KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

IX

Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu kaut kur piesējusi, steidzās iekšā, tad tur viss mudžēt mudžēja un dūcin dūca kā bišu stropā. Bij iesākusies pati balsu došana ar kandidātu sarakstu zīmēm, kur brīvība tika dota dažus dzēst un ierakstīt citus. Caur bieziem tabakas dūmiem varēja saredzēt un ievērot liela sieviešu bara vidū vispirms Plīņu Jeti pēc viņas milzum lielās platmales, kurai stāvēja apakšā vienumēr trīs līdz četras sievietes kā zem kāda jumtiņa. Viņa dzēsa, ko gribēja, no ikkatras zīmes, ierakstīja, ko vēlējās, kā protams, paturēdama sevi nekustinātu viscauri un pieņemdama no abiem sarakstiem tikai to vienu, kurā atradās viņas vārds arī. Bez tam arī dažas vēlētājas bieži izsaucās:
- Jums, jaunkundze, jāpaliek, jums jāpaliek!
Ārā un brīžam iekšā strādāja līdzīgā ziņā starp vīriešiem Auguru Antons. Galva viņam stāvēja aptīta ar dvieli, kā tika dzirdēts, niknu zobu sāpju dēļ.
Steņģene, ko pavisam nebij domājusi, ar izbrīnību dzirdēja vairāk pulciņos runājam labā ziņā par Pēteri Vernuli, ka tam jātiek ievēlētam, un vēl pat to, ka viņš jāceļ komitejai par priekšnieku. Iesākumā viņa negribēja tā kā savām ausīm ticēt, lai gan bij taču tāda kā iztrūkusies; bet, kad dabūja rokā balsošanas zīmes un tur vienā no tiem sarakstiem ieraudzīja pašu pirmo Pēteri Vernuli, pēc viņa tik vēl Plīņu Jeti un citus, tad viņa no izbailēm pat vai sastinga. Pirmā brīdī viņa gribēja griezties pie Jetes un Antona, kā celdamās pretī Vernuļa ievēlēšanai, bet taču tik tāļu gan apdomājās, ka beidzot palika mierā, pa daļai bīdamās, pa daļai nomanīdama savu nespējību kaut ko ievērojamu panākt ar savu pretošanos. Viņai uznāca pilnīgi grūtsirdīga bezspēcības sajūta un gars kā šļucin sašļuka.
Ienesusi kanclejā kandidātu sarakstu, par kuru nodomājusi dot savu balsi, atpakaļ caur drūzmu līzdama, Steņģene sadūrās gandrīz pierēs ar Vernuli. Viņa gribēja tam kaut ko laipnu sacīt, bet tas nelikās viņas ne redzot un pagriezās sāņus. Viņas sirds sāka paredzēt kaut ko ļaunu un bīstamu. Viņai sāka pašai ļoti nepatikt zināmā naudas aizturēšana Vernulim, un tagad viņa to vai sviedin atsviestu, kad tik varētu padarīt visu par nebijušu, par nesūdzētu. Viņai sāka pašai riebin riebties, ka ļāvusi sevi Vernulim sūdzēt. Tādā īgnā prātā būdamai, viņai uzsauca iesāņus pašas vīra balss:
- Dārta, kur tev zirgs?
- Vai tad tu nezini, kur zirgiem vieta? - viņa asi atcirta. - Vai lai es zirgu vedu še iekšā?
- Iekšā vest gan es tev viņa vis nelieku, bet tik pastāstīt, kur viņš ir, - Steņģis lēnprātīgi atteica. - Es visur izskatījos, bet neatradu. Laikam kā no agra rīta nedz barots, nedz dzirdīts?
- Vai nu zirga taukos mērcēs maizi!? - viņa nicinoši Steņģi atraidīja. - Ej skaties aiz klēts, tur ir. Citur vietas nebij.
- Nuja, aiz klēts - lāstekās un vējā! - Steņgis iziedams runāja. - Cauru dienu dzīts bez barības gala, un tad runāt vēl lepni par zirga tauku nevērtību!
- Par zirga ēšanu gan zina rūpēties, bet pagaidi, ka rūpēsies par mani, - viņa norūca Steņģim pakaļ, - bet kas man dos ēst?
- Vai nu saimniecei jāgaida došanas? Pati vari paņemties, ko gribi, - tā Steņģenei atbildēja tuvumā būdamā, bet no viņas neievērotā Plīņu saimniece, kas bij pienākdama dzirdējusi Steņģenes vārdus.
- Ko nu, mīļā, rītā agri uz tiesu steigdamās, tāpat izskrēju, - Steņģene labprātīgi sacīja. - Kas nu vēl deva vaļu domāt par ēšanu! Bet iztikt jau var tāpat.
- Ar ko nu tagad tiesājies? - Plīņu saimniece vaicāja.
- Kāda nu tiesāšanās! - Steņģene iesaucās. - Pērnais puisis negribēja līdzināt nekā par nenostrādātu laiku, un tāpat ar palika.
- Pag, pie tevis jau tad bij Vernulis? - Plīņu saimniece atcerēdamās runāja. - Tas šodien dabū daudz balsu. Bet mums no viņa nav nekā laba, ko gaidīt. Viņš negrib atstāt nevienam nekādas mantas.
- To grib visi tie, kas paši nekā nedz iepelna, nedz ietaupa, - Steņģene piebilda.
Pašlaik izcēlās skarbas sarunas troksnis ap to vietu, kur darbojās Jete, balsis mantodama sev un draugiem. Dzirdama bij arī vecā Laķa balss. Visi sāka virzīties uz to pusi un šās abas sarunātājās arī. Laķis bij laikam aizrādījis uz Jetes partejisko rīcību balsu rakstīšanā, un viņa pēc tam gāza šim virsū ko vien spēdama.
- Tu, muižnieku bļodlaiža! - viņa izsaucās. - Tevis jau neievēlēs tā kā tā, vai nu pūlējies, vai nē.
- Es nemaz nedzenos pēc ievēlēšanas un izturos klusi, - tā Laķis iesāka izskaidrot. - Neesmu arī sevis stādījis starp vēlamiem, bet to darījuši ir citi. Turpretī tu gan centies ar visu spēku, lai tevi ievēl, kas arī gan notiks. Par to tad nebūtu nekas sakāms, ja tu izturētos ar tiem kandidātu sarakstiem pēc taisnības un darītu tā, kā tās balsotājas liek, kas tev apkārt; bet tu acīmredzot uzspied viņām savu gribu, gan arī rakstīdama dari pēc sava prāta. Tavi rokraksti būs pazīstami, un no tiem vēlāk redzēs tavu vienpusību. Tas pats taī ziņā sakāms arī par Augura Antonu. Bet, kad tu apzīmē mani par «muižnieku bļodlaižu», tad saku atklāti, ka tu runā tīši nepatiesību, kas nav tev par godu, un man tas jāmet atpakaļ uz tevi pašu, kamēr es priekš sevis no nekādas muižniecības neesmu nedz meklējis, nedz dabūjis ne putekļa. Bet vai tev nebūs atmiņā kāda nabaga skolniece, kas centās tāļāk skoloties un kurai trūka pat pienācīga apģērba? Vai tev nebūs atminams, ka šī skolniece līdz ar viņas godīgo māti, kas tad vēl bij dzīva, lūdzin lūdza mani iet pie muižas īpašnieces - lielmātes izlūgt no viņas kādu kārtu apvalkātu drēbju, kas palikušas no viņas nomirušās meitas, kura bijusi gandrīz jau pieaugusi? Lai gan ar grūtu prātu, bet - pazīdams lielmātes labsirdību un ka šī nabadzīgā skolniece bij man arī vēl ne visai tāļa radiniece - apņēmos tomēr paklausīt un panācu vēl vairāk, nekā domāts un pat vēlēties. Atnesu krietnu nastu dažādu un pa daļai pat pavisam nevalkātu apģērbu, kas piemēroti jaunavu gadiem, ko lielmāte sasēja pati nastā, asaras birdinādama par savu nomirušo vienīgo bērnu. Viņa sacīja gan, ka esot mīļas un dārgas šās piemiņas no viņas meitiņas, bet labāk lai ejot labdarībā nekā guļot mierā un nezin kam vēl paliekot, jo tuvēju piederīgu viņai nav. Vai tev zināms, ka šī skolniece ar šām izlūgtām un manis atnestām drēbēm vadījās vairāk gadus un pat vēl tad, kad - skolas nepabeigusi sāka iet tādus ceļus, par kuriem māte rūgti raudātu, ja būtu vēl dzīva? Bet vai šī citreizējā skolniece būs sacījusi dāvinātājai jel vienu vienīgu vārdu par atzinību un pateicību, tas nav zināms un nav arī ticams. Nav brīnums, ka viņai vēl tagad pat kaut kas ir valkājams no lielmātes dāvinātām drēbēm.
Laķim runājot, viss nemiers bij apklusis, visi vērīgi klausījās, un pie viņa pēdējiem vārdiem atsaucās kādas sievietes balss sekoši:
- Kā tad nē! Šī pati blūze, kas viņai nupat mugurā, ir tik drusku pāršūta un aplikta jaunām knipelēm, bet to pašūdināja lielmāte savai meitai neilgi priekš viņas nomiršanas.
Jete, nosarkusi bietes krāsā, iekliedzās, pirkstu galos pacēlusies:
- Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?
- Ak tu nekauņa! Pati melo! - Steņģene atsaucās.
- Klausāties un liekat vērā, kā viņa lamā Jetes jaunkundzi! - Vernulis uzsauca visiem.
- Kas tavu kazu ved tirgū? - Steņģene deva viņam pretī un pati arī tūliņ apķērās, ka pret Vernuli pārsteigusies. Bet izsacīti vārdi nav vairs notverami - tie bez astēm.
- Nu, pagaidi vien laika, gan vešanu šad tad piedzīvosi, - Vernulis, iešķībi uz viņu paskatīdamies, ļaunīgi atmeta viņas vārdus. Vai šā rīta tirgu esi jau aizmirsusi? Nākamie tirgi var sataisīties vēl kuplāki.
- Šaī aplamā sadursmē jāiejaucas citiem arī un jāsaka taisnīgs vārds abām pusēm, - Brencis Linums atsaucās. - Lamāties nedrīkst, zināms, ne vien Steņģa māte un citi, bet arī Jetes jaunkundze. Viņa pirmā izsaucās: «Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?» Še arī jau ir lamāšanās un vēl nepatiess apvainojums. Un, ja Steņģa māte ar lamāšanos atbildējusi, tad ir tikai dots pret dotu un pirmā lamātāja nav mazāk vainīga, ja ne vairāk.
- Steņģa māte nav sacījusi par to blūzes lietu ne vārda, - tādu liecību izsacīja Plīņu saimniece. - Steņģa māte stāv man līdzās un bij gluži klusa.
Te izspraudās iz ļaužu biezuma kāda cita sieviete, Grieta Pulne, un sacīja:
- Tā runātāja par Jetes jaunkundzes blūzi biju es un nevēlos slēpties, lai netiek vainots nepatiesi kāds cits cilvēks. Man arī nemaz nav bail šaī lietā runāt atklāti. Es tolaik biju lielmātei par rokas meitu, kad viņa šo blūzi šūdināja savai meitai. Drāna taisni tā pati, un tādas šolaik vairs nekur neredz. Man vēl laikam ir kādas skrambiņas par atmiņu mājā, un, ja grib, var salīdzināt - tās pašas rožainās puķītes, tie paši puszilganie raibumiņi un arī tās pašas spīdīgās kaula podziņas blūzei priekšā un uz pleciem. To apliecinādama, es nedaru nekādas netaisnības nekam un apliecinu tik tāpēc, lai še netiek ilgāk par to strīdēties. Patiesība ir un paliek, ka Jetes jaunkundzei vēl mugurā muižnieces - lielmātes dāvinātā blūze.
Jete tik atmēdījās: - Ļe, ļe - ļe, ļe, - un aizdedzināja papirosu.
- Tādi neaicināti un nevajadzīgi liecinājumi ir tikai personīgi aizskārumi, kas sapulcē nemaz nav pielaižami, - Vernulis sacīja.
- Jums taisnība gan, - Laķis atbildēja, - tikai tas bij sakāms jau tad sākumā, kad aizskārums tika izsacīts pret mani un taisni vēl no tās puses, kuru jūs raugāt tagad aizstāvēt. Tomēr vispāri vaina arī nekāda nav, jo caur to esam tikuši dažā ziņā pie skaidrības un augstprātīgai apvainojumu netaisnībai nozāģēti asie ragu galiņi. Tik man sakāms vēl pāra vārdu, ko pirmāk nedabūju izsacīt, jo valoda iegriezās citā virzienā. Beigu vārds man sakāms par atbildi un atraidījumu tam pašam nolamājumam, ka es muižnieku «bļodlaiža». Neesmu muižniecības priekšā nedz zemojies, nedz no viņas kaut ko priekš sevis saņēmis. Neesmu meklējis priekš sevis nedz viņu nepelnītas laipnības, nedz labvēlības un par visām lietām neesmu nekad ēdis pie viņu galdiem, nedz arī paliekus no viņu bļodām. Bet neesmu arī bijis naidīgs viņiem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem. Es nemīlu tikai tīša naida kurināšanas starp iedzīvotāju kārtām un tautībām, bet vēlos, lai valdītu saderības prāts pie visiem un starp visiem. Un tev, Jete, jāsaka man vēl tas, ka augstprātīgi citu cilvēku apvainojumi nereti mēdz attiekties uz pašiem apvainotājiem, tālab ņem vērā, ka pati nepiedzīvo bļodlaižības, kuru netaisni piemēroji man, jo tādos ceļos, kādos tu iesākusi staigāt, tas viegli var atgadīties.
- Nes tu savus padomus, uz kurieni gribi, man viņu nevajaga, - Jete pīpodama atteica.
- Nenesīšu tādēļ jau nu gan nekur, ka tev viņu šobrīd nevajaga, bet paglabāšu padomu pie sevis. Ja kādreiz būs vajadzīgs, tad atrast jau zināsi, - Laķis mierīgi atbildēja.
- Nu par to nav vis vairs ko bēdāties, - Vernulis teica pretī. - Agrāk lielas nevienādības un netaisnības laikos gan tas tā varēja būt, bet mums nupat iesāksies īsteni vienlīdzības laiku gadi, kur būs visiem visa pārpārim diezgan ar mantas izdalīšanu, kad pašiem nekam par sevi nebūs vairs nekā, bet visiem piederēs viss.
- Ak tētiņ Dieviņ, kāds posts tad gaidāms! - Steņģene iekliedzās.
- Gan jau es arī priecātos, ja nu tiktu atrasts ceļš uz labāku labklājību nekā līdz šim, bet ticēt tam nevaru, - Laķis norunāja. - Tas jau gan tiks panākts, ka pirmā brīdī daudziem mantu atņems, bet tikpat drīz viņa saplūdīs citās rokās, pret kurām nedrīkstēs sacīt ne vārda.
- Dārta, nāc! Jābrauc mājā, - Steņģis pievirzījies aicināja sievu. - Zirgam tik ilgi jāstāv, jāiet arī govju slaukt, vakars nāk virsū.
- Vai tu nevari zirgam iznest sēdekli, lai nav jāstāv? - Steņģene atteica pār plecu. - Un vai nevarēsi govju slaukt pie uguns gaismas?
- Pašai še nav sēdekļa, kur nu vēl zirgam ņems? - Steņģis jautāja savukārt. - Balsis ir nodotas, un iznākumu dabūs zināt vēlāk.
- Jā, un kad tev noņems māju, ko tad tu darīsi? - Steņģene vaicāja tāļāk.
- Vismaz šodien jau nenoņems, - Steņģis runāja vienaldzīgi. - Un, ja ņems, tad atturētāja tu arī nebūsi.
- Nu, tevis dēļ jau var paņemt vai visu, - pati rūgti sacīja, - un tevi pašu arī, kas labāk gan būtu.
- Tad govis varētu dzīvot neslauktas, - Vernulis zobgalīgi piebilda.
- Un tu jau arī viņu slaucējs neesi bijis, ne būsi, - Steņģene atraidoši atmeta pretī.
- Ko valnu jūs ar tīm meitīškīm pluinītīs! - Stērģenieks uzsauca. - Vui tod zemes šūdin nemaz nadaleis?
- Vēl jau dalītāji nav pavisam pasludināti, - Vernulis atteica.
- Jitī poši vin jau bousīt, vui nu kas cits? - Stērģenieks skaidroja tāļāk. - Loi nu dala šūreiz, vui citu reiz; bet tū gon zinīt paturēt protā, ka Azarmuižeiņa mun vīnam pošam.
- Nekaunīgais, bezdievīgais pagān! - Steņģene viņam uzkliedza. Tad, pret Steņģi pagriezusies, viņam arī uzsauca: - Brauc nu, brauc uz māju! Vai nedzirdi, ko saka?
- As uzoicinu licinīkus īklouseitīs, kā viņa muni lomā! - Stērģenieks grasījās. - To as viņai naškinkušu, lai vui valns par stenderi palīk. Muns tēva tēvs jir dzeivūjis Azarmuižeiņā, un mun vajagas viņu dabeit.
- Mel's mel's! - Steņģene kliedza pretī. - Tur nav bijis nekāda tava tēva tēva, tu, kleņģi, tur nevari nekā dabūt.
- Klausatīs, ļoudis, kā lomā muni otkan, - mel's mel's, kleņģis! Tuluk, Rempi! Jūs līcinīki! - Stērģenieks kliedza atkal.
- Goda vīrim taisnības pēc neklājas liegties, lei, - Tuluks atsaucās ar cienības pilnu izrunu, - liecību jau dosim, tik vien Ezermuižiņa nevar būt tev vienam pašam, lei. Tur daļa arī man ar Rempi.
- Jä, jä, Jän, bräl! Daļa gan mums ar, - tā Remps atsaucās.
- Valna klurģi, vuj jūs nadabīsīt citu vītu! - Stērģenieks kliedza jo vairāk. - Ko jūs bāžaties mun virsū?
- Tētiņ Dieviņ, tādas nelaimes! - Stenģene vaimanāja. - Kā tu, cilvēks, pasauksi īstā vārdā kādu, to tevi sūdzēs par lamāšanos, ka nedrīksti ne mutes vaļā plest.
- Še jau ir vien atkal aplinka lamāšanās, - Vernulis aizrādīja. - Viņa grib sacīt, ka tevi, Stērģeniek, esot nosaukusi īstā vārdā. Tad tu nu esi «nekaunīgais, bezdievīgais pagāns, mel's, kleņģis». Šitie tad esot tavi īstie vārdi.
- Vernuli, tu arī līcinīks! - Stērģenieks uzsauca.
- Labi, labi, - Vernulis atbildēja. - Kad jau aicinātam jātiek, tad liegties nevar.
- Vai Dieviņ, tāda posta ar šitādiem nešpetn... nē, nē, labāk nesaku nekā - citādi sauks atkal lieciniekus. - To sacījusi, Steņģene, dikti raudādama un abām plaukstām seju aizklājusi, izlīda caur drūzmu laukā.
- Kam vajaga šodien pavisam šādu lietu kustināt, kas nemaz nepieder pie šās sapulces darbiem? - Brencis Linums stājās starpā. - Tur tad nav arī brīnums, ka caur tādiem iekārošanas vārdiem dažs cilvēks var tikt aizrauts uz skarbiem izteikumiem, it kā ar nodomu kaitinot.
- Lai lūst vui pleist, bat as viņai ta naškinkušu, - Stērģenieks izsaucās. Un tad vaicāja Steņģim: - Klausies, Steņģi, kur tava māteīte palikās? Ja viņa varbūt gribātu leigt ar labu, tod loi nok.
- Ej vien pats laukā, meklē, - Steņģis vienaldzīgi atbildēja, pīpīti uztaisīdams. - Laukā jau viņa būs. Skaties vien, kur lielāks tieselniecīgu puisiešu bars, tur jau viņas rūtainā sedzene pa vidu mirdzēs.
- Ja jou grib īt tīsas prīkškā, tod loi nadūmāj tikt baz salmim voļā, - Stērģenieks runāja. - As viņas maklāt naīšku, ja pate grib, loi nāk īkškā.
- Kas man par ziņu! - Steņģis atkratīdamies atbildēja, ievilcis pirmos dūmus un šķiltavas noglabājis. - Lai iegrūž arī pāra dienas salmos, tad būs man jel tik ilgi miers.
Pēc tam Steņģis arī izlīda klusām laukā un tik pa labu brīdi atrada kaut kur sievu, uz sētas uzlīkušos, šņukstam. Viņš tai uzsauca:
- Dārta, ja gribi kopā ar mani braukt uz māju, tad nāc, es ilgāk te nediedelēšu.
- Kaut tu aizbraucis vai ellē! - Steņģene, nemaz galvas nepaceldama, pilnās dusmās atrūca un šņukstēja jo dikti, pēc tam vēl runādama: - Vai tad man ir jel vīrs, kas mani aizstāvēs pret tādiem sātaniem, kādi tur iekšā, lai vai aprij kā zvēri. Liecinieks liecinieka galā. Kā izsalkuši vilki, mani vien tiesāt. Kur nu vairs lai glābjas bez nekādas aizstāvības?
- Tu cilvēkus lamā un tad šņuksti, ka nav, kas aizstāv, - Steņģis atteica. - Kāda tur aizstāvēšana? Ja jau sūdzēs, tad bez nekā nepaliksi, bet, ja gribi izlīgt ar labu, tad ej iekšā - Stērģenieks vēl gaida. Bet tad pie drīzuma. Es ilgi negaidīšu.
- Ko lai es tiem rīkļiem grūžu kaklā, kad man nekā nav? - Steņģene gaudās. - Bez nekā jau tie kurti mierā nebūs.
- Man vēl pēdējais divdesmitpiecnieks ir, un, ja gribi, ņem to pašu un ej, - Steņģis lēnprātīgi runāja.
- Vai nu tu nevarētu iet un izlīgt? - raudāt nemitēdamās, viņa Steņģim kā pārmetoši uzsauca.
- Nu tad iesim abi. Man vienam viņus grūtāk piedabūt uz pieļāvību, - Steņģis sievu uzaicināja.
Nekā vairāk nesacīdama, seju priekšautā noslaucījusi, Steņģene gāja arī līdza sapulcē atpakaļ un ar lielām pūlēm - īpaši Steņģa lūguma labad - piedabūja Stērģenieku par to pašu divdesmitpiecnieku pie miera.
Patlaban iznāca vēlēšanas komitejas priekšnieks pasludināt, kas ievēlēti. Starp tiem bij vispirms, kā jau domāts, Vernulis, tad Jete, Linums, Laķis un citi, kas mazāk pārzināmi.
Steņģene pēc tam vairs neliedzās gan braukt vīram līdz uz māju, bet viņa bij tādā sajūtībā kā bērns pēc rīkstes. Asaras gan nostājušās, bet sirds smaguma pilna. Viņai sāka, nākt prātā; ka visas bēdas nav vis vēl galā un ka ar Vernuli izlīgšana var iznākt vēl grūtāka nekā ar Stērģenieku. Viņai gan labāk patiktu, ja Steņģis vaicātu kaut ko par tā rīta tiesas lietu. Bet viņš nelikās par to ne zinot. Nesaprata viņa arī, vai iesākt pavisam ko stāstīt vai nē un īpaši par Vernuļa apvainojumu, kuras domas it sevišķi nedeva viņai miera.
Bet nu uz otru pusi cēlās Steņģenei arī jautājums - cik ilgi lai visu slēpj? Beidzot tāpat kādreiz jāstāsta būs. Ja nu Vernulis varbūt nesūdzētu par apvainojumiem un goda aizskārumu, lai tad nu vēl šā vai tā, bet nevarēja ticēt, ka viņš mierā paliks, būdams tik stipri iekaitināts. Jāmaksā Vernulim arī atturētā algas nauda līdz ar tiesas izdevumiem - un kur to ņemt? Nav vairs nekā rokā, un paredzēt arī nevar, kur kas ienāks. Dažādi citi maksājumi arī nepildīti - un no kurienes līdzekļi celsies? Viņai sametās ik brīdi smagāk un gandrīz neviļu izlauzās smaga nopūta uz āru:
- Ak negals, cik grūta šitāda diena!
- Kas tev, Dārt, tos šādus grūtumus uzlicis, ja pati viņu nemeklētu? Vai es tev labi nesacīju likt pie malas īpaši šo Vernuļa lietu, izmaksājot viņam ar labu to aizturēto algas mazumiņu? - tā Steņģis atsaucās pa brītiņu savā lēnīgā nesteidzības garā. - Kad tev pašai nebij nojaušams, ka neesi Vernuļa pretiniece nedz tiesas lietās, nedz citādi, tad vajadzēja klausīt jel maniem vārdiem. To jau varēja paredzēt, ka tas putns pratīs tavai vientiesībai un nezināšanai aplidot vai desmit reizes apkārt.
No šiem vārdiem Steņģene saprata, ka vīram jau ir zināms prāvas gājums un sliktais iznākums, un tas viņu sadusmoja no jauna, pat vēl vairāk.
- Kas tad ir steidzies tev to jau sapļāpāt? - viņa vīram sirdīgi uzsauca.
- Kas visus tos stāstītājus lai zina saskaitīt un saukt pie vārdiem? - Steņģis tāpat mierīgi atbildēja. - Man jau arī vai uz ikkatra soļa bij jādzird gan bodē, gan pagalmā, gan sapulcē: Steņģi, Steņģi, klausies, kā tava pilnvarniece tiesājas, kā tava vecene meklē lieciniekus, kādas tavai mātītei zīmogmarkas - un nezin kas vēl viss cits! - Pie šiem vārdiem Steņģis arī viegli pasmējās, no kā sievas dusmas iedegās jo trakāk.
Atkal pa brīdi Steņģis turpināja, sacīdams:
- Tad vēl rādās, ka tu pati nemaz neapjaut, kādās cilpās vari ietinusies būt ar tām Jankeļa zīmogmarkām. Tiesāties tu mudīgi ej, bet vēl nesajēdz, ka valdība ar zīmogmarkām ņem tiesu nodokļus un ka viltus zīmogmarkas ir tikpat kā viltus naudas zīmes.
Steņģene savā sirds nemierā nezināja arī šoreiz nekā labāka sacīt kā pēc pastāvošā ieraduma atkārtot sekošo: -Kad jau nu man nav vīra par gājēju, tad lai arī nav! Vai vieglums sieviešu cilvēkam tiesu ceļus staigāt, kad neiets nevar palikt?
- Nu tad klausies atkal no manas puses, kas tev arī vairs nezināms nav, - Steņģis uzsāka savā nesatricināmā, nesteidzīgā lēnprātībā. - Kad man nav, lai nav sievas, kas dzīvi kopj, tad daru to pats, kamēr vēl nav pavisam izputēts, uz ko ilgi gaidīt arī gan vairs nevajadzēs, bet kas nebūs vis cēlies caur nicinātā vīra tiesāšanās gara vājumu, bet caur sievas tiesāšanās gara stiprumu.
- Tad jau, tad jau man cits nekas neatliek kā raudas un asaras! Es, es tā vainīgā pie visa!
Steņģis gribēja gan vēl sacīt, ka tas tiešām tiesa, bet, zinādams, ka sieva drīzāk atdos dzīvību nekā pēdējā vārda paturēšanu, palika klusu, jo citādi varot tielēties vai līdz rītam.