KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

XIII

Svētdien pēc tam, kad aiz ūdeņu uzplūdumiem uz baznīcu grūt bij aizkļūt, Katrēna rinda nāca lasīt priekšpusdienā sprediķi, pie kura bez vecā krusttēva un Majas piedalījās arī mājas saimniece ar bērniem. Tad pēc pusdienas abas meitenes izprasījās iet puķēs, un vecais krusttēvs palika mājā savā dzīvoklī viens pats. Pīpīti uztaisījis, viņš vilka kuplus dūmus un domāja. Tad pa brīdi cēlās, atslēdza tīni, izņēma no turienes viegli kādā dreļļu drānā sasietu nastu, uzlika to uz galda un apsēdās no jauna. Tad ievēra adatā tumšu diegu un nolika to uz galda kopā ar savu aso kabatas nazi. Pēc tam raisīja nastu vaļā un izņēma no tās ļoti skaistu, melnu apģērba gabalu ar sarkanu krūtežu, zeltainu apkakli, puszeltainiem uzplečiem, spīdīgām, zeltītām pogām gan priekšā, gan aiz muguras un piedurkņu dūrgalos. Tas bij viņa goda mundiers, ar kuru ticis atlaists no kara klausības par ilgu, goda pilnu kalpošanu. Viņš izklāja to uz galda, aptaustīja cietai, stāvai apkaklei labās puses stūri, ņēma nazi un atārdīja ar rūpīgu uzmanību tur drusku iekšpuses šuvi, izņēma no turienes kaut ko baltu, papīriņā ietītu un nolika to uz galda. Tad ņēma adatu, aizšuva glīti atārdījumu, aptaustīja uzmanīgāki apkakles stūri kreisā pusē un paklusu pie sevis nočukstēja:
- Ir gan turpat tas arī.
Tad sasēja nastā no jauna un noglabāja tīnī atpakaļ tādā pašā kārtā savu goda apģērbu, apsēdās un tad tik tina papīriņu vajā, kur izlobījās lielākais sava laika zelta gabals piecpadsmit rubļu vērtībā. To no abām pusēm atskatīdams, viņš sevī runāja:
- Te nu ir pilna puse no manas tik ilgos gados rūpīgi sataupītās gvardijas karavīra aldziņas, dabūjot nepilnas pusotras kapeikas dienā, ko beidzot vieglākas paglabāšanas labad iemainīju bankā divos gabalos. Domāts gan bij saglabāt tos priekš savas pēdējās mūža mājas un nokļūšanas smiltainē; bet nāk arī cita liela un neatliekama vajadzība papriekšu. Otrs apkakles stūris lai paliek otrai līdzīgai vajadzībai, bet priekš sevis paša jāgādā no jauna, cik iespējams. Par Jura krustu nāca jau gan arī kādi žēlastības rublīši, bet tie nostājušies.
Pēc tam viņš izvilka kabatas grāmatiņu, izņēma no tās dažus naudas papīrus, pievienoja pie tiem pieminēto zelta gabalu, saskaitīja kopā, sazīmēja skaitli pēc skaitļa, skatīdamies arī kādā citā rēķina lapā, tad, visu atkal noglabādams, beigās sacīja:
- Vajadzēja iznākt diezgan pēc šuvējas dotā saraksta un aprēķina, ja tik varbūt netiks pilnības viņas darba algai, bet viņa jel pagaidīs, kamēr dabūs par pēdējo un vēl nepabeigto linu kūlumu.
Uztaisījis no jauna pīpīti un sēdot brītiņu pārdomājis nākamo dienu darbus un pienākumus, Laķis atkal sāka pie sevis runāt:
- Tas nu gan ir tas, ka ar naudas lietu varbūt tikšu cauri, bet kā nu būs ar iztiku? Līdz šim bij jāgādā tik viena nedēļas kule Katrēnam, bet nākamām divām nedēļām vajadzēs Majai arī un vēl trim dienām ceļa maizes pašam priekš sevis. Gādājis gan esmu, bet nu jāiet, jālūko pie laika sadalīt.
To sacījis, viņš cēlās un iegāja rokas kambarītī, kur plauktiņos bij salicis to, ko spējis iegādāt. Vispirms viņš paņēma svaigas maizes klaipu, pārgrieza to šķērsām vidū pušu ar savu aso nazi, apskatīja abus gabalus un sacīja:
- Tur viņām abām būs diezgan; es iztikšu, lūk, ar agrākās maizes doniņu.
Tad ņēma pavalgas traukus ar biezpienu un drusku sviesta, izdalīja viņu saturu pa trim mazākiem trauciņiem, ielikdams trešā no tiem - protams, priekš sevis - tik kādu mazumiņu, pēdīgi sadalīja arī vārītās gaļas gabaliņu tikai divās daļās, piebilzdams:
- Tur man nekā ko daļā iet.
Salicis plauktā pa kārtai visus trīs iztikas sadalījumus un sakopojumus, ka sajukt vairs nevar, Laķis gāja istabā atpakaļ, ņēma no pagultes laukā savus zābakus, apskatīja tos un dažādi izspaidīja, beigās noteikdams:
- Vēl nu gan šito vasaru varbūt iztikšu, bet kur tad celsies jauni? Rītdien pat jāņem garāks ceļš, un vai tik nesāks parādīties jau kāds caurumiņš apakšā?
Zābakus ar noslaucīšanu paspodrinājis, viņš tos nolika atpakaļ pagultē un pēc tam sagrieza sev ar nazi pašaudzētu tabaciņu, ko tad sabēra makā, protams, taisīdamies uz ceļu.
Patlaban pārnāca no puķošanas abas meitenes, un abām bij puķu vīkši rokās. Maja sataisīja kā prazdama no sviestenēm, melngalvītēm un citām agrām puķītēm pušķīti, ielika to glāzē ūdens un pienesa vecam krusttēvam, sacīdama:
- Še, vecais krusttēv, tev pirmie ziediņi kā pavasara sveicieni.
- Paldies, paldies, bērni! - viņš atsaucās, atkal pīpodams. - Lai tad zied jūsu tikumi arī tā, kā agri steidzas ziedēt šās puķītes pirmās pavasara dienās. Viņas gan zied, bet zied uz novītumu, turpretī cilvēku goda tikumiem jāpaliek ziedu skaistumā ne vien visu mūžu šaī saulē, bet arī uz viņu sauli, uz mūžību visvairāk. Nu, Katrēn, vai saprati?
- Nuka!
Laķis drusku pasmīnēja un pa brītiņu runāja no jauna, sacīdams:
- Bet nu, bērni, mums jāsāk domāt uz rītdienu un uz visu nākamo nedēļu vai arī vēl labi tāļāk. Vispirms ejat kambari, tur uz plaukta jums abām priekš nākamās nedēļas ir iedalīta iztika - abām gandrīz vienādi ar pusklaipa maizes katrai un ar pavalgu klāt, bet manai daļai paliek agrākās maizes doniņa ar biezpienu. Tīras drāniņas un kulītes ir turpat. Sasienat ikkatru atdalījumu pa daļām drāniņās, sabāžat kulītēs, aizsienat un saliekat lādē, lai peles netiek klāt. Pēc tam pa vakaru, Maja, aizej pie šuvējas, lai tevi nomēra, - viņa jau gan zinās. Rītu paagri iesim visi trīs projām. Katrēnu aizvedīšu skolā, ņemot drusku līkumu, tevi, Maja, - mācītājmuižā, kā jau zini, uz dievgalda mācību un pats staigāšu garāku ceļu tāļāk. Katrēn, cik ilgi vēl būs skola? Vai jau ir zināms?
- Laikam divu nedēļu, - meitene atbildēja.
- Nu, tad tā vien iznāks, kā vajaga, - vecais krusttēvs sacīja. - Abas tad tūliņ varēsat stāties savās dienesta vietās: Maja atpakaļ par vasarnieci, kur jau iesākusi, un tu, Katrēn, par ganu meitu, bet es šur tur par algādzi vai par puisi.
- Bet, mīļais, vecais krusttēv! - Maja uzsāka savā sēri skumjā balsī. - Uz ko lai es tur pie šuvējas tieku mērīta, kad nekā nav, no kā šūt? Man bēda vien ir, ka tu, par mums abām un tagad jo vairāk par mani gādādams, tik grūti nopūlējies un pats dažādu trūcību ciet. Es labāk iešu savā nabadzībā, kāda būdama, kad tik tev manis dēļ nav tik bezgala grūtumu jāuzņemas.
- Mīļais bērns, - vecais krusttēvs, sirdī kustināts, atbildēja, - cerēsim un paļausimies uz to bagāto un visžēlīgo devēju, kurš neviena neatraida un nepamet, kas tik pie viņa turas. Viņa roka nav paīsināta novērst arī mums mūsu nabadzību vai jel to mazināt.
- Tas gudri gan, - Katrēns piebalsoja.
Maja vairāk arī nerunāja un savā bērnišķā paļāvībā nomutēja vecam krusttēvam roku, taisīdamās iet, bet Katrēns ievaicājās:
- Vecais krusttēv, vai es drīkstu Majai līdza iet?
- Kad jau zini vien tā izturēties, kā pienākas, tad ej, - vecais krusttēvs atteica.
- Zināšu gan. Par to nav vis bēda, - tā Katrēns viņu nodrošināja un steidzās vīkšties Majai līdza.
- Bez vajadzības, bērni, nekur ilgāk nepaliekat, - vecais krusttēvs sauca meitenēm pakaļ. - Kad atnāksat, tad ieturēsim vakariņas.
Rītā pēc agrām brokastīm, kā jau vakarā noteikts, visi trīs izgāja. Vecais krusttēvs, sasējis abas meiteņu pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās šķērsām pār labo plecu un savu mazāko nastiņu padusē, spieķīti rokā. Meitenēm, vienai, kā otrai, bij nesamas tik dažas grāmatas. Maja izejot kāju neāva, jo ceļā, kā bij zināms, nācās brist pāra vietās pa ūdeni, kas gan nebij vairs visai auksts. Katrēnam gan vecais krusttēvs bij licis pastaliņas jau mājā uzaut, bet, pie ūdens nonākot, viņš tai uzsauca:
- Nāc sēdi uz rokas!
- Tas atkal gudri gan! - Katrēns atsaucās un, kā jau laikam daudzkārt ierasts, palecoties uzsēdās viņam uz brīvās kreisās rokas un apķērās ar savu labo roku ap kaklu, uzvirzījās un uzgrozījās pēc ērtas sēdēšanas vajadzības it kā uz kāda stipra un droša zara, kur zināms, ka kokam caur to nekāda grūtuma nav, un ar tādu seja izteiksmi, kā kad gribētu sacīt: «Ē, kas bēdas! Vai vecam krusttēvam nav spēka? Cik reizēm viņš nav nesis mani puteņu laikos nešus gan uz skolu, gan atpakaļ, kur pats arvienu sacīja, ka ceļa neesot «ne peles tecējiena», un nēsāja šepat jau gan pirmdienās, gan sestdienās turp un atpakaļ pa visu palu laiku!» Aizsniegušiem sausumu, meitene atkal jautri nolēca no vecā krusttēva rokas un staigāja kājām līdz otram ūdeņam, kur tāpat nebij bēdas par tikšanu pāri, jo droši zināja uztaisīties bez raizēm uz vecā krusttēva rokas.
Ejot uz skola pusi, Katrēns saņēma to pašu vecā krusttēva roku, uz kuras nezin cik reižu bez bēdām sēdēts, vēcināja to šurp un turp un vaicāja:
- Vecais krusttēv, uz kurienu tu iesi, kad Maju atstāsi mācītājmuižā?
- Vai tev atkal jau nāk griba drīz vecai tikt, - vecais krusttēvs vaicāja pretī, - kad steidzies visu ātri izzināt?
- Nē, nē! - meitene atraidoši atsacīja.
- Nu, tad netaujā nelaiku, - vecais krusttēvs viņu pamācīja. - Ar laiku varbūt dabūsi zināt šo manu gājienu tāpat kā viņlaik par trešām pastalām.
- Nu tad netaujāšu ar! - Katrēns, kā no ziņkārības atteicoties, izsaucās un savēcināja pāra reizes jo stipri vecā krusttēva roku.
Skolas tuvumā vecais krusttēvs lika Majai ceļmalā nosēsties un apaut kājas, kamēr viņš Katrēnu novietošot skolā. Ceļš turpmāk visgarām esot sauss, un par apava sabradāšanu vairs neesot bēdas.
Atnācis atpakaļ pie Majas, Laķis sāka raudzīt pārliecināties, vai viņas jaunās, pirmreiz uzautās un jau ziemas sākumā šai gaitai pataisītās pastalas ir pareizā lielumā. Viņš paspaidīja tām purnu galus, lūkodams, vai nav īsas vai pārāk garas, vai pirksti netiek spiesti, un dabūja zināt, ka ir taisni pašā laikā. Tad viņš sacīja pie sevis: «Tikpat lielu vajadzēs.» Nenovaldījies bij Katrēns arī vēl neatskriet kā atsveicināties, jo skola esot vēl gandrīz tukša, tomēr uz vecā krusttēva pamudinājumu griezās drīz atpakaļ.
Abi tāļāk ceļotāji soļoja klusām, nekā nerunādami. Maja ar savu kluso dabu nekad runāt neuzsāka, tāpat arī šoreiz, un vecais krusttēvs likās esot nogrimis savās domās. Mācībnieku mācītājmuižā arī vēl nebij gandrīz nekādu. Mācītājs Maju pierakstīja un viņā nopietni noskatījās. Bet, kad ienācēji abi bij atkal izgājuši, tad viņš domās pie sevis runāja: «Brīnišķīgas acis šai meitenei, kā visskaidrākie debešķīgi avoti, kur skatīties var līdz dibena dibenam un neredzēt neviena krisliņa neskaidrības.»
Tā kā līdz mācību sākšanai bij vēl ilgs laiks, tad Maja izgāja veco krusttēvu pavadīt, it kā sevi mierinādama par nezin kādām paredzamām bažām, ko arī neslēpa vecam krusttēvam. Bet viņš Maju mierināja, sacīdams:
- Tas tev, bērns, tik tāpēc tā, ka tu gandrīz kā pirmreiz esi svešā vietā un būsi citādā dzīvē nekā līdz šim, atskaitot tik skolas laiku. Bet tas jau tik uz divām nedēļām, un ar šiem jauniem apstākļiem drīz iepazīsies un apradināsies. Tik neskumsti veltīgi.
Maja jutās drusku kā mierināta. Viņa vairāk arī nekā nesacīja un ne vārda galā netaujāja, uz kurieni vecais krusttēvs ies un kad būs mājā, bet, tik no viņa atvadījusies, griezās atpakaļ.
Trešdienas vakarā ar krēslu Laķis ieradās pie šuvējas Muriņu Lates ar pirkumu paunu. Šuvēja visu izskatīja un atzina, ka viss derīgs un arī ne pārāk dārgs.
Šuvējai bij patlaban gatava vakara tēja, un viņa lūdza piesēsties tur arī Laķi, sacīdama:
- Es ilgojos kaut ko dzirdēt par savu agrāko mācības un darba vietu - apriņķa pilsētu un jūsu ceļa gaitu.
- Paldies jums, - viņš sacīja un piesēdās. - Derīgs būs gan malciņš tējas pēc gara ceļa ar maz atpūtas. - Bet tad vispirms uztaisīja savu pīpīti.
Šuvēja arī drīz piesēdās un vaicāja: - Cikos tikāt pirmdien pilsētā?
- Drusku agrāk nekā pa šo laiku, - Laķis atbildēja. - Nu, un tad otrdien pagāja laiks gandrīz līdz pusdienai, kamēr tiku galā ar sava ceļa nolūku, ar iepirkumiem. Tā no jums ieteiktā kundze bij gan laipna līdzgājēja un patiesībā visa iepirkuma izdarītāja, tikai vajadzēja gaidīt, kamēr viņai tiek vaļa. Viņa ļoti liek jums pateikties par jūsu sūtītām labdienām un sūta tādas pašas jums arī pretī.
- Pateicos ļoti par labdienām, - šuvēja priecīgi atsaucās. - Tā jau ir mana meistariene. Vai vēl spirgta, vesela?
- Jā, nekas. Valkā brilli, - Laķis, tēju iebaudīdams, atteica.
- Un tad vakar pēc pusdienas vairs atpakaļ griezties neuzstājāt? - šuvēja taujāja.
- Ja būtu, kā agrāk bij, visur ceļā naktsmājas, tad vakar varbūt pusceļa nonāktu gan atpakaļ, - Laķis teica. - Bet kur lai tagad paliek ceļinieks, naktij uznākot? Nekur nevienas naktsmājas visā piecdesmit verstu garā gabalā un tāpat tāļāk arī. Šis priekš ceļiniekiem ir lielākais šā laika posts, lai esi kājnieks vai braucējs, nekur palikt ne šim, ne tam, lai kāds negaiss, lai kāda tumsa, lai kāda klizma uz ceļa, nekur piestāties un dabūt ar nekā iztikai. Lai nu bij agrākiem pārsauktiem krogiem savs zināmais ļaunums, bet labuma vairāk. Brīva bij vismaz lielā istaba ikkatrā krogā pašam un staduls, kur patvērums arī nogurdinātam vezuma vilcējam, bet tagad nekur nekā. Neviens arī nebij spiests uz nevajadzīgiem tēriņiem, bet vajadzīgo varēja dabūt ikkurš. Ja nu caur šito būtu plītniecība novērsta, lai tad rādītu jel to labumu, bet šis netikums aug vēl lielāks citos ceļos, un tas, kas bij labs, tas izpostīts. Šaī lietā jaunie laiki ir gājuši stipri atpakaļ, salīdzinot tos ar veciem. Viss vecs derīgums pagalam, bet jauna vietā nekāda. -Pēc tam Laķis mazliet klusēja un tad runāja vēl sekoši: - Nu tad nakts bij jāpārlaiž turpat pilsētā, un iznācu šorīt diezgan laiku, bet ceļā uz māju soļi vis vairs tā neveicās kā aizejot, kājas uz beigām atspaidījās, bet pēc šitās atpūšas mājā jau gan tikšu.
- Nu tad pastāstāt, ko taī mazā pilsētā tagad labu redz, ko dzird, - šuvēja uzaicināja Laķi.
- Redzēt neredz nekāda īsta spirgtuma un prieka, - Laķis atkal uzsāka, - bet visur tik tādu kā gurdenumu, kā nedrošību. Tirgotavas patukšas, visa dzīve tik tāda kā nolaidusies, kustība maza uz ielām un gandrīz nekādu darbību. Tik arestantu iekšā vešana bij ievērojami lielāka. Taču tie ievedamie arestanti neizskatījās nemaz kā noziedznieki, bet kā godīgi cilvēki. Pērn, aizpērn ir iesākts celt vēl dažus jaunus namus, bet darbs stāv joprojām pilnīgi mierā. Stāsta, ka materiāls pārāk dārgs un pat grūti dabūjams. Strādnieki arī dārgi, bet lielākais posts pie viņiem tas, ka tie, līdzko darbus uzsākuši, drīz visi atstājoties, prasīdami neiespējami lielu algas paaugstinājumu, aiz ko dažiem darba uzņēmējiem nākoties ar zaudējumiem atmest uzsāktos darbus. Dārdzība vispāri lieliski ceļas, un peļņa samazinājas.
Stāstītājs drusku piestāja, aizkurināja no jauna savu pīpīti, tad sāka turpināt savu stāstīšanu. - Un tad tas, ko dzirdēt dzird, var caurcaurim būt vēl sliktāks par to, ko redzēt redz. Vispirms jau tā pati zemes gribēšanas un meklēšanas lieta ir sakustinājusi pārāk daudz visus prātus un sāk vest pie iekārošanas netaisnā ceļā. Mājvietas pildītas ar tiesību meklētājiem un prasītājiem ne vien no muižām, kas jau nu visas ir pamestas, bet tie, kuriem rādās, ka no muižu zemēm viņiem nepietiks, sāk sniegties jau pēc saimnieku daļiņām arī, kas paši viņas gadu desmitiem nezin kādām grūtībām gādājuši, parādos grimdami un tos procentu procentēm maksādami. Lai nu arī vēl zemes lieta kāda būdama, to, kā cerams, ar laiku savedīs kārtībā, un šis nemiers nostāsies; bet bīstamāka ir cita kustība, ko sāk dzirdēt daudzinām un kas taisās sajaukt pat valdības kārtību. Skan vispāri tāda valoda, ka laidīšot visu mantu un visus zemes īpašumus kopā, nākšot tāda valdība, kas visu, itin visu ņemšot savā ziņā, tā ka par sevi nekam nepiederēšot nekas. Visus ar uzraugiem likšot pie darbiem, valdība saņemšot visus ienākumus un ikkatram tik vien iedošot, kā tikai var dzīvību vilkt, un vairāk nekā. Valdība apņemšot visiem arī drēbes, kam vairāk nekā tās, kas mugurā, un izdalīšot tādiem, kas pavisam noplīsuši.
- Tad nu Stērģeniekam, Tulukam un Rempam laime, - šuvēja smiedamās izsaucās.
Laķis arī drusku pasmējās un stāstīja tāļāk:
- Tāpat visi darba rīki, zirgi, lopi un viss cits piederēšot valdībai. Kad nekur no mājas netiek iets, tad arī nekā nedzird, bet, kur jau kādu soli spersi tāļāk, tur daudz ko dzirdēsi un atnesīsi mājā tik nemierīgu sirdi. Kāda tad nu vairs būs dzīve, kāds kuram prieks strādāt un kāda iespēja vairot labklājību zem verdzības nastas?! Visi cilvēki zirgiem līdzīgi, atskaitot patvaļīgos uzraugu barus.
- Sākam jau dzirdēt šo to tādā pašā prātā šite arī pie mums pašiem, - šuvēja sāka stāstīt. - Nākamu svētdien būs muižas šķūnī tautas sapulce, kas laikam tādās pašās domās tiek sarīkota. Vakar jau gāja apkārt pa pagastu ziņojumi un uzaicinājumi ar piekodinājumiem cietīgi, ka nedrīkst atrauties. Dažs jau man ir sacījis acīs, ka uzrakstīšot manu šujmašīņu arī kā viskopīgu tautas mantu.
Drusku padomājusi, šuvēja runāja tāļāk:
- Bet, ja nu tā viss sajūk un sabrūk, kas tad notiks ar uzsākto zemes dalīšanu? Tad jau tā laikam netiks vairs turpināta? Es vēl nupat gribēju jūs lūgt, lai neaizmirstu manis arī, jo mans vīrs nomira no karā dabūtiem ievainojumiem, tad taču man vajadzēja tiesības būt.
- Nav jau gan domājams, ka šis pasākums ar reiz tādēļ tūliņ stāsies, - Laķis domīgi atteica. - Un, ja kam kas būs piespriests, to, ticams, vēlākos laikos ievēros, kad šitādi sajukumi pāries. Tālab sagādājat pierādījumus par vīra dienestu un par viņa nomiršanu no karā dabūtām brūcēm. Kā domāju, tad atraidīt jūs neatraidīs vis.
To sacījis, Laķis pateikdamies uzcēlās un taisījās aiz· iet, bet apdomājies vēl vaicāja:
- Pag, sakāt apmēram - cik man nāksies maksāt par šiem jūsu darbiem priekš tās mācībnieces?
Šuvēja paņēma zīmiķi un sarakstīja dažus skaitļus, tad pateica kopsummu, sacīdama klāt, ka droši noteikt vēl nevarot, jo neesot zināms, cik iziešot dažos sīkos pielikumos; tikai mazāk gan nebūšot, ja ne drusku vairāk.
- Labi gan, - Laķis sacīja, atzīdams to iznākumu par pieņemamu. - Bet vai varēsat pusi kādas nedēļas pagaidīt? Nākamās dienās man vienā vietā jābeidz linus kulstīt un tur agrāk savas algas nedabūšu kā pēc linu pārdošanas.
- Varēšu, varēšu, - bij atbilde.
- Nu labi, ar to tad manas šās reizes rūpes būs tā kā pabeigtas, - Laķis apmierināts runāja. - To, cik man rokā, es iedošu jums tūliņ, lai nav jātur prātā.
To sacīdams, viņš sameklēja naudu, cik bij, un sniedza to šuvējai. Viņa negribēja gan iepriekš ņemt, bet beidzot tomēr paņēma. Tad Laķis vēl sacīja:
- Bet iesvētīšanas dienas rītā, Muriņ kundze, atnākat to meiteni saģērbt.
- Nu labi, labi, es aiziešu un pati visu aiznesīšu, - šuvēja labsirdīgi atbildēja. - Bet pag, kurpes jūs varat ņemt tūliņ līdza.
- Lai nu paliek vien viss tepat pie jums, - Laķis atteica. - Liela smaguma jums no viņām vis nebūs.
- Vai nu smaguma pēc! - viņa atsaucās. - Bet jums vēl kas jāievēro: sūtat tad to savu audžu meitu tūliņ sestdien, kad pārnāk, šurp pie uzprova un pirmdienas rītā arī vēl.
- Jā, jā, tas vajadzīgs, - vecais atteica. - Tikai sestdien gan nebūšu agrāk mājā kā tik vakarā. Tur jābeidz tā pati linu tīrīšana, lai pirmdien vairs nav jāiet. Bet lūkošu padot šito ziņu caur saimnieci.
- Ar labvakaru!
- Jā, ar labvakaru!