KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

X

Draudzes mācītājs - mīkstās istabas kurpēs un pavalkātā mētelī -, turēdams kreisā rokā «Jauno Derību», labā - zīmiķi, staigāja pa savu pieņemamo istabu, sazīmēdams kārtas nākamās svētdienas sprediķim. No uzgaidāmās istabas nāca dzirdams troksnis, vairākiem cilvēkiem sarunājoties, kam pirmam iet iekšā. Cits citu skubina, bet neviens pirmais negrib iet. Pēdīgi var izdzirdēt, ka pirmam jāiet Stērģeniekam un arī jāsāk pirmam runāt. Durvis atveras, un ienāk visi trīs zināmie: Stērģenieks, Tuluks un Remps. Visiem šautenes plecos, visiem lepns izskats. Pēc labrīta Stērģenieks iesāk runāt:
- Mās, māceitāj, nākam īrūčus otpraseit.
- Un kas jūs pēc amata esat? - mācītājs vaicāja.
- Mās asam jounās valdeibas miliči, - Stērģenieks atbildēja.
- Vai kāds apliecības raksts jums arī ir? - mācītājs taujāja tāļāk.
- Navaid, - tā atkal Stērģenieks, - bat jūs jou muis pazeistīt.
- Es jūs pazīstu gan kā dažādas palīdzības meklētājus, bet nevis kā kādus amata vīrus, - mācītājs atteica.
- Mās vēl nūle vakar tikām īcelti, - Stērģenieks skaidroja.
- Un tad šorīt tūliņ steidzāties pie manis, - tā mācītājs joprojām.
- Kur tad, mäcītāj, citur labāk lai ejam? - Remps jautājoši runāja. -Kad jau tur neiesi, kur väri ko cärät, ko tad līdzäs iet mums tur, kur nädod näkā?
- Un ko tad jūs cerat no manis īsti dabūt? - mācītājs vaicāja.
- Kā jau, mācītāš, esam sacījuši, mums jānāk pēc ieročim, lei, - Tuluks cienīgi atbildēja.
- Bet vai man kaut kad kādi ieroči ir iedoti, ka var nākt tos atprasīt? - tā atkal mācītājs.
- Visim viņus tagad atprasa, kad arī iedoti nebūtu, - Tuluks paskaidroja.
- Nu tad še mani abi ieroči pašlaik rokās ir, un tos dabūt varat. - Tad, zīmiķi rādīdams, mācītājs sacīja: - Ar šito var karot pret cilvēkiem rakstos. - Un «Jauno Derību» rādīdams: - Ar šito var karot pret pašu velnu vārdos. Varat ņemt, kuru gribat, vai arī abus, bet citu ieroču še nav kā tik no šitādiem veidiem.
Pēc tam mācītājs turpināja savu staigāšanu un miliči drusku apmulsa.
- Märc, bräl, ja ieroču nav, saki, lai dod naudu, - Remps čukstēja Tulukam ausī.
- Mācītāš, - Tuluks uzsauca, - ar tādim ieročim mēs karot nemākam, lei. Bet, kad jūs tādu ieroču nevarat dot, kādu mums vajaga, tad dodat naudu. Ar to mēs arī paliksim mierā.
- Jā, naudu varat dabūt, - mācītājs sacīja un pasauca savu veco saimnieci, kas viņam bij mātes māsa, un sacīja tai: - Krustmāt, padod no guļamās istabas to naudas kastīti.
Viņa, uz visiem trim zīmīgi un sirdīgi paskatīdamās, izgāja. Mācītājs pa to starpu atkal staigāja, savu iesākto darbu turpinādams. Miliči, būdami pārliecībā, ka vēroti netiek, savstarpēji samirkšinājās acīm un cits citam par saprašanas zīmi piebikstīja pie sāniem, it kā sacīdami: lūk, cik gudri nu būs! Tik viegli dabūsim naudu!
Kad kastīte bij atnesta, tad mācītājs sacīja krustmātei:
- Gāz uz mutes, lai nauda izbirst galdā!
Viņa tā darīja, sacīdama: - Te nu ir beigu beigās visiem trim vēl, ko rīt. - To sacījusi, viņa dusmīgi atkāpās uz izeju.
- Vui tī nabej lamošanās, kod viņa saceija - vusim trim, kū reit? - Stērģenieks vaicāja.
- Es vis nesacīju «vusim», bet visiem, kā grāmatās rakstīts, - viņa, pie izejas durvīm atgriezusies, vēl atsaucās.
- Tad valns viņas sozina vusas tīs gromotas! - Stērģenieks atkliedza. - Citās otkan asut raksteits «vusim».
- Es nesacīju vis «raksteits», bet skaidri - «rakstīts», tāpat nevis «reit», bet «rīt», - krustmāte vēl, durvīs stāvēdama, Stērģenieku sarāja. - Nezin kādēļ šim vēl jālepojas valodu tā ākstīt! - To sacījusi, viņa durvi aizvēra aiz sevis.
- Tad valns vusu lai saprūt! - Stērģenieks izsaucās. - Munā pusē tā vīn vusi runāj, a navīns nadūmoj āksteit voludu.
Mācītājs staigādams tik drusku pasmīnēja par šo abu sarunu, bet nesacīja ne vārda.
- Ak tad tik vien tās mantas par visim mums tur izbira, - Tuluks, skatīdamies naudas gabaliņos, izsaucās un taisījās jau iet tuvāk.
Bet Stērģenieks, to saprazdams, piesteidzās pirmais un uzlika plaukstu uz naudas, izsaukdamies: - Tī mun!
- Paluk štie! Par ko tad tev vienam, lei? - tā Tuluks viņam pretī.
- Vai tas, Jän, bräl, läbi, kad tu viens pats tā gribi uzkundzēties par mums diviem? - Remps, tuvu pieliekdamies, vaicāja. - Cik ir, Jän, tik lai ir visiem vienlīdzīgi.
- Ko jūs, va1na pļāguri, plijātīs mun vīnumār virsū!- Stērģenieks kliedza uz abiem biedriem. - Kur vīn as kodu noudeiņu izdabīju, tur jūs kā maitu vanagi vusur klāt; tā tis bej viesīgā vokarā, tā aizvokar pogostnomā ar Steņģenes noudu, tā jite.
- Bez mums, abim lieciniekim, tu, Jān, brāl, nedabūtu no Steņģenes, lei, nekā, - Tuluks skaidroja. - Un tad vēl negribēji ar mums dalīties. Lielā tiesa jau tev palika tā kā tā vienam pašam, bet lai tiek mums jel arī pa daļiņai, pa pilītei, lei.
- Citi vis, Jän, bräl, tev tā pa prātam neizliecinātu kā mäs ar Tuluku, - Remps metās starpā, - no mums, lieciniekiem, Steņģenei bij vairāk bail nekā no tevis paša. Atlaid vien nu, bräl, naudiņu vaļā, lai varam izdälīties godīgi un läbi ar mīlästību.
- Kā miličim, goda vīrim, pieklājas, lei, - Tuluks Rempi pabalstīja.
- Ko, valna pleikas, jūs ap muni dauzītīs? - Stērģenieks uzkliedza, naudu joprojām turēdams. - Na jums kā plenčīm poģiras lāpāmas, na nakā.
- Kur tad, Jän, bräl, paģiras celsies, ko läpīt, - Remps, tuvu pieliecies, raudzīja Stērģenieku pārliecināt sev par labu, - kad viss lielums vienädi päliek tavā rokā. Ar tām päbirām mäs näkad līdz paģirām netīkam.
- Kur no tādim niekim celsies paģiras, lei? - Tuluks atkal palīdzēja Rempam. - Ja jau mums par ikkatru dalīšanu jāstrīdas, paluk štie, kā nupat, tad labāk mēs ar Rempi metīsimies atkal uz savu roku kā agrāk; paliec tad bez lieciniekim. Lai tad tevi lamā, cik grib, - pierādīšanu nekādu nebūs, izsūdzēt neviena nevarēs solīties, un ienākuma nekāda. Šoreiz jau vēl uz manu sacīšanu mācītāš lika naudu atnest.
- Tu, Märc, imoisījīs baz rindas munās dar'šanās, - Stērģenieks atmeta pretī. - Mäms beij nūrunāts, ka mun vin jārunāj.
- Tas domāts bij tā tik priekš pašim pirmim vārdim, kā iesākt valodu, ka mācītāš zin, kas esam par vīrim, lei, - tā Tuluks.
- Tā gan, Jän, bräl, tā! - Remps, tuvu pieliecies, centās Stērģenieku mierināt. - Jo vairāk äsam runātāju, jo drīzāk var kaut ko panākt.
- Nu, tad daliet ar, elles plenči, - Stērģenieks atkliedzās, roku atraudams no naudas. - Tur tad nabaus na šam, na tam nakā!
- Cik tiek, lai tiek, kad tik ir visiem vienlīdz, lei, - Tuluks atsaucās un stājās saskaitīt un dalīt, abiem biedriem līdza vērojot.
- Tur nu ir visa mana manta un bagātība, - mācītājs sacīja, tuvāk pienākdams. - Ņemat viņu un dalāt, tik neceļat vismaz savā starpā naida viņas dēļ.
- Mums jau, mäcītāj, tas näkāds naids vis nav, tā tik tāda pati ierasta tiele vie, - Remps ļoti mīlīgi mācītājam atbildēja, it kā abu biedru vārdā arī.
- Kā sacīju, ņemt jau gan varat, tikai ne priekš paģiru meklēšanas un viņu lāpīšanas, kā dzirdēju jūs savā starpā runājam, - mācītājs vēl piebilda. - Priekš tādām vajadzībām es nevaru dot it nekā.
- Mās jau pavusam nasaceisim, ka tī nouda dobeita nū jums, - Stērģenieks mācītāju mierināja.
- Lai arī jūs nesacītu, bet man pašam nav sirds ar mieru, palīdzot iet jums posta ceļos, - mācītājs atbildēja. - Izlietojat to mazumiņu priekš kādas derīgas vajadzības.
- Tur, mācītāš, trim vīrim paģiras pavisam neiznāks, - Tuluks teica.
- Un derīgākas vajadzības mums, mäcītāj, nemaz nav par sirds uztaisīšanu, - Remps steidzās apliecināt.
- Grēcīgim priekim jau mēš nenododamies, ne dančim, ne ziņģēm, lei, - Tuluks cienīgi apstiprināja.
- Un kautīs ar daudz nakaujamīs, ja tikai kodu reiz ar tū pošu daleišanūs, - Stērģenieks palīdzēja mācītāju pārliecināt par saviem tikumības krietnumiem.
Tuluks griezās pie galda un ņēma to naudas blāķīti sev, kurš izskatījās drusku lielāks, bet Stērģenieks krita klāt, iekliegdamies: - Valna klurģi, tis ir muns!
- Vaj tad visi nav vienādi? - Tuluks neatlaizdamies atsaucās.
- Valns tū zin, bat jitim nadur pirkstu klot! - Stērģenieks mācās Tulukam virsū.
Izcēlās abu starpā stipra grūstīšanās, un grūstoties naudas blāķīši pavisam sajuka kopā.
- Tu jau Jän, bräl, bez kaušanās nekad naväri iztikt, - Remps nāca starpā.
- Un tu ar, klurģi, Ondž, verīs, ka nadabij pa purnu! - Stērģenieks viņam uzkliedza.
Mācītājs, redzēdams, ka paši vien galā netiks, stājās vidū, sacīdams:
- Pag, laižat, es izdalīšu visiem līdzīgi.
- Tas labi, tas labi! - Tuluks atsaucās, un Stērģenieks atkāpās, Tulukam uzsaukdams: - Pagaidi vin, valns, Mārc, as tav laukā rādeišu.
Mācītājs izdalīja, bet viena naudiņa atlika, un par to sacēlās atkal strīde. Tad mācītājs lika visiem trim pagriezties uz otru pusi, lai neredzētu, kuram blāķītim šo atlikumu pieliek. Nu lika ņemt Stērģeniekam pirmam, Tulukam otram un beidzot Rempam, kurš mierīgāks pēc savas dabas.
- Kad nu tās naudiņas tā pamaz, tad dodiet, mācītāš, mums pa gabalam no savim apģērbim un apavim, lei,- Tuluks uzrunāja mācītāju tālāk. - Redziet, ka man kājas gandrīz basas.
- Jā, no apģērbiem gan, mīļais mācītāj! - Remps Tulukam palīdzēja. - Man svārku tikpat kā nämaz. - To sacīdams, viņš pašķīra savu skrandaino mētelīti.
- Un mun tik jitīs kelderu skrombas, kas mugurā, - Stērģenieks apgriezdamies sevi rādīja.
- Bet kur mans mētelis, ko viņlaik jums iedāvināju? - mācītājs jautāja.
- Mun viņa vairs navaid, - Stērģenieks nedroši un kavēdamies atbildēja.
- Un kālab «navaid», - mācītājs pratināja tālāk.
- Nazin vui kāds baus nūzadz's, - tā Stērģinieks.
- Bet es viņu redzēju Suņu kroga puisim mugurā, kurš zaglis nemaz nav, bet godīgs cilvēks, - tā atkal mācītājs.
- Valns viņu zin! - Stērģenieks izsaucās. - Mun tur reiz bej breismeigas paģiras. Var bout, ka viņam tis ir atdūts, kū paģiras lāpeit.
- Ja drēbju gabali jādod projām, kā jūs sakāt, priekš paģiru lāpīšanas, tad apģērbjami jūs neesat, - mācītājs sacīja. - Jo kad gan jums paģiru trūks?
- Nupat vis viņu necik nav, - Tuluks ierunājās. - Tas sakarā ar tādim posta laikim. Ja nu ir vien kādi lielāki svārki, tad, lūdzu, nežēlojat gan, bet liekat iedot. Pats kungs jau arī māca, ka tie, kam divēji svārki, lai dod vienus tiem, kam nav lei.
- Kurš kungs tis ir? Vui Bungžu muižas? - Stērģenieks vaicāja. - Bet tis jau nu projam. As tiku viņam grāvus rac's.
Abi biedri pasmējās laikam par Stērģenieka gara gaismas trūkumu, apzinādamies paši esot vai stiprāki, bet nesacīja nekā vairāk, laikam sajēgdami, ka ir iekustināta cienīga augstība, par kuru tērzēt nedrīkst.
Mācītājs pašlaik bij pabeidzis savu sprediķa sakārtošanas darbu un apsēdās, nelicies līdz šim par miličiem nekā daudz zinot, lai gan, protams, dzirdēja visas viņu sarunas.
Tur nu Remps griezās pie viņa arī ar lūgumu jel pēc cepures un cimdiem un Stērģenieks vismaz pēc vestes, ja cita neesot, ko dot. Viņš uzklausīja visu ar mierīgu prātu kā vienumēr, tad sacīja viņiem:
- Saslienat nu jūsu šautenes tur kaktā un nākat sasēstaties še uz sola parunāties ar mani. Līdz šim jūs esat runājuši tik savā starpā, kamēr man bij mans iesāktais darbs, kuru nu esmu pabeidzis, un varēšu parunāties kādu brītiņu arī ar jums.
Miliči tūliņ darīja, kā rīkoti, un sasēdās solā iepretim mācītājam.
- Vui dūmus taiseit dreikst? - Stērģenieks vaicāja mācītājam.
- Taisāt vien droši, kad jums vajadzīgs, - mācītājs atteica. - Pīpošana gan ir viens no jauniem netikumiem, bet, kas ieradinājies, tas vismaz uz reizes reti kad var no viņas atraisīties.
- Kā, zaldatūs boudams, īrodinajūs, tāpat jakalpoj vīnumār, - Stērģenieks atbildēja, pīpītes meklēdams.
- Tāpat jākalpo tam otram elkam ar, kas vēl vai negantāks par pirmo, - mācītājs runāja.
- Jā, tis jau ir tis valna brendiņš, - Stērģenieks īgni atteica, kaut kādu vietējībā audzētu tabaku pīpītē bāzdams.
- Kad diviem tik briesmīgiem un nežēlīgiem vērgu kungiem uz mata jāizkalpo, tad nav vis brīnums, ka nabaga cilvēks ne tik nespēj sev apģērba sagādāt, bet pat vēl jādod projām nereti tas, kas mugurā, atdodot līdza arī savas cilvēcīgās goda tiesības, - tā mācītājs.
Miliči visi klusēja. Tad mācītājs pa brītiņu uzsāka ar viņiem to īsto sarunu, kuru priekš šā brīža bij nodomājis. Viņš sacīja:
- Jūs visi trīs esat vairākkārt nākuši pa vienam pie manis meklēt dažādas dzīves palīdzības gan drēbēs, gan naudā. Un, protams, ka jūs uzskatāt mani par tik turīgu, ka viegli varu ikkatram dot, ko lūdz. Bet tad nu klausāties vispirms, kāds mans turības stāvoklis ir. Viņš ir tāds, ka man patiesībā nav atstāts gandrīz nekas no tā, kas bij agrākiem mācītājiem, atskaitot tik to izņēmuma ziņā mazvērtīgo zemes gabalu, ko sauc par neatņemamo un kura apstrādāšana maksā - ja ne vairāk, tad varbūt tikpat, cik liels viņa ienākums, ko tas dod. Man nav iespējams turēt ne zirga, ar ko braukt pa draudzi amata pienākumos, man nav spējams algot pat neviena cilvēka, kas jel kaut ko darītu priekš manis. Un, ja man nebūtu vēl manas vecās mātes māsas klāt, kura mani mazu izauklējusi un kura arī gan, par laimi, kā mātes vietā pie manis turas, tad man vajadzētu būt še vienam vienīgam par sevi, bet palikt arī gan joprojām kā draudzes garīgam apkopējam. Pašā jaunākā laikā ienāca gan viena nabadzīga laulāta pāra, veci cilvēki, kā brīvi iemītnieki, kuriem citur vietas nebij. Ar tiem tad esmu gandrīz vienādā dzīves stāvoklī. No draudzes locekļiem algas ziņā man neienāk tikpat kā nekas. Dažiem maniem amata brāļiem citās draudzēs klājas gan, laikam vismaz vēl šobrīd, labāk, bet arī nezin, cik ilgi tā būs. Mans ienākums tad vēl pastāv pavisam no amata izpildījumiem, ko daži draudzes locekļi labprāt pasniedz, bet arī ne visi, jo likuma uz to nekāda nav. Staigāju uz baznīcu nereti kājām, tāpat arī uz citām pasniedzamākām vietām amata darbos. Neesmu pāra gados spējis iegādāt sev nekā no apģērbiem, pat arī ne no vajadzīgākām grāmatām un stāvu vēl parādos, kas cēlušies skolojoties un par kuriem jāmaksā augstas procentes; bet nupat no naudas ne zīmes nav. Pirmīt pēdējais naudas gabaliņš, kas nebij izdalāms, krita kā laimes loze vienam no jums, bet nezinu gan - kuram. Redzat, tāda ir man turība un tāda mana palīdzības spēja, bet atrauties tomēr neatraujos darīt visu līdz pēdējam.
Mācītājs pēc tam drusku apklusa, un Stērģenieks sacīja: - Tad vusai brengi vus jums navaid.
- Vai nu mums ar, Jän, bräl, vieglāk? - tā Remps ierunājās līdza.
- Bet jūs esat brīvi par sevi un varat pelnīties, kur, kad un kā gribat, - mācītājs sacīja starpā. - Man turpretī ar manu nebūšanu jākalpo diendienām draudzei.
- Tas jums kā daždien mācītājam tā pieklājas un -saskan ar visim rakstim, lei, - Tuluks liecināja.
- Es noprotu, Tuluk, ka jūs arī kaut ko zināt no svētiem rakstiem, - mācītājs atkal uzsāka, - bet nu...
- Jaunās dienās jau nu gan tika iets pa kambaru kambarim un no tiem kambaru tēvim - sacītājim šis tas dzirdēts iz rakstim, lei, - Tuluks atbildēja, pārtraukdams mācītāja vārdus. - Nu, šamī laikā tas viss jau aizmirsies.
- Bet varbūt atceraties no dievgalda mācības laika to līdzību par žēlsirdīgo zamarieti, kurš... - Mācītājs še gribēja skaidrot, bet Stērģenieks iekrita viņam valodā, sacīdams:
- Vui tis tis Zomars, kas dzeivoja pa Spūlīšu pogostu? Tis jau tods pots pleika vin bej, kas navīnam nakā šķinkūt našķinkūja.
Mācītājs drusku pasmējās, bet tad turpināja uzsākto sarunu, sacīdams:
- Šis žēlsirdīgais zamarietis, par kuru līdzība runā, nebij nekāds mācītājs, bet padarīja vislielāko žēlastības darbu, apkopdams slepkavu sakauto cilvēku un aizgādādams viņu mājvietā. Tad nu redzat, ka labdarības pienākums nav uzlikts tik mācītājiem vien, bet ikkatram cilvēkam.
- Ko tad, mācītāš, no šādim nabagim var gaidīt? - Tuluks atsaucās. - Ko tie var citim labu darīt, kam pašim nekā nav?
- Bet kāpēc tad nav? - mācītājs uzstāja. - Jūs esat, tāpat kā jūsu abi biedri, joprojām spēcīgs darbavīrs un. strādājat uz darba devēju maizes un dzīvokļa. Tādā ceļā ikkurš godīgs strādnieks var sapelnīt droši vien sev, cik vajaga, un uzturēt vismaz otru cilvēku, ja vajadzīgs, un, ja nav otra cilvēka kā jums, tad sakrāt vecumam vai kādām neveselības nedienām pārējo daļu. Bet kāpēc jums tas tā nav? Vai darbu trūkst? Vai nopelnīt nevar?
- Darbu netrūkst gan, un nopelnīt var, bet priekš smagiem darbiem man maz vairs spēka, un vieglu vien nevar vis daudz atrast, - Tuluks atbildēja.
- Jūs, cik zinu, strādājat pie dreimaņiem un krēsleniekiem. Tur diezgan ir vieglu darbu, - tā mācītājs.
- Darīts jau gan tiek un pelnīts ar, bet starp drukim tāpat izietas, - Tuluks kā aizbildinādamies atteica.
- Un nespējat pat vēl sevis uzturēt ar apģērbu. - To sacījis, mācītājs griezās ar jautājumu pie Stērģenieka.
- Un kas jums, Stērģeniek, par kavēkļiem, ka nevarat ne tik vien nekam nekā laba darīt, bet meklējat pastāvīgi tāpat sev labdarības, lai gan samērā esat vēl spēcīgs vīrs un labs racējs?
- Tur vaineigs tis pots pūsta brendiņš, - Stērģenieks atsaucās. - Kout tī valna negribējīs! Nupat golva kā svina pilna, bat navaid, ar kū poģiras lāpeit.
- Te redzams, kādi kavēkļi jūs attur no cilvēka krietnības! - mācītājs noteica un tad griezās pie Rempa, sacīdams:
- Un jūs, Rempi, kādēļ jūs nevarat nekam palīdzēt un lūdzat paši dāvanu? - mācītājs turpināja jautājumu.
- Man, mäcītāj, äbos tukšmaņos säpe dursta kā ar ikšiem, vej šitā, - Remps atbildēja un iegrūda ar īkšķi labi krietni Stērģeniekam sānos.
- Valna klurģi, Ondž, kū tu mun grūd? - Stērģenieks iekliedzās.
- Nu tad redzi, Jän, bräl, kā ir, kad säpe dursta tukšmaņos kā ar īkšiem, - Remps aizbildinājās.
- Valns ar tavīm tukšmaņīm, ar tavīm īkškīm, ka tav naīgožu po purnu! - Stērģenieks kliedza kā ieradis.
- Äs tik tad varu dzīvot, kad kādu gläzīti iedzeru, kur apvārdotas zälītes iemiekšētas, - tā Remps skaidroja.
- Ar spēcīgim vārdim jau var ārstēties bez visim apķēķerim, lei, - Tuluks apliecināja.
- Bet tad nu, visbeidzot, miliči, redzat, ka paši vien esat vainīgi pie savas nebūšanas, ka nespējat paši sevis uzturēt un būt apģērbti, neskatoties ir vēl uz to, ka pienācās kaut ko darīt arī priekš tādiem, kas ir patiesīgi bēdu cietēji, - mācītājs runāja kā pamācības iznākumu. -Laboties un būt apģērbušies varat visi, ja gribat vien raisīties vaļā no posta nagiem, un īpaši tagad, kur esat iecelti atklātības amatā un kur laikam nāks alga arī.
- Nazin vui kas baus, - Stērģenieks atbildēja. - Viņi skoidruja, ka jis asut gūda omats - vorut nasāt īročus; bat kas tur por lobu?
- Kad tas tā, tad pieturaties pie saviem peļņas darbiem pa vaļas laikiem un nelaižat peļņas vairs vieglprātīgi projām, - mācītājs paskubināja vēl miličus uz labu un sacīja beidzot tiem:
- Kā jau es solījos, tad gribu arī šo pēdējo reizi jūsu lūgumu vēl pildīt, izdodot tos drēbju gabalus, ko esat lūguši, un tad man pārāk par jums paliks gandrīz vairs tik mans amata apģērbs, bet no cita tik tas, kas man mugurā. Tik to vienīgi lūdzu vērot, ka es nedodu priekš nodzeršanas, bet tik priekš godīgas novalkāšanas.