BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

I

Bij Jura diena un jauks, mīlīgs pavasara laiks, kurš pastāvēja jau no tām dienām, kad sāka sniegs kust. Nevienu dienu neatmetās laiks auksts vai nemīlīgs, bet pat naktis palika allaž siltas un jaukas, caur ko nebij līdz pieminētai dienai ne tik vien sniegs un ledus vairs nekur redzams kā dažos citos pavasaros kalnainos apgabalos ap to laiku, bet jau lielākā daļa gāju putnu klāt, kā arī atradās jau dažas agrākas puķītes pilnos ziedos un agrāk plaukstošu koku sugām īsti piesaulēs bij pumpuri pieauguši līdz plaukšanai. Ūdeņi bij sen jau notecējuši un ceļi nosusējuši; visur redzēja arājus tīrumos čakli un jautri strādājam un lopiņus ganībās līksmi spirdzinājamies. Tēvu tēvi apliecināja, ka esot piedzīvojuši tikai ļoti maz un reti tik jaukus un pastāvīgus pavasarus.
Visur valdīja pavasara prieks un jautrība, ikkatrā vaigā atspīdēja gandrīz tā laimība, kādu bauda tas, kurš ir bijis ilgāku laiku saitēs un nu nācis pie brīvības; ikkatrā mājā bij tāda jautra dzīvība, it kā kad viņai stāvētu priekšā nebeidzami Vasarsvētki, - visur, visur izskatījās, it kā Dieva radība būtu pagājušā ziemā izdzērusi dzīves rūgtumu iz likteņa kausa līdz pēdējai pilei uz nebeidzamiem laikiem; tik vien Irbēnos un vienīgi Irbēnos bij citādi: tur nevarēja nomanīt nekāda, prieka nedz pie vieniem, nedz pie otriem, jo tikpat Oļiņu, kā arī Gaitiņu namā nebij nekādas pavasara laimības, nekāda prieka un nekādas dzīvības.
Ka pie Gaitiņiem tas tā bij, tur nebūtu gan nemaz jābrīnās, jo tiem vajadzēja šaī pavasarī un īsti šaī pašā Jura dienā atstāt māju pēc tā sprieduma, kas dots par zināmo Teņa noziegumu; bet, ka arī Oļiņi, kuriem bij jāmanto atstājamā māja bez nekādas atlīdzināšanas, nevarēja būt priecīgi un laimīgi, tas gan nebij izprotams. Vai viņi sajuta varbūt līdzcietību un žēlumu pie Gaitiņu likteņa, ka tiem jāpamet sava sūri grūti iedzīvotā vietiņa un turklāt bez nekā, kaut gan tas notika, kā Oļiniete allaž mēdza teikt un stāstīt, caur viņu pašu vainu? Vai varbūt tiem bij par nastu un grūtumu, ka muiža viņiem uzspieda ņemt Gaitiņu māju, kuras tie nemaz nekāroja un pēc kuras nebūt nebij tīkojuši, kā pati saimniece bij stāstījusi nejautāta simts un vairāk cilvēkiem jeb, ar vārdu sakot, ikkatram, kuru vien satika. Ļaudis gan domāja šā un tā, bet neviens nevarēja būt drošs, ka ir atradis īsto cēloni un patiesi zin, kas Oļiņiem guļ uz sirds; bet tas bij un palika tiesa un to zināja un redzēja visi, ka viņi nes un nes kādu slepenu smagumu.
Īsi priekš Jura dienas Gaitiņi noturēja par savām mantām ūtrupi jeb akcionu, kur pārdeva visu, paturēdami sev tik vienu zirgu un vienus ratus. No ieņemtās naudas Kaspars nolīdzināja visus savus parādus, kas bij šur un tur iekrājušies īsti caur dažu ēku celšanu. Pats viņš nogāja pie ikkatra sava aizdevēja un nonesa to, kas kuram nācās. Bet daži citi bij arī viņam vairāk vai mazāk parādā; pie tiem viņš tomēr negāja, tik vien bij laidis jau agrāk ziņu, ka Jura dienā viņam būšot no Slātavas jāaiziet. Kaut gan bij gaidāms un domājams, ka arī šie zinās savu pienākumu un nolīdzinās aizgājējam to, ko tam bijuši parādā, bet tik retais vien to izdarīja.
Pieminētā dienā Kaspars, kad bij izvadījis savus saimes cilvēkus pie jauniem saimniekiem, sāka taisīties arī pats līdz ar tēvu projām, jo vairāk nebij neviena, kas būtu varējis iet viņam līdz. Annuža, kura bij vienīgā, kas turējās pie viņiem uzticīgi visos laikos un visos likteņos un kura pēc savas mīļās draudzenes Ilzes nāves stājās un stāvēja līdz šim pašam laikam viņas vietā, atlīdzinādama Gaitiņiem ne tik vien saimnieci, bet pa daļai arī Kasparam māti, netaisījās vairs viņiem līdz, bet bij norunājusi un apņēmusi sev dzīvokli kādā kaimiņu pirtiņā. Ar visu rūpību viņa palīdzēja vēl aizgājējiem sataisīties uz ceļu, salika ratos visas drēbes un citas vajadzīgākās dzīves lietas, kuras nebij pārdotas, bet tika ņemtas līdz; arī vajadzīgo ceļa uzturu viņa neaizmirsa ielikt ratos.
Tenis gādāja tik vien par sevi un savām vajadzībām. No paša rīta viņš sāka taisīties uz bārzdas dzīšanu un pabeidza šo darbu tikko īsti priekš pusdienas, atstādams labi lielu vaigu bārzdu, kura bij jau gandrīz balta. Tad lika aizejošam puisim vēl aplīdzināt matus, uzvilka ar atlocītiem stulmiem zābakus, kurus bij sācis smērēt ar degutu gan divas dienas priekš tam, ielika labāko pīpes galviņu, to ar zaļo puķīti, un, zināms, itin šķībi, ka lai pats pīpēdams varētu taī puķītē labi skatīties. Tāļāk viņš satina vienkop visus asiņu laišanas rīkus un nodeva tos Annužai, piekodinādams ielikt ratos labā un drošā vietā, tad iebāza kabatā itin lielu tabakas repi, kuru bij piepildījis jau to dienu priekš tam. Visi tie pēdējo laiku notikumi, kas gadījušies Tenim ceļā, nebij paspējuši nenieka pie viņa dabas, jo nekas nevarēja tik dziļi spiesties, ka viņam būtu vajadzējis ņemt to nopietni pie sirds, un pat pie tagadējās iziešanas no mājas viņš taisījās veikļi un jautri un arī savas valodas smieklīgo cēlumu tik brīžam drusku pievaldīja.
Kad viņš bij sataisījies uz ceļu, kā vajaga, tad aizmetās veikli pīpi rokā pie Oļiņiem atvadīties.
Oļiniete, kura lūkojās ar ziņkārību un slepen uz Gaitiņu aiziešanu, redzēdama Teni nākam, aizsteidzās drīz istabā un sacīja it kā iztrūkusies uz Oļiņu, kurš, paturējis patlaban maltīti, sēdēja dibena istabā savā gultā, zobus badīdams: "Otrējo vecītis nāk, otrējo vecītis nāk! Nezin, kas par vajadzību vēl būs?"
"Kāda nu viņam vajadzība!" Oļiņš atbildēja, bet sirds tam nebij vis tik vienaldzīga kā vārdi. "Viņš nāk varbūt tik atvadīties, jo ar ļaunu prātu negribēs šķirties kā dēls, kuram augstprātība neļauj noiet un ar savu tuvāko salīdzināties."
"Nē, viņš tik nedrīkst nākt," Oļiniete atteica, izrādīdamās pati par drošu, "jo pats jau zin gan, ka laipnības nav nedz pelnījis, nedz arī sagaidīs; kas vainīgs, tas bailīgs. Un labāk arī ir, ka viņš nemaz nenāk, jo iekšā es viņu tikpat nelaistu."
"Kādēļ nu iekšā nelaistu," Oļiņš, acis nolaidis, lēnām runāja, "jo tik liels grēcinieks jau viņš vēl nav, ka priekš viņa būtu jātaisa durvis cieti, bet es domāju, ka tā pati gara laipnība vien ir viņa sirdi apcietinājusi."
"Bet klausies, veci," - tā Oļiniete, nākusi drīz uz citām domām iesāka ātri, bet paklusu, "vai nebūtu jāprasa vecītim, lai atdod to divdesmit piecu rubļu papīru?"
"Kādu divdesmit piecu rubļu papīru?" Oļiņš pabrīnīdamies jautāja.
"Vai tu nu nezini? Redz to, kuru viņš no Prātnieka Andža bij izņēmis, ko mērnieka cienīgam tēvam dot; mēs varam teikt, ka Prātnieka Andžs lika, lai mums atdod. Ja tagad nedabūjam atpakaļ, tad tie mums jāpiecieš, jo uz sevi Andžs gan tās izdošanas neņems."
"Lai nu paliek vien," Oļiņš atteica, ar roku atmezdams un riebuma pilnā balsī. "Tepat jau viņi mums visu atstāj - vai nu ko līdz aizved? Un ko gan no tā vecīša lai ņem? Viņam nav varbūt ne graša pie dvēseles."
"Redz nu, kā jau muļķa vecis esi, tā esi!" Oļiniete pa pusei ar nicināšanu iesaucās. "Priekš sava labuma sajēgšanas nav tev prāta nemaz, un, ja nebūtu manis un manu radu, tad tu izputētu jau sen kā rīta salna. Lai paliek, lai paliek! Viss tik lai paliek vien! Visu viņi tepat atstājot! Ko tad gan viņi atstāj? Tik klaji tās tukšās ēkas, jo mantas pārdeva paši priekš sevis. Ja pašam vecītim nav ko maksāt, lai maksā dēls - diezgan naudas ūtrupē saņēma."
"Lai nu būtu, lai nu būtu!" Oļiņš atgainījās vēl ar lielāku riebumu. "Es lūdzin lūdzu nepieminēt labāk nekā par to, gan jau iztiksim."
Oļiniete nepaturētu gan laikam atbildes parādā arī uz šiem vārdiem, ja Tenis nevērtu patlaban jau durvis vaļā, tāpēc Oliņam bij jāpietiek šoreiz tik vien ar ļoti ļaunīgu un greizu paskatīšanos no sievas.
"Labdien jūsu mājā!" - tā Tenis, viegli ienākdams, jautri sveicināja. "Vai jūsu saimes bērni jau pārmainījušies? Es nāku, kā smejies, ja ne vairs uz izvedībām, tad jel uz ievedībām, jo man arī pašam ir jātaisās šodien pie jauna saimnieka." To sacījis, viņš smējās itin saldus smieklus.
Oļiņš, kad bij pusīgni labdienu atņēmis, atbildēja bez īstas patikšanas un uz otru pusi zemē skatīdamies: "Izvedību mums gan šodien tikpat kā nekādu, bet ievedības gan; braukšanas daudz, jo visi ienācēji pārinieki vien ir, mantu visiem diezgan, tāpēc tik tās vien vēl puiši ved mājā visu dienu."
"Jā, nu jau tev būs tikpat, kā smejies, lielāka galvas lauzīšana nekā līdz šim," Tenis sacīja, uz ko Oļiņš neatbildēja nekā.
"Bet saki - uz kurieni jūs īsti aiziesat?" Oļiniete jautāja pa daļai ar dusmām, pa daļai ar pārmešanu, it kā kad tāda nestāstīšana būtu bijusi noziegums pret viņu.
"Tas man, kaimiņien, nav zināms tāpat kā jums," Tenis atbildēja, "jo man jāiet dēlam līdz, kurp tas iet; bet, uz kurieni, tā viņš nestāsta nevienam. Ko nu lai dara! Jauniem, kā smejies, ir brīžam savs prāts un sava galva; veciem viņi ik reizes padoma neprasa, nedz arī sava padoma stāsta."
"Kas jūs esat tādi par cilvēkiem?" Oļiniete iesaucās vēl ar lielāku nepatikšanu. "Ikkurš jel stāsta, uz kurieni aiziet, bet šie nezin ne paši, aizbēg tīri kā bēdzin."
"Es negribu vis, Oļiņa māt, tā aizbēgt, kā tu saki, bet gribu aiziet ar ziņu, lai gan pats, kā smejies, nezinu, uz kuru pilsētu," Tenis, pīpi uztaisīdams, atteica. "Jo savā laikā, kad es nācu šurp uz dzīvi, atradu pie jums pirmo pajumtu tanīs reizēs, kad braukāju ziemu, mantas šurp vezdams, un kad mana māja, kura nu jāatstāj, bij jau tukša un auksta, tāpēc ka vecie iedzīvotāji bij aizgājuši uz silto zemi. Tagad nu beidzot, projām iedams, nāku atkal, lai varu pateikt, kā smejies, jel paldies par visu to. Gan jau toreiz, šurp nākdams, nevarēju domāt, ka būs vecie kauli vēl kādreiz jānēsā pa pasauli uz citu malu, bet ko nu lai saka, jo, kā smejies, cilvēks domā, bet Dievs dara."
"Jūs domājat pie savas iziešanas varbūt mūsu vainu," - tā Oļiniete auksti, bet nedroši uzsāka, "domājat, kā gribat, bet mūsu vainas nav tur ne par matu, turpretī tu pats gan zini varbūt labāk to īsto vainu. Kad kungs pēc tam, kad viņš jums atteicis, piesola mums jūsu māju un ar vārdu sakot, pavēl ņemt, tad mums ir jādara, ja negribam, lai pašus arī izdzen. To zina ir Dievs, ir cilvēki, ka vajadzēt mums jūsu mājas nevajadzēja un iekārojuši mēs viņas nekad neesam, bet gan negribējām nemaz ņemt."
"Kam nu, otrējo māt, tādas lietas vairs pavisam piemini?" Tenis bezrūpīgi atteica. "Lai nu paliek viss, kur bijis, un, kas noticis, noticis. Naida un ļaunu domu mēs neesam turējuši savā starpā dzīvodami un neturēsim arī šķirdamies, jo mums ikkatram ir jāsāk domāt arī drīz, kā smejies, uz dzimtas zemes pirkšanu, kuras būs visiem diezgan un kuru iemantos tikpat visi, lai māja ir vai nav, jo, kad septiņas pēdas garš un trīs pēdas plats gabals ikkuram, tad pietiek." To izsacījis, viņš smējās atkal savus gārdos smiekliņus un, sērkociņu uzvilcis, sāka aizdedzināt pīpi.
"Jā, jā," Oļiņš nopūzdamies iesāka, "tā jau ir taī grēku pasaulē, kur pa tumsu klūpam un krītam savā miesas vājībā; bez savām vainām neviens neesam, un žēlastības visiem jālūdz, kuru arī panāksim, ja būsim sējuši šeitan asaras un turējuši to ticību, kura nepamet kaunā. Kad nāksim tur pie skatīšanas taī pilnībā, tad nejutīsim vairs nekādu trūkumu, jo tad būs visiem viens kungs un viena mūžīga tēvu zeme, tāpēc netiesāsim un nepārsauksim paši šaī pasaulē cits cita, bet meklēsim vien vainu pie sevis un vēlēsim viens otram labu dienu, mieru un veselību no sirds, kad jāšķiras."
"Ko nu, kā smejies, grēcinieki būdami, varam vairāk sacīt vai vēlēties?" - tā Tenis, pieceldamies no krēsla, uz kura bij jau agrāk nosēdies, un vilkdams ar abu roku īkšķiem jostu uz leju, apstiprināja Oļiņa vārdus. Tad, roku sniegdams, atvadījās papriekšu no Oļiņa un pēc no Oļinietes.
"Ardievu, ardievu! Mēs tevis neesam nekad pie Dieva apsūdzējuši un nesūdzēsim arī nedz šaī, nedz viņā saulē, tāpēc mūsu dēļ dzīvo droši un ej, kurp gribi, bet, ja Dievs tevi piemeklē, tad to viņš dara pats no sevis tavu pašu grēku dēļ un tad mūsu vainas nesaki," Oļiniete, auksti un lielmanīgi roku sniegdama, sacīja, bet viņas balss skanēja tā, it kā kad viņa gribētu teikt: "Aiziet tev vajadzēja jau sen un nevis vairs šās dienas gaidīt, tāpēc ir labi, ka pēdīgi jel reiz būsi projām, lai tiek māja tīra."
Kad Tenis bij izgājis, tad nevedās Oļiņiem savā starpā nekāda valoda un viņi sēdēja labu brīdi abi klusu, tik vien pēdīgi pats Oļiņš gari un smagi nopūtās. Oļiniete, to dzirdēdama, pacēlās no krēsla un, ārā iedama, sacīja ar dusmām, greizi paskatīdamās: "Ko tu šņāc vienādi kā sils! Ne man tāda šņākšana patīk, ne es varu viņas ieredzēt."
Viņai bij liela kārība redzēt, kā Gaitiņi atšķirsies un aizbrauks tāpēc iegāja kambarī, no kurienes pa lodziņu varēja pārredzēt Gaitiņu pagalmu un rijas priekšu, kur stāvēja jau sajūgtais zirgs. Bet šo vietu viņa atzina daudz par atstatu, jo redzēšana nebij visai skaidra un nevarēja arī ne vārda dzirdēt no tā, kas tika runāts, tāpēc nogāja uz kūts priekšu un likās tur kaut ko strādājot, lai zem tāda iemesla var labāk nolūkoties. Līdz ar to viņa gribēja uzlūkot Lienu, vai tā arī nenāks un neskatīsies, kā Gaitiņi aizies; bet Liena palika, tāpat kā gandrīz visu priekšpusdienu, kad laiks atlikās, lielajā istabā sēdot un šuvot, jo pēdējā laikā viņa bija arvienu nopietņi vienaldzīga, tā ka Oļinietei nebij pat par viņas mīlestību pret Kasparu daudz ko dusmoties, jo patiesi sāka rādīties, ka šī mīlestība zuda tikpat, cik Kaspara aiziešanas diena tuvojās, caur ko Oļinietei un arī Prātniekam radās jauna dzīvība, kad varēja sākt cerēt uz savu nodomu piepildīšanos caur gudri izraudzītiem un stipriem līdzekļiem.
Kad Tenis nonāca savā mājā atpakaļ, tad bij patlaban jau viss sataisīts uz ceļu, tā ka vajadzēja tik braukt. Vezums bij viegls, jo taī, kā pieminēts, atradās tik kādas vajdzīgākās un vieglākās dzīves lietiņas, kā arī pašu uzturs un zirga barība.
Tenim pienākot, iznāca Kaspars ar Annužu no istabas, kurā bij vēl laikam kādu brīdi par kaut ko sarunājušies. Annužai bij acis izraudātas, un viņa slaucīja stipri asaras, bet Kaspara sejs palika tāds pats nopietns, auksts un ciets kā allaž un varbūt vēl jo vairāk nekā allaž. Iznācis viņš novēlēja īsos vārdos tēvam sēsties uz vezuma un braukt pa ceļu apkārt, bet pats aizgāja pa kāju celiņu pretī. To viņš darīja laikam īpaši tādēļ, lai varētu atrauties no visām jūtelīgām un garām atšķiršanās ierašām, kā arī izsargāties no tām dažādām ziņkārīgām acīm, kas glūnēja ap Oļiņu mājām slepeni uz viņiem, jo Kaspars, drusku un viegļi uz to pusi acis pagriezdams, pamanīja arī pašu Oļinieti aiz stūra skatāmies. Ar Annužu viņš bij atvadījies jau iekšā un arī pieteicis doties līdz ar Teni ceļā, jo viņai bij jāiziet kopā ar to līdz lielceļam un tad jāšķiras. Tenis ieskrēja tik vien vēl veikļi istabā aplūkot, vai nav kas palicis, bet, kad nekā neatrada, tad steidzās drīz ārā, saņēma grožu un laida uz ceļu virsū, iedams pats līdzās kājām; Annuža turpretī ar kādu nastiņu un groziņu uz rokas gāja ratiem līdz. Tā nu viņi izgāja gandrīz visi trīs reizē no mājas, nerādīdami vai arī nenesdami nekādu šķiršanās sāpju un žēluma, ja vien tik Annuža, kura slēpa arī savas asaras.
Annuža, iedama savā nodabā vezumam līdz, atcerējās to Jura dienu, kur viņa priekš daudz apaļiem gadiem pavadīja šos pašus tagadējos izgājējus pa šo pašu ceļu uz Irbēniem, no kurienes atkal šodien pati izvadīja viņus laukā. Viņa salīdzināja abas pieminētās Jura dienas un atrada, ka tās savā starpā ļoti šķiras: toreiz nāca šie ļautiņi no dzimtenes šurp uz svešumu, nevis meklēdami laimes un vieglu dienu, bet tik paspārnes, darba un uztura; tagad tie paši gāja atkal no šejienes laukā, kur, sūri un grūti darbodamies, bij spējuši sagādāt tikai dienišķu iztiku, bet kur tomēr uz priekšu tiem vairs palikšanas nebij. Toreiz viņi atnāca trīs: divi pusmūža cilvēki un viens bērns, bez tam vēl viens kalpa vīrs ar sievu un bērnu. Tagad viņi pārgāja tikai divi: viens vecs un otrs zaļoksnis, jo Ilze, viņas mīļā Ilze dusēja smilšu kalniņā un tagad nolaidās jau otrs pavasars pušķot viņas kapu. Annuža pateica Dievam, kurš nelika šai eņģeļa dvēselei, kuras mūžs bij gandrīz tik vien ciešana, pārdzīvot vairs šā pēdējā krusta. Kaspars, toreiz atnākdams, bij mazs un bezrūpīgs puisēns, bet tagad īstā jaunības spēkā un, kaut gan vēl tik dzīves iesākumā, tomēr viņas rūgtumus baudījis jau pilnā mērā un tomēr spējis panest visu, nekurnēdams ne ar vienu vārdu un neraudzīdamies ļauni nevienu acumirkli. Viņš spēja šķirties no šās iemīlētās, bet netaisni atņemtās vietas bez nekādas pavadīšanas un bez nekādas atvadīšanās, bez noskumšanas un žēlabām, nevēlēdams nevienam nedz laba, nedz ļauna. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī tikpat kā pašas bērns un īsti jo vairāk vēl tagad - pēc mātes nāves. Viņa nomanīja stipri, ka tikpat bez Kaspara, kā arī bez Lienas būs vientulībā grūta dzīve un garš laiks, tāpēc pie šās šķiršanās viņa nesa vairāk smaguma uz sirds nekā citi. Tenis pa šiem Irbēnos nodzīvotiem gadiem bij spēris stiprus soļus sava mūža pēdējā daļā iekšā tikpat miesīgi, kā garīgi. Vienīgi tik viņa cēlumam iekš valodas un iznešanās nebij varējis piekļūt nekāds vecums un arī nekāds trūkums; pašā pēdējā nebūšanā viņš bij turīgs un pat bagāts, caur ko nekāds liktenis nespēja viņa pazemot un nekāda nelaimība ķerties dziļi pie sirds, jo visas bēdu nastas, apakš kurām citi gaudās un vaimanāja, Tenis panesa tīri kā smieklam, kādēļ dažs bagāts, dziļš un apdomīgs cilvēks apskauda viņu ne bez taisnības, savā tukšā dzīvē un vieglā prātiņā, kurš spēj uzņemt visu par laimību. Pēdīgi Annuža lūkojās arī pati uz sevi un saviem piedzīvojumiem šaī mūža gabalā. Daudz laimības viņa nevarēja taī ieraudzīt, bet īstas bēdas, kuru neviens nezināja, gan atminējās. Viss un vienīgais jaukumiņš bij tas, kad varēja būt kopā ar savu draudzeni Ilzi un darīt viņas prātu. Bet, ko viņa sajuta īsti pie Lienas audzināšanas, kā arī pie viņas tagadējā un turpmākā likteņa - vai prieku, vai kaut ko citu, vai arī visu kopā -, tas nebij nevienam zināms, jo runāt viņa par to nekad nerunāja; tomēr to gan varēja nomanīt, ka kāda nezināma nasta gulēja uz viņas sirds, izspiezdama nereti vien tumšas un smagas nopūtas, kas arī tagad notika. "Dievs vien pats zin, ko viņš ir īsti ar mani nodomājis un kā vēl viss izies galā," - tā viņa sevī runāja. "Vai tas ir arī patiesi viņa prāts, ka man būs atkal un turklāt vēl sava mūža galā uzņemties šādu smagu pienākumu? Kas gan to pasacīs? Apņēmusies gan esmu, bet Dievs zin, Dievs zin vai tas būs vien pareizi un vai varēs labi izdoties. Sirds man gan nekā laba neparedz, bet tik baiļojos, kad uz to domāju. Vai tās tik nebūs atkal jaunas slogas uz manas sirds, un vai tad viņa nenogrims tik pavisam dibenā? Bet, kad apdomāju otru pusi un visu, kas tur var notikt, tad atkal nevaru, sirds tā nepaļauj - lai notiek kas notikdams, jāiet uzsāktā ceļā tāļāk."
Tā sevī nogrimusi un domādama, Annuža nemaz nepamanīja, ka bij iznākusi jau uz lielceļa un ka no šejienes viņai ar Teni bij jādodas uz savu pusi katram.
Tenis, kad bij uzlaidis zirgu uz lielceļa un pagriezis uz to pusi, uz kuru viņam jābrauc - jo tik daudz, uz kurieni iesākot jāgriežas, bij Kaspars viņam vajadzības dēļ gan pateicis -, tad apturēja, uzsaukdams skaņi un lepņi caur degunu: "Prrrmm!" - it kā kādas stīgas vai skanošas atslēgas troksnī. Pēc tam uzmeta grožu uz vezuma un nāca Annužai pretī, lai var atvadīties. "Nu tevis es vairs pa savu ceļu tāļāk nevedīšu," viņš Annužai uzsauca. "Tagad iesim katrs uz savu pusi, jo diezgan esam, kā smejies, kopā staigājuši gan nīzdamies, gan bārdamies." To sacījis, viņš sāka jautri smieties.
Annužai turpretī smiekli nenāca, kaut gan viņa arī nebij jautrības ienaidniece pat vēl šinīs gados, tāpēc atbildēja Tenim nopietnā balsī: "Met jel savu tērzēšanu pie malas, jo vienādi viņa nemaz nepiederas!"
Teņa dabā nopietnības jau gandrīz nemaz nebij, un piespiests viņš nespēja iemantot tās vēl ne tik, bet drīzāk gan savu tērzēšanu caur to paveicināt, tāpēc atbildēja, it kā Annužu drusku kaitinādams: "Hm, kad visi gribēs raudāt, tad, kā smejies, pietrūks debesīs drīz asarām trauku."
"Vai nu tādēļ tūliņ jāraud, kad netērzē?" Annuža ar mazu nepatikšanu atteica.
"Aukstam vai karstam vajag būt, jo remdenos izspļauj."
Annuža sāka laikam apdomāt, ka tāda nepatikšanas rādīšana nav vairs še īstā vietā, tāpēc mēģināja atbildēt laipni un it kā pasmieties gribēdama: "Ar tādu, kāds tu esi, jābaras pašā pēdējā brīdī, ja arī visu laiku būtu nodzīvots labi."
"Nu, ja neesi, kā smejies, agrāk rājusi, tad tagad arī vairs neizmācīsi, tāpēc sacīsim ardievu un iesim pasaulē, lai tad rāj tā."
To sacījis, viņš sniedza Annužai roku uz atvadīšanos.
"Nu tad ardievu, ardievu!" viņa sacīja. "Gan jau vēl varbūt kādu reizi satiksimies."
"Vēl var iznākt laika diezgan ko satikties un diezgan arī ko nesatikties," Tenis atteica un, grožu saņēmis, skubināja zirgu. Kaspars tikām gāja taisni jeb tiešām tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes viņš neskatījās atpakaļ un arī citur nekur neapstājās kā vien uz kāda augsta tilta, kuram bij lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ūdeņiem bij jau noskrējis, tomēr prāvākas upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstājās, lūkodamies tumšā un mutuļojošā atvarā. Daudz reizes viņš bij gājis pār šo tiltu, bet nekad tas nebij spējis viņu tā apturēt kā šaī reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņa sejs. Jo ilgāk Kaspars tanī šausmainā dziļumā lūkojās, jo patīkamāks tas viņam izlikās. Viņš gribēja it kā izzināt, kas īsti atrodas tur taī noslēpumīgā dziļumā. Tā jautādams, tas matīja savā garā šo atbildi: "Še ir taisnība, še ir miers, še ir laimība!" Līdz ar to Kaspars nomanīja savā sirdī it kā līdzcietīgi laipnu aicināšanu doties tur iekšā; tur viņš dzirdēja arī apsolījumu, ka kļūs atsvabināts uz reizi no visām saitēm un visām nastām, kļūs atpestīts no visiem vajātājiem un pāri darītājiem. Mīļi viņam izlikās būt tur dibenā no visa un no visiem paslēptam; sirds tam stipri pukstēja un vilka pašu ar neatgaināmu spēku tilta malai pāri. Bet piepeši viņš atrāvās, iztrūkās un viņa vaigs nobālēja, jo iekšķīga balss bij atsaukusi šos vārdus: "Tava dzīvība ir arī cita dzīvība, un tava nāve arī cita nāve!" Kādus acumirkļus Kaspars stāvēja tā, it kā no zibeņa sasperts: auksti sviedri izspiedās rupjās lāsēs uz viņa pieres, acis apžilba, jādvašo bij ātri un smagi. Tikko pa labu brīdi viņš nāca atkal pie sajēgas un skaidras apzināšanās. Tas bīstamais tukšums bij nozudis no viņa vaiga, un tā vietā iestājies atkal tas pats lēnais, bet negrozāmais panešanas un cauri spiešanās stiprums. Sviedrus noslaucījis un dvašu gari atvilcis, Kaspars gāja mērenos soļos tiltam pāri un savu ceļu tāļāk.
Oļiniete, kad bij aizgājējus slepen ar acīm pavadījusi, iegāja iekšā un teica uz Oļiņu, kurš sēdēja vēl taī pašā vietā un tāpat kā pirmāk, rokas klēpī krustām salicis un galvu nodūris: "Nu ir reiz tā posta suga atkal no mājas laukā, lai nu kā! prāts palika tūliņ kā atlaists." Kad Oļiņš tomēr ne tik vien nepriecājās viņai līdz, bet nelikās viņas vārdu nemaz dzirdot, tad kliedza ar dusmām: "Ko nu te kūko visu dienu kā dzeguze! Būtu gājis jel apskatījies, kādā kārtā ir atstāta māja: vai nav izdauzīti logi vai pavardi izjaukti, vai arī cits kas aiz atriebšanās sapostīts? Ko gan tādi bēdā!"
"Man nav nekāda prieka nedz par viņu aiziešanu, nedz par to iemantoto māju," Oļiņš nopūzdamies atbildēja. "Es būtu daudz labāk ar mieru, kad viņi nāktu atpakaļ un dzīvotu paši tur, lai paliek viss, kā bijis."
"Tā jau gan!" Oļiniete atkliedza, paskatīdamās greiži un ar lielu nicināšanu. "Nu ir Dievs palīdzējis māju iemantot, viss ir, paldies žēlīgam Dievam, iecīnīties - un nu viņam būs vēl slikti!"
"Es neesmu nekad īsti pēc tās mājas kārojis, jo mana sirds atzina to allaž par grēku, un tagad to sajūtu arvien stiprāk," Oļiņš atbildēja.
"Tāds jau tu esi - it kā omu izkūkojis," Oļiniete atkliedza, bet pa brīdi runāja lēnākā balsī tāļāk: "Nu, ja tu sajūti to par grēku, tad ej lūdz Dievu vai arī paraudies, gan tad būs viss vesels. Cik lielu grēku viņš nav piedevis, cik lielu arī vēl nepiedos! - tad nu šis nieks vien būs neiespējams? Vai tu nezini, ka grēcīgi ir viņam mīļi? Jo pašu slepkavu viņš uzņēma pie sevis debesīs un vēl papriekšu nekā citus." Ar šiem vārdiem Oļiniete izgāja ārā, jo viņa sāka nomanīt nepatikšanu šaī brīdī ar tādu cilvēku runāt, kurš ne tik vien neuzteic šā darījuma un panākuma, bet jūtas no viņa vēl satriekts. Viņa labprāt vēlējās atrast kādu, kas runā viņai pa prātam, it kā gribēdama stiprināties. Kad nebij neviens atrodams, kurš būtu turējis no sirds viņas pusi, tad sāka stāstīt kalponei to pašu, ko Oļiņam, jo viņa zināja, ka kalpone vismazāk nedrīkstēs citādi runāt, kas arī bij tiesa.
Kaut gan Oļiniete stāstīja, ka līdz ar aizgājējiem esot viņai novēlies kā akmens no sirds, tad tomēr viņa bij šodien nemierīgāka nekā citām dienām un raudzīja ikkatru, kuru vien sastapa, pārliecināt, ka Gaitiņiem nebijis vis jāaiziet viņu dēļ, bet kungs izdzinis tos aiz savas pašas un visiem zināmās viltības vainas. Un kādēļ gan lai šie viņu mājas neņemot, kad kungs to pēc likuma šiem piedāvājot? Un, ja šie nebūtu ņēmuši, vai tad cits gan nebūtu atradies? Gaitiņi paši vairs paturēti netikuši nekādā ziņā. To viņa stāstīja arī žīdam un čigānietei, kuri bij todien Irbēnos ieklīduši.
Oļinietei ļoti gribējās noiet un aplūkot savu jauniemantoto māju, bet dienas laikā - Dievs to zin, kādēļ, - viņa it kā neuzdrošinājās to darīt, tāpēc gaidīja krēslas un arī tad negāja vis taisni un visiem redzot, bet ar līkumu un aiz ēkām slapstīdamās. Iedama viņa domāja jau pa daļai ar dusmām, ka, ja nebūšot atstājuši visu pareizi un kā pienākas, tad tikšot caur tiesu meklēti un vesti atpakaļ, lai sataisot māju, kā vajadzīgs.
Pie dzīvojamās mājas durvīm piegājusi, viņa apstājās un klausījās, vai nedzirdēs iekšā kāda trokšņa, bet viss bij kluss. Tā klausoties, viņai uznāca savādas bailes, kuras augtin auga, jo ilgāk klausījās, kaut gan nekāds baidēklis nebij manāms. Viņa nokratīja tomēr visas bailes, pārliecinādama sevi, ka tā esot velna gudrība cilvēkus tā baidīt, bet ticīgs Dieva bērns par to tik vien pasmejoties, un, tā sadrošinājusies, gāja iekšā. Kaut gan ne gluži bez šaušalām iegājusi, Oļiniete atrada visu citādi, nekā bij domājusi, jo vakara krēsla spīdēja pa gaišiem lodziņiem vēl mīlīgi iekšā, apgaismodama diezgan šo kluso mājiņu. Ne tik vien logi, bet arī sienas, durvis un sliekšņi bij nomazgāti un noberzti uz to spodrāko; gar sienmalām stāvēja vēl daži glīti soliņi, kāds krēsliņš un augstāk dažas rindas vadžu. Logu rūtis bij veselas līdz pēdējai, un uz viena loga stāvēja saliktas rindā visas mājas atslēgas. Oļiniete nebij nebūt varējusi iedomāt, ka aizgājēji būs atstājuši savu māju šādā kārtā, tāpēc viņai uznāca tādas jūtas, kuras stāv starp apkaunošanu un nepatikšanu jeb kuras var nosaukt visskaidrāk par kvēlošām oglēm, kādas sakrāj godsirdīgs pretinieks uz sava vajātāja un ienaidnieka galvas. Līdz ar to atjaunojās še, dziļā istabas klusumā, arī tās bailes, kuras bij sagrābušas Oļinieti jau ārā. Viņa tomēr saņēmās un gribēja paskatīties arī dibena istabā, bet, tikko durvis pavērusi, tā iedomāja, ka tur Ilze nomirusi, un taī pašā acumirklī ieraudzīja arī pieminēto nelaiķi dibenā pie loga stāvam. Oļiniete sastinga aiz bailēm, bet, spēkus saņemdama un bailīgi iekliegdamās, devās pa durvīm ārā un uz savu māju projām, kur vēl nevarēja labu brīdi atelsties. Mājinieki, redzēdami saimnieci tādu bālu un gandrīz drebošu, arī iztrūkās, bet zināt toreiz neviens nedabūja, kas viņai noticis.
Pa labu brītiņu pēc tam, kad Oļiniete bij jau savā mājā un kad bij sameties gandrīz tumšs, iznāca no Gaitiņu dzīvokļa Liena. Viņa bij nepamanīta turp nogājusi, gribēdama pēc ilga laika pakavēties atkal taī istabiņā, kura bij viņai tik mīļa, bet tagad stāvēja pamesta. Viņa mita tur labprāt un nemanīja nekādu baiļu, bet Oļinietes ienākšana un jo vairāk viņas iekliegšanās gan to iztraucēja. Liena baidījās, pirmkārt, ka nedabūtu kāds redzēt viņu šeitan esam, jo, ja tas nāktu audžumātei zināms, tad atjaunotos atkal vecais negaiss, kurš bij nu jau drusku aprimis; bet tagad atrada viņu še Oļiniete pati, ko gan Liena vismazāk bij gaidījusi, tāpēc nav brīnums, ka šis gadījums izbiedēja ļoti arī Lienu no tās pusēs. Otrkārt, viņa nevarēja izprast, ko nozīmēja Oļinietes naigais kliedziens, jo aiz dusmām, ka atradusi Lienu še, viņa tā gan nekliegtu. Krēsla turklāt bij taī istabiņā jau tik liela, ka no durvju puses nevarēja vairs tur cilvēka acumirklī pazīt, tāpēc vajadzēja Oļinietei būt redzējušai viņu šurp atnākam, kas atkal nevarēja būt; tāpēc arī Oļinietes ienākšana nemaz neapliecināja, ka viņa būtu zinājusi Lienu še esam, un tas kliedziens, kā arī tā izskriešana rādīja drīzāk, ka tā viņas nepazina nekā ka pazina. Šo visu pārdomādama, Liena palika kādu brītiņu turpat un tad tik gāja atpakaļ uz māju, kur arī pārliecinājās, ka audžumāte nebij vis viņas pazinusi, bet nodomājusi par Dievs zin kaut ko citu.
Oļinietes jūtekļi jeb nervi bij stipri satriekti, viņa trūkās no miega un murgoja visu nakti, redzēja sapnī Ilzi par eņģeli - garās, baltās drēbēs, ar spārniem, palma zaru rokā un kroni galvā. Tā skatījās sāpju pilna uz Oļinieti un redzēja viņas sirdi līdz dibenam ar visu, kas taī bij iekšā, jo priekš tādām acīm tās apslēpt nevarēja. Tomēr Oļinietes stiprā veselība panesa arī šo triecienu, tā ka necēlās ne tik vien karstuma drudzis, bet otrā dienā pēc asiņu atlaišanas bij viņa jau pavisam pie vecā spēka un dūšas. Tomēr no Gaitiņu mājas turpmāk sargājās ne tik vien pati, bet aizliedza arī citiem turp iet, jo tā esot nešķīsta, tāpēc vajagot gaidīt, līdz uznākot kādi lāču vadātāji; tad vedīšot ikkatrā ēkā lāci iekšā, lai to nešķīstību izdzenot, pēc tam izkvēpināšot vēl labi ar paegļiem - tad varēšot dzīvot iekšā droši un neredzēšot vairs nekādu modzekļu.
Oļiņa grūtums turpretī gāja stipri vien uz otru pusi: miegs viņam nenāca gandrīz nemaz, arvienu viņš mazāk runāja un sēdēja tik, galvu nokāris, rokas salicis un brīžam smagi nopūzdamies. Kaut gan tagad bij jāuzņem otrtik liela saimniecības zināšana, tomēr viņš nelikās nemaz par to zinot. Oļinietei bij par to lielu lielās bēdas, un viņa nesaprata nemaz, ko iesākt. Pēdīgi gribēja sūtīt jau pēc Prātnieka, lai nākot un ierādot jel puišiem kārtīgu darbību, jo no veča, kā redzams, vairs nekā nebūšot; Prātnieks tomēr negaidīja vis pakaļ sūtām, bet ienāca pats otrā vai trešā dienā pēc Jura dienas.
Ienācis viņš vēlēja Oļiņiem laimi uz jaunu, lielāku saimniecību. Oļiņš neatbildēja uz to nekā, bet Oļiniete pateicās gan priecīgā vaigā: "Paldies, paldies par laimes vēlēšanu! Bet mans vecais vienādi tāds kā saīdzis vien sēd, negrib parīkot pat ne puišu pie darba; es taisījos sūtīt jau, Andž, pēc tevis."
"Kas tev, Oļiņa tēv, tagad vairs var kaitēt, jo nu esi kungs par visiem Irbēniem!" - tā Prātnieks.
"Nu jā, Andž, es arī tāpat saku," Oļiniete viņam piekrita.
"Es, Prātniek, dēls, paliktu labāk pie tās pašas savas daļiņas ar mierīgu sirdi nekā tagad uzņemu visu ciematu ar nemieru," Oļiņš pēdīgi atbildēja.
"Kāds tev, Oļiņa tēv, gan var nemiers būt tik skaidrā lietā, kur tu neesi nemaz viņu iziešanas meklējis, bet tik vien māju no kunga saņēmis, kad viņi paši nevarēja vairs palikt?" - tā Prātnieks, spieķīti ar nazi graizīdams, mierināja.
"Lūk, tā, tā, Andž, to pašu es arī viņam saku," - tā Oļiniete veikļi Prātniekam piekrita.
"Tā tik, Prātniek, dēls, var runāt cilvēku, bet ne Dieva priekšā," Oļiņš atteica, nemaz nepaskatīdamies.
"Nu, es domāju, ka Dievam tas patiks gan labāk, kad neticīgi un bezdievīgi cilvēki tiek no mājas, valsts un draudzes laukā nekā kad viņi vēl dzīvotu še Dieva bērniem par samaitāšanu un piedauzību," - tā Prātnieks, kādu brīdi padomājis, uzsāka. "Jo, ja viņu iziešana būtu pret Dieva prātu, vai tad gan cilvēki varētu tur pretī ko darīt? Kungi un valdīšanas, kā tu pats, Oļiņa tēv, zini vēl labāk, stāv Dieva vietā, un, ko viņi dara, tas ir darīts tikpat kā no paša Dieva. Gan viņš pats zin, kā katru reizi priekš viņa valstības izplatīšanas jāstrādā un kā kurš pretinieks jāliek par pameslu viņa kājām. Tas ir viss viņa paša darbs, jo no sevis un ar savu spēku cilvēki nekā laba nespēj, ja vien tik ļauna, un še tu skaidri redzi, ka ļauniem Dievs turas pretī un tos pazemo caur citiem cilvēkiem."
"Nu, klausies nu, veci, kā rakstus izliek, kas saprot, kā uz delnas, lai gan pats nav necik ar viņiem darbojies," Oļiniete priecīgi iesaucās. "Ja Prātnieka Andžs būtu cilājis Dieva vārdus tik daudz kā tu, tad viņš zinātu visus rakstus no galvas. Un vai gan tu gribi izdzīvot visu mūžu kā koks bez neviena grēciņa? Kam tad tevim vajaga to lielo lūgšanu un raudāšanu? Kam tad vajadzēja Pestītājam ciest un mirt? Ak skaudīgs! tad es nepaceltos ne augšā. Kura svētdiena ir pagājusi, kad neesam turējuši Dieva vārdu mājā vai klausījušies baznīcā vai arī kur tu pats nebūtu sludinājis viņu cita vietā. Dažu svētdienas vakaru acis gandrīz sūrkst no raudāšanas, īsti kad ir bijuši jādzird vairāk bēru dievvārdi. Es nezinu, cik dziesmas vien netiek pa nedēļu izdziedātas. Man tā Dieva mīlēšana ir vai iedzimta: lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet Dieva vārdu man vajag mutē. Ziņģes es neesmu nezin par cik gadu ieņēmusi mutē, kamēr varbūt taī jaunības trakumā, kad Pestītāju vēl nepazinu. Kad nu vienādi ir tā Dieva labā vien dzīvots un viņa prāts vien darīts, vai tad gan viņš var tūliņ apskaisties, ja kādreiz neizdarām gluži tā vien, kā viņš grib? Ko tad līdz tāda svētības un žēlastības krāšana, kad pats krājējs nedrīkst ne pilītes no viņas baudīt jeb ar viņu savus parādus nolīdzināt?"
"Tu jau pats arī, Oļiņa tēv, zini un māci," Prātnieks teica, "ka tādam grēciniekam, kurš tā no sirds savus grēkus nožēlo, Dievs viņus piedod labprāt pat vai divreiz, tāpēc nevajaga par tādu mazu lietu, kuru viņš būs piedevis varbūt jau ar augļiem un kura, kas zin, nemaz vēl grēks nav, savā sirdī tik daudz zūdīties, it kā kad Dieva pasaulē vairs nebūtu."
"Un es viņam, Andž, saku - ja jau tie grēki tik ļoti spiež, lai iet biežāk pie Dieva galda," Oļiniete vēl pielika. "Var iet reizes četras par gadu - liegt neviens neliedz; un cik gan tur tās izmaksas? Vai gan šie grēki vien būs tie, kuru nevarēs nekādi pārspēt? Te nu, Andž, redzi, cik vien manam vecim ticības! Par ikkatru niecinu tūliņ pūš: Dievs nepiedos! Dievs nepiedos!"
Gan Oļiņš nevarēja viņu domām un pierādījumiem piekrist, bet pretī runāt arī nespēja, jo viņam izlikās gan arī, ka izskaidrotājiem varot būt labi daudz taisnības, kaut gan viņš neesot pieradis jeb iedomājis, ka grēku piedošanas lietas varot arī no šās puses tulkot un aizbildināt, tāpēc savā garā cik necik atdzīvojās, sāka meklēt zābaku un solījās spirdzinādamies iet pie arājiem, ko arī darīja, jo gribot paraudzīt, kā veicoties jaunai saimei darbs.
"Lūk, lūk, Andž, kā vecis kļuva tūliņ savādāks!" - tā Oļiniete priecīgi iesaucās, kad Oļiņš bij aizgājis. "Nebūtu tu atnācis - viņš kūkotu tāpat."
"Jā, jā, bet tas prāta durnums pārietu viņam gan tāpat no sevis, ja varbūt tik kādas dienas vēlāk; bet tomēr labāk jau ir, ka cik necik piepalīdz," Prātnieks atbildēja, būdams ar saviem panākumiem pilnā mierā. "Prāts viņam, zināms, ir mīksts un pabailīgs, bet, kad iedrošina vien, tad ir atkal uz ceļa. Bet lai nu šī lieta būtu. Saki labāk - ko var nomanīt tagad no tavas audžumeitas? Vai aizgājēju arī vēl piemin?"
"Nē, neesmu manījusi vairs nekā," Oļiniete atbildēja pusbalsī, bet priecīgi. "Liekas, ka tavs gudrais darbs būs izdevies: visu šo pēdējo laiku un tāpat arī tagad viņa nav turējusi ar to pagānu vairs nekādas sazināšanās. Laikam gan sāk pārliecināties, ka diedelēt negribēsies iet. Pēdējās dienās es uzskatīju jo cieti, domādama, ka jel priekš šķiršanās mēģinās satikties, bet nebūt - viņai bij viena alga, vai iet vai paliek, it kā kad nemaz nezinātu. Vēl, zināms, gan tāda pati domīga un nopietna vien ir, jo varbūt kaunas par savu neprātību. To redzēdama, es neesmu arī vēl par tevi nekā minējusi no jauna, kamēr nav viss pilnīgi nostājies un aizmirsts. Var būt, ka tagad viņa tik gaida, lai tu atkal uzbildinātu. Bet klausies, Andž, Liena strādā tagad pagrabā, es gribu iet tur un sūtīt viņu šurp uz istabu šūt, tad varēsi izrunāties. Bet tagad nāc man līdz un pakavējies kādu brītiņu pie arājiem vai citur, lai Liena neatrastu tevis jau priekšā un nedomātu, ka es sūtu viņu ar nodomu uz istabu. Redzējis tevis bez mums vēl neviens nav, jo saime ir visa uz lauka vai nu pie aršanas, vai pie pļavu līdzināšanas."
Prātnieks pieņēma labprāt šo padomu, kurš arī izdevās pilnīgi tā, kā Oļiniete bij to izdomājusi, jo, pēc brītiņa pārnācis, viņš atrada patiesi Lienu istabā sēdam un šujam.
Arī Prātnieks pārliecinājās, ka Lienas daba bij stipri vien pārgrozījusies jeb nostājusies. Agrāk viņa rādījās pret Prātnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr taī laipnībā nebij redzams vairāk nekas kā tik godīga pieklājība un sveša cilvēka cienīšana. Vai Prātnieks arī to tā redzēja un saprata, tas nav vis ticams, jo bij nomanāms, ka šāda Lienas izturēšanās, kura izskatījās patiesi tāda, kā Oļiniete to bij sapratusi un stāstījusi, atjaunoja un pacēla stipri viņa cerības. Bet pret šo laipnību bij nozudis Lienai viss bērnišķīgais jautrums, bezrūpīgie smiekli, jocīgā pārgalvība un nebēdība, kas viss piederēja viņai tik jauki. Arī ziedošais vaigu sārtums bij nodzisis un devis vietu klusam, piemīlīgam bālumam; acis nebij vairs nemierīgas un ugunīgas, bet rāmas un aukstas kā divi tumši spoguļi vai arī kā lieli, norimuši ūdens krājumi tikpat priekš, kā pēc aukas. Tomēr no sava spēka nebij viņas ne tik vien nenieka zaudējušas, bet gan pieņēmušas klāt, jo runājot tās stāvēja visā savā pilnīgā lielumā gan mierīgi un lēņi, bet taisni, pastāvīgi un caurspiedīgi otram runātājam un viņa acīm pretī. Prātnieks to sajuta pirmo reizi, bet stipri, tā ka viņam bij jānogriežas un savas acis jāpaslēpj, jo viņš nespēja vis nedz citu acu panest, nedz arī cita acīs skatīties. Arī Oļiniete bij uzsaukusi Lienai dažreiz: "Ko tu skaties manī tādām tik lielām acīm kā ortiem?"
Prātnieks, kas bij apsēdies Lienas padotā krēslā, sāka jautāt, kā nu klājoties, un vai neesot Irbēnos tagad garš laiks, kamēr Gaitiņi aizgājuši un šiem, Oļiņiem, vien jādzīvo visā mājā.
"Nu, garu laiku var pazīt un par to runāt tikai tas, kuram nav pašam īsta darba," Liena atbildēja.
"Jā gan; bet to jel jūs varēsat zināt, vai jums nepatiks tagad Irbēnos labāk dzīvot pa visu mājas platību nekā agrāk uz pusmājas?" Prātnieks jautāja tāļāk, gribēdams izdibināt drīz Lienas prātu; bet tūliņ arī gan pats sajuta, ka bij izskrējis par daudz tāļu klajumā un ka nu vajadzēs dabūt varbūt kādas bultas pierē, tāpēc būtu gan labprāt rāvis to jautājumu atpakaļ, ja vien spētu notvert.
Ko Prātnieks sajuta, tas bij arī tiesa un piepildījās, jo Liena zināja ņemt šādu viņa klajā izskriešanu vērā. Papriekšu tā uzlūkoja Prātnieku mierīgi, bet plaši un vareni, tā ka tam bij gandrīz jāsaraujas, tad sacīja lēnā garā: "Ja jūs, Prātniek, meklējat vēl kādus, kas pat Gaitiņu izdzīšanu jeb izskaušanu līdzpriecājas, bez tiem, kuri jums ir zināmi un darbojušies varbūt arī līdz, tad vairāk atrast jums gan nāksies grūt."
Prātnieks bez nekādas apdomāšanās un nogaidīšanas sāka veikli aizbildināties un stāstīt, ka pie Gaitiņu iziešanas nevarot būt nemaz viņa vaina, kā gan laikam ļaudis esot izrunājuši, bet drīzāk gan varot teikt, ka šis esot no savas puses darbojies uz to, lai kungi vecītim piedodot un atstājot viņus mājā tāpat. "Naudu," - tā viņš sacīja, "gan es vecītim aizdevu, bet to viņš man lūdza pavisam priekš citas vajadzības - priekš kāda parāda nolīdzināšanas. Bet ko nu lai dara, jo pasaulē ir daudzkārt jāsaņem par labu darbu ļauna alga."
"Jums, Prātniek, nemaz nav vajadzīgs pie manis aizbildināties un taisnoties," Liena it kā apmierinādama sacīja, "jo es neesmu un arī negribu būt nedz jūsu apsūdzētājs, nedz jūsu tiesnesis, bet, ja jūs domātu mani pārliecināt, ka esat nevainīgi patiesi šinī lietā, tad saku īsi, ka tas jums neizdosies, tāpēc atstāsim labāk šo valodu un runāsim, ja patīk, ko citu."
Prātnieks, lūpas kodīdams, cieta kādu brīdi klusu, sevī un par sevi sāpīgi dusmodamies, ka bij piegājis ar savu valodu tai riebīgai vietai tik tuvu, tā sakot, pa šāvienam un arī dabūjis veselas saujas skrošu acīs. Tomēr tas Lienas uzaicinājums runāt par kaut ko citu deva viņam atkal drusku cerības. Bet tagad viņš sargājās uzmanīgi ar savu valodu tāļu klajumā nākt, bet palika arvienu labāk kādu soli tuvāk pie mežmalas, caur ko atkal sarunāšanās ne tikvien lāgā neveicās, bet Prātnieks nedabūja arī nenieka tuvāk pārliecināties, kādu prātu īsti Liena tur tagad uz viņu.
No šās dienas vecais Oļiņš gan drusku atdzīvojās un sāka rūpēties joprojām par savu saimniecību, bet agrāku laiku miera un rūpības viņam tomēr trūka, kaut sieva rāja viņu par to ik dienas un, kā tika dzirdēts, devusi kādreiz pat ar dūri mugurā, kliegdama, ko vienādi te pūšot kā meža balodis, vai neiešot vis pie darba rīkošanas! Kad neesot gribējis gādāt, tad nevajadzējis arī ņemt otras mājas, jo nu ar šādu galu būšot jāizput no abām. Tomēr arī viss tas daudz nelīdzēja, un vecais jautrums Oļiņam vairs neatnāca.
Kādas nedēļas pēc Jurģiem Liena taisījās iet sērst jeb ciemoties pie Oļinietes radiem kādas divi jūdzes tāļumā. Oļiniete to viņai labprāt novēlēja, un tā kādā jaukā sestdienas dienā devās Liena ar nastiņu rokā uz ceļu, solīdamās būt mājā ne agrāk kā varbūt otrdienas vakarā.
Otrdienas vakars pagāja, bet Liena neatnāca. Oļiņi gaidīja viņas visu trešdienu, bet nesagaidīja. Ceturtdienas rītā sūtīja kādu cilvēku braukšus turp, uz kurieni Liena bij solījusies iet. Taī pašā dienā pret vakaru atbrauca tas izsūtītais cilvēks atpakaļ ar to ziņu, ka Liena neesot nemaz tur bijusi, kurp solījusies iet, un neviens neesot viņas redzējis. Šī ziņa iztraucēja Oļiņus ļoti un it īsti pašu saimnieci, jo tāda pazušana nevarēja vis nozīmēt nekā laba. Tūliņ sūtīja atkal citu cilvēku uz Annužu, var būt, ka tā zināšot kaut ko stāstīt, bet Annuža, kā viņas saimnieki teica, neesot arī pati no pagājušās sestdienas mājās manīta, un nezināms, kurp aizgājusi. Oļiņos cēlās tūliņ tās domas, ka viņas abas būšot aizbēgušas Gaitiņiem līdz; bet kur paši Gaitiņi atrodami, tas nebij zināms nevienam, un tāpēc par tāļāku meklēšanu nevarēja nekā domāt. Oļiniete iekrita atkal savā krampju un pustrakuma vājībā nevis aiz Lienas žēlabām, bet aiz dusmām, ka Liena ir nogājusi varbūt pie Gaitiņiem. Daudz, daudz mīļāk viņa dzirdētu to ziņu, ka Liena ir atrasta kaut kur pagalam, nekā būtu šinīs bailēs, ka viņa ir, kas zin, savienojusies ar Kasparu. Agrāk šādos trakuma un plosīšanās brīžos Oļiņš raudzīja viņu apmierināt gan ar Dieva vārdiem, gan citādi, bet tas pēc šām ziņām un izsacītām domām sēdēja atkal savā kaktā durns un vienaldzīgs pret sievas trakošanu.