KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

XI

Jaunievēlētā izpildu komiteja, ievēlējusi sev priekšniecību, tūliņ arī noteica un izziņoja dienu, kad uzdoties tiem, kas zemi vēlas dabūt un kam tiesība uz to. Lai gan komitejas darbībai bij iesākties ap pulksten desmitiem, tomēr pagastnama lielā istaba pildījās jau stundas divas agrāk dažnedažādiem zemes gribētājiem jeb viņas paturētājiem.
Sāka mirdzēt tur jau samērā agri Stenģenes rūtainā sedzene un slaistīties galvām pāri miliču šauteņu stobri, kā arī dzirdama bieži Stērģenieka dobjā balss ar viņa savādo izrunu. Pirms darbu sākšanas Steņģene jau dažas reizes bij saķērusies vārdos ar viņu, pārraudama dažu pasprukušu skarbu vārdu vidū pušu, sargādamās izrunāt līdz galam, ko Stērģenieks gan vēlējās un ar visu uzmanību sekoja ikkatram viņas vārdam, ko šī izrunāja, bet neizdevās notvert neviena tāda vārda; kura dēļ varētu piesaukt lieciniekus, un tie tik veltīgi nogaidīja saukšanas. Steņģene no savas puses klausījās ar visu uzmanību tik uz to, vai kāds jau nesāks runāt par Ezermuižiņas dabūšanu sev, un, kur vien padzirda šo vārdu pieminam, tur steidzās vidū tādu runātāju apsaukt, bet gan uzmanīgi vairīdamās vismaz no lielām rupjībām.
Steņģene satikās nejauši ar Plīņu saimnieci, un abas nosēdās pie loga, kur dabūja vietu un varēja redzēt pagalmu uz ceļa pusi. Viņas skatījās, vēroja un apsprieda visus nācējus, kas radās joprojām klāt, un prātoja, kādi nodomi šim vai citam zemes dabūšanas lietās un kam par labu vai par sliktu turēsies šis komitejas loceklis, kam tas un kam cits. Vairāki komitejas locekļi, kas ievēlēti no attālākām pagasta malām, nebij viņām pazīstami citādi kā tik pēc viņu vārdiem. Vairākiem viņas nezināja pat vārdu arī.
No pazīstamākiem dabūja novērot veco Laķi nākam ar nūju rokā un pīpīti mutē.
- Man par šo spriedēju gan ko bīties nebūtu, - Plīņu saimniece sacīja. - Viņš nav nedz netaisns, nedz savlabuma meklētājs, bet tik vien tā lieta, ka viņam jāstāv priekš tiem bāru bērniem kā aizbildnim. Bet, ja jau nu Plīņu mājas nepiespriež man kā tagadējai viņas valdītājai, tad labāk gan vienumēr priekš manis, ka viņa tiek tiem nabadzīgiem, godīgiem meiteņiem nekā tai gaisavietei Jetei. Ja tā, tad man tūliņ durvis vaļā uz iziešanu.
- Bet manā labā vis viņš daudz nerunās, - Steņģene sprieda. - Augura mātei viņš būs vienumēr par aizstāvētāju, lai gan negribēs nīdēt manis arī laukā no Ezermuižiņas.
- Nu tad jau pareizi vien būs darīts, - Plīņu saimniece atbildēja. - Jo kāda taisnība tad gan, mīļā, būtu, kad tev par labu Augura māti izspiestu? Mums labi, kad tik citi neiekāro mūsu vietiņu, tāpēc neiekārosim dabūt no citiem viņu vietu. Kā man, Steņģa māt, zināms, tad Augura māte vis pēc tavas vietas nekāro. Viņa pietikt grib tik ar savu daļu vien.
- Kāda nu man dzīve uz tās nieka puses? - Steņģene īgni atteica. - Tik daudz zālnieku, tik daudz dārzu viņai vienai, bet kas man? Tik tās malas. Pļavas ar viņas pusē labākas un plašākas. Vai nu tik vecam cilvēkam kā viņa no pasaules daudz vairs vajaga? Var piemesties kaut kur kā piedzīvotāja.
- No tā dēla dēla Antona, kā pazinēji spriež, viņai nekā laba neesot, ko gaidīt, lai gan to kā savu bērnu audzinājusi, - Plīņu saimniece piezīmēja, - tālab jāgādā un jārūpējas pašai par savu iztiku līdz dienu galam. Un no kā lai tādā iebūvietībā dzīvo, ja negrib līst pagastam uz kakla?
- Ak tētiņ Dieviņ! - Steņģene nopūtās. - Kurš nu būs, kas kādu vārdiņu metīs pa manai pusei? Ja nu varbūt tas, kas tur pašlaik nāk. Cik man gan taisnība mīļa!
Plīņu saimniece paskatījās un ieraudzīja nākam Brenci Linumu.
- Tas jau ir tagad še izpildu komitejas priekšnieka vietnieks un visādi krietns virs, kas vēro un mīlē taisnību, - Plīņu saimniece pārliecinoši runāja. - Bet ta jau, mās, nedomā, ka viņš atzīs to par taisnību - tavas plašākas dzīves dēļ spiest Augura māti iziet.
- Tā tu, nabaga cilvēks, visu mūžu jēdzies un cīnies, bet netieci pie nekā labāka! - Steņģene izsaucās, kā apvainodama vai visu pasauli par savām dzīves neveiksmēm.
- Ja tu, Steņģu māt, domā labāk iedzīvoties ar to, ko citam noņemsi un sev pievilksi, tad tas nav nedz godīgs iedzīvošanās ceļš, nedz arī vedīs kaut kad pie turības labā ziņā, - Plīņu saimniece piezīmēja ar pilnu nopietnību. -Bet tava saimniecība jau tagad, vēl mazāka būdama, nav pienācīgi apkopta un vadīta, ko tad tu darīsi ar otrtik lielu?
- Tas viss jau tā mana neveiklā puisieša dēļ, - Steņģene ar nepatiku atmeta. - Kad lielāka daļa, tad cita atvēza. Jāpieņem tik viens krietns puisis, un tūliņ iznākums vairāk nekā otrtik liels.
- Raug, tur jau nāk tava vecā pušelniece arī kopā ar savu dēla dēlu, - Plīņu saimniece grieza Steņģenes vērību uz patlaban nākošu Augura māti un Antonu pa pagalmu. - Lai tik veca, bet iet vēl joprojām vingri ar spieķīti rokā.
- Iet viņa tāpat pa māju arī, - Steņģene piebilda. - Dažās gaitās meitas labi ja līdza tiek.
- Antonam dvieļa nav vis vairs ap galvu, - Plīņu saimniece piezīmēja, - kā bij sapulces dienā. Laikam niknās zobu sāpes jau pārgājušas. Redzēsim, vai kādā vietā nebūs nomanāms vēl kāds atlikums varbūt no zila puna.
- Zobu sāpes jau gan vispāri nekad ļoti ilgi nevelkas, - Steņģene aizrādīja.
- Un ar nodomu tad tāda kaite ir bijusi ņemta par iemeslu, ar ko pasauli vieglāk var mānīt, - Plīņu saimniece piebilda.
Brītiņu likās valodas aptrūkstat, bet tad viņa spruka vaļā no jauna piepeši un ar īpašu uztrauktību abām.
- Skaties, skaties, Steņģa māt, kur nāk pārā paši augstākie no otras puses pagalmam: komitejas priekšnieks ar cēlo sekretērieti, kā viņu tur sauc. Dūmi vien abiem griežas ap galvām, - Plīņu saimniece izsaucās.
Steņģene paskatījās un ar savādām izbailēm ieraudzīja nākam Vernuli ar Jeti it laimīgās sarunās un smiekliem savstarpēji margojot šim un šai ap lūpām. Līdz šim viņa vēl nebij dabūjusi ir to zināt, ka Vernulis ir izpildu komitejas priekšnieks un Jete skrīverīša, kā Plīņu saimniece viņai izskaidroja sekretērietes nozīmi.
Ejot šai cēlas un pat lepnas apziņas pārai cauri pa lielo istabu uz komitejas darba telpām, viss gaidītāju pulks sakustējās un viskopīga vērība piegriezās viņiem abiem, apklustot ātri pat dažādu sarunu troksnim. Augura Antons centās izlīst drūzmai cauri un tikt Jetei priekšā ar viņu sasveicināties, bet nevarēja tik tāļu aizsteigties, tālab sveicināja, vīcinādams savu sadurstīto cepurīti citu galvām pāri, uz ko Jete atbildēja, drusku kā žēlīgi galvu palocīdama. Kad abi ienācēji pazuda aiz turpmākām durvīm, saņemti pat no dažiem padevīgiem sveicieniem, tad atkal atjaunojās gan sarunu neskaidrā rūkoņa, kā jau palaikam pēc augstāku priekšniecību saņemšanas un pavadīšanas. Bet nebij dzirdams vairs neviens pazobojums par Jeti, nedz Vernulim izteikta kāda nebūt mazcienība, ko izsacītu gan varbūt agrākos laikos, kad viņš bij vēl neievērots algas cilvēks. Ikkurš saprata un domāja tagad tik to, kā iemantot šās pāras labvēlību, jo to nojauta visi, ka tās varā nu stāv it īpaši zemes meklētāju laime. Viss viņu pulks sajutās cerībā priecināts, atskaitot laikam tik Steņģeni, kurai metās arvien smagāk ap sirdi, kad bij redzējusi šās pāras lepnuma pilnos sejus. Viņa turējās gan vēl joprojām kopā ar Plīņu saimnieci, bet nejuta necik siltas dalības pie viņas prātojumiem, ka Vernulim ar Jeti esot savstarpēji aprēķini - šis centīšoties viņai iedabūt Plīņu māju, un šī par to atraušoties no viegliņā Antona un piegriezīšoties ar atzinību pie viņa, ka Jete maz kad mājā stāvot un šorīt arī agri jau izgājusi, ka šoreiz viņai esot gan cita blūze mugurā nekā tā - lielmātes dāvinātā, kas bijusi vēlēšanas dienā, bet vai šitā arī neesot turpat dabūta - tāda vien lielām puķēm, kādu citur nekur neredzot.
Pa brīdi iznāca no iekšas pagasta ziņnesis un uzaicināja iet tos iekšā, kam dēli vai brāļi kara klausībā un kas vēlas zemi dabūt.
- Nu tad tūliņ mana rinda klāt, lai nu kā! - Steņģene izsaucās un steidzās iet līdz ar dažiem citiem.
Komitejas priekšnieks izskaidroja, ka kareivjiem vai viņu piederīgiem esot pirmā rinda uz zemes dabūšanu.
Daži iegājēji spēja gan pierādīt, ka viņu tuvie piederīgie atrodas patiesi kara klausībā, un tie tika atzīmēti, bet, kas nespēja -pierādīt, tos atraidīja, un starp tādiem palika arī Steņģene.
Kad viņai vaicāja, kādā pulkā viņas dēls kalpo, tad viņa atbildēja ar jautājumu: - Vai tad es pulkas zinu? - Kad taujāja, kurā gadā dēls noņemts, atbildēja tāpat ar jautājumu: - Vai tad es gadus skaitu? - Kad pētīja, no kā tad viņa zinot, ka dēls pavisam esot kara klausībā, tad deva atbildi joprojām ar jautājumu: - Kur tad viņš citur var būt? - Vēl komiteja, gribēdama kaut kā palīdzēt (ko vēlējās īpaši Linums), ievaicājās, vai viņš neesot aizgājis kādā citā darbā, arī tad neatbildēja citādi kā vienīgi ar jautājumu: - Kādā citā darbā tad viņš var būt aizgājis? - Komiteja pārliecinājās, ka veltīgi dzīties pēc pareizās atbildes, un sacīja:
- No tevis mēs dzirdam tikai jautājumus pretī par atbildēm, bet tavi jautājumi jāatbild tev pašai, nevis mums, un ar to tava rinda beigta.
- Ko tu, nabaga cilvēks, domāsi darīt? - Steņģene iziedama izsaucās bēdīgā balsī. - Nemāki tu pa prātam izrunāt, nelīdz tev ne apsolītā pirmā rinda, ne nekas. Tukšā bijis, tukšā paliec, vairāk nekā.
Daži nosmējās, viņai izejot.
Atkal pa brīdi ziņnesis aicināja iet iekšā tos, kam no muižas ņemtas nomas mājas un kas vēloties tās paturēt. Atkal krietns pulks sabruka iekšā - tur vidū bij no jauna Steņģene, tāļāk Augura māte un Plīņu saimniece.
Pirmā runa šoreiz nāca par Plīņu māju, uz kuru Jete pasteidzās pirmā pieteikties; tad Laķis pieteica abu Lūru meitu tiesības kā viņu aizbildnis un beidzot arī tagadējā Plīņu saimniece.
Augura māte pieteicās uz viņas līdzšinējo Ezermuižiņas daļu, bet Steņģene uz visu Ezermuižiņu. Pēc tam uz citām vietām uzdevās krietni gara rinda.
Steņģenei bij savādi ap sirdi, redzot viņas agrāko neizprotamo puisi, kuru viņa bij nereti urdījusi, sēžam tagad komitejas priekšnieka krēslā un izturamies pret viņu. ar nicinošu lepnumu. Viņa šķitās redzējusi Vernuli pat ļaunīgi pasmīnam, kad bij pieteikusies uz visu Ezermuižiņu. Atcerējās viņa ar baigām šausmām arī pret Vernuli pie tiesas izsacītos apvainojumus un goda aizskārumus, kas arī, protams, nav vis aizmirsti, nedz piedoti.
Skolas biedri un agrāko laiku draugi, Linums ar Vernuli, sanāca asā sadursmē jau šaī pirmā komitejas sēdē, apspriežot jautājumus, kam piešķirt Plīņu mājas. Pirms šā jautājuma iekustināšanas Linums aizrādīja, ka, viņus apspriežot, sēdē nevar piedalīties tie, kas paši ir šaī lietā sacensoņi kā Laķis ar sekretērieti. Tiem vajagot būt tikmēr ārpus komitejas sēžu telpas.
Vernulis bij gan pilnam ar mieru, ka jāiziet Laķim, bet ne sekretērietei, kuras amats dodot viņai tiesību būt klāt visās sēdēs. Bet Linums aizrādīja, ka šaī gadījumā viņa, kur viņai savlabuma jautājums stāvot augstāk un arī, protams, vistuvāk, nevarot būt ne tikvien sēdes dalībā, bet arī jo mazāk vēl kā protokola rakstītāja par Plīņu mājas piešķiršanu šim vai tam no prasītājiem.
Vernulim un jo vairāk pašai Jetei šis priekšlikums bij kā skabarga acīs, bet apgāzt un atraidīt viņu kā nepareizu nevarēja būt iespējams. Un, kad turklāt kļuva nomanāms, ka komitejas locekļu vairākums ir ar noteiktību Linuma domās, tad Vernulim pret visu prātu bij ar pretošanos jāatkāpjas. Balsot liekot pret šo jautājumu, viņš neparedzēja nekā laba priekš Jetes un priekš sevis, jo nebij ko šaubīties, ka pārbalsojums nāks, tālab likās beidzot pieņemam Linuma priekšlikumu ar labu prātu, lai gan iekšēji bij otrādi. Laķis, paaicināts uz iziešanu, paklausīja tūliņ, bet ne tā Jete. Viņa kavējās, lepojās un žēlojās par viņas tiesību aizskaršanu. Bet nelīdzēja taču tas viss nekā, un vispēdīgi arī viņai bij jāatstāj uz brīdi sēdes telpa.
Par sekretērietes vietas izpildītāju priekš šā sprieduma izvēlēja ar zīmītēm Linumu, kas arī Vernulim nebij pa prātam, bet darīt nekā nevarēja.
Komitejā nu cēlās jautājums: uz kāda pamata atzīt vai atraidīt šos pieteicējos uz Plīņu māju? Tur priekšnieks aizrādīja, ka bez ierunas sekretērietei jau viņas krietnās izglītības dēļ vien pienākoties priekšroka. Bet Linums to atspēkoja, sacīdams, ka izglītības jautājums neesot tiesības piešķīrējs uz zemes dabūšanu, bet to dodot nopelni kara klausībā un kaut kura zemes gabala ilggadīga lietošana nomas ziņā.
- Un turklāt šiem visiem savas tiesības vēl pilnīgi jāpierāda, ko nav vēl neviens darījis, - Linums piemetināja.
Vernulis, nojauzdams, ka Jetei nekādu pierādījumu nav; ieteica izspriest tāpat uz tā pamata, kā dzirdēts stāstām muti no mutes.
- Jo,- tā viņš pabeidza, - tas liedzams nav, ka sekretērietes vecvecāki valdījuši Plīņus pirms Lūra meitu vecākiem.
- Ar to vien nepietiek, - tā Linums atkal, - jo pierādījumu raksti liekami klāt pie sprieduma, citādi augstākās iestādes atraidīs.
- Tādi pierādījumi nezin vai kam no viņiem pavisam būs? - Vernulis izsacīja. - Un tad jāatraida visi līdz pierādījumu pienešanai vai arī pavisam.
- Protams gan, bet tik līdz nākošai komitejas sēdei, - Linums piebalsoja.
- Nu tad lai nāk visi trīs iekšā! - Vernulis sauca ziņnesim. - Jāvaicā taču ir, lai dzirdam, ko atbild.
Uz to ienāca atkal Jete, Laķis un Plīņu saimniece.
- Sekretēriete, kādi jums ir pierādījumi, ka jūsu vecvecāki tad un tad, tik un tik ilgus gadus valdījuši kā nomnieki Plīņu māju? - priekšnieks vaicāja.
Jete pie šā laikam negaidītā jautājuma drusku tā kā apmulsa, bet tad par brīdi runāja sekoši:
- Man nav citu pierādījumu kā tik dzirdējumi bērnībā no vecākiem, ka viņu vecāki Plīņos ilgi dzīvojuši, bet muižas valde viņus izlikusi, kad nevarējuši spēt izpildīt augsto nomas kalpojumu un nopildīt visu nodevu; vēlākos laikos to pašu dzirdēju arī no citiem veciem cilvēkiem. Un varbūt šepat Laķis var liecināt, ka tas patiesība, ja tik to pēc taisnības dara.
- Kāds iemesls tev, Jete, šaubīties par manu liecināšanu pēc taisnības? - Laķis jautāja. - Vai tu esi no manis dzirdējusi kādu netaisnu liecību?
- Netaisnas liecības gan dzirdējusi neesmu, - Jete atteica, drusku iztrūkusies, - bet Plīņu māju tu gribi atraut man un atdot tiem Lūru meiteņiem.
- Ne es esmu Plīņu mājas atdevējs kaut kam citam, nedz viņas atrāvējs tev, kā tu saki, bet esmu tik bāra bērnu tiesību aizstāvētājs, nedzīdamies pēc tā, kas pienākas kaut kam citam, kā vien pēc tā, uz ko tiesība šiem bērniem, - Laķis izskaidroja. - Uz citu tiesībām - un vēl netaisnā ceļā sasniedzamām - es negribu viņu tiesību dibināt, bet tik uz viņu pašu taisnīgām prasībām. Un pie netaisnas liecināšanas manis nedabūtu neviens - ne tik par Plīņu māju, ja viņa caur netaisnu liecību būtu sasniedzama, bet arī ne par tūkstoš pasaulēm. Nekam neesmu solījies iet par liecinieku, bet, kad kāds sauc, tad arī neliedzos, tikai neļauju šaubīties par manu taisnības apziņu. Tu pati, Jete, aizrādīji uz mani kā uz liecinieku, tik vien pieliki apvainojošu apšaubības vārdu klāt. Ja nu tu par mani nešaubies un vēlies, lai es liecinu, tad to darīšu.
- Nešaubos un lūdzu liecināt, - Jete atbildēja mazliet tā kā pazemota.
- Ka sekretērietes vecāki Plīņus ir valdījuši ilgiem gadiem, tā ir neapgāžama patiesība, - Laķis uzsāka. - Pats es viņus jaunībā redzēju tur grūti pūlējamies, bet cauri netiekam, jo bij vēl grūtie klausības laiki ar dažādām nodevām un nemitīgu darbos braukšanu pie muižas lauku apstrādāšanas.
No komitejas puses Laķim tika vaicāts, vai esot zināms arī, kad tie Plīņos iegājuši un kad izgājuši jeb cik ilgi to māju valdījuši.
Laķis uz to atbildēja, ka iesākums viņam zināms neesot, bet beigumu varot gan droši izrēķināt.
- Man šepat, - tā viņš sacīja, - ir saglabāti un pie rokas visi Lūra laika kvīti par kalpojumiem, nodevām un vēlāku laiku naudas nomas maksājumiem Plīņu dzīves laikā. Lūrs tos visus ir saglabājis. Pietrūkst tik paša pēdējā, kura viņš nedabūja saņemt, jo muiža piedzina pēdējo maksājumu pēc viņa nāves ar izķīlājumu. - To liecinājis, viņš pasniedza komitejai papīru vīkstoliņu, sacīdams tāļāk: - Kad ņemsat pirmo Lūra kvītu un pēc gada skaitļa celsat vienu gadu atpakaļ, tad tas bez misēkļa būs pēdējais gads bijis sekretērietes vecvecākiem Plīņos. Turpretī iesākuma gads gan laikam paliks nezināms. Tomēr no atmiņas varu liecināt, ka viņi tur par divdesmit gadiem mazāk nav dzīvojuši, bet drīzāk gan vairāk. Kad aizgāju kara klausībā, tad jau viņi tur dažus gadus bij nodzīvojuši. Ja vajadzīgs otras liecības vēl, tad varētu vaicāt Augura māti. Viņa ir dzīvojusi visu mūžu šepat un var būt, ka zina dažās lietās kaut ko tuvāk. Tāda ir mana liecība. Bet pieminu, ka sekretērietes vecvecākiem bij arī pušelnieks Graustiņš, un viņa dēla dēls jūrnieks Vilis Graustiņš arī meklējot tiesības uz Plīņu mājas dabūšanu jel pa daļai.
Jetei bij drusku kā brīnums, dzirdot Laķi tik taisnīgi liecinām, ko viņa nemūžam nebij domājusi. Viņa gaidīja drīzāk dzirdēt tik nedraudzīgus vārdus pret sevi, kā to atminējās citās lietās piedzīvojusi, bet šoreiz no tā ne vēsts. Viņai cēlās gandrīz domas, kā šim cilvēkam divējāda daba.
Pēc Laķa aizrādījuma komiteja aicināja arī Augura māti - dzirdēt viņas liecību šaī pašā lietā. Šī liecība saskanēja vispāri ar Laķa liecību, un ar to pabeidzās pierādījumi Jetes labā uz Plīņu māju.
Pēc tam komiteja vaicāja Laķim, ar ko viņš pierādot savu aizbildāmo bāreņu tiesības uz Plīņu dabūšanu. Viņš aizrādīja tik uz iesniegtiem kvītiem un piebilda, ka neturot par vajadzīgu meklēt vēl vairāk pierādījumu.
Toreizējā Plīņu saimniece, kā trešā no pieteicējiemies, nespēja rādīt nekādu citu tiesību kā vien to, ka viņa tagad valdot Plīņus.
Komiteja vaicāja, vai pieteicējies vēloties vēl ko sacīt. Uz to Jete steidzīgi atsaucās, ka tiesība uz visas Plīņu mājas dabūšanu piederot tik viņai. Laķis, to dzirdēdams, sacīja:
- Ja netiktu izteikts no mums trim nekas, tad nesacītu es arī nekā un atļautos komitejas izspriešanai; bet, kad sekretēriete grib visu Plīņu māju tikai sev, tad to pašu saku es arī kā bāreņu aizstāvētājs priekš Lūru meitām. Tad es atzīstu tāpat, ka viņām vien ir tiesība dabūt Plīņu māju, jo viņu vecāki ir bez tam pēdējie, kas Plīņos nodzīvojuši ilgus gadus.
Plīņu saimniece sacīja to pašu, ko Laķis, un piezīmēja, ka viņa šo māju valdot jau desmito gadu un turot to par piespriežamu viņai uz īpašuma tiesību pamata.
Visi pieteicējies izgāja, un komiteja sāka apspriest šo grūti izšķiramo lietu. Tikpat Jetes, kā Lūru meitu tiesības atzina vienprātīgi par pierādītām, bet izspriešanas jautājumā izcēlās liela domu dažādība. Vieni gribēja piešķirt visu māju tik Lūru meitām, otri, kuru priekšgalā īpaši Vernulis, Jetei vien, un bij arī daži, kas gribēja atzīt tik patreizējo saimnieci par īpašnieci. Vernulis uzrādīja sevišķi uz to, cik liela nozīme pagastā varot būt tādai mājas īpašniecei, kāda esot sekretēriete. Viņa varot lieliski veicināt krietnu audzināšanu, īpaši pie meitenēm, kā jaunatnes pulciņu vadītāja ar gaismojošiem priekšlasījumiem un visvisādiem teicamiem jaunlaiku dzīves paraugiem. Bet daudzi citi par to visu kratīja tik galvas.
Kas rādījās pa šo ceļu nesasniedzams, to nu priekšnieks gribēja sasniegt caur labprātīgu vienošanos ar Laķi, ka tas Jetes labā atkāptos no savām prasībām, bet par Plīņu patreizējo saimnieci nelikdamies daudz vērojot. Viņš lika pasaukt Laķi un tam sacīja sekošo:
- Tagad patlaban ir iesākušies citi laiki un nāks daudz kas pārgrozāms. Arī bērnu audzināšana jādibina pavisam uz citādiem pamatiem nekā līdz šim. Vecākiem un aizbildņiem tur noteikšana vairs nebūs, bet valdība ņems visu savās rokās. Tas pats tad notiks arī ar tām Lūru meitenēm, īpaši ar jaunāko, kura pašlaik vēl skolas gados, lai pārāk veclaicīgā audzināšana nenospiež bērnam spirgtā gara kā kāds slogs uz pavasara asniņa. Jūs paši art esat augstā vecumā, kad cilvēkam vispāri audzināšanas darbs metas jau grūts un arvien nav piemērots vairs laika gājumam, laika prasībām, - vai tad jūs nebūtu mierā vienoties ar sekretērieti, ka viņa uzņemtos gādāt par Lūru meiteņu izglītību un arī audzināšanu, cik tā vēl vajadzīga, un nestāvēt pretī, ka Plīņu māja pāriet uz viņas vārda, nodrošinot jums tagadējo dzīvokli turpat līdz mūža galam un tām audzēknēm abām arī, cik tāļu tas vajadzīgs? Tad savas vecuma dienas jums būs mierīgas, bez raizēm un rūpēm un aizbildāmie bērni apgaismoti un attīstīti brīvā nākamu laiku garā - vai tā nevienosaties?
- Tādā ziņā gan varu būt mierā, ja Plīņus dala starp sekretērieti un Lūru meitām un tagadējai saimniecei atvēl dzīvot uz līdzšinējās nomas līdz Lūru jaunākās meitas pilngadībai, pārdalot nomu līdzīgi abām pusēm; bet to meiteņu audzināšanas un mācīšanas nekādā ziņā nevaru atdot sekretērietes rokās, - Laķis atbildēja. - Un, ja šo bērnu audzināšana, kā tas nupat dzirdēts, ir veclaicīga un asniņu noslodzītāja, tad lai sauc papirms arī patiesību un taisnību par veclaicīgām mācībām, jo viņi ir audzināmi tikai patiesības garā un taisnības prātā.
- Bet, ja valdība ņems bērnus savā ziņā un rīcībā, ko tad jūs darīsat? - priekšnieks vaicāja.
- Ja varu grib lietot, tad lai ņem manu nabaga dzīvību arī līdz, - Laķis pašapzinīgi atbildēja. - Pēc tam tad var darīt, ko grib, tad kavēkļu vairs nebūs.
- Kā tas nu saskan? - priekšnieks vaicāja. - Pirmāk jūs liecinājāt it labi priekš sekretērietes, bet tagad viņai neuzticaties.
- Liecība dodama pēc taisnības, - Laķis atbildēja, - bet cilvēks apspriežams pēc gara.
Kad Laķis ar Jeti bij atkal projām un iesākās no jauna bezsekmīgi apspriešana par Plīņu mājas likteni, tad uz Linuma uzaicinājumu beidzot tika pieņemts Laķa priekšlikums - dalīt māju starp sekretērieti un Lūru meitām, bet patreizējai saimniecei līdz jaunākās Lūru meitas pilngadībai atstāt māju līdzšinējā nomā, kas dalāma vienlīdzīgi starp abām nākamām īpašniecības pusēm.
Tika gan iezīmēts protokolā, ka Anglijas jūrniecībā kalpojošais Vilis Graustiņš arī ar vēstuli gan pieteicies uz Plīņiem, bet bez vajadzīgiem pierādījumiem, kāpēc nav varēts viņu līdza ievērot.
Kad šo nolēmumu pasludināja dalībniecībai, tad Jete tūliņ pieteica nemieru, un pēc tam to pašu darīja arī Laķis ar Plīņu saimnieci. Abi pēdējie, protams, būtu bijuši gan mierā, ja Jete nepieteiktu pārsūdzības.
Pēc tam nāca izspriešanā Ezermuižiņas lieta, kuru komiteja paveica drīzāk un vienprātīgāk nekā Plīņu mājas lietu. Augura mātes daļu atstāja vienbalsīgi viņai pašai, bet par Steņģu pusi sprieda, ka tā atņemama Steņģiem pavisam, tāpēc ka pati - kā vīra pilnvarniece - nebijusi ar savu vien mierā, bet iekārojusi otru pusi arī. Priekšlikumu uz šādu nolēmumu cēla Vernulis kā priekšnieks. Dažiem citiem, īpaši Linumam ar Laķi, gan tas īsti pa prātam nebij, bet daudz viņi arī nepretojās, tāpēc ka arī tiem Steņģenes kāre pēc otras puses nebija pa prātam.
Nolēmumu dzirdējusi, Steņģene nobāla kā kaļķis un nejauši iesaucās:
- Vī die, vī die, tādas netaisn... nē, nē, labāk nekā, labāk nekā!
Lielā istabā viņa atdūrās uz Stērģenieka. Tas, viņas apraudājumos ievērodams, nomanīja, ka nu labi nav, tāpēc vaicāja:
- Kas nu, vui skaistā Azarmuižeiņa pogolam?
- Ej tu ellē, pag...! Nē, nē, labāk nekā, labāk nekā, viņa atsaucās un šņukstēja no jauna.
- Tī joū bej lamošanās! - Stērģenieks priecīgi iesaucās. - Tū as viņai naškinkūšu na par kū, loi vui valns par stenderi palīk! Tuluk, Rempi, jūs dzirdit!
- Ko nu par nedzirdēšanu, Jän, bräl! - Rempis atsaucās. - Kas jau sädzird dzäguz, tas sädzirdēs šito lamāšanos ar.
Plīņu saimniece kā aiz līdzjūtības piegāja pie Steņģenes, vaicādama, kas viņai kaitot.
- Ko nu, ko nu, cilvēks, - viņa atsaucās. - Kurš jau nelaimes varā ir, tam visi virsū krīt kā dunduri vājam zirgam. Tur man noņēma dzīves vietīņu, - viņa, uz iekšu rādīdama, rūgti stāstīja, - un šitie uz ikkatra vārda pakaļ, vajādama suņu vilte, - bet labāk nekā.
- Ārē, paluk, štie! - Tuluks izsaucās. - Goda amata vīrim jātiek lamātim par suņim, lei! Par šādiem vārdiem mēs žēlosimies.
- Vai tad viņa uz jums to saka? - Plīņu saimniece metās starpā. - Cik suņu nav pasaulē? Nupat dzird vēl daudzinām trakos arī.
- Uz kādim citim tad viņa, ačka, to zīmējusi? - Tuluks uzstāja.
- Kas tev bēdas, uz ko es zīmēju, - Steņģene, joprojām aiz dusmām šņukstēdama, atgaiņājās. - Pats jau tu arī lamājies - mani sauci par «ačku».
- Mūsim tas ierasts vārds, - Tuluks atteica, - tāpat kā jūsim citi, lei.
- Valns, as viņai našķinkūšu! - Stērģenieks atsaucās.
- Un vai viņa tad «škinkūs» Tulukam par «ačku» un tev par «valnu», kā nupat viņu nosauci? - Tā Plīņu saimniece pretī.
Miliči samirkšķinājās un nogāja savrup kopā apspriesties, ko darīt.
- Nebūs šoreiz nekā, - Tuluks sacīja. - Man, par nelaimi, paspruka pašam tas ierastais «ačka» un Jānim «valns», lei, kā arvienu. Tur tad būs pretruna.
- Kad varētu izsist jel pāru zeķu, - Stērģenieks vēlējās. - Mun kājas pavusam plikas.
- Un man cimdu nav nāmaz, - Remps piebilda.
- Nu, gaidīsim, vai vēl kas negadīsies pa kādim brīžim, lei, - Tuluks mierinājās ar cerību.
Komiteja neielaidās šodien citos izspriedumos, uz ko esot maz laika, bet uzaicināja pieteikties tos, kuriem zemes vēl nav, bet kuri to vēlas dabūt no Bungžu muižas zemes, un kādas kuram tiesības uz to. Tur nu sabruka iekšā pie komitejas viss lielum lielākais bars un miliči visi trīs pie paša komitejas galda. Pirmais uzsāka runāt tūliņ Stērģenieks, sacīdams:
- As nupat dziržu, ka puse nū Azarmuižeiņas asut breiva, tū tod dudīt mun - kā miličam, kos kolpuj baz nakā. - Aiz muguras dzirdēja iesaucamies:
- Trakais elles pag...! Bet nē, nē, labāk klusu.
- Tī ir lamošanās, - Stērģenieks atsaucās. - Sakait, kas lamojās! - Bet neviens nekā nesacīja. Tad, otrādi apgriezies, viņš ieraudzīja Plīņu saimnieci un uzsauca tai:
- Tu beji tī lamotājās!
- Vai tev pakausī acis, ka redzēji mani lamājamies? - viņa atcirta pretī. - Ja jau tu no dzirdēšanas būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rēgāties nevajadzētu.
- Nu tad līcinīt citi! - Stērģenieks uzaicināja, bet palika viss klusu. Tad viņš pa brītiņu bij pamanījis aiz Plīņu saimnieces pazīstamo Steņģenes sedzeni un iekliedzās! - Ak tad tu pati tī lamotājās bousi?
- Papriekšu tev bij Plīņu māte lamātājās un nu atka1 es, - Steņģene atteica. - Nezin kas būs pēc tam?
- Nu tad, valns, kā lai dabiju zināt? - Stērģenieks uzkliedza Steņģenei.
- Klausāties, kā mani lamā par «valnu», - tā Stenģene iemanījusies sāka saukt arī lieciniekus.
- Vui as tav saku, vecene? - Stērģenieks skarbi uzkliedza viņai.
- Klausāties, lamā atkal mani par «veceni», - tā Joprojām Steņģene.
Stērģenieks apgriezās pret Tuluku ar Rempi un tiem uzkliedza:
- Par licinīkim jūs mun saucatīs, Mārc ar Ondžu, bat ļurbas vīn esit! Kod jālīcina, tod gulīt kā mīgužas!
- Tur, Jän, bräl, näka navar därit, - Remps, padevīgi pieliekdamies, atteica. - Kau tu pats nālamājis papriekšu.
- Valns, Ondž, ka naīgožu po purnu! - Stērģenieks atkliedza.
- Visim nākas atbildēt par savim vārdim, lei, - Tuluks apliecināja.
Linums pie galda sačukstējās ar Vernuli, un šis paskaidroja ienākušiem to, ka šobrīd varot pieteikties tik uz Bungžu muižas zemi un tie, kam tagad še neesot nekas darāms, lai izejot. Tāpat arī miličiem piekrītot kārtības labad uzturēties lielā istabā. Uz zemes dabūšanu viņi varēšot pieteikties citu brīdi. Tad izgāja ar miličiem arī Steņģene, Plīņu saimniece un vēl dažas sievietes.
- Nakā vairs! - Stērģenieks izgājis sacīja savā nodabā. - Tī meitišķi, valni, ar palikuši gudrāki un nabeistas voirs.
Steņģene, projām taisīdamās un sedzenei stūrus uz muguras siedama, sacīja Plīņu saimniecei:
- Bēdas vien aug augumā. Kā nu šito atkal lai stāstu vīram? Viņš jau no savas puses pirmais nerunās ne vārda.
- Es gan tev, mās, labi sacīju nesniegties pēc citu daļas, - Plīņu saimniece atgādināja.
- Ko nu, ko nu, cilvēks, darīsi? Tas viss jau tā ir bijis nolikts. Sapnī jau viņlaik visu gaiši noredzēju - brillītei izkritis bij kreisās acs stikls. Tas viss uz to pašu - kreisā puse no Fzermuižiņas mana bij, kad no šās puses iet, un tā nu pagalam.