BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

IV

Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā, tad tomēr slātaviešu un čangaliešu saimnieki sāka lasīties tūliņ pēc pusdienas zināmā norā aiz Slātavas sila, kur, kā protams, neatrada vēl nenieka priekšā kā tik zināmo komiteju savās vajadzībās rīkojamies. Dažiem bij vajadzējis nobraukt pat līdz trīsdesmit verstu garus ceļa gabalus, tāpēc var domāt, ka viņi nebij no rīta kavējušies mājās visai ilgi un ka tagad vis no ēšanas un dzeršanas bēdzin nebēgtu.
Prātnieks, Pietuka Krustiņš un visi citi komitejas locekļi, kā arī plaukšķinātāji un "bravo!" saucēji bij salasījušies norā jau sen priekš pusdienas, lai var uz visu godam sarīkoties, noturēt pēdējos mēģinājumus un sagādāt visu, kas vajadzīgs pie tādas slavenas goda maltītes kārtīgas izvešanas. Papriekšu taisīja runātājiem no dēļiem "tribīni", kā Pietuka Krustiņš sacīja; to appušķoja pēc ar skujām un piestiprināja pretī augšā pie priedes pāri pār runātāju galvām transparentu ar tiem vārdiem: "Savienība - tautas stiprums!" Šos vārdus nodomāja pēc no otras puses apgaismot ar uguni. Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad Pietuka Krustiņš uzkāpa augšā, kā pats sacīja, pamēģināt, kā runāšana uz viņas veikšoties, un arī iemanīties kādu atbalsi dodot šī apkārtne, lai tad varot zināt, kā runājot balss pēc viņas jācilā. Līdz ar to varot izmēģināt arī plaukšķinātāji un "bravo!" saucēji savu veiksmi, tāpēc uzdeva Bisaram nostāties ar visu savu pulku atstatāk un pēc pabeigtas mēģināšanas runas darīt savu zināmo un uzticēto pienākumu. Lai šī mēģināšanas runa nepaliktu bez vispārīga labuma, tad Pietuka Krustiņš nelaida vis no mutes vienīgi tukšu skaņu, bet deva saviem vārdiem nozīmi, likdams komitejai un sapulcinātiem plaukšķinātājiem pie sirds, cik liels un svarīgs uzdevums tas esot - būt par šāda nedzirdēta goda mielasta sarīkotājiem, tāpēc gan ikkatrs no šiem izredzētiem vīriem turēšot par svētu pienākumu tās uzticētās goda vietas un goda darbus arī godam piepildīt.
Kad Pietuka Krustiņš bij nokāpis, apliecinādams, ka tribīnes taisīšana esot izdevusies brangi, jo runāšana uz viņas tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt, tāpat kā linus mīstīt jaunā piedarbā, bet no komitejas puses viņiem tā neatvēlēja nekādā ziņā, jo, kad viens esot izmēģinājis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citādi gribēšot mēģināt visi un kas tad darīšot tos darbus.
"Tā ir no komitejas puses akurāt punktum diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņa vienam ļauj probierēt runāt, bet citiem ne," Švauksts sacīja, "jo plaukšķinātāji un "bravo!" saucēji var pie mums arī savu kunsti probierēt."
"Lai tad komiteja pati arī norāda, kurp var iet tāļāk žēloties, ja ar šādu aprobežošanu mēs nevaram būt mierā," Drekberģis arī, pārestību sajuzdams, uzgāja komitejai ar visu piktumu virsū.
"Ej vien, kā sacīt jāsaka, kurp pats gribi, un žēlojies, kur patīk," Ķencis no komitejas puses lepņi atbildēja, "jo liegt mēs neliedzam, tāpēc ka tagad ir brīvestības laiki un var darīt, ko kurš grib."
"Kādēļ tad akurāt vienam vien ļauj muti izprobierēt, kad ir brīvestības laiki?" Švauksts atķēra, tomēr klausīties viņos neviens vairs neklausījās, bet gāja pie jauna darba - pie zīmju salikšanas kārtībniekiem, jo tūliņ esot jāsāk gādāt par kārtību, tāpēc ka viesi nākšot drīz kopā, kā tas arī bij.
Kārtības priekšniekam Ķencim piesprauda pie cepures priekšā zaļu krustu un viņa apakšniekiem, citiem kārtībniekiem, zaļas lentas kreisā pusē pie cepurēm. Ķencis ņēma tūliņ lokanu spieķīti rokā un sāka rīkot kā tirgus sargs visus atbraucējus, lai piesienot zirgus priedēs. Citi kārtībnieki darīja tāpat un to pašu, caur ko darba visiem nepietika, tāpēc Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Drekberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja, ka tik daudz pa noru skraidot no vienas puses uz otru un brīžam pat vēl kliedzot; tāpēc lai dzīvojot mierīgi pie malas un, ja gribot pīpēt vai runāt, tad lai pieteicoties pie hern Švaukstē. Šo pašu sludinājumu viņš izsauca pēc arī vēl no tribīnes.
Drekberģis bij iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķinātājiem, kādēļ turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pārāk par "klusiem viesiem" - kā tādus nosauca, kuri nepiederēja pie nekādas darīšanas, nedz izrīkošanas, - tāpēc viņš neļāva vis Švaukstam tā uzkundzēties, bet bārās un biedināja tāpat pa vāciski pretī: "Vart, vart! Ich dihr zeijen!"
"Vas darf du mihr per dihr heisen?" Švauksts uzkliedza. "Mihr heisen hern Švaukstē."
"Un mihr heisen auch Drekberģa hern!" Drekberģis atcirta un tad, muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdījās: "Ēē!"
Pietuka Krustiņš ar brilli uz acīm, papīru rulli rokā un zīmiķi aiz auss skraidīja pa ļaužu vidu, pēc karavīru likuma ar rokas pacelšanu sveicinādams un uzaicinādams, ka, ja kas gribot vēl turēt ārpus komitejas programmas kādu runu, tad komiteja to atļaujot gan, tik vien vajagot tūliņ iepriekš iesniegt komitejas priekšniecībai uzrakstītas dispozīcijas par runas tematu un saturu līdz ar lūgumu par pielaišanu pie runāšanas. Švauksts ar Drekberģi sacīja, lai viņus pierakstot vien tāpat bez visas dispozīcijas un temata, jo viņi izrunāšot gan vēl gudrāk nekā skolotie no saviem rakstiem.
"Jā, bet tādu runu komiteja nevar pielaist, jo viņai jāzina pēc likuma ikkatrs runas saturs un uzdevums, par ko grib runāt," Pietuka Krustiņš augstā valodā atbildēja.
"Es gribu sadot bagātiem krietni virsū," Drekberģis teica, "un tad tu ieliec to manu runu pēc avīzēs."
Tomēr Pietuka Krustiņš pastāvēja pie tā, ka tādas runas netikšot pielaistas. Pēc tam Drekberģis, viņā ieskatījies, sāka arī sveicināt citus ar rokas pielikšanu vien pie cepures, par ko Švauksts atkal viņu reizes divas vāciski sabāra.
Kārtībnieki rīkoja arvienu pulcējošos ļaudis bez mitēšanās šurp un turp, nelikdami miera nedz stāvot, nedz ejot, caur ko tie pēdīgi kļuva pavisam pikti un sprieda savā starpā, ka tādi draņķi esot pavisam izsitami, jo kas viņi gan esot, ka drīkstot ar cilvēkiem tik daudz muļķoties? Īgnums un riebums par tādu kārtībnieku kārtošanu auga arvienu augumā un īsti caur to, ka tik ilgi bij jau nodzīvots, bet baudīt vēl nedabūja nekā un izlikās, ka arī nesagaidīs tik drīz, jo gādājam par to neredzēja neviena.
Nezin kā gan kārtībniekiem pēdīgi klātos, ja mērnieka puiši neatvestu pāra mucu alus, kuru dēļ aizmirsa tūliņ iekaitinātie mielasta viesi savas dusmas, un kārtībnieki griezās ar savu rīkošanu pie mucām, bet, zināms, tik ar to nolūku, lai var dabūt paši papriekšu un vairāk alus. Bet mērnieka puiši, kuri paši to alu izdalīja, raudzīja cieti uz to, lai nedabūtu daži vairāk un daži mazāk, bet, cik iespējams, visi vienlīdzīgi, caur ko kārtībniekiem, kuri gan gribēja pirmā galā dabūt to mucu pavisam savā varā, neizdevās vis īsti tā, kā domāja, jo alus izdevēji viņus ieskatīja tik par tādiem pašiem kā citus visus.
Šis alus pajautrināja stipri vien saīgušos viesus, un, kad vēl bij dabūjuši pa gabaliņam maizes, kuru arī drīz atveda, tad viņiem bij, kā mēdz sacīt, sirds atkal savā vietā.
Pietuka Krustiņš izlasīja, kā pats teica, cienīgas komitejas uzdevumā goda mielasta pušķošanas programmu, papriekšu izstāstīdams, ka šim esot tas gods - būt par komitejas aktuarijusu, par kuratorijuma prezidentu un arī par visas šīs komitejas un viņas daiļo pienākumu uzsācēju.
Visa tā programma, kura bij vēl otrā sēdē paplašināta, skanēja īsi tā:
"Programma par runām, dziesmām un dančiem pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas ieaicinātiem svētku pušķotājiem, - sastādīta no svētku pušķošanas komitejas galīgi otrā komitejas sēdē 28. augustā 18.
Apsveicināšanas dzejols, komitejā proponēts jeb uz pieņemšanu priekšā likts no komitejas prezidenta Prātnieka kunga, sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Atklāšanas runa par valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru, proponēta un šacerēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas prezidenta Prātnieka kunga.
Vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas direktora Bisara kunga, vadīta no danču direktora Drekberģa kunga un izdarīta no visiem goda mielasta viesiem.
Vispārīgā galda dziesma pēc lielās jeb galvas biedrības gadasvētku galda dziesmu eksempeļa jeb piemēra, proponēta, sacerēta tautas garā un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Runa par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrvēsturīgā ziņā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, sacerēta un turēta no komitejas asesora un ordonances direktora Ķenča kunga.
Kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Runa par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no applaudisemangas direktora Bisara kunga.
Vispārīga humoristīga galda dziesma, proponēta, sacerēta un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Šis un tas - īsti no pašiem komitejas locekļiem.
Beigu runa par cilvēku organismu un cik necik no kranioskopijas, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas asesora Svērteļa kunga.
Pēc šās runas komiteja atzīs goda mielastu par nobeigtu."
Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja aiz muguras priedēs piepeši briesmīga "bravo!" kliegšana, pa starpām arī "urā!", neganta roku plaukšķināšana un citāda trokšņa taisīšana, kura negribēja nemaz mitēties. Kamēr Pietuka Krustiņš lasīja, tikām bij Bisars sagājis ar savu pulku viņam aiz muguras priedēs un darīja tagad savu pienākumu, jo viņam biji uzdots likt plaukšķināt un saukt "bravo!" pēc ikkatras runas un dziesmas.
"Ei, kas tā par neizprašanu!" Pietuka Krustiņš ar nepatikšanu iesaucās, tad, pie Bisara piegājis, rāja viņu par tādu neizprašanu un neizšķiršanu, kas runa, kas programma, jo pie programmas neesot nekad jāplaukšķina, nedz arī jāsauc "bravo!", bet tik pie runām un dziesmām.
"Nu labi, labi, kad zināms," Bisars atbildēja. "Kad reiz misējies - misējies, tas visiem par mācību."
"Lūk, guniverzuma prakvasors tu esi, bet nezini, kā sacīt jāsaka, kas jādara!" Ķencis Bisaram pārmeta, kad Pietuka Krustiņš bij jau aizgājis.
"Guniverzuma prakvasors būsi gan laikam tu pats," Bisars atbildēja, "bet es esmu... laikam apaļisa.... gambas - velns zin kas par prezbiteri un azors."
"Azors esmu es arī," Ķencis atbildēja, "un ortogrāfijas dipitors, bet nevis guniverzuma prakvasors, kurš gan cits neviens nevar būt kā tu pats, lai vai liedzies vai ne."
"Nē, nē, es neesmu guniverzuma prakvasors, tas par velti."
"Bet kurš tad var būt?" Ķencis jautāja.
"Varbūt ir Drekberģis," Bisars atbildēja.
"Nē, Drekberģis ir dancošanas drigants vien," Ķencis sacīja. "Bet iesim pie Pietuka Krustiņa, lai izšķir, ka pēc neiziet aplam, jo tagad ir vēl laiks."
"Iesim, iesim!" Bisars droši iesaucās un gāja Ķencim līdz. "Guniverzuma prakvasora nav pavisam," Pietuka Krustiņš, kurš jau bij viņu valodu dzirdējis, sacīja augstā garā, "un jūs, kungi, abi neesat vis azori, bet asesori."
"Asesori, asesori, asesori, asorisi, areosi..." - tā Ķencis ar Bisaru mācījās izsaukt.
"Tāpat arī neesat ne katrs nedz apaļisagambas prezbiters, nedz ortogrāfijas dipitors, bet abi esat direktori."
"Direktori, direktori, dikeroti, dikoteri..." - tā atkal abi skaitīja, bet arvienu, jo tāļāk, jo nejaukāk.
"Bisara kungs pie applaudisemangas un Ķenča kungs pie ordonances. Bet, cienīti kungi," -tā Pietuka Krustiņš aiziedams vēl piekodināja, "šo savu tituļu neaizmirstat, jo caur to varētu celties neizlabojamas jukšanas."
Tagad šie abi palika skaitot, viens: "Apspļaudīsi mantas, apspļaudīsi mantas," - otrs: "Ārdu skanste, ārdu skanste," - un pa starpām bij dzirdams arī: "Tīti teļi, tīti teļi."
Pa brīdi atveda mērnieka puiši vienu pusmucu brandvīna un labu tiesu dēļu priekš galdiem, ziņodami, ka maltīte drīz iesākšoties, tik vien pašiem vajagot palīdzēt uztaisīt galdus, ko visi, kad bij dabūjuši pa malkam brandvīna, labprāt darīja; tik vien nevajadzīgā kārtībnieku rīkošana, kuri maisījās visur aplam vidū, viņiem nekādi nepatika. Īpašu skrāģu galdiem, kā protams, nebij, tāpēc nocirta mežā stakles - jo mērnieka puiši bij atveduši cirvjus līdz -, sadzina zemē priekš ikkatra galda rindā trīs pārus. Uz tām staklēm uzlika no vienas uz otru šķērskokus un pār tiem šķērskokiem līdzās divi dēļus, un tā bij drīzumā visa nora galdu pilna.
Lai gan nebūt visi saimnieki nebij uz goda maltīti nākuši, tad tomēr radās norā liels ļaužu biezums, kur starpā netrūka no abām valstīm tiesu un valsts valdību locekļu. Valdiniekiem mērnieka puiši piekodināja likt vērā to, ka lai nepienākot kādi lieki, kuriem neesot tiesības pie goda maltītes būt. Viņi sāka skatīt visu pulku cauri un taisījās raidīt Pietuka Krustiņu, Drekberģi un gandrīz visus plaukšķinātājus no pulka ārā. Bet šie bij lieli pretī, ka viņi esot nākuši goda mielasta pušķošanas komitejas uzdevumā un daži, kā Drekberģa kungs, bet it īpaši Pietuka Krustiņa kungs, stāvot pie pašas mielasta pušķošanas komitejas goda amatos. Valdnieki turpretī negribēja zināt par komiteju nenieka, jo viņiem esot visā šaī lietā jāpazīst tik vien mērnieka cienīgs tēvs, bet visi citi, kuri sēstoties paši neaicināti rīkotāju, atklājēju un darītāju krēslos, jāceļ zemē.
"Jā, simpātijas trūkums pie mūsu tautas pret saviem vadoņiem un gaismotājiem ir vēl joprojām sāpīgi sajūtams!" Pietuka Krustiņš apbēdināšanas nopietnumā izsaucās. "Un, kamēr tas pastāvēs, tikām nebūs iespējams viņu celt uz augstāku izglītības, attīstības un apgaismības stāvokli. Tie ļaudis, kas staigā krēslībā, kura apklāj visnotaļ, abzolūt un totāl to zemi, nenoprot, kas vajadzīgs pie viņu pašu labklāšanās."
Pēdīgi no mielasta neatraidīja gan neviena, bet kārtībniekus norāja un norīkoja gandrīz pavisam pie malas, jo tādu ākstu, tirgus sargu un cilvēku dīdītāju še nemaz nevajagot; tomēr savu piesprausto zīmju viņi neatdeva vis, teikdami, ka tās varot atņemt tik pati komiteja, kura viņas devusi un kurai tās arī piederot. Īsti, kā sacīt jāsaka, Ķencis bij šaī lietā liels.
Beidzot uz saules iešanu sāka mērnieka ļaudis vest un nest visu, kas vajadzīgs maltītē pie ēšanas un dzeršanas, kā: bļodas, koka karotes, krūzītes, maizi, vēl dažas mucas bairīša un cita alus un vēl citu visu, kas pieder pie tādām lielām un retām viesībām un dzīrēm. To visu redzot un palīdzot sarīkot, iekšķīgs nemiers un nesaderība viesu starpā izzuda, tā ka kārtībnieki sāka atkal no jauna ļaudis drusku vajāt; tik vien Ķencis palika vēl sašutis, jo viņš bij, kā jau direktors, iebārts par visiem vairāk, tādēļ stāvēja tagad savrup un klusu, turēdams savu ordonances direktora rīksti abās rokās aiz muguras. Viņš negāja daļā arī ne pie mucu izcelšanas no ratiem, nostādīšanas uz steķiem un aņķinu iegriešanas, ko citi darīja bez rīkošanas un ar lielu prieku.
Visupēdīgi atveda no muižas dažus toverus azaida - un maltīte iesākās. Visi sēdās pie galdiem uz dēļu soliem, kurus bij vajadzējis arī pašiem uztaisīt. Azaids, kāposti ar gaļu, bij itin brangs. Alus, brandvīna un arī bairīša netrūka. Čangalieši sāka ēst ar pilnu garšu, bet no slātaviešiem lielākā puse tik drusku pabaudīja, slepen priecādamies uz daudz ko labāku, kura būšot čangaliešiem žēl, kad paēdīšot brangi kāpostu vien.
Šaī brīdī, kur patlaban atjāja arī pats mērnieks un gāja ap galdiem, viesus laipni sveicinādams, kāpa Pietuka Krustiņš uz tribīni un lasīja savu apsveicināšanas dzejoli, ņemdams no paša virsraksta iesākuma:
"Apsveicināšanas dzejolis pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieks cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas uzaicinātiem svētku pušķotājiem, ...zept.18.., komitejas uzdevumā sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

M o t o: pro patria vivere atque mori.

Augsta dziesma, skani, skani,
Zilā zvaigžņu haosā!
Nemirstīgu dari mani
Tautas vīru eposā!
Apkamp visu firmamentu,
Univerzums nu ir tavs,
Tērp ar violetu lentu
Visus mūs, kad Pikols raus!
Tur aiz kapa, tautas brāļi,
Vaļā stāv elizijums;
Citas dzīves fluīdums
Nāks, kad dziedās gulbju cāļi.
Satek atomi, un rodas
Progresīgi meteors,
Dievu dēli lejup dodas,
Līgo saules meitu kors;
Vulkāni ar traku varu
Lāvas straumes lejup gāž,
Izcivilizētu garu
Kultūra no gaismas drāž.
Laika gars ar spārnu ēnu
Tautas prominādes sedz,
Amizējamies tur redz
Dažu zelteni ar zēnu.
Dievu bars uz kalna gala
Reformācijoni svin,
Līga ambroziju dala,
Tautiets viņu lietot zin.
Senatnē, kad veļu laikā
Senčiem dzīres rudenī,
Labi gari naktī staigā,
Burvji - sniega putenī.
Tautas dēla dvēselīti
Sarkanbaltos palagos
Saules meitas ielīgos,
Nāras dara šūpulīti.
Miera hesperus jau staros
Kreatūrai pretī sūt',
Laimes klēpi, palmu zaros
Asaras nu varēs žūt;
Tomēr šeitan tautas lira
Skanēs liegos akordos,
Morfejam še vīrs pie vīra
Spītē nakti nodzīvos.
Tik kad autora jau smaidīs,
Tautas dēlus noskūpstot,
Konkordijā atrodot,-
Līgo tos tad mājā laidīs.
Sveiki tad nu, svētku biedri,
Tautas garā sveiki jūs!
Še, kur apkārt veci ciedri,
Eleganta dzīve būs.
Žodam netrūks saldas baudas,
Vivat Socialitas!
Jūtat brīvību, cik jaudas,
Lāstus tik priekš verdzības!
Karogs balts mums plivinājas,
Vārds ir tam Humanität,
Pildat kausus, līdz var spēt
Turēties un palikt kājās.

Bisars, līdzko Pietuka Krustiņš sāka lasīt, nocēlās no galda un pieskrēja pie Ķenča, kurš vēl nebij sēdies pie galda, bet stāvēja kādu gabaliņu nost, muguru pret viesiem griezis, ar savu ordonances direktora rīksti padusē un zaļo krustu uz pieres, sataisīdams patlaban pīpi uz pīpēšanu, it kā gribēdams, lai viņu īpaši ievēro un uzlūdz pie galda, bet tas nenāca nevienam ne prātā. Bisars prasīja nezināšanas bailēs Ķencim: "Vai tas ir progmars vai runa, ko viņš tur kle... de (nelaime zin)... blamierē?"
"Velns viņu sazin!" Ķencis īgni atbildēja. "Varbūt ir akurāts, jo to jau nesen vēl izkliedza. Te var izjukt papriekšu no prāta nekā izzināt, kā kuru lietu sauc. Ja es zinātu, ka šāda putra būs, tad es taī komisijā neietu ne par naudu, jo tagad ņem citi, kā sacīt jāsaka, un izbar, kad dari savu darbu, kurā esi iecelts." Pēdīgi Ķencis, nomanīdams Bisara lielo nemieru, sacīja vēl no jauna, it kā viņam par apmierināšanu: "Tas, ko viņš tur bl-blamierē, vai, kā tu saki, būs gan laikam tik progmars vien." Bisars, kā likās, pieņēma to par pilnu, aizgāja savā vietā un apsēdās.
Pietuka Krustiņš, kad bij pabeidzis lasīt un nokāpis no tribīnes, gaidīja un skatījās apkārt, kad sauks "bravo!" un plaukšķinās, bet nesagaidīja nekā. Ar dusmām viņš sāka meklēt applaudisemangas direktoru, kuru atrada mierīgi pie galda sēdam un pilnām karotēm kāpostus strebjam, uzsauca tam svarīgā balsī: "Ar cienīga applaudisemangas direktora Bisara kunga pienākuma izpildīšanu nevar būt komiteja nekādi mierā, jo tagad pat jūs, cienīgs kungs, esat pielaiduši savā rīcībā jau otru rupju kļūdu, caur ko komiteja jūtas piespiesta izsacīt jums savu nepatikšanu un pieminēt, ka pēc trešās šāda rada kļūdas viņai vajadzēs laikam gribot negribot apskatīties pēc cita vīra, kurš rādīs šim svarīgam priekšmetam vairāk vērības."
"Ko? Kas tur par vainu? Jo plaukšķināt es šoreiz neliku," Bisars atsaucās.
"Tā jau tad ir tā kļūda, ka esat aizmirsuši likt plaukšķināt, kas šoreiz bij it īsti vajadzīgs," Pietuka Krustiņš piktojās, atgrūzdams brilli uz pieres.
"Bet Ķencis teica, ka tas esot progmars, ko tu tur bl-blamierēji."
"Ko tu melo?" Ķencis, kurš, nevarēdams sagaidīt lūdzam, bij piesēdies jau pa to starpu turpat netāļu pie galda, atsaucās. "Es sacīju, ka viņš blamierē laikam akurātu."
"Nav, draugs, jāsaka "blamierē", bet "deklamē" un ne "akurātu", bet "aktuaru" jeb "aktuariusu"," Pietuka Krustiņš pārlaboja.
"Nē, bet beigās tu sacīji, ka viņš beblamierējot pirmamentu."
"Kas man tur par daļu?" Ķencis, kāpostu bļodu tuvāk vilkdams, pikti atteica. "Vai es esmu apspļaudīsi mantas dipitars, ka tu man prasi? Laužat paši vai kaklu!"
"Lūdzu, kungi, likt vērā vairāk skaidru izrunu, jo še bij jāsaka: applaudisemangas direktors, bet nevis apspļaudīsi mantas dipitars."
"Rauj viņus velns visus tos dirigorus un azorus!" Ķencis ar dusmām kliedza. "Es gribu pavisam no viņiem atsacīties kā no krusta, jo savas mēles es viņu dēļ gabalos nelauzīšu." To sacījis, viņš sāka ēst.
"Nu, kas tur nieks!" Bisars pieceldamies sacīja. "Tas ir tik par mācību, jo to var visu vēl panākt." Tad uzsvilpa, iekliedzās: "Puikas, uz stūriem!" - un, iekam Pietuka Krustiņš spēja kavēt un neļaut, jau kliedza viss Bisara pulks tik briesmīgi "bravo!" un taisīja ar plaukstām tādu troksni, ka patiesi citi izbijās un pats mērnieks sāka lūkoties uz viņiem pa pusei ar bailēm, pa pusei ar brīnošanos.
"Kad jau traki sāk iet, tad iet no vietas!" Pietuka Krustiņš izsaucās ar riebumu. "Ko gan nu tagad vairs šī plaukšķināšana nozīmē? Kā lai nu viņu pie komitejas aizbildina, kad prasa?"
"Kas tur par bēdu? Vai plaukšķinātājiem tādēļ apbira gredzeni vai saucējiem izkrita zobi?" Bisars droši atbildēja. "Vai viņi nav ieraduši strādāt? Ja es došu zīmi - viņi taisīs vēl niknāku troksni un kaitēt tomēr nekaitēs nekas, tāpēc nesaki par to ne četru vārdu, jo tas bij visiem par godu, un es par to atbildēšu kaut kurā vietā."
Pietuka Krustiņš, laikam pārliecinājies, ka īstās jēgas, kādēļ un kad jāplaukšķina un jāsauc "bravo!", nevarēs šaī brīdī Bisaram iedot, gāja ar darīšanas un zināšanas pilnu seju pie mērnieka cienīga tēva viņu apsveicināt. Patlaban bij atnākuši arī visi palīga mērnieki jeb jauni kungi, kā slātavieši un čangalieši viņus sauca, tik vien Raņķa trūka. Ar šiem Pietuka Krustiņš staigāja labprāt pa noru ap visiem galdiem, apskatīdamies, kā ēd, un žēlīgi jeb no žēlastības vienu un otru ar kādu laipnu vārdu uzrunādams. Kāds vecītis, kuram bij ap krunku svārkiem liela josta vairāk reižu apkārt un pie kura Pietuka Krustiņš pakavējās drusku ilgāk, it kā rādīdams vecās paaudzes cilvēkiem īpašu godu, sacīja:
"Es gan, skolas kungs, brīnos, un dažu brīdi mēs pārrunājam arī mājā - kur jums var tā galva izturēt tik daudz gudrošanas vienā gabalā? Tā kā, cik man tās kaķa galvas, tad es gan neizgudrotu itin nekā. Cik laika izgāja, šo gabalu sagudrojot, kuru nupat beigās izlasījāt? Bij gan, nudien, gabals! Nemācītai galvai tur klausoties vien jāapreibst. Lai nu gan, tas, ko pirmāk lasījāt, arī nebij nieks par visiem tiem aserosiem, iņģestiem un prakvastiem, kuriem arī gan krietni vajadzēja, bet šis bij vēl daudz trakāks. Te dažs dabūja gan to, ko nebij nemaz gaidījis."
"Jā, tas nu bij tāds vāju spēku un neizdevīga laika darbiņš," Pietuka Krustiņš atbildēja ar savādu pazemību. "Šinīs pagājušās nedēļās bij laiks arvienu mākuļains un drūmīgs, kādā gan izdosies arvienu melanholīgi jeb sērīgi dzejoļi par salauztu siržu dziļumiem, bet mazāk šādi priekš svētku un goda reizēm, kuriem vajaga būt augstiem un spēcīgiem kā klinšu straumēm, un tādi man izveicas vislabāk skolas darbā, ziemu galvas rēķinu stundās, jo tad visa skolas bērnu bara nemierība, rūkšana un dūkšana atgādina jau mazumā šādus izredzētus svētku brīžus, caur ko ceroņa gars pacilājas savādi un ideālīgi uz augšu."
"Nu, nekas - labi diezgan," vecītis Pietuka Krustiņu apmierināja, "cits neizdomātu vēl ne tā - un es pavisam ne, lai maksā vai simt rubļu. Bet, skolas kungs, vai zināt arī, ka mēs esam vēl veci radi? Es jau taisos vienādi iet uz jums ciemoties. Mana sievas māte bijusi tā kā jūsu tēvatēva sievas brāļa meita. Tēvi jau vēl radojās stipri vien, bet tagad, kā nu radi ceļas arvienu jauni, sāk tos vecos aizmirst. Neesam nu gan vēl nekādi atstatie radi, jo es iznāku vēl otrā augumā vien, tik jūs esat gan jau trešā."
Pa tam bij jau sameties labi tumšs, tāpēc sāka noru apgaismot ar papīra laterņiem, kurus sakāra gan pa koku zariem, gan pie mietiem pa noras vidu, un apgaismoja arī transparentu. Prātnieks sēdēja, tāpat kā citi slātavieši, pie galda it kā goda dēļ jeb kā godu parādīdams. Pietuka Krustiņš piegāja pie viņa un pamudināja, ka patlaban esot laiks iesākt atklāšanas runu, jo ēšana atrodoties tagad pašā spēkā. Turklāt viņš iečukstēja Prātniekam paklusu ausī, ka tagad, kamēr čangalieši ēdot kāpostus, esot vēl laiks runu turēt, jo pēc, kad sākšot nākt smalkie ēdieni, tad negribēšoties vairs no galda celties. Prātnieks bij ar to ļoti mierā, un abi aizgāja uz tribīni. Pietuka Krustiņš saskandināja ar ilkss zvanu, kurš bij tagad šaī vajadzībai atnests, uzkāpa uz tribīnes un nolasīja iz programmas pilnīgi, kas tagad atkal gaidāms. Prātnieks kāpa pēc viņa augšā un iesāka runāt jeb, skaidrāk sakot, skaitīt ātri no galvas, skatīdamies paslepen papīrā, tad, kad sajuka vai kad nevarēja atķert:
"Cienījamie kungi, godājamās valdības un mīļi viesi! Nevajadzēs nemaz vairs stāstīt un tulkot, bet to jau zinās ikkatrs no bērna kājas, ka Dievs radīja cilvēku daiļāku un augstāku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam valdīšanu par visu, kas rāpjas, skrien un peld, lai būtu ar ragiem, spārniem, kājām vai ausīm, lai būtu vai ūdenī, vai apakš debesīm. Tādi valdnieki un kungi esam arī mēs, slātaviešu un čangaliešu runas vīri līdz ar valsts valdībām. Mēs, runas vīri un valsts valdības, mēs padarām visu, visu, kas vajadzīgs valstīm pie viņu labuma un likumiem! Mēs gādājam par ienākšanām un izdošanām, mēs nospriežam par izmaksāšanu un pieņemam skolotājus, mēs uzliekam valstīm galvas naudas un apgādājam nabagus, mēs atlaižam galvas naudu tiem, kuri nespēj maksāt, un ceļam skolas, visas vienādā labumā, un nerūpējamies par vienu vairāk nekā par otru, mēs pavēlam magaziņā labu labību iebērt un nederīgo izņemt, mēs, jā mēs, mēs darām visu un valstīm pašām atstājam vienīgi tik maksāšanas un kalpošanas. Cienīgi Slātavas un Čangalienas saimnieku kungi! Kurš nezin mūsu valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru? Kurš nezin, cik rūpīgi viņi - mēs - gādājam par valsts labklāšanos? Mēs nospriežam un liekam pat vasaru pievest materiālu pie valšķu jeb pagastu ceļamām ēkām. Kurš nezin, ka mēs neskatāmies nedz uz laiku, nedz uz dienām, bet tikai uz valšķu labumu? Kurš zin no jums, cienīgi čang... nē, slātaviešu un čangaliešu saimniekiem, ka pagasta likumos stāv, ka mēs, runas vīri un valšķu valdnieki, varam dabūt medaļu pēc tam, kad esam nostāvējuši divi laikus amatos? Man ir likumu grāmatiņa mājā, un to es varu parādīt kaut kuru dienu. Kurš nezin, ka mēs, abu slaveno pagastu amatu vīri, esam nogājuši gandrīz visi vairāk nekā divi laikus amatos, bet neesam neviens medaļu nedz prasījuši, nedz arī dabūjuši? Mēs gādājam tik par valšķu godu un labumu, bet nevis par savu. Kurš nezin, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam nosprieduši dot mērnieka cienīgam tēvam pie mērīšanas no valsts dienas? Un nevis par velti, bet par maksu. To es daru zināmu, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam rūpējušies ne vien par dienu izdošanu, bet arī par maksas saņemšanu. Tur būs naudas tūkstošiem! Apskaitat vien paši, Slātavas un Čangalienas saimnieku kungi, cik tur nesanāks par visiem kopā, kad ikkatrs būs nokalpojis kādu divdesmit dienu un dabūs divdesmit vienu un pus kapeikas par dienu maksas! Cik tur neiznāks par abām valstīm kopā un cik ikkatram saimniekam? Tur būs, ticat droši, nasta naudas! Tad redzat nu, kādu lielu naudu ir nopelnījušas abas valstis - Slātava un Čangaliena - caur mums, runas vīriem un valsts valdībām! Gods un slava mērnieka cienīgam tēvam, ka viņš izmaksājis visu uzticīgi, grasi pie graša un nav vis lūkojis tikpat slātaviešiem, kā arī čangaliešiem tā sapelnīto naudu kaut kā atmānīt. Bet par visām lietām atzīsim ar slavu mērnieka cienīga tēva goda prātu pie tā, ka viņš ir turējis cieti savu vārdu un izdevis goda maltīti visiem Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejai un dažiem no viņas uzaicinātiem mielasta pušķotājiem. Arī šis brangais mielasts ir valstīm nācis vienīgi tik caur mūsu, tas ir, runas vīru un valsts valdības gādāšanu. Lai arī ir laba daļa - un kad viņa būtu vai lielākā daļa - Slātavas un Čangalienas saimnieku, kas no šā jaukā goda brīža, kurš paliks mums visiem ilgi, ilgi piemiņā, atrāvušies, it kā mērnieka cienīga tēva žēlastību un mūsu, runas vīru, kā arī valsts valdību rūpīgu un laipnu gādāšanu nicinādami, tad par to tomēr nekas, jo mūsu pusē paliek viss svars un liegt neviens viņiem nav liedzis nākt; bet, kam būs pēc žēlums, mums par nākumu vai viņiem par nenākumu, to rādīs laiks, bet tomēr, cienīgi kungi un mīļi viesi, es iedrošinos jau tagad domāt, ka mūsu pusē nožēlošana nekritīs, tāpēc mums par viņu nenākšanu nav vajadzīgs nemaz noskumties.
Lai tad skan "augsta laime" mērnieka cienīgam tēvam tādēļ, ka viņš nav slātaviešiem un čangaliešiem pie mērīšanas nokalpoto dienu maksas kaut kā atmānījis, bet izdevis, kā solījis, arī goda maltīti, - tāpat mums, runas vīriem un valsts valdībām, kas esam ne tik vien tās dienas nosolījuši un goda maltīti pierunājuši, bet esam arī atbildīgi tikpat par tās pierunātās goda maltītes dabūšanu (jo to jau patlaban baudām), kā arī par nokalpoto dienu izmaksāšanu caur valsts valdībām, jo še tad īsti parādās valsts valdību krietnums un runas vīru svars, tāpēc "augsta laime" mērnieka cienīgam tēvam, slātaviešu un čangaliešu valsts valdību krietnumam un runas vīru svaram!"
Bisara pulks sita plaukstas un kliedza "bravo!", "urā!", Pietuka Krustiņš dziedāja ar citiem: "Augsta laime tiem - tām!" -kas viss sacēla negantu, mežonīgu troksni.
"Kas tā par komiteju, ko viņi tur vienādi daudzina?" Feldhauzens jautāja kādiem valdiniekiem.
"Mums, cienīgs tēv, arī nav par to nekas zināms, jo visu to dzirdam tagad tik pirmo reizi," tie atbildēja.
Pa to laiku bij čangalieši gandrīz jau visi paēduši, no galdiem uzcēlušies un taisījās, jautri, mīlīgi runādami, uz pīpēšanu. Slātavieši, kuri, kā zināms, nebij nenieka ēduši, sēdēja vēl pie galdiem, nemierīgi apkārt skatīdamies. Mērnieka saime sāka nokopt galdus un likt visas galda lietas pie malas uz projām sūtīšanu, atstādama tik vien alus un brandvīna traukus. Gan viņi, tā sēdēdami, mēģināja kavēt laiku ar dzeršanu, bet tas vien vairs daudz nepalīdzēja, jo šis darbs bij jau drusku panicis, tāpēc, jo ilgāk sēdēja, jo lielāks nemiers bij pie viņiem nomanāms: daži sāka jau savā starpā un ar savādu nopietnību čukstēt. Ķencis, kuram brandvīns, bairīts un kāposti bij īgnumu izdzinuši, atradās atkal savā jautrā dūšā un, ar savu rīksti ap galdiem staigādams, kliedza: "Slātavieši, cik ilgi jūs te sēdēsat pie galdiem, kā medus gaidīdami? Vai kāpostu netika vēl diezgan un vai neesat vēl sēdēdami atdzērušies, ka neceļaties kājās?"
"Tā ir akurāt mūsu pašu zināšana," Švauksts lepņi atbildēja, papirosu pīpēdams.
"Nu tad sēdat arī - labi izsēdaties," Ķencis, projām iedams, norūca, "jo tagad ir, kā sacīt jāsaka, brīvestības laiki un var sēdēt, cik ilgi kurš grib."
"Kas te ir, Prātniek, Bisar, vai būs arī kas vai nebūs?" daži slātavieši, kurus bij Prātnieks ar Bisaru īpaši pierunājuši neēst, sāka nepacietīgi jautāt.
"Būs jau gan laikam," Prātnieks, uz trauku nokopējiem skatīdamies, atbildēja, bet varēja nomanīt, ka viņš grib citus tik vien mierināt un ka pats jau stipri šaubās par to, ko citiem liek ticēt. Tomēr šāda mierināšana vairs nekā nepalīdzēja, jo ikkatrs sāka saprast un pārliecināties, ka piepildīties viņa vis nevarēs tāpēc, ka vairāk par ēšanu neredzēja nekā gādājam, bet visu veda tik projām. Par to tad acīmredzot sacēlās slātaviešu starpā ap galdiem savāda kurnēšana, nemierīga čukstēšana un pat jau sirdīšanās. Prātnieks, laikam manīdams, ka labi nebūs, un gribēdams bēgt no kauna, uzcēlās un nogāja turp, kur pie īpaša glīta galda sēdēja mērnieks, viņa palīgi, pagasta tiesu un valdību locekļi, kaut ko labāku dzerdami, kā citi sacīja, un cigārus pīpēdami, kuru stāvēja vesela kastīte uz galda. Tiem viņš mēģināja pievienoties ar runāšanu un dabūt pie šā lielmaņu galda vietu, it kā negribēdams būt daļinieks un ne vēl pat rīkotājs pie tā tukšā loma, kādu, kā redzams, slātavieši un visa viņu partija vilka.
Citi vēl sēdēja nemiera pilni kādu brīdi pie galda, runādami arvienu piktāk un piktāk, līdz pēdīgi Pietuka Krustiņš un Švauksts sarunājās iet pie mērnieka saimnieces, kura darbojās savrup līdz ar kādiem citiem, traukus sakopdama, solīdamies ar līkumiem no viņas izvilkt un izzināt, vai nākšot vēl kādi ēdieni vai ne. Drekberģis, to dzirdēdams, taisījās iet līdz un arī aizgāja, kaut gan Pietuka Krustiņam tas īsti nepatika, un Švauksts, to manīdams, izrādīja arī nepatikšanu, izturēdamies arvienu pret Drekberģi augstāk un viņam uzsaukdams: "Was kom du unser mit!"
"Un was kom du atkal unser mit?" Drekberģis kliedza pretī un tad pēc sava ieraduma ar Švaukstu mēdījās: "Ēē!"
"Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost," Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies, izsaucās.
"Nekas, nekas," Drekberģis teica. "Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša."
Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi slienas uz dibenu.
Saimniece viņiem atbildēja, ka būšot viss, kas solīts, tik lai gaidot vien droši un nešauboties; tomēr tagad viņas vārdi skanēja tā un viņas vaibsti bij turklāt tādi, ka pat visi trīs izpētītāji un viņu starpā arī pats Drekberģis sāka saprast un spriest, ka mānot vien, kaut gan agrāk ne Prātnieks nebij varējis to nojēgt. Viņi nosprieda visi trīs, ka tagad nevarot darīt nekā cita kā tik uzņemt pēc programmas dancošanu, lai caur to tās domas un gaidīšana izjūkot, citādi varot iznākt šāda izmānīt likšanās un veltīga gaidīšana visiem slātaviešiem par kaunu un izsmieklu, ja vēl pēdīgi saceļot paši savā starpā troksni un darot tā arī citiem savu misēšanos zināmu. Turklāt Pietuka Krustiņš nožēloja, ka caur šo lietu izjūkot visa "augstu laimju" jeb toastu saukšana, uz ko viņš bijis īsti sataisījies.
Tā spriezdami un runādami, viņi sagāja visi trīs pie galda un sadzērās pa tām dusmām vēl labi bairīša; tad Pietuka Krustiņš lika Drekberģim sazvanīt, bet pats kāpa uz tribīni un pasludināja programmā lasīdams -, ka patlaban iesākšoties nākošais priekšmets - vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas direktora Bisara kunga un vadīta no danču direktora Drekberģa kunga.
Drekberģis izskrēja tūliņ noras vidū un, rokas plaukšķinādams, sāka saukt: "Lūdzu kungus uz franksēzi!" To vārdu "franksēzi" viņš izrunāja ļoti cēli caur to, ka lika runāšanas svaru uz priekšpēdējo vārda locekli jeb uz "ē", izrunādams viņu it gari, šauri un it kā ar ielīkumu.
Čangalieši, kuri bij dūšīgi paēduši un ar garšu sadzērušies, atradās tagad itin priecīgi jautrā garā. Viņi sāka tūliņ un bez kavēšanās lasīties uz dancošanu noras vidū, kurš pie galdu taisīšanas bij atstāts šai vajadzībai klajs. Ķencis bij noglabājis jau cepuri ar visu zaļo krustu kabatā, aizspraudis savu kārtībnieku priekšnieka rīksti aiz zābaka stulma un sēja ap galvu sarkanu zīda lakatu, kuru bij laikam uz to mājā sievai izvīlis. Citi, kuriem bij arī uzdots iet uz dancošanas par sieviešiem, darīja tāpat. Kaut kādi čīgātāji, kurus sauca ne tik vien par muzikantiem, bet Pietuka Krustiņš pat par oršesteri, taisīja troksni, un čangalieši rīkojās čakli vien uz darbu. Drekberģis piegāja arī pie pieminētā lielmaņu galda un, ērmīgi nolocīdamies, kā arī laipni smīnēdams, uzaicināja visus, kas pie tā sēdēja, tāpat kā citus: "Lūdzu cienīgus kungus uz franksēzi!"
Palīga mērnieki sāka smieties un zobot, bet Feldhauzens nedz smējās, nedz arī runāja, tik vien skatījās Drekberģī, it kā jautādams: "Vai tas cilvēks ir arī pie pilnas saprašanas?" Kad Drekberģis bij savu uzlūgumu izsacījis un atkal ar dancmeisterīgu veiklumu aizgājis uz noras vidu, tad Feldhauzens prasīja vāciski jauniem kungiem, kas tas bijis par ķēmu.
"Tas ir kāds skroderis," kāds jaunskungs atbildēja.
Lai gan Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekberģis domāja, ka slātaviešiem caur dancošanu aizmirsīšoties visa smalko ēdienu gaidīšana un viņi apmierināšoties, tad tomēr tā vis nenotika, bet turpretī pavisam otrādi. Slātavieši bij gan jau sacēlušies no galdiem, bet stāvēja pūļos, celdami arvienu skarbāku un niknāku troksni. Viņiem bij īsti divējādas dusmas: pirmkārt, ka nedabūja paēst un, otrkārt, ka bij tik nejēdzīgi izmānīti. Viņu starpā atradās arī daži, kuri apgalvoja, ka tas esot darīts tīši, un caur to viņu niknums sacēlās jo drīz un augstu, tā ka pēdīgi apņēmās to zināmo valodu izplatītājus un pierunātājus, lai no pirmā ēdiena neēd, tūliņ uz vietas visu priekšā pārmācīt, ja negādā, ko solījušies, jo tagad viņu dēļ esot jāmirst badu, tāpēc ka dažam nu vajagot iztikt gandrīz visu dienu bez ēšanas. Ja viņi nebūtu piestāstījuši tādu nieku, tad būtu visi paēduši kāpostu tāpat kā čangalieši un bijuši pilnā mierā, bet tagad nu nedabūjot nekā. Un dažs labs, uz goda mielastu taisīdamies, neesot šodien ir pieci kumosi baudījis.
Visas šās valodas gāja tik klaji, plaši un dikti, ka arī čangalieši sāka pēdīgi noprast slātaviešu kaiti un viņiem apsmieties, kas tos satricināja jo vairāk, tā ka viņi gāzās patlaban sasāktai, neizprotamai un neredzētai dancošanai vidū, meklēdami rokā visupirms Švaukstu un Bisaru, jo šis pēdējais, nedienas paredzēdams, bij meklējis drošības čangaliešu un it īpaši dancotāju vidū. Abi meklētie bij drīz atrasti un sagrābti cieti. Divi kratīja Švaukstu pie krūtīm un kliedza: "Dod šurp tās zaftes, kuras spieduši vilisti ar varizejiem somu stabulēs Kaparnaümā, citādi tu izjuksi gabalos kā aknas!" Divi citi raustīja Bisaru - viens pie krūtīm, otrs pie muguras, kliegdami: "Kur ir tie krokodiļu pūšļi ar groku, kurus atveduši jau ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrāfijai?!" Bisars nelaida nekāda trokšņa laukā, bet mēģināja turēties pretī un sacīja: "Vai es biju pirmais, kas tā runāja? Ejat meklējat šās valodas iesācēju rokā, bet mani liekat mierā." Turpretī Švauksts, kuru bairītis bij pacēlis jau taī gara pakāpienā, kurā viņš nemēdza vairs skaidras valodas runāt, vārījās lielmanīgi, buldurēdams kā katls, un pēdīgi sāka kliegt: "Valdīšana, ļaudis, glābjat, glābjat!" Ķencis, to dzirdēdams, uzgrūda tūliņ cepuri un ar visu zaļo krustu galvā, tāpat sarkanam lakatam virsū, un skrēja Švaukstu pestīt, jo viņam bij tas par prieku, ka nepagāja vakars bez šādiem gadījumiem, kuros viņa, kā kārtībnieku vecākā, it īsti vajaga. Ķencis labi zināja, ka tirgus sargam arī ir jāiet vidū, kur redz kaujamies, tāpēc likās ar joni vienam Švauksta kratītājam mugurā. Drekberģis turpretī turēja sevi šaī brīdī un šaī lietā par īsto valdinieku, tādēļ negribēja palaist šā brīža, kurā var savu spēku izrādīt, veltīgi garām. Viņš skrēja taisni pie lielākā pūļa klāt un deva pliķi pašam pirmam, kurš gadījās priekšā. Šis pliķis tika Ķencim pa sarkano lakatu tanī vietā, kur apakšā atradās pretī labā auss un labais vaigs. Ķencis palaida Švauksta kratītāju piepeši vaļā, atsitās atpakaļ un, Drekberģi ieraudzījis, metās viņam virsū, iekliegdamies: "Ak tā, puis, vai kauties?" Drekberģis sāka bēgt, bet Ķencis viņu panāca un notvēra pie rokām no muguras un saturēja, kaut gan Drekberģis spārdīja viņu atpakaļ ar zābakiem un sita ar pakausi pa krūtīm, ka dimdēja vien.
Šis savādais troksnis bij aizsniedzies arī līdz lielmaņu galdam. Daži valdinieki piecēlās un aizsteidzās veikli uz nemiera vietu. Dzirdēdami, ka Drekberģis kāvies, un redzēdami viņu jau saņemtu, nosprieda to nosūtīt tūliņ uz kalnu drošā vietā līdz rītam, lai turpmāk nebūtu jābaidās no miera traucēšanas šinīs viesībās. Kārtībnieki ķērās ar prieku un dūšu tūliņ pie darba, aizvezdami danču direktoru, kurp vajadzīgs, kaut gan viņš spārdījās, kliedza un trakoja cik spēdams un kaut gan pēdīgi no pašas muižas bij viņa vāciskā sirdīšanās dzirdama: "Škandal maken in mein bal! Donner veter kanaļ! Sabak, unsvat, deivel! Vart, vart!"
Švauksts, kurš, būdams kārtībnieks, gāja arī pie Drekberģa aizvešanas līdz un bārās viņam vāciski pretī: "Klus', du, škandalmaker! Furt pad arest nach - nach cietum!"
Tagad caur šo notikumu gan nobeidzās slātaviešu dumpīgais nemiers, kura cēlāji bij priecīgi, ka tāļākas izmeklēšanas neturēja, un tikpat Bisara, kā arī Švauksta nesauca vairs neviens pie atbildības ar apsolītiem, bet nedabūtiem brīnišķiem ēdieniem un dzērieniem. Dancošana turpretī caur viņas direktora aizvešanu vis neiznīka, bet palicēji izvadīja to galā, kaut gan drusku savādā kārtā jeb tik savādā vārdā.
"Tas ir labi, ka tā posta diriganta vairs nav," Ķencis sacīja, staigādams tāpat ar cepuri virs sarkanā lakata. "No viņa dančiem nevarēja arī cilvēks tikt gudrs. Velns zin kas par vārdiem, kas par dancošanu! Citi spēlē prepranksi ar kārtīm, bet šis gribot dancot ar dancošanu. Ne redzēts, ne dzirdēts! Puiši, laidīsim papriekšu krusta danci un tad apaļo!"
Ķencim piebiedrojās gandrīz visi čangalieši un sāka lēkāt kā redzēdami pilnā spēkā, tik vien slātavieši bij vēl allaž saīguši un bez dūšas, jo viņi nebij nekā ēduši, tādēļ arī nevarēja, kā paši sacīja, nenieka iedzert. Vēlāk atveda no muižas vēl kaut ko uzkošanai, pie kā slātavieši steidzās klāt itin čakli, un, kad arī dzeramā netrūka, tad uz beigām radās tāpat viņiem arī jautrums un dūša, kur klāt Drekberģis līdz ar visiem tiem nemiera notikumiem bij drīz un pilnīgi aizmirsts.
Pa to starpu atnāca un lielmaņu galdam piebiedrojās arī Raņķis, kura līdz šim trūka. Tiem, kuri pazina šo vīru caur ilgāku kopā dzīvošanu tuvāk, viņš krita tagad caur savādu un neierastu izturēšanos acīs: viņa skatīšanās bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga, kamēr citām reizēm tik vien noslēpta un neuzticama, sejs dziļi nobālis, rokas aukstas un gandrīz drebošas. Viņa melnie, smalkas drānas virssvārki - jo apģērbā Raņķis nesās itin spodri un glīti - bij, kā likās, caur kādu īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti. Kaut gan nevienam nebij iemesla viņu tik cieti uzlūkot, tad tomēr darba biedri nevarēja palikt neprasījuši, kur viņš bijis un kas kaitot, jo neizskatoties īsti lāgā, uz ko Raņķis atbildēja, ka braucot trūcies zirgs, sācis skriet, tā ka beidzot gāzdamies abi ar braucēju tikko nenositušies. Turpat tad esot saburzījušies virssvārki un no tām pašām bailēm neesot arī vēl pats atpūties. Tāpēc ka šī lieta nebij nevienam nekādā īpašā svarā, tad arī neviens par viņu vairāk nedomāja un tāļāk nejautāja, tik vien pa brītiņu kāds Raņķa biedris parādīja viņam pie spodri baltas krekla aproces mazu asiņu traipekli, pieminēdams, ka tas būšot cēlies arī laikam taī pašā nelaimes brīdī, ko Raņķis apstiprināja. Bet, kāds bij pie tā viņa sejs, un vai biedrs, viņu apskatīdams, neiztrūktos, to vērā likt nebij nedz vajadzības, nedz cēloņa, un tas nenāca arī nevienam prātā.
Pietuka Krustiņš, kurš bij arī iespiedies vidū pie lielmaņu galda, sazvanīja no tribīnes un uzaicināja cienīgu publiku iet viņam līdz atkal komitejas sastādītā programmā vienu soli tāļāk caur piebiedrošanos ar dziedāšanu pie tās dziesmas, par kuras proponēšanu un sacerēšanu devis nupat no programmas tuvākas ziņas un kuru nu viņš patlaban izsacīšot, ko arī tūliņ darīja, uzaicinādams dziedāt pēc tā meldiņa "Rīga dimd" utt.

Nora dimd, nora dimd,
Kas to noru dimdināj?
Slātavieši, čangalieši,
Tie to noru dimdināj.
Div' māsiņām kāzas dzēra,
Kam diženi bāleniņ.
Tāļu gāja viņu slava,
Tāļu viņas daudzināj.
Paši visi vienprātīgi,
Visi dziesmas skandināj.
Tik bagāta kāzu goda
Senu, senu neredzēj.
Visiem tika miežu alus,
Visiem rudzu brandavīns.

Pietuka Krustiņš, šo dziesmu izsacīdams, sita ar sarullētu papīru takti, pēc kuras dziedāja patiesi gandrīz visi ar īpašu dūšu līdz, arī daži jauni kungi un pat Raņķis, kurš bij arvienu ļoti nevienāds - gan domīgs, gan priecīgs -, lika brīžam savu jauko balsi atskanēt. Citām reizēm, Feldhauzenam klāt esot, viņš dzēra allaž itin maz jeb mēreni, bet šoreiz, visiem par bridumu, neizšķīra nekā.
Pietuka Krustiņam no tribīnas nokāpjot, atskanēja atkal Bisara vadīšanā tāda plaukšķināšana, "bravo!" un "urā!", ka bij jātur patiesi ausis cieti. Lai gan tribīnei bij tik trīs pakāpņi vien, tad tomēr nokāpšana Pietuka Krustiņam gāja ļoti ilgi, jo viņš ne tik vien nesteidzās, bet spēra soļus ar nodomu ļoti lēnām, svarīgi un turēja papīrus rokā, lai publika var labi ievērot, kam īsti tā lielā pagodināšana skan.
Kad troksnis bij nostājies un Pietuka Krustiņš arī no tribīnes nokāpis, tad viņu apstāja liels pulks slātaviešu un čangaliešu ar slavēšanu un glaimošanu.
"Tas bij atkal varens gabals!" - tā kāds no ievērojamākiem izsaucās. "Tik žēl, ka drīz nobeidzās, jo tādu varētu dziedāt visu mūžu un nepiekustu."
"Man bij gan tā dziesma labi garāka," Pietuka Krustiņš pārmetošā balsī atbildēja, "bet vajadzēja viņu paīsināt tādēļ, ka šis mielasts nav vis diemžēl tāds, kāds bij dzirdēts un gaidīts. Visu lielāko daļu, kura zīmējās tuvāk uz pašu mielastu, bet tagad nesakrita ar viņu kopā, atmetu. Uzmanīgākie klausītāji būs gan nopratuši un nomanījuši, ka šī dziesma strupi nobeidzās un ka pēdējais pantiņš viņai ir sacerēts nupat ar steigšanos, un ar vajadzību. Šās pašas lietas dēļ aiziet bojā arī mani uz šo dienu nopietņi izstrādātie toasti."
"Ak, tas ir ļoti žēl, ka nedabūjām visas izdziedāt!" kāds no pulka izsaucās.
"Jā, cienīgi kungi, es tur nevarēju nekā līdzēt," Pietuka Krustiņš atbildēja ar svarīgu nopietnumu, "man pašam arī nepatikās savu sacerējumu sabojāt, bet vajadzība to prasīja. Kas šaī lietā īsti apvainojams, to atbildēt, cienīgi kungi, nav mans pienākums."
"Bet vai jūs nevarētu norakstīt mums visu to dziesmu par piemiņu šai dienai?" daži jautāja.
"Šī diena, puis, paliks piemiņā arī bez dziesmas norakstīšanas," Ķencis ļoti laipni sacīja, "jo, kas liels bijis, tas, kā sacīt jāsaka, liels paliek tāpat no sevis uz visu mūžu, lai vai raksta vai neraksta."
"Jā, to apsolīt, mīļie tautieši, manīm nākas grūt," Pietuka Krustiņš, Ķencī nemaz neklausīdamies, ar lielu svaru atbildēja, "jo darba man ir daudz - es nespēju atbildēt jau vēstuļu vien visiem tautiešiem un tautietēm. Šī pati goda maltīte ir prasījusi man ļoti pulka spēku un laika, tāpēc ka gandrīz uz maniem pleciem vien stāv viss komitejas darbs un gādāšanas, lai nu gan to prezidenta godu nes kas nesdams, jo es pēc viņa nesniedzos: man ir liktenis lēmis strādāt, bet nevis dzīties pēc skaņas slavas."
Pēc tam iesākās un pastāvēja labu brīdi spēkošanās dzeršanā, caur to noplaka labi bairītis un pieauga līksmība un jautrība viesu starpā. Ķencis, arvienu dzerdams, runāja jautrā dūšā: "Kad ir pie rokas, tad, kā sacīt jāsaka, iedzer, kad nav - iztiec, beigta lieta.
Meklēt viņa neviens neies." Daži sāka spriest un lielīties par to, cik varenas valstis esot Slātava un Čangaliena, jo kur gan vēl būšot tik daudz un tik mazu saimnieku vienkop? Un tomēr bada nāvē vēl neesot neviens nedz miris, nedz arī mirstot, lai bagātība bijusi vai nebijusi. Kamēr lielīja abas valstis kopā, tikām turējās arī paši vienkop, bet, līdz sāka drusku šķirt, tad šķīrās arī paši lielītāji divi pulkos. Slātavieši cēla augstāk Slātavu, čangalieši - Čangalienu: vieniem bij lielāka un līdzenāka kapsēta, garāki krogi, jauns tiesas ērglis, platāki ceļi, sausākas pļavas un rupjākas kaņepes, otriem valsts mājai viens skurstenis vairāk, pilsēta tuvāk, baznīcā upuriem garāki kāti, pašiem baltāki zirgi un lielās zortes auzas.
Lielīšana veicās vēl itin spēcīgi, kad Pietuka Krustiņš sazvanīja un pasludināja, ka pēc programmas kārtas runāšot tagad ordonances direktors un komitejas asesors Ķenča kungs par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrhistorīgā ziņā.
"Vai velns!" Ķencis bailīgi iesaucās. "Nezin kā ies, kā neies, jo mute sāka sausa vien mesties, kad izdzirdu, ka jārunā būs. Man ir prāts laist gandrīz vai kājas vaļā." To sacīdams, viņš taisījās līst pūlim cauri un doties projām, bet citi viņu apturēja un uzgrūda uz tribīnes, no kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi nost, bet tur viņu atspieda pats Pietuka Krustiņš atpakaļ. Tātad Ķencis, redzēdams, ka glābšanās vairs nekur nav un ka no runas turēšanas izbēgt nevarēs, sāka ar visu baiļu nesamaņu runāt, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vārda kāsēja un likās rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad kas būtu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sāka rasties kāds nekāds vārdu sakars: "Kā sacīt jāsaka, liela mīlestība ir pārņēmusi grēcīgās pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, lai nāk no kura stūra kurš nākdams šaī iznīcībā un raudu ielejā; kā sacīt jāsaka, jo cik vairs trūkst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un slātaviešu lielmaņiem, kā sacīt jāsaka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas glāzes. Kurš čangaliešu vai slātaviešu saimnieks var sacīt, ka viņš ir palicis bez zemes? Vai nevarētu kāds aizmirsties, ja, kā sacīt jāsaka, vērā likšanas trūktu? Mērnieka cienīgam tēvam ir visi zināmi un stāv sarakstīti tāpat kā taī dzīvības grāmatā viņā saulē, kur nebūs vairs nedz raudāšanas, nedz zobu trīcēšanas kā šeitan galējā tumsībā." Pie šiem vārdiem Ķencis taisījās ar varu raudāt, bet asaras nenāca, kaut gan pats neganti saviebās un pēdējos vārdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņš slaucījās labi ilgi, pagriezās pie malas, izšņūca degunu un tad runāja atkal no jauna: "Kā sacīt jāsaka, kad mērīšana ir taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šaī vasarā, paldies žēlīgam Dievam, ir bijuši čangalieši Slātavas cietumā, kā sacīt jāsaka, tāpat kā pirmos laikos Īzaka dzimums Bābeles torņa cietumā par iedzimtiem grēkiem? Vai, kā sacīt jāsaka, pašiem nabadzīgiem un mazākiem saimnieciņiem, kuri nav bijuši nekādos valsts amatos, nevaid iedotas liekos gabalos pašas labākās pļavas, kur zāle līdz ūznīcai, lai pļauj bērnu bērni raudādami, kā sacīt jāsaka, žēlastības asaras? Ja Dievs dos tik vien mīksnējus gadus, tad maize pieaugs, lai ēd, cik kuram gribas, kā mūsu Pāvula kāzās. Palūko vien, tagad pat jau, kā sacīt jāsaka, dažs zirgu noturēt vairs nevar." Še Ķencim uznāca laikam bailes, ka ir noklīdis pie pasaulīgām lietām, tādēļ sāka atkal piepeši runāt savā rauduļainā balsī. "Jo kurš gan ir gādājis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jāsaka, dažs stāv še varbūt pēdējo reizi šaī svētku priekā un nezin, cik kurš vairs dabūsim grēkot." Te Ķencis sāka šņukstēt un raudāt visā spēkā - rādīdams, ka aiz raudām nespēj vairs runāt, kaut gan muti ļoti plātīja, tādēļ Bisars, kurš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zināmam troksnim atskanot, Ķencis nogāja, asaras slaucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes. Runātājam nokāpjot, dažs sacīja: "Ķencim iekšā ir, bet ārā nenāk!" Cits atkal: "Laba jau, bāliņ, daudz nevajaga."
Gandrīz visi viesi bij jau stipri gudri un bagāti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņus nevarēja vairs piedabūt nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedāšanu, nedz caur runāšanu, jo runāt un dziedāt gribēja ikkatrs par sevi un citā labprāt neklausījās neviens.
Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka laiks ir jau labi notecējis un publikas vērība krietni izgaisusi, bet no programmas vēl gandrīz lielākā daļa pāri, ieturēja ar Ķenci, Švaukstu un citiem, kā pats sacīja, no jauna drusku dūšu, sazvanīja, pasludināja, ka pēc programmas nākot tagad kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas, tas no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, - tad, noras vidū izgājis, sāka dziedāt, ar rokām ķēmodamies un dažādi ākstīdamies.
Kāds vecis, Pietuka Krustiņam dziedot, izsaucās pilnā balsī: "Raug, kur ir kuplejas! Šinīs kuplejās ir prāts un saprašana iekšā, bet nevis tanīs, kuras iespiestas rakstos un kuru sarakstītājus un dziedātājus tik daudz slavē. Tās ir tik pelavas un puiku darbs pret šām, kuras nāk no dziļa vīra prāta un kādu neatradīs pa visu gubermangu."
Kādā citā stūrī arī daži viesi uzslavēja Pietuka Krustiņa gara spēkus, bet tik vien drusku no citas puses.
"Jā, brīnums gan, kā tās gara dāvanas ir cilvēkiem izdalītas!" kāds vecīgs vīrs, Pietuka Krustiņā klausīdamies, iesaucās. "Dažam nav viņu tikpat kā nemaz, bet citam, it kā šim pašam Pietuka Krustiņam, atkal bez ziņas. Viņam veicas viss! Te viņš runā bērēs vai citur kādā svētā brīdī par Jēzu tā, ka ir pašam birst asaras, un, kad pēc tam dabū vien piesēdēties ar citiem viesiem pie galda, tad rauj atkal, tāpat kā tagad, tādas dziesmas vaļā, par kurām ir miroņi smietos, ja dzirdētu. Es skaitu, ka viņš ir gudrs uz visām pusēm."
"Brīnuma lietas jau šos laikos redzam un dzirdam gan arvienu vairāk nekā tad, kad mēs augām," kāds cits atbildēja. "Man stāstīja pilsētā kāds zaldāts, kurš nupat atnācis no poļiem, ka tagad esot izdomāts tāds smērs, ar kuru varēšot smērēt visu: acis, zābakus, matus, zirgu lietas - ar vārdu sakot, visu. Šādi paši gudrinieki tad izgudro gan neredzētus smērus, gan citu visu un paši arī der visās vietās."
Pietuka Krustiņa kuplejas mantoja tādu patikšanu, ka viņš pats atzina par savu pieklājības pienākumu dziedāt viņas vairāk reižu no vietas, jo plaukšķināšanas un saukšanas netrūka, kaut gan no ieceltā saucēju un plaukšķinātāju kora nebij vairs atrodams arī ne pats vadonis. Pēc dziedāšanas Pietuka Krustiņš nogāja atkal savā vietā pie lielmaņu galda, kur citi viņu ar slavu pavisam apbēra un sauca ikkatrs, glāzi pasniegdams: "Sveiks!" - uz ko viņam vajadzēja atbildēt ikkatram: "Vesels!"
Tā sēdot un sveicinoties, Prātnieks pa kādu brīdi iedomājās rādīt jel reiz šovakar savu komitejas prezidenta amatu, paskubinādams Pietuka Krustiņu steigties ar programmas darbiem, lai varot tikt galā, jo laiks esot īss un darba daudz. Pietuka Krustiņš lika to tūliņ vērā un gāja meklēt applaudisemangas direktoru uz runas turēšanu par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā, bet Bisars bij pazudis, tik vien daži sacīja, ka viņš guļot līdz ar Ķenci savos ratos. Pietuka Krustiņš gāja priedēs iekšā meklēt, bet pazuda pats arī kā Noasa balodis, un daži smējās, ka taī pusē, uz kuru viņš aizgājis, nemaz Bisara zirga neesot. Prātnieks, nevarēdams Pietuka Krustiņa sagaidīt, gribēja sūtīt Švaukstu un gāja viņu meklēt, bet neatrada, - tik vien daži sacīja, ka nesen viņš uz tribīnes kaut ko nesaprotamu buldurējis, bet pēc tam neesot vairs redzēts.
Šī bij varbūt zīme, ka laiks ir doties no šā viesību šķirsta ārā, bet laikam neviens to nenojēdza vai arī nelika vērā.
Piepeši atskanēja mežā visapkārt kliegšana, brīkšķēšana un visāds negants troksnis: cilvēki ar aiztītiem sejiem un rungām rokās gāzās iz meža laukā, satrieca vispirms laterņus un lampas, tā ka acumirklī palika visi viesi tumsā, kur starpā izcēlās uz reizi baiļu kliegšana un vaimanas, īsti ap lielmaņu galdu, noplīkšķēja viens revolvera šāviens, un bij dzirdama cilvēku dauzīšana ar rungām. Drīz izklīda visi viesi, no uzbrucējiem triekti, pa malu malām, bet jo vairāk uz muižas pusi, kā no kliegšanas un cita trokšņa varēja nomanīt. Taī pašā brīdī atspīdēja arī ne visai lielā tāļumā ugunsgrēks.
Otrā rītā bij Slātavā liels nemiers un neaprakstāma iztrūcināšanās, aiz kuras pazuda pavisam vakarējais pēc goda maltītes piedzīvotais traucēklis, kurš gan nebij iztriecis nevienam dzīvības iz miesām, bet gan daudziem kādu daļu no veselības; pazuda arī ugunsgrēks, kurš bij aprijis Prātnieka klēti ar daudz mantām; pazuda arī taī pašā naktī no ganības nozagtie Bisara divi zirgi un daži citi negaidīti notikumi. Līdz ar visiem tiem notikumiem bij Slātavā - laikam pa goda maltītes laiku - notikusi zādzība pie pašām dārgākām lietām, kādas vien pa visu muižu atradās un kuras apsargāt nebij tomēr nācis nevienam prātā: izzagti bij no palīga mērnieku dzīvokļa jeb darba zāles visi jaunie Slātavas un Čangalienas ruļļi, kurus patlaban nākošās dienās pilnīgi pabeigtu taisīt. Mērniekam Feldhauzenam, šo ziņu dzirdot, tikko gandrīz neapstājās asinis, jo tie pazudušie papīra gabali bij dažus desmit tūkstošus rubļus vērtībā un tanīs atradās tagad lielākā puse no visas viņa mantas.
Acumirklī valsts valdība iztrieca ziņas pa visu valsti un arī uz čangaliešiem, lai ikkatrs saimnieks valsts valdības, tiesas un runas vīru vadīšanā pārmeklē uz viscietāko savu zemi, mežus, ēkas un ūdeņus; pats mērnieks un muižas valdība sūtīja ziņas uz visām telegrāfu un dzelzceļu stacijām, kā arī pie lieliem tiltiem un pārcelšanas plostiem priekšā, pieminēdami un aprakstīdami arī Bisarai nozagtos zirgus, jo cēlās domas, ka zaglis būšot aiznesis ruļļus uz viņiem jāšus. Pateicības algas izsolīja mērnieks bez žēlastības tikpat par ruļļiem, kā arī par pašu zagli un par abiem kopā.
Bez tam pavēlēja izmeklēt, kur katrs Slātavas un Čangalienas iedzīvotājs to nakti bijis, caur ko varbūt pienāktu arī tos viesību traucētājus. Domas varētu krist vienīgi uz Šrekhuberi, bet tas bij kā to apliecināja no mērnieka ap sudmalām slepen nostādītie sargi un slepeni uzlūki malēju starpā, palicis visu nakti mājā, strādādams namā pie malšanas pāri pusnaktij un aiziedams gulēt savās istabās tik uz rīta pusi, neilgi priekš gaismas un pēc tam, kad visas kliegšanas un trokšņi mežā un muižā bijuši jau sen norimuši, tāpēc nevarēja Šrekhuberam nekādi piekļūt un viņš bij jāatstāj pilnā mierā.
Visus muižas ļaudis izsūtīja tūliņ pārmeklēt muižas mežus, šķūņus, ūdeņus, bedres un citas visas vietas. Meklētāji nogāja gandrīz visupirms uz zināmo goda maltītes vietu gribēdami redzēt, kāda viņa tagad izskatās, un tur bij arī patiesi bailīgs izskats: viss sasists, salauzts un nopostīts, kā jau īstā pamestā kaujas laukā, neviens trauciņš nebij pamests vesels, un pat tribīne noārdīta pavisam.
Traucētāji, kā varēja noprast, bij pēc viesu izsišanas un izklīdināšanas griezušies atpakaļ un izpostījuši visu. Zemē atradās šur un tur cepures, krūmos saplosīti mēteļi un kažoki, kurus bij viesi tanīs pakāruši. Arī mērnieka skaistais revolvers, kuru viņš bij gribējis nestundā lietot, gulēja sadauzītu galdu un krēslu skambās. Pašā taī acumirklī, kur pirmā lode taisījās svilpt kādam uzmācējam krūtīs, rungas sitiens no otras puses pa roku deva lodei citu virzienu, laikam tukšā gaisā, un piespieda revolveri izlaist zemē. Kā pie visa varēja nomanīt, tad uzbrucēji bij aizņēmuši it īpaši lielmaņu galdu un jo vairāk pašus pirmākos pie šā galda. Tomēr Feldhauzens, Raņķis un vēl kādi palīgi bij spējuši caur savu izmanību no smagākiem sitieniem izvairīties un izmukt pa tumsu pašiem uzbrucējiem cauri mežā iekšā, turpretī tiem, kuri devas tūliņ uz muižas pusi, klājās diezgan grūti.
Applaudisemangas un ordonances direktori, pats kuratorijas prezidents un komitejas aktuars, kā arī kārtībnieks "her Švaukstē" līdz ar dažiem mērnieku jauniem kungiem atradās vēl turpat priedēs. Bisara sieva, vaimanādama par nozagtiem zirgiem, bij atskrējusi paša meklēt un atradusi abus ar Ķenci ratos guļam. Bisars, kaut gan drusku sabozies, bij jau kājās, bet Ķencis, kuram bij allaž grūtas paģiras, vaidēja pa ratiem tik gauži, ka sirds plīsa klausoties vien: "Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Gals rokā, gals rokā! Dodat sievai ziņu!" Pietuka Krustiņš, Švauksts, mērnieku jauni kungi un vēl daži citi arī sāka pamazām cilāties un meklēt cepuru, kā arī citu lietu. Švauksts bij pagaisinājis arī savu sarkano šalli, par ko gribēja neganti pa vāciski sirdīties, bet tāļu netika, jo vairāk nevarēja izsacīt kā tik: "deiwel weis, wo mein mize unt schall!" Mērnieku jauni kungi arī ņurdēja, drusku sevī sirdīdamies, bet Pietuka Krustiņš meklēja klusām un nopietni savas cepures, neatbildēdams arī mērnieka kučieram nekā, kad tas jautāja, ko domājot prezidenta kungs tagad par kuratoriju.
Kamēr zādzību meklētāji smējās un kavējās ap šiem pieminētiem, tikām Bisara sieva darbojās visā spēkā dabūt Ķenci no Bisara ratiem laukā, ka var braukt projām un dzīties varbūt zirgu zaglim pakaļ, bet Ķencis, tāpat briesmīgi vaidēdams, gulēja ratos kā svina bluķis un nebij sievietim pakustināms nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Piepeši Bisariene sākat lādēt Ķenci visā kaklā, un kāds no zādzību meklētājiem paskatījies uzsauca citiem: "Nākat šurp, nākat šurp, skatāties, kā Ķencis kauj āžus!" Par āžu kaušanu viņš nosauca īpašu gadījumu, kāds uziet dzērājiem grūtās paģirās, un citi to tūliņ saprata, jo tas jau bij pazīstams izteikums. Pēc tam Ķencis sāka nākt pie atmaņas un viņam metās laikam drusku vieglāk, tā ka Bisara sievai, kaut gan ar vīra palīgu bij pēdīgi iespējams dabūt viņu no ratiem ārā un aizbraukt. Ķencis, piedurknē slaucīdamies, atsēdās uz celma un itin kā pēc nezin cik grūta darba, sākdams vilkt dvašu gari un smagi un runādams: "Ak tu Dieviņ, nu jau metas drusku vieglāk! Kā tur vakar piegāju pie tā lielmaņu galda, tā velns zin ko iedeva, ko ne. Iedzerot bij itin mīksts un pasalds, bet pēc sametās briesmīgi grūt."
Pa labu brīdi bij Ķencis jau tik tāļu atpūties, ka varēja sākt domāt uz savu zirgu un līdz ar to laikam uz projām braukšanu. Tikpat zirgu, kā ratus Ķencis atrada pie veselības, jo tie stāvēja drusku dziļāk mežā un savrup kādā biezumā. Turpretī citi rati, kuri stāvēja tuvāk pie normalas, bij sadauzīti zirgi visi aizjādelēti vai aiztrenkāti ar sagraizītām lietām. Ķenča zirgs, par laimi, nebij vis arī bada cietis, jo Ķencis pats, labs zirgu kopējs būdams, vakarā vēl pie skaidra prāta padeva viņam auzas. Lai gan vēl ar lielu grūtumu un vaidēdams, tomēr pēc laba laika sajūdza zirgu uz projām braukšanu. Kad jau bij izbraucis norā un sēdās ratos iekšā, tāpat ar visu zaļo krustu uz cepures, kurai širmis tagad stāvēja starp kreiso ausi un aci, tad kāds no zādzību meklētājiem zobodamies ieprasījās: "Nu, bāliņ, puis, kad nu atkal brauksi uz goda maltīti?"
"Nebraukšu vairs savu laiku uz jūsu goda maltītēm!" Ķencis paģiru īgnumā atteica. "Cepjat un vārāt, ja gribat, visu, kā sacīt jāsaka, vai tīros sivēna taukos vien, bet Ķenča kunga vairs neredzēsat."