KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

VI

Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām pastalu pārām apkārt auklu vietas. Katrēns, atspiežoties ar elkoņiem uz galda, skaitīja dūrienus līdza: - Tik, tik, tik, tik!
Badītājs reiz piepeši apstājās, un meitene noskaitīja vienu dūrienu nepatiesi, par ko pati pasmējās. Laķis arī pasmīnēja un sacīja:
- Tu jau, meiten, skaiti tik no galvas.
- Tas, vecais krusttēv, tādēļ, ka tu uz reizes apstājies, - Katrēns atbildēja.
- Skaitītājam jāņem vērā skaitīt tik to, kas patiesi notiek, citādi jau skaitītājs ir līdzīgs nedzīvam sienas pulkstenam, kas skaita dienām, naktīm, lai vai tiek kas darīts vai nē, un nekad nezina, cik un ko izskaitījis. Tālab, ja gribi skaitītāja būt, tad skaiti turpmāk tik tos dūrienus vien, kuri patiesi notiks.
Laķis ņēma atkal badīkli un sāka badīt kā pirmāk. Meitene skaitīja ar uzmanību, ļoti vērodama vecā krusttēva rokas kustību: - Tik, tik, tik, tik, - un tāļāk.
Badītājs atkal pa reizei piestājās, un meitene arī palika mierā. Ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzot tomēr iemanījās tik tāļu, ka nemisīja vairs nemaz.
- Nu, vai esi ko derīgu mācījusies no šitā nieka un joka? - Laķis vaicāja.
- Esmu gan mācījusies, - meitene atbildēja. - Un ko tad īsti? - Laķis pētīja tāļāk.
- To, ka jāskaita ar uzmanību un pareizi, - bērns skaidroja.
- Tas labi gan, - vecais krusttēvs apstiprināja. - Tik paturi vien to mācību prātā gaišu priekš visa mūža, jo nepareiza skaitīšana ir par postu gan sev, gan citiem. Bet ir tur arī otra mācība, un kāda tā?
- Otras... nezinu, - meitene kā kavēdamās atteica.
Tad Laķis griezās pie Majas, kura bij ienākusi un dzirdējusi lielāko tiesu no šās sarunas.
- Nu, Maj, - viņš tai uzsauca, - vai varēsi izdabūt kādu otru mācību arī?
Maja pacēla savas skaidrās, gaišzilās, lielās acis, brītiņu padomāja un sacīja:
- Laikam, ka jāmācās vienādi.
- Tiesa gan, meit, - Laķis turpināja. - Bet var to pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam, tā: pat no niecīgiem jokiem un laika kavēkļiem spējams smelties derīgas mācības, ja tikai to vēro. - Tad viņš griezās ar jautājumu pie Katrēna:
- Bet, meiten, vai uzdoto rēķenu māki?
- Māku, - meitene atbildēja droši.
- Nu tad izrēķini, man dzirdot, - Laķis vēlēja viņai.
- Nu, vei še! - Katrēns iesāka. - Kad viena ass malkas maksā pieci rubļi, tad trīs asis maksās trīs reizes vairāk. Trīs reizes pieci rubļi ir piecpadsmit. Tad viena ass par pusotra rubļa lētāka. No pieciem rubļiem atņemt vienu rubli, paliek četri rubļi, no četriem rubļiem atņemt pusrubli, paliek pusceturta rubļa. Tad jāsaskaita: piecpadsmit rubļu un trīs rubļi ir astoņpadsmit rubļu, vēl pusrubli klāt - sanāk pavisam pusdeviņpadsmita rubļa.
- Šoreiz jau nu labi gan, bet lai nekad nepaliek neviens darbs nepadarīts, kas uzdots līdza uz māju! - Laķis piekodināja.
- Nuka, - Katrēns atsaucās.
- Bet agrāk vis tas «nuka» nepiepildījās, - Laķis piezīmēja, savu darbu turpinādams.
- Tad nebij vaļas - bērns bij jāglabā, - tā meitene paskaidroja.
- Kad tik nu atkal neiznāk vaļas vairāk, nekā vajaga? - Laķis prātoja.
- Tikpat vien būs, cik vajaga, - Katrēns pašapzinīgi sarunu nobeidza un tad grozīja to piepeši uz citu pusi ar sekošo jautājumu: - Bet saki, vecais krusttēv, - kālab tu taisi treju pastalu un kam tā trešā pāra būs?
- Vai tad par tām divām pārām jau droši zini, kad par trešo vien taujā? - Laķis vaicāja.
- Zinu gan - mazākās man uz skolu, vienas no lielākām Majai, ko iet pavasari mācībā, - meitene ar noteiktu drošību atbildēja.
- Kas tev to sacīja, ka mazākās tev? - Laķis vaicāja.
- Es zinu, ka tev, vecais krusttēv, citu krustmeitu nav un par mums tu gādā. Es par Maju mazāka, Maja par mani lielāka. Mazākās man, vienas no lielākām Majai, bet kam tās trešās? - Katrēns uzstājās.
- Nu, kad tu tik droši zini - zini, tad lai arī paliek tiesa, kā tu teici, - Laķis sāka skaidrot. - Bet par trešo pāru vismaz tagad tu nevari dabūt nekā zināt. Tādu iztaujāšanu sauc par ziņkārību, un ziņkārība ir peļama ieraša. Šobrīd es pats arī nezinu skaidri, bet var būt, ka ar laiku dabūsi zināt arī tu.
- Lai tad paliek, kā tu saki, es atminēšu gan, - meitene pabeidza, bet tad arī tūliņ atkal uzsāka citu jautājumu: - Un kad tu vīsi auklas pastalām? Vei, vei, kur lini, gurstītēs sagriezti, vadzī karājas. Tie laikam priekš auklām būs?
- Jā, priekš auklām gan, un par šo auklu lietu mums sevišķi jāparunājas, - Laķis uzsāka. Tad, uz liniem rādīdams, viņš jautāja: - Saki, Katrēn, - kur man tie lini varēja celties? Sēti man viņi nav bijuši.
- Laikam tur dabūji, kur linus kulstīji, - Katrēns atbildēja.
- Kā tu domā, Maj? - Laķis taujāja tāļāk.
- Tu būsi nopircis, vecais krusttēv, - Maja atbildēja ar savu kluso nopietnību.
- Bet kad nu cilvēki netic un šaubās, vai es pircis vai nē vai tik, kā Katrēns saka, «dabūjis tur, kur kulstījis»? Viņi var sākt aizdomas celt par manu uzticību - var domāt un runāt, ka es, linus kulstīdams, esmu ņēmis pats, cik gribējis, un vēl labu labākās saujas bez nekādas tiesības, bez nekādas atļaujas. Un kā tādu darbu tad sauktu, Katrēn?
- Par zādzību, - meitene bailīgi atbildēja.
- Lai Dievs pasarg'! - Maja izsaucās. - Vai par tevi, mīļais, vecais krusttēv, tā pavisam drīkst domāt? Mani saņem sirds sāpes jau pie tāda vārda vien, ja tas varētu zīmēties kaut kā uz tevi. - To sacījusi, viņa abām rokām sažņaudza sev krūtis.
- Labi, labi, bērns! - Laķis kustināts atsaucās. - Es jau ticu gan, ka jūs par mani nešaubīsaties. Bet kā jūs pārliecināsat tos, kuri var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs, likdami jums dzirdēt un prast aizdomas, kā kad jūs valkātu apavi, kuram lini priekš auklām nezin kādā ceļā iedabūti? Bet lai jums, bērni, nav jābīstas par vecā krusttēva sirds skaidrību, tad redzat še, kādu drošību es jums uz to atstāju. - To sacījis, Laķis izņēma salocītu zīmi no naudas maciņa un sniedza Katrēnam, sacīdams: - Še, lasi!
- Lai lasa Maja! - meitene atsaucās.
- Vai tev pretī jārunā! - Maja ātri viņai uzsauca.
- Ka Maja māk lasīt, to es gan zinu, - vecais nopietni sacīja, - bet man jādzird, kā tu mācēsi. Tev arī ir laiks jau mācēt.
Tad Katrīna pusburtodama lasīja: «Kvīts. Ar šo es apliecinu, ka atvaļinātam gvardijas feldfēbeļam Jēkabam Laķis esmu pārdevis par skaidru naudu četras mārciņas tīru drēbju linu, kas viņam esot vajadzīgi priekš pastalu auklām. Jaun-Omaļu saimnieks Sīmanis Burnavs.» - Tas gudri gan, - Katrēns vēl piebilda no sevis.
- Bet nu, bērni, vēl tāļāk, - Laķis turpināja. - Vai tad pie visām pirkšanām vajadzīga šāda apliecība? Tiek taču daudz pirkts gan tirgos, gan tirgotavās, kur neviens neprasa apliecības. Īpašās vajadzībās gan pārdevēji izraksta rēķenus, lai mājā var zināt, cik izmaksāts, bet par neuzticības aizdomām vai apšaubības aizsardzību neviens nedomā. Kā tas tad saprotams? - Laķis pētīja dziļāk.
Pa brītiņu Maja sacīja: - Lini, vecais krusttēv, ir bijuši tavā paša ziņā.
- Tas tiesa gan, - Katrēns apliecināja.
Laķis, Katrēnā noklausīdamies, ievēroja tik Majas vārdus un turpināja viņas domas: - Redzams, Maj, ka tu ar domām esi uz pareiza ceļa, bet vajadzīgs tik tuvāks paskaidrojums. Vispāri ir tā, ka pārdodamās mantas atrodas pārdevēju rokās un maksājamā nauda pircēju rokās. Tur aizdomas nevar celties par mantas slēpšanu vai slepenu ņemšanu priekš sevis vai priekš citiem. Bet lini ir stāvējuši manā ziņā ilgāku laiku, kur neuzticīgam prātam varēja būt diezgan vaļas ko piesavināties netaisnā ceļā no tiem. Tāda tā starpība. Vai saproti, Katrēn, tu arī?
- Saprotu, - bij atbilde.
- Tad nu, mīļie bērni, - Laķis uzsāka atkal, - tikpat par stipru pierādījumu jums pašām, ka vecā krusttēva gods neapšaubāms, kā arī pret svešu aizdomu celšanos lai paliek jums šis kvīts - še, Maj, glabā! Es iedošu dažus citus arī vēlāk. Un, kad vecā krusttēva jums sen vairs nebūs, tad iedomājat, ka lai jums arī jūsu gods...
- Mīļais, dārgais, vecais krusttēv, nerunā tā, tad man ar varu tūliņ raudas nāk, - Maja iekliedzās asaru pilnām acīm, saķēra vecā krusttēva roku un spieda to gan pie mutes, gan pie sirds. Arī Katrēns aizturēja abām plaukstām acis.
Rādījās, ka vecais pats arī bij aizkustināts no audžu bērnu sirsnīgās pieķērības, bet pa brītiņu runāja atkal:
- Jums, mīļie bērni, jāradinās pie laika būt gatavībā uz visu, kas var nākt. Īpaši lai mana mūža beigas nenāk jums kā izbaiļu pilns pārsteigums, bet kā paredzēts likteņa lēmums, kas var iestāties kaut kuru brīdi. Manas lielākās bēdas, šķiroties no šās pasaules, būtu tās, kad jāatstāj jūs kā jēriņi bez aizsardzības, bez gādības dzīves mutuļos un jaunumos, tāpēc man pienākas pie laika jūs radināt uz prāta patstāvību. Redzu gan, ka jūs to zināt un saprotat, ka bez manis jums neviena cita gādnieka nav. Bet nu cerēsim, ka man pat šaī dziļā vecumā būs vēl kāds laiciņš novēlēts, kamēr dabū paaugt arī šitas nebēdņiecēns, - to sacīdams viņš rādīja uz Katrēnu, - un es varētu atstāt jūs uz godīgas patstāvības kājām. Man stāv priekšā, īpaši nupat, lielas grūtības ar šās pašas Plīņu mājas dabūšanu priekš jums. Un, ja to izdosies aizsniegt, tad mana šķiršanās ar to būtu pavisam atvieglināta, ka jūs neesat jāatstāj jel zem zilām debesīm.
Abas meitenes bij patiesi saraudājušās; un Maja, neatlaizdama vēl joprojām vecā krusttēva rokas, uzsāka nedroši runāt.
- Mīļais, vecais krusttēv, - viņa sacīja, - es gan nedrīkstu tavos nodomos un pienākumos iejaukties, jo tu pats zini visu daudz, daudz labāk, tik man jāizstāsta, kā man ir ap sirdi šās Plīņu mājas dēļ. Es jūtu tādas kā neizskaidrojamas bailes sirdī, kā kad paredzamas tuvojamies nezināmas briesmas un bēdas. Naktīs dažreiz nāk baiļu pilni sapņi, un dienu tā vien liekas, ka tuvojas kaut kas bīstams. Jetes jaunkundze nav gan man nekā ļauna darījusi, bet man no viņas arī tā vien ir kā bail. Un, lai viņa arī būtu laipna un labprātīga, bet man tik tā rādās, ka sirds dibenā viņai ir uz mums abām nelabs prāts. Es labāk paliktu ar mieru iet savu mūžu pie saimniekiem par kalponi, nekā kad stāvu sacensībā pēc Plīņu mājas. Bet ko tu uz to saki, vecais krusttēv? Tev tik daudz gudru piedzīvojumu.
- Tev gan, meit, ir pabailīga daba, bet gluži bez pamata tavas bailes arī nav; tomēr tev jālūko viņas pārvarēt. Dzīvē tas gadās bieži, kur savas tiesības jāaizstāv, tālab arī uz to pusi vajadzīgs pie laika nostiprināties. Plīņu mājai, cik zināms, ir trīskārtīgi prasītāji - jūs abas vienviet, tad Jete un vēl Graustiņš. Jūsu vecāki te ir dzīvojuši vispēdīgi, pirms viņiem Jetes vecvecāki un vēl līdz ar tiem Graustiņi. Ja vien miera ceļā būtu salīgstams ar Jeti un Graustiņu, tad es paliktu ar mieru, ka Plīņus izdala starp visām trim prasītāju pusēm, jo še var ierīkot trīs divzirgu saimniecības, un priekš jums abām no trešās daļas būtu diezgan. Bet, ja citi prasītāji gribēs ikkurš visu, tad es to pašu prasīšu arī priekš jums, kam pirmākā tiesība uz dabūšanu kā pēdējo dzīvotāju bērniem. Bet nevar jau zināt, cik vecas tiesības ievēros un kā izspriedīs. Iespējas ziņā mēs esam mazāki par visiem, lai gan tiesības rādās esot lielākas. Bet redzēsim, kāda taisnība parādīsies.
Runāt pabeidzis, Laķis kā atjēgdamies uzsauca meitenēm: - Bet, bērni, Katrēnam jāsteidzas uz skolu! Maj, pavadi viņu! Laiks lēns, ceļš tīrs. Ja trešdien tevi, negantēn, laiž uz māju un ja laiks labs, tad nāc, bet, ja nē, tad mēs no iztikas kaut ko aiznesīsim.
Uz Maju pagriezies, viņš vēl vaicāja: - Maj, vai maizes nastiņa sataisīta?
- Ir jau, vecais krusttēv, - Maja atbildēja.
Katrīna, ātri uzģērbusies, taisījās skriet jau laukā, bet Maja pagrūda viņu atpakaļ pie vecā krusttēva, pusbalsī iesaukdamās:
- Vai nezini vis?!
- Āā! - meitene atjēdzās, pieskrēja pie vecā krusttēva, nomutēja viņam roku, pasacīja «ar Dievu» un tad, grāmatas paķērusi, izsteidzās ārā; bet Maja staigāja lēnām līdza.