KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

XIV

Pāra pirmās dienas mācībā Maja pavadīja pavisam vientulīgi un nevis vientulīgi tādēļ, ka citas meitas būtu bijušas pret viņu lepnas, bet īsi tik tādēļ vispirms, ka viņai nebij nevienas draudzenes, pat gandrīz nevienas pazīstamas starp tām. Bez tam viņa savā itin vienkāršā un arī pavecā laucinieku meitenes apģērbā izskatījās citām drusku atšķirīgi svešāka, kamēr lielākais skaits no viņām bij tērpies, piemērojoties vairāk vai mazāk pilsētnieču modēm. Lai dažas bij gan apģērbos arī vienkāršas, bet tik vienkāršas gan nevienas kā Lūru Maja, īpaši tas sakāms bij vispirms viņas apava pēc. Bez tam viņa ar savu kluso, lēno dabu arī nemeklēja sev nekādas draudzības starp citām mācībniecēm, varbūt baidīdamās, ka tās atrausies viņas vienkāršuma dēļ apģērbā vai kaunēsies ar viņu saieties. Savus vaļas brīžus viņa pavadīja pie grāmatām, lasīdama uzdotos mācības gabalus. Taču pulkā atradās arī kāda cita vientiesīgākas kārtas meita, Ruķīšu Ida, lai gan ne tik trūcīgā izskatā kā šī. Vienīgi ar šo biedreni viņai bij izdevies kādas reizes parunāties.
Bet nu negaidot un uz reizes nāca gadījums, kas pārgrozīja Majas attiecības pret citām meitām un viņas stāvokli vispāri pret visu dievgalda mācības jaunatni varbūt uz visu mūžu.
Pirmā nedēļā, kādu dienu pusdienas vaļas stundās mācības istabā dzīvojot, dažas meitas sāka nomanīt Lūra Maju kaktā gauži raudam. Citas bij tik redzējušas Augura Antonu ar viņu runājam un vairāk nekā. Starp mācībniecēm bij arī divas tāļāk skolotas meitas: Roicēnu Alvīna un Briņu Vilma. Tās abas līdzjūtīgi piegāja pie Majas un taujāja, kas viņai kaitot, ka tik gauži jāraud.
- Es pateicos par jūsu rūpēm, bet esmu tik dziļi aizskarta, ka izstāstīt nevaru, - viņa atbildēja, smagi šņukstēdama. Arī citas meitas un daži puiši sapulcējās turpat.
Tad nāca Ruķīšu Ida un stāstīja: - Es visu dzirdēju. Tur bij šitā. Pienāca pie Lūra Majas Augura Antons, gribēdams ar viņu runāt, un sauca viņu par Lūra jaunkundzi, bet viņa atteica, lai viņas tā nesaucot, jo viņa esot tik nabaga meitene un nekāda jaunkundze. Tad Augura Antons sāka viņu pierunāt, lai neklausot vairs tam vecam zaldātam, bet lai griežoties pie Jetes jaunkundzes. Viņa ņemšot šo līdz uz virspilsētu, iemācīšot smalkas ierašas un izgādāšot labu vieglas dzīves vietu. Bet Lūra Maja atteica, ka bez vecā krusttēva vēlēšanas viņa nesperšot dzīvē neviena paša soļa. Un, kad pēc tam Antons izsacīja par viņas veco krusttēvu vēl kādu lamāšanas vārdu, laikam, «kraķi», tad Maja ar īgnumu atteica, ka tas viņai esot pats riebīgākais cilvēks, kurš par viņas veco krusttēvu sakot kaut jel vienu nelabu vārdu. Uz to Augura Antons salamāja Lūra Maju par veceni, pastalnīcu, nabadzi, kas, tāda būdama, gribot tikt par Plīņu mājas īpašnieci, bet nekā nedabūšot, jo māja tikšot Jetes jaunkundzei. Maja sāka tūliņ raudāt, un Augura Antons izsteidzās ārā.
Maja bij pa to brīdi drusku jau apmierinājusies un sāka runāt: - Es nevienam neapskaužu viņa bagātības, kaut tik man ar manu nabadzību liktu mieru un viņas dēļ manis nenievātu un nelamātu. Es nevienam viņas nekrauju virsū, pati viņu nesu un nesīšu pacietīgi, nevienam ļauna vārda nesacīdama, nevienam par grūtumu negribēdama būt, bet kādēļ tad viņam vajaga mani tik visai nopulgot manas nabadzības dēļ? Es neesmu arī Plīņu mājas kārotāja un labāk atteiktos pēc viņas dzīties, ko jau sacīju arī vecam krusttēvam, jo tur ļaunumus vien paredzu, bet viņam jāgādā laikam par mazo māsu vairāk nekā vēl par mani. Man nav arī nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varētu ar savām bēdām remdēt...
- Nu, neraudi vairs, mēs būsim tev māsas, - Alvīna ar Vilmu atsaucās, un pēc tam citas tāpat: - Mēs ar, es ar, es ar, mēs ar, - un beidzot Ruķīšu Īda: - Es ar.
Tomēr Maja sāka raudāt vēl stiprāk, un citas vaicāja:
- Kādēļ nu vairs raudi? Nu jau esam visas tev māsas.
- Es jau pati, mīļās māsas, vairs nezinu, vai raudu vai smejos, vai abējādi, - viņa atteica, - un, ja raudu, tad aiz laimības. Sirdsēdas ar ātrām laimes jūtām tā sajukušas kopā, ka pati viņu izšķirt nevaru.
Kāds no puišiem izsacījās, ka ar Augura Antonu draudzība neesot vairs turama, uz ko piebalsojot atsaucās arī dažas citu puišu un meitu balsis.
- Lūdzu, nedarāt vis tā! - Maja atteica. - Es nemīlu nekādas atriebības, nedz naida prāta. Viņš aplinku man ir darījis vēl labu. Bez viņa ļaunprātības, mīļās māsas, es netiktu pie jūsu labprātības, jo pēc jūsu draudzības un mīlestības nabagot es nevarētu iet un no sevis jūs man šo dārgo mantu pretī nenestu, kā tik kad bijāt kustinātas no līdzjūtības. Tāpēc lai paliek, kā bijis, un lai viņam par to netiktu labāk nekas sacīts.
- Augura Antona arī pašlaik vairs še nav, - kāds no puišiem paziņoja, - pirmīt pēc šā notikuma viņš uzģērbies steidzīgi aizgāja.
- Nu, tad tas jo labāk, kad viņš pats saprot pie laika laisties projām, - kāds cits puisis piemetināja.
Caur šo nejaušo uztraukuma notikumu mācībnieku jaunatne bij piemirsusi pat pēcpusdienas stundu sākumu, un nebij vēl nemaz vietas solos ieņemtas, kad jau mācītājs lēnām ienāca. Alvīna ar Vilmu saķēra Maju aiz savas rokas katra un nosēdināja sev vidū. Nākamās dienās to pašu vēlējās darīt arī citas meitas pa pārām - ņemt Maju vidū, un dažas jau sev rindu uz priekšu aizrunāja. Drīz izrādījās, ka tas nenotiek vis vairs aiz līdzjūtības, jo raudas Majai tik laimīgos draudzības piedzīvojumos bij mitējušās, turpretī citas sāka sajust viņas tuvumu, viņas draudzību sev par ļoti mīļu. Bet palikt Maja palika tā pati, kas bijusi: lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga, nekādā ziņā nerādīdama sevis par vairāk ievērojamu nekā pirmējās dienās.
Alvīna un Vilma, un dažas citas turīgāku vecāku meitas, kas jau nu bij pilnīgā ziņā Majai māsas un draudzenes, lūkoja viņu aicināt kā viešņu dažbrīd ēdamās reizēs pie savas pārtikas, kura tām, zināms; bij bagātāka nekā viņai, bet Maja šaī ziņā no visām pateicīgi un pazemīgi atlūdzās, sacīdama:
- Mīļās māsas! Sirsnīgi pateikdamās, atlūdzos no šās jūsu laipnības. Es vispirms ar lielu pateicību esmu mierā pie tā, ko mīļais, vecais krusttēvs man spējis sagādāt. Un, ja es pie jums šaī ziņā viesotos, tad varētu izskatīties, it kā man tādēļ jūsu mīlestība un draudzība dārgas. Bet bezgala laimīga esmu bez nekā cita kā tik ar jūsu sirsnību uz mani.
Uz nedēļas galu ieradās mācībā gan atkal Augura Antons, bet viņam bij jājūtas tā kā no citiem atstātam; un pats viņš arī gan zināja, kāpēc tas tā.
Otrās nedēļas priekšpēdējās dienas rītā mācītājs īpaši ar dziļu nopietnību iesāka savu mācības darbu. Viņš griezās pie saviem mācībniekiem sekošos vārdos:
- Mīļie jaunekļi un jaunekles! Jūsu mācības laiks iet uz beigām. Esam pa daļai atkārtojuši jūsu skolu mācības ticības lietās, pa daļai arī būsim gājuši, cik bij varams, tāļāk, bet zināms, ka daudz vēl atlika, kas nav šaī īsā laikā paspējams bijis, kur gandrīz darba diezgan pat vai priekš visas dzīvības. Tomēr par visām lietām nevaram atstāt it īpaši viena ļoti svarīga un varbūt paša svarīgākā jautājuma neapspriesta un pamatīgi neapdomāta. Šis jautājums ir par Dieva esamību. Par šo lielo jautājumu ir spriests, rakstīts un runāts gadu tūkstošiem; spriedīs, rakstīs un runās joprojām, nedabūjot nekāda lietišķa pierādījuma ar redzēšanu, bet tik ar domu slēdzieniem, ja arī ticības jautājumu uz brīdi atstātum. Vismaz lielākam skaitam no jums būs šis mācības laiks savā ziņā kā pēdējais skolas nozīmē. Un, ja mēs viņu pabeidzam, nedabūjuši pārliecināties par šī lielā jautājuma patiesību, tad paliekam pavisam tukšā, un atstāt jūsu sirdis tādā tukšuma stāvoklī būtu bēdīgi priekš jums un man pret apziņu, jo, kam nav gaiša sajēguma par Dieva esamību, tāds cilvēks nevar arī būt ticības skaidrībā par savas dvēseles nemirstību.
Bet nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Tas nelīdzētu daudz, ja es jums tikai stāstītu no sevis, bet mums vajadzīgs savstarpēji domas izmainīt, izrunāties, apspriest vienkopīgi dažus grūtus jautājumus, izklīdināt šaubību un pārliecināties par patiesību. Jums nav jādomā paturēt pie sevis un man nesacīt savus pašu uzskatus vai arī, kas dzirdēts no citiem, kas mācīts skolās vai lasīts grāmatās. Uzskatāt mani šaī lietā it kā kādu sev līdzīgu patiesības meklētāju un vecāku draugu. Sakāt tik gluži droši visu, kas jums šai lietā zināms vai kas domāts un prātā ieņemts. Visu lūkosim apcerēt un nokļūt pie patiesības.
- Nu jūs, kā jaunākie, izsakāt savas domas un uzskatus pirmie, tad es, kā vecāks būdams, sacīšu arvienu pēc tam, - mācītājs uzsāka. - Līdz šim esam mācījušies Dievu atzīt no svētiem rakstiem. Bet sakāt - vai vēl kur citur arī var mācīties viņu atzīt un pazīt?
- Var gan - viņa darbos, - atsaucās vairākas balsis.
- Kas tad ir viņa darbi?
- Visa radība.
- Un, kad visa radība viņa darbi, kas tad ir viņš pats?
- Radītājs.
- Tas viss ir tik daba vien, - Augura Antons sacīja.
- Pieņemsim uz brīdi, ka viss ir tik daba vien, - mācītājs turpināja, - bet tad tūliņ nāk liels jautājums: kur cēlās daba?
- Viņa pati no sevis cēlusies un attīstījusies, - tā Augura Antons atkal.
- Bet vai dabā kaut kas var celties no sevis? - mācītājs jautāja. - Vai aug koki bez sēklām vai bez agrāku koku saknēm un celmiem, tāpat zāle un puķes? Vai aug labība bez sēšanas, vai rodas putniņš bez olas un zivtiņa bez ikra? Kā varēja celties no sevis bez nekā klintis, zeme, ūdeņi? Kuru radījumu, dzīvu vai nedzīvu, var apliecināt, cēlušos no sevis vien?
Atskan daudz balsu, ka nav un nevar.
- Bet Darvins taču pierāda, - Augura Antons atsaucās.
- Vai jūs šaī ziņā paši esat lasījuši Darvina rakstus? - mācītājs atkal vaicāja Antonam.
Viņš drusku tā kā pašaubījās un tad atbildēja, sacīdams: - Nē, bet esmu dzirdējis.
- Cik es Darvinu pazīstu, tad viņš runā visvairāk par dažādu sugu pārveidojumos caur sajaukšanos tikpat pie dzīvniekiem, kā pie stādiem, bet to neesmu atradis, ka viņš runātu par radījumu patstāvīgu tapšanu jeb izcelšanos caur sevi. Bez tam jaunākos laikos ir Darvinam cēlies vairāk arī ievērojamu pretinieku dažās domās. Un, ja arī kāds ievērojams zinātņu vīrs tā būtu spriedis, tad tādi spriedumi nav vis ikreiz uzskatāmi par negrozāmiem. Īpaši jau tāds spriedums nē, ja kāds gribētu sacīt, ka kaut kas radībā spēj celties no sevis bez cēloņa.
- Gaišākas sapratnes labad, ka ikkatrai lietai savs cēlonis meklējams, ikkatram padarītam darbam savs darītājs izzināms, ņemsim kādu ļoti pazīstamu parādību pielīdzinājumam un tad attiecināsim to uz dzīvības jautājumu radībā. Jūs visi nezin cik reizēm esat redzējuši stiepjamies pa dzelzceļu garas ratu rindas. Un kā tādas rindas sauc?
- Par vilcieniem, - noskan korī daudz atbilžu.
- Kas viņus velk?
- Lokomotīves.
- Un kas lokomotīves ir?
- Mašīnas.
- Kur viņas cēlušās? Vai pašas izauga?
- Nē, viņas izgatavoja fabrikās.
- Kas vadīja to izgatavošanas darbu, kāds lietpratējs?
- Mašīnu inženiers.
- Tad nu iznāk, ka lokomotīvu vai arī citu mašīnu izgatavotāji fabrikās galvenā kārtā ir inženieri. Ja arī neviena no viņiem nepazītum, tad tomēr šaubības tur nav, ka visas mašīnas cilvēku izgudrotas, cilvēku izgatavotas un cilvēku strādināmas, bet neviena nav cēlusies no sevis.
Brītiņu padomājis, mācītājs runāja tāļāk. - Bet nu jādomā, ka tik brīnum gudri cilvēki, kas māk taisīt tādas apbrīnojamas mašīnas, mācēs darīt arī daudz ko citu ļoti ievērojamu, paveidam, gādāt maizi bez tik ļoti grūtā un dārgā zemkopības darba, gādāt pienu bez grūtās un dārgais lopkopības, gādāt audeklus bez linu sēšanas jeb kokvilnas kopšanas un tādā ziņā bez ļoti grūtiem un ilgiem linkopības darbiem, gādāt vielas apaviem, kad visas ādas tik ļoti dārgas, iztaisīt pašiem malku, kad mežos viņa tik dārga, grūti sastrādājama un tāļu vedama. Un kādēļ viņi to visu un daudz ko citu līdzīgu nedara?
Uz šo jautājumu nesteidzās neviena veikla balss atbildēt, kā tas bij gan lokomotīves lietā. Pa brītiņu atskanēja tik viena balss ar vienu pašu vārdu, laikam no Vilmas:
- Nevar.
- Un kādēļ nevar tādi, kas citas tik brīnumīgas lietas var? - mācītājs pratināja tāļāk.
- To dara daba pati, - kāds no puišiem ieminējās.
- Jā, bet kas tad dara dabu pašu? Kur daba cēlās? - mācītājs spiedās arvien domās dziļāk. - Daba nevar vis būt pati sevis radītāja, bet viņa ir tik radīšanas iznākums, tāpat kā lokomotīve inženiera darba panākums. Lokomotīves taisītāju zinām, lai arī redzējuši viņa neesam, bet kur dabas darītājs un kā daba cēlās tāda, kāda viņa ir?
- To neviens nezina, - kāda meita atbildēja.
- Šī jūsu atbilde pareiza tik tad, kad viņā iepin vēl to vārdu «cilvēks». Sakārtojat to no jauna, - mācītājs aizrādīja.
Atbilde nāca no jauna šādā sastāvā:
- To neviens cilvēks nezina.
- Labi - bet kas tad zina? - tika jautāts tāļāk.
- Dievs pats, - nāca tāda kā pusnedroša atbilde.
- Un kādēļ tad Dievs? - vaicājumi virzījās arvien dziļāk.
Iestājās atkal domu brīdis.
- Tādēļ, ka viņš pats visu radījis, - kāda no meitām, laikam Alvīna, atbildēja.
- Un tādēļ, ka viņš visuzinātājs, - Maja papildināja.
- Nu labi, - mācītājs apstiprināja. - Pirmo pareizo atbildi esam aizsnieguši, bet jāaizsniedz ir arī otra: ko tad nu cilvēks spēj, un kas viņam nav spējams, salīdzinot ar to, ko inženiers varēja un kā nevar ne viņš, ne cits cilvēks?
Kad nekāda atbilde nenāca, tad mācītājs sacīja:
- Redzu, ka jums grūt' sastādīt atbildi, tāpēc atkāpsimies kādus soļus atpakaļ un ņemsim no gala. Augur, cik un kuras dabas valstis jums pazīstamas?
- Vācija, Francija un...
Alvīna un Vilma pasmējās, un Antons kautrējās tāļāk skaitīt, protams, nebūdams drošs par savu zināšanu.
- Tās valstis saucam par politiskām valstīm, - mācītājs paskaidroja, - bet, Vilma, nosaucat jūs dabas valstis.
- Minerālu valsts, stādu valsts, dzīvnieku valsts, - Vilma droši izsauca.
- Pareizi, - mācītājs apliecināja. - Bet nu sakāt kāds cits - ar kuras dabas valsts vielām inženieram bij jāstrādā?
- Ar minerālu valsts vielām, - kāds no puišiem atbildēja.
- Labi, - tā atkal mācītājs. - Bet kuras vislielākās īpašības minerālu valstij trūkst, kura pārējām divām valstīm ir, kā stādiem un dzīvniekiem?
- Dzīvības, - Maja atbildēja.
- Tā, tā, pareizi, - mācītājs izsacīja atziņu. - Nu, un kas no visa šitā beigās tad iznāk? - Kad atbilde neatskanēja, tad mācītājs atkal runāja: - Noprotu, ka jums var grūti nākties atbildi uz šo jautājumu sastādīt, tāpēc darīšu to pats. Un šī atbilde šāda: cilvēks, lai viņš cik daudz gudrību un zinātņu mācījies, nevar būt kungs pār noslēpumaino dzīvību un viņas darbību radībā.
Pa brītiņu mācītājs runāja tāļāk:
- Cilvēkam ir jauts daudz ko darīt ar dabas jeb radības vielām un spēkiem, bet ne rīkoties ar viņas dzīvības vadību, kas paliek vienumēr paša neredzamā radītāja un vadītāja rokā un ziņā. Bet nu sakāt - kur radītājs ir nodrošinājis cilvēkiem un dzīvniekiem uzturu, kādās klētīs, kādās magaziņās?
- Stādu un dzīvnieku valstī, - bij viskopīgā atbilde.
- Tiesa gan, - tā atkal mācītājs piekrita. - Tad redzat, ka radītājs pats grib vadīt un vada mūsu apgādību un vēl tūkstošreiz labāk, nekā paši cilvēki to spētu, ja viņu varā atdotu. Tur aiz savstarpēja naida vien par vienlīdzības neiespējamību visi paši apmirtu badā. Šo lielo pasaules zaimošanu patur un paturēs mūžam savās rokās pats radītājs un uzturētājs.
- Bet zinātņu vīri pareģo, ka nākšot drīz laiks, kur cilvēki ar necik liela un pie sevis nēsājama aparāta palīdzību varēšot ķīmiskā ceļā dabūt kaut kuru brīdi, kādu pārtiku vien prāts vēlas, - Augura Antons pastāstīja.
Uz to mācītājs atbildēja sekoši:
- Ja patiesi kāds īstens zinātņu vīrs to ir sacījis, tad tas ir tik izsmiekls slinkumam un muļķīgai saprašanai, tāpat kā zināmās pasakās par Lejputriju un «Galdiņ, klājies!», bet tad var sagaidīt arī rungu sprūkam no maisa laukā.
Uz acumirkli noskanēja smiekli, un mācītājs skaidroja tāļāk sekoši: - Gan pētnieki zina, no kādām daļām sastāv uztura vielas, bet, kad sastāda, tad neiznāk nekas pielīdzināms tām, ko radītājs sniedz no savām klētīm, un vispirms jau viņi paši neņem savu sastādīto ēdamu vai dzeramu vielu ne mutē. Un pašu šo sastādāmo daļu arī viņi nespēj radīt, bet tās jāņem tāpat no radības bagātuma. Un, kad raugāmies uz visas radības dzīvību, - kādi brīnumi tur ieraugāmi Neaptverama stādu valsts dažādība gan skaita, gan veida ziņā, sākot no tādiem kokiem, kuros var ierīkot cilvēka dzīvokli, līdz tai sīkai sūniņai, kuras garums līdzinās labi ja šujamas adatas resnumam, tāpat ūdens dzīvnieku dažādums no milzu valzivs līdz tiem sīciņiem dzīvnieciņiem, ko saredz skaidrā ūdens pilienā tik tad, kad vairāk simtkārt palielināti, un kuriem tomēr spirgta dzīvība ar vajadzīgām miesas sastāvdaļām; joprojām spārnaino dzīvnieku bezgalīgais daudzums - no lielajiem putniem līdz maziņiem knislīšiem, kas saskatāmi gandrīz tik tad, kad no tiem sastādījies vai vesels padebess. Un pēdīgi to dzīvnieku sugu un skaita neapzināmība, kas līdz ar cilvēkiem apdzīvo sauszemi, iesākot ar ziloņiem un pabeidzot pie visniecīgākiem un grūti ieraugāmiem kukainīšiem. Un, kad zinām, ka radībā neceļas nekas no sevis, vai tad nu lai ticam, ka visi šie dzīvības bezgalīgie brīnumi būtu spējuši celties no sevis, tāpat arī visa nedzīvā radība?
Mācītājs, drusku padomājis, izsacīja jaunu jautājumu visai pulkai šiem vārdiem:
- Esam īsumā mācījušies atzīt Dieva esamību pie viņa darbiem, ko redzam še zemes virsū, bet vai pazīstat arī kādu citus viņa darbus, kas nav vis mūsu tuvumā, bet ir visai lieli un ievērojami, apbrīnojami viņu lieliskumā?
Uz to atskanēja vairākas atbildes cita caur citu:
- Tie ir spīdekļi pie debesīm.
- Tie ir saule, mēnesis un zvaigznes.
- Tie ir debesu ķermeņi.
- Tas ir izplatījums ar spīdekļiem.
- Nuja, pareizi, - mācītājs piebalsoja. - Uz tiem es arī domāju un gribu vēl aizrādīt, cik brīnišķi tie apliecina Dieva esamību, kur cilvēkam ar savām niecīgām prāta spējām jānostājas un, rokas salikušam, jāizsaucas līdz ar senajiem Dieva atzinējiem un viņa darbu apbrīnotājiem: «Cik lieli ir tavi darbi, ak Kungs! Tu esi tos visus ar gudrību darījis,» - un: «Tās debesis izteic tā Mūžīgā godu, un izplatījums pasludina viņa roku darbu. » Nedomājat, mani itin mīļie jaunekļi un jaunekles, ka es gribu mācīt jums zvaigžņu zinātni laicīgā nozīmē, jo šī zinātne ir viena no augstākām un dziļākām, pie kuras darbojas pētnieki visu mūžu, kam uz to gars, nemeklēdami sev nekādas peļņas. Bet es gribētu jums visā īsumā tik rādīt cik necik no izplatības sajēguma, no debesu ķermeņu milzīgā lieluma un viņu neizmērojamiem ceļiem, kādi tiem nostaigājami, lai varētu drusku apjēgt Dieva darbu lieliskumu uz šo pusi un mācīties viņu jo gaišāk atzīt, un par viņa esamību pārliecināties. Mūsu acīm dažas zvaigznes izskatās cita pie citas tik tuvu, ka jādomā būtu, ka vai uzlēkt spējams no vienas uz otru. Tas izskatās mums tāpēc tā, ka viņas no mums nav vis vienādā, bet ļoti dažādā attāļumā, kas mūsu acīm nav izšķirams. Bet patiesībā attāļumi starp spīdekļiem ir ļoti lieli, pat līdz neaptveršanai ar prātu un domām. Ņemsim vieglākas apjēgšanas labad īpaši gaismas ātrumu, kas vienā sekundē var šauties pat astoņas reizes apkārt zemeslodei un tādā ziņā noskriet līdz mēnesim par vienu un vienu ceturtdaļu sekundes un līdz saulei par astoņām minūtēm. Bet līdz Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei iziet jau četras stundas laika. Turpretī tuvāko stāvu zvaigzni jeb vienu no tādām pašām saulēm kā mūsējā ar savām gāju zvaigznēm, kas ceļo viņām apkārt, sasniedz tik pēc četriem gadiem, četriem mēnešiem. Un tā tas var turpināties gadu desmitiem, gadu simteņiem un pat gadu tūkstošiem, neaizsniedzot izplatījumam ne gala, ne malas, bet ejot garām vienumēr tik citām saulēm un cauri citu sauļu valstīm ar viņu gāju zvaigznēm un to pavadoņiem, līdzīgi mūsu mēnesim. Dažas astu zvaigznes, kas ņem ceļu atpakaļ uz mūsu sauli, atnāk tās tuvumā tik pēc kādiem trīstūkstoš gadiem un ilgāk, lai gan šaujas arī apbrīnojamā ātrumā. Pēc lielumā gāju zvaigznes ir dažādas, un mūsu zeme nepieder vis pie lielākām, jo, paveidam, vienā pašā lielākā gāju zvaigznē, kurai vārds Jupiters, var saiet tūkstots trīs simti tādu gāju zvaigžņu, kāda mūsu zeme, jeb citiem vārdiem: Jupiters tūkstots trīssimt reizes lielāks par mūsu zemi. Pie kāda slēdziena nu nākam, apcerot šo īsumā doto ieskatījumu izplatījuma bezgalībā? Kāds ceļš bruģēts šiem milzu ķermeņiem tur neapzināmās debess telpas tukšumā? Kādas zīmes rāda viņu virzienus? Kāds spēks nes ar neganto ātrumu viņus vienumēr projām ikkatru savā noteiktā virzienā? Cilvēku rīkojamiem dzelzceļu vilcieniem, paveidam, nokavējumi ir pārāk parastas parādības, bet kas ir redzējis kādu nebūt nokavējumos pie izplatījuma milzeņiem - debesu spīdekļiem? Tiem nokavēšanās jēdziens pavisam svešs. Pēc kāda saraksta viņi iet, un kas izsargā tos no saduršanās? Kas velk un dzen viņus uz priekšu - un vēl ar tādu ātrumu, kāds mums, cilvēkiem, pat nesaprotams? Kāds tvaika spēks to dara it kā pie lokomotīves, kura nespēj vis citādi kustēties? Pievilkšanas spēks, jā, pievilkšanas spēks! Bet kur tad cēlās šis pēc domām neaptverami lielais spēks? Uz kādiem svariem svērti tādi milzeņi kā Jupiters, Saturns un citi spīdekļi, lai - kā tiek skaidrots - uzturētos savos ceļos ar smagumu, ka netiktu pierauti pie citiem ķermeņiem ar lielāku pievilkšanas spēku pēc svara un lieluma? Kur cēlās taī tukšā izplatībā tā neapzināmā vielu daudzuma bagātība priekš tādiem lieliskiem sakopojumiem? Šādi un simtiem citi svarīgi un pilnam neatbildami jautājumi pilda mūsu prātu, ieskatoties kaut tikai mazu brīdi izplatījuma brīnumos. Visi skaidrojumi un atbildes, ko par šām neaizsniedzamām lietām gan dabūjam dzirdēt, ir tikai domu spriedumi, bet ne pārliecinoši pierādījumi, kā tas arī citādi nedz gaidāms, nedz iespējams, un vismaz pilnīgi apmierināt tie neviena domātāja nevar. Un tad vai lai paliekam mierā ar to garīgi apstulboto vārdu «daba pati»? Jā, bet kas dabā ierīkoja to, ka viņa var bez vainas gala vadīties, kur vadītāja neredz, būdama apbrīnojama visā viņas dažādībā? Pie šiem radības dziļuma jautājumiem neticībai jāpaliek, rokas nolaidušai, stāvot kā pie kādas augstas mūra sienas, kur trepju nav. Tikai ticība ar saviem dzidriem cerības spārniem spēj pacelties un lidot tur pāri mūžīgas gaismas apskaidrojumā, izsaucoties līdz ar dzejnieku Pumpuru:

Pēc radīšanas netur dusu,
Joprojām ir viens Radītājs,
Viens spēks, kas mūžam nestāv klusu,
Kas allaž jauna darītājs.

Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvinātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet joprojām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams. Cilvēkiem joprojām būs iespējams daudz ko smelt no radības spēku bagātības, bet ne pašiem pēc sava prāta un no sevis bez ierādītiem spēkiem kļūt par radītājiem un dzīvības devējiem. Neaptverami cilvēku prātam paliks mūžam šie trīs jautājumi: kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbību, bet nevis pašu darītāju arī, tomēr viņa esamību saņemam ar ticību. Nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Šī stunda ir turēta sakarā ar pirmo ticības locekli par radīšanu un uzturēšanu. Tagad šaī lietā es esmu pie beigām. Sakāms man tikai vēl pats pēdējais vārds. Cilvēks ir brīvs radījums, viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzīvību vai nāvi, uz labdarībām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības, kamēr dzīvniekiem staigājams tik tāds ceļš, kāds tiem no radītāja norādīts. Es esmu vientuls, nabags cilvēks, bet man draudzē ir taču savs dvēseļu skaits, kas garīgās lietās turas ar mani vienprātībā; tur pieder varbūt visi jūsu vecāki un arī, Augur, jūsu tēvmāte, un, Lūru Maja, jūsu cienījamais, vecais krusttēvs (Majai, to dzirdot, noskrēja pāra asariņu klēpī). Tos visus kopā un sevi līdza es saucu par savu namu un tagad, uz jums zīmēdamies, saku ar pazīstamiem bībeles vārdiem: izvēlaties, kam jūs gribat kalpot, bet es un mans nams - mēs kalposim Dievam.
- Es ar, es ar, es ar, es ar, - un tā tāļāk atskanēja vai visas balsis.
Šo stundu pabeidza, dziedot Smiltenes mācītāja sacerēto augsto slavas dziesmu:

Cik varena ir pasauls telpā,
Dievs augstais, tava valstība!