BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

III

Slātavas sudmalas stāvēja tanīs dienās arvienu malēju pilnas, jo tagad bij jau iekulti jauni rudzi, un tāpēc ikkatrs steidzās, lai tiktu atkal pie mīļās maizītes, bez kuras bij dažs pavadījis vairāk dienu un pat kādu nedēļu. Šis mazais piemeklējums - laikam, lai cilvēki neaizmirst, kas ir maize, - bij uznācis ne tikvien nabagākiem, bet arī dažam turīgam saimniekam, kuram nebij vien iekrāts labs maizes padoms uz priekšu, jo pagājušais gads bij drusku skopāks nekā citi gadi tanīs laikos, tādēļ nākošā ziema iztukšoja jau pati vien savu krājumiņu jeb savus piebērtos apcirkņus, tā ka šā - nākošā gada pavasarim bij jālied jau vecos krājumos un magaziņās, bet vasarā lasīja kaut kādus naudas grasīšus kopā un meklēja graudiņu tāļumos, tomēr pēc auga arī tāļumi arvienu lielumā un nebij pēdīgi vairs pārsniedzami, kaut gan tos nevarēja nebūt līdzināt ar Jēkaba laiku maizes zemes tāļumiem.
Sudmalās, kuras tagad bij saņēmis un valdīja Šrekhubers uz savu roku, trūka pa vasaru ūdens, tāpēc malējiem vajadzēja gaidīt dažas dienas, līdz pienāca malšanas kārta. Pašām pirmām vajadzībām gan pamala visur mājās uz tēvu tēvu rokas dzirnavām, bet visi lielākie malieni bij jāved uz sudmalām. Pa vasaru, kamēr pie malšanas bij mazāk darba, melderis Šrekhubers līdz ar saviem puišiem darbojās pie sudmalu pārtaisīšanas, kas viņam bij jāpadara pēc nolīguma, un šī vien bij tā lieta, kādēļ Šrekhuberam šās sudmalas bij atdotas uz nomu, jo viņam līdzīgu darba sapratēju un padarītāju nevarēja atrast. Gan, kā dzirdēja, mērnieks pūlējies stipri lielu kungu pierunāt, lai nedod, un lielskungs nebūtu arī patiesi devis, ja būtu bijis cits, kuram var uzticēt pamatīgu sudmalu pārtaisīšanas darbu.
Malēji dzīvodami runāja gan šo, gan to, bet arvienu vai nu par pagājušiem, vai par esošiem, vai arī par gaidāmiem mērnieku laiku notikumiem, kuri deva vēl joprojām iemeslus jaunām spriešanām un valodām. Slātavieši pēc zemes izdalīšanas bij izšķīrušies divos pavisam pretīgos pulkos: tie, kuri bij ar mērīšanu mierā jeb kuriem bij labi iemērīts, runāja par mērnieku un viņa darbiem tik vien labu un priecājās uz gaidāmo goda maltīti; turpretī tie, kuri nevarēja būt ar mērīšanu mierā, bij īgni un ļaunīgi uz visiem viņa darbiem, kā arī uz pašu goda maltīti. Šis divējādais gars bij nomanāms stipri vien arī allaž malēju starpā, un pie pēdējās puses piederēja jeb - labāk sakot - viņu vadīja pats melderis Šrekhubers, kaut gan viņam pašam priekš sevis nebij ar mērīšanu nekāda daļa.
Kādu dienu atbrauca uz sudmalām arī Prātnieks un palika tur tāpat dažas dienas, tomēr nevis vienādi un no vietas, bet tik brīžu brīžam, jo drīz viņam bij jāiet uz kalnu pie mērnieka cienīga tēva, drīz jābrauc uz māju un citur; bet visu to laiku, kuru pavadīja sudmalās, stāstīja arvienu, kā svinēšot goda maltīti, un uzteica visus mērnieku darbus, kur atkal pretinieku viņam nekad netrūka. Pa vidu dauzījās arvienu kāds piedzēris vecītis ar melnu šķidru bārdu, pašaurām acīm un plākstera papīru uz deguna. Runāja, ka viņš esot kāda atstatāka saimnieka algādzis, uzklīdis no pilsētas vai citurienes, kā to arī varēja pazīt pie viņa apģērba un izturēšanās. Viņš runāja arvienu līdz, it kā pa pusei murgodams, bet neviens nevarēja īsti izprast, pie kuras puses viņš turas, jo brīžam runāja pa mērniekam, brīžam atkal pret viņu un uzturēja ar jokiem malējus allaž pie jautrības, un tie redzēja viņu labprāt savā vidū, kur tas prata griezt valodu arvienu pie mērnieku būšanām, pamudinādams runāt un izsacīt domas pat par noslēpumu lietām. Tāpēc ka šis vīriņš nebij gandrīz nekad skaidrā galvā, malēji iesāka saukt viņu par "reiboņu".
Kādu dienu bij ievilkusies atkal asa sarunāšanās starp Prātnieku un Šrekhuberi par tiem robežu pārlūkošanas komisijas locekļiem, kuri braukuši no valsts puses. Viņiem abiem bij, kā zināms, starp malējiem katram sava pulka asu piekritēju.
"Kādēļ gan šādās vietās un šādās darīšanās liek klāt vīrus no pašu zemnieku kārtas?" - tā Šrekhubers runāja. "Vai gan tādēļ, lai palīdz netaisnību apstiprināt un spēkā vest? Lai palīdz lielākiem un bagātākiem mazākos un nabagākos vēl vairāk apspaidīt? Viņiem, kuri pazīst un zin savas kārtas kaites un grūtumus, kuri pārzin ikkatra saimnieka dzīvi valstī, bij jāstāv gan priekš mazākiem, jo priekš lielākiem stāv jau bez viņiem citi lielāki; viņi ir likti gan drīzāk mērniekam par pretiniekiem nekā par palīgiem un piekritējiem; viņiem nevajadzēja vis uzticēties mērnieka vārdiem un viņa vilktām robežām uz ruļļa, bet aplūkot ikkatra saimnieka zemi uz vietas, jo viņi paši, būdami zemnieki un saimnieki, varētu visvieglāk netaisnību un vainas ieraudzīt. Bet vai viņi ir izdevuši kādam apspiestam taisnību? Lai liecina to, kurš var, no visiem šiem malējiem!"
"Neviens, neviens, neviens!" - tā liels pulks atsaucās.
"Var gan, var gan liecināt!" Prātnieks un daži citi atsaucās arī.
"Nedz var liecināt, nedz nevar liecināt," "reiboņa", uz maisa sēdēdams un snauzdams, viens pats beigās noņurdēja.
"Tad sakāt un pierādāt tie, kas gribat liecināt, ka komisija ir izdevusi apspiestiem taisnību, - cik atrodas tādu vietu, kur tas ir darīts?" Šrekhubers teica.
"Tādu vietu var pierādīt vairāk nekā vienu," Prātnieks atbildēja, "jo cik nav to saimnieku, kuriem ir pie pārlūkošanas robežas pārtaisītas?"
"Ak to jūs saucat par taisnības izdošanu?" Šrekhubers iekliedzās ar piktumu, jo lēnā garā viņš nespēja par tām lietām runāt. "Tāda pārtaisīšana nav vairāk nekas kā taisnības iemesls pie netaisnības apslēpšanas, ar ko ļautiņiem apmānīt acis un viņus apmierināt, jo pie robežu izvilkšanas pirmā galā tādās vietās ir pieņemts arvienu vairāk zemes, nekā grib jeb pavisam var paturēt, lai komisijai tiek slavas pēc ko atlaist; bet pie lietas jeb īstas taisnības nav viņi ķērušies nekad. Īsta vaina jeb sakne šaī lietā nav vis jā meklē pie pašiem komisijas locekļiem, bet pie viņu izvēlēšanas, jo tur bij jāņem no ārvalstīm un tādi, kuriem pašiem nav pie mērīšanas nekādas dalības. Es nemaz negribu sacīt, ka šie komisijas locekļi ir sirdī ļauni un netaisni cilvēki, bet viņi nav bijuši tik stipri, ka spētu stāvēt netaisnības kārdinājumiem pretī."
"Bet, kad viņi no visas valsts ievēlēti un uz taisnību zvērējuši, tad viņiem vajaga arī gan pret netaisnību pastāvēt," kāds malējs teica.
"Tas mute man zvēr, bet tā vēder grib ēst," "reiboņa" iemuldēja vidū.
"Cilvēks tomēr paliek cilvēks ar visiem vājumiem arī zvērēdams," Šrekhubers runāja tāļāk, "un, ja kādam, ar visai lieliem kārdinājumiem kaujoties, paliek kādu reizi taisnība atstatu, tad viņš nav vis notiesājams tūliņ par netaisnu, bet par vāju ar netaisnību karot. Ja izsalkušu liek par maizes sargu, tad viņa nevar tiesāt visai bargi, ja tas ņēmis dažus kumosus priekš sevis, un zemnieks pēc zemes ir izsalcis arvienu - tāpat kā žīds pēc naudas. Atrodas gan cilvēki, kuriem ir taisnība viss viņu svētums un stāv pārāk par visām pasaules vajadzībām; bet kur mēs tādus vien ņemsim? Tādi ir atrodami varbūt tik starp tūkstošiem. Tomēr par tādiem, kuri ir par aizstāvētājiem vēlēti un ar to spēku un tiesību, kas viņiem rokā, dara netaisnību, nāk visgrūtākie lāsti."
"Tas tiesa, tas tiesa!" - tā daudz balsis Šrekhuberam piekrita. "Bet arī tas tiesa, ka mērnieks, pagasta tiesa un muižas valdība parādīja taisnību pie Gaitiņu izraidīšanas no mājas," "reiboņa" sacīja.
"Jā, jā, kā tad! Vai tur netika taisnība parādīta?" Prātnieks, "reiboņam" priecīgi piekrizdams, izsaucās.
"Jā, parādīta tur tika gan taisnība un tad vairāk nekā kā tik parādīta, lai pēc tam var darīt jo drošāk tūkstošu reižu lielākas netaisnības nekā tā parādītā taisnība," Šrekhubers atbildēja.
"Tas nu ir gan Dievam tiesa, ka mērnieks caur Gaitiņu izdzīšanu izrādījās pasaules priekšā par taisnu," kāds no malējiem sacīja, "bet viņu īstie izdzinēji bij gan citi, kuri stāvēja mērniekam aiz muguras. Ar vārdu sakot, jaunais Gaitiņš bij kādam vīram precības lietās pretinieks - šis tad iekārināja Oļiņus uz Gaitiņu māju, iedeva pats vecam Gaitiņam divdesmit piecus rubļus naudas un piemānīja viņu slepen, lai dod tos mērniekam uz labu robežu iztaisīšanu, bet pats gādāja atkal par to, ka tas vieglprātīgais nabaga vecītis ar to Jūdasa kumosu aizrītos, ko bij no viņa saņēmis. Oļiņi gan savu mērķi sasniedza un Gaitiņu māja viņiem tika, tas ir Dievam tiesa, un to zin Dievs un cilvēki, jo viņu dzīve ir nu otrtik liela, bet, vai arī laime būs otrtik liela, tas vis nav ticams, jo pats Oļiņš staigā vienādi kā satriekts un bez dzīvības; bet sieva, kura it īsti kāroja pēc šā tuvākā nama, ir kļuvusi otrtik neganta, nikna un gandrīz kā pa pusei traka īsti pēc tam, kad audžumeita Liena nozuda, caur ko tam, kas iegrūda Gaitiņus caur kārdināšanu bojā, iznīka arī tā alga, kura bij par šo darbu no Oļinietes apsolīta. Pie visa tā ir jau gan Dieva pirksts parādījies: bet redzēs, kas dzīvos, ko viņš darīs tāļāk, jo vai gan šaī lietā vien būs Dievs mazais bērns?"
Šo dzirdot, visu malēju acis griezās ar brīnīšanos uz Prātnieku; kurš pa visu to brīdi tvīktin tvīka; arī pats Šrekhubers klausījās ar uzmanību.
"Bet vai neviens nezin, uz kurieni tie Gaitiņi aizgāja un kur palika?" "reiboņa" jautāja.
"Tā nezin neviens, tas Dievam tiesa," tas pats malējs atbildēja. "Liena ar Annužu arī gan citur nebūs kā pie viņiem."
"Jā, vai tas nezināms, ka par tādiem atgadījumiem dažādas valodas izpauž, kur tomēr nav vainīgs neviens cits kā tik paši apvainotie, itin kā arī še pie Gaitiņiem," Prātnieks sacīja, pret mūri atspiedies un kaut kādu kociņu graizīdams, kas bij allaž viņa ieradums īpašos brīžos, lai nav acis jānolaiž bez iemesla.
"Bet tas arī ir zināms, ka šādos atgadījumos paliek dažs vainīgais neapvainots," Šrekhubers atteica, "un tomēr līdz laikam vien tas tā var iet, jo sodība panāks ikkatru - viņa pazīst netaisnības pēdas arī pēc gadiem un dzenas tai pakaļ."
"Dzīties varbūt viņa dzenas gan, bet panākt vis ikkatra nepanāk," "reiboņa" sacīja.
"Panāk gan, tas ir Dievam tiesa," - tā tas pats malējs atteica, "kaut arī dažu brīdi vai trešā vai ceturtā augumā."
"Nu, tādās vietās, kur Dieva sodība kavējas tik ilgi, ir jānāk cilvēkam ar savu sodību laikāk vidū," Šrekhubers sacīja, "jo dažs neatstāj pēc sevis neviena auguma; bet, ja arī atstāj un ja sodība piemeklē tik viņa pēcnākamus, tad tomēr viņš pats izbēg gan sveikā, tāpēc ir visuīstais padoms tas: tos, kuri pie cilvēcības noziedzas, arī pašiem cilvēkiem tiesāt."
"Nu, nekas, meldera kungs, ja arī šaī pasaulē izbēg, tas tomēr viņā pasaulē vis neizbēgs, tas ir Dievam tiesa," pieminētais malējs runāja, "jo Tas Kungs saka, ka viņam pieder atriebšana, tāpēc cilvēkam nav vis jāsteidzas priekšā."
"Kungam lai paliek to grēku atriebšana, kuru cilvēki nevar zināt vai aizsniegt," Šrekhubers runāja ar pilnu dūšu, "bet citus visus, kurus viņš kavējas piemeklēt, lai piemeklē cilvēki paši, jo tos viņš atvēl cilvēkiem caur to, ka dara viņus tiem zināmus, bet pats nepiemeklē. Ja jūs, slātavieši un čangalieši, nebūtu šaī lietā tik gļēvi, tad jūs arī netiktu tik daudz krāpti, nedz arī jums būtu jācieš tik daudz netaisnības. Pie malas ikkatru blēdi un viltnieku no lielākā līdz mazākam ar visiem tādiem pašiem palīgiem, palīgu palīgiem un vidutājiem! Gan tad pēc tam jūs dabūtu taisnīgas izmērīšanas no tādiem mērniekiem, kuri nedrīkstētu vis būt pieietami."
Visi malēji, to dzirdēdami, sāka skatīties ar izbailēm cits citam acīs un savā starpā čukstēt; arī "reiboņu", kurš sēdēja arvienu kā snauzdams, bij šie vārdi iztraucējuši, un Prātnieks, gribēdams laikam savu izbaidīšanos slēpt, sāka runāt mērniekam par labu: "Tik grūtā darbā, kāds mērniekam ir, zināms, nav iespējams visiem pa prātam iztikt, nedz arī visiem pēdējo taisnības svaru izsvērt, jo, kā pats mērnieka cienīgs tēvs saka, tas arī ir tiesa, lai tie, kas viņu pārsaucot, ka dalījis zemi netaisni, pārgriežot paši jel kliņģeri tā, ka ne viena, ne otra puse neesot par kādu grauda daļu smagāka, un tad lai tik meklējot zemēs dalīšanā netaisnības."
"Kas nav nosverams un izlīdzinājams, to arī neviens par netaisnību nesauks," Šrekhubers atteica, "bet še ir runa tik par tīši darītām un darāmām netaisnībām, kuras darīja un dara par naudu un citām dāvanām. Visa tā dāvanu bezgalība gan nesniedzas līdz taisnības pārgrozīšanai, jo liela daļa pielipa pie vidutāju pirkstiem Prātniek, kādēļ jūs skatāties savos pirkstos? - labas zummas iztecēja arī caur to palīga mērnieku caurām kabatām, kuri nevarēja nemaz pie netaisnības darīšanas tikt, nedz arī uz to domāja; bet tomēr lielums no naudas un citas dāvanas gandrīz visas sagāzās tādās vietās, kur viņas, un īsti ievērojamākās, panāca un piepildīja to, uz ko viņas bij sūtītas. Pērn nabaga čangaliešus cietināja par dāvanu vešanu - un īsti tādēļ, ka pirmam no viņiem bij misējies piebraukt pie jaunāko palīgu durvīm, bet šogad var sadzīt veselu ganību vēršu pie mērnieka durvīm, ir tad vēl nebūs par daudz." Šrekhubers, kā likās, runātu gan vēl vairāk, bet viņam bij patlaban jāsteidzas projām pie darba.
"Jā, pērn klaušināja, klaušināja, bet Dievs zin vai pienāca tos blēņu mērniekus vai ne? Laikam čangalieši, kā izmānīti, tā palika," "reiboņa" sacīja.
"Ko tur nu vēl vairāk!" kāds malējs atsaucās. "Tādiem nesadzīs pēdu ne ar suņiem, lai dzen, cik grib."
"Lai nu viņi domā uz ko domādami, bet to es ticu stipri, ka cits neviens nav bijis kā vien tas pats Grabovskis ar kādiem citiem pasaules vazankām," Prātnieks runāja, jo viņš tagad, pēc tam kad Šrekhubers bij aizgājis, jutās drusku drošāks.
"Kurš nu citādi var domāt?" kāds cits malējs sacīja. "Tā lieta ir skaidra kā zelts. Grabovskis iekrita no tā paša laika uz reizes kā dzelmē - pie tam vien jau var saprast, ka cits nav bijis."
"Kur nu vēl cits?" pazīstamais pirmais malējs atsaucās. "Tas Dievam tiesa, ka Grabovskis bij un bij. Tādās lietās, zināms, negrib neviens savas mutes dzisināt, jo, kas zin, var dabūt vazāties gadiem ap tiesām par liecinieku viena paša vārda dēļ; bet tas ir Dievam tiesa, un šinī vietā es varu to pasacīt, ka Grabovskis nodzīvoja priekš tam dienu un nakti tepat Slātavā ar visiem saviem palīgiem. Bet kurš nu ies par tādām lietām pļāpāt un ko tur vairs izdarīs."
"Jā, bij gan viņš izskatā tikpat kā otrs mērnieka cienīgs tēvs, neviens viņa par citu nedz turēja, nedz arī varēja turēt," kāds no atstatāka kakta sāka runāt. Prātnieks un citi paskatīdamies pazina to kalpu runas vīru ar sacelto lielo apkakli, kuru tas valkāja tāpat cauru gadu un tabaku sūkāja ikkatru brīdi. "Tu jau, Prātniek, atmini gan," viņš runāja tāļāk, "to reizi, kur mēs, runas vīri, viņam ienākot, sacēlāmies kājās; pīpes noslēpdami, jo domājām, ka nāk patiesi mērnieka cienīgs tēvs," Prātniekam vis šī stāstīšana nekādi nepatika, īsti ka šis kalpu runas vīrs, kurš nebij nekā ievērojama izdarījis, skaitīja sevi pie "mēs".
"Jā, Svītras krodzinieks bij arī Grabovsku noturējis par mērnieka cienīgu tēvu," kāds cits malējs stāstīja, "jo gar turieni viņš aizbraucis ar visiem palīgiem no Čangalienas; dzēruši un dziedājuši kā nejēdzīgi. Svītrinieks pats, drīz pēc tam ar mani saticies, stāstīja un prasīja, kurp esot tanīs dienās mūsu mērnieka cienīgs tēvs līdz ar jauniem kungiem aizbraucis, jo šis viņu skaidri pazīstot no muižas kunga kāzām. Es tūliņ sacīju, kaut gan vēl viss tas brākšķis, kas nāca pēc tam, nebij zināms, ka tas nebūs tiesa, jo tanīs pašās dienās mērnieka cienīgs tēvs šaudīja mūsu purvā rubeņus."
"Pag, mans brālis, labību pirkt braukdams, teicās kādā pilsētiņā Grabovsku redzējis," atkal cits malējs runāja. "Tagad esot pavisam smalks kungs ar garu, melnu bārdu - negribējis viņu vairs nemaz pazīt."
"Kas nu kait smalkam nebūt, jo Dievs zin cik naudas neiznesa no čangaliešiem," Prātnieks sacīja ar drusku nomanāmu skaudību uz Grabovsku.
"Viņas trešdienas vakarā bij arī pie meldera kunga kāds svešs stalts kungs ar garu melnu bārzdu," meldera puisis, pie sudmalu kurvja stāvēdams, kā aiz gara laika ieminējās.
"Ak vai tas, kurš palika še pa nakti?" "reiboņa" kā puspamiegam jautāja.
"Nē, rītā viņa vairs nebij," puisis atbildēja. "Es nedabūtu viņa varbūt nemaz redzēt, ja kungs neaizsūtītu manis uz krogu pēc alus. Priekšistabā pudeles noliekot, tas svešais sēdēja runādams, lūk, tur, pie loga, taisni pret durvju šķirbu, kur tad drusku viņā paskatījos."
"Ā, tas ir bijis laikam mans parādnieks," "reiboņa" kā atdzīvodamies sacīja. "Vai viņš neraustīja valodas?"
"Laikam neraustīja vis. Bet es arī gan tik pāra vārdus dzirdēju un tos pašus vāciski," puisis atbildēja.
"Viņi būs norunājuši laikam par vepru pirkšanu, jo tas kungs ir pilsētiņas miesnieks," -tā atkal "reiboņa".
"Nebij vis par vepru pirkšanu, un miesnieks arī viņš nevarēja būt," puisis atbildēja. "Es vāciski īsti nesaprotu, bet tā izlikās, ka runāja par nākšanu atkal pēc kādas nedēļas."
Tikām Prātnieks ar citiem malējiem bij uzņēmis valodu atkal par mērnieka būšanām, kur viņš mēģināja apgāzt un norādīt par traku valodu visu, ko bij Šrekhubers runājis. Bet, lai nu Prātnieks grieza kā griezdams visus mērnieku darbus par labiem, tad tomēr daudz malēji viņam cieti pretojās, aizskardami pie visiem blēdības un viltības darbiem Prātnieku pašu kā biedri līdz, kaut gan ne ar visai taisniem vārdiem, tad tomēr tā, ka viņš varēja to labi saprast.
"Lai nu būtu bijis šā vai tā," Prātnieks beidzot sacīja, "jo kurš cilvēks gan ir bez savām vainām un kurš darbs bez saviem trūkumiem? Un vai gan tādēļ vajaga turēt pašiem cilvēkiem citiem uz citu ļaunu prātu? Ja arī līdz šim ir bijis kaut kam kas uz sirds, tad lai met to tagad, kur tuvojas liela saderības un mīlestības diena, visu pār galvu. Mērnieka cienīgs tēvs sniedz uz to pirmais abām valstīm roku, izrīkodams tādu maltīti, kādas mēs, runas vīri, nebijām nemaz prasījuši, nedz arī pat iedomājuši."
"Lai gan runas vīriem bij spēks rokā, ko tie nospriestu, tas paliktu," pazīstamais kalpu runas vīrs Prātniekam aiz muguras iesaucās. Bet Prātnieks, gandrīz nemaz neapstādamies, runāja taļāk: "Tāpēc valstīm pienākas to ar pateicību saņemt un visas izdaudzinātās valodas aizmirst, lai varam taī gaidāmā dienā savienoties pilnā brālībā un saderībā."
"Es vis uz tām asaru dzīrēm neiešu," tas pazīstamais malējs atteica, kurš bij līdz ar Šrekhuberi ciets mērnieka un Prātnieka pretinieks, "neies arī laikam, tas ir Dievam tiesa, daudzi citi saimnieki. Dzerat vien tās asaras paši, kuri esat viņas izspieduši, un ēdat to labumu, kuru esat nabagiem izkrāpuši."
"Jā, jā, dzerat, ēdat vien paši, neiesim, neiesim!" daudz malēji atsaucās it kā vienā balsī.
"Vai tu to saki uz mums, runas vīriem?" Prātnieks uzkliedza.
"Jo runas vīriem ir spēks rokā," - tā tas ar to lielo apkakli krita vidū.
Šrekhubers, kurš nāca patlaban pa trepēm augšā, šo Prātnieka uzkliegšanu dzirdēdams, kliedza viņam pretī, tā ka lielapkaklis nedabūja vis sava papagaja teikuma pilnīgi izsacīt. "Lielīties ar savu runas vīrību - to jūs zināt gan, bet kur un kādi ir jūsu darbi? Valsts dienas - tās jūs zināt mērniekam pārdot par zirņu putru, vairāk nekā."
"Kas par zirņu putru?" Prātnieks atsaucās. "Uz goda maltīti nav neviens piespiests iet, bet norunāto naudu varēs saņemt pie valsts valdības ikkurš."
"Nu, to saki tik tad, kad ir jau kāds dabūjis," Šrekhubers atteica, "bet uz to jūsu slavēto goda maltīti ies tik vien tie, kuri ir caur dāvanām un viltību ko panākuši, un arī kādi nelieši - diedelnieki, bet goda saimnieki sargāsies no tādām miega zālēm."
"Tas ir Dievam tiesa, ko meldera kungs saka," pazīstamais malējs apstiprināja.
"Jūs, meldera kungs, zināt tik vien visu nicināt, kas nav nemaz grūt, bet, kad jums pašiem būtu jādara, Dievs zin vai tad labāk padarītu!" Prātnieks runāja. "Jo tas ir zināms, ka citus tiesāt mums ļoti patīk."
"Kā es, tādās vietās būdams, darītu, tas ir pavisam cita lieta, par kuru tagad nevar nemaz runāt tādēļ, ka es neesmu bijis darītājs," Šrekhubers atbildēja, "un, ja es arī darītu nepareizi, tad caur to netiktu vis viņu nepareizība aizbildināta, un par mani tad spriestu un varētu spriest tāpat, kā tagad spriež un var spriest citi par viņiem, jo, kad kāds ir gājis klaji darboties it kā uz skatuves, tad skatītājam ir tiesība par viņu spriest un tiesāt. Tas nav tik šaī lietā vien tā, bet visā pasaulē un visos laikos. Mazākās lietās spriež, zināms, tam brīžam vai arī drusku vēl nākamībā tik cilvēku mēles, bet lielākās lietās runā tādu valodu raksti arī pēc simtiem un pat pēc tūkstošiem gadiem."
Vēlāk pēc šās sarunāšanās pa krēslas laiku Prātnieks bij sapulcinājis ap sevi tos malējus, kuri turēja uz mērniekiem, kā arī uz viņu pašu labu prātu un negribēja vis no goda maltītes atrauties. Viņš tiem piekodināja neklausīties tādās nieku domās un valodās, kādas te šodien esot dzirdamas, jo tās daži perinot un izpaužot tik aiz skaudības, tāpēc ka tādiem ļaudīm patīkot vest tik mērnieka cienīgu tēvu ar valstīm nesaderībā caur to, ka mēģinot griezt visu uz ļaunu un pulgot arī pašu goda maltīti, kura esot tā slavenākā draudzības un cienīšanas zīme no mērnieka cienīga tēva. Citādi, kā redzams, vairs spītēt un kaitēt nevarot kā vien caur iemusināšanu no goda maltītes atrauties. Dažs vieglprātiņš un pretinieks gan varbūt ļaušoties no tādām nicināšanas valodām piekrāpties, bet pie gaišiem un prātīgiem cilvēkiem viņas nepaspēšot nekā un tikšot uzlūkotas vienīgi tik par dumpja celšanu.
"Lai nu iet citi vai neiet uz goda maltīti, bet es iešu gan," kāds vecis sacīja, "jo neiedams tik sevi vien izspītēsi, vairāk nekā."
"Tas tiesa, tas taisnība! Es arī iešu, es arī!" visi tie sapulcinātie malēji, kuri, zināms, bij tik saimnieki, cits pēc cita atsaucās.
"Nu labi, labi! Tas ir pareizi un krietni," Prātnieks runāja tāļāk, "bet man jādara jums zināma kāda svarīga noruna, par kuras izplatīšanu goda maltītes pušķošanas komiteja ir apņēmusies gādāt. Bet iepriekš es jums pieminu, ka tā noruna jāizplata tik vien slātaviešu, bet nebūt čangaliešu starpā - čangaliešiem lai paliek viņa par noslēpumu. Tā lieta ir īsti šī: jūs būsat arī dzirdējuši, ka goda maltītē dos vairāk smalku ēdienu citu pēc cita?"
"Kā tad, kā tad!" malēji atsaucās.
"Nu jā, labi! Pirmais ēdiens nāks, kā tas arvien ir, vienkāršs un tāds, kas visiem vairāk parasts, un pēc tam tik arvienu smalkāki un gardāki. No tā pirmā ēdiena tad mums, slātaviešiem, nevajaga ēst gandrīz nemaz, bet skubināt tik čangaliešus, lai ēd, jo, ka citi ēdieni arī vēl nāks, tas nebūs viņiem zināms, un, ja kāds būtu par to dzirdējis, tad sakāt, ka tas ir tik izrunāts vien. Kad nu čangalieši būs no pirmā ēdiena aizēdušies, tad tie citi, smalkie, paliks tik mums, slātaviešiem, vien. Šo norunu izplatāt arī starp citiem, bet, zināms, tik starp uzticamiem slātaviešiem, jo, kad čangalieši dabūs zināt, ka viņus tik vien māna, tad ir viss par velti."
"Vai dzirdi, Andž, tas ir ļoti gudri izdomāts," kāds malējs pusbalsī iesaucās.
"Zināms," Prātnieks atteica, "kādēļ gan lai slātavieši, kuru runas vīri vienīgi ir to svētku godu izkarojuši, dod viņiem pie visa vienādas tiesības? Jo vai nav diezgan, kad viņi dabū dalības pie viena ēdiena un pie dzeršanas? Runas viņi dzirdēs tāpat, dancot un dziedāt varēs arī, cik vien gribēs."
Pēc tam Prātnieks, kad bij vēl kādu brīdi ar viņiem sarunājies, aizsteidzās projām, kā pats sacīja - "darīšanās", atstādams savu malšanas kārtu kāda cita malēja ziņā; bet tie, kuriem viņš bij savu noslēpumu uzticējis, palika vēl labu brīdi kopā, priecīgi čukstēdami.
"Reiboņa" bij nogājis pa to starpu gulēt malēju istabā uz lāvas, kura stāvēja paaugstu gar sienu no tām durvīm, pa kurām jāiet meldera istabā, līdz krāsnij. Virspus krāsns starp malēju istabu un meldera priekšistabu sienas nebij, un, ja meldera priekšistabā dega svece vai lampa, bet malēju istaba bij tumša, tad pa krāsns augšu spīdēja gaisma malēju istabā. Kad melderis iegāja pēc tam labi vēlu uz gulēšanu savās istabās un malēju istabā nebij neviena cita kā tik "reiboņa" uz savas lāvas, tad viņš nolēca veikļi no tās, nopūta to lampiņu, kura tur malēju istabā patumši dega, pēc tam uzlēca atpakaļ uz lāvas un skatījās pa vaļējo krāsns augšu meldera priekšistabā, no kuras spīdēja pa turieni gaisma. Pie visa tā nebij "reiboņas" vaigā redzams nekas no piedzēruma, nedz no dumjības vai gļēvuma, kā allaž un vēl jo vairāk nesen, kad viņš taisījās gulēt iet, jo tad spēja tikko uz kājām turēties un ar citu labsirdīgu malēju palīgu sasniegt lāvu.
Kamēr "reiboņa" lūkojās pa krāsns augšu meldera dzīvoklī, tikām pavēra kāds malējs no nama puses durvis un iesaucās: "Ē, vai te tumšs? Vai neviena nav iekšā?" - bet, kad nekādas atbildes nesagaidīja, tad gāja atpakaļ, jo "reiboņas" viņš tumsā redzēt nevarēja, kurš pēc tam nolikās atkal savā vietā, un, kad malēji ienākuši uztaisīja uguni no jauna, tad krāca gulēdams atkal kā ūdens plūdu laikā sudmalu brīvslūžās.
Otrā dienā atnāca "reiboņas" saimnieks pats uz sudmalām, jo viņš bij jau apnicis, gaidīdams puiša ar malienu mājā, un arī dzirdējis, ka tas par samalšanu nemaz nerūpējoties, bet tik dzerot un diedelējot. Saimnieks atnācis arī atrada, ka viss tas bij patiesība, jo maisi stāvēja vēl turpat nama dibenā kā sakrauti, un puisis pats dzīvoja visu dienu bez bēdas pa krogu dzerdams, snauzdams, klausīdamies, taujādams un muldēdams par mērnieku darbiem, par gaidāmo goda maltīti, jo šodien bij Slātavā tiesas diena, kādēļ arī ļaužu krogā nekad netrūka, un valodas par pieminētām lietām nemaz neapstājās, jeb - labāk sakot - nebij vairs citu tik svarīgu lietu, kuras spētu novērst slātaviešiem prātu no pieminētām būšanām, jo pat patīkamās kara ziņas par divu civilizētu un ievērojamu pasaules tautu asiņainiem cīniņiem un slavenām uzvarām, par ķeizara sagūstīšanu un par galvaspilsētas aplenkšanu nespēja traucēt slātaviešus no viņu kaislām sarunām. Arī še krogā turējās divas tādas pašas naidīgas partijas viena pret otru: tā, kura mērniekus aizstāvēja, un tā, kura viņus līdz ar goda maltīti lādēt lādēja, un bieži vien grasījās pierādīt vieni otriem savu taisnību ar dūrēm tik lielu šķelšanos bij zemes dalīšana sacēlusi. Ne tik vien še krogā un sudmalās, bet visur pa abām valstīm dzirdēja vai nu novēlam jeb sludinām mērniekiem un visiem viņu biedriem, kā arī tiem, kuri iekārojuši citu labumu, Dieva sodību, vai arī priecājamies uz goda maltīti un vēlam mērnieka cienīgam tēvam veselību.
Vakarā, kad jau bij labi tumšs, ieradās "reiboņa" atkal sudmalās un uzrāpās ar lielu grūtumu uz savas zināmās lāvas, iekrizdams tūliņ kā nāves miegā. Viņa saimnieks, kurš bij pa to laiku nācis jau pie malšanas kārtas, izpūlējās labu brīdi ap "reiboņu", gribēdams viņu uzmodināt, lai ejot uz māju pēc zirgiem, ka varot pārvest malienu mājā, bet tas bij viss velti, jo atmaņas viņam nebij itin nepavisam. Saimniekam zuda pēdīgi še visa pacietība, un viņš ar dusmām atteica "reiboņam" viņa līdzšinīgo algādža vietu, piesaukdams lieciniekus un solīdamies neizmaksāt vairāk neviena graša, kaut gan "reiboņa" no visa tā nedzirdēja un nesaprata ne vārda, ko gan saimnieks arī zināja; bet aiz dusmām viņš nevarēja savaldīties un nogaidīt tāda brīža, kur puisis būtu pie atmaņas vai arī pārnāktu mājā.
Vēlu vakarā ienāca malēju istabā un no turienes meldera dzīvoklī kāds slaiks vīrs pelēkā mētelī ar bašliku galvā un gandrīz pavisam aiztītām acīm. "Reiboņa", kuram guļot stāvēja ģīmis allaž uz durvju pusi, šim svešam ienākot, atvēra drusku acis un noskatījās viņā tik ilgi, kamēr varēja to bez galvas pacelšanas redzēt, un aizmiga atkal no jauna tik tad, kad svešais vairs nebij redzams. Citi malēji, kas bij arī istabā, nepamanīja no tā nenieka, jo viņi, kā zināms, skatījās tik ienācējam pakaļ; turklāt arī mazā lampiņa spīdēja tik vāji, ka cik necik atstatāk nebij nekas skaidri saredzams. Un, ja arī kāds būtu redzējis "reiboņu" acis atdarām, tad tur nebūtu tomēr nekā, ko likt vērā. Pēc kādas stundas "reiboņa" nokāpa kasīdamies un murgodams no savas lāvas zemē, sāka streipuļot pa istabu un atzvēlās pie durvīm it kā pie krāsns, kad grib sasildīties. Kādu brīdi pasildījies, skrēja nost un kliedza: "Kas velns tā par krāsni? Vējš vien kauc pa iekšu," -jo ārā bij stipra auka ar lietu, tādēļ pie tādas krāsns nevarēja vis daudz sasildīties; pēc tam viņš sāka grābstīties ap krāsni un ap sienām, meklēdams durvju. Par visu to bij citiem malējiem diezgan ko smieties, bet, kad "reiboņa" pēdīgi, gar logu krizdams, norāva un apdzēsa netīši lampu, tad visi sāka sirdīties un daži gribēja vainīgo pat pārmācīt, bet nevarēja tumsā notvert. Kāds malējs izgāja pēc savas sveces un, to uzdedzinājis, sāka meklēt līdz ar citiem nogrūstās lampas, bet neatrada viņas nekur. Pats "reiboņa" bij pa to starpu uzrāpies atpakaļ uz lāvas un gulēja tādā pašā neatmanīgā miegā kā papriekšu. Malēji, vēl kādu brīdi lampas meklējuši, izgāja visi sirdīdamies namā, jo kurš gan lai še priekš visiem savu sveci dedzinot? Tātad malēju istabā palika atkal "reiboņa" vien uz lāvas, un, kurš vien durvis no āras vai no nama puses pavēra, tas izgāja atkal tūliņ atpakaļ iesaukdamies: "Tumšs!" Melderis bij iegājis drīz pēc tam, kad tas svešais ienāca arī viņam līdz savā dzīvoklī un neiznāca vairs no turienes, tāpēc nebij neviena, kas gādātu par jaunu gaismu.
Pusnakts varēja būt jau pāri, kad atspīdēja no iekšas pār krāsni malēju istabā gaisma un drīz aiz durvīm meldera priekšistabā bij dzirdama puslīdz droša sarunāšanās vācu valodā. "Reiboņa" bij tūliņ nomodā un pakāpies skatījās pār krāsni meldera istabā, no kuras nāca tā gaisma un kurā bij dzirdama sarunāšanās. Viņš skatījās un klausījās labu brīdi un tad atkrita atkal piepeši uz lāvas un gulēja, it kā būtu pavadījis vairāk nakšu nomodā. Drīz atdarījās meldera istabas durvis, pa kurām iznāca tas pats svešinieks, pavadīts no meldera ar vēja lukturi rokā. Kad viņi abi bij izgājuši ārā un "reiboņa" palicis tumsā atkal viens pats, tad viņš ņurdēja pie sevis skaidrā vācu valodā: "Hm, hm, jā, jā! Nākošas piektdienas vakarā pa to ceļu gar veco kapsētu. Tas ir taī pašā vakarā, kurā būs saimniekiem maltīte."
Otrā rītā atradās pazudusē lampa turpat uz loga, un viņas vietā bij nozudis atkal "reiboņa"; bet šā zuduma jeb trūkuma nesajuta gan laikam neviens.
Tanī pašā dienā pēc pusdienas iebrauca vecākais palīga mērnieks Raņķis jeb Ranke, kā viņš pats savu vārdu rakstīja, pie vecā mērnieka Feldhauzena. Raņķis nebij redzēts labu laiku, jo slātavieši domāja viņu esam Čangalienā, bet tur viņš pēc robežu izdzīšanas vairs neuzturējās, un tagad bij Čangalienā jau pat izlīdzināšanas komisija savu taisnību izvadājusi.
Felhauzens saņēma Raņķi ļoti priecīgi it kā kādu sen ar nepacietību gaidītu vēstnesi. Viņš to ieveda tūliņ savā īpašā istabā un aiztaisīja durvis.
"Nu, Ranke, tad jūs pēdīgi esat tomēr atkal atradušies," viņš, cigāru ņemdams un Raņķim arī sniegdams, nemierīgi runāja. "Es sāku vai šaubīties, ka būsat pavisam vai pazuduši."
"Jā, man bij kādu laiku jāpazūd, lai jūs varētu no pazušanas glābt," Raņķis pusjocīgi atbildēja, pie kā bij redzams, ka šie vīri nestāv vis atstatu viens no otra.
"Nu jā, tad būsat gan izstaigājuši kā Dante vai pašu elli un varēsat pastāstīt daudz ko jauna," Feldhauzens, Raņķim krēslu paceldams un pēc tam pats apsēzdamies, sacīja.
"Jā, jā, bet viss, kas jauns, nav vis arī ik reizes jauks, un no elles to var gaidīt jo mazāk," Raņķis, cigāru aizdedzinādams, atbildēja.
"Nu tad būsat atraduši arī padomu, kā tam, kas nejauks, var stāties pretī, jo tā ir pestīšanas darba otrā puse," Feldhauzens, gribēdams drusku jokot, sacīja, bet varēja nomanīt, ka viņa prāts nestāv vis pie jokiem un ka viņš gribētu labāk, lai Raņķis griežas jo drīz pie nopietnības.
"Es neesmu vis pašvarīgs pestītājs, tāpēc izglābšanas padoms būs jāatrod mums abiem kopā," Raņķis atjokoja, "jo ir diezgan labuma, kad es spēju izmeklēt tik to, uz kuru pusi ir dzenamas pēdas tiem jeb tam, kurš pērn izvilka čangaliešos uz jūsu vārda un jūsu ezerā slepen tik bagātu lomu."
"Nu labi, labi, tad izstāstiet jel visu, ko esat izdibinājuši," Feldhauzens ar nepacietību sacīja.
Raņķis iesāka stāstīt.
"Pēc tam kad es biju pie jums pēdējo reizi, tad man, kā atminēsaties, nebij izdevies nenieka saklausīt, nedz arī pēdu sadzīt tiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem, kaut gan biju nodarbojies gandrīz visu gadu ar to vien; tik no pašu čangaliešu stāstījumiem, kuri skanēja pa visu valsti vienādi, varēja noprast, ka cits nav bijis gan kā Grabovskis, bet, kur viņš pēc tam palicis un kur tagad atrodams, tas nebij zināms nevienam. Arī visi klaušinājumi tuvu un tāļu pa laukiem un pilsētām palika bez sekmes; tik vien daži krodzinieki pa to ceļu, pa kuru tie krāpnieki bij braukuši uz dzelzceļa staciju, atminējās tādus kungus redzējuši, kādus čangalieši viņus apstāstīja. Pēc tam tad, kad še pēdējo reizi no jums aizgāju un kad visas pētīšanas pa ārpusi bij veltīgas, sāku darboties šepat pa Slātavu. Bet, kamēr es gribēju kļūt pie ziņām un ar noslēpumiem pazīstams, tikām neveicās nenieka, kaut gan varēja nomanīt, ka viens un otrs ko zin un ka šur un tur būtu kas atrodams, ja tik tie zinātāji uzticētos jeb iedrošinātos stāstīt."
"Bet vai Prātnieks nevarēja nekā līdzēt?" Feldhauzens jautāja.
"Itin nemaz, jo no sevis viņš nezināja nenieka vai nebij šaī lietā pats nekā piedzīvojis, un uzticības viņam trūka valstī jau tāpat kā man. Līdz ar to varēju nomanīt arvien vairāk un vairāk, ka valstī ceļas ienaids uz dalītājiem, kā arī uz citiem visiem, kuriem tur bij kaut kāda ziņa vai nu atklāti, vai tāpat. Velns zin caur ko ir nākušas gaismā šādas tādas mazas savstarpības, kas bijušas jums un arī man ar dažiem saimniekiem. Tās tad, labi izpušķotas, gāja un iet vēl tagad no mutes mutē pa visu valsti, un arī čangalieši ir jau no šās sērgas aizņemti. Visur kliedza par netaisnību un pat taisnības pārgrozīšanu aiz dāvanām; dažā vietā man sacīja tādas lietas gandrīz jau taisni acīs, un uzņemšanu atradu vairs tik vien pie tuvāk pazīstamiem; arī zirgu un viena paša zirga dabūt bij diezgan grūt, kaut gan agrāk gandrīz visur saimnieki tos piedāvāja. Visam tam nemieram, kā jau gan bij zināms, bet kas pēc izrādījās jo gaišāk, stāvēja un stāv joprojām priekšgalā Šrekhubers. Tātad man pazīstamam nebij vairs pavisam iespējams kaut ko izdabūt un īstās domas dzirdēt, tāpēc vajadzēja atrast citu padomu, lai varu būt viņiem līdzīgs un nepazīts viņu vidū un tad tur dzirdēt viņus brīvi un nepiespiesti sarunājamies. Visupirms pametos par grāvju racēju, kad biju papriekšu savu izskatu pilnīgi pārgrozījis, nokrāsodams bārdu un matus melnus, seju brūnāku un vecāku pataisīdams un turēdams uz deguna arvienu kādu plākstera lupatiņu. Arī vecas un vienkāršas drēbes palīdzēja dot man citu izskatu."
"Bet kā jūs noslēpāt savas zaļganās acis?" Feldhauzens pasmiedamies jautāja. "Jo pie tām vien vajadzēja jūs pazīt."
"Tas bij tas grūtākais gabals," Raņķis atbildēja, "jo acīm citas krāsas dot nevar; tomēr tiku galā arī ar šo lietu un caur to, ka manu acu nedabūja gandrīz neviens redzēt, kas bij jātur ikkatru acumirkli vērā. Pie grāvju rakšanas es pieņēmu puisi, kurš to darbu prata, un tad strādāju itin lēti, caur to varēju dabūt darbu īsti tādās vietās, kur gribēju, un tādas vietas bij it īpaši krogi, kur griežas arvienu daudz ļaužu un kur dzird visādas valodas. Pats es, izlikdamies par dzērāju, dzīvoju arvienu pa kroga istabu un gāju pie rakšanas tik tad, kad krogā nebij nekādu svešu cilvēku. Tur tad, zināms, dabūju dzirdēt ļaužu domas atklāti, bet tās nav nekādas labās priekš mums, rūgts un nāvīgs ienaids ir saraudzējis abas valstis pret mums, jo čangalieši nepaliek vis slātaviešiem pakaļ. Gan stāv mūsu piekritēji cik spēdami uzticīgi priekš mums, bet viņu ir mazākais pulks, un viņiem jābaidās arī pašiem no pretiniekiem tāpat kā mums."
"Par slātaviešu un čangaliešu pašu niknumu un ienaidu es nebēdāju nenieka," Feldhauzens sacīja, "jo tie ļautiņi gan sirdās, gan grasās, bet tomēr atriebties nedz spēj, nedz drīkst; es viņus pazīstu un saprotu itin labi. Slātaviešu un čangaliešu dēļ mēs varam būt droši, jo viņi sirdīsies gan vēl kādu laiku mums aiz muguras, bet pēc apklusīs, aizmirsīs, un no viņu sirdīšanās neiznāks vairāk nekas kā tik biedināšana un piktošanās ar dūri kabatā; turpretī no viņu kūdītājiem un musinātājiem, kuri stāv viņiem priekšgalā un paši varbūt vis tik daudz nesirdās, ir gan ko bīties, jo tādi, kas drīkst maisīties ar savu spēku tiesas darīšanās, atsvabināt noziedznieku ar varu, izsacīt tiesai rupjības un man biedinājumus, tādi, kuri drīkst izdoties Čangalienā par mērniekiem, izkrāpt manā vārdā ļaudīm daudz naudas un tad sasūtīt vēl man visu Čangalienu atklāti ar dāvanu vezumiem uz kakla, par ko smejas tagad pasaule tuvu un tāļu, tādi spēs arī daudz ko citu, tādiem iemusinātājiem skries ļaudis labprāt līdz un viņiem klausīs; un, ka kaut kas lielāks ir gaidāms, par to es vairs nemaz nešaubos, jo man ir nākušas dažas sīkākas ziņas un nomanītas domas arī bez jums."
"Jā, es arī nešaubos," Raņķis runāja no jauna, "un arī zinu un esmu pārliecinājies, ka no pašiem šiem ļaudīm, kādi viņi ir šinīs abās valstīs, nav ko bīties, - Kaspars Gaitiņš, kurš bij tas vienīgais bīstamākais starp viņiem, ir, par laimi, gan jau projām, tik vien tas, ka viņš noslēpis visiem savu tagadējo dzīves vietu, nenozīmē nekā laba, un tāpēc nav vis viņš arī pavisam piemirstams."
"Nē, to viņš ir darījis tik tādēļ, lai Oļiņi nezin sadzīt savas audzēknes, kura, kā skaidri domājams, esot nogājusi kopā ar kādu vecenīti, savu auklētāju, viņam slepen līdz," Feldhauzens ieminējās. "Oļiņi esot bijuši viņu mīlestībai stipri pretī un gribējuši izdod to meiteni pie Prātnieka, bet tā bijusi atkal tam pretī; tāpēc gan var domāt, ka Gaitiņam viņa mājas atņemšana bij pa prātam un tādēļ arī gan viņš to tik viegli atlaida. Tās lietas es esmu gan jau visas saklausījis un pārdomājis."
"Es arī gan," Raņķis atteica, "bet tomēr, es nevaru vis ar tiem cēloņiem vien apmierināties, kurus jūs liekat tik droši viņa mierīgai aiziešanai un dzīves vietas noslēpšanai. Bet nu tālāk: ļaužu vidū es uzturējos visupirms tādēļ, lai no tiem var dabūt zināt viņu priekšniekus, to īstās domas un arī to, no kuras puses var pie viņiem tuvoties. Iemaisījos kādās kāzās, kurās arī palika visām valodām par virslietu tās pašas mērīšanas, kā arī zemes dalīšanas lietas un gaidāmā goda maltīte, uz kuru daži ļoti priecājas, bet citi turpretī runāja par viņu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem, pieminēdami arvienu, kā Šrekhubers runājis un kā viņus mācījis. Caur to tad es arī pārliecinājos, ka Šrekhubers ir viņu īstais galva, kaut gan to zināju agrāk, bet, zināms, tik no stāstīšanas.
Tagad sāku domāt uz to, ka būtu iespējams uzturēties kādu laiku Šrekhubera tuvumā, tāpēc ka varbūt no viņa paša izdabūtu drīzāk dažas tumšuma atslēgas, jo, ka šis cilvēks savu noslēpumu vis nepietur jeb arī nespēj pieturēt, tas jau bij zināms. Lai varētu šo nolūku sasniegt, tad grāvju rakšanas amats man bij jāatstāj, jāiet pie kāda saimnieka par algādzi un jāgaida, līdz viņam radīsies vajadzība sūtīt uz sudmalām malt, kas arī gan drīz gadījās, līdzko iekūla jaunos rudzus."
"Bet vai jūs, par algādzi būdami, spējāt arī nopelnīt algu?" Feldhauzens atkal pasmiedamies jautāja. "No zemkopības darbiem jūs laikam nenieka neprotat un neesat arī ieraduši viņus izturēt?"
"Jaunās dienās, par laimi, esmu drusku ar zemes darbiem iepazinies, tāpēc varēju gan cik necik sajēgt, kas un kā jādara," Raņķis atbildēja. "Bet grūtuma jau neieradušam bij diezgan; tomēr izturēju gan visu līdz, tik vien pie kulšanas vajadzēja palikt vājam, citādi būtu putekļos jāaizrijas. Pēc tam tad, kā jau pieminēju, nokļuvu tūliņ uz sudmalām, ar ko viss kalpošanas darbs beidzās. Sudmalās ir tagad maz ūdens, bet daudz malēju, tāpēc vajadzēja gaidīt ilgāku laiku, līdz pienāk malšanas kārta, kas bij manam nolūkam īsti par labu, jo caur to iznāca vairāk laika citiem ko runāt un man ko klausīties un pētīt.
Lai nu kā kurā vietā, bet sudmalās runāja jo drošāk un trakāk, īsti pats Šrekhubers, jo viņš izsacīja ar skaidru vārdu, ka vajadzējis mūs un visus, kas turas ar mums, nolietot un tad pēc tam būtu nākuši citi mērnieki, kuri vairs nebūtu drīkstējuši tā darīt. Viņš sunīja slātaviešus un tāpat arī čangaliešus par gļēviem, ka nezinot un nedarot, kas darāms."
"Vai tas nav traks velns!" Feldhauzens iekliedzās ar izbailēm. "Vai jūs nevarējāt tūliņ piesaukt lieciniekus?"
"To es varēju gan un arī jau pārdomāju, bet nedarīju tādēļ, ka tad būtu visa tāļāka izpētīšana pagalam un man jādodas pazīstamam," Raņķis atteica.
"Bet vai viņa nevar likt par tādu valodu tūliņ apcietināt, jo liecinieki, kas dzirdēja, atminēsies gan?" Feldhauzens runāja iekustinātā balsī.
"Jā, bet kurš tad būs tas sūdzētājs, jo "reiboņa", kā mani sudmalās saukāja, nav vairs pasaulē atrodams."
"Tas ir tas posts," Feldhauzens domīgi sacīja. "Bet vai es nevarētu viņa apsūdzēt un uzdot tik tos lieciniekus, kas to dzirdēja?"
"Nekā, arī tas būs veltīgi, jo tur viņa paša piekritēji vien vairāk bij, tik Prātnieks un kādi citi no mūsu puses, tāpēc tur nenieka nepierādīs. Lieciniekus gan būtu piesaucis, kā domāju, Prātnieks arī, ja vien nebaidītos, ka caur Šrekhubera sūdzēšanu var nākt gaismā dažas lietas, kuras tikpat viņam, kā mums nebūtu īsti patīkamas."
"Vai Prātnieks arī jūsu nepazina, un vai viņš cieta klusu, kad tādas valodas dzirdēja?"
"Nē, pazīt viņš manis nepazina tāpat kā citi, bet pretī runāja tomēr, kaut gan nevis taisni pašam Šrekhuberam acīs, jo ar to ir velti iesākt."
"Nolādēts velns no cilvēka!" Feldhauzens iesaucās. "Kad viņa nebūtu, cik mierīgi tad viss izietu galā! Ar visiem spēkiem būtu jārauga dabūt viņš no ceļa laukā."
"Bet klausāties tāļāk," Raņķis sacīja. "Es pavedināju malējus runāt par tiem pašiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem; tur starp citām lietām dzirdēju skaidri izteicamies, ka tas bijis Grabovska darbs, jo priekš tam esot šepat Slātavā ar visiem saviem neliešu palīgiem uzturējies - laikam gan krogā; dzirdēju stāstām, ka nesen esot kāds slātavietis nezin kurā pilsētiņā Grabovsku saticis, bet tas negribējis viņu vairs pazīt, jo bijis itin smalks kungs un valkājis pilnu bārdu. Kādēļ Grabovskis negribējis slātavieša pazīt, tas nu gan ir saprotams, jo viņam jābīstas no sadzīšanas.
Malējiem tā runājot, meldera puisis ieminējās, ka viņas otrdienas vakarā bijis arī pie viņa kunga jeb meldera kāds svešs, skaists kungs ar melnu, garu bārdu. Tāļāk taujādams, dabūju zināt, ka tas svešais kungs solījies atkal pēc kādas nedēļas laika nākt. Nu es nodomāju nemaz vēl uz samalšanu un projām braukšanu, laidu tīši malšanas rindu garām, izlikdamies arvienu par piedzērušu, jo, pēc puiša vārdiem, vajadzēja būt šinās pašās dienās nedēļai apkārt. Bez šaubīšanās es ticēju, ka tas svešais kungs nav bijis nekas cits kā Grabovskis, jo tas ir tas vienīgais no svešākiem, ar kuru Šrekhubers, še Slātavā būdams, ir draudzējies un kurš ir viņu uzmeklējis jau agrāk arvienu, kad Šrekhubers bij vēl pie otra.
Guļu vietu es uzņēmu malēju istabā uz lāvas, no kuras, kad paceļas, var skatīties pa krāsns augšu meldera priekšējā istabā, jo tur vien es varēju cerēt dabūt svešo vaigā redzēt pie projām iešanas vai pie ārā nākšanas no dibena istabas.
Pirmo nakti nogulēju, bet nemanīju nekā, otrā naktī turpretī ne ilgi priekš pusnakts ienāca patiesi garš vīrs pelēkā mētelī ar bašliku galvā un aiztītām acīm. No auguma un iešanas vien es tūliņ pazinu, ka viņš cits nav kā Grabovskis. Lielās drēbes un galošas, kā to gulēdams caur sienu drusku dzirdēju, ienācējs atstāja priekšējā meldera istabā un tad tik gāja tāļāk.
Tos malējus, kuri, gaidīdami malšanas kārtas, uzturējās taī pašā istabā, kurā es gulēju, izskaudu ārā caur to, ka, dzēruma murgos pa istabu steipuļodams, nodzēsu it kā netīši lampiņu un noglabāju.
Drīz pēc pusnakts dzirdēju meldera guļamās istabas durvis atveram un redzēju gaismu spīdam pa krāsns augšu ārā. Tūliņ varēju dzirdēt arī divi vīrus kaut par kādiem jokiem vācu valodā sarunājamies un smejamies. Es pakāpies skatījos pār krāsni un redzēju, ka biju pareizi domājis un pareizi dzirdējis, jo Grabovskis, tagad ar pilnu, skaistu bārdu, taisījās projām, vilkdams mēteli, apsiedams šalli un bašliku. Pēdīgi, kad bij sataisījies tāpat kā atnākot, tad Šrekhubers vēl viņam piekodināja: "Nu neaizmirstat tik piektdienas vakara, jo, ja to palaižam garām, tad vairs maza cerība uz izdošanos."
"Ja tik dzīvs, tad būšu - uz to varat droši palaisties."
"Bet tas arī jāliek vērā, no kuras puses jūs nākat, jo to vakaru visi ceļi ņudzēs vien aiz goda viesiem."
"Man būs jānāk gan no Vainavas puses, jo tur tas ceļš būs itin mierīgs, tāpēc ka no tās puses nenāks nekādi goda viesi."
"No Vainavas puses?" Šrekhubers domīgi runāja. "Tas ir laikam tas pats ceļš, kurš iet gar veco kapsētu?"
"Jā, tas pats," Grabovskis, cimdus vilkdams, atbildēja.
"Jā, tas ceļš būs gan kluss," Šrekhubers sacīja, "jo slātaviešu taī pusē vairs daudz nav un čangalieši arī pa to ceļu nenāks."
"Bet es domāju, ka uz tumsas laiku būs klusi jau visi ceļi," - tā Grabovskis, "jo tik ilgi gan tie gadiem salkušie un slāpušie viesi negaidīs."
Pie šiem vārdiem viņi taisījās nākt ārā un man vajadzēja steigties savā vietā atpakaļ, lai nepamana, un to vajadzīgo jau es arī biju redzējis un dzirdējis.
Šis notikums gadījās pagājušā naktī, un šorīt es negāju vairs nemaz ne pie sava saimnieka, bet uz kādu krogu, kur stāvēja mana soma ar labākām drēbēm, jo saimnieks, dzirdēdams par manu nevērīgo un palaidnīgo dzīvi sudmalās, bij atnācis vakar pats, samalis un aizbraucis naktī uz māju, atteikdams man algādža vietu pie sevis īsti tāpēc, ka vakarā manis nevarēja uzmodināt no piedzēruma miega un aizsūtīt uz māju pēc zirgiem. Mežā kādā zināmā vietā nomazgāju krāsu no sejas, bārzdas un matiem, pārģērbos savās īpašās drēbēs, iegāju pie kāda pazīstama, dabūju zirgu ar pavadītāju un braucu tūliņ šurp.
Šis nu ir viss manas pazušanas laika dzīves stāsts. Pēdas tam zvēram esmu sadzinis, un viņa teka ir zināma, tāpēc tagad jānospriež tik tas, vai viņu ķersim slazdā vai valgā, vai dzelžos, bet ķert viņš šoreiz jāķer pašā ceļā, uz jaunu laupīšanu ejot, kura gan nav zināma, bet cieti nodomāta un var, kas zin, būt vēl kaitīgāka un bīstamāka nekā pirmā. Viņi liek savam darbam vislielāko svaru uz to vakaru, kurā mums še būs goda maltīte, tādēļ jāapsargājas un jāapdrošinās uz visām pusēm."
"Man ir pietrūcis gandrīz dvašas klausoties," Feldhauzens sacīja. "Še jāpateicas tik jūsu pūliņiem un izveicībai, ka tiekam varbūt no slepenām tuvām briesmām glābti." To runādams, Feldhauzens vilka dvašu patiesi dziļi un gari, slaucīdams ar lakatiņu sviedrus no pieres.
"Ja varētu izzināt, uz ko viņi īsti sataisās, tad varētu sataisīties pretī un saņemt pašus cieti," Raņķis teica. "Visupirms jums jāgādā dabūt naudu un citas kādas dārgākas lietas drošā vietā, jāapsargā māja slepeni ar labi apbruņotiem vīriem, kuri prot krietni ar dažādiem ieročiem rīkoties, jo kas zin, vai viņi netaisās uzbrukt taisni jums pašiem. Tāpat arī būtu jāapvaktē sudmalas un Šrekhubers, lai, ja ietu laukā, var tikt uzlūkots, un līdz ar viņu Grabovskis, kurš, zināms, tur nonāks."
"To varēs darīt gan visu, un tas būs arī jādara," Feldhauzens domīgi atbildēja, "bet labāk un drošāk gan būtu, kad Grabovskis šaī reizē pavisam pazustu. Jūs gan sapratīsat, ko es gribu sacīt. Līdz ar viņu vajag izputēt arī visiem tiem nodomiem. Citādi, ja šās drošības nav, tad es nevaru uzdrošināties iet un būt klāt pie goda maltītes, un, ja es neeju, tad tie viesi par to ļoti noskums, kā jau ir dzirdēts... Mans ieroču krājums, kā zināt, stāv jums priekš ikkatras medīšanas vajadzības vaļā... Krietns medījums - krietna alga... Ko jūs domājat par to lietu, Rankes kungs?"
"Hm, hm - hm!"