BRĀĻI  KAUZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

VI

Kādā vakarā Feldhauzens pavēstīja Raņķi pie sevis, kas tagad gan ilgi nebij noticis, un sacīja: "Lūk, Ranke, kamēr mēs meklējam zādzību veltīgi un dzenājam zagļus bez pēdām, tikām nāk un piedāvā viņi paši mums tās atpakaļ. Klausāties, kāda vēstule atnāca man šodien pastā:
"Cienīgs kungs!
Jūsu ruļļi atrodas tagad itin drošā vietā, tādēļ, ja jums ir viņu atdabūšana svarā, tad varat par to aprunāties š.g. novembra mēneša divdesmitā dienā ap pulksten desmitiem no rīta Hamburgas viesnīcā septiņpadsmitā numurā."
Nu, ko jūs domājat par to lietu?"
"Hm! Tā lieta ir labu zvēru nagos, no kuriem nav dabūjams par nieku nekas laukā," Raņķis atbildēja.
"Bet man šķiet, ka tas ir tik tāds mānīšanas un muļķošanas darbs," Feldhauzens sacīja.
"Nevar vis zināt," Raņķis domīgi atteica, "es domāju gan drīzāk otrādi, jo kādēļ tad gan ir uzdots skaidri viesnīcas vārds līdz ar istabas numuru? Vismazāk tur var nākt varbūt zādzībai uz kādām slepenām pēdām."
"Bet kas var ticēt, vai šāda uzaicināšana nav atkal tik kādas jaunas blēdības iemesls un ievilināšana kādā jaunā slazdā?" Feldhauzens pabailīgi sacīja.
"Nu, pret jaunām blēdībām un slazdiem ir jāapdrošinās," Raņķis mierīgi atbildēja.
"Bet kas var viņas visas iepriekš paredzēt?"
"Gandrīz var gan paredzēt, jo tā lielākā lieta var būt tik naudas izkrāpšana, un tās jums nevajaga turēt pie sevis, bet nodot pilsētā vispirms drošā glabāšanā."
"Skaidras naudas man gandrīz nemaz nav ko līdz ņemt, tādēļ atkrīt arī tās bēdas par viņas paglabāšanu," Feldhauzens sacīja, pa pusei jokodams, pa pusei patiesībā.
"Tāļāk ir vajadzīgs apbruņoties ar kādiem diviem krietniem revolveriem un labu spāniešu dunci."
"Bet vai nebūtu labāk apgādāties iepriekš jau ar policijas spēku un, ja ir patiesi kādi blēži, tad likt tos tūliņ apcietināt?"
"Nē, ar to neiesākat!" Raņķis biedinādams atbildēja. "Par to jūs nemaz vairs nešaubāties, ka viņi nebūs jau tā uz visām pusēm apdrošinājušies, ka pierādīt viņiem nekā nepierādīs un darīt nenieka nepadarīs, tik vien jūs paši varat pievilkt ar to sev dzīvības nedrošību, tāpēc, ja tā lieta ir tāda un ruļļi atrodas patiesi tādu putnu nagos, tad tie citādi sava laupījuma neatdos kā vien ja ar labu."
"Vai jūs, Ranke, nevarētu nākt man padoma labad līdz?"
"Mana līdziešana nevar būt jums nekādā ziņā par labu, ja vien par kaiti," Raņķis, brīdi padomājis, sacīja, "jo ar diviem viņi darīšanās neielaidīsies un, nomanīdami, ka jūs neesat vis viens vien, varētu sākt visās savās darīšanās jums neuzticēties. Un ko gan es, jums līdzbraukdams, varētu visā šaī lietā līdzēt? Itin nenieka. Uzmanības jums, zināms, vajaga uz ikkatra soļa, un tad jūs nevarat nekādā postā krist."
"Tomēr es vēl nevaru nemaz tai vēstulei ticēt," Feldhauzens pa brītiņu domīgi runāja.
"Jā, viņai pilnīgi ticēt es arī neticu un negribu nemaz jūsu pierunāt viņai ticēt un braukt turp," Raņķis atteica, "bet to vien varu sacīt, ka šādās reizēs nav cilvēkam pēc prāts ar mieru, kad apzinās nedarījis visa, ko varējis, bet pametis dažu kaktiņu neizmeklētu, lai arī vai tik bērns pa smieklam būtu teicis, ka tur atrodas pazudušās lietas. Vismazāk jau šis cēlonis pamudina jūs braukt; un, kas zin, vai tur arī nevar būt patiesi kas vairāk?"
"Jums tiesa - braukt vajadzēs," Feldhauzens pārliecinājies teica, "braukt vajadzēs gan, lai tur ir kas būdams. Tik vien es jums vēl pieminu, ka šī lieta nav un nebūs arī vairāk nevienam zināma kā tik vien man un jums. Tāļāk jāsaka, ka bez naudas braukt būtu pavisam veltīgi. Vai jūs nevarētu man kādus tūkstošus aizdot? Paša kapitāli man noguldīti uz termiņiem."
"Skaidrā naudā man arī daudz nav."
"Nu, dodat, cik ir."
Raņķis nesacīja nekā, bet sēdēja labu brīdi klusu domās. Feldhauzens šo viņa klusumu saprata un runāja tāļāk: "Es negribu nebūt uz ilgu laiku un procentus maksāšu tikpat, cik jūs dabūjat no citiem, tik vien sakāt - cik varēsat dot?"
"Nu, lai tad būtu divi tūkstoši," Raņķis atbildēja tikpat domīgi kā papriekšu.
Feldhauzens gāja tūliņ pie sava rakstāmā galda un, vajadzīgo papīru dabūjis, sāka rakstīt.
"Vai desmit procentu būs diezgan?"
"Nu jā, jā, lai nu tāpat ir vien," Raņķis, acis nolaidis, atbildēja, bet varēja redzēt, ka pāra procentu gan vēl labprāt gribētu klāt. Tad sāka skaitīt naudu - visu gandrīz tik simtu rubļu papīros vien.
Feldhauzenam arī bij drīz vekselis gatavs, un tā nu viņi abi pārmainīja: viens vekseli pret naudu, otrs naudu pret vekseli, viens izlasīja klusu vekseli, otrs pārskaitīja klusu naudu, un pēc abi savus iemantojumus paglabāja kabatās.
Pēc tam bija vakars jau labi vēls un Raņķis taisījās projām, bet papriekšu lūdza vēl Feldhauzenu, lai tas sūtot kādu no saviem cilvēkiem viņu pavadīt.
"Kādēļ tas jums vajadzīgs?" Feldhauzens brīnodamies jautāja.
"Es neesmu nekāds nakšu draugs un viens eju vairs tik vien dienu laukā," Raņķis, cauri ņemdams, atbildēja, un pie viņa valodas varēja nomanīt, ka tāļāka jeb tuvāka taujāšana šinī lietā viņam nav pa prātam. Feldhauzens likās to saprotot un nejautāja vairs nekā, bet tik sacīja:
"Mans kučiers gan, kā domāju, būs nomodā, bet ar kādu iemeslu lai es viņu sūtu jums līdz, jo ko gan viņš domās, kad es likšu viņam jūs vadīt uz māju kā sievišku?"
"Īstenā cēloņa viņam nevajaga zināt, bet sakāt tik, ka jums ir jādabū no manis kādi ruļļi, ko es arī iedošu."
Feldhauzens paskandināja galda zvaniņu un pēc tam ienākušai istabas meitai pavēlēja pateikt kučieram, lai noiet Raņķa kungam līdz un atnes atpakaļ to, ko viņš iedod.
"Jums būtu ievērojama vēl šī lieta," Raņķis, kučiera gaidīdams, sacīja, "nonākt taī viesnīcā jau to dienu priekš tam apakš sveša vārda un nomesties kādā kambarī septiņpadsmitā numura tuvumā, no kurienes var šo pieminēto istabu labi aplūkot. Tur, kas zin, varēs dabūt redzēt vai dzirdēt kaut ko svarīgu."
"Pateicos jums," Feldhauzens sacīja, "šis padoms ir patiesi ievērojams."
Kaut gan abi šie vīri agrāk arī skatījās maz viens otram acīs, tad tagad jo mazāk, un, ja kādreiz netīšu tas izdevās, tad tūliņ abi novērsās, it kā kad abēju acis būtu vienam pret otru nāvīgi iesmi, kuri duras otram sirdī, bet, zināms, tik caur paša acīm.
Kad Raņķis bij atvadījies un izgājis, tad mērnieks, viens pats palicis, izvilka patlaban dabūto naudas pakiņu no kabatas un sāka aplūkot visus naudas papīrus pa vienam. Piepeši viņš sagrāba visus tos kopā un svieda ar lielu īgnumu pie malas, sacīdams: "Nolādēta nauda! Kāds velns viņu jāja vairs šurp manās acīs ņirgāties?! Tas elles ierocis nekaunas un nebaidās savu Jūdasa algu aizdot man pašam atpakaļ, turklāt vēl pret vekseli un par desmit procentiem! Es nevaru šā cilvēka vairs panest un labprāt neiedotos turpmāk ar viņu nekādās darīšanās, ja vien varētu bez viņa padoma un palīga iztikt. Ir uzskatīt viņa vairs es nespēju. Nav nebūt tiesa, ka viņš dara, ko dara, manis labā, bet paša labums vien ir visam īstais nolūks."
Feldhauzens runātu varbūt vēl kaut ko vairāk, ja kučiers, no Raņķa pavadīšanas ar kādu rulli atpakaļ griezdamies, viņa neiztraucētu.
Visa māja bij jau klusā mierā, kad mērnieks tūliņ pēc tam gāja savā guļamā istabā, kur aiz sienas tāļāk bij kučiera istaba. Viņš dzirdēja drīz kučieri no otras puses ienākam un ar sievu sarunājamies.
"Kas tur tev tik vajadzīgs bij ko nest?" sieva jautāja.
"Kāds vecs rullis," kučiers ar nepatikšanu atbildēja.
"Var būt, ka būs atradies kāds zudušais rullis?" - tā sieva atkal. "Nē, nav vis, jo to gan tad cienīgs tēvs saķertu ar citādu nepacietību, bet šo lika tik nomest apakš galda, nemaz pats nepaskatīdamies."
"Dzenā cilvēku veltīgi un bez vajadzības, it kā ar vajadzību vēl nebūtu diezgan ko iet un diezgan ko darīt," sieva dusmīgi sacīja.
"Tur ir, kā es nomanīju, laikam kāda cita lieta," kučiers pa brītiņu atteica. "Raņķis laikam tik nedrīkstēja iet viens uz māju, jo viņš bij tik bailīgs kā mazs bērns: visur redzēja kaut ko kustam, visur krūmus domāja par cilvēkiem un turējās man pie rokas, gandrīz drebēdams aiz bailēm. Ja man kāds to stāstītu, ka liels cilvēks var būt tik bailīgs, tad es tam nebūt neticētu. Agrāk viņš pavisam tāds nebij."
"Tās ir varbūt vēl arvienu tās pašas bailes no goda maltītes vakara," sieva sacīja. "No tā laika ir cienīgs tēvs arī tāds kā lēnāks un domīgāks."
"To dara tik tās pašas zādzību bēdas un žēlabas vien."
"Nē, būs gan kāda cita lieta arī, lai nu kāda viņa," sieva gudri atteica, "jo pati cienīgā māte arī to domā."
Feldhauzens, šādu sarunāšanos dzirdēdams, grieza zobus un dusmojās, ka saime iedrošinājas un spēj līst ar savām domām tik dziļi savu kungu noslēpumos un spriest tik droši un arī taisni par viņu darbiem, kā ari par viņiem pašiem. To dzirdēdams, ka cienīgā māte arī neizprotot, kas viņam īsti kaitot, Feldhauzens pārliecinājās, ka darījis pareizi, sievai visu nestāstīdams, jo, ko Raņķis viņam kādreiz sacījis, tas esot tagad izrādījies par patiesību, ka pļāpāšanas kaislība piespiežot brīžam pat augstākos sieviešus izpļāpāt savām apakšniecēm slēpjamas lietas.
Necik dienu pēc tam mērnieks pavēlēja kādā vakarā kučieram sataisīties uz garāku ceļu un būt rīta agrumā ar zirgiem pie durvīm klāt. Ratos sēzdamies, viņš kučieram uzsauca tik vien šos vārdus: "Uz staciju!"
Tanī pašā dienā Feldhauzens nonāca ar pusdienas braucienu pilsētā un līdz ar to zināmā viesnīcā, kur ieņēma sev kambari taisni septiņpadsmitam numuram pretī otrā pusē koridoram. Tanī viesnīcā atradās ikkatras istabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kurai bij priekšā pēc patikšanas aizvelkami un atvelkami aizkari: kad gribēja skatīties no iekšas uz koridoru, tad varēja atvilkt, bet, kad gribēja, lai no koridora neskatās iekšā, tad varēja aizvilkt. Feldhauzenam izlikās, ka šī ietaise būtu gādāta īsti priekš viņa vajadzības, jo vakarā, savu uguni izdzēsis vai tik vien apslēpis un durvs rūts aizkaru atvilcis, viņš varēja gaišā koridorā aplūkot septiņpadsmitā numura durvis kā spogulī.
Sulainim, kurš pienesa viesu grāmatu, Feldhauzenu lūgdams, lai ierakstot tanī savu vārdu, viņš jautāja: "Vai še man pretī septiņpadsmitā numurā arī kas mājo?"
"Tas ir ieņemts uz ilgāku laiku no kāda kunga," sulainis atbildēja. "Tagad gan viņa nav mājā, bet ir solījies šovakar vai rītu agri pārnākt. Raugāt, še ir arī viņa vārds."
Feldhauzens skatījās un lasīja pie sevis, tad sacīja sulainim: "Tā, tā, es gribēju tik zināt, vai tā istaba ir tukša, jo tad es viņu lūgtu sevīm."
Kad sulainis bij izgājis, tad Feldhauzens ņēma savu kabatas grāmatiņu un ierakstīja tanī: "Baron Wernander aus Ehstland."
Kamēr vēl bij gaišāks, tikām Feldhauzens izgāja pa pilsētu nodot lieko naudu drošā glabāšanā un arī kaut ko citu apgādāt, bet, tumsai metoties, viņš nāca mājā, gribēdams turēt vērā septiņpadsmito numuru caur savas durvs rūti. Viņš lika atnest sev vakariņas un avīzes, ko laiku pakavēt. Tad gaidīja tā visu vakaru un labi vēlu, turēdams septiņpadsmitā numura durvis allaž īsti pie ikkatra trokšņa acīs, bet nesagaidīja nenieka, jo pieminētās durvis nekad neatdarījās. Viņš nogāja gulēt, bet miegs bij caurs un traucēklīgs. Pēc pusnakts Feldhauzens sāka dzirdēt pa miegam koridorā troksni, izlēca kā sviests no gultas un skatījās caur durvi, kur redzēja koridorā viesnīcas sulaini ar sveci rokā pavadām kādu plecīgu pusmūža kungu un ielaižam septiņpadmitā numura istabā. Pa brīdi izgāja sulainis atpakaļ, un pēc tam cits nekas vairs nebij nedz dzirdams, nedz redzams.
Otrā rītā pie laika sulainis ienesa taī pašā istabā kādu vēstuli un tūliņ atkal iznāca.
Noliktai stundai tuvojoties, Feldhauzens aplūkoja uzmanīgi caur savām durvīm septiņpadsmitā numura durvju rūti, vai tai arī ir iekšpusē aizkars priekšā un vai tur no iekšas nevar skaidri redzēt, ; ka viņš no savas istabas iznāk un tanī ieiet. Feldhauzenam tas nebūtu vis pa prātam, īsti tādēļ vien, ka viņš bij pieņēmis viesnīcas grāmatā citu vārdu. Tomēr viņš pārliecinājās ar prieku,, ka to pieminēto durvju rūtij ir aizkars priekšā, tādēļ uzvilka virssvārkus, ņēma gardibeni, izgāja koridorā un pieklauvēja pie septiņpadsmitā numura durvīm. Durvis atvērās, un viņās parādījās tas pats plecīgais kungs, kuru sulainis naktī pievadīja.
"Lūdzu iekšā," viņš sacīja un, kad Feldhauzens nekavēdamies iegāja, tad aizslēdza tūliņ viņam aiz muguras durvis.
"Jūs gan būsat laikam Feldhauzena kungs?" viņš apgriezdamies jautāja.
"Jā, tā ir gan," Feldhauzens atbildēja.
"Tad lūdzu piesēsties, jo būsat gan nākdami drusku paguruši," viņš, krēslu pasniegdams, ar smalkiem smaidiem sacīja.
Feldhauzens nomanīja tūliņ, ka plecīgais ar šiem vārdiem, kuri zīmējās skaidri uz viņa virssvārkiem un gardibeni, caur ko gribēja rādīt, ka nāk no āras, deva saprast, lai nemēģina viņu vilināt kaut kādās nieka cilpiņās. Feldhauzens apķērās ātrumā cik spēdams un atbildēja, kā izskatījās, mierīgi: "Nē, vēl vis neesmu tā staigājis, ka nogurt varētu, bet gan sataisījies patlaban iet."
Plecīgais uzaicināja Feldhauzenu piesēsties un ņēma pats arī sev krēslu, sacīdams: "Mans vārds ir Vernanders, un jūs, Feldhauzena kungs, gan gribēsat laikam sarunāties par saviem zudušiem ruļļiem?"
Feldhauzens, Vernanderam savu vārdu izsaucot, pieklājības dēļ viegļi palocījās, bet ar vaigiem rādīja, ka netur nebūt šā vārda par patiesu. Tad nolika gardibeni sev līdzās uz galda un atbildēja, cik mierīgi spēdams: "Jā, Vernandera kungs, un es būtu ļoti pateicīgs tam, kas varētu gādāt man šās zudības atpakaļ."
"Es esmu tik laimīgs, ka varu jums to prieku darīt," Vernanders sacīja ar izglītota cilvēka pieklājību, "tik vien, kā jau jūs paši zināt un esat pieminējuši arī pie saviem sludinājumiem, bez atradībām to zudību atdabūt nevarēs."
"To es arī nebūt negribu, bet atlīdzināšu ar pateicību pienākamu tiesu," Feldhauzens sacīja, tomēr sirds bij viņam itin nemierīga, kā to varēja nomanīt pat pie vārdiem, kaut gan ļoti turējās. "Vai to atradību zummu uzdosat jūs paši vai arī liksat man viņu noteikt?"
"Neņemat ļaunā," Vernanders ar īstu laipnību atbildēja, "bet man ir novēlēts tos ruļļus izdot tik vien pret noteiktu atradību zummu."
"Un cik liela tad viņa ir?" Feldhauzens gandrīz jau trīcēdams jautāja.
"Desmit tūkstošu rubļu," Vernanders atbildēja tik mierīgi, it kā nebūtu bijuši ne desmit rubuļi.
Feldhauzens nobālēja, bet tomēr savaldījās un sacīja, cik vienaldzīgi varēdams: "Tā zumma ir uzdota tik liela vai caur misēšanos, vai caur to ruļļu īstās vērtības nezināšanu, jo par desmit tūkstošu var viņus tikko gandrīz ņemt pretī."
"Bet pazinēji esot, kā man teikts, vērtējuši viņus uz trīsdesmit tūkstošu - tātad desmit tūkstošu būtu tik vērtības trešā daļa un likumīgā atradēja alga."
Feldhauzens sēdēja kādu brīdi domās un tad sacīja: "Bet, iekam mēs runājam tāļāk, man vajadzētu skaidri pārliecināties, vai tie ruļļi ir visi kopā un patiesi mani, tāpat arī zināt, kur un kā es varu dabūt viņus atpakaļ, jo šeitan pie jums gan tie nebūs?"
"Pie manis viņi, zināms, nav, bet redzēt jūs tos varat dabūt gan, ja jums patīk nobraukt man līdz. Tik vien es, Feldhauzena kungs, turu par vajadzīgu pieminēt zināšanas dēļ un jūsu pašu labā neķerties visā šaī darīšanā pie nekādiem citiem liekiem līdzekļiem, bet turēties tik vienīgi pie salīgšanas pret skaidru naudu. Viss cits jums ne tikvien nepavisam neizdosies, bet būs arī pašiem par kaiti, vismazāk caur to jūs apgrūtinātu un sadārdzinātu savu zudību atdabūšanu."
"Uz to es, Vernandera kungs, neesmu nemaz domājis."
"Var gan būt, ka neesat domājuši, bet man ir jau iemesls to pa daļai ticēt: vienkārt, tādēļ, ka jūs slēpjat še viesnīcā savu īsto vārdu un, otrkārt, tādēļ, ka gribējāt slēpt priekš manis savu dzīvokli, kura durvis atrodas šepat manām durvīm tiešām pretī. Turklāt pieminu vēl to, ka, ja jūs gribētu mani nodot valdībai, tad tas jums būs jāaizmaksā ar savu dzīvību."
Vernanders šo runāja tik auksti un mierīgi kā tēvs par bērna niecīgiem noslēpumiņiem, bet Feldhauzens nomanīja savos vaigos stipru kvēlu, kaut gan mēģināja izskaidrot, ka tas bijis viņam vajadzīgs kādas citas lietas dēļ, kura nestāvot ar šo nemaz sakarā. Vernanders gan tam izskaidrojumam ar vārdiem nepretojās, bet viņa vaigs sacīja skaidri: "Stāsti tādus niekus, kam gribi, bet man vien ne."
Feldhauzens gan labu brīdi šaubījās, vai braukt līdz vai ne, bet pēdīgi tomēr bij jāapsolās, jo citādi nekādi nevarēja piekļūt savam svarīgam nolūkam tuvāk. Un kāds ļaunums gan viņam varēja notikt dienas laikā, kur klāt bij vēl slepen labi apbruņojies un neturēja pie sevis nedz naudas, nedz citu vērtības lietu, jo savu zelta pulksteni un gredzenus ieslēdza priekš aizbraukšanas savā istabā čemodānā.
Fūrmanis, kuru Vernanders pa to starpu bij licis jau apgādāt, noveda viņus kādā mierīgā šķērsielā un apturēja pie kāda veca klusa nama. Vernanders, kā likās, pieklājības dēļ lūdza Feldhauzenu iet iepriekš, bet, kad nomanīja pie viņa kādas neuzticības bailes, tad gāja pats papriekšu un lūdza Feldhauzenu iet līdz. Pa dažām trepēm kāpuši un caur dažām ieliņām gājuši, viņi atradās pēdīgi kādā ne visai gaišā istabā, kur Vernanders lūdza Feldhauzenu piesēsties un kādu acumirkli pagaidīt, bet pats iegāja dziļāk.
Nebij arī patiesi par labu acumirkli daudz vairāk ko gaidīt, kad viņš atkal iznācam, ziņodams, ka drīz dabūšot redzēt, ko vēloties. Lai nebūtu gaidot garš laiks, tad Vernanders sāka stāstīt ar īstu sadzīves jeb pasaules vīra veiklumu dažus notikumus, kas gadījušies pēdējās dienās šur un tur gan augstās, gan zemās vietās. Viņa stāsti, lai tie bij jocīgi vai nopietni, skanēja tomēr visi tik patīkami un jauki, ka Feldhauzens, viņos klausīdamies, sajuta tik lielu labpatikšanu, ka aizmirsa pavisam to, kādos apstākļos atrodas un nepamanīja nemaz, ka bij notecējusi jau gandrīz vesela stunda, līdz dabūja ziņu iet iekšā, ko arī abi tūliņ darīja.
Turpat nākošā istabā Feldhauzens redzēja pret kādām lielām stikla durvīm otrā pusē izplatītu pašu košāko eksemplāru no Slātavas ruļļa ar visu daiļo, caur zīmēšanu mākslīgi izgreznoto uzrakstu, kuru bij zīmējis kāds ievērojams palīga mērnieks priekš paša liela kunga. Pa brīdi šis rullis noslīdēja lejup un bij redzams atkal cits eksemplārs, pēc tam atkal cits un cits - tad Čangalienas ruļļi, līdz pēdīgi aiz stikliem palika tik viens balts papīrs. Še jāpiemin, ka tikpat Slātava, kā Čangaliena nebij nekatra vienā rullī vien uzņemama, bet abas vairāk daļās, un no ikkatras daļas bij taisīti pēc vajadzības vairāk eksemplāri, tādēļ tā panorāmu luga vilkās priekš Feldhauzena acīm labu laiku un viņai bij ļoti daudz cēlienu.
Kad pēdējais rullis bij noslīdējis, tad Vernanders, priekšējā istabā atpakaļ ejot, runāja uz Feldhauzenu: "Ceru, ka tagad jūs par šās lietas skaidrību vairs nešaubīsaties, jo nu esat savas zudības paši skaidri redzējuši."
"Jums taisnība," Feldhauzens domīgi atbildēja, "bet sakāt tik kad un kā lai es dabūju viņas atpakaļ?"
"Dabūt jūs viņas varat, ja gribat, tūliņ, bet tik vien pret zināmo zummu," Vernanders atbildēja, pulkstenī skatīdamies.
"Naudas man tagad nebūt tik daudz nav klāt it nepavisam," Feldhauzens sacīja un skatījās pa logu it kā aiz gara laika un bez nolūka. "Vai jūs nevarētu būt mierā ar vekseli?"
"Neņemat ļaunā, bet izdot nav iespējams citādi kā vienīgi tik pret skaidru naudu," Vernanders nemierīgi atteica. "Bet man ir tagad jāsteidzas kādās darīšanās, un jums vajaga laika, ko apdomāties un atrast padomus, tādēļ, vai jūs nepaliksat šimbrīžam pie tā, ka tāļāk par šo lietu runājam vai arī, kas jo labāk, viņu pilnīgi nobeidzam pēc pusdienas ap pulksten trijiem viesnīcā?"
"Es esmu ar to pilnā mierā," Feldhauzens sacīja, bet, kā protams, bez īstas dūšas un jautrības.
"Labi!" Vernanders izsaucās. "Tik vien noteicat - vai jūs parādīsat man to godu jūs pie sevis redzēt vai arī atļausat to godu man jūs apmeklēt?"
"Lūdzu, esat tik labi un nākat šoreiz pie manis," Feldhauzens, no domām pārņemts, atteica un, gardibeni paņēmis, sāka iet laukā.
"Pateicos," Vernanders nolocīdamies sacīja un gāja arī līdz, bet ar citādu steigšanos, ar citādu nemieru un citādu veiklumu nekā Feldhauzens. Uz ielas abi kungi, pieklājīgi atvadīdamies, aizgāja uz savu pusi katrs.
Feldhauzens iegāja kādā pazīstamā klusā viesnīcā, kur lika atnest brokastis līdz ar kādu malciņu, un sāka pārdomāt savu lietu, bet viņa dūša bij visai vāja - un nebij īstas garšas nedz ēšanai, nedz dzeršanai. Tomēr pamazām šie gara mākoņi atšķīrās un Feldhauzena vaigs metās arvienu skaidrāks, jo, kad patiesību gribēja atzīt, tad tā izmaksājamā zumma par ruļļiem nebij vēl ne trešā daļa no viņu vērtības, kas ir, kā zināms, tik laba atradēja alga, tādēļ bij atdabūjamas divi daļas no visām zudībām par velti, kaut gan, kā viegli saprotams, būtu jo labi, ja arī šās trešās daļas nevajadzētu atpirkt par naudu. Bet kā lai to izdara? Viņš bij gan redzējis skaidri pats visu pazudušo jeb viņam atrauto laupījumu, bet tik caur lamatām kā apcietināts lauva, kur visa rūkšana un plosīšanās būtu tik neprātīga trokšņa celšana vien. Bet vai nevarētu likt tagad to māju piepeši no policijas apstāt un izmeklēt? Nevar iedrošināties, jo, ja neatrod, tad varbūt tik vēl sadārdzina un sagrūtina jo vairāk ruļļu atdabūšanu. Vai gan tie, kuri šādus darbus uzņemas, nebūs apdrošinājušies vismazāk jau pret šādām stāvām, ikkatram pazīstamām un iespējamām uzbrukšanām? Varbūt tagad atrodas ruļļi jau atkal Dievs zin kādā citā alā, tāpat kā pirmāk viņus laikam gan atnesa no kādas citas vietas uz rādīšanu, jo kādēļ gan bij tik ilgi jāgaida? Bet, ja būtu apziņota policija, lai uzlūko slepen, uz kuru pusi aizbrauc un kurā namā ieiet, tad piepeši taī pašā brīdī, kamēr viņi abi atrodas vēl namā iekšā, to apstāj un pārmeklē? Nepanāktu tomēr arī pa šo ceļu varbūt nenieka, jo pati Feldhauzena saziņošanās ar policiju vien būtu Vernanderam zināma - tāpat kā viņa nomešanās viesnīcā apakš cita vārda. Var būt, ka to ilgo gaidīšanu tur namā varēja izskaidrot pa daļai no šās puses, lai var pārliecināties pilnīgi, vai nav uzvilkts kaut kāds slepens slazds, kura nogāšanās apskaitīta uz šo brīdi; tāpēc, ja tāds būtu, tad lai viņš sakrīt iepriekš, kamēr zem viņa vēl nav neviena pele pagājusi.
Jo tāļāk Feldhauzens domāja, jo arvienu pārliecinājās, ka prātīgāk būs gan palikt pie Vernandera padoma un nemeklēt pie ruļļu atdabūšanas nekādu citu kā vienīgi tik skaidru naudu un, ja tad caur visu šo darīšanu dabū zagļu pēdas kaut cik nomanīt, tad pa tām var dzīt viņus arī vēlāk. Bet kur lai ņem tik daudz naudas? Vairāk viņam tagad gandrīz nenieka nebij līdz kā tik tie divi tūkstoši, kurus aizņēmās no Raņķa, un pa visu pilsētu bij zināms tik viens vienīgs vīrs, kurš Feldhauzenu tuvāk pazina un no kura vai caur kuru viņš varēja cerēt varbūt naudu dabūt. Šis bij citreizējs Feldhauzena skolas biedrs un tagad turēja lielu sīku lietu pakkambari. Šā paša vīra glabāšanā Feldhauzens nodeva arī pirmāk drošības labad savu pieminēto naudu, kura bij līdz. Bet vai tam, ja arī viņš neliegtos aizdot, varēja būt ikkatru brīdi astoņi tūkstoši skaidras naudas pie rokas, to varēja maz ticēt. Tomēr mēģināt vajadzēja meklēt palīdzības arī šaī vienā vietā. Viņš aizmaksāja tēriņu un devās turp, bet drusku ar jautrāku un stiprāku dūšu nekā atnākot.
Īstās naudas vajadzības, kā lēti saprotams, Feldhauzens nevarēja stāstīt arī savam skolas biedrim, kaut gan tas brīnojās un jautāja, ko tik piepeši ar tādu naudas zummu darīšot. Viņš nostāstīja, ka gribot saņemt kādu lielu mērīšanas darbu, kuru citādi nevarot dabūt, kā vien kad ieliekot desmit tūkstošu rubļu drošības dēļ ķīlām, un tas esot vajadzīgs tūliņ šodien, jo citādi priekšroka zūdot, tādēļ ka aiz muguras stāvot vien citi darba saņēmēji, kuri soloties noskaitīt to prasīto zummu kaut kurā acumirklī. Viņš neesot, zināms, no mājas nebūt uz to nācis, tādēļ tad arī naudas tagad trūkstot.
Šim vīram, kā domājams, gan patiesi nebij acumirklī tik daudz skaidras naudas pie rokas, bet viņš varēja un arī gribēja izlīdzēt caur aizņemšanos, kas arī viņam izdevās bez lielām grūtībām.
Feldhauzens pielika tagad pie saviem divi tūkstošiem astoņus aizņemtos jeb pie astoņiem aizņemtiem savus divus, un viņam bij patiesi desmit tūkstošu rubļu kabatā, bet pulkstens arī jau trīs, jo, lai gan viss notika bez kavēšanās, tomēr laiku ņēma viena un otra lieta. Tagad vajadzēja steigties uz māju, lai Vernanders nenomeklētu viņa veltīgi.
Vernanders pa brīdi pēc tam, kad bij ar Feldhauzenu izšķīries, stāvēja, nabadzīgi apģērbies, kādā pilsētas kaktā vecu dzelzs lietu un dažādu citu nieku bodītē, kurā šādas lietas gan pārdeva, gan arī iepirka, kad pienesa. Tukša šī bodīte nestāvēja nekad, bet vairāk par vienu pircēju un pārdevēju atradās taī reti.
Pa brīdi ienāca kāds vīrs strādnieka apģērbā ar pauniņu rokā un, Vernanderi vienu pašu atrazdams, jautāja: "Nu, cik tāļu ir Feldhauzena lieta?"
"Tik tāļu, ka viņš grib gan izpirkt, ja tik vien sagādās vajadzīgo naudu, jo pašam neesot," Vernanders atbildēja.
"Un kur atrodas tagad ruļļi?" ienācējs jautāja.
"Lebersona slepenā pagrabā, un pārdošanas jeb izpirkšanas vieta nolikta pie Klebermaņa, jo tam namam ir pa sētas durvīm droša iziešana un laba savienošanās ar visām vajadzīgām vietām," Vernanders runāja un tad pa brītiņu vēl jautāja: "Vai no Grabovska nav vēl nekādas ziņas?"
"Vēl nav, kaut gan gaidām ikkatru brīdi," ienācējs atbildēja. "Un policija - vai mierīga visās lietās?" - tā atkal Vernanders. "Itin mierīga, jo jauns viņai nav ausīs nekas nācis un vecas pēdas jau sen izdzisušas," ienācējs atbildēja.
Pa brīdi, kad šis ienācējs bij izgājis, ienāca kāda maizes nēsātāja ar maizes kurvīti rokā.
"Krumpel, kas jauns?" Venanders jautāja.
"Feldhauzens, pēc tam kad jūs ar viņu izšķīrāties, aizgājis taisnā ceļā uz Sovera viesnīcu un sēdot tagad ļoti domīgs pie brokastīm." To sacīdama, viņa iedeva Vernanderam francmaizi un sāka iet laukā.
"Tad uzmanāties un apsargājaties jo ciešāk," Vernanders, viņai izejot, sacīja. Pēc tam atlauza francmaizei galu, kur iekšā bij redzams sieviešu kabatas pulkstens ar ķēdi, un runāja pie sevis: "Sieviešu apģērbā veicas šim diedelim patiesi labāk."
Pēc tam nāca kāds jauns cilvēks ar to ziņu, ka Feldhauzens iegājis taī un taī magaziņā; vēlāk kāds izkalpojis vecs karavīrs darīja zināmu, ka Feldhauzens meklējot tur aizņemties naudu.
Visupēdīgi priekš pulksten trijiem, pēc tam kad vēl daži citi bij nākuši un gājuši, ienāca kāds kalēja māceklis un sacīja: "Feldhauzens ir naudu dabūjis un aizgājis patlaban uz viesnīcu."
"Tā, tā, tad man jāsteidzas," Vernanders sacīja. "Bet teicat - vai visas vietas ir apdrošinātas?"
"Ir gan," ienācējs atbildēja un izskaidroja, pie vārdiem saukdams, kur stāvot tas, kur tas, kurš aizgājis Feldhauzenam līdz, kurš uzlūkojis viņu zināmā magaziņā un kuri bijuši vēl citur.
"Tagad liekat uzlūkotājus pa visu Plūdu ielu un īsti ap Lebersona namu," Vernanders uzdeva. "Pēc tam aizejat paši man uz piestātni pretī un paziņojat par visu."
Vernanders, to sacījis, izgāja.
Feldhauzenam, mājā nākušam, nebij, kā domāts un runāts, ilgi sava viesa jāgaida, jo drīz dzirdēja pie durvīm pieklauvējam un tikko spēja izsacīt: "Iekšā!" -kad jau Vernanders ienāca steigšus un nemierīgi.
Tikko gardibeni nolicis un uz Feldhauzena lūgšanu piesēdies, viņš pieminēja, ka varot šai sarunai novēlēt tik vien itin īsu brīdi, jo viņam esot jādodas uz dažām dienām projām.
"Bet mūsu lietu jūs jel varēsat vēl nobeigt un ruļļus man izdot?" Feldhauzens sacīja.
"Tos jūs dabūsat arī bez manis, un, kas viņus izdos, tas saņems naudu; tik vien aizbraukdams es varu ņemt gan likumu un novest jūs pie tās mājas, kurā tie atrodas un būs atdabūjami."
"To māju es šorīt labi ievēroju un atradīšu gan arī viens pats, ja jums nebūtu īsti vaļas," Feldhauzens viegļi un it kā bez apdoma sacīja.
"Nē, taī namā jūs viņus vairs neatradīsat, kurā šorīt redzējāt, bet pavisam citā vietā, un tās jūs no sevis nedabūsat."
Feldhauzens gandrīz kaunējās un pie sevis dusmojās par šo izsacījumu, ar kuru bij pats sev izdevis nesaprašanas apliecību, tādēļ ķēra drīz citu lietu, it kā priekšējo izsacījumu izdzēsdams: "Bet zīmes man vajadzēs varbūt no jums līdz?"
"Jūsu nauda būs pati drošākā zīme, un, ja tās trūks, tad cita nekāda zīme nelīdzēs; bet, ja tā ir, tad jums, Feldhauzena kungs, nekādas citas zīmes nevajaga."
"Bet svešā vietā es nevaru iedrošināties naudas maksāt, jo kas gan galvos, ka man pret viņu ruļļus izdos?"
"Tas ir viena alga, jo es esmu jums svešs tāpat kā kaut kurš cits, un starp lieciniekiem, kā jūs paši sapratīsat un man ļaunā neņemsat, nevar šās lietas laist, turpretī to jūs varat ticēt itin droši, ka krāpšanas un viltības šaī darīšanā nav, bet pilnīgi uzticama tirgošanās godsirdība." Pie šiem vārdiem Vernanders nemierīgi uzcēlās un vēl sacīja: "Piedodat, cienīgs kungs, ka nevaru ilgāk palikt, jo šī sarunāšanās, kā pieminēju, ir iekritusi priekš manis nevaļīgā brīdī, bet to vajadzīgo tagad jūs zināsat, un, ja gribat vest šovakaru savu lietu galā, tad lūdzu braukt man līdz; bet, ja jūs to negribētu, tad var atstāt arī uz vēlāku laiku, un jums tad jāgaida no manis ziņas un noteikumi no jauna: kur, kad, par cik un kā."
"Lūdzu atļaut man vēl, kamēr taisāties uz ceļa, šo lietu drusku pārdomāt," Feldhauzens sacīja, "un tad es nonesīšu pats jums gala vārdu."
"Labi! Man arī ir jāsteidz vēl norakstīt kādas vēstules," Vernanders atbildēja, veikļi atvadījās un izgāja.
Feldhauzens, vienatnē palicis, atradās īstā šaubīšanās ugunī: vai iet un raudzīt izpirkt ruļļus tūliņ vai atstāt uz priekšu? Vienādi un otrādi varēja būt savs labums un savs pametums. Kaut gan pirmāk bij apņēmies palikt pie Vernandera padoma un raudzīt atdabūt ruļļus pret skaidru naudu, tad tomēr tagad, kur patlaban bij jādod viņa laukā - par savu paša mantu un turklāt vēl tik daudz, negribējās nebūt to darīt. Kas zin, vai pēc nevarētu dabūt atpakaļ tāpat bez nekādas izmaksas, kad ņemtu palīgā policijas padomu? Un kas varēja galvot, ka par desmit tūkstošu rubļu jau viņi patiesi ruļļus izdos? Varbūt tie gribēja izkrāpt tik naudu un prasīt par ruļļiem atkal tikpat daudz? Uz otru pusi skatoties, bij arī savas bailes: caur tādiem darbiem varēja padarīt ruļļu atdabūšanu varbūt tik vien daudz grūtāku un dārgāku un pieiet lēti arī pie tā, ka viņu nedabū atpakaļ vairs nepavisam, jo viņu tagadējie īpašnieki, ja redzētu briesmu tuvumā, gribētu glābties jel paši no pierādījumiem un tādēļ tos pēdīgi sadedzinātu vai citādi izdeldētu. Un, ja arī cerētu šādam darbam to laimīgāko izdošanos, kāda vien šādā gudri turētā lietā var nākt, tad tomēr bez kādām krietnām izdošanām tas nevarēja pāriet un uz izdošanu atlīdzināšanu cerēt būtu veltīgi. Turpretī, ja tagad izpērk, tad ir uz reizes visas rūpes pagalam un palīga mērniekiem par nevērīgu ruļļu glabāšanu varētu aizturēt ikkatram pametuma mazināšanas dēļ kādu daļu no algas, tik vien Raņķim to nedrīkstētu darīt, jo Feldhauzenam bij jābaidās šo cilvēku iekaitināt. Tātad no šās izsvarošanas Feldhauzens dabūja to pašu iznākumu, ko pirmāk, un apņēmās vairs nešaubīties, bet uzņemt droši nodomāto ceļu. Vienīgās bēdas viņam palika tik par to, ka netiktu aplaupīts, tādēļ aplūkoja savus ieročus abus revolverus un spožo tērauda dunci -, pārbaudīja viņu nemisību un, pārliecinādamies, ka var gan paļauties uz viņu krietnumu, noglabāja tos visus pie sevis tā, ka var ikkatrā acumirklī viegli bez kavēkļiem paķert un lietot. Tad uzvilka virssvārkus, paņēma gardibeni un izgāja no istabas, cieti apņemdamies to lietu pašķirt kaut vai uz kuru pusi.
Vernanderam atlikās vairs ļoti maz laika līdz pieminētā brauciena aiziešanai, tādēļ Feldhauzens satika viņu arī nākam gandrīz taī pašā brīdī ar čemodānu rokā no savas istabas.
"Nu, kungs, vai jā?"
"Jā."
Vernanders steidzās pusteciņus ārā un Feldhauzens viņam līdz. Abi sēdās fūrmanim ratos, un Vernanders lika laist projām, bet pavisam uz citu pusi nekā šorīt.
Kaut gan rudens nāca drīz jau ziemas daļā, tad tomēr laiks stāvēja vēl itin silts, ļoti miglains un bez sniega, caur ko dienas gaisma bij pavisam īsa, tā ka, šiem vīriem no viesnīcas nobraucot, metās patlaban jau krēsla.
Kādā ne visai klusā ielā Vernanders lika pieturēt, rādīja Feldhauzenam kādas durvis un sacīja: "Divējas trepes uz augšu, pirmās durvis pa kreisai rokai," - tad, Feldhauzenam izkāpjot, no viņa atvadījās un lika fūrmanim laist tāļāk visā iespējamā ātrumā.
Feldhauzens gāja iekšā un kāpa, kā dzirdējis, pa trepēm augšup, un viņa sirds bij ļoti nemierīga. Pie zināmām durvīm pieklauvējot, viņas drīz atdarījās, un tanīs stāvēja kāds jauns, slaiks kungs ar kupliem matiem. Viņš gan, kā likās, gribēja Feldhauzenu saskatīt, bet patumšā priekšnamā tas nebij iespējams, tādēļ lūdza nākt iekšā istabā, kuras logi stāvēja pret vakariem, nebij vēl tik tumšs, ka vajadzētu uguni dedzināt, bet arī vairs ne tik gaišs, ka varētu visu pilnīgi saredzēt un pazīt - pats neizšķirīgākais krēslas brīdis.
Tikko istabā iegājušiem, svešais kungs sasita plaukstas un izsaucās: "Un patiesi Grabovska kungs! Ilgi neredzēts! Jau man priekšnamā tā izskatījās, bet nevarēju skaidri pazīt." Un tā šis runātnīgais kungs trieca vien tāļāk, neļaudams viesam nekāda laika ko atbildēt vai līdz runāt. Pēdīgi lūdza viņu ar visu laipnību piesēsties un pats iegāja steigšus citā istabā, izlūgdamies kādu acumirkli laika.
Feldhauzens, tādu apsveikšanu dzirdēdams, pirmā galā atdarīja gan plaši acis un gribēja jau patlaban izskaidrot šā kunga pārskatīšanos, bet taī pašā acumirklī iešāvās viņam prātā citas domas kā zibens un viņš saknieba lūpas, it kā gribēdams apturēt ar varu mutē tos vārdus, kurus bij gribējis patlaban izlaist, jo no šās svešā kunga runāšanas bij skaidri noprotams, ka Grabovskis ir bijis viņam tuvu pazīstams un piederējis laikam pie visas šās izplatītās blēžu biedrības, ar kuru bij Feldhauzenam patlaban darīšana. Tie vārdi, ka Grabovskis neesot ilgi redzēts, zīmējās arī uz kaut ko, jo viņš nebij vis turams vēl par pazudušu. Feldhauzens apķērās, ka še viņš varēja aizlīst vismaz viegli kādam noslēpumam aiz muguras, caur kuru varētu varbūt sadzīt un atdabūt ruļļus policija bez nekādas izmaksāšanas, tādēļ apņēmās pirmā galā neminēt par savu vajadzību nekā. Grabovsku viņš bij dzirdējis runājam un pazina arī cik necik viņa izturēšanos, caur ko varēja piepalīdzēt svešo savā maldījumā apstiprināt. Tik vien bij jābīstas, ka tas nesāk drīz uztaisīt uguni, jo kas zin vai pie pilnīgas gaismas viņš neatzītu, ka ir vīlies.
Tikko bij Feldhauzens šās domas savā galvā sakārtoji viņa jautrais saimnieks iznāca no otras istabas ar cigāru sērkociņiem. Kaut gan Feldhauzens bij pīpēšanu jau sen atmetis un nevarēja dūmu gandrīz nemaz panest, tad tomēr šoreiz viņam cigārs bij jāņem un jāaizdedzina, ko viņš prata izdarīt gan tā, ka svešais nedabūja nebūt uguns gaismā viņa seja redzēt, nedz arī maz uz to domāja, bet runāja un jautāja vien steigšus tāļāk par visādiem Feldhauzenam nezināmiem darbiem un notikumiem, no kuriem varēja noprast arvienu tik daudz, ka tie ir kādi slepeni noziegumi.
Kaut gan svešais skubināja vairāk reizes Feldhauzenu atvilkt virssvārkus un piesēsties, tad tomēr viņš to nedarīja, bet izrādījās arvienu nevaļīgs un nemierīgs, gribēdams, lai nāk svešais pats drīz uz svarīgākām lietām, jo uguni taisām nevarēja iedrošināties gaidīt, tādēļ bij jāsteidzas, lai var tikt vēl krēslā projām.
"Ak jā!" svešais kā iztrūcies iesaucās. "Tagad es iedomāju, ka jūsu ruļļi ir novēlēti šodien atkal no Vernandera manā ziņā, kur klāt bij teikts, ka šovakar varbūt nākšot izpirkt, bet vēl nejūt. Sakāt - kas tur iznāks no šās garlaicīgās un neveiklās lietas, vai būs arī kāds veikals vai ne?"
Feldhauzenam, to dzirdot, iedegās visi jūtekļi kā ugunī, un viņš, ātri apķerdamies, atbildēja: "Jā, šai lietai nav patiesi īstas veiksmes, un tagad pat es esmu viņas dēļ še, jo ir pamanīta kaut kāda nedrošība tuvumā, tādēļ jāgādā šī manta ar steigšanu drošākā un atstatākā vietā, jo citādi var palaist viņu par velti un nodot sevi arī līdz cilpā. Vernanders sūta mani patlaban tādēļ šurp."
"Ak tad pircējs nav vis šovakar gaidāms?"
"Nē."
"Tad šis apģērbs man nav vairs vajadzīgs," svešais sacīja, masku jeb lieko ģīmi noņemdams, caur ko viņš pārvērtās savā īstā izskatā: par vecīgu kungu ar gandrīz jau baltu galvu.
Feldhauzens, to redzēdams un samanīdams, ar kādiem stāv darīšanās, iztrūkās un nodrebēja, kaut gan vecais to nenomanīja. "Un jūs gribat ņemt tagad tos ruļļus līdz?" viņš atkal jautāja.
"Jā, esat tik labi un liekat drīz atnest, lai es varu tikt vēl krēslā projām," Feldhauzens teica, un sirds taisījās viņam lēkt gandrīz no krūtīm ārā.
"Jā, jā," vecais sacīja, steigdamies atkal otrā istabā. "Esat tik labi un pakavējaties, kā varat."
Feldhauzens neatminējās piedzīvojis savā mūžā nekad tik garu stundu kā šās minūtes, kurās gaidīja vecajo atnākam, jo cik drīz varēja atgadīties kaut kas ceļā un visu šo brīnišķo laimes gadījumu izjaukt. Varēja uznākt taī pašā acumirklī kāds no šās lietas līdzzinātājiem ar gaišākām acīm, un tad - viss pagalam! Viņam še iesitās kaut kas derīgs prātā: aizslēgt ienākamās durvis no iekšas, lai, ja kāds grib nākt, nevar tikt. Aiz nemiera Feldhauzens nezināja, ko iesākt: viņa miesa jau gandrīz trīcēja, galva reiba, acis aptumsa, ausīs radās savāda skaņa un kājas staigājot sāka tirpt.
"Grabovskis, Grabovskis?" Feldhauzens, ar visu nemierību brīnodamies, pie sevis runāja. "Grabovskis gan ilgi neredzēts, bet ruļļi esot tomēr viņa iemantojums? Kā tas izskaidrojams? Kas tā par valodu? Vai Raņķis nebūs drošību tik vien apsolījis un nevis izgādājis? Te jāsāk gandrīz ticēt, ka tik caur viņu ir man vajadzējis i šo postu piedzīvot, jo, ja viņš nebūtu drošības apsolījis, tad es zinātu apdrošināties caur apsargāšanos, bet tagad biju paļāvies uz viņa solījumu. Un kādēļ viņš cieta klusu par solījuma nepiepildīšanu? Zināms, tādēļ, lai var dabūt savu lāstu algu rokā, kas arī ir izdevies. Tomēr, ja tik man nāktu ruļļi bez izmaksas atpakaļ, tad man būtu šādā apziņā, ka Raņķis mani piekrāpis, daudz vieglāka sirds nekā otrādi, lai arī viņš paturētu labāk savu algu nepelnījis."
Uz reizes atskanēja no ielas neganta ratu rībēšana, kura apklusa piepeši pie tā paša nama durvīm, kurā bij Feldhauzens iekšā, un pa mazu brīdi viņš dzirdēja pie durvīm, kuras bij patlaban aizslēdzis, nepacietīgi pieklauvējam, caur ko viņam aiz bailēm sastinga gandrīz visi locekļi, jo vai tas klaudzinātājs nevarēja būt Vernanders, kuram iesities vēl kaut kas svarīgs prātā un tamdēļ devies atpakaļ? Feldhauzena roka sagrāba tīri nejauši dunča spalu jeb kātu kabatā. Kas zin, vai tagad viņam nenāksies aizstāvēt sevi un glābt savu īpašumu ar šo ieroci? Uz klaudzināšanu viņš neatbildēja nekā un stāvēja itin klusu, lai klaudzinātājs domā, ka iemītnieka nav mājā, bet nepacietība, gaidot vecajo atnākam, pieauga ikkatru acumirkli divkārtīgā briesmībā. "Ja tik es dabūtu ruļļus savā rokā, tad gan izlauztu ceļu arī pašam Vernanderam garām," viņš domāja pie sevis, arvienu ieročus aplūkodams. Arī tie bij kabatās jau sakarsuši. Pie durvīm klaudzināja atkal uz otru lāgu, bet jau daudz stiprāk un nepacietīgāk. Feldhauzenam sāka zust gandrīz atmaņa, un viņš taisījās skriet otrā istabā vecajam pretī, bet, par neizsakāmu prieku, dzirdēja jau viņu nākam steidzās uz durvīm pretī un - ieraudzīja viņam klēpi lielu sarullējumu, no kura bij vecam diezgan ko nest, un, iekām vēl tas paspēja izsacīt: "Še ir, ņemat un nākat pa sētas durvīm laukā!" jau Feldhauzens bij sagrābis to sarullējumu tik cieti kā ar tērauda rokām, kaut gan tās stipri vien drebēja, un, cepuri uzlicis, steidzās vecajam līdz.