudīja, kaut gan Oļiņš biedināja izliet uz galvas, ja atstāšot, un pa smieklam sirdījās, ka tāda dzērāja labad esot kauns brandvīnu cilāt.
"Kas nu par to, vai gan vēl pa visu mūžu nebūs diezgan laika izdzerties?" - tā Oļiniete, kurai Prātnieka uzbildināšana nenāca nemaz nejauši, bet bij sen gaidīta un pa daļai pašas izaicināta.
Kad kāds kluss brītiņš pagāja, tad Oļiniete atkal iesāka: "Nu, veci, ko tu atbildi? Es no savas puses nestāvu pretī nemaz."
"Vai tik drīz var atbildēt? Lai jel papriekšu apdomājamies un aprunājamies ar Lienu pašu," Oļiņš atteica vilcinošā balsī.
"Kas tur daudz ko runāt, kas ko gudrot?" Oļiniete iesaucās. "Kad ir cilvēks pienācis, ar kuru var būt mierā, tad nevajaga vairs nekā domāt, un meitene pate nav nekāda sacītāja, nedz domātāja. Tev tā vilcināšanās daba ir arvienu. Cik lietu neesi domādams novilcinājis un iznīcinājis! Raug, pagājušā vasarā es gribēju aizbraukt ar Antoniņu kādu mēnesi uz jūru, bet tu liki vien laiku no vienas nedēļas uz otru, līdz vasara pagāja."
"Jūra ir tev tepat laidarītē, peldinies vien pa to pašu," Oļiņš nicinādams atteica.
"Tā vien! Dievs zin kādu labumu es esmu atradusi, pie tevis atnākdama? Es varēju, ak, kas zin, iziet pie tādiem, kuri laistu mani vienu gadu uz jūru, otru uz Daugavu. Lūk, puikam arī tagad nav nekādas lāga ēšanas, bet tāds pats vien stāv kā īlens. Es nemaz nesaprotu, kas Dievam tā par taisnību, ka viņš manam dēlam nedod spēka, kaut gan viņu esmu uzaudzējusi tik rūpīgi un viegli, cik vien var. Bet kalpones puikam, par kuru nav likts vērā gandrīz nekas, viņš dod vai trīs veselības un, ar vārdu sakot, gluži palaidnim, kurš tik zin kā pa āru skriet basām kājām, kreklā un ar kailu galvu, kamēr es sava Antoniņa nelaižu gandrīz ne sevis pēc ārā un stipri neapģērbta nepavisam. No pašām pirmām dienām visu laiku es viņu izauklēju šepat dibenā tā, ka pat vēsmiņa neuzskrēja viņam virsū, un pati atkāpos nost tik reizes divas pa gadu uz baznīcu un uz radu lielākām godībām, nevarēdama neviena savā vietā uzticēt; bet kalpones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī, kur jāstaigā visiem garām; tur viņš gulēja brēkdams, ka šepat dibenā varēja dzirdēt, veselām stundām; pašai bij jādara manā vietā visa saimošana un brīžam, kad man še iekšā kā trūka, vajadzēja savu bērnu pamest un nākt šurp. Vai gan es iešu pati kalpones darbu darīt? Kas man par bēdu, ka viņai arī mazs bērns! Kādēļ gan es maksāju viņai algu?"
Oļiņš klausījās ar nepatikšanu. "Ko tik daudz tādu mājas būšanu stāsti - kāda vajadzība citam viņas dzirdēt?"
"Lūk, kur man bēdas! Es nevaru izstāstīt? Prātnieka Andžs ir tikpat kā mājas cilvēks," Oļiniete atcirta. "Vai gan Antoniņam trūka zāļu? Gandrīz pārdienām sūtīju uz dakteri pēc jaunām, bet viņas puika izauga gandrīz bez zāļu piles un ar to pašu saimes barību; un vai manam Antoniņam trūka ēšanas, un vai es ko liedzu? Tagad pat ir kompetu, sīrupa, cukura un visu saldumu diezgan, bet ēdin neēd gandrīz nekā - tīri kā bālēns. Lai nu saka, ja grib, Prātnieka Andžs - vai Dievam tā vajadzēja darīt? Tad šī ir tā atmaksa mātei par mīlestību un gādāšanu, kad bērnu dara par vārguli?"
"Es tev, Mad, esmu vairāk reižu sacījis, ka lutinādama tu vārguli izaudzēsi," Oļiņš pārmezdams sacīja.
"Jā, to vien tu gribētu, lai grūž novārgušu bērnu ar kalpa puiku kopā skraidīt un saldēties. Tas būtu gan visiem maniem radiem par godu. Laikam, liels būdams, diezgan grūti neizstrādāsies, ka vairs mazam neliks padzīvoties un paaugties? Bet, kad es gribu aizbraukt ar bērnu uz jūru, tad tev ir šis, tad tev ir tas, ko aizlikt ceļā." Šo visu Oļiniete runāja ar pilnu sirdi, īsti tādēļ, ka kalpones puika veselīgāks par viņas dēlu, kur vajadzēja būt pavisam otrādi. Ja abi būtu vārgulīgi, tad, zināms, būtu tik pusnetaisnības vien.
Oļiņš, nomanīdams, ka sieva ar savu valodu aizskrēja stāvu pa meža ceļu, ņēma Prātnieka uzsākto lietu atpakaļ. "Lai nu paliek bērni, kur bērni, bet parunāsimies labāk ar ciemiņu. Tu, Prātniek, dēls, gan zināsi, ka Liena ir mums tik vien audzēknes kārtā un nevis pašu meita. Diezgan ir mums viņas audzēšana izvilkusi, jo esam viņu turējuši tomēr visādi kā savu bērnu, tāpēc gan nevaram apsolīt nekāda liela pūra."
"Nu, par kaunu arī es audzēknei panākšņos neiešu: cik nodomāšu, tik uzmetīšu," Oļiniete krita vidū.
Bet Oļiņš, it kā nemaz netraucēts, gāja savā iesāktā runā tāļāk: "Turklāt mēs neesam arīdzan nekādi bagāti ļaudis un nespējam, ja arī gribētu, dot vairāk ko līdz; naudas, kā jau pats zini, mums nekādas liekas nav."
Pie šiem vārdiem Oļiniete devās vēl spējāk vidū nekā citām reizēm: "Ko tu, veci, vienādi ar to nebūšanu vien lielies - tīri kā par kaunu un Dievam par dusmām! Kam tu to noslēpsi? Jo kurš cilvēks gan nezin, ka mums visa diezgan? Lai tās sudraba naudas gan nav, ja nav, kā tavai māsai, kura tos vecos dālderus un rubļus vien rāda un par tiem vien runā; bet man viņi nemaz nepatīk - kā alvas gabali. Vai mums nav linu, ko pārdot? Gandrīz nupat vēl tikko vecos aizstiepa uz pilsētu. Pag, vai nepilni divi birkavi bij? Tāpat graudi arī stāv vecu vecie; un govis, viss laidars - astoņas slaucamas, spīd vien tik - dod vai visas kaut kurai lielmaņu meitai pūra govīs, par kaunu nebūs neviena. Un Lienai es dodu no pulka - lai ņem, kuras vien grib."
"Par pūru nemaz daudz nerūpējaties, jo es ņemšu Lienu pretī, lai viņa atnāk vai kreklā," Prātnieks sacīja.
Oļiņš pameta šās lietas nobeigšanu uz apdomāšanos, jo patlaban ienāca ziņa no bēru mājas, lai ejot brokastīs, bet Oļiniete sacīja: "Vai tu, veci, domā vai nedomā, bet tas jau ir tikpat kā noticis, un es palieku pie tā, ka Liena Prātnieka Andžam."
Oļiņš ar Prātnieku sataisījās un aizgāja, bet Oļiniete palika vēl labi ilgi, dēlu posdama, jo bērēm bija nu piedzīvot to godu un žēlastību, ka Oļiniete dod redzēt tām savu dēlu. Viņa lika to, kaut gan par septiņi gadi jaunāks nebij, kalponei, tā paša veselīgā puikas mātei, nest un pati, uzmetusi lakatu uz rokas, gāja līdz, kad jau Tenis bij sūtījis otru ziņu.
Ejot viņa sāka kalponei stāstīt un sirdīties par bērēm, ka tur nekāda lāga neesot. "Es aizgāju ar tik labu kukuli - bij rumas pudele un tāda vien cēla kviešu maize -, bet rumas neesmu pati redzējusi vēl ne glāzītes, un maizi - tādu smagu rudzu bīdelētu vien krauj priekšā. Man ir jādzīvo gandrīz kā neēdušai; savu radu godībās es neesmu tā ieradusi."
Pēc brokastīm lasīja Pietuka Krustiņš iz saburzīta un labi pabieza manuskripta savus dzejoļus priekšā, stāstīdams, ka laidīšot viņus drīz klajā, jo, kas zin, manuskripts varot pazust - un kā lai tad tautai atbildot? Dzejnieka gara augļi esot visas tautas manta. "Varbūt jau nākošu rudeni karāsies šis pats krājums citā - daiļākā veidā tirgos uz izstieptām auklām." Tad rakstīja no tā paša krājuma dažus dzejoļus Lienai un tai Gaitiņu radiniecei, kura bij atbraukusi no jūrmalniekiem, par piemiņu, stāstīdams, ka dažas tautietes viņu par jauno Šilleru vien saucot un turot no viņa lielas lietas; viņš būtu varējis, ja tik gribējis, tās visas precēt. Laikrakstos visas atbildes, kuras nākot "tautas dēlam" no "tautas meitas", esot viņam rakstītas, un kāda tautiete bijusi atsūtījusi kādreiz arī ziepju gabaliņu.
Vakarā pie siltalus sauca un dziedāja Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis augstas laimes vairāk stundas no vietas. Pie dziedāšanas gāja brīžam arī Prātnieks daļā.
Pietuka Krustiņš domu pilnā sejā un svarīgā balsī runāja paceldamies: "Dažas augstas laimes mēs esam šovakar saukuši un dažus slavenus izpelnījumos godam atzinuši, bet vienu augstu laimi esam piemirsuši izsaukt, proti: mūsu mātēm, no kuru mutēm dzirdējām mēs, jau šūpulī gulēdami, savas dārgās tēvu valodas skaņas; tāpēc par atlīdzinājumu lai nesam iz pilnām krūtīm tām kādas no tām skaņām atpakaļ, dziedādami: "Lai dzīvo tās, lai dzīvo tās!""
Tikko to bij beiguši dziedāt, tad skroderis, nemaz vairs neapsēzdamies, iesāka ar jau itin stīvu mēli: "Mēs esam dzēruši šodien..." - "Un piedzēruši," - tā kāds no pulka iemeta starpā, kamēr skroderis stomījās. - "Mani kungi! cienību pret runātāju!" Pietuka Krustiņš uzsauca tēvišķi norājošā balsī, un skroderis stomījās tāļāk: "Alu, bet nezinām, kas viņu darījis, tāpēc augsta laime tam, kas... kas... tos miežus audzējis!"
Kad šī augstā laime bij nodziedāta, tad pa brītiņu pacēlās atkal Pietuka Krustinš, visā patriotiskā un dzejiskā lielumā runādams: "Uz mūsu dzīves ceļa atrodas skaistas rozes, kuras to pušķo un dara piemīlīgu. Ja šo rožu nebūtu, tad ērkšķi mūs visnotaļ nobadītu." - "Laime tik, ka jūs paši visi trīs esat toli - bez ragiem," atkal dzirdēja no pulka saucam, bet Pietuka Krustiņš nelika tā nemaz vērā un runāja vien tāļāk: "Tās rozes ir mūsu cienījamās jaunkundzes, tāpēc lai dziedam!" To sacīdams, viņš tūliņ uzņēma nākošo pantu, kuru tie citi arī rāva līdz, sieviešos skatīdamies:

Meitiņas, kas godam staigā,
Puišus ieraugot, nosarkst;
Tās lai krietnus vīrus dabū,
Tās lai dzīvo laimīgas!

Nu cēlās Švauksts un runāja savā buldurējošā valodā, kuru tas bij dzirdējis no kāda lielmaņa un pieņēma arvienu tad, kad bij dabūjis galvā, un dažus vārdus izmeta tā, it kā īsti latviski nemācēdams jeb rādīdams, ka cīnās ar visu spēku latviski runāt. "Mēs esm šodien dziedājuši dažas rīmes..." - "Un paši labi rīmas esat," - tā atkal no pulka sauca. "St!" skroderis, ar pirkstu purinādams, traucētājus norāja, un Švauksts runāja tāļāk: "Un, ja mums nebūtu rīmnieku, vai tad rīmes būtu? Tāpēc lai dzīvo woljeboren her Krusting Petak, lebe wol!"
Šoreiz Pietuka Krustiņš nedziedāja līdz, bet pēc pateicās savā un visu dzejnieku vārdā par to godu un izsauca laimi Švaukstam, jo uz tirgošanās pamatiem stāvot tautas stiprums. Švauksts uzsauca atkal skroderim, jo, lai gan cilvēki žēlojoties, ka šneideri, pilsētas skroderos paskatījušies, tik zinot kā lielās maksas ņemt, bet plikadīdas vien paši esot, jo valsts valdība nevarot no tām vēstulēm vien atkauties, kuras nākot no pilsētu bodīm pēc mašīnu parādiem; un cik tādu atrodoties, kuriem pašiem griboties strādāt? Bet tas neesot vis tiesa, un vai tad būtu bijis labāk, ja būtu vajadzējis dzīvot bez šneideriem un visi būtu staigājuši kreklos? Tad pasaule nebūtu varējusi vairs ilgi dūrēt, tāpēc lai dzīvojot hoch šis šneiders her Drekberg, kā viņš saucoties pēc jaunās revīzes, un tagad esot šepat klāt. Skroderis pats dziedāja līdz un sauca laimi Prātniekam, kurš valsti glābjot un vedot fraceses.
Švauksts piegāja ar savu alus glāzi pie Lienas un uzaicināja pieskandināt, bet, kad Lienai glāzes nebij, tad lūdza dzert iz viņa glāzes. Liena atteicās, bet Švauksts gribēja viņu piespiest dzert. Caur to tad gadījās, ka izlija gandrīz visa glāze alus Lienai uz drēbēm. Viņa iekliegdamās uzlēca un gāja projām, bet Švauksts nelaida iet. Viņš sāka reizi uz reizes nolocīties un aizbildināties: "Fardon, freilen! Nekas, nekas! Das schadet nicht, das schadet nicht!" Kad Liena tomēr nebij atturama, tad, viņai aizejot, sauca vēl it kā lūgdamies: "Freilen, bite, bite, das schadet nicht!"
Tā stiepās tā augstu laimju virkne nebeidzamā garumā projām, un pie visām dzēra ikkatrs glāzi siltalus.
Kādas vecenītes, kaktā sēdēdamas, visu to nolūkoja un runāja paklusu savā starpā. "Ak tu mīļo Dieviņ, kādas posta sērgas uz pasaules ar tiem skroderiem un skolmeisterīšiem! Lai tur kādas godībiņas, bet viņu netrūks, lai citi ir vai nav. Skroderi un skolmeisterīši - tie vien visur jūk, bez tiem tu neviena malciņa neizdzersi, neviena kumosiņa neapēdīsi. Un vai gan ies pie laika projām? Kas nu to! Kukuļa nekāda līdzi nenes, labu labā izēdas un izdzeras, bet tiem, kuri nāk uz godībām, kā pieklājas, jāmirst brīžam pašiem badu. Pagaid vien, kad sēdīsies galdam lejas galā! Ja kauna vien negribētu prast, tad varētu dzīvot tāpat ikkurš laukā neviens nedzīs."
"Cik gan še viņu ir, tikai kā smieklu dēļ!" otra sacīja. "Bet viņreiz mūsu kāzās bij skroderu un skolmeisteru vien vesela aizgalde pilna. Kur tas bairītis un graka viņiem satek, tā gan cilvēks nevar izprast! Tēvs bij pavisam izbijies, ka tie vien izdzeršot māju sausu: pielika, pielika pilnu galdu bairīša pudeļu, bet - necik ilgi - visas tukšas. Un, kad sāka to graku liet, ak tu žēlīgo tētiņ! tad līdz pusnaktij, vienu uz otras, tāpat bļaustīdamies kā tagad."
"Par visiem vairāk gan tas pats Pietuka Krustiņš vien visur vārtās," atkal cita sacīja. "Nevar gan saprast, vai viņš odin saož ikkatru nieku. Pavasarā mūsu kumeļa pirtižās aizsūtīja saimnieks krusttēviņu uz krogu pēc pusstopa spirta, tāpat ar puišiem vakarā uz tās laimes pa glāzītei ko izdzert, bet - nezin kur cēlies, kur ne? - atnāca krusttēviņam no kroga līdz. Tad arī, tāpat kā tagad, sauca vien un dziedāja viens pats visu vakaru gan saimniekam, gan saimniecei un beigās vēl jaunam ķēvēnam, jo, ja tas nebūtu pierādījies, tad arī nebūtu kopā sēdējuši, tāpēc lai dzīvojot ķēvēns sveiks, jā, sveiks. Bērni bij iemācījušies un dziedāja vēl ilgu laiku: "Lai dzīvo ķēvēns sveiks, lai dzīvo ķēvēns sveiks!""
"Dievs zin ko tie skolas bērni dara vieni paši pa māju?" pirmā pa brītiņu iesāka. "Kur galva, kur prāts tādam! Ak tu mīļo Dieviņ! kā gan tur cits citam kaklu nenolauzīs? Es nedotu sava bērna šādās skolās, lai man darītu vai dievs zin ko! Cik iemāci - iemāci pati mājā."
Nezin kad pavisam tā augstu laimju dziedāšana beigtos, ja nesanāktu pašiem naids, jo pēc visi gribēja runāt un neviens otram neļāva, bet, ja arī kāds dabūja izsaukt, tad citi nepalīdzēja dziedāt. Švauksts ar skroderi sāka lamāties un grūstīties, tā ka Pietuka Krustiņam bij jāiet par šķīrēju. Kad bij izšķīrušies un nometuši mieru, tad Pietuka Krustiņš stāstīja Prātniekam, ka, kamēr vēl tauta neesot nākusi pie pilnīgas attīstības un izglītības, tikām notiekot šādās lietās daža nekārtība un rupjība, bet ko tur varot darīt, viss esot jāpanes. Pirmā galā nevarot prasīt no visiem smalku jūtu un mācītas izturēšanās. Tas skroderis esot gan centīgs un krietns gars, tik vien priekš šiem laikiem vēl drusku mazāk attīstījies, kādēļ arī brīžam pārsteidzoties, un par Švaukstu esot arī jāsaka tas pats un jānožēlo, ka viņam runājot ieskrienot vēl dažs vācisks vārds vidū, lai gan pasaules izmaņas viņam esot vairāk kā še nevienam.
Prātnieks aizbrauca pirmdienas vakarā uz māju, bet visi citi palika turpat.
Otrā dienā aizsūtīja Oļiniete savu kalponi uz māju pēc divi krūkām, kuras lai Annuža piepildot ar raugu, kas atlicies alus mucās.
"Kur jūsu saimniece liks tik daudz rauga?" Annuža jautāja.
"Kas gan, māsiņ, īsti zin, bet bez vajadzības laikam nebūs," kalpone atbildēja. Tad pa kādu brītiņu pati atkal iesāka, pačukstēdama: "Kā var nomanīt, tad varbūt vajadzēs uz Lienas kāzām. Prātnieks bij laikam vakarrīt runājis. Pati saimniece man tā drusku ieminējās, ka jākrāj būšot piens - varot uznākt kādas godības. Dievs vien zin kas tur notiks, kas ne. Liena pati negrib redzēt Prātnieka ne acīs, bet saimniece mirst viņa dēļ gandrīz nost. Laime tur nav nekāda paredzama. Steidza man vakar tūliņ stāstīt, ka šiem ar mērniekiem arī iešot labi. Ja tikšot varbūt Prātnieka Andžs par radinieku, nezin vai tad jūs vairs še par saimniekiem palikšot, jo varot salaist visu māju kopā un atdot šiem vieniem pašiem. Bet tu, māsiņ, nudien nestāsti vien tālāk, tad man būs negals rokā."
Annuža nolika krūkas pie malas un, kad bij atkal viena pati, tad, rokas salikusi, nopūtās; domāja un apņēmās darīt tūliņ šodien Oļinietei Kaspara un Lienas mīlestību zināmu un gādāt, cik iespējams, lai Lienas nespiež iet pie Prātnieka.
Visi bērinieki izskatījās šodien jau ne visai patīkami - gurdeni; paģiru pilni un negulējuši, bet par visiem pārāk tie paši trīs: Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis. Balsis bij visiem trim cieti un seji pārvilkti ar savādu taukainu spīdumu. Bet Pietuka Krustiņš apzinājās vēl arvienu un nelika arī citiem aizmirst, ka ir skolotājs un ka dzīvo še tautas apgaismošanas labā.
Tas Gaitiņu radinieks, kurš bij atbraucis no viņu vecās puses, prasīja Pietuka Krustiņam: "Vai skolotājiem tāda vaļa ir - dzīvot tik ilgi pa bērēm?"
"Tas jāizšķir pašam," Pietuka Krustiņš viņam atbildēja kā no debesīm. "Kur katrā brīdī var priekš tautas vairāk strādāt, tur mums pieklājas būt."
"Bet vai skolu valdība to tā atļauj?"
"Skolu valdībai jābīstas, ka, ja viņa skolotājiem uzbruks un tos no tautas šķirs, tad viņu tiesās vēsture un laikraksti."
"Bet, kad uz citu vietu grib iet, kādu liecību tad skolu valdība var dot?"
"Ē! kas tur par bēdu!" Pietuka Krustiņš izsaucās. "Liecības ir visiem labas!"
Pēc tam aicināja visus pie galda, jo daži viesi bij sākuši jau taisīties uz māju un varēja tikko vēl viņus pierunāt, lai paliek uz šo maltīti.
Oļiņš, kurš arī brīžam - bet, zināms, allaž tik dievbijīgā valodā iedrošinājās pajokoties, sacīja, kad jau ēšana nāca gandrīz uz beigām: "Cik tas cilvēks gan neizmaksā uz pasaules pa visu laiku no pirmā brīža līdz pēdējam! Kad visu to apskaitītu, tad gan beidzot samestos pašam bail. Lai nu skaita tās trejas godības vien kristības, kāzas un bēres, - ir tad jau diezgan sanāks, bet kur vēl šādas tādas izdošanas?"
"Godību mēs nevaram skaitīt nemaz pie tādām izdošanām," kāds cits vecis sacīja, sēdēdams Oļiņam līdzās. "No kristībām un bērēm pašam cilvēkam netiek nekā, tās ir tik citiem par labu - it kā, redz še, tagad mums; bet kāzās - tur atkal viņš pats izviesojas līdz, tāpēc mums jāskaita tik tās izdošanas, no kurām netiek nedz pašam dzīvotājam, nedz arī mums, palicējiem, nekāda labuma; tur godības var taisīt arī, kādas kurš grib."
"Nu jā," Oļiņš teica, kad bij, savāztu nazi rokā turēdams, nosacījis klusu "paldies Dievam!", "tad ir jāsāk skatīt vispirms tēva nauda - orts..."
"Kūmu vērdiņu kādu desmit," Pietuka Krustiņš pasteidzās sacīt.
"Laiž ar trim vien vaļā; kas grib, tas var maksāt arī vairāk," Oļiņš atbildēja. "Un tad nāk mācības nauda - vismaz divi rubļi, kā tagad."
"Kā pie jums to dievgalda mācībnieku naudu saņem?" jūrmalnieks jautāja.
"Itin glīti un godīgi," - tā tas vecis, kas sēdēja Oļiņam līdzās, iesāka. "Kad mēs bijām mācībā - tas ir gan labi ilgi -, tad darīja tā: pēdējā vakarā, kad viss mācīšanas darbs bij beigts, tad atnesa skolas kungs divas tukšas mazas lādītes; tās tad salika abas uz galda, un iesildīja dedzīgiem vārdiem mācībnieku sirdīs, ka lai nu parādot mācības augļus un ka gribot būt pasaulē pateicīgi cilvēki. Itin kā viņi neesot bijuši kūtri pasniegt to garīgu mannu dvēselēm, tā, lai tagad sniedzot viņiem no savām laicīgām mantām, cik iespējams, it kā par zīmi, ka garīgo mannu saņēmuši un baudījuši. Tad izstāstīja, kurā lādītē priekš katra jāmet, un, kas tad meta rubli vai vairāk, tam sacīja paldies; kas mazāk, tam tāpat vien."
"Un tad pie laulāšanas rublis," Pietuka Krustiņš sacīja ar aizsmakušu balsi, kad vecītis beidza stāstīt.
"Un cimdu pāra arī," Oļiņš pielika.
"Cimdu laikam šinīs attīstītos laikos vairs neņem," Pietuka Krustiņš atbildēja.
"Kad mūsu Miķelim laulāja trešo sievu, tad vēl ņēma," tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, sacīja. "Toreiz bijām daudz laulabnieku, un visi vēl nepasteidzās laikā cimdu nodot, tad zvaniķim bij pavēlēts aizslēgt lielās durvis un nelaist neviena laukā, līdz visi sadodot. Un tā arī darīja: vēl vai divēju iedeva, tad izlaida."
"Tagad tās lietas pārgriež naudā, lūk, kā cāļus arī," Pietuka Krustiņš teica.
"Nu jā, ar tiem nevarēja tikt nekādā galā," Oļiņš runāja. "Pērminderiem bij ar viņiem tāds pats krusts kā vecos laikos ar rekrūšu ķeršanu un nodošanu: cik nebij kara, kamēr sadabūja kopā, un vēl brīžam neņēma pretī - tad teica par maziem, tad par vājiem, tad lika šādu vainu, tad tādu. Reiz bij vienam vēl izsprukuši iz groza un saskrējuši mūsu mežā, kur dziedāja visu vasaru. Tas cilvēks tad bij dabūjis maksāt no sevis."
"Nu un tad nāk kapa nauda," - tā tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, "bet šī nauda gan visur neesot jāmaksā."
"Vispēdīgi - skolas kunga un zvaniķa vērdiņi," Oļiņš pielika. "Jā, un kur tad vēl upura nauda, tās atraitņu naudas, kuras lasa pirmos svētkos, un saukumu jeb aizlūgumu pimberi - ūja! sanāk laba tiesa naudas."
Skroderis Drekberģis ar Švaukstu pie galda nebij, jo viņi gulēja gultā krustiski viens pār otru neiztraucējamā mierā - skroderis šķērsām apakšā un Švauksts garām virsū.
Tikko bij vīrieši paēduši, ienāca Oļiniete savādā sejā un it kā steigšus kaut ko meklēdama. Lienu ieraudzījusi, viņa parāva tai drusku aiz piedurknes un sacīja: "Nāc uz māju - tūliņ!" Tad izgāja pati papriekšu, un Liena steidzās viņai līdz. Ārā Oļiniete viņu sagaidīja un veda uz māju. Tikko bij bēru māja palikusi kādus soļus aiz muguras, tā ka tur vairs nevarēja sadzirdēt, ko viņas iedamas runāja, Oļiniete sacīja: "No šā brīža tu vairs nedrīksti celt savas kājas pār to slieksni, kurš tagad paliek aiz muguras! Vai dzirdi?"
"Dzirdu gan, bet kādēļ tā?" Liena gandrīz drebēdama jautāja.
"Gan tu pati, palaidne, zini! Ko tu tinies ar to pārgudro plikadīdas nabagu? Man viņš nepatīk kā rūgta nāve. Augstprātīgākai cilvēka es vairs nemaz nezinu. Ar suņiem es viņu izrīdītu no mājas, ar slotas kātu iztriektu laukā, ja viņš nāktu man par tevi runāt. Laikam badu mirt iesi pie tāda malēnieša, kurš nelaime zin no kādas elles šurp atklīdis? Muļķa meita! ar tādiem diedelniekiem vien tinies it kā svētdien ar Švaukstu. Kam tev vajadzēja pie viņa sēsties? Pati tu nemaz nezini, kādi puiši uz tevi raudzītos, ja būtu gudra! Visi tevi tur tikpat kā par mūsu meitu, un arī ar maniem radiem tu varētu radoties, ja izietu pie lāga cilvēka. Bet, šādas lietas dzirdot, neviens puisis uz tevi nepaskatīsies. No manas mutes gan, zināms, nekas tāļāk neizietu, ja tik tu pati no viņa atstātos, bet, kad tādas valodas nāk pļāpīga cilvēka mutē, tad ir viss kā līdums. Vai tu zini jel, ka Prātnieka Andžs jau vakarrīt runāja par tevi uz mums? Man tik bail, ka viņš nedabū šādu pašu mēļu no citiem zināt. Un Annuža arī, tā nabadze, iedomājusies dabūt tevis pie tā nelieša, kuram ir piere tāda kā mūsu Jāņa mātītes vecais putras kauss!"
Oļinietei šo runājot, viņas bij abas iegājušas jau savas mājas aukstā kambarī, kur nolika svētdienas apģērbu.
Liena gan iztrūkās un nosarka, kad dzirdēja savus nabadzīgos dārgos noslēpumiņus atskanam jau pat no audžumātes mutes un turklāt vēl ar tādu niknumu, bet drīz viņa klausījās mierīgi un vienaldzīgi. Kad Oļiniete uz kādu brīdi apklusa, tad Liena atbildēja viņai lēnā balsī: "Man ir tev, savai audžumātei, zināms, daudz jāpateicas, bet pie Prātnieka es neiešu un Kaspara neatstāšu."
"Tad neviens no maniem radiem tavās kāzās neies! Tad es tevi iztriekšu kailu no mājas laukā un tu nedrīkstēsi rādīties vairs nedz pie manis, nedz pie maniem radiem! Tam suņam es izplēsīšu acis! Es viņu nožņaugtu, ja redzētu pie tevis tuvumā!" - tā Oļiniete plosījās arvienu niknāk un niknāk, kaut gan Liena bij jau izgājusi. Pat acu baltumos bij dusmas iedzinušas viņai asinis, un viss viņas izskats bij zvēriski briesmīgs.
Pulkstens sita jau vienpadsmit, kad Pietuka Krustiņš, no Švauksta braukšus atvests, ienāca savā skolā. Viņš modināja tūliņ saimnieci un lika sasaukt visus skolas bērnus klasē uz vakara lūgšanu - jo kā drīkstot izturēties pret Dievu tik vienaldzīgi un laist bērnus bez pateicības došanas gulēt?!
Pagāja labs laiks, līdz spēja visus bērnus, kuri bij divi dienas vārguši, diedelējuši, trakojuši un nupat kā samiguši, dabūt pie atmaņas; cits murgoja, cits kasījās un raudāja. Kāda meitene skrēja pat kā nesamanīga pa durvīm ārā, kliegdama, ka puikas viņu nositīšot. Kad tomēr pēdīgi bij visi kā nekā pie sajēgas sataisījušies un sadzīti ar visu miegu un nesukātiem matiem klasē, tad nāca Pietuka Krustiņš profesorīgi lepnos soļos iekšā un, uz tulpetes uzstājies, sāka runāt, bet, zināms, tik čukstošā balsī, jo kakls viņam bij pavisam cieti: "Mīļie bērni! es jūs sveicināju ar to sveicināšanu tā gara! Bet tautas gars arī nav tiešām mazs gars, un tas grēks pret viņu nav mazs grēks, bet viena lieta ir, kura pilda manu sirdi rūgtām asarām, proti, ka jūs nespējat palikt ar mani vienu stundu nomodā. Vai man bij atrast jūs miega pilnus un bez karstām un svētām jūtām? Jūs esat gājuši gulēt, nepateikdami par to žēlastību un brīvību, ko šodien un vakar baudījuši! Jūsu tēviem vis tik labi neklājas. Jūs, kas esat savas tautas labākā audze un būsat savā laikā viņai par pīlāriem baltā un nebaltā dienā, - vai ir skanējis šodien no jūsu mutēm šinīs sienās "Ak, tēvija, mīļā, dārgā tēvija!"? Kā tad jūs domājat piepildīt savu pienākumu, kad uz jūsu siržu galvām nav vēl nolaidušās tās gara liesmiņas? Tomēr es ceru, ka turpmāk jūs pasargāsat manu sirdi no šādām bēdām, tāpēc lai dziedam nu." To sacījis, viņš sauca priekšā un dziedāja šos dziesmu pantus:

Es, visā spēkā strādādams,
Nevis pie darba piedzenams,
It gurdens esmu palicis
Un visai tik ne apkusis.
Ak, Dievs, uzlūko žēlīgi,
Šos manus sviedrus apsvētī,
Lai tie pil tev par pateikšan',
Par labu tuvākam un man.