KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIRMĀ DAĻA

XV

Svētdien, pašā baznīcas dievvārdu laikā, kā jau uzaicinājumos bij nosacīts, plūda kopā. Bungžu muižas lielā šķūnī ļaužu sapulce, nosaukta par «tautas sapulci». Tūliņ parādījās starp sapulces dalībniekiem viens neparasts savādums, kas likās šķirot viņus divējos pulkos: vieni nāca, kā sapulcēs ierasts, cepures noņemdami, otri turpretī - cepures paturēdami galvās. Rādījās, ka pārdalīšanās šai ziņā bij skaitāma pus uz puses.
Vernulis arī piederēja pie tiem, kas cepures paturējuši nenoņemtas. Viņš kā izpildu komitejas priekšnieks stājās par sapulces vadonu un uzsāka pirmais runāt, sacīdams:
- Mēs stāvam pašlaik mūsu dzīves iekārtas ceļa jūtīs jeb, īstenāk sakot, vecās, nepanesamās iekārtas beigās, kas pamatota uz netaisnības, un jaunas, laimīgas vienlīdzības iekārtas sākumā. Līdz šim esam bijuši daži vien strādātāji, bet citi labuma ņēmēji, turpmāk turpretī nepazīsim vairs nekādu darba devēju, nedz algojamu strādnieku, bet visiem būs vienādā mērā jāstrādā un jāsaņem vienāda iztikas daļa, dzīvojot uz kopmantas. Ir skaidri izrēķināts, ka, visiem vienlīdzīgi strādājot, nevajadzēs vis pūlēties no rīta līdz vakaram, bet tik piecas stundas dienā. Pārējo laiku varēs izlietot savai tāļākai izglītībai, izpriecām un labpatīkamai atpūšai. Nevienam nebūs pašam jārūpējas par savas mantas gādāšanu un viņas glabāšanu, nedz par ēku celšanu, viņu kopšanu un uzturēšanu, ko darīs visu no sabiedrības līdzekļiem. Arī bērnu audzināšanas rūpes un grūtumi atkritīs, jo bērnus, kad tie sāks jau staigāt, ņems vispārība savā kopšanā, audzināšanā un skološanā par brīvu pat līdz augstskolām. Brīvība būs jaunatnei izvēlēties, kurš dzīves ceļš labāk patīk - vai lauksaimniecība, vai kāds amats, vai fabriku darbība, vai skolotāja dzīve, vai virzieni uz augstskolām. Špekulantu, ko tagad sauc par tirgotājiem, - to pavisam nebūs, bet ikkuram savā laikā tiks iedots no viskopības, kas dzīvē vajadzīgs. Naudas nevajadzēs pavisam, jo ikkurš zināmos laikos saņems zīmītes tikpat priekš uztura vielu, kā arī apģērba gabalu saņemšanas, tāpēc netiks atļauts un nebūs vajadzīgs nevienam kaut ko krāt un taupīt priekšdienām, ikkatras dienas iztika arī ikkatru dienu izlietojama. Savu lopu un zirgu neviens neturēs, bet pienu dabūs tāpat no viskopības, kā iznāks, un zirgus, kad kam būs patiesa vajadzība, arī pabraukšanai dos, kad īstenu cēloni uzrādīs un izlūgs atvaļinājumu. Zeltam un sudrabam tādā prātīgā iekārtojumā nepaliks citas nozīmes kā vien priekš greznumiem. Tomēr jāzina būs gan tas, ka visu dzīves iztiku dabūs tikai tie, kas strādās diendienām cītīgi, bet sliņķi lai nedomā tad dzīvot no citu sviedriem. Zeme nepiederēs tad vairs šim tam pa vienam, bet visiem vienkop tāpat kā gaiss, ko elpojam, un saules gaisma un siltuma, ko saņemam par brīvu. Tiesības uz slimnīcām, uz dakteru un zāļu dabūšanu par brīvu būs visiem, tāpat vecuma brīvmaize un balsu tiesības pie vēlēšanām. Tad būs visi paēduši, visi apģērbušies un visādi iztikuši. Tāpēc lai dzīvo augsti mantas un darba vienkopība! Lai nāve aprij līdzšinīgo kapitālistisko verdzību!
- Jā, jā, jā! - kā vienā balsī atsaucās Stērģenieks, Tuluks un Remps.
- Tas läbi gan, ka pie mantām visiem daļa, - Remps vēl priecīgi apliecināja. - Tas pavisam läbi!
- As jau tū vīn goidīju, ka monta bous vusim vīnkūp! - Stērģenieks izsaucās arī pilnā priekā.
- To jau taisnība sen prasa, ka visiem vienādi, lei, - Tuluks apstiprināja, - bet līdz šim tas nav piepildīts ticis.
- Kas jau savu peļnu negodīgi izdzīvojuši un kam pašiem vairs nekā nav, ko laist kopmantā, tie jau, protams, būs vienumēr paši žiglākie dalības ņēmēji pie citu mantas, - kāds no pulkas atsaucās.
- Bet mäni gan, priekšniek, no tiem kopdarbiem atlaid, - Remps steidzās lūgties Vernulim. - Man, raug, tukšmaņos tā vien kā ar īkšķiem dur, vei šitā! - To sacīdams, viņš grūda ar īkšķi Tulukam sānos, aiz ko Tuluks iekliedzās:
- Paluk štie, kāds ačka! Ko tu, Andž, man grūd, lei!
- Kā tad tu, Märc, bräl, zināsi sāpes duršanu sānos un tukšmaņos, ja es negrūdīšu? - Remps pieliecies mīlīgi vaicāja.
- Kas man ar tavim sānim vai tukšmaņim par daļu? - Tuluks atbārās.
- Ko nu, Märc, bräl, pukojies, - Remps viņu mierināja. - Ja nu cauri būtu izgrūsts, lai nu tad, bet cauri jau nav. - Tad viņš griezās atkal pie Vernuļa, lūgdamies:
- Bet mäni gan atstāj tāpat miličos kā līdz šim, kur dzīve nav tik smaga.
- Vai nu bez militšim iztiks? - Tuluks piebiedrojās. - Kad jau taī goda amatā esim, lei, tad visim tāpat vajadzēs palikt. Manis jau ar tas dusulis nelaiž vairs pie smagim darbim un putekļim, vei štie. - To sacījis, Tuluks nokrencelējās.
- Valns, un mun tī mugura kā nū oža roga, ka na palūcīt novar, - Stērģenieks metās arī biedriem klāt.
- Nuja, dzirdat, dzirdat, redzat, redzat! - atkal kāds atsaucās no attāļākas vietas. - Trīs sliņķu liekēži jau pieteicas uz kopdarba peļņas, aizbildinādamies ar nespēju.
Atskanēja smiekli pa plašo telpu.
- Vai tā pieklājas zākāties un irgāties par goda vīrim, lei? - Tuluks aprāja runātāju un smējējos.
Pa to starpu jau Brencis Linums ar piezīmju grāmatiņu rokās un bez cepures galvā bij nostājies runātāju stāveklī. Viņu tur ieraugot, apklusa drīz pie klausītājiem smiekli ar savstarpējām sarunām, kas pa starpbrīdi bij sacēlušās. Viņš iesāka runāt sekošo:
-Patlaban esam dzirdējuši no izpildu komitejas priekšnieka ziņas par mūsu līdzšinīgās dzīves iekārtas pilnīgu pārgrozību, ka viss tagadējais iekārtojums tiks atcelts un tā vietā nāks pavisam cita dzīves ierīcība, kurai nebūs nekādas vienlīdzības ar agrāko. Kamēr līdz šim ikkatram bij brīvība un tiesība uzturēties pašam ar savu peļņu, lietojot to pēc patikas, tikmēr uz priekšu to darīs valdība, dodama darbu, saņemdama peļņu un dalīdama maizi kā bērniem vai nabagiem. Kamēr līdz šim ikvienam bij tiesība un brīvība iegādāt sev, kādas mantas grib un var, tikmēr nākamībā piederēšot viss visiem. Kamēr līdz šim vecāki paši varēja audzināt savus bērnus, tikmēr tos turpmāk ņemšot audzināšanā valdība jeb sabiedrība - un tā tāļāk. Ja tādas pārgrozības nāk no valdības piespiestā kārtā, tad viņas jāpieņem bez ierunas; bet, kamēr vēl tas vismaz nav noticis, tikmēr vēl varam apcerēt, vai tādai iekārtai paredzams garš mūžs, kamēr līdzšinīgā iekārta ar patstāvīgu sevis uzturēšanās tiesību un brīvību ir kalpojusi pasaulei gadu tūkstošiem, bet šī jaunā nepastāv vēl nekur. Tālab apcerēsim īsumā jaunās iekārtas galvenos pamatus un lielākās īpašības, ko. steidzīgi esmu iezīmējis savā kabatas grāmatiņā pēc komitejas priekšnieka skaidrojumiem. Vispirms ir sacīts, ka ievedīs vienlīdzību caur kopmantu un kopdarbu. Tur jāaizrāda, ka vienlīdzība dabā jeb radībā pavisam nepazīstama tikpat pie dzīvniekiem, kā pie augiem un nedzīvām vielām un ne mazāk pie cilvēkiem. Tiek atzīts, ka pavisam nav iespējams atrast divas, kaut arī cik mazas, vienlīdzīgas būtnes, lai gan parunas veidā mēdz sacīt: «Līdzīgs kā ola olai,» - kas, pavirši uzskatot, rādās esot patiesība, bet, izpētījot lielumu, smagumu, iekšējo vielu samērus un īpašības, izrādās vienumēr par nepatiesību. Un, attiecoties uz mums, cilvēkiem, par kuriem šobrīd vienīgi runājams, jāatzīst, ka mūsu starpā valda vislielās dažādības, gan darba spēka, darba gribas, tāpat darba prašanas, darba veiksmes un darba uzcītības ziņā, tā ka jau pat no diviem cilvēkiem nevar pavisam gaidīt vienādu darba panākumu, ne vēl no vairākiem, kālab piespiestam kopdarbam nevar būt vienlīdzīga panākuma, jo dažs padarīs vairāk un cits mazāk, viens derīgāk, otrs nederīgāk, aiz ko celsies ienaidi un kopdarbs nevarēs sekmīgi pastāvēt. Var būt, ka dažs no jums gribēs atsaukties uz fabrikām vai kara pulkiem. Tur jāatbild, ka fabrikās pieņem strādniekus pēc darba prašanas un darba spējām jeb sekmēm un kareivjiem viena alga, cik kurš padara, ja kādreiz darbu tiem dod, bet šādā kopdarbā ikkurš vērtēs savu darbu ar citu padarāmiem darbiem, no kā vien jau celsies tik daudz nemieru, naidu un sūdzību, ka drīz vien kopā strādāt vairs nevarēs pie vienlīdzīgi izdalāmā iznākuma, jo krietnākie strādnieki gribēs dabūt vairāk par vājākiem vai čaklie par laiskākiem. Otrkārt - cilvēki pēc savām rakstura īpašībām esam visai dažādi - gan labprātīgi, gan ļaunprātīgi, gan uzticīgi, gan viltīgi, gan apzinīgi un cītīgi, gan nevērīgi un nolaidīgi, tāpēc arī šaī ziņā kopdarbs nevar būt laimīgs un ar prieku darāms, bet ja tik verdziski piespiests pienākums. Bet nu par mantas atdošanu viskopībā - cik atsauksaties tādu, kas to labprāt gribētu darīt? -tā Linums uzsauca.
- As tūliņ! - Es ar, lei. - Läbi gan! Ieskaitat māni klāt! - tā Stērģenieks, Tuluks un Remps atkliedzās cits caur citu vienā virknē.
Sacēlās atkal liela jautrība ar smiekliem. Viens vaicāja, kādu bagātību tie kurš likšot kopmantā. Otrs atbildēja, ka Stērģeniekam būšot varbūt kāds nolauzta lāpstas kāta gals, Tulukam varbūt linu brauktuves spala un Rempam kāds nolūzuša īlena gals no kurpnieka laikiem.
Nemiers un joki, kas šādā kārtā saviļņojās, sāka rimties tik tad, kad Linums taisījās runāt tāļāk. Bet iepriekš vēl Tuluks savā ierastā lepnumā nožēlojās, ka par goda amata «vīrim» neklājoties tā zoboties. Tad tik Linums uzsāka apceri turpināt, sacīdams:
- Un bērnus grib mātei atstāt ar žēlastību vienīgi, kā viņas pašas saka, līdz izvilkšanai no lieliem netīrumiem un tad tos viņām atņemt. Tā tad nu mātēm vairs citas nozīmes nebūs kā mašīnu nozīme priekš vergu skaita vairošanas. Nu tad gādājat vien paši drīz sev automātiskas radīšanas mašīnas! Tādā dziļas pazemošanas ceļā viņas jums nekalpos vis.
- Varēs sapirkt bērnus tirgos kā kumeļus un audzēt aplokos, - Laķis piezīmēja.
Atkal uzliesmoja sapulcē spirgta jautrība, un Linums sāka turpināt runu.
- Tika sacīts, ka varēšot izvēlēties arī zinātņu ceļu pat līdz augstskolām par brīvu. Bet nu jāvaicā, kurš gan ne vēlēsies aizsniegt par velti augstskolu mācības stāvokli? Bet kuriem turpretī būs prieks palikt par melno un pat pa netīro darbu darītājiem, dzirdot vienumēr vienlīdzību un brīvību daudzinām? Tādi vakaros varbūt dabūs pa sauja auzu miltu, ko iekult ūdenī. Un tie, kas būs sasnieguši augstskolu stāvokli, tāpat arī augstskolu profesori, - vai tie paliks mierā ar to pašu vienlīdzību kādu dos vergu baram? Kur celsies tie milzum lielie izdevumi priekš tāda: plašas un augstas skološanās? Protams, ka tos ņems no vergu bara sviedriem, lai pašiem paliek auzu miltu saujiņa vai nē. Un tad vēl par visām lietām bezgalīgie liekēžu bar uzraudzības ziņā! Tiem it īpaši vispirmiem Lejputrijas dzīve īstenā ziņā celsies uz verdzībā nodzīto nabagu rēķena. Nevaicājot vēl nemaz pēc augstskolu mācībām, bet kas vien būs cik necik paskoloti, tie visi zinās izvairītie; no grūtiem un īpaši jau no draņķīgiem darbiem, salīzdami bezgalīgā uzraugu armijā, atstājot samērā mazākam vergu pulkam visus grūtumus. Un tad vēl tā pasakaini tukšīgā māņu valoda par zelta un sudraba vērtības nozušanu pret izdodamām kopdarba zīmītēm! Šās mācības viltību apliecina jau tā patiesība vien, ka taisni tie, kas šo melu mācību sludina, paši ir vislielākie zelta un sudraba grābēji savās rokās. Zelts un sudrabs patur savu vērtību vienumēr. Bezprātīga tāļāk ir tā mācība par naudas nevajadzēšanu un tirdzniecības iznīdēšanu - īpaši jau šādai valstiņai; kurai nav pašai nekādu zemes bagātību, ne sāls, ne zemes eļļas, ne dzelzszemes, ne akmeņu ogļu un arī nekādu mašīnu un citu dzelzs vai tērauda lietu izgatavošanas fabriku aiz vielu trūkuma. Ar kādu izlīdzību tad domās dabūt šādas tik nepieciešami vajadzīgās mantas, ja ne par naudu? Tur neies vis atzīt par vērtīgām jūsu blēdīgo zīmīšu, kā tikai gan nicināto zeltu un sudrabu. Nepareiza joprojām tā mācība, ka zemi grib skaitīt līdza gaisam un saules gaismai. Gaiss un saules gaisma gan sniedz sevi bez nekā, bet nevis zeme. Viņa prasa liela darba, tiekams ko izdod. Īpaši jau tas jāsaka par mums še ziemeļu zemēs. Un zemkopība var zelt tik tur īsteni, kur zeme pieder par dzimtu. Nomniecība vai kāds cits zemes turēšanas veids var gan zemi izsūkt, bet reti kad uzkopt līdz labai auglībai. Un tad vēl ēku gādāšana un uzturēšana nākšot arī no viskopības. Tur tad no viskopīgas peļņas atņems gan milzum lielu daļu, bet ēkas drīz vien kritīs visiem uz kakla. Darīts netiks nekas.
Ņemsim, beidzot, salīdzinājuma paraugu pie manis kā pie amatnieka taī ziņā, kāda mana līdzšinīgā dzīve kādai viņai būs jātop turpmāk, kad ievedis kopdarbību uz kopmantas pamata. Es esmu še viens pats sīku mehānisku darbu strādnieks - pats dabūju darbus, pats strādāju, pats uzturos, nekraudams virsū nekam nekādu rūpju un raižu par sevi, un aizmaksāju nodokļus. turpmāk nu valdībai nāksies gādāt man darbu un saņemt manu peļņu, ierīkojot grāmatvedību. (Bet nezin kādā veidā to peļņu saņems, kad naudas nebūs?) Tāļāk būs jāieceļ pār mani uzraudzība, ka neslinkoju. Kad nu vakarā būšu varbūt ar grūtību - nezin no kurienes - dabūjis zīmīti par saņemamo dienas uztura daļu, tad ar to nāksies iet nezin cik tāļu, lai dabūju, kas rakstīts ikkatrai dienai, jo, kā dzirdējām, glabāt nebūšot brīvi, ja kas atliktos. Un šad un tad būs jānāk revidentiem pārlūkot manu darbību un nospriest, vai pelnu dabūt iztiku vai nē. Ar laiku daži drēbju gabali nāks pagalam. Nu vajadzēs dabūt jaunus. Tad jāstādās priekšā komitejai, kas izspriedīs, vai jau dodams vai vēl nē. Kas dos malku, kas gādās dzīvokli? Un tā joprojām. Tāda būs mana dzīve nākotnē un citiem ne labāka laime. Tad nu drīz izrādīsies, ka aiz tik liela sarežģījuma mans darbs nespēj manis uzturēt, un ko tad darīs ar mani un citiem līdzīgiem arī? Tāļāk jāvaicā, kā sarīkos pilsētās iedzīvotāju darbības vadību, kur tik lielas dzīves dažādības? Tur ierēdņu vajadzēs daudz vairāk nekā strādnieku. Vienīgi varbūt fabrikās varētu domājams būt tādu iekārtu ievest, bet arī ne uz paliekamu laiku un ne uz laimību. Par šo domu aplamību būtu daudz vairāk, ko runāt, bet lai pietiek ar to pašu, kur mans gala vārds ir šis: valdības vara spēs gan ievest kopmantas un kopdarba iekārtu, bet ne uz ilgiem laikiem un nepavisam uz ļaužu labklājību, bet tikai uz vergu kungu patvaļībām, aprokot visu cilvēku brīvības laimi rīkotāju sevmīlībā.
Linumam pretī cēlās Vernulis un sacīja:
- Nevar nemaz atļauts būt tik skarbi nopelt valdības nodomus sadzīves labošanas ziņā; bet, lai jau nesāktu tūliņ sludināt, ka vārda brīvība pagalam, tad neesmu liedzis izrunāt līdz beigām. Bet nav tiesa, it kā kad valdība nezinātu, ko dara. Viņai uz to ir visdrošākie pamati, ka tāda dzīves iekārta, dibināta uz vienlīdzības noteikumiem, nesīs laimi un labklājību apspiestiem. Tas notiek pēc augstu domātāju sastādītām teorijām, kur misēkļi nevar celties, un tam tā droši vajadzēs pastāvēt.
- Tas jau tad ir taisni tas posts un bezprāts, ka tiek gribēts rīkoties pēc teorijām, nevis vaicāta un novērota dzīve, ko viņa saka tādos gadījumos, - Linums atbildēja. - Dzīve nemīl likt sevi spiest teoriju maiglēs, un viņai pavēlēt nevar tā un tā darīt, ko viņa nepieņem. Teorijas tiek stādītas pie rakstāmiem galdiem, bet nevis smeltas no dzīves pašas avotiem, jo papriekšu jāiet dzīvei, tad teorijai pakaļ, bet šādu teoriju stādītāji grib, lai dzīve iet viņu teorijām pakaļ. Teorijas tiek sastādītas, kā grib notiekam, bet dzīve pati saka, kā jānotiek. Teorijas mēdz viņu cēlēji uzstādīt kā žurku slazdus, lai dzīve lied tur iekšā, bet viņa tās nievā. Var jau uzstādīt, paveidam, tādu teoriju, ka Daugavai jātek gar Lietavu un Gaujai gar Igauniju par dabīgām robežām, bet vai viņas to darīs, ja arī raktu ceļus? Cik neiespējamas šādu teoriju prasības, tikpat - un ja vēl ne vairāk - ir teorija par zelta un sudraba nodzīšanu bezvērtībā un tirdzniecības iznīcināšanu.
- Bet kā lai glābjas tukšinieki no lielkapitāla varas, kad pašiem nekā nav un ceļa arī nekāda, pa kuru tikt vaļā no viņa verdzības? - Vernulis jautāja.
- Ir taču drošs vaļā tikšanas ceļš, kad tik to pie laika iesāk un pareizi turpina staigāt, - Linums atbildēja. - Tas ir ietaupīšanas jeb iepelnīšanās ceļš; tikai nav daudz, kas šo ceļu agri iesāk un pastāvīgi turpina. Jāsāk atlicināt jau pat no pirmās peļņas kādu mazumiņu un arvien tāļāk, līdz ieaug taupīšanas un krāšanas prieks. Bet, kas nokavē līdz pusmūžam un ilgāk, šaī lietā nekā nedarījis, tam, zināms, gan grūt' vairs ko panākt, kad paša vajadzības jau pieaugušas lielākas, un tad kaut kāds mazumiņš priekš iesākšanas rādās par niecīgu, kamēr no pirmām peļņām to var daudz vieglāk. Vēlāk tad aug ietaupījums pats no sevis, un ir prieks viņu palielināt līdz kādai īpašuma pirkšanai vai citai nozīmīgai dzīves nodibināšanas vajadzībai. Ka tas iespējams, to ir pierādījuši šaī pašā pagastā trīs tagadējie saimnieki, izauguši no pilnīgi nabadzīgiem puikām un tagad turīgi māju īpašnieki, kā kalējs Virgu Joniņš, kurpnieks Antuļu Paurs un Bolēnu Vilnis. Daži tādi paši aizgāja uz pilsētām un arī iedzīvojās. Nav vajadzīgs būt nemaz bagātniekam, kad vēlākos dzīves gados jau var spēt uzturēties šaī vai taī dzīves veidā no savas paša peļņas pataupījumiem, kad tik tas darīts ar rūpīgu neatlaidību. Lai tad paliek lielkapitālisti savu pārāk lielo bagātību nospiesti, kamēr pieticīgs cilvēks ar savu iekrāto mazumiņu var daudz laimīgāks būt nekā tie, stāvēdami vienumēr bailēs un rūpēs par saviem lieliem mantas krājumiem. Jo ko lai dara zelta kalniem un dimanta blāķiem ar savu nieka vēderu, kurš tāpat viens pats vien ir ikkatram? Tik briesmīgais sargāšanas grūtums.
- Tis Joniņš navaid vas nakods lāga veirs, - Stērģenieks izsaucās. - Viņloik, rougait, bej man šitā: breismeigas poģiras traktierie nū reita. Navīna navaid, nū kā izspeist. Te īrougu pa lūgu, nudīn, Joniņš brouc garem ar jouno ziergu sūļūs. Izskrīnu pretī, dūmādams, sok, tur nu vusmoģ kūrtēlīts rūkā. Soku lūgtīs, capur nūņamdams: «Klou, dūd nu jele cik nacik. » Bat kū jis! Posoka tikoi, loi nadzerūt, tod poģiru naboušūt. Paskubina ziergu un aizskrīn kā nalabs, snīgs vīn nūput. Nu sokiet mun - kurš ar todu cilvāku loi sasadzeivūj? Kurš tik troks bous, kas poģirās nadzers? Kas nū toda cilvāka por lobu, ka jim moja un monta, kod nakā novar dabeit nū viņa?
Noskanēja smiekli, smējās Vernulis arī.
- Jäsmejas gan, kad tādu cilväku ar sauc par prātīgu vīru, kā tas Bolēnu Vilnis, - Remps sāka stāstīt. - Kad jau nu viņš aiz tā sīkstuma ir, lai ir nedzērājs, kā kaula piepe, bet tad būtu jel dzēr's tur, kur viss par velti, lai vai nomazgājas kā viņlaik Zemiešu bērēs, kur värēja pat rumulēties ar monopolu. Visi dzeram, cik jaudājam, tik šis vie näkā. Kad spiež, tad atsaka: «Dzer vie pats.» Äs nogulēju paģirās vai trīs dienas, un šis aiziet no goda tāds pats, kā näc's, pat vai ne pilītes mutē. Kāds labums tad nu tādam muļķam ir no mājas un mantas, kad nejēdz ne paostīt paša labākā?
Smiekli un zobgalīgas piezīmes skanēja vienādi pa sapulci.
Tad meta līdza savu vārdu Tuluks arī, bakinas lepni paberzēdams:
- Nav jau laba, ko teikt, taī ziņā, lei, par to trešo Linuma slavēto parauga vīru, Antuļu Pauri, arī. Pie tādim vīrim tu vari vai nīcin nonīkt, ne pilītes neredzēdams, pat ne apsējībās, ne appļāvībās, ne apkūlībās. Strādāš es esmu pie visim trim, bet visi kā ar vienu slotu pērti, lei.
- Bet vai ēst arī nedod? - kāds no drūzmas ievaicājās.
- Ēšana, jā, ēšana jau gan vai labāka nekā citur, - Tuluks atteica, - bet kā ar ēšanu vien lai dzīvo? Labāk lai ēšana plānāka, kad dabūtu pa brīžim jel spēka daļas līdza, lei.
Smiekli un joki nemitējās.
- Nu tad še pat jau atdarās tie nevienādības cēloņu noslēpumi, ka nav vis vaina meklējama dzīves iekārtā un apstākļos, bet vien pie pašiem, - tā Linums nobeidza šo sarunu.
Visiem negaidot, stājās Augura Antons runas stāveklī, nesdams cepurīti drusku uz vienas auss un krietni padziļi uzmauktu galvā, lai labi var saredzēt sadurstījumus viņas virsū. Visiem sacēlās vērība, ieraugot tādu runātāju, un gaidīja visi brīnodamies, kas iznāks. Viņš runāja sekoši:
- Viss nieki, ka tiekam baidīti ar dažādiem iebildumiem pret jauno dzīves iekārtu. Visam vecam un grūtam jābrūk kopā, jaunam, vieglam un brīvam jānāk vietā. Drīzumā nebūs vajadzīgs ne tikvien piecu darba stundu dienā, bet pat nevienas, jo darbu vajadzībai beigas tuvu, kad darbu grūtības pagājušas. Muļķi vien vairs lauzās ar darbu, bet gudrie visi bauda brīvību. Tie laiki jau ir klāt, kur visu iztiku un pat apģērbus izgatavos viegli un ātri mākslīgā ceļā. Kopdarbs un kopmanta jāuzskata kā pārejas pakāpnis uz pilnīgu brīvību no miesas spēku darbiem, un gudrs ikviens, kas jau tagad vairs nekā nedara...
- Tāpat kā tu pats, būdams vienīgais tāds, un iztieci tomēr no citu darba, - vecais Laķis atsaucās no pulkas.
Sacēlās vispārīgs nemiers ar dažādu mēlgalību un runātāja izzobojumiem, tā ka tam bij jāmet miers no runāšanas.
Bet tad par otru un vēl lielāku brīnumu spraudās runas stāveklī Jete ar savu zināmo milzīgo platmali galvā, nomezdama iesāņus pašlaik izpīpota papirosa galu. Ja jau bij sacēlusies uztraucoša vērība par Augura Antonu, kad tas stājās par runātāju, tad tagad par Jetes uzstāšanos daudz vairāk, uz ko jau iepriekš varēja sadzirdēt dažas asas piezīmes attiecībā uz viņas izspildzību un savādumiem, ar ko lepoties laucinieku dzīvē. Stomīdamies runāja jau gan Antons, bet Jete vēl vairāk, tomēr klupdama krizdama kaut kā malā tika. Viņa sacīja:
- Vecā paaudze bīstas, ka kopdarba un kopmantas laikā vajadzēšot turēt daudz uzraugu pie darbiem un tos uzturēt. Bet totiesu darbi tiks padarīti labāk un samērā vairāk. Tagad strādā, cik, kad un kā kurš grib, bet tad strādās visi vienādi zem uzraudzības. Tad sievietēm arī nebūs jāstāv tik lieliski vīriešu varā, jo pie uzraudzības ikkatrā ziņā vajadzēs būt dalībai arī sievietēm, no kurām viņu dzimuma māsas varēs sagaidīt aizsardzību pret vīriešu uzkundzībām, īsti pie laulātām sievām. Un, ja prāti nesakritīs ar vīriem, tad varēs uzstāties darbā neatkarīgi no tiem, pašas par sevi vai arī pavisam izšķirties. Neizdaiļoto zemnieku un vispāri strādnieku kārtu var pazīt jau pie tā vien, ka tur pārenieki dzīvo daždien kā sasieti visu mūžu, lai kas ciešams vienam no otra, kamēr smalkās kārtās saietas, kad grib, un izšķiras, kad patīk...
- Cik reižu jau esi izšķīrusies? - kāda balss sauca no pulkas.
Jetes runa ar to pašu pabeidzās. Viņa gan vēl stomījās, gribēdama kaut ko sacīt, bet, kad ātrumā nekā nevarēja sagrābstīt, tad sacēlās klausītājos nemierība un viņa gāja nost.
Tad vecais Laķis griezās pie Jetes ar šo jautājumu:
- Tu arī, Jete, spirgti un droši māki runāt par vienlīdzību darbos. Tad saki nu visas šās lielās sapulces priekšā - vai tu arī iesi visos laucinieku sieviešu darbos līdza? Vai būsi laidara bridēja vai zāļu plūcēja, sēka pļāvēja, nastu un ūdens nesēja, govju barotāja un slaucēja, veļas mazgātāja, ēdienu vārītāja, maizes cepēja, trauku berzēja, gājēja vēl ar izkapti siena pļavā un druvā, dobju ravētāja un tā vēl tāļāk daudz citu, sīkāku darbu darītāja? Saki šurp un apliecini savu vārdu patiesību, tad ticēsim un zināsim tevi aicināt rindā.
- Vajadzēs nevis tādu darītāju vien, bet visādu; un es darīšu pēc mana spēka un mācības stāvokļa samēra, - Jete pusnedroši atbildēja.
- A tā, tā! - Laķis atsaucās. - Tur jau tūliņ skaidri redzams, ka gribi izvairīties no grūtumiem tāpat kā visi trīs miliči - dažs ar tukšmaņu sāpēm, cits ar stīvo muguru un vēl kāds ar iekrencelēšanos. Līdz šim jūs tādi visi neesat spējuši gulties ar tiesību uz godīgu darba rūķu pleciem, bet tad sagulsaties tūkstošiem liekēžu un būsat jānes kā īstenie vergu izsūcēji visiem nabaga vergiem. No tavas runas, Jete, jau bij izmanāms skaidri tas, ka jau taisies tikt par uzraudzīšu no sieviešu puses, un protams, ka tiksi arī un būsi vēl turklāt laulību šķīrēja, kad, pēc tavām domām, muļķīgie zemnieki paši tā neprot, tik tad vēdekļa vietā, kas tev tagad karājas pie sāniem, būs jāpiekar naglainā vērgu pātaga. Un tāpat attiecībā uz priekšējo runātāju, kas paredz esam Lejputriju gluži klāt, kur starp daudz citām pārpilnībām ceptas zosis un pīles atlidos ikkatram priekšā uz galda ar mērces trauciņu knābī. Tad nu jāvaicā, vai tāds murgotājs arī būs gājējs mēslu kūti un sekumu smaguma cēlējs vezumā vai kāpējs linu mārkā, vai kaudzes metējs, vai baļķu cēlējs un vedējs, vai arī smago darbu darītājs pilsētās vai pie namdarībām, vai citur? Visi tādi zināsat izbāzties par augstākiem un atraisīties no darbiem, lai arī vēl vai skaidri rakstītāji un rēķinātāji esat vai nē. Jūs, tādi gultas kuceniņi, kam viss viņu darbs ir šis - ar ķepiņu izkasīt no pavēderes blusas, zināsat celties tik tad, kad siena pļāvēji no pulksten trim līdz deviņiem rītā sagriezušies jau vairākkārt grodumā. Šāds ir jūsu vienlīdzības prāts un rēķens tikt par pilntiesīgiem īsteno darba ļaužu barokļiem, cits nekas.
- Ļe, ļe, ļe! - Jete atmēdījās, iepīpodama jaunu papirosu.
Pa Laķa runāšanas laiku plašajā telpā bij iestājies pilnīgs klusums, un nu skanēja atsauksmes no visām pusēm:
- Tas tiesa!
- Tas taisnība!
Pēc tam Steņģene iznāca drusku priekšā, atlaida mazliet no galvas savu rūtaino sedzeni un sacīja:
- Kad nupat Laķa krusttēvs runāja ar Jetes jaunkundzi arī par govju slaukšanu, tad man ienāca prātā, kā vienai tādai no pilsētas nākušai govju slaucējai izdevās pie manis. Aizpērn manas radinieces meita, kā vienumēr bij vēlējusies, atnāca vasaras vidū zaļumos pie manis paciemoties. Pārlieku tāda mudīga uz salda piena un reiz grib būt pati arī slaucēja. Saģērbju kā varēdama, lai tad nu slauc, viena alga, cik izspaida, izspaida - pašai jau nu vismaz pietiks. Nu kā tad - sāk slaukt. Kādas divas tur pačirkstinājusi, iet ar ķipi pie bulvēna. Gramsta, gramsta, meklē pa apakšu - nekā nevar dabūt un nu vaicā man: «Krustmāt, kur šitai govij tīe ciči?» Es saku, ka tai viņi nemaz neizaugs. Tad laikam esot savas sugas - sak, tā gan. Ej nu tad tādam izskaidro, kas govs, kas bulvēns. Un, kad jau tādās rokās atdodi lopu kopšanu, tad var saprast, ko kuru reiz slauks un kā baros! Es tad labāk atdodu savam večam, kad jau pašai vaļas nav. Tas, lai nu kāds būdams, bulvēna neslauks un aunam bērnu negaidīs.
Vispāri sacēlās lieli smiekli.
Kāds no Steņģa tuvumniekiem uzsauca viņam, sēdošam paša ļaužu biezuma vidū:
- Vai dzirdi, kādu godu tev vecene dod govju slaukšanas ziņā?
- Nu, nepelnīts vis tas gods nebūs, - Steņģis mierīgi atteica.
Kāds cits sacīja labi diktā balsī:
- Liels brīnums vis nav, ka Jetes jaunkundze arī dažreiz var izslaukt kādu bulvēnu.
Drīz pēc tam Jete izgāja lepņi ārā un ne ilgi Augura Antons arī. Daži, viņiem izejot, runāja, ka tie viens otru saprotot arī bez vārdiem nākamo laiku uzraudzības cerībās.
Vernulis kāpa atkal stāveklī un, ar zvaniņu visu sakustējušos sapulci nomierinājis, iesāka runāt it nopietnā balsī:
- Ļauts ir šoreiz runāt, ko kurš grib, lai netiktu sacīts, ka nedod vārda brīvības. Tomēr tas tā tik vairs priekš šās reizes, kur jaunā kārtība nav vēl pilnam ievesta. Turpmāk kās sapulcēs nevarēs runāt vairs nekā par nemieru ar valdības rīcību jaunās iekārtas ziņā. Šoreiz vēl varu sacīt tik to, ka visas valdības pavēles un rīkojumi jāpilda uz mata un bez mazākās pretrunas vai nepaklausības zīmēm un prātojumiem par kaut ko citādu, kur tad ikviens nemiera rādītājs tiks uzskatīts, kā jau saprotams, par valdības pretinieku un būs bargi tiesājams. Bet nu uzklausāt pirmo jaunās valdības rīkojumu un pavēli, pret kuru, kā jau sacīts, nedrīkst iebilst ne vārda gala. Šī pavēle skan tā un iet ar šo dienu spēkā: «Visa labība, kas kuram mājā vairāk par atstājamo paša iztikas daļu, visas liekās drēbes, zirgi, lopi un, vienā vārdā sakot, visa manta pāriet valsts rīcībā ar kopdarba un kopmantas nozīmi. Kas kaut ko slēps un neatrādīs, tiks uzskatīts un tiesāts nevis vairs kā savas, bet kā valsts mantas piesavinātājs un slēpējs. Ar rītdienu sākot, ies mantu sarakstītāji māju no mājas miliča pavadībā, kur viss tiks sazīmēts, kas katram ir, bet gan vēl pagaidām atstāts līdzšinīgo īpašnieku glabāšanā.»
- Mās leidza.
- Mäs līdza.
- Mēs līdza, lei! - miliči atsaucās kā vienā balsī.
- Bet vecākaiš, man gan izdod brīvību ņemt vienu no labākim kažaukim priekš ziemas, lei, - Tuluks tūliņ uzstāja Vernulim. -Būs daudz arestantu jāšķūtē, lei.
- Un man, vecākājs, nav bikšu tikpat kā nämaz,- Remps, pielīdis pie Vernuja, paklusu stāstīja. - Atļauj nu paņemt man kādas divējas.
- As boutu mīrā, kod jal dabeitu lobu mēteli un cimdus ar zeķu pāru, - Stērģenieks piebiedrojās.
- Tas viss vēlāk, - Vernulis atteica, - līdz šim vēl nav atļauts ņemt, bet tik sarakstīt.
- Tie, protams, dabūs visu paši pirmie; kas savu peļņu zinājuši tik noplītēt un nopalaidņot, - Linums, iesāņus būdams, piezīmēja. - Tā jau tad būs pirmā taisnība.
- Tad klausāties tāļāk! - Vernulis uzsauca. - Visas zemes īpašuma tiesības ar šo pašu dienu ir atceltas, un līdzšinīgie īpašnieki paliek vēl tikai kā nomnieki pagaidām uz vienu gadu, kas to vēlas, un divu nedēju laikā iemaksā gada nomu, jo zeme paliks arī kā viskopīgs valsts īpašums. Turklāt pieminams arī tas, ka tāļāka zemes dalīšanas lieta ir apturēta un netiks turpināta citādi kā vien, ja valdība to atkal vēlēs.
- Ak tu Dieviņ, tādas laimes! - Steņģene izsaucās. - Tad nu mana vietiņa paliks man pašai!
- Nabaus nakā, - Stērģenieks sauca pretī. - Azarmuižeiņas Steņģu puse mun, kā jau viņloik pīzateicūs.
- Vai atkal jau tev tik vien ir mutē kā Ezermuižiņa, ko zelēt? - Steņģene iekliedzās. - Jel kaunējies būtu!
- Vuj tī nabej lamošanās? - Stērģenieks apvaicājās, bet, kad neviens taī ziņā neliecināja, tad atlaidās.
- Tātad šoreiz Stērģeniekam nebūs nekā no dzeramnaudas izspiešanas līdz ar abiem lieciniekiem, - kāds no pulkas pazobojās. - Žēl, ka nav ticis lamāts:
Vernulis tūliņ ar pasludināja sapulci par slēgtu. Klausītāji, kas, iekšā būdami, bij novaldījušies nekā nesacīt pret valdības pavēli īpašumu un mantas atņemšanas ziņā, nu, ārā tikuši, izsacījās vispāri pretestības vārdos pret tādu valdības rīcību varmācības ceļā. Vienīgie, kas par to palika joprojām priecīgi, bij zināmie visi trīs miliči, ka nu viss ies caur viņu rokām un varēs ņemt priekš sevis, ko gribēs paši.
Pēc sapulces beigām, kad lielums klausītāju bij jau laukā un Vernulis ar Linumu vēl turpināja savstarpēji par tiem pašiem jautājumiem strīdēties, kas iekustināti sapulcē un bij sacēluši domu starpību, piegāja pusnedroši pie viņiem vecais Stenģis un gaidīja, kamēr viņi pabeidz savas sarunas. Kad Linums atvadījās un arī izgāja, tad Steņģis tuvojās godbijīgi pie Vernuļa un sāka runāt:
- Neņem, Pēter, ļaunā, kad es tev kādus vārdus saku. Tu jau pazīsti gan manas vecenes posta dabu uz to tiesāšanos. Es jau ir gribēt negribēju, lai tev tā zināmā algas daļa tiktu atrauta, bet nevarēju nekā darīt. Un, kad bij jāiet pie tiesas, arī tad lūkoju uzstāt, lai labprātīgi aizmaksā, bet arī velti. Tagad jau gan kostu pati sev vai pirkstos, kad tik varētu visu. to padarīt par nebijušu, bet izliets ūdens nav sasmeļams, padarīta lieta nav atceļama. Tikai ja nu varētu vēl ar labu izlīgt par turpmāko, lai tad nu vēl kā būdams. Esi nu tik labs, Pēter, nesūdzi tās manas vecenes par tiem apvainojuma vārdiem, ko viņa izsacījusi pie miera tiesas. Pati ir nelaimes pilna, bet spiež mani par atlūdzēju pie tevis. Kāds labs tev nu būs no viņas dabūšanas cietumā? Man jau gan tas laiciņš paietu mierīgi, kamēr viņai jāguļ salmos, bet spiežas man virsū, lai tevi lūdzu piedot un nesūdzēt. Kad jau nu viņa būtu zinājusi tevi tiekam par šādu tik cienīga stāvokļa vīru, tad jau vis nenotiktu nedz algas ieturēšana par laika nokavējumu, nedz atskanētu tādi apvainošanas vārdi. Bet tu jau noturējies nepazīstams, ka vari būt arī šāda stāvokļa vīrs.
- Šī jau tad taisni ir visu mantīgo šķiru nekaunība, kad tik tiem no bezmantas kārtas sāk daudz ievērību rādīt, kad kāds paceļamies augstāk un aizsniedzam kādu nozīmīgu stāvokli. Bet citādi tiekam nicināti, pulgoti un turēti par apsmieklu. Bez tam vēl līdzšinīgā patvarīgā valdība ir mūs vajājusi, kas gribam savu strādniecības kārtu celt jel līdzīgā stāvoklī ar citām kārtām, tāpēc arī tie, kas spējam šaī lietā kaut ko darīt, nedrīkstējām vis rādīties atklātībā, kas un kādi esam. Tikai tagad nu rādās šī likteņa lapa pašķīrusies tāļāk un valdības vara no jums, mantīgām šķirām, pāries bezmantīgo rokās.
- Vai nu es arī skaitāms pie mantīgās šķiras! - Steņģis pazemīgi sacīja.
- Kam pāra zirgu, vairāk lopu un visa iedzīve, tas nevar vis skaitīties pie bezmantīgo kārtas, - Vernulis, iesāņu skatīdamies, atbildēja.
- Lai nu tas arī būtu kā būdams, bet no manis tev, Pēter, nav nekas aplams darīts, tāpēc nu tai manai vecenei piedod, - Steņģis pazemīgi lūdza Vernuli. - Un, par manu turību runājot, jāliecina, ka esmu bezmaz pie putēšanas klāt, kas arī laikam drīz notiks, īpaši jau tāpēc, ka dzīves vieta tiks atņemta.
- Par tevi pašu pret mani nebūtu gan nekas sakāms, bet par tavu sievu ļoti daudz, - Vernulis runāja. - Lai arī darīju, cik labi darīdams, bet urdams un pārsaucams biju vienumēr no viņas, kad arī pati īstenībā nedarīja nekā cita kā tik dauzījās ap tiesām un valdības iestādēm. Un, ja tev, Steņģi, kā pats saki, putēšana ir tuvu, tad jau pats gan zini, ka tur vaina nav meklējama ārpus tavas dzīves, nedz pie apstākļiem, nedz pie citiem cilvēkiem, bet pie tavas pārāk gudrās un vēl vairāk muļķīgās, un, bezgala iekaslīgās sievas.
- Jā, neko darīt, dzīve daudzreiz izgrozās citādi, nekā iesākot rādījies un domāts, - Steņģis nopūzdamies piebilda. - Tā arī jums ar Linumu, kas esot, kā dzirdu, agrākie draugi, skolas biedri un pat domu biedri, nav uzskati vairs pavisam vienādi, bet kur nu man vēl ar tādu posta meitieti! Kad tik tu, Pēter, izsacītu savu piedošanu, tad man vismaz šoreiz miers!
- Ja nu es pavisam piedodu, tad to daru nevis viņas, bet vienīgi tevis dēļ, par kuru man nav bijis ko žēloties, - Vernulis izsacīja mierīgi. - Bet izdevumi man taī lietā gan ir bijuši. Esmu sagādājis iesūdzības rakstu un salicis virsū vajadzīgās zīmogmarkas, tikai nevis no Zālamana Jankeļa pirktas, kādas solījās meklēt tava sieva, - viņš smiedamies piemetināja, - bet no valdības kases.
- Lai tad viņa līdzina pati, kā var, - Steņģis pabeidza sarunu. - Vēl jau viena aita ir, lai pārdod vai to pašu, kad tik mana lieta beigta.
Ar to abi atvadīdamies izšķīrās.