KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

II

Steidzīgi iestājās jauna valdības iekārta, saukdamās par bezmantiešu pavēlniecību. Nebij pat zināms, kur atrodas šās varas augstākā vieta un kas viņas nesēji, bet visur un visi bijās no tās. Nebij tiesības un vietas par neko žēloties; nedrīkstēja ne mazākā ziņā nebūt ar kaut ko nemierā, jo tad nāca tūliņ apcietinājumi un pēc tam drīz nogalinājumi pie soda tiesas.
Nebij vairs izpildu komitejas; bet pavēlniecība ar pavēlnieku Augura Antonu priekšgalā, paliekot no agrākiem vienīgi vēl Plīņu Jetei par sekretērieti, bet Vernulis bij pārcelts uz augstāku valdības iestādi. Sarīkoja gan arī dažas jaunas vēlēšanas, bet balsu tiesības nedeva citiem kā tikai bezmantiešiem. Ievēlēti gan tika iz tādiem daži darītāji, bet tiem taču nebij nekādas balsu tiesības nekādās lietās kā tikai klausīšana, ko pavēl tie locekļi, kas saucās par partijas biedriem.
Uztura vielas, īpaši labību un miltus vai putraimus, saimniekiem visur visus patvarīgi noņēma, atstājot tik pa mazumiņam pašiem. Slēpēji bij apdraudēti ar nāvi. Nepalika tiesības nevienam uz nekādu mantu, bet, ja kas vēl atlikās, tad to vajadzēja uzskatīt tikai tā kā pagaidām glabāšanā palikušu īpašumu. Saimniekiem noņemtās uztura vielas dalīja par brīvu bezmantiešiem, kuri līdz tam bij uzturējušies patstāvīgi, bet nu nevēroja vairs nekā cita kā ar tukšām kulēm padusēs lānot tik ap pavēlniecības namu, meklējot dabūt visu par velti, nedarot vairs nekā cita. Tiesības uz nekustamiem īpašumiem visas atņēma un īpašniekiem atstāja pagaidu tiesību tik uz vienu gadu turēt vēl savas mājas nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Nami pilsētās arī tika atņemti.
Saimnieku kārtai un viņu piederīgiem nebij gandrīz nekādu tiesību pat vai pret noslepkavošanu. Par cilvēkiem uzskatīja vienīgi bezmantiešus; un, jo lielāki tukšinieki tie, jo milzīgāki palaidņi, noziedznieki un sliņķi, jo pilntiesīgāki valsts locekļi. Šī bezmantiešu valstība; dalīdama tiem tādiem labību, miltus un putraimus, ko atņēmuši saimniekiem, bij visādā ziņā nospiesto un iztukšoto saimnieku rīkotāja un dzinēja dažādās šķūtēs un citos grūtos kalpojumos, gaidīdama ar ļaunīgu prieku, cik ilgi spēšot izturēt.
Saimniekiem noņemto uztura vielu krājums nespēja kalpot visai ilgi bezdarbīgo bezmantiešu vajadzībām, tāpēc bij jāsāk gudrot, kur ņems visu to arī turpmāk. Pagaidām cita nevarēja saprātot kā vien sākt domāt par paslēptavām, kurā ziņā aizdomas griezās stipri uz turīgākiem un reibinošu vielu nemīlētājiem saimniekiem, apskaužot tādus naidības pilnām sirdīm. Apskaudība rādījās visvairāk sajūtama tiem pašiem trim, kā Virgu Joniņam, Antulu Pauram un Bolēnu Vilnim, lai gan tie tikai caur savu krietnību un uzticību bij kūlušies par iztikušiem saimniekiem; bet arī rādījās, ka viņi vai taisni tāpēc tika no bezmantiešiem ar apskaudību neieredzēti, ka senāk bijuši pilnīgi mazturīgu vecāku bērni un nu tādi - vai pārāki par visiem. Par šiem un par dažiem citiem līdzīgiem bij dzirdamas domas, ka viņiem vajagot būt daudz paslēptas visādas labības, kuras jāmeklē rokā. Tika izkaldināti gari dzelzs iesmi, ar kuriem durstot meklēt noslēptuvēs pa salmu un siena blāķiem gubeņos, šķūņos un pa ēku augšām. Ar tiem pašiem rīkiem meklēja arī paslēptu drēbju un audeklu. Ja tik šaī ceļā ko atrada, tad to ne vien paņēma, bet uzlika slēpējiem arī izpirkšanas maksu no soda, ko arī tādi pietvertie pildīja lai vai kādā ceļā, kad tik glābtos no soda tiesas briesmām.
Dzīvokļu īpašniekiem nebij vairs nekādu tiesību par tiem, jo pavēlniecība atņēma, kam ko gribēja, un ielika iekšā, kuri viņai patika un kuri vēlējās šaī vai citā mājā iemitināties. Izraidīja arī veco Laķi no viņa istabas Plīņu mājā, ko tas bij īrējis vairāk gadus no saimnieces, vai nokalpodams pie darbiem, vai maksādams naudā. To pavēlniecība atdeva Jetei uz viņas noteiktīgu vēlējumos, kā viņa pati sacīja, par salonu, kur pulcināt un audzināt brīvā garā jaunatni viņas pašas tiešā vadībā.
Laķis, iedams pastāvīgi darbos pie saimniekiem, atrada visur pa vasarām dzīvokli priekšā, kur gadījās darbs, un abas aizbildības meitenes bij nodotas nu pie saimniekiem pa vasaru, lai tad ziemā atkal kā būdams. Mātes tīnim, savai un meiteņu gultiņai līdz ar kādiem sēdeklīšiem un kaut ko citu viņš bij sarunājis vietu jel pagaidām Augura mātes klētī Ezermuižiņā.
Kad Laķis atbrauca Plīņos pakaļ šām savām mantām ar tā saimnieka zirgu, kur pats patlaban strādāja, tad atrada Jeti pagalmā pie augšpēdu nomesta grābekļa, spaidot ar kāju viņa zarus pret pieti tādā veidā, ka lai kāta gals cilājas uz augšu un krīt atpakaļ, vaicādama:
- Kas šis par tādu verķi?
Bet reiz, netīši stiprāk paspiežot, grābekļa kāts - pauks! - pašai stipri pa pieri.
- Ak tu vella grābeklis! - viņa iesaucās, pieri abām rokām saķērusi.
- Grābekļa agrāk nepazīst, bet, kad tas iemet pašai sāpīgi pa pieri, tad zina tūliņ arī viņa vārdu. Līdzīgi tas ir tāpat ar dzīvi - kamēr viņa pilnā mierā, tikmēr neliekas tās pazīstot; bet, līdzko viņa sāk dot kādu mācību, tad zina tūliņ, kas viņa tāda ir.
- Ļe, ļe, ļe! - Jete atļergājās, pieri joprojām vēl spaidīdama. Būtu viņai bijusi šoreiz arī galvā lielā cepure, tad šis sitiens tiktu tik tai, lai arī viņai tad būtu jānokrīt zemē, bet nu tika pašai.
Kad Laķis, bij sakrāvis visu vezumā, sasējis ar virvi kopā un atvadījās no turpat būdamās saimnieces, kura izteica viņam savu līdzjūtību par dzīves vietas pietrūkumu, tad Jete, istabas priekšā sēdēdama un roku joprojām pie pieres spiezdama, sacīja:
- Kas viņam par bēdu? Ja nav vietas šaī saulē, tad būs labu labā viņā saulē.
- Tiesa gan, - Laķis atteica, pīpīti piebāzdams. - Man būs vieta vēl tikpat še, kā tur; bet viegli var nākt laiks, kad tev nebūs nekā nevienā vietā.
Drīz pēc Laķa iziešanas no Plīņiem Jete sāka ierīkoties cik iespējams augstkārtīgi šaī savā iekārotā un jauniedabūtā salonā kā izredzēta jaunatnes vadītāja sadzīves izglītības ceļos. Sameklētas tika pa izpostīto Bungžu muižas pili puslīdz vēl lietojamās istablietas, kuras ievietoja tur ar visnepieciešamākiem pielāpījumiem. Turpat dabūja līdza vēl dažus pussaplosītus logu aizkarus un kaut kādus izrotājumu gabalus, ar ko puškot sienas. Pašai viņai bij gādāts drusku paaugstinātā vietā torņveidīgs krēsls ar zīda drānas jumtiņu. Vairāk reizes nedēļā viņa saaicināja uz sapulcēm jaunatni, vienmēr greznīgi mainīdama savus apģērbus, brīžam parādīdamās pat spīduļainās rotās un pastāvīgi ar vēdekli rokā. Bet visvairāk brīnums bij jaunekļiem par viņas sejas nepielīdzināmo skaistumu, kas pārspēja pat rožu jauko sārtumu.
Viņa sēdēja savā goda krēslā, pilna laipnīgas labvēlības un žēlīgas piemīlības, laimībā smaidīdama un vēdekli gan izplatīdama, gan salaizdama, turoties arvien daiļā sēdu veidā, pārsegusies viegli ar zvaigžņainu, caurspīdīgu audumu, kurš viņas kailajās miesas daļas izrādīja vēl skaistākas, nekā tās varēja būt tiešamībā. Patīkamu smaržu viļņi nolidoja pa visu telpu pie vēdekļa pavēcinājuma, un nomirdzēja gredzenu rindas pirkstos līdz ar zibošu rokas sprādzi. Jaunekļiem viņa žēlīgi ar vēdekli norādīja vietas, dažiem tāļāk, citiem tuvāk pie sevis. Sniedza apkārt pat papirosus.
Ar laiku daži skolotākie jaunekļi, kad bija iedrošināti no viņas pievilcīgās laipnības, sāka izteikt kaut ko uzslavas nozīmē uz viņas rotu un arī pašas skaistumu. Tādiem tad viņa mēdza žēlīgi paplikšķināt ar delnu pa vaigu vai ar vēdekli pa plecu, sacīdama:
- Ak jūs, glaimotājs!
Bieži vien nāca plašākas un dziļākas sarunas par dzimumu kopdzīves attiecībām. Taī ziņā Jetes jaunkundze kādreiz skaidroja jaunavām, dodama padomu nesaistīties dzīvē vis ar vienu vīrieti vien uz mūžu, kas esot tik gara un miesas verdzība, bet lai lidojot ap daudziem, kā bites darot brīvā dabā ap ziediem.
Arī saimnieciskiem priekšnesumiem tika dota sava rinda. Kad kādreiz kāds jauneklis, kas arī bij gājis pilsētu skolās, lasīja sacerējumu par piensaimniecību un aizņēma arī piena atšķaidīšanas nedarbus ar ūdeni, kā tas pilsētās tiekot piedzīvots, tad Jetes jaunkundze tur pievienoja no savas puses sekošo pielikumu:
- Ne tikai piena veikalnieki vilto pienu ar atšķidrinājumiem, bet to pašu dara arī zemnieki un ja vēl ne plašāk, tikai gan grūtāk pierādāmā ceļā, nekā tas darāms pilsētās. Tā, paveidam, šās pašas mājas saimniece, kura citādā ziņā gan teicama sieviete, kodina vienumēr ganu meitenei pirms mājā dzīšanas padzirdināt govis pie upītes un pēc tam tūliņ slauc pusdienā, kā vakarā. Tad nu viegli var noprast, ko tas nozīmē un kāds tādam pienam labums var būt.
Plaši stāstīja Jetes jaunkundze, kādi prieki un laime esot gudrām jaunavām - visvairāk lielās pilsētās.
- Tur debešķīga dzīve, - tā viņa ar sajūsmu teica. - Laiks paiet vienā jautrību reibonī. Tikko var izgulēties un pārģērbties citās rotās no vieniem līgsmību jaukumiem līdz otriem. Nekāda bēda nedz par rotām un greznumiem, nedz par iztiku. Zelts, samts un zīds ar visādiem gardumiem. Muļķes visas, kas lauku dzīvē nomokās ar grūtiem darbiem.
Vientiesīgās meitenes kārīgi klausījās šajās augstas gudrības mācībās.
Pabeigt mēdza šādas sapulces ar rotaļām, no kurām īpaši viena Jetes jaunkundzei bij mīļāka par visām citām, kālab to visbiežāk atkārtoja un visilgāk turpināja. Viņa pabeidzās ikkatru reizi ar šiem dziesmas vārdiem:

Lai tās rozes plūcam,
Kamēr viņas zied.