KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

VIII

Daži prāvnieki sarunādamies sēdēja jau no paša rīta tiesas priekšistabā un gaidīja aicinājumu iet iekšā. Pavēstēs noteiktais laiks bij gan jau pāri, un durvis uz tiesas istabu varēja atvērties kaut kuru brīdi.
Te kāds no viņiem, kas skatījās uz pagalma pusi, iesaucās: -Steņģene steidzas pusteceņus šurp ar pazīstamo rūtaino sedzeni.
- Tad jau kaut kādi joki atkal būs, - cits atsaucās, - smieklu vien nevarēs valdīt.
- Apmeklējaties, ka autiņi viegli paķerami, ko turēt mutei priekšā, - trešais aizrādīja.
- Viņas nekad netrūkst un nekad arī neapkūst, - vēl kāds cits turpināja sarunu.
Pa to starpu šī runā būdamā prāvniece bij jau klāt un steidzīgi ienāca iekšā.
Labrītu sacījusi un ar dažiem sarocījusies, viņa ātri vaicāja: - Vai iekšā vēl nesauc?
- Tevi jau pārsaukāja, - kāds pasmiedamies atbildēja.
- Vai traks! - viņa izsaucās. - Kad lai nu tad tieku pie rindas? Vēlēšanas sapulci noturēs, un atpakaļ netikšu. Tāds posts ir, kad satīties ar tādu neveiklu puisieti! Tad viņam jāsteidz šis darbs, tad tas! Zirga vien vēl nav sabarojis un iejūdzis. Pēc manas aizbraukšanas būtu varējis darīt, kādus darbus gribēdams.
- Kad puisiešam jādara meitiešu darbi arī, tad nevar vis paspēt, - kāds no otras sienmalas atsaucās.
- Cik to meitiešu darbu šis padarījis? - Steņģene jautāja. - Es padaru vairāk puisiešu darbu nekā viņš meitiešu darbu.
- Un kādi tad ir tie tavi padarītie puisiešu darbi, - jautājums atskanēja no kakta.
- Vēl vakar iedzinu kumeļu stallī, kamēr viņš pa kūti, un aizvēru piedarba durvis, - Steņģene droši atbildēja.
Visapkārt noskanēja smiekli.
Pēc tam ienācēja, kad bij apskatījusies, izsaucās: - Nav jau mana sūdzētāja arī vēl!
- Tas jau aizgāja, kad tevis nebij, - skaidrojums nāca no citas puses.
- Meli vien būs, - viņa izsaucās, - tad jau es to pamanītu aizejam.
- Meli vien gan, Steņģa māt, - tā kāds vecāks vīrs viņu apmierināja. - Viņi tevi tik tāpat pa smieklam pamāna. Nāc nu šurp, piesēsties, te ir vieta.
- Lai tad kā! - Steņģene izsaucās. Tad atraisīja sedzenei uz muguras sasietos stūrus, atlaida sedzeni uz pleciem, paturēdama tik galvas lakatu, un gāja, kurp aicināta, piesēsties.
- Un kas tad tev nu, Steņģa māt, par tik lielu dedzību pēc vēlēšanas sapulces? - kāds cits vaicāja.
- Tur jau atrauties nevar, - viņa atteica, - ka nesavēl āžus par dārzniekiem.
- Kurus tu par tādiem sauc? - vaicājums atskanēja no citas puses.
- Nu, vai tad trūkst tādu cita labuma kārotāju un mantas dalītāju, kuri tik pēc tā vien tīko, kas citam pieder? - viņa paīgni atbildēja.
- Bet tu, Steņģa māt, nesen vēl pagastnamā priecājies par mantas dalīšanas laikiem, - viens no pirmiem runātājiem aizrādīja.
- Ko nu, ko nu, cilvēks! Kāda nu priecāšanās? Kamēr skaidri nezini gala, tikmēr papriecājies; bet, kad zini, tad jāatmet ar roku, vairāk nekā, - viņa atteica ar nepatiku. - Klāt jau man no mantībām un bagātībām nekā nedados, ja drīzāk tik vēl ko atņems no tās pašas nabadzības, kas ir.
- Vai tad tu, saimniece būdama, gribēji vēl klāt dabūt? - kāds smiedamies vaicāja.
Sasmējās citi arī.
- Un kāds labums tad man par tādu dalīšanu priecāties? - Steņģene atmeta. Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk: - Man jau vēl cita lieta vai lielāka. Pēc zemes dabūšanas vien visās malās kliedz, un īpaši uz manu dzīves vietiņu visi kā uzmesti - Ezermuižiņu vien, Ezermuižiņu vien dzird daudzinām. Es jau gan domātu drīzāk, ka man būtu tiesība viņu dabūt vienai pašai. Augura māte jau ļoti veca, un viņas dēla dēls zemes valdītājs nekad nebūs, bet...
Nepabeidzot Steņgenei teikuma, durvis atvērās uz iekšu un visus gaidītājus salaida iekšā tiesas telpā. Steņģenei, kura savas rindas gaidīja ar lielāko nemieru, nāca trešā prāva iztiesāšanā ar viņas pērno puisi Vernuli par algas neizmaksāšanu pilnā summā.
Tiesnesis uzsauca Vernulim, lai saka savu sūdzību.
- Viņa nepilda līguma un neizmaksā man visas algas par nokalpoto pilno gadu, - Vernulis sacīja.
- Vai tad tu pildīji kantraku? - Steņģene meta pretī. - Mums bij norunāts un norakstīts, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet kāds bij tas auzu miltu maiss, kuru tu reiz ziemā atvedi? Tas bij tik sašļucis kā mana veča gultas maiss.
Klausītāji ar grūtībām valdīja smieklus.
- Lūdzu uzklausīt! - Vernulis izsaucās. - Viņa grib mani par zagli taisīt.
- Vej še, kur jau kantraks ir, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet ko tu darīji? - To sacīdama, Steņģene atāķēja jaku un izvilka no azotes saburzītu papīru, ko sniedza tiesnesim.
Bet Vernulis aizkustinātā balsī tikmēr runāja sekoši: - Kāda tā labība bij, kuru tu devi man samalt? Auzas bezmaz gluži slapjas - miltos īsti nemaz nesabirst, graudus dzirnavas saspiež gandrīz tik plakanus. Un šī grib, lai tad atved maisu tik pilnu kā no sausas labības!
- Jā, jā! Tā vien, bij jau gan tā! - Steņģene atsaucās.
Tiesnesis paņēma Steņģenes sniegto rakstu, paskatījās un deva to atpakaļ, sacīdams: - Es nevaru tāda saņemt - zīmoga marku trūkst.
- Dzīvs negals ar tām zīmogmarkām! - Steņģene izsaucās. - Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Labāk jau tad iedodi skaidrā naudā, kam jādod un no kā vari kaut ko sagaidīt, bet kādu labumu tad dos tā brillainā jaunkundze - pārdevēja? Vai tad šī kāds tiesas kungs, ka šai nauda jādod?
Aiz muguras atskanēja gandrīz dažs nesavaldāms smieklu spurkšiens.
Tiesnesis savilka draudīgu seju un papurināja bārgi galvu, pacēlis acis uz Steņģeni.
- Vai nu es pulkā, - Steņgene skaidroja mierinošā balsī. - Ikkuram prātīgam cilvēkam jāsaprot, kas nav pulkas lieta. Ja jau ko dari, tad padari tāpat divu starpā vien un nesaki nekam nekā.
Tiesnesis rakstīdams nelikās ne dzirdot, bet Steņģene turpināja runāt.
- Un tad, - tā viņa uzsāka, - šī brillainā pārdevēja par tām nieka zīmītēm zina ņemt tik nekaunīgi lielu naudu. Es turpmāk no viņas vairs nepirkšu. Man zināma cita vieta, kur dos tikpat skaistas par pusnaudu. Kad jau nu pavēlēts ir tos papīrus tā izpuškot un izpuķēt, tad aizliegties nevar, bet jālūko dabūt jel pa godīgāku cenu.
Tiesnesis sāka vērīgi klausīties un vaicāja: - Kas dod zīmogmarkas par pusnaudu?
- Viņš jau negrib vis stāstām, - Steņģene atbildēja. - Jums jau nu gan varu pasacīt. - Tad, drusku pret tiesnesi pieliekusies, stāstīja čukstošā balsī: - Tas ir bodnieks Zālamans Jankels virspilsētā. Visiem un svešiem jau viņš nedos vis par pusnaudu, ja tik saviem pircējiem, kas pazīstami.
Tiesnesis šos vārdus piezīmēja un sacīja Steņģenei: - Par šo lietu jūs tiksat izvaicāti skaidrāk citā vietā. Bet šoreiz jums nav runājams par citu neko kā tik par Vernuļa sūdzību viņa pilnīgas algas neizmaksāšanas lietā. Ko jūs atbildat uz to?
- Viss cits ir izmaksāts, vienīgi atturēts tika par pusotras dienas, ko viņš nogulēja paģirās, - viņa atbildēja.
- Sūdzētāj, ko jūs uz to sakāt? - tiesnesis vaicāja. - Es neesmu gulējis ne paģirās, ne citādi nevienas dienas, ne vēl pusotras, - Vernulis lepni atteica.
- Kā tad nē? Ko tad tu darīji kūts augšā citu? - Steņģene vaicāja.
- Vai tad kūts augšā cita nekā nevar darīt kā tik gulēt? - Vernulis spītīgi jautāja pretī.
- Nu tad saki - ko tad tu tur darīji? - Steņģene uzstāja.
- Es netieku vainots par to, ko es kūts augšā darīju, bet par to, ka es kūts augšā esot gulējis, un nauda atturēta manas gulēšanas dēļ, nevis citādi. Tad nu es prasu, lai tiek pierādīta mana pusotras dienas ilgā gulēšana un arī tas, ka gulēšana tāds ļaunums, kas piemeklējams ar naudas sodu, un beidzot tas arī, ka es gulējis paģirās.
- Vai tad tu darba nenokavēji pusotras dienas? - Steņģene cieti noprasīja.
- Darba nokavēšana ir cits jautājums, un par to man vismaz šoreiz nav jāatbild, - Vernulis atteica pašapzinīgi. - Es esmu tagad še vainots tik par gulēšanu pusotras dienas garā laikā un prasu to man pierādīt. Tāpat to, vai gulēšana par sevi ir tāds noziegums, ka par viņu var uzlikt naudas sodu, un kādas paģiras šī man iedevusi?
Tiesnesis uzaicināja Steņģeni izskaidroties par sūdzētāja prasībām.
- Tētiņ Dieviņ! - viņa izsaucās. - Vai nu lai es kāptu kūts augšā vaktēt sveša puiša gulēšanu? Man jau bez tam tie pagāna puisieši apnikuši un apriebušies līdz kaklam, visvairāk mans pašas vecis.
No dzirdētājiem atskanēja atkal apspiesti smiekli.
- Nuja, te var saprast apvainojuma patiesību: redzēt nav redzējusi manis pusotras dienas guļam, bet sacīt saka, - Vernulis ar lepnumu aizrādīja. - Man vēl jāprasa būs gandarījums par šo nepatieso apvainojumu tāpat kā par paģiru izdomājumu.
- Vai tad tu nebiji sadzēries, kad no tirga vēlu pārnāci? - Steņģene kā piespiezdamās vaicāja.
- Ja jau vēlāka pārnākšana ir tūliņ sadzeršanās zīme, tad tu pati skaidrā galvā nekad nevari būt, jo cik ir to vakaru, kad tu laiku esi mājā? - Vernulis deva pretī atkal savukārt ar jautājumu.
- Par šām sānu lietām, sūdzētāj, jūs varat meklēties liekšu, - tiesnesis atgādināja Vernulim, - bet tagad mums jāizšķir tik lietas kodols, kas zīmēts iesūdzībā.
- Labi gan, - Vernulis apliecināja, - bet tādā gadījumā tik lūdzu iezīmēt protokolā, ka man tiek atstāta tiesība meklēties par tiem goda aizskārumiem, kas še izsacīti no atbildētājas.
Tiesnesis kaut ko piezīmēja un tad griezās pie Steņģenes, sacīdams: - Vai jums ir kādas liecības par pierādījumu tam, ko sacījāt pret sūdzētāju?
- Nedod Dievs tāda negala ar tām liecībām! - viņa izsaucās. - Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Kad jau kāds nenāk vien no kūts augšas lejā, ko tad viņš tur citu var darīt, kā tik gulēt?
- Var salāpīt sev pastalas, kad citur nav uz to laika, var salāpīt arī sev veļu, kad saimniece dod nelāpītus kreklus mugurā, nelāpītas ūzas gurnā, kā tas man bij, - Vernulis zobgalīgi atbildēja. - Tomēr mans uzdevums nav šoreiz šādus jautājumus izskaidrot.
- Ak krusts, ak krusts, tāda posta! Kur nu lai tos lieciniekus ņem? - Steņģene vaimanāja, rokas lauzīdama. Bet tad, kā attapdamās un roku pielikdama pie mutes, sāka dzirdami prātot: - Ja tad nu atvedu to pašu Stērģenieku, Tuluku vai Rempi no traktiera? Visi trīs jau gan pirmīt traktierī bij. Pag, aiziešu pakaļ, sarunāšu kādu. - To sacījusi, viņa sāka jau siet kopā uz muguras sedzenes stūrus. Bet, ieraudzījusi tiesnesi paceļam bārgu skatienu uz sevi, atkal atlaida vaļā.
- Lūdzu ievērot, ka viņa grib meklēt pirktus lieciniekus, - Vērnulis aizrādīja.
- Vai tad es pirkt? -Steņģene atsaucās. - Viņi jau varbūt nāks par monopolu vien vēl mīļāk nekā par naudu, jo tā vien jau tur gaida plegznēdami.
- Ak tad monopols vis pirkšanas maksa nebūs? - Vernulis jautāja.
- Kas tā par maksu? - Steņģene iesaucās pretī. - Tas tik iedzeršanai; un viņus jau dzirda tāpat viens otrs bez nekā.
No izejas sienmalas puses atkal drusku nāca padzirdama klusa pasmiešanās.
Un tiesnesis griezās pie Vernuļa ar jautājumu: - Vai sūdzētājam vēl kas ko sacīt?
- Jā, ir gan, - Vernulis atsaucās. - Lūdzu dibināt spriedumu tik uz atbildētājas vārdiem, ka man algas daļa atrauta nepierādītas gulēšanas pēc, turklāt gulēšana par sevi nav nekāds pārkāpums, kura dēļ alga atraujama, ja arī gulēšana būtu pierādīta. Turklāt atrauto algas daļu lūdzu piespriest man līdz ar tiesas izdevumiem no atbildētājas kā viņas vīra pilnvarnieces.
- Un vai atbildētājai ir beigu vārdā vēl kas sakāms? - tā tiesnesis griezās ar jautājumu pie Steņģenes.
- Tētiņ Dieviņ! Ko gan lai citu saku kā tikai to pašu, ka man nebūtu par tām pusotras dienas jāmaksā, lai nu viņas vai nogulētas, vai nokavētas, man tas viena alga, - Steņģene atbildēja.
Tiesnesis piecēlās un izgāja dziļāk savā dzīvoklī spriedumu rakstīt. Tikko durvs aiz viņa noklabēja, tad tūliņ sacēlās liela jautrība prāvas noklausītāju pulkā. Viens teica, ka šāds «teijāters» bez maksas esot labāks nekā dažs par maksu, otrs zobojās par Zālamana Jankeļa zīmogmarkām, trešs par Steņģenes «kantraku», ka puišam nav brīv miltu zagt, it kā kad kādam citam būtu brīv miltus zagt, vēl citi par kūts augšas gulēšanu un par liecinieku meklēšanu, tik Vernulis nesacīja nekā, ja tikai pasmīnēja.
- Turpmāk es tāda muļķe vairs vis nebūšu, bet vedīšu lieciniekus tūliņ līdz, jo meklēt jau tikpat tad vairs nelaiž, kad vajaga, - tā Steņģene pasmīdīja vēl klausītājus.
- Tad laikam vedīsi tādus lieciniekus arī, kas liecinās, ka neesi taisījusi mani par miltu zagli un ka neesi uztiepusi man paģiru? - Vernulis paspītīgi vaicāja.
- Vai tad tu, Pēter, mani sūdzēsi gan par tādu nieku? - Steņģene labinādamās vaicāja Vernulim.
- Kaut bijis vien nieks! - Vernulis ar vēsu izrunu atbildēja. - Nomelnot godīgu cilvēku par zagli, pataisīt par dzērāju un to vēl saukt par nieku! Te var redzēt, kāds goda apziņas cilvēks tu esi. Man no tavas mantas nav pielipis un palicis turoties klāt ne puteklītis, kas nebūtu ticis nopurināts. Un tad zagļa un dzērāja vārdu lai es pieņemu un paturu ar mierīgu prātu pat vēl ļaužu pulka un tiesneša priekšā.
- Lai nu, Pēter, paliek, - Steņģene labinājās joprojām. - Es traktierē izpirkšu līkopus.
- Tad tu manis nepazīsti un nesaproti vis, kad tu ar tādiem līdzekļiem gribi tikt vaļā un mani apmierināt, - Vernulis atteica ar apvainojuma sajūtu. - Līkopus tu vari solīt gan saviem zināmiem pirkāmiem lieciniekiem, pēc kuriem taisījies pirmīt iet, bet nevis man, kuram gods daudz dārgāks par visiem līkopiem.
- Labāk nu tūliņ, Pēter, man piedod. Saderēsim mieru, - Steņģene sāka lūgties. - Tu jau nu dzīvo tāļāk, nezin kad atkal varam tikties.
- Var notikt, ka tiekamies daudz biežāk un vēl tur, kur tu nemaz nedomā.
Steņģene gribēja joprojām lūgdamās runāt, bet pašlaik atvērās iekšējā durvs un ienāca tiesnesis atpakaļ ar protokolu rokā. Visi sacēlās, un tiesnesis, nostājies savā vietā, sāka lasīt.
Spriedums izskanēja tā, ka Vernulim jādabū aizturētā nauda līdz ar tiesas izdevumiem un viņam paliek vaļā sūdzēšanas tiesība kriminālā ceļā pret Dārtu Steņģi par goda aizskaršanu jeb apvainojumu tiesas priekšā.
- Tētiņ Dieviņ, tāda krusta! - Steņģene iesaucās, rokas sasizdama kopā. - Kā tu, cilvēks, domā tikt pie savas taisnības, tā ne tik vien nekā nepanāc, bet iepinies vēl dziļāk iekšā.
- Tas ir tiesas apvainojums, - tiesnesis sacīja. - Par to jāsastāda sevišķs protokols, lai jūs tiekat aicināti pie augstākas tiesas atbildēt.
- Vāi - vai - vai! - Steņģene ievaimanājās. - Es atņemu, atņemu vārdus. Lūdzu, kungs, piedodat!
Tiesnesis vairs nesacīja nekā taī lietā, bet uzaicināja abus prāvniekus parakstīt spriedumu. Vernulis parakstīja pirmais un tūliņ izgāja. Steņģene meimuroja ilgi ar drebošu roku, sacīdama:
- Ja nu tik varēs vien salasīt.
Tad viņa sasēja sedzenes stūrus uz muguras un iziedama vēl runāja:
- Ar smagāku sirdi jāaiziet, nekā atnākts. Bet lai nu šoreiz kā būdams, tikai, kad nāks spriešana par Ezermuižiņu, tad gan visu man. Netaisnība man nepatīk kā nāve, bet taisnība pār visu, pār visu.
Visi noskatījās viņai pakaļ smieklu pilniem sejiem.
Ceļā viņa panāca Vernuli un uzaicināja to uz braukšanu, bet tas atteicās, sacīdams, ka ejot mīļāk kājām.