BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

I

Vasarsvētki, Vasarsvētki! Cik jauki ir Vasarsvētki ikkatrai sirdij, kurai atrodas ja vairs ne visi, tad jel daži dzīvības ziedi vēl pumpuros! Ikkatrai sirdij, kurai nav vajadzīgs vēl par dzīves ziedu tukšumu un viltību vai dusmoties, vai smieties un uzskatīt visas dienas gadā par vienādām; ikkatrai sirdij, kuru pilda vēl kāda salda, neizskaidrojama gaidīšana, kurai stāv cieši vienā pusē smiekli, otrā ; raudas, bet abi gandrīz ar vienādi jūtu cēloni. Ap Vasarsvētkiem ir vēl allaž visa vasara, kura tad patlaban tikko iesākusies, priekšā ar saviem jaukumiem un priekiem, tāpat kā jaunībā patlaban pamodusies sirds dzīvība ar visām savām laimību cerībām. Vasarsvētku meijas un jaunie zaļumi ir tikpat mīļi kā pirmie dzīvības prieki pēc pavadītas bērnības, kura paiet allaž bez īstas apzināšanās it kā agrais pavasars dažādās laika grozībās. Vasarsvētki un jaunība cik ļoti līdzīgi tie būtu, ja vien nerastos viņu starpā kāda pazīstama un liela starpība, kuru iedomājot saceļas sēras jaunā un vecā sirdī - sēras par to, ka jaunība nenāk vis kā Vasarsvētki ik gadus, bet tik vienreiz par visu dzīvību, jeb ka visa dzīvība ir tik viens pats gads ar savu pavasari, vasaru, rudeni un ziemu.
Vasarsvētki bij atnākuši visā savā pilnīgā jaukumā un tādi, kādus viņus mēdz allaž gaidīt un kādiem viņiem pēc sava vārda nozīmes vajadzētu allaž būt: ar skaidru, siltu un jauku laiku, kurš bij dabu jau pilnīgi uzmodinājis, tērpdams mežus un pļavas jaunā zaļumā un dodams putniem jaunu līksmību pie dziedāšanas. Laukā, klajā laukā bij tagad tik mīlīgi, tik patīkami, ka pats pēdīgais nabagais vārgulis, kurš vien tik vēl sajuta dzīvību savos kaulos, nevarēja vairs rimt istabā, bet vilkās laukā baudīt skaidro, mīlīgo pavasara gaismu un atdzīvinošo pavasara siltumu.
Jau svētais rīta klusums vien pirmajā svētku dienā liecināja, ka nav gaidāma darba diena un arī ne tik vien ierasta svētdiena, kura nāk ikkatru nedēļu reiz, bet gan kāda lielāka diena un varbūt vairāk nekā viena, jo, vienkāršām svētdienām nākot, nav redzamas meijas ap vārtiem, durvīm un istabās, nedz arī pagalmi tik tīri, logi, krēsli, soli, kā arī visas istabas lietas īpaši tik spodras, tik glīši sakārtotas un nevajadzīgās noliktas pie malas. Vienas pašas svētdienas jeb svētku dienas dēļ nemēdz visu darba rīku ap saimniecības ēkām tik cieši nokopt, un vienas pašas atnākušas brīvdienas dēļ nestāv no pašu strādnieku vaigiem darba rūpes tik atstatu.
Ganāmus pulkus šaī rītā aizvadīja lielās meitas vai arī jo vairāk vecāki sievieši meitu vietā, ja tām bij kritusi uz šo dienu ganu svētdiena, - šādās gadskārtas dienās viņas mēdz dabūt sevim kādas ganu vietnieces, lai pašas var tikt uz Dieva namu un pēc tam iet varbūt kaut kur viesos. Mazās ganu meitas un ganu zēni palika guļot atkal pēc veselas nedēļas saldā un dziļā miegā, jo darba dienās viņiem bij jāceļas ik rītus ar saules lēkšanu un jābrien basām kājiņām aukstā rīta rasā. Likās, ka arī viņi guļ šorīt ciešāk un drošāk nekā vienkāršu svētdienu rītos, jo apguldamies viņi gan zināja, ka varēs gulēt vairāk nekā vienu rītu un dzīvot savā vaļā vairāk nekā vienu dienu. Arī pieaugušie strādnieki, atskaitot gandrīz tik ganu meitas un saimnieces, kurām bij jāceļas uz govtiņu izslaukšanu un izvadīšanu, gulēja šorīt bez raizēm un rūpēm - it kā par atlīdzinājumu jeb izlīdzinājumu tam, ka citiem rītiem vajadzēja būt jau priekš saules tīrumā vai pļavā.
Jo augstāk kāpa saule, jo siltāks metās gaiss, jo radās arī pamazām vairāk dzīvības visās sētās, bet tanīs arvienu agrāk, kuras no Dieva nama atstatāk, jo tādu sētu ļaudīm arvienu agrāk un agrāk jāiziet un jāizbrauc, lai var tikt laikā un ar tuviniekiem reizē Dieva namā. Šur un tur varēja sākt redzēt jau pa vienam baznīcēnam ejam: tie bij veci nespējnieki, kuri, savu vājumu un neveiksmi zinādami, iziet agrāk, jo spēka ļaudis ir tad paiet vēl viņiem pēc uz beidzamo galu garām. Drīz atskanēja arī jauki un skaidri tāļu uz visām pusēm Dieva nama zvans, un ceļi aiz baznīcēniem metās arvienu raibāki un raibāki, līdz pēdīgi tecēja no visām pusēm kā upes Dieva namā, šinī draudzes sirdī, iekšā. Zvans skanēja uz otru lāgu, un ceļi metās no baznīcēniem arvienu, ja atstatāk, jo tukšāki, līdz pēdīgi pie trešās zvanīšanas redzēja vairs tikai ap pašu Dieva namu ļaudis it kā ar steigšanos kopā dodamies un pulcējamies, lai varētu dabūt vietas jel kur piestāties un būt klāt pie Dieva vārdu iesākšanas. Pēc tam palika atkal visi ceļi tikpat tukši un klusi kā papriekšu un arī citur visur valdīja klusums, tikpat sētās, kā laukā, bet no Dieva nama pa vaļējiem logiem atskanēja drīz līdz ar ērģeļu skaņām tā dziesma: "Tu gars no Dieva, svētais Dievs" etc. un bij dzirdama ne tikvien paša Dieva nama tuvumā, bet arī labi atstatu, it kā no šmīkstošiem svēta gara spārniem iznēsāta un izplatīta slava zilganās debesu augstībās.
Pie kāda ciemata piekalniņā, no kurienes bij redzams skaidri ne tikvien lielceļš, bet arī Dieva nams, sēdēja pieminētā pirmā Vasarsvētku dienā jau no paša rīta, kad baznīcēni sāka taisīties un iet pa ceļu, kāda sieviška, uz rokas atspiedusies, nekustēdama kā tēls un stīvi skatīdamās uz lielceļu ejošos baznīcēnos, kā arī uz Dieva namu.
Kad rīts bij jau sen pagājis, baznīcā pirmā dziesma noskanējusi un iesācies klusais, siltais dienas vidus, tad gāja no pirtiņas, kura stāvēja palejā, kāda cita sieviška augšup ar bērniņu uz rokas. Pie sēdētājas piegājusi, viņa runāja: "Ko te, Lieniņ, sēdi, tūtodama kā balodis visu rītu? Nāc nu jel uz māju. Raugi, cik spirgta ir meita, izgulējusies. Acis skaidrais kā zvaigznes." To sacīdama, viņa paauklēja uz rokām bērniņu, kurš bij ļoti sīciņš varbūt vēl tik dažas nedēļas vecs, un viņas vārdi skanēja ļoti mīlinoši.
Sēdētāja pacēla lēnām -acis uz augšu, un - vai! - kas gan viņu pazītu vairs par Lienu, ja Annuža pienākdama nebūtu saukusi pie vārda? Viņā nebij gandrīz ne ēnas no priekšējās Lienas: bāla, izdēdējusi un no bēdām salauzta, kaut gan tagad tās nebij pie viņas vairs nomanāmas. Viņa bij it kā kara lauks dažas dienas pēc kaujas, kurš gan rāda vēl, ko ir panesis virs sevis, bet nemantojis vairāk kā tik kritušo karavīru asinis un pēdīgi viņus pašus savā klēpī. Lienas sejs bij tagad gluži vienaldzīgs un acis īpašas nesamanības pilnas. Tanīs nekvēloja arī nekāda pastāvīga mātes mīlestība un laimība. Arī šoreiz viņa paskatījās uz Annužu it kā aiz gara laika un neatbildēja nekā, bet palika tāpat sēdot.
Annuža vēl pastāvējās turpat kādu brītiņu, ar bērniņu mīlinādamās, tad, atpakaļ iedama, sacīja vēl uz Lienu: "Nāc, nāc drīz, jo mēs jau abas gaidām labi ilgi. Pati arī tu šorīt neesi vēl nekā ēdusi." Bet ir uz šiem vārdiem Liena neatteica nekā un ļāva Annužai aiziet bez nekādas atbildes.
Lienas daba bij sākusi pārgrozīties tūliņ drīz pēc tam, kad Oļiniete viņu izraidīja no savas mājas, jo tad viņa sajutās un apzinājās plašā pasaulē bez nekāda patvara un atspaida. Viņa gāja vien it kā bez īstas atjēgas arvienu tāļāk, Kaspara meklēdama, un nostaigāja tā garus ceļus visapkārt pašā nejaukākā gada laikā, līdz pēdīgi pēc daudz trūkumiem un grūtumiem nonāca atpakaļ savā jūrmalas būdiņā. Bet tās tukšums, aukstums un pamestā būšana satrieca viņas sirdi jo vairāk. Tenis, pēc tam kad Annuža bij aizgājusi, nevarēja arī viens ilgi mājā palikt, jo tikpat sirds viņam nedeva miera, kā arī trūkums sāka spiest no mājas ārā tādēļ, ka viņiem gandrīz uz naudas vien vajadzēja dzīvot, bet vienīgais pelnītājs Kaspars pazuda ar visu savu mazo peļņas krājumiņu, kuru bij uz priekšu ietaupījis. Pelnītāja atpakaļ gaidīdami, mājnieki iedzīvoja pamazām mazus parādus, un pēdīgi Tenim vajadzēja atdot par tiem kaimiņiem vienīgo govtiņu. Citas mājas lietiņas, kuras, zināms, nevarēja būt nekādā lielā vērtībā, stāvēja turpat pamestā, bēdīgā būdiņā. Kur pats Tenis palicis, par to zināja kaimiņi tik to, ka viņš solījies arī iet uz vecu pusi pēc dēla klaušināt.
Var domāt, kā Lienai bij ap sirdi, atrodot savu jau pa daļai iemīlēto mājiņu šādā būšanā - to mājiņu, kurā bij iesākusi savu tagadējo nelaimīgo dzīves kārtu, kurā pati viņas pirmā laimība bij arvienu dziļa rūgtuma pilna, jo, kaut gan viņa savu slepeno aiziešanu no Oļiņiem un iedošanos pret viņu prātu šaī dzīves kārtā ar šo vīru varēja aizbildināt, tad tomēr kādas sāpīgas graizes sirdī nebij nekad apklusināmas. Un nu arī šī dzīvīte bij īsā laikā negaidītā un neizprotamā kārtā iznīkusi pagalam, tā ka Lienai še svešumā vienai nebij vairs nekādas palikšanas. Nākdama viņa cerēja atrast tur vismazāk jel tos pašus savējos, kurus aiziedama atstāja, - Teni ar Annužu; cerēja arī vēl kaut gan ne visai droši, ka varbūt Kaspars arī būs ieradies mājā. Bet visas šās cerības, drošās un nedrošās, sašķīda vienā pašā acumirklī kā ziepju burbuļi. Nu Liena atradās pilnīgi posta ziņā, nelaimes gādāšanā un nabadzības paspārnē. Kaut gan bij ļoti nogurusi un novārgusi, kādēļ palika turpat pie kaimiņiem pa nakti, tad tomēr miegs viņai nenāca ne acu galā. Tik pret pašu rītu drusku atsnaudās, caur ko asaras arī bij piestājušās un viņu ceļi uz vaigiem nožuvuši, bet, ka Liena to nakti ļoti daudz asaru izlējusi, to liecināja saimniece, kura rītā, šo guļošo aplūkodama, atradusi vēl pagalvi pie vaigiem mitru.
Rītā Liena, kaut gan nekāda liela spirgtuma un iestiprināšanas nepanākusi, taisījās tūliņ uz Slātavu atpakaļ, cerēdama atrast tur jel Annužu, kura, kā viegli saprotams, bij gājusi turp laikam viņas meklēt. No laipnās saimnieces vēl drusku ar pārtiku apgādāta, Liena uzņēma atkal - spēdama vai nespēdama - tāļu ceļu pa slapdraņķi un izmirkušiem lielceļiem otrreiz uz Slātavu, kuru aizsniedza gan pēc dažām dienām, bet tik vien ar pašiem pēdējiem spēkiem, jo daudz netrūka, kad vairs nespētu tikt pie Annužas iekšā, bet būtu jāpaliek ārpus sliekšņa.
Liena, ar to pašu ģībumu kā kritusi, tā palika ilgu laiku grūtā karstuma guļā, un pēdīgi, kad no tās izveseļojās, tad bij viņas daba pavisam pārvērtusies un kļuvusi tāda kā tagad: vienaldzīga, gandrīz arī neatmanīga, nopietna un klusa. Nedz viņa vairs bēdājās, nedz arī par savām bēdām runāja, bet sēdēja vien veselām stundām, it kā kaut ko domādama, un tomēr domāt nekā nedomāja. Izlikās, ka brīžam viņa arī nekā nedzirdēja, caur ko darīja Annužai, kura to kopa ar neizsakāmu mīlestību un nodošanos, nereti īstas bēdas un neizprašanu, kad, izrunājusies vai kaut ko vajadzīgu jautājusi, nedabūja no viņas nekādas atbildes, ne vērības. Jo klusāk viņa izturējās vēl pret citiem cilvēkiem, ja kādam gadījās to sastapt un iesākt runāt, no kā viņa arī stipri vairījās.
Annuža turpretī caur gādāšanu un rūpēm, itin kā par brīnumu, bij izveseļojusies miesīgi un garīgi tā, ka viņai ne tikvien nekas nekaitēja, bet nejuta arī nekāda vecu dienu grūtuma un noguruma kā arvienu jau priekš tam. Viņai bij atnācis jaunības jautrums un modrība gandrīz jo vairāk nekā tad, kad Liena bij kopjama vēl maza. Tagad viņa atkal sevi pavisam aizmirsa un dzīvoja vienīgi tik priekš Lienas, gan rūpēdamās par viņas veselību, gan gādādama viņai uztura.
Pēdīgi, kad piedzima Lienai meitiņa, kuru nokristīja par Annu, pavairojās Annužai ne tikvien rūpesti un gādība, bet arī spēks, jautrība un prieks. Viņai bij tagad divas meitas, no kurām viena jāauklē, otra jāapgādā un abas jākopj. Annuža varēja pavadīt atkal kā pa smiekliem pie viņām veselas naktis bez miega - it kā daudzkārt agrākos laikos gan pie saviešiem, gan pie svešniekiem. Kad viņas abas gulēja vai arī kad tām nekā netrūka un nekas nekaitēja, tad Annuža steidzās vai nu pie vērpšanas, vai arī pie citiem vajadzīgiem darbiem. Viņa kā labais mājas gars zināja visu piegādāt un visu padarīt, kas vien bij spējams. Izdevīgā brīdī nogāja ar ragaviņām uz mežu, kur ar saimnieka atļaušanu salasīja un atvilka mājā sausus zarus, ko kurināt, nesa ūdeni, gādāja ar savu vērpšanu uzturu un darīja citu visu bez skubināšanas un bez žēlošanās - vienādi tik ar prieku un labprātību. Bij jādomā, ka viņa pati dzīvo pa lielākai daļai, kā mēdz teikt, no gara, jo ēdam viņu varēja redzēt reti, turpretī savu kopjamo neaizmirsa nekad.
Liena izturējās pret savu bērnu arī savādi nekā citas mātes. Brīžam viņa nelika par to labu laiku nekā vērā, lai Annuža kopj un auklē, kā var un grib, bet citām reizēm atkal glabāja viņu tā kā lauvas māte savus bērnus, neuzticēdama viņu nevienam cilvēkam, arī pat Annužai ne, un sargādama tā, it kā kad visi gribētu atņemt viņai to ar varu. Kaut gan Annuža Lienu visur žēloja un savā sirdī aizbildināja, tad tomēr šāda viņas svešādā daba to nereti apbēdināja, jo Annuža apzinājās turējusi tādu uzticību, kādu vien cilvēks var turēt, un rādījusi tādu mīlestību, kādu vien cilvēks spēj rādīt, negribēdama par visu to nekādas atmaksas kā vien bērnišķīgas uzticības pretī. Tomēr tādas jūtas viņai uznāca tik uz kādiem acumirkļiem, jo drīz vien mīlestība tās atkal izdzēsa.
Vasarsvētkiem tuvojoties un redzot visus uz tiem priecīgi pošamies, Liena kļuva jo domīgāka, tumšāka un klusāka un tā arī tagad, pirmā svētku dienā no Annužas aicināta, nenāca vis vēl nebūt uz māju, bet palika joprojām pakalniņā sēdat, uz Dieva namu lūkodamās. Vasarsvētki bij arī viņai arvienu varbūt pašas mīļākās dienas pa visu gadu. Nevienu reizi vēl, no pašas bērnības sākot, viņa nebij palikusi šaī dienā uz Dieva namu negājusi, bet šoreiz bij jāpaliek un Dievs zin kad varēja cerēt atkal tikt! Vai nebij vien priekš viņas pagājuši visi Vasarsvētki uz neatnākšanu? Kā gan lai viņa vairs un īsti šādā būšanā iet uz Dieva namu, kur visi viņu uzlūkotu kā kādu brīnuma radījumu un nestāvētu varbūt vairs neviens tuvumā? Kā lai viņa iet savā nabadzīgā apģērbā, izvārgušā izskatā un ar visiem tiem piedzīvojumiem, kuri viņai atgadījušies šinī gadā? Vai Liena domāja par baznīcas iešanu patiesi tā vai citādi, tas nav zināms, bet prāts uz turieni viņai stāvēja gan, jo to variēja viegli nomanīt tādēļ, ka citādi vis viņa nebūtu šās vietas izraudzījusi, kur var redzēt lielceļu un Dieva namu, un citādi vis turp ar tādu pastāvību nelūkotos.
Annuža, iedama atpakaļ no Lienas uz savu pirtiņu, ieraudzīja nākam no otras puses uz turieni kādu citu sievišku. Tā bij Oļinietes vecā kalpone Grieta, kura dzīvoja tur, jau meitā būdama. Pie pirtiņas durvīm viņa sagaidīja Annužu un, labdien padevusi, sacīja:
"Vai tevīm arī, māsiņ, ir mājas diena līdz ar mazo meitu?"
"Man jau tagad gandrīz citu dienu vis nekādu nav kā tik mājas dienas," Annuža atbildēja un apsēdās uz sliekšņa.
Grieta atšķīra viegļi lakatiņu no bērna sejiņa, lai var viņā pilnīgi ieskatīties, un iesaucās priecīgi mīlinošā balsī: "Nomodā ir! Es domāju, ka guļ. Lūk, kas par labu meitu - cik mierīgi dzīvo! Māte laikam baznīcā:?" To sacījusi, viņa apsēdās Annužai līdzās uz sliekšņa.
"Kas nu, mīļo, dos tagad uz baznīcu tikt!" Annuža bēdīgi nopūzdamās izsaucās. "Kur nu gan tāda lai rādās, kā no kapa uzcēlusies? Drēbju, ko mugurā vilkt, arī nekādu nav." Še Annuža cieta brītiņu klusu un tad runāja tāļāk: "Agrākus laikus gan ne ar siešanu mājā nepiesietu, bet tagad jāpaliek negribošai. Tanīs pašās baznīcas žēlabās arī gan laikam sēd visu rītu kalniņā kā sasalusi - ne runā nekā, ne atbild. Es nupat biju aicināt, lai nāk uz māju, bet tik paskatījās drusku un palika turpat, lai mēs abas ar meitu darām ko darīdamas."
"Tāda daba, māsiņ, bij savā laikā arī manai saimniecei," Grieta, pie Annužas tuvāk pieliekdamās, pusčukstēdama stāstīja. "Kad uznāca vien kādas bēdas vai nelaime, tad, kur nosēdās, tur sēdēja vai visu dienu, ne vārda nerunādama, līdz pa garāku laiku pamaz atkal atlaba. Tu jau, māsiņ, atminēsi pati gan labi vēl to laiku, kur pirmā vasarā pa tavai ienākšanai Irbēnos nodega no zibens mums dzīvojamā māja un palika Oliņiem iekšā arī meitiņa Trīnīte, drusku vecāka par šo Lienas Anniņu; tad viņa kādu pusgadu nerunāja gandrīz neviena vārda un nelika vērā par neko, lai māja un dzīve pavisam vai iznīkst. Šaī lietā tad ir Liena itin kā Oļinietes meita, kaut gan iekš cita visa gluži otrāda."
Grietai šo runājot, Annuža itin kā iztrūkusies paskatījās uz viņu, bet tā to neredzēja, jo viņas acis bij grieztas uz to pusi, kur Liena sēdēja, un, ja viņa arī redzētu, tad tomēr tur varbūt nekā nepamanītu. Kad Annuža uz to nekā neatbildēja, tad Grieta, laikam domādama, ka tai tas nav bijis par patikšanu, ka viņa atradusi Lienas dabu dažā ziņā Oļinietes dabai līdzīgu un iedrošinājusies to dēvēt šaī lietā gandrīz par Oļinietes meitu, runāja vēl pati, it kā gribēdama šo savu pārkāpumu izlīdzināt caur to, kad dod sev Annužas vietā tādu atbildi, kura Lienu aizbildina: "Bet tas jau, māsiņ, nav nekāds brīnums, ka cilvēks pa gadiem šo un to no otra pieņem, īsti vēl jaunās dienās, un Liena ir visus savus jaunekles gadus pie Oļinietes pavadījusi. Turpretī jābrīnās gan par to, ka Oļiniete ir spējusi Lienai tik maz no savas dabas iedot jeb ka Liena ir spējusi tik maz no Oļinietes dabas pieņemt - un no tās ļaunākās it nepavisam. Tu gan, māsiņ, nemaz nevari ticēt, cik nelabs gars valda tagad mūsu mājā, kamēr Liena no mums aizgājusi! Nevienā vietā nav vairs nedz prieka, nedz jautrības, nedz mīlestības. Pats tēvs, tas ir nogrimis grūtsirdībā pavisam un sēd vien savā istabā vienās bēdu nopūtās, bet pašai tas duras sirdī kā nazis, ka viņš ne tikvien nepalīdz par Lienas nelaimi priecāties, bet sajūt vēl grūtas žēlabas. Ne vairs ir mums, saimei, nekādas kārtīgas parīkošanas, nedz labpatikšanas pie darba, bet visi tā vien iet it kā par garu laiku ar īgnumu. Pati ar Prātnieku kopā tik vien gudro, kā Lienai vairāk atriebties un kā viņu vairāk bēdināt. Ak, cik viņi bij priecīgi rudenī tad, kad padzirdēja, ka Liena neesot vis Kasparu atradusi, bet atnākusi dzīvot šurp pie tevis pirtiņā. Tagad pauž cik vien varēdami tādas valodas, ka viņi varbūt neesot nemaz laulāti un, ja arī esot laulāti, tad Liena caur to tikvien pievilta, jo tam laulātājam vajagot būt bijušam nevis mācītājam, bet tikvien kādam blēdim, kurš iemantojis kaut kur mācītāja amata mēteli. Šo nu visiem stāsta un vēlas, lai tas nāk arī pašai Lienai ausīs."
"Dievs zin, mīļo, cik un kādas valodas nav arī jau še izdzirdētas un kādas vēl nebūs jādzird," Annuža, bērniņu ar knupīti klusinādama, atbildēja. "Gan es neļauju tādos neliešu vēstnešos klausīties, bet tomēr nosargāt nevar, jo uz šādām pasakām visiem mēles niez."
"Tas ir, māsiņ, viss no viņiem pašiem, no Oļinietes un Prātnieka vien sataisīts, runātāji vai nu piekūdīti, vai arī daži, kas lētticīgi, pārliecināti, ka viss ir patiesība, ko stāsta," Grieta runāja tāļāk. "Arī mani Prātnieks un saimniece gandrīz tikpat kā sūtīt sūtīja šurp un turklāt vēl ar tādu gudrību, it kā gribēdami būt līdzcietīgi, lai Lienai nākot taisnība labāk pie laika zināma, nekā kad tā vēl nezināšanas bēdās nomokoties. Man negribējās stāvu atteikties, jo tad atkal no pašas glābties vairs nevarētu, tādēļ nodomāju atnākt tik uz tevi un izrunāties, un, ja tad tu gribi, tad vari arī izstāstīt, jo tu pati, māsiņ, zini vislabāk šās lietas taisnību un arī to, kas ir Lienai stāstāms un kas ne."
"Ko nu, mīļo, vēl es stāstīšu, jo, kā jau pieminēju, tad šā darba darītāju ir diezgan," Annuža atbildēja. "Aiz tādiem pašiem stāstiem, raug, tur nu sēd kalniņā kā bez atmaņas. Kamēr vēl šādu valodu nedzirdēja, tikām, lai nu tās bēdas un miesas vājums bij, kā bij, bet prātam nekaitēja vēl daudz nekas kā nu tagad, kur sāka vien vairāk šo un to dzirdēt, caur ko grimst arī arvienu dziļāk šādā neatmanības vienaldzībā iekšā, kas nezīmējas nebūt uz labu. Es domāju, bet nevaru izdomāt, kā lai turpmāk no šās nelaimes glābjamies, kura nāk virsū pavisam kā pārspējoša un nedziedējama kaite. Kaut būtu vien iespējams, tad ietu atpakaļ vai uz pērnājo dzīves vietu jūrmalā, jo tur svešā pusē būtu gan pret mēļu ļaunumu drošības diezgan, - bet kā lai turp nokļūstam un no kā lai tur uzturamies? Še atrodas vēl kāds nekāds darbiņš vai palīdzība, tā ka varam dzīvību vilkt, - bet kas tur to dos? Dievs zin kur ir palicis Tenis arī. Es gaidu, gaidu, ka varbūt uzklīdīs, bet nevar vien sagaidīt. Nespēka un auksta laika dēļ būs viņam arī vajdzējis pavadīt kaut kur ziemu, bet nu tagad vajadzēja būt jau gan atnākušam."
"Viņš, māsiņ, varbūt nemaz nezin, ka jūs še dzīvojat," Grieta sacīja, "tādēļ būs aizgājis, kas zin, uz jūrmaliešiem atpakaļ."
"Nu, tur viņš dabūtu jel zināt, ka mēs esam še, un varētu nākt apklaušināties," Annuža pārmetošā balsī sacīja. "Lai nu gan gādnieks viņš nav nedz bijis, nedz arī būs, bet tomēr mums derētu jel kaut kāda piepalīdzībiņa jel pie citas dzīves vietas atrašanas, kā jau es minēju. Tad man iznāktu arī vairāk laika palikt pie Lienas un sargāt viņu no gara vājības, bet tagad, viena pati būdama, nevaru nekā vairāk paspēt."
"Ak tu brīnums! Kā gan tam cilvēkam nevar klāties, kad Dievs to savā prātā ir nodomājis," Grieta pa brītiņu runāja. "Mēs nu, māsiņ, kad satikušās, varam izrunāties, Lienai es, zināms, ar tādām valodām neuzmākšos, bet saki - ko tu pati īsti domā par Kaspara pazušanu? Par to vecīti nebūtu nekāds brīnums, jo viņam ir gandrīz viena alga, vai paliek šur vai tur, vai klājas šā vai tā, bet Kaspara pazušana man nav un nav saprotama. Laužu mēlēm es arī negribētu ticēt, bet tomēr kādam noslēpumam tur vajaga būt."
"Par to, mīļo, es arī esmu domājusi visus prātu prātus, bet neesmu varējusi nekā izdomāt," Annuža, bērniņu iemidzinājusi un uz rokas atspiedusies, nopūzdamās runāja. "Bet tomēr ar laiku vajadzēs izskaidroties arī šai lietai, jo vai gan viņu vien Dievs pametīs apslēptu? Lai domā cilvēki kā domādami un lai runā kā runādami, bet to es ticu stipri, ka nāks brīdis, kur vajadzēs palikt kaunā visiem Kaspara neslavas cēlājiem, tīšiem vai netīšiem. Tas nu ir ticams gan, ka viņam būs kaut kas noticis bez paša noziegšanās."
"Tā, tā, māsiņ, es arī domāju, lai nu gan sacīt tā nesaku nedz saimniecei, nedz citiem," Grieta piekrita Annužai ar sirsnību, "jo ko gan caur sacīšanu pie tādiem cilvēkiem panāksi? Nekā cita kā tik ienaidu. Redzēs, jā, redzēs, kas dzīvos, ko Dievs darīs šaī lietā, ko citā, jo nezināms viņam nekas nav." To runādama, viņa pacēlās uz projām iešanu un beidzot vēl teica: "Nu, māsiņ, esam parunājušās - man jāsteidzas atkal mājā, lai varu tikt vakara cēlienā uz ganiem - jāslauc pašai govis vis."
"Nu jā, ko nu citu? Jo, kamēr aiziesi, - būs dienvidus pāri," - tā Annuža, arī pieceldamās uz iekšā iešanu. "Labi nu gan, ka atnāci parunāties, jo es nekur projām tikt nevaru. Rītu gan gribētu iet pēc ilga laika uz Dieva namu, bet nevaru nemaz uzdrošināties Lienas ar bērnu vienas atstāt. Kaut varētu dabūt jel kādas vietnieces."
"Es atnāktu gan vai taī pašā šās dienas ceļa slavā," Grieta teica, "bet esmu arī pati padomājusi iet uz Dieva namu un tad no turienes vēl līdz dēlam, ar kuru neesmu ilgi tikusies un arī nezinu, kā viņam tagad klājas, kā ne."
"Tā, tā, mīļo, zināms, zināms!" Annuža, it kā Grietu iedrošinādama, iesaucās. "Ikkatrs tāpat pa tām vaļas dieniņām grib kur izstaigāt."
"Nu, es domāju, ka pa to laiciņu paauklēs gan Liena savu meitu viena pati pa māju, tik taisies vien un ej," Grieta, vēl mazajā paskatīdamās, pieminēja. "Lai mācās vien auklēt jel pati arī."
"Laikam tāpat gan būs jādara," Annuža atbildēja un, pēc tam ar Grietu atvadījusies, iegāja iekšā, kamēr tā steidzās uz Irbēniem atpakaļ.
Klusais dienas vidus bij jau pagājis, kad atskanēja no jauna Dieva nama zvans, un drīz pēc tam bij atkal visi ceļi baznīcēnu pilni. Tie staigāja gan uz mājām atpakaļ, gan uz ciemiem viesoties radiniekiem vai labiem draugiem līdz īstā jautrībā. Un kā gan bij viņiem šodien jautriem nebūt! Šodien, taī dienā, uz kuru bij dažs ieaicinājis sev viesus jau ap Ziemassvētkiem, - kur cits staigāja to ceļu, uz kuru bij sācis taisīties jau pagājušā vasarā, ja Dievs liek dzīvot, un turklāt vēl pie paša jaukākā laika, kāda vien kurš varēja gaidīt!
Liena pārnāca atpakaļ mājā tik tad, kad bij gandrīz jau visi baznīcēni pārgājuši. Viņa, no Annužas aicināta, nosēdās un sāka auklēt savu bērniņu, kamēr Annuža pati gāja gādāt par maltīti.
Pirtiņā bij visās malās pilnīga nabadzība, kāda ar šo pajumtu ļoti saderēja, bet arī pilnīga glītība, kādas vis nevar allaž šādos pajumtos atrast. Maltīti aiz galda trūkuma abas iemītnieces noturēja uz soliņa. Gan nu maltīte, kā lēti protams, nebij necik bagāta, tad tomēr priekš ēst griboša diezgan laba. Bet Lienai bij, kā likās, vienaldzība pārspējusi pat ēšanas gribu, jo viņa ēda gan, bet bez īstas garšas.
"Kaut tu, meit, dzinusies šādu prāta aukstumu atmest," Annuža, pusdienu nokopdama, sacīja, kad Liena atkal uz dažiem jautājumiem nebij viņai nekā atbildējusi un pie dažas uzsāktas valodas nemaz nepievienojusies. "Ir citiem cilvēkiem arī jācieš savas bēdas un jānes savs krusts, bet kuru tu esi redzējusi tā darām? Šādai dabai paļaudamās, tu nevarēsi nekad pilnīgi iestiprināties nedz miesīgi, nedz garīgi. Tu neesi ne pirmā, ne pēdējā, kura no Dieva šādā ziņā piemeklēta. Gan viņš pats zin, ko ar katru cilvēku dara, ar savu prātu mēs viņa padomam cauri nespiedīsimies un ar spītību samaitājam tik sevi pašus vien. Raugi mest visas tās tumšās domas, ar kurām tu kaujies, no prāta laukā un sāc kavēties ar kaut kādu darbu. Ja gribi, tad es apgādāšu priekš tevis arī ratiņu un vērpienu, lai tiek abām ko darīt."
Liena uz šiem sirsnīgiem vārdiem atbildēja Annužai tik vien ar savādu pasmiešanos, no kuras tai sametās pat vai bail. Viņa bij redzējusi pasaulē diezgan cilvēku un dažādās prāta būšanās, tāpēc tādu smiešanos pazina un neturēja viņas nebūt par labu, bet raudzīja palikt arvienu Lienas tuvumā un sāka mēģināt griezt viņas prātu pie kaut kādiem kavēkļiem un darbošanās. Brīžam tas viņai izveicās diezgan labi un Liena sāka darboties ar drusku jautrāku garu gan pie sava bērniņa glabāšanas, gan pie grāmatas lasīšanas vai dziedāšanas, gan arī pie kādiem nekādiem saimniecības darbiņiem, bet brīžam turpretī atmeta visu un dzīvoja nevērīgā savvaļībā.
Tā pagāja visa pēcpusdiena un pienāca vakars, kurš bij pavadītai dienai jaukumā ļoti līdzīgs: silts, mīlīgs un kluss. Liena, kaut gan aicināta no Annužas daudzkārt iekšā uz dusu, sēdēja atkal un labi vēlu tīruma malā, nakts tumšumā lūkodamās. Bij arī patiesi ļoti mīļi un patīkami tik jaukā naktī laukā būt: šur un tur atspīdēja pieguļnieku ugunis, bij dzirdami zirgu pulkstenīši un atskanēja arī daža dziesma no pieguļniekiem, šiem allaž jautriem un spirgtiem dabas bērniem. Viņiem bij gaidāma rītu arī vēl pilnīgāka svētku diena, tādēļ uz gulēt iešanu nevajadzēja nemaz steigties, bet varēja dzīvot, jokot un tērzēt pēc sirds patikšanas ap ugunskuru, pie kā dažiem netrūka arī alus un citas svētku pārtikas. Šur un tur staigāja jauni ļaudis pulkos pa ceļiem un ciemiem izviesodamies, satikdamies vai arī izpriecādamies tāpat jaukā blāzmainā naktī. Viņu jautrās valodas un smiekli skanēja nakts klusumā labi tāļu. Brūnie pavasara vaboļi skraidīja šurp un turp, tā ka viņu spārnu rūkšana nemaz neapklusa. Bet par visu skanēja jo jaukāk un varenāk lakstīgalas dziesmas no kādas atstatākas ievu gravas. Nakts vēsmiņa izplatīja šās daiļās skaņas līdz ar ievu un citu koku ziedu smaršu tāļu visapkārt sapņu pilnā naktī.
Vai Liena tur sēdēja, arī patiesi šo nakts jaukumu baudīdama, tas nav zināms, jo klusu viņa sēdēja, klusu piecēlās un iegāja pirtiņā tad, kad sāka jau mesties gaišāks, izplatīties viegls rīta dzestrums un kad bij visi tie pieminētie nakts jaukumi izzuduši un apklusuši pat līdz lakstīgalas dziesmām.
Nevar arī zināt, cik un vai pavisam Liena dabūja to nakti gulēt, jo, kad Annuža uzcēlās, kas nebij visai vēlu, tad atrada jau viņu arī nomodā un domīgi sēdam tāpat kā arvienu.
Kaut gan Annuža bij nodomājusi iet šodien uz Dieva namu, tad tomēr palika mājā, jo viņa neuzdrošinājās Lienas ar bērnu vienas pašas atstāt. Bet viņai bij vajadzība noiet pie savas saimnieces uz ciematu, kurš stāvēja tūliņ turpat aiz uzkalniņa, kaut gan no pirtiņas nebij pilnīgi redzams. Aziedama viņa atstāja bērniņu šūpulī un uzdeva to Lienai auklēt, solīdamās drīz vien būt atpakaļ.
Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošās meitiņas šūpuļa tāpat klusu un dziļās domās kā arvienu, bet tad piepeši uzcēlās, apsedzās ar lakatu, paķēra no šūpuļa bērniņu, devās steigšus pa durvīm ārā un projām, baznīcēniem, kuru šodien bij daudz mazāk nekā vakar, gandrīz iepretim. No ciemata šis viņas ceļš nebij īsti redzams, un turklāt mežs, caur kuru vajadzēja iet, nebij arī tāļu.
Patlaban, sprediķim iesākoties, Liena nonāca aizkususi un sakarsusi pie kādas kaimiņu baznīcas, uz kuru bij viņa staigājusi daudzkārt agrākos gados līdz ar citām meitām gan Bībeles, gan kapsētas svētkos, gan arī citās dienās, tādēļ viņa arī zināja uz turieni taisnu, mierīgu kāju ceļu pa mežiem, ganībām un pļavām. Pie vaļēja baznīcas loga apstājusies un nolikusi bērniņu zālē, sāka klausīties patlaban sludinājamos priecas vārdos.
Laiks bij šodien ļoti karsts un gaiss smags, tā ka bez šaubīšanās varēja gaidīt drīzumā pērkoņa gaisu, jo padebeši arī sāka cilāties un pieaugt acīm redzot. Šī baznīca bij šodien ļoti pilna tādēļ, ka vakar turēja viņā Dieva vārdus skolotājs vien, un tādēļ lielākā daļa ļaužu taupījās uz šo dienu, caur ko nu bij iekšā karsts, smags un gurdinošs gaiss, kas izdzina jau priekš sprediķa labu tiesu klausītāju laukā. Pie logiem, kur Liena stāvēja, sāka krāties arī citas un visvairāk vecīgas sieviškas. Dažas no viņām sāka aiz gara laika raudzīties Lienā un viņas bērnā it kā ar brīnīšanos, bet, zināms, tik no atstatuma. Nevar gan teikt, ka Lienas novalkātais apģērbs un viss viņas izskats nekrita citiem acīs, it īsti vēl še svētku dienā pie Dieva nama. Ap viņu sāka stāties arvien vairāk sievišku, tā ka drīz bij sastājies jau vesels apdārzs. Tās, kas nāca klāt arvienu no jauna, nemaz gan nezināja, ko šī sastāšanās īsti nozīmē, bet to domāja arvienu, ka tur vajaga kam savādam būt, par ko visiem jābrīnās. Visi notikumi par Lienu un Kasparu bij zināmi gan arī kaimiņu draudzēs, turpretī viņus pašus pazina gan varbūt tik retais. Bet še vidū atgadījās kāda sieva no slātaviešiem, kura, viesodamās pa svētkiem ar savējiem šaī draudzē pie radiem, bij atbraukusi arī šodien uz Dieva namu. Viņa bij gandrīz Irbēnu kaimiņiene un pazina Lienu no bērna kājas, kā arī zināja visus viņas pēdējo laiku piedzīvojumus galu no gala un ar visiem izpušķojumiem. Šī nu priecājās, ka bij piedzīvojusi izdevīgu brīdi, kur varēja likt savu zināšanu lietā un būt par ievērojamu šaī rupji un bezkaunīgi ziņķārīgā drūzmā. Viņa sāka stāstīt pusbalsī vienai un otrai sievai: "Lūk, lūk, šī ir, šī ir tā Irbēnu Oļinietes audzēkne Liena, kuru bij kāds blēdis ieēdinājis un aizvīlis sev līdz, tad dabūjis laikam kaut kāda cita blēža, kurš pameties par mācītāju un licies, it kā abus salaulājot, bet, lūk te nu stāv pievilta, pamesta un atstāta kā nabadze līdz ar bērnu - te var redzēt, kā grēciniekam iet Dieva sodība uz pēdām līdz."
Šī valoda izplatījās ātri no mutes uz muti, un drīz viņu runāja visa drūzma gandrīz jau pilnā balsī vai vismazāk tā, ka Liena varēja visu to skaidri sadzirdēt, bet viņa, pret logu pagriezusies, stāvēja kā klints stabs, kas gan vis drūzmai nepatika, jo viņa gribēja redzēt labprāt tās seju, tādēļ sāka spiesties gar mūri un mēģināja skatīties no turienes, bet arvienu un visapkārt no dažu soļu atstatuma. Tagad bij iespraudušies drūzmā jau daži vīrieši arī, caur ko viņa kļuva vēl nemierīgāka, jo tie spiedās cauri, bet sievieši, kuri stāvēja priekšējās rindās, turējās pretī, gāzdamies atpakaļ, kad no muguras viņus spieda uz priekšu, jo Lienai tuvu iet visi vairījās, kaut gan viņu redzēt vēlējās ikkatrs.
"Kaut varētu dabūt redzēt, kāds jel ir tas bērns, vai tāds pats kā citi bērni vai savāds?" kāda sieva pusdikti čukstēja.
"No bērna nevar zināt nekā," slātaviete atbildēja. "Tas ir tāds pats kā citi bērni, bet tik drusku sīciņāks vien."
Pa starpām bij dzirdami arī tīši pārestības un kaitināšanas vārdi pret Lienu, īsti no dažiem vīriešiem, kuriem nepatika jo vairāk, ka viņa neliek nemaz vērā, kas ap viņu notiek.
Mācītājs skaidroja sprediķī to, kuri grēki ir pret svēto garu un netiks piedoti nedz šaī, nedz nākošā laikā. Pa logu skanēja laukā bieži vien starp citiem šie vārdi: grēcinieki, grēcinieki, elle, mūžīga pazušana! Dažas sievas, to dzirdēdamas, runāja: "Klau, klau, krustmāt, ko sludina par tādiem! Ak, kaut jel reiz tie grēcinieki sāktu atgriezties no sava platā ceļa trakošanas! Vai atkal grib nopelnīt un atvest sēra lietu kā Zodomas laikos arī pār visiem labajiem cilvēkiem savu grēku dēļ līdz?"
"Ko tur, māmiņ, tādiem līdz biedināšana, ko sludināšana," otra atbildēja. "Tur piegājis runā tikpat vai, raug, pie tā baltā mūra. Tādi atjēgsies tik tad kad sāks skanēt bazūnes un kad ar saviem grēkiem būs elli jau sakurinājuši septiņas reizes karstāku nekā krāsns kvēlu."
"Dievs to zin, Dievs to zin!" cita izsaucās. "Redzēs, kā viņi tur to karstumu izcietīs. Tagad no tās pašas šejienes uguns lai uzkrīt vai viena pati dzirkstelīte uz rokas, ir tūliņ jākliedz, bet kā gan tur nebūs? Ak Kungs, ak Kungs!"
"Vai nu, vecenīt, labā diena būs? Dievs zin kā tur kurš nekauks, kā nevaimanās!"
Caur to, ka Liena, kā izskatījās, nemaz nedzirdēja, kas ap viņu notika, apkārtējie sāka turēt šādas un šām līdzīgas valodas arvienu drošāk un pēc gandrīz bez nekādas pievairīšanās. Piepeši viņa apsviedās apkārt ar savādu izbaiļu pilnu seju, iekliedzās: "Elle, elle!" - un devās ļaužu vidū iekšā. Tie izbijās un sāka skriet kliegdami projām, jo vairāk sievieši. Liena, izskrējusi drūzmai cauri, apstājās tikpat piepeši, kā iesākusi skriet, un rādīja uz tuviem pērkoņa padebešiem, runādama: "Lūk, lūk, kur Kristus brauc uz pastaru tiesu!" - tad apsēdās uz sola un sāka, ļaudīs skatīdamās, savādi smieties, rokas plātīdama.
"Lūk, kā grēki plosa pašu grēcinieku jau virs zemes!" kāda sieva iesaucās. "Dievs zin kā nebūs vēl tur viņā pasaulē."
Liena, kā saprotams, no savas draudzes ļaužu acīm bēgdama, negāja vis uz Slātavas baznīcu, bet gribēja še nepazīta paklausīties Dieva vārdos; tomēr, kā redzams, viņai bij ļoti vīlies, jo vajājošās acis pazina un uzlūkoja viņu arī še kā kādu brīnumu, - ļaunās, paštaisnās mēles mētāja viņu arī še ar akmiņiem, sodu un pazudināšanu sludinājam dzirdēja viņa arī še no visām pusēm, tāpēc viņas prāts, kurš bij pārmākts jau bez tam, pēdīgi pārcēlās pavisam un Liena iekrita pilnīgā ārprātā.
Kādu acumirkli uz beņķa sēdējusi, uzslējās atkal augšā, kliegdama: "Deg, deg! Uguns, uguns!" - un skrēja atpakaļ turp, kur bij stāvējusi, jo viņai ienāca varbūt vēl kaut kāda jausma par bērnu. Sievieši, to redzēdami, bēga atkal ar joni projām, jo daži bij sākuši tuvoties zālē mierīgi guļošam bērniņam. Taī pašā acumirklī iegraudās piepeši bargi pērkons un sāka līt lietus. Liena apstājās, pārbijās un tad, vēl kādas reizes briesmīgi iekliegdamās, devās caur ļaužu vidu projām, jo tie daudz un dažādie kliedzieni bij izaicinājuši nelaikā labu tiesu baznīcēnu ārā.