BRĀĻI  KAUDZĪTES

MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

VII

Annuža dzīvoja arvienu savā zināmā pirtiņā, kurā bij uzaudzinājusi Anniņu, no kuras bij izvadījusi viņu jau vienu ziemu skolā un nodevusi tagad pirmo vasaru par ganu. Šaī vasarā viņa nomanīja skaidri, ka pēdējais brīdis nav vairs tāļu, un tas ceļš uz kapsētu, kuru bij jau sen Anniņai apsolījusi staigāt, palika pēdējais šaī pasaulē, jo pēc tam viņa izgāja vairs maz un reti ārpus durvju. Annužas saimniece bij un palika viņai labsirdīga līdz beigām un kopa to ar mīlestību un uzticību it īpaši šaīs pēdējās dienās, kur pati nespēja vairs nekā.
Kādas nedēļas pēc pieminētās svētdienas Annuža lūdza saimnieci, lai aicinot mācītāju pie viņas. Saimniece to labprāt darīja, bet neatrada mācītāja mājā, jo viņš bij izbraucis uz dažām dienām. Tātad Annužai nācās vēl gaidīt, un viņa gaidīja ilgodamās, līdz kādā mīlīgā rītā durvis atdarījās un mācītājs ienāca, saimnieces pavadīts. Viņa mati bij pa garo dzīvības dienu ļoti nobaltojuši, staltais augums salīcis, balss un galva jau drusku trīcēja, bet vaigā spīdēja joprojām jauki svēts sirdsmiers, stiprinoša apziņa, ka strādājis Dieva vīna kalnā ar pilnu uzticību līdz vēlam vakaram, un par visu jo skaistāk - cilvēku mīlestība jeb zamarītieša sirds.
Annuža bij gan vēl pie skaidra prāta, bet to varēja nomanīt ikkurš, ka ilgi vairs nevārgs. Mācītāju ieraudzīdama, viņa kļuva jautrāka un, var sacīt, arī priecīgāka. Saimniece, mācītāju nosēdinājusi un Annužu vajadzīgi apkopusi, atkal aizgāja. Mācītājs, kad bij apsveicinājis vājnieci Dieva vārdā, sāka apjautāties par viņas klāšanos pie veselības un arī pie dvēseles.
"Gaidu, mīļais mācītāj, gaidīdama, kad kļūšu atsvabināta no šās sagruvušās miesas būdas, kurā ir mans gars gan priecājies, gan bēdājies, kurā esmu līksmojusies, gan baiļojusies. Kā skaidri nomanu, tad šī gaidītā žēlastība var nākt kaut kurā brīdī, un es pateicu žēlīgam Dievam, kurš licis vēl sagaidīt jūs atnākam, iekam aicina savā priekšā. Pateicos arī jums, savas dvēseles ganam, ka esat nākuši sataisīt mani uz pēdējo ceļu un atsvabināt no dažādām nastām, kuras spiež manu sirdi jo grūti tagad, no pasaules izejot."
"Labprāt, mīļā cietēja un krusta nesēja, gribu atvieglināt un iepriecināt tavu sirdi sava Kunga vārdā un arī ar tām dāvanām, kuras viņš mums atstājis, šķirdamies no šās pasaules," mācītājs atbildēja mierīgi un cienīgi, "izteic vien droši Kristum, tam ievainotu siržu dziedinātājam, visas savas vainas un kaites, nenieka neapslēpdama, tad viņš neliegs savas žēlastības, savas apžēlošanas un sava dievišķā miera."
"Paldies, mīļais mācītāj, par jauku apsolīšanu!" Annuža, sirdī kustināta, atteica. "Lai skan jūsu vārdi Dieva ausīs. Apžēlošanas un piedošanas man vajaga ļoti daudz, līdz es drīkstu viņa priekšā rādīties. Nevis ļaunu, bet labu gribēdama un darīdama, esmu sasaistījusies ar noziegumiem, kuri tādēļ vis nevarēs būt Dieva priekšā mazāki un vieglāki nekā tie, kas darīti ar ļauniem nodomiem, jo tāpat grūti un smagi viņi guļ uz manas sirds kā tīši sasietas nastas. Man jāstāsta tagad jums notikumi, kuru neesmu stāstījusi vēl nevienam cilvēkam, arī savai Dieva mierā dusošai draudzenei Gaitiņu Ilzei ne, kaut gan tā bij man tikpat kā otra sirds un dvēsele un kaut gan mana sirds man daudzkārt pārmeta un tiesāja, ka neesmu uzticīga viņai, kura turēja savu skaisto sirdi priekš manis atvērtu kā svētu grāmatu. Cik daudzkārt es pati netiku raudājusi par to, ka man bij jānes arī pret viņu kāds noslēpums, un jo vairāk tādēļ, ka viņa par to nenieka nezināja un turēja arī manu sirdi par atklātu; bet Dievam turpretī esmu nesusi savus grūtos noslēpumus priekšā ik dienas ar neizsakāmām nopūtām, tomēr līdz šim viņš vēl man žēlastības nav rādījis, jo atvieglināšanas neesmu sajutusi, nedz grēkus sūdzēdama, nedz piedošanas lūgdama, nedz arī pie svētā dievgalda grēku piedošanu daudzkārt saņemdama, jo caur to visu tas tārps, kas manu sirdi grauž, nav vēl maitāts, kaut gan esmu savu grēku nožēlojusi no sirds dibena un kaut gan otrreiz tā noziegties vairs pavisam nespēju."
Annuža kādu brīdi atpūtās, saņemdama savus spēkus no jauna, un tad uzsāka savu īsto stāstu. Mācītājs klausījās domīgi galvu nokāris. "Tolaiku, kad es vēl dzīvoju savā dzimtenē un biju jauna, uzturējās mūsu muižā pie kungiem it kā audzēknes kārtā kāda viņu atstatāka radiniece, lielkungu meitene - bāra bērns, vārdā Elvīra. Viņa nebij nemaz lepna vai cietsirdīga pret zemnieku kārtu kā citi kungu bērni, bet laipna, mīlīga un žēlīga par ikkatru dzīvību. Viņa biedrojās labprāt ar mums, valsts kārtniecēm, mācījās mūsu valodu, vērpšanu un citus darbus, kaut gan viņas audzētāji, lielskungs un lielmāte, viņu par to rāja un gribēja ieradināt zemnieku kārtu nicināt. Īsti man šis skaistais bērns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja, kad es iešu atkal kārtā. Ikkatru dienu pēc skolas stundām viņa tecēja un meklēja mani rokā, priecādamās un rādīdama, ka mākot jau mūsu valodā sarunāties.
Ne tikvien bērna gados, bet arī pieaugusi viņa paturēja to pašu prātu, kaut gan citādā ziņā nekā bērns. Pēdīgi vēl, kad izgāja pie vīra nezin uz kurieni, dāvināja man par piemiņu dažus lakatus, kurus esmu arī par piemiņu glabājusi un atstāju tagad Anniņai.
Pēc tam pagāja daži gadi, kur es nedabūju dzirdēt vairs nekā par šo mīļo dvēseli, kaut gan allaž uz viņu domāju. Dzīves vieta man bij jāpārmaina, jo dzimtenē palikt vairs nevarēju, bet vajadzēja iet brālim līdz uz poļu pusi. Tur iedevos laulības dzīvē, bet tā bij īsa un pilna krusta un bēdu: nāve nolaupīja bērnus un laulātu draugu. Brālis, pie kura tad atkal uzturējos, aizgāja pēc kādiem gadiem tāļāk uz citu dzīves vietu, un es saderēju muižā pie kungiem par kalponi.
Pagāja atkal dažs gads, kur nepiedzīvoju nekā ievērojama, līdz nāca kāds atgadījums, kurš iesāka apkraut manu apziņu ar grūtām atbildības nastām līdz pašam mūža vakaram.
Kādreiz atnāca kāda sveša kungu ģimene un nometās mūsu muižā uz dzīvi: paši divi ar mazu bērniņu. No saimes cilvēkiem bij līdz tik bērna zīdītāja un viena rokas meita. Kas viņi bij un kādā ziņā turp nākuši, tas mums, muižas saimei palika nezināms, tik vien varēja nomanīt, ka mūsu kungi neturēja uz viņiem īsti laba prāta, uzņemdami tos, tā sakot, ar nepatikšanu un gandrīz kā piespiesti. Tāpat varēja nomanīt arī to, ka svešie paliks tur, kā saka, pavisam.
Vēlāk sāka izpausties dažādas valodas, ka mūsu kungiem būšot muiža jāatstāj un jāatdot ienācējiem, kuri esot viņas īstie mantinieki, bet tomēr neviens nezināja īstas skaidrības. Pa tam uznāca lieli kara laiki, lūk, mācītāj, tie, kuros mūsējie gribējuši atņemt turkiem svēto zemi, - tie, kurus sauca laikam par Krimas kara laikiem un kuros rādījās zīmes pie debesīm: astes zvaigzne, kāvi un lieli sarkanumi kā asinis, tā ka nakti bij pavisam bail iet ārā. Tiem bēdu laikiem iesākoties, kuri aizrāva dažu labu mātes auklējumu un vairs neatdeva, ķeizars aizsauca arī pieminēto svešo kungu uz karu, un tad tik vēl mēs dabūjām zināt, ka viņš ir kāds augstāks kara vadonis. Viņa lielmāte palika mājā ar bērnu, bērna zīdītāju un rokas meitu. Es viņas, tās svešās lielmātes, nebiju redzējusi vēl nekad tuvumā, līdz kādreiz izdevās satikties pagalmā. Jau tūliņ man bij brīnums, kādēļ viņa skatās manī tik cieti, tāpat man pašai arī izlikās viņas sejs it kā redzēts, kā mīļš un pazīstams. Tomēr viņa manis neuzbilda, un arī es neiedrošinājos nekā sacīt. Bet taī pašā dienā viņa, laikam izjautājusi no maniem kungiem, kas es esmu, nonākusi lejā, sauc mani pie vārda. Līdzko es dzirdēju viņas laipno valodu, tā arī manas acis tūliņ atdarījās un pazinu, ka šī svešā lielmāte bij tā citreizējā lielkungu meitene, kura, dzīvodama un uzaugdama manas dzimtenes muižā, mani labprāt ieredzēja, un es viņu mīlēju. Ar mani runājot, spīdēja viņas vaigā tas pats prieks, kas senāk, kaut gan citādi viņa bij pēdējā laikā, kamēr laulāts draugs aizgājis, arvienu bēdīga. Ka viņai bij skaidrs, patiess prieks par šo necerēto un negaidīto satikšanos, to es redzēju un ticēju, bet katrā mēs priecājāmies par šo satikšanos vairāk, vai es, vai viņa, tas nav man zināms, tik vien varu sacīt, ka prieks bij man arī liels."
Vājniece drusku atpūtās. "Uz priekšu arvienu šī labā lielmāte ieaicināja mani pie sevis, īsti svētdienās, kad bij vaļa. Tādos brīžos tad pārprasīja par manu dzimteni un turienes muižu, par muižas iedzīvotājiem un pat par visām ievērojamām vietām, kas viņai bijušas tur mīļas. Pārstāstīja arī ko neko par savu dzīvi, bet pie visa varēja nomanīt, ka tā nebij visai priecīga, kaut gan laulības ziņā diezgan laimīga. Turība nebij viņai pēc savas kārtas laikam necik liela un visa dzīve vientulīga - ne tikvien mājā, bet, kā likās, visā pasaulē: bez radiem, bez draugiem. Cik varēja nomanīt, tad tām valodām, kuras melsa, ka līdzšinējiem muižas īpašniekiem būšot jāaiziet un muiža jāatstāj šiem ienācējiem, bij sava taisnība, bet laikam tik tādā ziņā, ka īstai muižas mantiniecei vajadzēšot būt tik viņu meitai, kura gulēja tolaiku vēl šūpulī.
Kādā vakarā šī pati lielmāte Elvīra aicināja mani atkal pie sevis. Viņa bij šoreiz ļoti nemierīga un izbaiļu pilna. Es nedabūju vēl nekā jautāt, kad pati jau sāka stāstīt, ka lielskungs, viņas laulāts draugs, esot karā ievainots, tādēļ gribot doties turp un atstāt manā glabāšanā savu visdārgāko mantu, tik man tad vajagot no tās vietas atstāties un doties ar visu savu uzticēto mantu uz savu dzimteni, bet, Dieva Kunga dēļ, nesacīt par to nekā nevienam cilvēkam, tik vien glabāt un kopt kā savu dzīvību. Es iztrūkos par tādu valodu un sacīju: "Žēlīgā lielmāt, es nododos jums ar miesu un dvēseli un sajūtu jūsu bēdas vairāk nekā savas, bet dārgu mantu man nespiežat glabāt. Kur gan lai nabaga sieviešu cilvēks, kam visa klēts kabatā un paspārne brīžam tik apakš Dieva debesīm vai zem egles, liek un glabā dārgas mantas?"
"Par to, mīļā Annužiņ, nebēdājies," viņa atbildēja, asarām līstot. "Tā manta būs tāda, kuru tu mācēsi glabāt labāk nekā tie, kuriem ir stipri dzelzs skapji. Pēc tā dārguma zagļi neraks, bet gan varbūt kāds nāvīgs dzelonis gribēs pēc viņas sniegties, tāpēc tev ar to jāapslēpjas no visiem ļaundariem, kuru, paldies Dievam, gan daudz nav. Par paspārni tev nav jābēdājas - par to es gādāšu."
Kur citam jānāk palīgā, tur es nekad nevarēju un arī neiedrošinājos apcietināt savas sirds, tātad arī šai lielmātei apsolījos Dieva vārdā darīt, ko viņa liek, un ņemt pretī, ko dod. Viņa noteica laiku un vietu: pēc divi dienām vakara krēslā ārpus muižas - tur lai noejot pretī, bet lai iztaisoties tā, ka varot doties tūliņ projām un nevajagot vairs iet atpakaļ uz muižu.
Es tūliņ atteicos no kalpošanas kungiem, sacīdama, ka kāda svarīga vajadzība mani aicina atpakaļ uz dzimteni, saliku visas savas pūlītes turpat savā lādē, kuru aizslēdzu un pametu uz bēniņa glabāšanā, līdz kamēr izdosies aizvest. Pēc tam gaidīju lielmātes zināmā vietā un noliktā brīdī. Viņa nāca, atnesa un nodeva man kas to bij iedomājis! - ar daudz asarām savu meitenīti, savu vienīgo bērnu, piekodinādama aiziet ar viņu un glabāt to tā, ka lai īpaši šās muižas kungi nedabūjot šā darba zināt, bet ticot un domājot, ka viņa aizvedusi bērnu pati sev līdz. Iedeva arī kādu tiesu naudas un solījās sūtīt uz priekšu vairāk, tik lai es atsūtot turpat pie kāda pazīstama cilvēka ziņu, kur uzturoties. Cik ilgi man tas bērns būšot jāglabā, tas neesot noteicams, tik lai glabājot un sargājot viņu kā aci pierē. Pēc tam viņa aizsteidzās atpakaļ uz ceļu, kur stāvēja laikam rati, jo drīz dzirdēju aizbraucam.
Tā man it nedomājot bij uzlikts atkal mātes pienākums un mātes rūpes. Kad paliku viena pati, tad tik sāku sajēgt un apdomāt, cik ļoti dārgu glabājamu, bet nenoglabājamu, sargājamu, bet nenosargājamu mantu esmu uzņēmusies glabāt. Sirds sāka drebēt pie šām domām, bet uzsāktais ceļš bij jāstaigā tāļāk un uzticētais dārgums jāglabā, kā vēlēts. Kādēļ īsti lielmāte Elvīra neveda bērna sev līdz, bet atdeva man, vai tik vien baidīdamās no ceļa grūtībām, vai arī citas kādas lietas dēļ, tas nav man zināms, tik vien viņas rokas meitas stāstīja jau to dienu priekš tam, ka muižas īpašnieki tīkojot laikam pēc tā bērniņa dzīvības, jo tam pēc tiesu nospriedumiem nākoties viņu muiža, ja tik vien Dievs liekot izaugt. Var būt, ka lielmāte Elvīra ir tādēļ bijusi piespiesta savu bērnu slēpt un nodot nezināmā glabāšanā, jo, ja pati ņemtu viņu sev līdz, tad, kas zin, muižas īpašnieki varētu sūtīt vēl nogalinātājus pakaļ. Bet, īstas skaidrības nezinot, var cilvēks maldīties un apgrēkoties, turēdams, kas zin, nepatiesi uz citiem ļaunas domas, tādēļ lai viss tas paliek Dieva ziņā. Tā nu es pašā šķīdoņas laikā sāku staigāt ar bērniņu - Lienīti - klēpī uz savu tāļo dzimteni jūrmalā.
Gandrīz pusceļa nogājusi, satikos tīri nejauši šepat Slātavas daļā ar saviem labiem jaunības paziņām Gaitiņiem, kuri nāca šurp uz Irbēniem dzīvot. Gribēdama izrunāties, atgriezos atpakaļ, iegāju viņiem līdz Irbēnos, kur, no tiem labprāt pieņemta, paliku pavisam.
Otrai Irbēnu saimniecei, Oļiņa mātei, kura vēl tagad dzīva, bij toreiz meitiņa Trīnīte, gandrīz tikpat veca kā mana glabājamā Lienīte. Taī pašā vasarā, siena laikā, kādā ļoti karstā pēcpusdienā es, būdama par sētnieci Ilzes vietā, kura arī strādāja siena pļavā, nācu patlaban, aiznesusi strādniekiem pusdienu, mājā atpakaļ, turēdama uz vienas rokas Lienīti, otrā kādu trauku. Oļiņa māte, steigdamās arī uz savu pļavu strādniekiem palīdzēt pielūdza man, lai, ja nākot pērkoņa negaiss, noejot ar savu Lienīti uz viņas māju pie Trīnītes, pie kuras atstājusi gan mazo dēliņu Pēterīti, bet tas esot no pērkoņa bailīgs. Es nebiju izslaukusi gandrīz vēl ne govju, kad jau dzirdēju pērkoni ierūcamies. Tūliņ steidzos, Lienīti paķērusi, uz Oļiņu māju, kurā atradu Trīnīti vienu pašu šūpulī raudam. Pēterītis, kurš arī, zēns, nogāja drīz Dieva mierā, aizskrējis, kā vēlāk dzirdēju, pērkonim ierūcoties, tūliņ uz pļavu. Es izņēmu Trīnīti no šūpuļa, gribēdama apmierināt, un ieguldīju Lienīti viņas vietā. Pa kādu brīdi sāka sisties jau lietus piles pie logiem, un piepeši piešķīda pilna istaba uguns līdz ar stipru pērkoņa rūcienu. Malu malas sāka tūliņ degt, un es stāvēju vēl kādus acumirkļus kā apreibusi un nebiju laikam pie pilnas sajēgas, jo nemaz neapķēros, ka manā gādāšanā stāv divi bērni. Pie īstas atmaņas nācu tik tad, kad gandrīz jau ar degošām drēbēm - biju izskrējusi ārā, nemaz pati nezinādama, kā tas noticis; bet to, ka otrs bērns un turklāt mans glabājamais, man uzticētā Lienīte, bij palikusi degošā mājā šūpulī, to iedomāju tik tad, kad kādu gabalu paskrējusi, lai varētu saukt strādniekus pie glābšanas sāka bērns klēpī raudāt, bet nevis manas Lienītes balsī, un kad - viņā paskatījusies - ieraudzīju Oļiņa mātes Trīnīti, kura bij palikusi man klēpī kā saņemta un Lienīte šūpulī kā ielikta. Gribēju skriet atpakaļ ar visu spēku, bet, ieraudzīdama māju jau pilnās liesmās, paģību. Kad, lietum līstot, atmodos, tad glābēji sāka jau lasīties kopā un Lienīte nebij vairs glābjama. Ak bēdas, ak briesmas, kādas tur mani pārņēma! Tur palika liesmās tas nenosveramais dārgums, kuru es saņēmu no drebošām rokām, apslacītu ar neskaitāmām karstām asarām.
Ļaunas domas iešāvās man prātā: redzējis neviens netika, ka es bijusi Oļiņu mājā, un zināt neviens nezināja, kā tur man noticis un ko es tur darījusi. Bērns - tāds pats bērns kā mana glabājamā Lienīte, tik drusku savādā apģērbiņā bij man klēpī. Kurš gan varēja nākt uz tām domām, ka tā ir Oļiņa mātes Trīnīte un ka mana Lienīte sadegusi? Kur varēja celties iemesls tā domāt? Oļiņa māte bij gan lūgusi, lai es noietu pie viņas bērna, bet es varēju aizbildināties, ka biju, negaisam ātri uznākot, aizkavējusies. Šās nelabās domas domājot, dzirdēju Oļiņa māti pie degošās mājas vaimanājam un izsamisēšanā kliedzam par savu neglābjamo bērniņu. Jau gribēju griezties atpakaļ un viņai to atdot. Bet ko tad lai saku lielmātei Elvīrai? Kā lai stāstu, ka viņas meitiņa aizgājusi briesmīgā nāvē? Ka es atstājusi to skaisto zelta bērniņu liesmās? Nē, nē, labāk uzņemos noziegumu nekā tik grūtu atbildi, kas nav atbildama. Labāk lai man paliek grūta atbildība pie Dieva nekā pie cilvēkiem. Šī puse šās domas pārvarēja, un es devos projām - projām ar bērnu - ar Oļiņu Trīnīti, pati nezinādama, kurp, bet projām tik no citiem cilvēkiem.
Kad lietus bij jau nostājies, tad es atrados kādā svešā muižā, kur nogurusi pasēdos zem egles un sāku liet asaras, pati gandrīz nezinādama, par ko. Tik kad sāku ieskatīties tuvāk un dziļāk, tad atradu tur daudz smagumus, kuri izspieda man šās asaras. Lienīte, tas mīļais, labais bērniņš, bij jau tad izlaidis liesmās savu mazo dzīvībiņu; Oļiņiem es biju nolaupījusi viņu bērnu, viņu Trīnīti, un iedevusi vēl turklāt to briesmīgo apziņu, ka tā sadegusi līdz ar māju; es biju devusi viņiem iemeslu nepatiesi uz Dievu kurnēt un tā pret viņu apgrēkoties; es biju apkrāvusi piepeši savu sirdi ar smagiem noziegumiem - kļuvusi par ļaunu, sodāmu un atmetamu cilvēku - par bērna zagli;, man pēc šā uzņemtā ceļa vajadzēja sataisīties grēkot arī uz priekšu - vajadzēja bezdievīgi piekrāpt lielmāti Elvīru un atdot svešu bērnu par viņas Lienīti. Bet, kas zin, vai viņai nevarēja būt pie sava bērna kādas pazīšanās zīmes, kuru pie Trīnītes neatradīs, un tātad nāktu mans daudzkārtīgais grēka darbs gaismā un es neizglābtos pat no laicīgās sodības? Vai tādēļ nebūtu labāk jāatdod Oļiņiem viņu Trīnīte atpakaļ? Bet kā lai to izdaru? Vai viņi neturēs tomēr jau manis tūliņ par blēdnieci un vai neļaunosies, ka esmu uzkrāvusi viņiem veltīgas, bet briesmīgas izbailes, un kā lai rādos priekš lielmātes Elvīras? Oļiņiem būs arī jau pirmās lielākās briesmas, žēlabas un izbailes pārgājušas un ies joprojām mazumā. Tā uz priekšu - atpakaļ domās lauzīdamās, raudādama un vaimanādama, klīdu pa mežiem līdz pašam vakaram, kur pēdīgi tomēr apskaitīju iet mājā, lai nesaceltu mājniekiem kādu ļaunu domu vai vismazāk rūpes. Otrā dienā, aizbildinādamās, ka vakarējie notikumi lauž tik ļoti manu sirdi - kas gan bij tiešām tiesa -, bet citādā ziņā - ka gribu apmierināšanās dēļ iet un palikt kādu laiciņu savā vecā vietā, ko arī darīju, bet, zināms, īsti tik tādēļ, lai Trīnīte, kā daždien augošs bērns, dabūtu pārvērsties un nebūtu vairs pazīstama, tāpat arī lai varētu apklaušināt, vai lielmāte Elvīra pārnākusi, un, ja ne, tad atstāt ziņu, kur mana dzīves vieta, kā arī likt atvest savas mantiņas uz Irbēniem. Tikpat no lielmātes, kā no viņas lielkunga nebij nekādas vēsts un nav līdz šai pašai dienai, kaut gan esmu klaušinājusi bez mitēšanās.
Mājā pārnākusi, gribēju gan visā spēkā Trīnīti Oļiņiem atdot un visu izteikt, lai atsvabinātu sirdi jel no viena un turklāt no tīša grēka, bet, redzēdama, cik lielas mokas Oļiņa māte bij viņas dēļ izcietusi un vēl cieta, - vairs nevarēju iedrošināties tāda soļa spert, turklāt man bij bail arī no laicīgas sodības. Tā tas vilkās arvienu tāļāk un tāļāk - līdz šai pašai stundai. Oļiņiem viņa sāka ar laiku iziet no prāta, bet man nekad. Gan gribēju šo grēku dzēst, deldēt, Oļiņiem meitiņas trūkumu atlīdzināt un sevi apmierināt ar to, ka nodevu Lienīti jau bērna gados Oļiņiem par audzēkni un it kā meitas vietā, atdodama līdz ar to visu zināšanu un gādāšanu par viņu, bet velti - velti! Ar vārdu sakot, nekas nespēja man šo sirds grūtību atņemt, apakš kurām esmu cietusi neizsakāmi daudz. Lai Dievs dotu, ka tas būtu izdevies šaī pēdējā dzīvības brīdī caur šo izstāstīšanu, uz kuru es biju sataisījusies ilgi un lūgusi vēl pēdējās dienās spēku no Dieva, ko viņš arī man žēlīgi novēlēja. Lai tad arī Dievs dod, ka caur šo pavieglinātos mans pēdējais šās dzīvības solis, mūžībā ieejot."
"Mīļā bēdu māsa!" mācītājs sacīja. "Dievs savas piedošanas žēlastības neliedz nevienam, un tici droši, ka viņš to novēlēs arī tev."
"Paldies, mīļais mācītāj, simtkārt par dārgu iepriecināšanu," Annuža, sirdī kustināta, atbildēja. "Es sajūtu arī pati tūliņ vieglumu. Kas man būtu vēl tāļāk ko sacīt un stāstīt, to jūs jau zināt un varat saprast paši. Jūs zināt, ka Oļiņu mājā priekš kādiem divdesmit pieciem gadiem nav vis sadegusi viņu meitiņa Trīnīte, bet lielmātes Elvīras meitiņa Lienīte jeb - jūs paši, mācītājs, zināt skaidrāk, kā viņu sauc pilnā vārdā pēc tās zīmes, kura bij pielikta tam bērniņam klāt."
"Helene Margarethe fon Staufenmuth," mācītājs viņai piepalīdzēja.
"Nu jā, jūs zināt, ka tā ir sadegusi un dzīva palikusi Oļiņu meitiņa Trīnīte. Jūs zināt, ka nožēlojamā Liena, kurai bij manu grēku dēļ tik grūts mūžs un tik nelaimīgs gals, nebij vis no dzimšanas Liena, lielmātes Elvīras meita, bet Trīne Oļiņ - Irbēnu saimnieku Oļiņu miesīgs bērns un ka Anniņa, tās Trīnes un Kaspara Gaitiņa meita, kura iet tagad jau par ganu, pelnīdama sev ziemai skolas pārtiku, ir Jēkaba un Mades Oļiņu meitas meita, un ka viņai, šai Anniņai, ir mātes māte, tagadējā Irbēnu saimniece, vēl dzīva. Visvairāk manu sirdi spieda un vēl spiež tas, ka caur manu noziegumu ir Oļiņa māte nezinādama noziegusies tik grūti pie sava bērna, pie savas meitas Trīnes, kuru viņa tur vēl šodien par sadegušu šūpulī līdz ar dzīvojamo māju. Oļiņa māte, meklēdama netaisna laicīga labuma, spieda savu bērnu iziet pret prātu pie nemīlējama cilvēka un piespieda viņu caur to aiziet slepen un salaulāties ar to, kuru mīlēja; Oļiņa māte izdzina pēc tam ar negodu savu bērnu no mājas, kad nelaimīgais liktenis spieda viņu meklēt tur jel apmierināšanas; Oļiņa māte iedzina caur to pati savu bērnu ārprātā un nāvē; Oļiņa māte nolādēja savu bērnu ar briesmīgiem lāstiem; Oļiņa māte liedza atriebšanās ļaunumā savam nabaga nelaimīgam bērnam pat iesvētītu kapa vietu. Toreiz bij mana sirds tā pārņemta, ka gribēju jau gandrīz izstāstīt visā ļaužu pulkā šo lietu, lai notiek ar pašu, kas notikdams, bet Dievs vien laikam vēl savaldīja manu prātu. Izstāstāt, mīļais mācītāj, šo manu briesmīgo noslēpumu pēc manas nāves Oļiņa mātei un lūdzat manā vietā no viņas piedošanas, izstāstāt arī Anniņai, kad nāk prāta gados, ja Dievs uztur žēlīgi līdz tam laikam vēl jūsu acis platas. No Oļiņa tēva, kurš jau Dieva priekšā, es pati lūgšos ar asarām žēlastības un piedošanas debesīs. Ja nāktu no lielmātes Elvīras vai no viņas laulāta drauga vēl kāda taujāšana par viņu bērnu, tad lūdzu to izstāstīt un pieminēt, lai viņi netiesā manis bargi savā prātā, jo neuzticīga neesmu gribējusi būt, bet nelaimīgi ir bijuši mani ceļi šaī pasaulē. Tomēr es ceru atrast arī viņus Tā Tēva valstībā, kur viņi auklē sava mīļā bērniņa šķīsto dvēselīti."
Kad mācītājs bij apsolījies izdarīt visu pēc vājnieces vēlēšanās, tad viņa atņēmās vēlreiz uz runāšanu: "Vispēdīgi lūdzu jums, manas dvēseles iepriecinātājam, vēl šo lietu, kura stāv man ļoti tuvu pie sirds: Anniņa paliek tagad bez neviena gādnieka, bez neviena kopēja, kā uz klaja lauka. Nezinu arī, vai Oļiņu māte gribēs viņu pieņemt par savas meitas meitu vai ne, tāpēc paliekat jūs, mācītāj, šai mīļai bārenītei, kuru es gribētu labprāt vēlreiz redzēt, tēva vietā. Savu uzturu, kā pieminēju, viņa sāk jau nopelnīt pati, un varbūt tā nezināmā eņģeļa roka, kura ir pasniegusi viņai ik gadus caur jums savas dāvanas, nepaīsināsies arī uz priekšu, tādēļ mans prāts rūpējas jo vairāk par to, lai šis bērns uzaugtu un dzīvotu tik Dievam par godu."
"Šās bēdas un rūpes tu, mīļā ceļiniece, vari nokratīt pavisam," mācītājs viņu apmierināja. "Par šo lietu es gribēju patlaban runāt un teikt, ka esmu apņēmies jau savā prātā darīt to, ko tu patlaban lūdzi. Tāpat varu paziņot arī to, ka tā pieminētā eņģeļa roka - kaut gan tā arī pieder tik vien grēcīgam cilvēkam - nav nebūt paīsinājusies, bet atdarījusies vēl pilnīgāk. Nesen tas pats cilvēks, kurš sūtīja līdz šim ik gadus Anniņai divdesmit pieci rubli, atsūtīja tagad man priekš viņas pieci simti rubļu, kurus nodošu uz augļiem, caur ko ienāks Anniņai par labu joprojām divdesmit pieci rubļi par gadu, un pats naudas krājums paliks neaizskarts uz priekšdienām. Tagad es zinu un varu pasacīt arī tev tā cilvēka vārdu, kas piesūtīja šo naudu: viņš ir citreizējais Slātavas melderis Šrekhubers, un tā nauda esot Anniņai atlīdzinājums par netaisni noņemtu tēva māju."
"Šrekhubers?!" Annuža brīnojās. "Bet ļaudis sauca to cilvēku par neticīgu."
"Jā gan," mācītājs atbildēja. "Bet arī neticīgiem cilvēkiem ir daudzkārt labi darbi un tuvāku mīlestība."
"Tiesa, tiesa, mācītāj, mēs sodām daudzkārt citus aplam ar saviem vārdiem, bet paši nedarām nekā. Paldies simtkārt tam mīļam devējam, un Dievs lai viņu svētī tikpat laicīgi, kā mūžīgi. Tagad nu mana sirds ir apmierināta un atvieglināta, kaut tik vien atskanētu tas dārgais vārds: "Ieej Tava Kunga priekā!" - kaut gan neapzinos viņa nopelnījusi." Še Annuža apklusa un arī viņas spēki bij izsīkuši pagalam, it kā kad tie būtu uztaupīti taisni tik priekš šās vajadzības, lai varētu izstāstīt, kas stāstāms.
Saimniece, kura bij jau ienākusi, sāka sataisīt vājnieci pieklājīgi uz Kristus svētu mielastu. Mācītājs izgāja ārā, lai varētu atspirdzināties skaidrā, jaukā vasaras gaisā. Saule bij vēl priekšpusdienas pusē un sildīja mīlīgi zemi. Mācītājs, uz spieķa atspiezdamies, staigāja gar kuplu rudzu lauku, pārdomādams savā prātā visu, ko pat laban dzirdējis, līdz nāca ziņa, ka vājniece esot sataisījusies baudīt svēto debesu dāvanu.
Annuža bij iespiedusies ar savu likteni mācītājam dziļi sirdī, un tas apņēmās viņu apraudzīt un iepriecināt ik dienas. Otrā dienā nogājis, atrada vājnieci gandrīz drusku spirgtāku, bet trešā - patlaban nogājušu mūžīgā mierā un guļam klusu savā nabadzīgā guļu vietā, pie kuras stāvēja saimniece un daži citi ciema ļaudis.
Mācītājs noturēja īsus, pieklājīgus Dieva vārdus, un visi palika vēl mierīgi, it kā negribēdami neviens traucēt šā savādā klusuma un šķirties no svētām domām, tik daža dziļa nopūta izlauzās no vienām un otrām krūtīm. Te piepeši dzirdēja klaudzinām pie durvīm, un atskanēja jauka un jautra bērna balss:
"Veco krustmāt, atmini; ko es tev nesu!"
Neviens nesaprata vēl, ko atbildēt, kad jau durvis atdarījās un ieskrēja Anniņa jautrā vaigā un turēdama kaut ko apakš lakatiņa. Viņa bij padarījusi veikļi savus dienvidu darbus, atprasījusies saimniecei, lai atļauj iet un apraudzīt veco krustmāti, kuru mīlēja vairāk par visu. Ienākusi un ieraudzījusi pirtiņā tik daudz cilvēku kā nekad un to vidū arī mācītāju, viņa iztrūkās, un jautrums bij piepeši izzudis no sejas. Viņa skatījās apkārt, it kā kaut ko meklēdama, līdz ieraudzīja veco krustmāti guļam mierīgi ar saliktām rokām un aizdarītām acīm. Anniņas rociņa, kuru turēja apakš lakatiņa, izslīdēja, un no tās izkrita maza krūzīte ar zemeņu ogām, kuras bij salasījusi ganos vecai krustmātei.
"Nomirusi! Nomirusi! Vai, vai!" viņa, rociņas lauzīdama, izsaucās. Tad nokrita pie vecās krustmātes ceļos, apkampa viņu, it kā gribēdama uzcelt, glaudīja tai pieri, vaigus un rokas, raudādama turklāt tik gaužām asarām, ka gandrīz neviens no klātesošiem nespēja atturēt savu asaru. Arī vecam mācītājam noritēja dažas pār mīļiem grumbu vaigiem. Viņš saņēma Anniņu pie rociņas un runāja: "Apmierinājies, bērniņ! Lai dus vecā krustmāte! Viņa ir dzīvojusi diezgan nomodā. Par tevi gribam gādāt mēs, citi cilvēki, kā spēdami, bet jo vairāk tas, par kuru vecā krustmāte būs tev jau diezgan stāstījusi, tas." Še mācītājs rādīja ar otru roku uz augšu.

Kas zvaigznes gaisos stāda,
Kas saulei ceļu spriež,
Lai tas par tevi gādā,
Kad bēdas tevi spiež.