BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

X

Līdz augusta mēnesim bij Slātava izmērīta, un tāpēc jau runāja stipri vien, ka mērnieki došoties drīz uz Čangalienu, kur čangalieši gaidīja ar nepacietību, jo Ķencis, Svērtelis, "Mēnesnīca" un vēl daži citi braukāja ap Prātnieku, ar kuru iedraudzējās pērn Miķeļa tirgus vakarā, un citiem, kaut ko slepen čukstēdami un taujādami, vai drīz iešot mērnieki uz viņu valsti. Arī Prātnieks tika redzēts brīžam Čangalienas muižas krogā, īsti tiesas dienās vai arī kādās citās valsts sapulces reizēs, kad daudz ļaužu kopā. Tur viņš stāstīja, ka par viņu neesot mērniekam neviena labāka drauga, ka bez viņa netiekot nekas darīts nedz no paša vecā, nedz no jauniem un viņš zinot visu, kas notiekot; ka vajaga zināt, kā ar mērniekiem un īsti kā ar kuru no viņiem jārunā, jo dažam, kas to nezinot, bet gribot ar kādām grūtākām darīšanām tuvoties, notiekot tā, kā nevajagot, un slātaviešos šādas lietas dēļ izmetīšot vienu iz mājas, tāpēc vajagot gan zināt, kā tādi soļi sperami un kurš viņus prot spert, bet nevis skriet pašam dzirkstelēs. Čangalieši klausījās viņa stāstos ar ziņkārību un bailēm iesaukdamies brīžam ar brīnīšanos: "Vai tā?" - "Jā, jā, puis!" - "Ak tu traks!" Daži sāka jau ar Prātnieku sarunāties un čukstēt pat savrup, steigdamies cits par citu viņu pacienāt, kas gan izdevās arvienu tik tiem veiklākiem un turīgākiem, jo visi nespēja pie tās laimes tikt. Bez Prātnieka braukāja arī vēl daži citi slātavieši - īsti Bisars - pa čangaliešiem it kā mērnieku priekštecētāji, sludinādami viņa atnākšanu un sataisīdami viņam ceļu ar savām priecas mācībām.
Kādā dienā, gandrīz vēl dažu nedēļu agrāk, nekā bij īsti gaidīts ienāca Čangalienas valsts valdībai iz Slātavas no mērnieka vēstule kurā tika uzdots sūtīt parītu ap pulksten desmitiem uz to un to robežas krogu trīs krietnus aizjūgus pretī, jo viņš pats līdz ar saviem palīgiem nākšot uz Čangalienu mērīt. Tūliņ turēja apspriedumus, kur ņemt labākus zirgus, ratus un braucējus, ar vārdu sakot - visa valsts bij kājās, gandrīz nezinādama, ko ķert, itin kā kad būtu jāsataisās uz piepeši pieteiktu karu. Vedējiem, pēc valdības nosprieduma, bij izziņojot piekodināts nenākt citādi kā vien baznīcas svārkos un taīs pašos baltos krekla lakatos, kurus sienas, kad iet pie dievgalda.
Noliktā dienā salasījās jau no paša rīta zināmā krogā ne tik vien pasūtītie braucēji un daži valsts valdības locekļi pie izkārtošanas, bet arī laba tiesa ļaužu, kuri bij nākuši tikai aiz ziņkārības, lai varētu redzēt mērniekus, viņu saņemšanu un aizvešanu. Visiem, ne tik vien vedējiem, bet arī skatītājiem, bij baznīcas svārki un minētie baltie kakla lakati, jo viņi domāja, ka vedēji, gribēdami mērniekiem it īsti patikt, esot tā ģērbušies, tādēļ negribēja palikt pakaļ. Daži starp viņiem sajuta žēlumu, ka tiem nebij dalības pie šā laimes un goda pienākumiem. Viņi raudzīja gan šur un tur pie sataisīšanas un jūgšanas piepalīdzēt, lai varētu apzināties būt pie šā darba nopelniem līdzmantinieki, bet tie īstie darītāji negribēja vis labprāt viņu pielaist; īsti Ķencis, kuram bij uzdots būt par paša vecā jeb īstā mērnieka vedēju, neieredzēja neviena savā tuvumā, bet dzina ikkatru lepņi nost, uzkliegdams, lai netinoties pa kājām. Divi saimnieki, savrup nogājuši, slaucīja pat asaras par šādu Ķenča bargumu. Priekš šā cienīgā uzdevuma Ķencis bij izraudzīts tādēļ, ka esot jau vedis daudzreiz augstus kungus un kara laikā bijis arī pat kroņa gaitā, kur dabūjis vest paša ķeizara palkavnieka pavāru. Viņš, strādādams pie aizjūga sataisīšanas un tabaku sūkādams, stāstīja varbūt jau tūkstoto reizi, ka vedis kādreiz ceļa pārlūku ar četriem zirgiem un vienos aulēkšos, vai kalns, vai leja, jo bijis nosacīts, ka, ja par tik un tik ilgu laiku nenobraukšot, tad ielikšot uz divdesmit četrām stundām cietumā.
"Nu, un vai ielika arī cietumā?" - tā viens it kā pielabinādamies jautāja.
"Kur ielika?!" Ķencis atkliedza lepņi un pikti. "Es nobraucu vēl pusstundu agrāk, nekā bij nosacīts." Tad stāstīja, ka esot beigās vēl dzēruši abi ar ceļa pārlūku čarku un viņš, šim dzeramu naudu dodams, uzsitis uz pleca un sacījis pa krieviski: vat esot mužiks nestajaš! labāk būtu iecēluši šādu pastā par komisāru nekā kaut kādu kungu. No tās reizes viņš esot šo pazinis pa gabalu un ikkatru reizi, kad braucis caur Čangalienu, pieminējis un žēlojies, ka viņa vairs nemaz nejūtot.
"Nu jau, Ķenci, tev atkal ir lielība piesitusies," - tā cits teica, kuru Ķencis bij atraidījis no palīdzēšanas, "tik ievērojams nemaz vis neesi, kā lielies."
"Kā ne?" Ķencis ar nepatikšanu atsaucās. "Esmu gan ievērojams, jo kādreiz satikos gan vēl ar to pašu kungu ziemas laikā kādā krogā, kur tad atkal labi izmēļojāmies." Tāļāk teica vēl, ka šim gadījusies galvā tā ziemas cepure ar lielām ausīm, kuras bijušas nolaistas gar vaigiem un pažodē sasietas. To tad viņš esot ļoti uzteicis un solījies sevim arī tādu iegādāt, ja tik varēšot vien dabūt tāda skrodera, kurš mākot izšūt. Šis vēl parādījis, ka tās ausis esot arī atceļamas un atsienamas tāpat savā pusē katra, kas viņam paticis vēl vairāk, jo galva ar tādu cepuri izskatoties ļoti skaista - it kā divu riteņu rati. Viņš arī nožēlojis, ka neesot iemācījies no laika gala tabakas sūkāt tāpat kā šis, jo tas esot daudz labāk un veselīgāk nekā pīpēt, tāpēc ka tur dabūjot tik dūmu vien mutē, bet no pašas tabakas labuma nekā; turklāt pie sūkāšanas nevajagot nekādu rīku, tik vien taisni negrieztas tabakas, un tad izsūkāta neesot vis metama zemē.
Kad Ķencis pabeidza runāt, tad tas pats pirmējais runātājs sacīja lēnīgā valodā: "Ja vilks ieskrien mežā, tad nevajaga sūtīt nemaz dzinēju, suņu un medinieku pakaļ, bet palaist tik Ķenci meža malā - tas izmelos tādu pašu dzīvu un veselu ārā."
Ķencis izlikās, it kā nebūtu nemaz šo vārdu dzirdējis, bet strādāja vien pie pajūga sataisīšanas ar lielu zināšanu: sēja un raisīja mērīja un vilka visu, kas pie triju zirgu aizjūgšanas vajadzīgs. šī lieta, ka viņam bij jābrauc ar trim zirgiem un citiem tik ar diviem bij Ķencim par paaugstināšanas cēloni un par apstiprināšanu, ka viņš ir turams daudz lielākā cienā par citiem, tāpēc darīja visu ar gudru ziņu: taisīja sēdekļus priekš kunga un priekš sevis, pārbaudīdams abēju labumu caur uzsēšanos kunga sēdeklī, kurā bij divi ķiseni - viens, ko sēdēt, otrs gar atzveltni, ko atzvelties, - viņš pats pēc vajadzības iedauzīja un iespaidīja, paceldamies un ar spēku atsēzdamies. Citos ratos bij arī tāpat divi ķiseni ikkatros. Zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ikkatru iepriekš labi iepēra, un citi jūdzēji darīja pēc viņa priekšzīmes. Kad bij iejūgti, tad pēra visus no vietas, uz pēdām turēdams; citi darīja tāpat. Kad visi bij iejūgti, tad ielūkoja braukt. Ķencis, kuram iesēdās kunga vietā kāds no valsts valdības locekļiem, laida labu gabalu pa ceļu, vienu un otru zirgu stipri pērdams. Tie citi brauca ar saviem pajūgiem līdz. Kad bij atbraukuši atpakaļ, tad tika saaicināti visi braucēji krogā, kur viņiem izdeva no valsts puses ikkatram pa čarkai un tad sūtīja, lai ejot vien un sēdot katrs savā vietā, turēdami zirgus uz ceļa, ka, kad vajadzīgs, tūliņ varot laist projām. Vēl turēja pārspriedumu par zvanu siešanu pie ilksīm, bet atļāvumu uz to dabūja vienīgi Ķencis, lai varot izšķirt un zināt, kurā aizjūgā sēdot vecais mērnieks. Citi braucēji gan runāja, ka izšķiršanas dēļ varot siet Ķenča aizjūgam divi zvanus, bet to padomu atraidīja, jo kā gan lai tur, kur visi zvani reizē rūcot, varēšot zināt, kuram aizjūgam viens, kuram divi? Tie citi varot siet, ja daudz, tad tik zvārguļus, ja esot kādam pie rokas.
Pulkstens bij jau gandrīz vienpadsmit, bet vedēji sēdēja vēl tāpat karstā saulē, turēdami zirgus kroga priekšā uz lielceļa, jo gaidāmie vēl nebij sagaidīti. Ķencis bij pavisam novītis un sāka brīžam aizsnausties. Deguns bij viņam pa vasaras laiku izplānējis vēl vairāk, tā ka tagad pretī saulei spīdēja tam labi krietna blāzma cauri.
Pa tām starpām bij citi, no kāda valsts valdības locekļa vadīti, nogājuši uz Čangalienas robežu, kura no kroga nebij tāļu, sagaidīt augstos viesus ar "urā!" un "augstu laimi!". Bez tam kāds valsts valdības loceklis nāca uz tām jaukām domām uzcelt robežā goda vārtus no abpusēs ceļam iemietiem bērziem, kuriem galotnes savijamas kopā.
Vēl turpat strādājot, atskanēja pa otru lielceļu, kurš nāca no kādas citas kaimiņu draudzes un savienojās ar Slātavas-Čangalienas lielceļu gandrīz pie paša kroga, stipra zvanu skaņa un kalna galā, kur uz abām pusēm gāja ceļš tāļu uz leju, parādījās divi pasta trijjūgi pilni kungu un dažādu spīdošu rīku. Tūliņ cēlās domas, vai tie paši nebūšot mērnieki, kaut gan nevarēja izprast, kādēļ viņi nebrauca no Slātavas puses. Acumirklī pameta ietaisītos goda vārtus pusdarbā un visi steidzās pieliekdamies pa krūmiem taisni uz krogu pretī, kas gan arī viņiem izdevās, jo tas lielceļš, pa kur nāca pieminētie pasta zirgi, ņēma vēl netāļu no kroga labu līkumu ap pļavu. Ķencis un citi braucēji bij arī jau no zvanu skaņas iztrūkušies un sākuši gurdeni stāvošos zirgus iejautrināt, no jauna pērdami un turēdami. Vārtu taisītāji nebij vis vīlušies, jo, tikko viņi elsdami kroga priekšu bij sasnieguši un apstājušies, tā arī bij gaidītie kungi tūliņ klāt, kurus jau pie cepuru kokardēm un rīkiem vien varēja pazīt par mērniekiem. Pēc valsts valdības locekļu priekšzīmes noņēma visi, pat braucēji un arī Ķencis savu bālgano vilnas platmali, ar kuru mēdza lielīties un stāstīt, ka šinīs laikos neesot tāda vairs dabūjama. Atbraucēji pavisam bij pieci: pats vecais mērnieks, trīs palīgi un vēl viens, kā likās, slātavietis. Šis pēdējais devās tūliņ pie bailīgi stāvošiem čangaliešiem klāt un sāka rīkot lietu izlikšanu no pasta ratiem vedēju ratos. Viņi gāja gan visi tūliņ pie ierādītā darba, bet tikai ar īpašām bailēm un nedrošību, ņemdami ikkatru lietu tik vairīgi, lēņi un viegļi, kā iespējams. Kungi bij sagājuši pa to starpu krogā, tādēļ kāds no čangaliešu valdiniekiem iedrošinājās prasīt, kādēļ mērnieku neesot braukuši pa Slātavas ceļu, bet pavisam no citas puses, caur ko iznīkusi arī visa sagaidīšana un goda vārti palikuši uz otra ceļa kā ietaisīti.
"Kas tev daudz par to jāzina, no kurienes viņi brauc!" tas atbildēja. "Viņi brauc no viesībām jeb balles; bet, ja jūs, čangalieši, arī gribat ar mērniekiem labi braukt, tad jums arī jāzina labi smērēt. Pazīstat jūs kungus, tad kungi arī pazīs jūs."
Pirmajos ratos, kur Ķencis par braucēju un kuros bij jāsēd pašam īstam mērniekam vien, ielika tik plāts jeb skārda trubu, kurā, kā tika domāts, esot ruļļi iekšā; tās citas lietas izdalīja pa tiem divējiem citiem ratiem. Pasta puiši tūliņ, ko bij lietas no ratiem izņemtas, grieza zirgus apkārt un aizbrauca, kaut gan čangalieši būtu labprāt vēl kādu pusstundu brīnojušies viņu ratos un zirgos, kā arī viņos pašos, jo runāt viņi nerunāja un, ja kāds gribēja iedrošināties pasta puišiem ko prasīt, tad tas līdzatbraukušais izrīkotājs zināja ikkatru tādu atraidīt pie malas.
Pa brītiņu iznāca arī mērnieku kungi un sēdās ratos iekšā; vecais priekšējos viens pats un priekšā, Ķencim pa kreisai rokai, kāds valsts valdības loceklis; otros ratos divi jauni kungi un trešos, kuros bij vairāk lietu, - viens jaunskungs un izrīkotājs priekšā, braucējam līdzās. Cepures nozuda atkal visiem čangaliešiem no galvām un dažas atgriezās tur atpakaļ tik tad, kad vairs nebij dzirdama ne zvanu skanēšana.
Braukts tika tā, kā tik zirgi spēj un māk iet, bet arī tad vēl braucēji skubināja tos brīžam ar pātagām. Visos ciemos un ceļmalās, kur bij jābrauc cauri, stāvēja pulkiem vien skatītāju, bet arvienu bez cepurēm. Kaut gan ceļš gāja caur Ķenča tuvākiem kaimiņiem un kaut gan visi tie skatītāji bij viņam pazīstami, tad tomēr viņš negrieza ne acu uz tiem, bet laida vien pilnā spēkā tāļāk, grožus lepni turēdams un brīžam ar pātagu plīkšķinādams.
Pirmā nomešanās un darba uzsākšana tika ņemta, kā jau arī piesūtīšanas rakstā bij ar vārdu pieminēts, tādā valsts apgabalā, kur labi daudz ciematu un kas atradās gandrīz valsts malā, tāpēc dabūja izbraukties diezgan arī pa meža ceļiem, kur, zināms, neskrēja tik viegli kā pa lielceļu. Par uzņemšanu un dzīvokļiem bij arī gādāts, cik un kā vien drīzumā iespējams.
Mērnieks darīja vispirms valsts valdības loceklim zināmu to, kādā kārtā viņš gribot savu mērīšanas un zemes sadalīšanas darbu uzņemt un strādāt. Pats viņš jāšot pa visiem ciematiem, aplūkodams vecās robežas, lai varot labāk nosvērt, kur viņas pārtaisāmas un kur pametamas tāpat, tāpēc lai gādājot viņam ik dienas labu jājamo zirgu. Saviem palīgiem jeb jauniem kungiem viņš izdalīšot valsti trijās daļās uz stigāšanu, bet pati īstā mērīšana iesākšoties tik pēc tam; turpretī robežas viņš pats sākšot nodibināt tūliņ mājā, kad būšot savu caurskatīšanas darbu beidzis, viņš noteikšot dienu, kurā visiem Čangalienas saimniekiem jātiek Slātavā uz jaunu robežu saņemšanu. Visu šo lai darot tagad tūliņ pa valsti zināmu, ka visi saimnieki varot palikt nākošās dienas mājās.
Tanī pašā dienā izdzina vēl visi mērnieki kopā, pašam īstam klāt esot, caur visu valsti pamata stigu, uz kuras, kā teica, dibināšoties visas citas stigas. Tas izrīkotājs, kurš bij atnācis mērniekam līdz, gāja vienādi, čangaliešiem kaut ko pusdikti stāstīdams par pamanīšanos un laika vērā likšanu, ja gribot ko labu panākt. Viņam runājot, gāja uzmanīgi klausītāji vienādi līdz.
Otrā dienā bij mērnieka darba ceļš zināms visai valstij. Tie trīs palīgi izšķīrās, stigas dzīdami, uz savu pusi kurš, bet pats īstais sāka jāt no ciema uz ciemu ar rulli rokā, šo to par robežām prasīdams un piezīmēdams. Viņam it kā par ceļa vadu gāja tas līdzatnākušais izrīkotājs, saaicinādams ikkatra ciema saimniekus kopā mērniekam pretī un musinādams allaž vienam vai otram kaut ko ausīs.
Vienā pašā dienā sacēlās pa visu valsti savāda, neredzēta kustēšanās: visi brauca, gāja, steidzās un čukstēja, bet neviens gan negribēja labprāt otram stāstīt, kurp un kādēļ; kam kāda prece bij uz rokas, to pārdeva ar steigšanos un viena alga par kādu cenu; tāpat arī barojamos lopus un visu, kas vien atlika un ko varēja izdot pret skaidru naudu. Jādomā bij, ka visi taisās doties vai pat uz silto zemi, un naudas meklēja jo dienas, jo ciešāk, kā kad būtu jālej vai zelta teļš. Tāpat arī no ēdieniem un no dzērieniem, kurp vien mērnieki pagriezās, gādāja visu, kas vien zināms un dabūjams, kur klāt dzinās cits citu pārspēt.
Viss tas pastāvēja tādā pašā spēkā trīs dienas, un mērnieki arī strādāja, ko spēja; pats īstais jāja vienādi pa ciemiem apkārt, izprasīdams ik katru saimnieku par viņu robežu trūkumiem un kaitēm savrup un pēc atkal ikkatra ciemata saimniekus kopā, lai izsaka kur viņi vēlētos savādi tās robežas, kas iet visam ciematam ar kaimiņu ciematiem. Palīgi arī ikkurš par sevi cirta un dzina stigas, cik vien varēja, tā ka gandrīz pus Čangalienas meža nogāja stigās vien. Turklāt viņi izprasīja ikkatram saimniekam, vai negribot likt uzņemt kādus tīrumus, kuri neesot septiņus gadus mēsloti, meža zemes vērtībā vai arī ganībās kādus meža gabalus, vai pļavas brīvzemē, jo tad neiznākot tik daudz vērtības, kaut gan platība paliekot tā pati. Uz augļu dārziem neliekot vērtības nemaz un par tādiem atzīstot kaut kuru zemes gabalu, kam tik sēta jeb žogs apkārt un daži kaut kādi ogu kociņi iekšā, lai viņi būtu vai kazenāji un irbenāji vien, ja citu neesot. Tātad varot pat rudzu tīrumu caur sētas aptaisīšanu un odzenājiņu iestādīšanu ielikt rullī par augļu dārzu. Čangalieši, to dzirdēdami, sāka taisīt dārzus visā spēkā: cēla sētas veseliem tīrumiem apkārt, iesprauda šur un tur kādas ieviņas, kazenājus un kaut kādus upenāju krūmiņus no meža.
Pēc trim dienām, kad nāca nosacītais mērnieku laiks uz beigām, bij Čangalienā sacēlies naudas kurss par aizdošanu varbūt līdz četri simti procentiem liels, tā ka saimnieki izrakstīja parādu zīmes līdz Mārtiņiem un Ziemassvētkiem par otrtik, nekā aizņēmušies, ja tik bij vien kas aizdod. Kam viņiem toreiz naudas tik ļoti vajadzēja un ko tie ar viņu darīja, tas nav zināms pat ne šodien.
Tikpat vecais jeb īstais mērnieks savu robežu pārlūkošanas darbu, kā arī jaunie jeb palīgi savu stigošanas darbu pabeidza vienā dienā, kur tad tūliņ uz otru dienu pēc tam bij pasūtīti uz kādu ciematu valsts vidū visi saimnieki, kuriem mērnieks darīja zināmu to dienu, kad jābrauc uz Slātavu saņemt jaunu robežu ar krustu pavilkšanu jeb vārdu parakstīšanu. Tas pats pieminētais izrīkotājs, kurš bij arī palicis pa visu to laiku turpat līdz, gāja atkal un vienādi pa ļaužu vidu, skubinādams un stāstīdams kaut ko, īsti par ēdamu un dzeramu lietu vešanu. Tūliņ pēc tam visi mērnieki līdz ar viņu aizbrauca ar pašu čangaliešu zirgiem projām, atstādami savas lietas valsts valdības rokās un solīdamies nākt uz īsto mērīšanu pēc tam, kad būšot robežas jau nozīmētas. Viņi nebrauca vis nedz uz Slātavu, nedz arī turp atpakaļ, no kurienes braukuši, bet pavisam uz otru pusi, sacīdami, ka tur viņiem esot vēl jāpārlūko kādas mazas muižas zeme, pirms dodoties uz Slātavu atpakaļ. Aizvedējus bij viņi atlaiduši pie pirmās pasta stacijas un aizbraukuši ar pasta zirgiem tāļāk dziedādami vien.