KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

XII

Ziema taisījās uz beigām. Sniegs jau zuda, strautiņi sāka čurkstēt. Dzirdēti bij jau cīruļi, redzēti melnie strazdi pie viņu būriem, un baltie pūpolīši parādījās vītolu sārtajos zaros. Saule spīdēja jau siltiem stariem pa logiem istabās, kā aicinādama cilvēkus laukā, kuri vēl nebūtu izgājuši, lai ietu raudzīt, kas jau darāms, īpaši augļu dārzos, kur vispirms var atrast, ko darīt nolūkā uz jauno vasaru.
Arī Brencis Linums, lai gan būdams bez savas zemes, tomēr kā ilggadējs piedzīvotājs bij iekopis savu augļu dārziņu saimnieka atvēlētā zemes gabaliņā un patlaban, saules siltumu sajuzdams, bij atstājis savus istabas darbus un sācis dārziņā apkasīt augļu kociņiem mizu un izgraizīt zarus kā darbu pārmaiņai, kad pie viņa piegāja citreizējais vecais Bungžu muižas klētnieks ar vārdos izsakāmu lūgumu no nabadzīgās lielmātes, ka tā vēloties, lai Linums noietu pie viņas.
Linums, darbā nemaz neapstādamies, lēnprātībā atbildēja viņam:
- Pasaki lielmātei, ka, līdzko man būs muižā kas vajadzīgs, tad tūliņ iešu turp.
Ziņas nesējs šo atbildi saprata gan uz reizes, bet, gribēdams laikam uzaicinājuma sūtītāju - lielmāti aizbildināt, sacīja, ka viņa pati jau būtu gan atnākusi, bet neesot cilvēkam par visām lietām nekāda apava kājās.
- Nu jau drīz silti laiki klāt - varēs staigāt basām kājām arī, - Linums atbildēja.
- Neieradušam staigāšana basām kājām nav vis iespējama arī vasaru, - ziņas nesējs atteica. - Tādiem cilvēkiem nav vis tik stipras kāju apakšas kā mums, zemniekiem, lai arī vai sliktāk dzīvadamiem par mums.
- Vai viņai arī tā dzīve tik slikta gan ir? - Linums vaicāja, joprojām strādādams.
- Nu tik slikta, ka it un it nekā, - viņš atbildēja un piemetināja: - Tad taī pašā lietā laikam grib arī ar jums tikties un kaut kādu labprātību lūgt.
Pēc tam vienā no nākamo silto dienu pēcpusdienām patiesi ieradās pie Linuma citreizējā Bungžu muižas «lielmāte» fon Drelern kundze ar spieķīti rokā un kaut kādiem veciem puszābakiem kājās. Lai gan viss viņas apģērbs bij pilnīgi nabadzīgs, novalkāts un trūkumu pilns, bet rādīt tas rādīja vēl zīmes no agrāko laiku turības jeb pat bagātības, netrūkstot arī iespējamās spodrības. Viņas sejs izteica ievērojami apgaismota cilvēka labsirdību un cienību bez augstprātības un acīs spīdēja dziļdomīgs dvēseles stiprums. Ar Linumu īsi apsveicinājusies, viņa uzsāka aizbildināties, sacīdama:
- Piedodat, Linuma kungs, manu pārdrošību, ka iedrošinājos lūgt jūs pie sevis; tomēr tas nenotika vis aiz augstprātības, kā izskatīties varētu, bet īpaši vien aiz apava trūkuma. Citādi jau pati būtu atnākusi agrāk, nesūtīdama jums nekāda lūguma iet turp. Šie priekš manis diezgan smagie un lielie puszābaki nav vis mani, bet pieder agrākā muižas dārznieka sievai, ko esmu izlūgusi uz šo brīdi, lai būtu iespējams atnākt pie jums. Un labi, ka vēl tos pavisam dabūju.
Linums atvainojās, uz acumirkli iziedams, bet pēc tam fon Drelern kundze uzņēma valodu no jauna, sacīdama:
- Jums jau nezināms mans bēdu liktenis nav, Linuma kungs, bet paskaidrot kaut ko tuvāk vēl varētu. Mans nomirušais vīrs un es atnācām šurp no citurienes. Viņš nopirka ar krietni lieliem parādiem Bungžu muižu. Grūt' bij maksāt parādus un viņu procentes, cauri taču spiedāmies. Bet sasirga un nomira man papirms vīrs, tad gandrīz pieaugusi meita - vienīgais bērns, pēc kam paliku še pilnīga vientule, jo tikpat mani, kā mana vīra radi, cik viņu var vēl pavisam saskaitīt, dzīvo izklaidu visvairāk pa ārzemēm un maz kas arī vēl zināmi. Pēc vīra nāves gribēju Bungžu muižu pārdot, bet apstiprināšanās uz mantniecības tiesībām vilkās bezgala ilgi un maksāja daudz naudas, līdz pēdīgi uznāca pasaules kara laiki un izpostīja pagalam muižu; karaspēki mainīdamies izlaupīja visu mantu, atstādami mani vispilnīgākā nabadzībā, kādā tagad esmu. Manu dzīvi un nodarbību gan jūs zināt, ar ko vēl dzīvību velku, iedama vasaru ravēt vai drusku ko palīdzēt dažai saimniecei, kā viņas saka, «pie mājas soļa». Ziemu peļņas darbu nav nekādu. Tad lāpu tik savas vēl par valkājamām atzīstamās vecās drēbes un, kad tās nāks pagalam, tad nezinu, ar ko segt savu kailumu. Šās briesmas jau ir iesākušās pie basām kājām. Vasaru gan kaut kā izvadīšu, bet kā glābšos nākamās ziemas aukstumā, ja vēl jādzīvo ilgāk? Dzīvokļa ziņā vēl esmu līdz šim glābta. Par laimi, citreizējā pilī ir palikusi puslīdz vesela viena maza istabiņa, kurā bēdīgi mitinos. Taisni ubagot gan vēl neesmu gājusi, jo palīdzību sniedz, cik spēj, agrākie vēl tur būdamie muižas cilvēki, lai arī paši cik grūti uzturēdamies. Bet cik ilgi tas varēs tā turpināties? Ir piegādājuši viņi arī kaut kādus krauļus kurināšanai, cik tiem iespējams, bet reti kādam ir zirgs. Pie jums es nu nāku, Linuma kungs, kā pie apgaismota un... un pacietīga... Nē, tas nebūs vis īstais vārds. Lūdzu, kā ir latviski «die Toleranz»?
- Iecietībā, «tolerant» - iecietīgs; - Linums atbildēja. - Bet šis vārds ir cēlies gan tikai jaunākā laikā.
- Nu, tad man jāsaka, ka nāku nevis pie pacietīga, kas iznāktu laikam tā kā «geduldig», bet pie iecietīga vīra, zīmējoties uz citām tautībām un citām dzīves kārtām, ar lūgumu palīdzēt man manās dzīves bēdās ar to, ka pie Bungžu muižas izdalīšanas, kura, kā dzirdu, drīz iesākšoties, tiktu ievērota un atstāta kāda daļa arī priekš manis, jo tur ir sagājusi un nogrimusi tikpat mana vīra, kā arī mana pašas peļņa un mantojums no vecākiem. Es varētu tad varbūt tādu gabaliņu izdot nomā manas nabadzīgās dzīves pabalstībai.
Linums uz to atbildēja, ka šo lietu viņš jau no sevis - bez nekāda lūguma - būtu uzskatījis par ievērības pienākumu, bet nezinot, kāds būšot panākums, jo komitejā valdot domu dažādības.
Patlaban mājas saimniece ienesa priekš abiem launagam tēju ar maizi un sviestu gan vienkāršā, bet glītā sakopojumā. Linums lūdza viešņu ņemt dalību, ko viņa arī neliedzās darīt.
Pie galda fon Drelern kundze uzsāka valodu no jauna, sacīdama:
- Šās savas nākšanas virslietu gan esmu izrunājusi ar jums latviski, bet, kā nomanījāt, nevis bez grūtībām un ne tik droši, kā domātu un kā vajadzētu. Man runājamas ir arī dažas citas lietas, kur nevarēšu izteikties vēl ne tik viegli kā priekšējā sarunā. Bet jums, Linuma kungs, kas vāciski esat mācījušies gan skolās, gan amatniecību iestādēs, gan iekšzemēs, gan ārzemju pilsētās, būs viena alga, katra valoda runājama, latviski vai vāciski. Tālab es jūs lūgtu, ka runātum no šā brīža līdz beigām mana viegluma labad vāciski. Vai būsat tā ar mieru?
- Kālab nē? - Linums atbildēja. - Pēdējos gados gan maz ir bijis izdevības vāciski runāt, bet tik daudz jau vēl pratīšu, cik vajadzīgs būs.
Latviski fon Drelern kundze bij runājusi gan skaidri, bet vienmēr tā kā visus vārdus apdomādama, vai pareizi tā ir, pie kā viņai palīdzēja viņas krietnās skolu mācības valodu ziņā; bet nu, tiekot vaļā vācu valodas strautiņam, viņas runāšana ritēt ritēja. Vispirms viņa vaicāja:
- Sakāt, Linuma kungs, - kādēļ latvieši nīd joprojām vāciešus?
- Latviešiem nav nekāda ienaida uz vāciešiem viņu vācietības dēļ, bet ir bijis tik nemiers pret muižniecību viņas lielo priekšrocību dēļ attiecībā uz citiem iedzīvotājiem un arī pret agrākām pilsētu valdēm, kas bij tikai vāciskas un vienpusīgas samērā ar citu tautību iedzīvotājiem, - Linums atbildēja. - Turklāt tas nav nosaucams par ienaidu, bet par dzīšanos pēc vienlīdzības tiesībām. Ja kādās vietās ir notikuši mantas postījumi vai pat uzbrukumi šim tam pie dzīvības, tad tādi gadījumi uzskatāmi tik par izņēmumiem un personīgām attiecībām kaut kādu netaisnību vai patvarību dēļ. Ļaužu prāts, protams, nespēj skaidri izšķirt tautību no dzīves kārtām, un, tā kā vācieši veselus septiņsimts gadus ir bijuši šejienes iedzīvotāju, mazākā nozīmē sakot, izmantotāji un visu mantu sarāvēji savās rokās, tad nav brīnums, ja tautas prātā vācietis tiek saprasts vispāri par apspiedēju jeb izsūcēju, jo tikpat kungi ir turēti par vāciešiem, kā vācieši par kungiem.
- Bet muižniecības kārta, ja jau nu ne gluži visa, tad taču lielā skaitā, īpaši pēdējos gados, ir centusies būt tik labprātīga, palīdzīga un pazemīga, cik vien domājams. Man pazīstamas vairākas muižnieces, kurām skaitos es arī līdza un kas centāmies sniegt palīdzības un labdarības, kur un kam vien var, bet arī tas viss nav pasargājis muižu no izpostīšanas. Tur rādās saprotamas kādas dziļākas naidības jūtas nekā priekšrocību tiesības vien.
- Ja vēroti tiek cilvēki atsevišķi par sevi kurš, tad, protams, atradīsies tādi visās kārtās un tāpat muižniecībā arī, par kuru šaī ziņā šolaik nav bijis patiesi ko sūdzēties; bet, kad kas zīmējas uz visu kādu kārtu citu kārtu starpā, paveidam, kā uz muižniecību viņas bijušo priekšrocību dēļ, tad izšķirība nav iespējama un jācieš visai kārtai līdza, tāpat kā arī cietusi bez izšķirības papriekšu visa nastu nesēja kārta arī, - Linums atbildēja. - Bez tam ir zināma vēsturīga patiesība, ka nereti pašiem teicamākiem pēcnākamiem jācieš par tēvu un sentēvu grēkiem.
- Bet, Linuma kungs, tās priekšrocības jau ir bijušas visas no seniem laikiem valdības dotas, un pēc zemnieku brīvlaišanas maz kas vairs atlicies, - fon Drelern kundze sacīja. -Muižnieki jau paši sev nespētu viņu ņemt.
- Kad jūs, fon Drelern kundze, atsaucaties uz to, ka valdība devusi priekšrocības, tad tur jāuzrāda tik tas, ka taisni vai aplinku šejienes vācietības rokās ir stāvējusi Krievijas valdība un viņas vara. Ko paši gribēja, to no valdības ņēma, - Linums sāka skaidrot. - Un tad, lai viņas arī būtu senos laikos valdības dotas, tad taču pašiem to priekšrocību turētājiem bij jāsaprot laiku laikiem dažas laist nost vai pārlabot, kas nekad netika darīts. Jūs sakāt gan, ka daudz tiesību nebij vairs atlicies, bet tomēr viņu patiesībā bij vēl krietni daudz un arī lielas. Vispirms no tādām pieminams landtāgs, kas sastāvēja vienīgi no muižniekiem, ne pilsoņu, ne zemnieku, ne rūpniecības priekšstāvju, ne garīdzniecības, tikai viena un pati bagātākā kārta par spriedēju visas zemes un labklājības lietās un visu nastu izdalītāja, ko vēla visvairāk uz zemnieku pleciem. Nezin vai jel kur un kādā eiropejiski iekārtotā zemē būs vēl šāda vienpusība pastāvējusi? Un vai tā nebij piemērojama laika vajadzībām, pielaižot citas kārtas arī pie apspriešanas? Velti aizrādīt, ka valdība to tā bij iecēlusi un paturēja. Ja muižniecība gribētu pielaist citas kārtas, tad valdība pretī nestāvētu. Turpretī uz nabaga zemnieka pleciem vien bij sagāzta visa ceļu bruģēšana, lai gan muižas pašas bij lielākās ceļu izbraucējas. Priekš tiltiem deva gan kokus, kuru viņiem bij bez gala un par velti. Tad atkal muižām vien piederēja krogu, brūžu, fabriku, dzirnavu, tirdzniecības, zvejas un medinieku tiesības, izmīdot vēl zemnieku druvas zirgiem un nosliedējot suņiem. Tas nu viss sakāms vēl par pašiem jaunākiem laikiem; bet šausmas jau ir runāt un domāt par agrākiem, kur pastāvēja briesmīgie miesas sodi pēc muižnieku iegribas un patikas, kur mātes aicinātas dažā muižā pie kucēnu zīdīšanas, kur dārzos dažiem vīriešiem bijis jāmetas četriski par soliem, lai kungi var kāpt uz mugurām, kā aizsniegtu koku augļus, kur muižās nezin kāda pārpilnība, bet zemnieku latviešu sētās skarbākais bads, plikums un visa trūcība. Pat jaunākā laikā neilgi pirms pasaules kara nodokļu uzlikšanas labad izdarītais zemes un ēku novērtējums starp muižniekiem un zemniekiem ir stipri nesamērīgs. Un tad pilsētu dzīvē - kāda tur ir bijusi latviešiem tiesība? Vai varēja, īpaši kāda latviešu meitene, iekļūt kādās augstākās vācu skolās? Un, ja kāda iekļuva, tad tā bij tik par izsmieklu izsmalcinātām vācu jaunavām. Priekš vācietības bij gādāts viss, vai skolas, vai patversmes, vai teātri, bet priekš latvieša nekas, kamēr nebij izcīnīts ievēlēt pilsētu valdēs jel dažus latviešu tautības vietniekus. Uz laukiem cēla, latvieši paši savas pagastmājas un skolas, kur no muižām reti kad kāda palīdzība nāca. Tie zemes gabaliņi, ko muižas priekš skolām devušas, bij dodami pēc valdības pavēles. Un vispāri līdz šim pašam laikam vācieša nav uzskatījuši latviešus par sevis līdzīgiem, ja arī daudzi no tiem būtu mācībās par viņiem pārāki. Kad Tērbatas augstskolā cēlās pirmā latviešu studentu sabiedrība, tad īpaši vācu muižnieku un citu bagāto kārtu dēli bij apņēmušies viņu iznicināt divkaujās, sajuzdamies esot varbūt izveicīgāki rīkotājies ar zobeniem, bet pastāvēja, par brīnumu, stipri šie no viņiem nonievātie zemnieku puikas. Un vispēdīgi jāaizrāda, ka šejienes muižnieki, lai arī viņu starpā netrūka īsti prātīgu vīru ar gaišiem ieskatiem, tad tomēr laikam bezmaz visi turējās pie tā smieklīgā iedaudzinājuma, ka viņiem citādas - īpaši zilas un nevis sarkanas asinis kā zemām kārtām, it kā kad viņi vieni paši būtu sevišķi radīti un nevis kopā ar visiem citiem cilvēkiem. Un vai jums, fon Drelern kundze, arī nav tāda ticība? Kad tik es jūs netīši neapvainoju šaī ziņā? -To vaicādams, Linums viegli pasmīnēja un pabeidza savu runu.
Pasmējās arī fon Drelern kundze un sacīja: - Neesmu vis tik plānprātīga, ka tādām murgu melšām ticētu, lai arī zinu, ka daudzi tām tic. Lai nu tie nieki kur būdami, bet vai vāciešiem pie latviešu kultūras un turības pacelšanas nekādu nopelnu nav, kā no jūsu runas izklausās? - viņa vaicāja. - Visas zīmes taču rāda, vismaz pie apgaismotākās tautas daļas, ka vācu kultūras iespaids ir to vadījis. Bez tam paši latvieši arī atzīst, ka ir darbojušies vairāki vācu tautības vīri priekš latviešiem, sanākdami tāpēc pat sadursmē ar saviem līdztautiešiem.
- Ka darbojies ir vācu apgaismības spēks pie latviešiem, kaut arī aplinku, to neliegsim, - Linums atteica, - bet to iespējusi uzņemt pašu latviešu atjautīga daba pat gandrīz lielākā mērā, nekā gribēts to viņai sniegt un novēlēt, kamēr vāciešu gādība salīdzināma tik ar saimnieka gādību par savu saimi, lai tai būtu spēks un darba prieks. Bet daudz tāļāk laist arī gan vis nē, lai neizaug pārāk lieli, ka nevar vairs valdīt. Jānožēlo arī gan ir dažu tagadējo muižnieku liktenis, ka tiem bijis jāpaliek uz reizes bez nekā. Īsta taisnība tā gan nav, bet tāds mēdz būt pasaulē lielsaimniecību liktenis, kad paši pie laika nav pratuši sadalīt mazākiem gabaliem, lai tiek tiem arī, kam nav nekā.
- Bez savas taisnības, Linuma kungs, nav gan jūsu domas arī, - fon Drelern kundze, brītiņu padomājusi, sāka runāt, - un par viņām varētu paprātot gan garāk, bet nedrīkstu jums ilgāk jūsu laika laupīt, kad turklāt man ir vēl kāda trešā lieta, jums ko lūgt. Mana vīra un mans grāmatu krājums līdz ar citu mantu un pašu muižu kara laikos ir iznīcināts, bet man bez gara barības rakstniecības - iztikt ir pārāk neierasts grūtums un tukšums dzīvē, kur jāsavieno ar miesīgo nabadzību arī gara baudas nabadzība. Kad jel no pēdējās var izsargāties, tad puse no nabadzības smaguma atkrīt. Man nav iespējams nekā nopirkt, un, cik zinu, tad pēc izvēles šolaik rakstniecība nemaz nav dabūjama, ja tik kādi atlikumi. Jūs jau nu paredzat gan, uz kurieni es domāju savu nabadzības laiviņu arī šaī ziņā stūrēt. Gan zinu, ka krietns grāmatnieks ne labprāt no savām rokām grāmatas laiž, bet gribēju iedrošināties lūgt, ka ar mani šaī ziņā jūs darītu izņēmumu un dotu man pa grāmatai līdza šad un tad. Drīkstu cerēt, ka nešaubīsaties taī ziņā, ka es grāmatas pratīšu glabāt un arī rūpīgi gādāt atpakaļ.
- Neliegtos gan, fon Drelern kundze, to darīt, ja man būtu kas no rakstniecības jūsu gaumai piemērojams, - Linums domādams sacīja, - bet lieta tāda, ka vieglās jeb tā saucamās laika kavēkļam nodomātās dāmu rakstniecības man tikpat kā nemaz nav.
- Nu tad vismaz šoreiz tas var būt taisni tā, kā vajadzīgs, - fon Drelern kundze kā iepriecināta atsaucās, - jo šaī ziņā es atšķiros no vispārīgās dāmu pasaules, ka neesmu vieglās un seklās rakstniecības meklētāja.
- Tad saprotams, ka jūs mīlat zinātnisku rakstniecību, - Linums sacīja, - bet kuras zinātnes jūs visvairāk pievelk?
- Savu virsskolotājas eksāmenu priekš augstākām meitu skolām noturēju vēsturē, - fon Drelern kundze atbildēja, - bet lasu tikpat labprāt arī prātniecības rakstus, dabas ziņas un tautu aprakstus, tāpat augstākās daiļliteratūras klasiskos darbus. Mans uzskats uz rakstniecību samērā ar cilvēka mūža īsumu ir tāds, ka jālasa tikai, kas viskrietnāks, jo tādu rakstu arī tik milzum daudz, ka grēks pret mūža īsumu, ja to pavadītu ar kaut kādu vidišķu vai zemāku pakāpņu gara barību. Bet šoreiz gan es vēlētos lūgt, cik vairāk iespējams, no mana galvenā priekšmeta no vēstures. Savos skolotājas gados, strādādama pie augstākām klasēm, es kādu laiku nodarbojos stipri ar to, cik un kādi asiņaini briesmu darbi ir darīti laicīgu valdību maiņās jeb apvērsumos un kādi ticības niknumā. No manām salīdzināšanas lekcijām man bij sakrājies rokrakstu krājums priekš krietni bieza sējuma, un jau domāju izdot to klajā viegli saprotamā stāstījuma veidā, bij arī zināms izdevējs. Bet, kāda jau mēdz būt mūsu sievietišķā likteņa gaita, - precības lieta, ģimenes rūpes un raizes pēc tam apturēja visu darbu un izjauca visus nodomus. Cerēju gan vēl tikpat pēc vīra, kā pēc meitas nāves, it kā bēdas remdējot un drūmās domas izgaisinot, uzņemt sakārtošanas darbus no jauna un atstāt gatavu rokrakstu nākotnei, bet tas pats kara laiks aprija līdz ar visu citu arī šo rokrakstu krājumu. Tālab lūdzu, Linuma kungs, ko jūs varētu man dot no plašākām vēstures grāmatām?
- Vienīgi Vēbera lielā vēsture pilnīgā sastāvā var tikt jūsu rīcībai atvēlēta, - Linums sacīja. - Ir dažas citas, mazākas arī, bet tās nespēs kalpot jūsu vajadzībai.
- Nu tad paldies, - fon Drelern kundze pateicās. - Ar to man pietiek, - to sacījusi, viņa taisījās celties.
- Lūdzu, pasēdaties vēl brītiņu, - Linums teica. - Es vēlētos zināt, kur jūsu dzimtene un kur jūs turējāt savu virsskolotājas eksāmenu, fon Drelern kundze.
- Esmu dzimusi berlīniete un eksāmenu turēju turpat pie Berlīnes augstskolas, - fon Drelern kundze sāka stāstīt. - Ai, mīļā bērnība un jaukā jaunība! Pēc aiziešanas no dzimtenes nav viņa vairs redzēta. Stāv prātā vēl tikai daudz dārgu atmiņu, bet viņas arī dien' no dienas dziest, attālinās un top vienumēr it kā miglainākas. Taču ir dažas arī, kas paliek gaišas. Tā starp citām tādām atminos redzējusi kā bērns tur arī pasaulslaveno dabas zinātņu milzi Aleksandru Humboltu un arī dzirdējusi viņu runājam. Tēvs mani ņēma līdz uz vienu no Humbolta pēdējiem priekšlasījumiem, sacīdams, lai ievērojot šito veco kungu priekš visa mūža, jo nezin vai viņu otrreiz vēl redzēt dabūšot. Viņa rakstus gan varēšot lasīt, paturot viņu pašu gaiši prātā. Un tā arī notika. Pēc kāda laika dzirdēja visus daudz runājam par Humbolta nomiršanu. Vēlākos laikos tik dabūju atzīt, cik teicama ir šāda vecāku gādība par bērnu gara modinājumu mazatnē. Ja tēvs nebūtu mani vedis Humboltu redzēt un dzirdēt, tad nezin vai es būtu; vismaz ar tādu vērību, lasījusi gudrību pilnos Humbolta rakstus un it īpaši viņa pasaulslaveno grāmatu «Kosmoss». Bet nu gan, Linuma kungs, man vispēdīgi jāatlūdzas un jādod jums miers, kad vien tik dabūju to, kas no jums laipni solīts. - To sacījusi, viņa uzcēlās, pateikdamās par launagu.
- Jā, tūliņ būs, - Linums atsaucās un, atslēgas paņēmis, piegāja pie sava lielā divdurvju skapja, kas stāvēja pa daļai kā sienas nozīmē starp darba telpu un dzīvojamo daļu. Skapjam atveroties, viņš parādījās pilns skaistām, dārgām grāmatām.
- Lūdzu dot no Vēbera vēstures to sējumu, kur aprakstīts Francijas lielais apvērsums jeb dumpis, - fon Drelern kundze sacīja, pieiedama arī pie skapja.
Kamēr Linums izmeklēja to sējumu ar attiecīgo saturu, tikmēr viņa lasīja zeltītos grāmatu virsrakstus uz sējumu mugurām. Brītiņu tā skatījusies, viņa izsaucās: - Še sakopots daudz dārgu mantu ar sapratīgu izvēli.
Linums pa to starpu bij izņēmis vajadzīgo grāmatu, ietina to papīrā un pasniedza tad viešņai, sacīdams:
- Še ir tas sējums, kuru jūs vēlaties.
- Pateicos! - fon Drelern kundze saņemdama sacīja. - Bet cik ilgi drīkstu paturēt?
- Pēc vajadzības, - bij atbilde.
- Nu labi! - viņa atteica. - Bet turpmāk lūgšu tos sējumus, sākot ar kristīto vajājumiem senā Romas valsti, tad ar turku briesmu darbiem pie kristītiem pēc Muhameda laika, tāļāk ar inkvizīciju, ar Stokholmas asiņu plūdiem, ar Albas hercogu darbiem Briselē, ar Parīzes asiņu kāzām, ar Kromvela laiku Anglijā un ticības kariem Vācijā un vēl dažus citus, ja jums tik neapniks tāda kalpojumu rinda. Es vēlētos salīdzināt agrākos tādus briesmu laikus ar tagadējiem Krievijā.
Viešņu izvadīdams, Linums deva tai padomu zemes dabūšanas jeb paturēšanas labad, puslīdz pa ceļam uz māju ejot, iegriezties arī pie vecā Laķa, kuram komitejā diezgan ievērojama iespēja esot.
- To esmu domājusi arī jau no sevis, - viņa atbildēja, - un griezīšu savus smagos soļus tūliņ turp. Viņš jau man pazīstams kā patiesīgs cilvēks arī no tiem gadiem, kad pēc atnākšanas no dienesta dzīvoja muižā manam vīram par vecāko puisi. - To sacījusi, viņa pateikdamās atvadījās un aizgāja ar spieķīti rokā un grāmatu padusē, smago apavi ar grūtumu cilādama.
Laķis bij patlaban pārnācis mājā todien sestdienas pēcpusdienā no skolas, pārnesdams savu Katrēnu pār dažiem pavasara plūdu ūdeņiem un atvezdams mājā, kad pie viņa ienāca lielmāte, krietni piekususi, būdama ceļā no Linuma uz māju. Daudz vis Laķis par šo viešņu neiztrūkās, zinādams arī itin labi viņas bēdu likteni. Ar savu ierasto goddevību viņš sasveicinājās, padeva krēslu un lūdza piesēsties, sacīdams:
- Tad taču reiz lielmāte iedomājusi uzmeklēt arī mani, savu agrāko priekšpuisi, manā mazā dzīvītē.
- Es jau savā dzīvē tagad esmu vēl mazāka nekā jūs, Laķa krusttēvs, - fon Dretern kundze atbildēja, - un nāku kā pie labklājīgākā cilvēka ar lūgumu pēc gādības. Dzirdams ir, ka sākšot izdalīt mana vīra un manas agrākās Bungžu muižas zemi; bet tad nu, lūdzami, neatstājat arī manis bez zemes un bez vajadzīgām ēkām, lai tiktu man arī jel kaut kas, ar ko glābties no galējā bada. Jūs esat komitejas loceklis un varat taī lietā būt iespējīgi pēc taisnības manu prasību aizstāvēt.
- To, lielmāt, darīšu no visas sirds, cik tāļu tik sniegsies manas balss nozīme, - Laķis atbildēja. - Uz to esmu domājis jau no sevis, tik gribēju dzirdēt jūsu pašu domas, vai to pavisam vēlaties vai nē.
- Kā nu lai nevēlētos? - fon Drelern kundze atbildēja. - Jo citādi es varu tikt izraidīta ir no tās pašas nabadzīgās paspārnītes, kāda man tagad vēl ir. Un to zemes gabalu, kādu man piešķirtu, ņemtu jel dažs cilvēks, maksādams cik necik nomas manam uzturam.
- Tas viss tiesa, lielmāt, - Laķis apliecināja. - Tik tad jums jūsu prasība jāiesniedz ar rakstu, jo, kā man liktos, jūs paši taī zemes gribētāju jūklī nevēlēsaties iet komitejas priekšā. Tādas ir manas domas jūsu lietā.
- Pateicos jums par labprātību un darīšu pēc jūsu padoma, - fon Drelern kundze noteica un cēlās uz aiziešanu.
Bet Laķis lūdza mazliet pagaidīt. Tad viņš piegāja pie mātes pūra tīņa, kuru kā dārgu piemiņas mantu radiem bij licis glabāt un sargāt pa visu garo kara klausības laiku, atslēdza ļoti veclaicīgu aizkārtni, atvilka koka bulti, kuras galā karājusies aizkārtne, atcēla vāku un izņēma no turienes divus vīkstolus, papīros satītus, pienesa tos pie viešņas un sāka runāt:
- Es, lielmāt, sen jau nomanu, ka jums trūkst nepieciešamāko dzīves vajadzību, kuru jūs nespējat sev nekādi iegādāt. Ilgi esmu šaubījies, vai var uzdrošināties jums kādu visvienkāršāko palīdzību sniegt, kas nesaietas ar jūsu kārtas stāvokli un ierašām. Sen esmu novērojis, ka jums trūkst vispirms apava. Un šie zābaki, kas jums tagad kājās un nav jūsu kājām piemēroti, nevar vis būt jūsu pašu. Otrkārt - dzirdu no dažām muižas sievietēm, ka jums trūkstot pavisam gultas segas arī. Es visā savā vientiesībā un mazturībā esmu domājis un vēlējies jums palīdzēt, bet nespēju to darīt pēc jūsu kārtas. Un tomēr, kad nu arī visa jūsu dzīve ir no bēdu likteņiem nospiesta dziļi, dziļi apakš jūsu kārtas un jūs taču, kā daždien kristīgi dievbijīgs cilvēks, visu ciešat un panesat, tad domāju, ka nenopajāsat manas niecīgās, bet arī varbūt lietderīgās palīdzībiņas. Šai mazākā vīkstolā nu ir pastalu pāra, kas manas mātes jaunības laikā un arī vēlāk bij īstens goda apavs turīgākiem cilvēkiem, bet mazturīgākie gāja arī baznīcā kārklu vīzēm. Taisīdams no galvas, esmu domājis piemērot viņu lieluma apmēru jūsu kājām un ceru, ka būs izdevies. Viņas ir no dzeltenas ādas, apbadījums smalks un baltu linu auklas. Klāt esmu pielicis vienas garas, pelēkas nātnu diegu sieviešu zeķes, ko atradu vēl šepat manas mātes tīnī no viņas pūra mantām. Viņām vajaga būt pāri par simts gadu vecām, bet ir svaigas - pavisam nevalkātas. Ja nu jums nav par pretību šādu latviešu tautisko apavi uzaut un valkāt, tad lūdzu pieņemt. Vismaz vasaras laikam tas derēs. Kaut kura no muižas sievietēm jums pamācīs, kā uzaut. Tad tāļāk. Šaī otrā vīkstolā ir gultas sega - arī mantojums man no mātes. Viņa ir atstājusi turpat savā tīni divas. Viena tagad ir man, un ar to, kā paredzu, manai dzīvei pietiks, bet šo otru, lūdzu, lielmāt, ņemat jūs. Es atzīstu, ka nevienam nav lielāka vajadzība pēc tās kā jums. Glabātāji pa manu ilgo prombūtnes laiku ir zinājuši abas pasargāt no kodēm pilnīgi veselas, un šī, kas še priekš jums, ir līdz šim vēl pavisam nelietota. - Runāt pabeidzis, Laķis nu abus vīkstolus sniedza fon Drelern kundzei, kura tos saņēma, dziļi kustināta no tādas negaidītas labprātības, sacīdama turklāt, ka nebūtu to gaidījusi, dzīvodama svešas tautas vidū un piederēdama vēl pie ienīdētās dzīves kārtas.
- Lielmāt, jūsu nenīd gan neviens jūsu pašu dēļ un arī nomirušā lielkunga dēļ, - Laķis atbildēja, - bet var gan būt, ka dažs, nepazīdams jūsu labdarīgās dabas, domā greizi tās pašas no veciem laikiem ienīdētās muižnieku dzīves kārtas dēļ. Bet par to jums nav ko raizēties, jo viss iedzīvotāju daudzums jūs cienī un mīlē. Jā, bet, lielmāt, jums sanāk daudz to nesamo - pavisam trīs. Es dotu gan labprāt šo savu nebēdniecēnu līdz, lai palīdz jums nest, viņš vēl piebilda, zīmēdamies uz Katrēnu, - bet vakars tuvu, un man bail, ka netiks gaismā atpakaļ.
- Jā, tas tiesa - labāk lai paliek. Es aizstaigāšu gan pamazām viena pati, - fon Drelern kundze sacīja, saņemdama visas mantas. - Tie nesamie priekšmeti patiesībā nav arī nekādi smagie, - viņa vēl piebilda un salika vīkstolus vienā padusē, grāmatu otrā un spieķīti rokā. Katrēns, saprazdams vecā krusttēva mājienu, piesteidzās nomutēt tai savādai viešņai roku, un Laķis izgāja līdza kādu gabaliņu pavadīt, suņus atsargājot.
Laķim atpakaļ ienākot, Katrēns skrēja viņam pretī un sauca: - Redz nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt, priekš kā tu taisīji tās trešās pastalas un man nestāstīji!
- Vai es pavisam un nekad negribēju tev stāstīt? - Laķis vaicāja.
- Pavisam vis nē, bet tik citā reizē, - Katrēns atbildēja.
- Nu tad jau tā vien ir noticis, kā solīts. Bet kādēļ es tev toreiz nestāstīju, negantēn? - vecais krusttēvs atkal vaicāja, pievilkdams meiteni drusku pie sevis.
Meitene saķēra abām plaukstām vecā krusttēva roku un sacīja: - Tādēļ, lai es neizaugu ziņkārīga.
- Nuja, tad atmini gan, bet paturi to arī prātā, - vecais krusttēvs piekodināja. - Vecs sakāms vārds māca, ka tie, kas gribot vienumēr un visu izzināt, drīz paliekot veci. Vai tev arī gribas būt vecai?
- Hm! - Katrēns, galvu papurinādams, cietīgi jautājumu noraidīja, un vecais krusttēvs pasmējās.