KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

IV

Kā tad! Antons norunātā vietā sagaidīja Jeti ar iešķībi uz labu pusi zemāk pavirzītu melnu studentiska veida cepurīti, kurai patiesi dibens bij studentiski sadurstīts, kur ikkatram dūrienam jānozīmē kāds liels alus vakars līdza dzīvots.
- Sveika!
- Sveiks!
Jete tūliņ droši pieķērās Antonam pie kreisās rokas, vaicādama: - Vai tu jau ilgi še?
- Būs vairāk par pusstundu.
- To jau es arī nomanīju, - Jete atbildēja. - Mani nokavēja tas vecais kraķis Laķis ar savām man tik riebīgām atgriešanas tenkām.
- Kas tevi piespiedis viņās klausīties? - Antons lepni vaicāja. - Raidi viņu strupi no sevis nost!
- To es saprastu gan un raidītu arī, - bij Jetes atbilde, - ja tur nebūtu kāda cita lieta, kuras labad man jāpaciešas.
- Un kas tā tāda lieta? - Antons ziņkārīgi vaicāja.
- To turu kā noslēpumu pie sevis vien un nedrīkstu nekā stāstīt.
- Un no manis tev arī tad kas jāslēpj? - Antons nepatīkami piezīmēja. - Tad, protams, es arī tev nevarēšu ar visu uzticēties.
- Nav jau tāda lieta, kur jārunā būtu par kaut kādu aizdomīgu neuzticēšanos, bet tikai tāda, kur manu nodomu nekam nevajaga zināt kā tikai man pašai.
- Vai es jau esmu no tevis kaut ko izpļāpājis? - Antons vaicāja.
- Līdz šim nekā neizpļāpājama mums nav bijis, jo mūsu samīlēšanos redz un noprot jau visi, pat tas pats vecais Laķis arī, ko izmanu pat no viņa kodīgām piezīmēm pret mani, - tā Jete, - bet, ja tu domājies būt visai stiprs mutes turētājs un nekam nekā neizpaust par maniem nodomiem, tad varu arī stāstīt.
- Tad nu man vajadzēs pat vai zvērastu dot, - Antons atteica.
- Nu, goda vārds jāieķīlā gan, - Jete atsaucās pasmiedamās.
- Kad man tik grūti pērkami tavi noslēpumi, tad labāk es no tiem atteicos, - Antons piebilda ar nomanāmu nepatiku, bet arī gan ar nepārvaramu ziņkārību.
- Nu, nu! Vai nu jau tādēļ mūsu starpā lai paliktu plaisa? - Jete mierināja. - Tikai klusēšanas apsolījums gan man jādzird.
- Nu tad dzirdi ar! - Antons izsaucās. - Bet, pirms tu iesāc stāstīt, mums jāiepīpo.
- Tiesa gan, - Jete piekrita.
Abi apstājās, sapīpoja, un Antons uzsauca: - Tad stāsti nu! - Un viņi sāka lēnām gaitu turpināt.
- Tu arī zini, - Jete uzsāka, - tagad nāk tādi laiki, kur zemi piešķirs visiem, kas viņu vēlēsies un kam būs tiesība to dabūt; un tiesība būs uz to tiem, kas ilgi kādā mājā dzīvojuši, vai viņu bērniem.
- Nu, tad tavi vecvecāki jau Plīņos ilgi ir dzīvojuši, kā man zināms, tāpēc rinda tev droša uz Plīņu dabūšanu.
- Tad gan, ja pret mani nebūtu nekādas sacensonības, bet ir citi prasītāji arī ar tiesībām, - Jete stāstīja.
- Un kas tie tādi? - Antons vaicāja.
- Nu, tas pats nepanesamais Laķis priekš savām māsas meitas meitenēm. To vecāki arī ir dzīvojuši Pliņos pēc maniem vecvecākiem un vēl ilgāk par tiem. Bet kā pušelnieki pie maniem vecvecākiem arī Graustiņu ģimene, kuras pēdējais loceklis ir kuģinieks ārzemēs, tāpēc maz domājams, ka viņš daudz rūpēsies par Plīņu mājas dabūšanu. Un, ja viņš arī kustētos, tad to es drīzāk dabūtu pie miera. Bet lielākie grūtumi būs ar to pašu Laķi un viņa audzēknēm.
- Vai tās ir tās nabadzīgās Lūru meitenes, laikam Maja ar Katrēnu? - Antons vaicāja.
- Jā, jā, tās pašas, - Jete apliecināja, izlaizdama kuplus dūmus, - un caur to veco pagāna Laķi tie nieka meiteņi ir mani lielākie sacensoņi uz PIīņu mājas dabūšanu.
- Un kur tad nu tie tavi noklusējamie noslēpumi, par kuriem mani tik ļoti zvērināji? - Antons vaicāja. - To visu jau, protams, zina ikkurš, tāpēc nesāc apvainot mani, it kā kad es to būtu stāstījis.
- Klusu, klusu! Līdz šim par noslēpumiem nav vēl runāts, bet nu tiem jānāk, - Jete, pazeminādama valodas skaņu, atbildēja.
- Nu, un ko tad tu domā darīt?
- Jālūko jel sacensību dabūt pie malas, - Jete paklusu atteica.
- Un kā to izdarīt?
- Tas man pašai jāzina.
- Bet sacīt tu man joprojām negribi.
- Drošs jau vēl nekas nav nodibināts, tikai domas, - Jete kā kavēdamās atbildēja. - Ja nebūtu tik tā paša posta Laķa tiem muļķa meiteņiem priekšā, tad tie būtu bez kavēkļiem manā varā.
- Nu un tad? - Antons pētīja arvien tāļāk.
- Tad es domātu vispirms ņemt viņus projām līdz uz virspilsētu un tur raudzīt, kas darāms pēc tam.
- Bet tad jau tev pašai viņi jāuztur. Kas cits ies vairs gādāt? - Antons prātoja.
- Tas tiesa gan, bet ne uz ilgu laiku, - Jete teica. - Es drīz gādātu aizdot tos muļķēnus tāļākai rīcībai; lai iepriecina ar gaidāmiem dzīves jaukumiem un priekiem, lai var aizsūtīt varbūt pat vai uz jauno pasauli, pāri lieljūrai vai citur uz dienvidiem, kur tad nedziedātu pakaļ neviens gailis. Es izsistu vēl labu kapitālu, kas man pašlaik ļoti vajadzīgs, un atsvabinātos no līdzcensības uz Plīņu māju, tverot tādā ziņā divas mušas ar vienu sitienu. - Nu tad tev vismaz galvenā kārtā būs jel saprotamas manas slēpjami turamās domas.
- Un ko tad tu darīsi ar Plīņu māju, ja to dabūsi? Antons pratināja Jeti arvien vairāk. - Vai tad ņemsi mani iegātņos?
- Dzīvot es negribu laucinieku garlaicībā un grūtībās, - Jete jautri atbildēja. - Pilsētu dzīve daudz labāka.
- Ja tikai nauda ripo ik dienas saujās, tad labāk gan, - Antons piebalsoja. - Bet tad jau man uz iegātņiem nekādas cerības.
- Iegātni es nevēlētos ņemt, bet labāk tikt izprecētai uz citurieni, - Jete atteica. - Tālab gādā pats dzīves vietu un ienākumu stāvokli un aicini mani turp, - Jete atteica ar nomanāmu lepnumu. - Bez tam man vajadzīgs būtu par Plīņiem dabūt caur pārdošanu tūliņ naudu. Mana dzīve to prasa.
- Nu, bet vai tu jau esi rūpējusies gādāt, ka tie meiteņi ietu ar uzļāvību tev līdz? Citādi nebūtu iespējams viņus dabūt projām, - Antons aizrādīja.
- Šodien es uzģērbu vienu no saviem izrāžu apģērbiem, lai varētu tāda parādīties. Mazā priecājās gan bez gala, bet lielākā palika neiekustināma un atturīga. Tomēr cerēt jau var, ka ar laiku izdosies iesildīt arī to. Es jau vēl gribēju atvest šodien arī līdza lielāko šurp uz viesīgu vakaru, saģērbtu vienos no maniem apģērbiem, bet tas pats vecais jau aizliedzās laist līdza, izskaidrodams apmēram, ka ar tādām rotām viņa būtu palikusi par izsmieklu un ka priekš mācības laika neesot neviena meita laižama uz viesīgiem vakariem.
- Dzird, ka nākamu pavasari iešot mācībā. Tad pat jāiet man arī. Tēvmāte ilgāk vairs neatļauj. Jau tā kā tā man divi gadi nokavēti aiz skolām, - tā Antons.
- Bet tad lūko viņu piedabūt pie prāta tam vecam kraķam vairs neklausīt, tik lai saprot griezties pie manis pēc dzīves laimes, - Jete piekodināja.
- To nu ievērošu gan, ja tik klausīs vien, - Antons domīgi atteica.
- Nu, tik daudz tev jāsaprot, - Jete uzsauca. - Jo jauns, izveicīgs kavaliers spēj aizvest kaut kuru vientiesīgu meiteni, kurp vien patīk, ja arī ne uz reizes, tad pamazām. Un divās mācības nedēļās pa vaļas laikiem izdevības diezgan. Ja koks uz viena cirtiena nekrīt, tad tāpēc darbs jau nav jāatmet pie malas.
- Nu, redzēsim, kā veiksies. - Ar šiem Antona sacītiem vārdiem rādījās līdzšinīgā saruna par pabeigtu, un brītiņu arī gājēji soļoja līdzās klusēdami. Pirmie papirosi bij arī izpīpoti, un tagad iesāka kūpināt abi otru pāru.
- Jā, bet vēl par vienu lietu ejot jāparunājas, - Jete kā atcerējusies sacīja. - Tur pulkā jau izdevības nebūs sevišķām sarunām, jo kas zin kādas kuram domas. Dzirdējis jau tu arī būsi, ka nākamu ceturtdienu būs izpildu komitejas vēlēšana.
- Dzirdēts ir gan, - Antons puslīdz kā garlaicīgi atteica.
- Nu tad zini, ka šis gadījums nav jāpalaiž miegā,- Jete Antonam kodināja. - Kādus ievēlēs, tādi darīs, kā gribēs. Jāiet ne tikai pašam, bet domu biedri jādabū līdza, cik vien iespējams.
- Tur jau būs, protams, arī kandidātu saraksti no dažām partijām, un ikkatram jāzina, pie kura saraksta turēties; to mēs taču abi zināsim, - Antons atbildēja. - Bet es jau gan šogad vēl balsošanas tiesības nedabūšu.
- Savas viena paša balss nodošana nenozīmē pavisam tik daudz, cik nozīmē balsu sadabūšana pa vēlētāju pulku. Tāpēc tavs uzdevums ir gādāt, ka man nāk balsis samērā no vīriešu puses arī. Par balsīm no sieviešu puses rūpēšos gan es pati. Bet, ja mani izgāž cauri, tad tava vienaldzība vainīga un tad lai draugi vairs esam vai nē!
- Darīšu, ko varēšu, - Antons kā uztraukts apliecināja. - Bet līdz šim tas uzdevums no tavas puses man vēl nebij nācis.
- Es nu gan pirmāk domāju, ka to tu sapratīsi no sevis, jo sarakstā mans vārds būs arī; bet labāk jau gan ir, kad tiek aizrādīts vēl klāt. Manis ievēlēšana man divējādā vai pat trejādā ziņā svarīga. Vispirms man vajadzīgs ienākums, jo izpildu komiteja, protams, nebūs bez prāvas algas un, še būdamai, man citas peļņas nekādas nav, un tad Plīņu mājas lieta tādā ceļā man var grozīties daudz vairāk par labu, nekā kad nestāvu nekādā attiecībā pret pagastu. Un tad vēl zemes tīkotāji arī sapratīs griezties pie manis - un ne bez nekā.