KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

V

Pavēlniecībā Jete nesa gan lepno sekretērietes vārdu, bet nebij vis tik uzcītīga un vērīga pie darbiem, kā vajadzētu; tik savu algu gan centās izdabūt arvienu vai uz priekšu. Augura Antons sāka pamazām pret Jeti atdzist un tās vietā raudzīties vairāk uz Briņu Vilmu, kuru bij iepazinis un ievērojis pa mācības laiku. Un, kad Jetei darbi dien' no dienas vilkās lēnāk uz priekšu, viņš līdz ar saviem pavēlniecības biedriem nolēma aicināt Vilmu pie rakstīšanas darbiem, kuru, kā iemesla labad tika sacīts, rodoties arvienu vairāk. Un, tā kā Vilmai līdz tam laikam nebij atgadījusies cita vieta, samērīga ar viņas mācībām, tad viņa - lai arī kavēdamās un šaubīdamās - to uzaicinājumu pagaidām pieņēma, īsti jau tāpēc, ka māja viņai nebij tālu no pavēlniecības, kur viņa nevēlējās palikt par naktīm, bet iet ikkatru vakaru pie savējiem. Ārēji viņa bij klusa, un izskatījās, ka maz ko vēro par politisko gaitu, bet iegaumēja un saprata visu smalki. Jete arī drīz sāka atstāt bezmaz visu viņas rokās, paturēdama sev gandrīz tik vārda parakstīšanu, tāpēc vai visi ienākošie raksti gāja caur Vilmas rokām un viņai tādā ceļā nāca viss zināms.
Briņu Vilma ar Roķēnu Alvīnu bij sirdsdraudzenes jau no pirmskolas laika, tāpat viņas draudzējās arī tālākās skolās joprojām, un beidzot šī draudzība iesakņojās jo dziļi pa viņu mācības laiku ar visiem to ievērojamo dienu piedzīvojumiem. Reti kāda nedēļa pagāja, viņām nesatiekoties, bet satikās bieži arī vairāk reizēm nedēļā.
Otrā vai trešā svētdienā pēc baznīcā noturētās sapulces Vilma atkal gāja ciemā pie Roķēnu Alvīnas. Satiekoties viņām, kā arvienu, bij liels prieks ar straujiem smiekliem par saredzēšanos un draudzības laimi. Pēc pirmās jautrās sarunas un abpusējiem ikdienišķības stāstiem Alvīna ieaicināja viešņu dārzā piesēsties soliņā pie puķu dobēm. Un, kad tas bij noticis, tad sacīja:
- Stāsti nu atkal ko jaunu!
- Jā, stāstīt varu gan kaut ko, bet tik tādu, kas atkal ļoti slēpjams, - Vilma atbildēja un paskatījās apkārt, vai kāds lieks nedzird. Un, lai gan bij pārliecinājusies, ka nav neviena cita dzirdētāja kā vien Alvīna, tomēr runāja tik pusbalsī: - Tev, māsiņ, zināms jau no viņas reizes, ka Jete no baznīcā noturētās sapulces dienas ieskata Plīņus par savu īpašumu un pieprasa ļoti strauji no tagadējās saimnieces ne vien šā iedzīvotā gada, bet arī nākamā gada nomu, ja grib uz priekšu arī to māju valdīt, kur gan atlaiž tad ceturto daļu no nākamā gada nomas, ja pārējo samaksā drīz un pilnā summā. Ja nē, tad izdošot māju tūliņ citam. Saprotams, ka šis uzbrukums iztraucēja nabaga saimnieci līdz izmisumam. Bet tomēr uz dzīvošanu viņa domā, lai arī ar bēdu un nelaimes pilnu sirdi.
Bet par tām starpām ir iegadījies kaut kas neiedomāts un neparedzēts: vecais Laķis iesniedza nupat aizvakar pavēlniecībā augstākas valdības rakstu, kurš apgāž sapulces nolēmumu, ka Plīņu māja piederētu Jetei, jo tādai viena gadījuma sapulcei neesot tiesības rīkoties ar zemes īpašumiem. Bez tam no jauna zemes gabali netikšot nekam vairs apstiprināti par sevi, tāpēc ka mantas un darba vienkopība esot pašlaik jau tuvumā. Jete, šo rakstu ieraudzīdama, saskaitās kā uguns liesma un būtu droši vien raudzījusi to noslēpt jel tik ilgi, kamēr no iebiedētās Plīņu saimnieces dabūtu naudu savā rokā, ja es viņu nebūtu drīzumā ierakstījusi jau ienākušo rakstu grāmatā zem numura. Bet tomēr viņa paturēja ir tad vēl to savā ziņā vien, nelaizdama likt citu visu ienākušo rakstu sakopojumā, no kā var prast, ka arī vēl tagad viņai domas ir uz šā raksta slēpšanu.
- Bet vai pavēlnieks Augurs nedabūja tā raksta redzēt? - Alvīna taujāja.
- Ko nu pavēlnieks! Tas nevēro nekā, tāpat viņa palīgi, - Vilma atteica. - Jete dara gandrīz viena pati, ko un kā grib.
Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk:
- Bet nu nelaimīgai Plīņu saimniecei paliek šis priekš viņas tik svarīgais pārgrozījums nezināms, un viņa savās bēdās rīkojas, protams, uz Jetes prasības pildīšanu, lai arī vai jāiznīkst.
- Bet tu jau varēji viņai paklusām paziņot, - Alvīna sacīja.
- Apdomā, māsiņ, tās briesmas, kādām tad es būtu padota! - Vilma izsaucās. - Lai arī to darītu, cik slepen varētu, bet aizdomas kristu tūliņ uz mani kā vienīgo šās viņu slēpjamās lietas zinātāju, un tad es tūliņ būtu ikkatrā mutē spiedzene, spiedzene, nodevēja, nodevēja un kā jau tāda tad projām uz briesmu tiesu un stādāma drīz šauteņu galā.
- Bet zina to, protams, bez tevis arī Laķis, - tā Alvīna, - un tās paziņojuma aizdomas nevarētu krist vismaz uz tevi vien.
- Laķis rakstu atnesa ar lakas zīmogu slēgtā kuvērā; kas ir zīme, ka saturs nav vis darīts viņam zināms, kā jau par nedraudzīgu pazīstamam tagadējās valdības iekārtai, - Vilma stāstīja. - Bez tam no Laķa gudrības dziļuma nav vis gaidāms tāds neapdomības seklums, ka viņš ietu par papaudēju tādā kļūmīgā lietā, kuras, kā domājams, pats vēl skaidri nezina. Līdzjūtība gan spiež tai bēdu pilnai Plīņu saimniecei palīdzēt, bet nevar atrast ceļa, kā to lai izdarām.
Kad Alvīna klusēja, nevarēdama laikam nekāda padoma dot, tad Vilma pa brītiņu uzsāka sarunu turpināt:
- Bet nu nāk vēl pats jaunākais un varbūt arī pats grūtākais gadījums. Šurp nākdama, šorīt satieku Plīņu saimnieci braucam un vedam divas slaucamas govis pie ratiem, un puisēns līdza par dzinēju. Vaicāju viņai: «Kurp tad, Plīņu māt, jums vedamas šās govis?» Paceļ viņa savas asarainās acis un bēdu pilno seju, sacīdama: «Ko nu, meitiņ, lai izstāstu! Jābrauc uz Liepleju, tur rītu tirgs, jāpārdod abas labākās govtiņas priekš Jetes palaidnībām. Redzi nu, meitiņ, kādi laiki! Nekur aizstāvības, nekur žēlošanās ceļa.» Pēc tam viņa sāka rūgti raudāt, seju delnām aizklādama. - Saki, māsiņ, - ko tu darītu tādā brīdī, būdama manā vietā?
- Man patiesi nav spējams sacīt, kas tādā gadījumā labāk darāms, - stāstīt nedrīkst, bet līdzjūtība spiež palīdzēt, - Alvīna atbildēja domu pilna.
- Un atlikt arī nevar uz vēlāku laiku, jo tad jau govis būs pārdotas un dzīve varbūt pagalam izpostīta, jo saimniece vēl šaubījās, vai tik ar divām govīm vien pietikšot tādai vajadzībai, - Vilma piebilda un pa labu klusuma brīdi uzsāka no jauna:
- Bet ko tu sacīsi, māsiņ, vai tu mani aizbildināsi vai nē, kā es sajutos piespiesta ķerties pie melu līdzekļiem, lai gan ne sevis, bet aplinku palīdzības labā? Es viņai stāstīju, ka rītu Lieplejā tirga nebūšot, jo pamanīta tikusi taī apgabalā lipīga zirgu sērga, laikam vai Sibīrijas mēris, un ka tāpēc tirgs atcelts. Viņa iztrūkās un sāka bēdāties, ka nevarēšot laikā maksājumu pildīt. Es raudzīju mierināt ar to, ka šo pašu nedēļu būs šur tur arī citi tirgi uz citām pusēm, lai gan skaidri nezināju, kur un kādi. Acumirkļa vajadzība bij tik tāda, ka aizkavētu braukšanu un govju pārdošanu. Nu, ko tu saki uz to?
- Man jāsaka, ka tev bijusi īstā brīdī laba apķērība pareizo padomu dot, - Alvīna atbildēja. - Man par sevi jāliecina, ka es vis nespētu tik noteikti apķerties un uztvert šo vienīgo glābšanas ceļu.
- Bet nu nāk jautājums - ko darīt tāļāk? Atturēta viņa gan ir no braukšanas uz tirgu, bet gādāšanas rūpju tādēļ jau neatstās, - Vilma turpināja. - Kad tik neiegadās kāds pircējs mājā un nenopirk uz vietas, tāpēc jālūko būtu kaut jel ar kādu iemeslu viņu no tāda posta soļa: atturēt pavisam, iedrošinot tik uz to, lai Jetes draudu tik visai nebītos, bet lai darītu visu lēnāk, nepostīdama savas dzīves. Tas jāsaka būtu tik tā kā nejauši, kā bez nodoma; tā vien kā ar gadījumu. Saprotams, ka Jete neuzdrošināsies vismaz mākties vēl no jauna viņai virsū, atkārtodama savus draudus. Labi būtu, māsiņ, ka tu varētu aizsūtīt tūliņ šodien savu krustmāti ar kādas vajadzības iemeslu.
- To varēs gan, - Alvīna atbildēja. - Plīņu saimniecei ir labs miltu siets, un mums pašlaik maizes milti sijājami, jo samalti sēnalaini.
- Lūko, māsiņ, ierunāties krustmātei par līdzjūtību Plīņu saimniecei nevis kā kādu virslietu, bet tik tā kā iesāņis, - Vilma mācīja. - Tomēr tā arī gan, ka netiktu piemirsts šis otrais uzdevums, kurš patiesībā ir gan ne vien lielākais, bet pats īstenais, jo miltu sieta dēļ tu, protams, krustmātes vismaz šodien nesūtītu uz Plīņiem un varbūt arī nemaz. Tur viņai jāsaka gan sevišķi tik tas, ka liela steigšanās nav vajadzīga un lai gādā lēnām bet iedzīves postīšanas. Un par visām lietām lai runā tik vien no sevis, bet pavisam ne tā, it kā kad tu būtu likusi runāt. Man ļoti žēl tā bēdu pilnā cilvēka.
- Man tāpat, - Alvīna nopūzdamās sacīja. - Sapratīšu gan un lūkošu izdarīt, kad krustmāte pārnāks vien no ganiem.
- Bet ir man daža cita lieta arī runājama, kur vēlos, māsiņ, dzirdēt tavas domas un tavu padomu. Esmu gan iestājusies pavēlniecībā kā palīdzētāja sekretērietei, bet man šī vieta nemīl viņas stāvokļa pēc. Sāku nomanīt no Augura uz sevi lielāku vērību un uzmanību, nekā pēc manas stāvokļa nozīmes tas man pienāktos, par ko, kā rādās, krīt uz mani jau dažs greizs acu uzmetiens no manas priekšnieces Jetes jaunkundzes, kur klāt Augura laipnība, kas iet pāri manas darbības pienākuma pakāpnim, nav man pavisam patīkama. Saki tad nu, māsiņ, ko tu domā, - vai lai es tur ilgāk palieku vai nē? Man ir cēlušās gandrīz tās domas ar šā mēneša beigām vai pavisam atstāties.
Alvīna, drusku padomājusi, sacīja savu prātu:
- Mīļā Vilma! Es gan domātu otrādi, ka tev nebūtu īpaši šaī laika brīdī atstājamies no tās vietas, kurai ir sava nozīme attiecībā uz šā laika valdības rīcību. Arvienu draudīgāks vien metas viss dzīves gaiss. Dien' no dienas drūmākas vien ziņas nāk no valdības darbiem. Dzird vien pastāvīgi, ka tas un cits godīgs cilvēks apcietināts un aizvests uz briesmu tiesu, kamēr pazīstamie noziedznieki un nelieši ne vien staigā brīvi, bet ir vēl lielu lielie darītāji un pavēļu pildītāji. Kā jau nupat caur tavu turienes kalpošanu ir nākusi iespēja varbūt izglābt nabaga Plīņu saimnieci no izputināšanas, tā var nākt iespēja turpmāk izglābt dažu labu varbūt pat no nāves, tāpēc tava palikšana taī vietā var nākt šim un tam par laimi. Tātad tev jāpaliek turpat.
- To es arī, māsiņ, saprotu gan, ka briesmu dienas nāk un ir jau pat atnākušas, - Vilma domādama runāja. - Pat Jete, kad saņēma Laķa atnesto aizlieguma rakstu par Plīņu mājas nedabūšanu, dusmās izgrūda ļoti nozīmīgu draudu vārdu par viņu, sacīdama: «Nu, lai tik pagaida tas vecais kraķis!» Bet, tūliņ apķerdamās, atkal raudzīja savus draudus mazināt vai pat dzēst.
- Satikos viņsvētdien pie baznīcas ar sirsnīgo draudzeni Lūru Maju, - Alvīna stāstīja. - Viņa, nabadzīte, ir vienmēr baiļu pilna par savu nākotni, ka sirds paredzot visādas briesmas vien. Tev, Vilma, viņa lika sacīt labdienas.
- Paldies par labdienām. Ticu jau gan, ka viņas stāvoklī pret Jeti mantojuma ziņā viņai var nemierīgs prāts būt, - Vilma uzsāka. - Bet man rādās, ka Jete, līdzko viņai nāktu rokā kāda krietna šķipsna naudas, liktos atpakaļ uz virspilsētu, jo sirdās arvienu par lauku dzīves garlaicību un tukšību, kamēr tur esot viss citādi; bet tik nav nekad ne graša pie rokas, ar ko aizkļūt uz turieni. Ja jau viņa nozustu vien no šejienes un ja izdotos viņai pilsētā tikt vēl pie dzīves lepnuma, tad varbūt aizmirstos Plīņi un Majai vairs bēdu nebūtu par viņu.
- Nu, tik daudz Jetei mūžam nebūs, cik vienmēr vajadzēs, tālab arī viņa nemitēsies pavisam pēc Plīņu mājas tiekties, lai vai kur būdama, - Alvīna nopietni runāja. - Viņas aiziešana būtu gan vēlējama vismaz taī ziņā, ka tad tu nāktu viņas vietā par sekretērieti.
- Nebūtu vis man tad vēl ne tik pa prātam nekā tagad. jo kas tad varētu no valodām apklausīties, ja arī viņas vietā mani pieņemtu? - Vilma teica pretī. - Neticu arī, ka tas tā notiktu, jo visas lietas jau man nenāk vis zināmas. Viņi, kuri saucas par partijas biedriem, kur pieder bez Augura un Jetes arī vēl pavēlnieka palīgi, tura slepenas apspriedes sevišķā, viņiem vien piederošā istabā. Dažreiz esmu dabūjusi dzirdēt jau arī bagātnieces nosaukumu. - Drusku apdomājusies, Vilma sacīja vēl sekošos vārdus: - Lai arī būtu ar visu citu šā vai tā, bet par visām lietām man nekādi nepatīk būt Augura tuvumā un sajust viņa laipnības rādījumus un ka varētu gandrīz izskatīties, it kā kad es viņa tuvuma meklētu.
- Bet caur to vien tu vari cerēt kaut ko izzināt, kā jau nupat runājām, - Alvīna piezīmēja. - Ja viņš būtu pret tevi vienaldzīgs, tad, protams, tu tādu svarīgu lietu zināt nedabūtu, kāda šī pati par Jeti un Plīņu māju. Tālab paliec vien mierīgi un vēro joprojām.
Te sāka viņām atskanēt no mājas puses rupja, svešāda balss:
- Kas, valns, tī par todu moju, kur navīna cilvāka īkšā? Jaīt raudzeit par dorzu, kur loikam kādi bous. Tur tā kā dzird vordus.
- Nudien, tas jau Stērģenieks! - Alvīna iesaucās. - Kas, «valns», viņam te var būt meklējams?
Tūliņ arī parādījās Stērģenieka ielāpainais veids visā plašumā ar šauteni plecos.
- Labreit, jaunkundzes! - viņš pienākdams uzsauca abām jaunavām. - Jums moja pavusam tukša. Na coļa līluma īškā. Nāku meklēt jite, kur dzirdu runājam.
- Jā, svētdienas diena, visi izklīduši pa vaļai, - Alvīna atbildēja. - Tēvs ar māti ciemā, krustmāte ganos, un nezin kur citi katrs. Vai jums kāda vajadzība?
- Mun vajadzeigs zināt, vui jite navaid bejs šūdīn vacais Laķis? - Stērģenieks taujāja.
- Viņš ir gan šorīt laikam bijis pie tēva aprunāties par darbiem, kamēr tēvs vēl bij mājā, un pēc tam aizgājis.
- A nazin uz kurīni? - Stērģenieks vaicāja tāļāk.
- Laikam... laikam uz Bungžu muižas pusi, - Alvīna drusku kavēdamās, atteica. - Bet kāda jums vajadzība viņu tik cieši meklēt?
- Ir aša pavēle ņemt viņu tūliņ cīši un stīpt uz soda tīsu, bat pogana navar nūstapt, - Stērģenieks, uz aiziešanu pagriezdamies, atteica un pēc tam atsveicinājies izgāja no dārza.
Alvīna pagājās viņam pakaļ līdz dārza sētai pavērties uz pagalmu un atnākusi sacīja Vilmai ļoti aizkustināta balsī:
- Kā tad! Pagalmā Tuluks un Ramps arī ar steberēm plecos. Vismaz pagaidām labi tas, ka viņi aizlīgo uz Bungžu muižas pusi, kamēr krusttēvs Laķis ir aizgājis pavisam otrādā virzienā. Par laimi, es pie laika vēl apķēros uz turieni sacīt.
- Jā, nākdama es Laķi redzēju ejam pa Ezermuižiņas ceļu, varbūt arī uz baznīcu, - Vilma atsaucās.
- Tas tad labi gan, - Alvīna apliecināja un tad runāja joprojām ar lielu uztrauktību: - Tad redzi nu, Vilma mīļā, ka briesmu laiki mums ne vien gaidāmi, bet jau klāt! Un, kad šitādu vecu goda cilvēku nezin par ko grib tiesāt, kuram tad vairs drošība palikt netiesātam jeb, pareizāk sakot, nenotiesātam?
- Protams, ka šobrīd tā ir, kur valda varas nesēju iegriba, bet ne likumi, - Vilma piebalsoja. - Bet man nupat nāk prātā, ka tam vajaga būt Jetes ļaunuma panākumam, lai dabūtu reiz viņu pilnīgi sev nost no ceļa, pastāvīgi cenšoties uz Plīņu mājas dabūšanu. Drīz pēc tam, kad, saņēma Laķa atnesto aizlieguma rakstu, viņa ieslēdzās viena pati telefona istabā un runāja slepen ilgu laiku, nelaizdama iekšā pat pavēlnieka Augura. Skaidra lieta; ka cits nekas viņai nevarēja būt tik visai slēpjams un tik ilgi runājams. Rakstu ceļā šī pavēle tik ātri arī nebūtu pavisam izdabūjama. Bez tam viņa ir centusies izdarīt tā, ka lai domas nekristu uz viņu, kad nepaliek nekur nekāda rakstu zīme pakaļ no viņas. Bet tu jau, māsiņ, to sapratīsi, ka es tik tev vienai drīkstu šādas domas sacīt, jo viņai, kā rādās, ir liela iespēja augstākās vietās savu gribu izvest cauri.
- Vari paļauties, ka to sapratīšu gan un varēšu arī, - tā atkal Alvīna. - Bet saki nu, Vilma mīļā, - vai un ko mēs šaī lietā lai darām? Uz to jau gan nekādi nevar domāt, ka krusttēvu Laķi pavisam varētu izglābt no apcietināšanas, bet varbūt tik klusām paziņot, lai viņš zina, kas gaidāms, un var sagatavoties uz to?
- Tas domājams gan, - Vilma apstiprināja. - Bēgt jau viņš nebēgs aiz savas kareiviskās lepnuma apziņas vien. Un kur tāds nabaga cilvēks lai glābtos, būdams bez nekādiem liekiem dzīves līdzekļiem, kā tik no rokas mutē, un arī bez nekāda radeniecības palīga? Var tikai būt, ka viņš pasteidz kaut ko padarīt un pakārtot savu aizgādības meitu lietā, satikties vismaz vēl ar Maju un to pamierināt.
- Ak bēdu bēdas! - Alvīna izsaucās. - Maja gan ņems vai galu, par viņu raudādama, kur vecais krusttēvs viņai par visu, visu tik neizsakāmi mīļš un dārgs. Bet kur un kādā ceļā lai viņam šo bēdu ziņu piesūtām?
- Man ir domas, uz māju ejot, ņemt drusku līkumu un iegriezties pie Ruķīšu Īdas, lai viņa aiziet uz Ezermuižiņu un pasaka vismaz Augura mātei, kādas briesmas viņas draugam tuvumā, ja paša tur negadītos. Viņa gan tad sapratīs, ko darīt, Ida ir arī taču uzticama mutes turētāja, - Vilma steidzīgi runāja: - Un tev, māsiņ, nav tik jāaizmirst Plīņu saimnieces glābšana. - To sacījusi, Vilma uz ātru aiziešanu ķēra rokā savu lakatu, ko bij nolikusi pie puķēm uz sola, un sāka no Alvīnas atvadīties.
- Kā man žēl, Vilma mīļā, ka šī satikšanās tik negaidot izjūk! - Alvīna izsaucās. - Šodien mēs varētu palikt kopā līdz pašam vakaram - abām vaļīgi, dziedāt mācīšanās arī nav. Kaut tik šis posta traucēklis neuznāktu!
- Labāk, māsiņ, taču, ka viņš uznāca, nekā kad paietu garām, - Vilma izteicās mazāk satricinātā prātā. - Tagad caur šo nejaušo gadījumu varam jel kaut kam vēl bēdās jel ko palīdzēt, bet citādi vis nevarētu. Mums var nākt vēl šis tas, kur palīdzības un glābšanas ziņā vajadzīga būs mierīga noņēmība.
Jaunavas abas - kā iztraucētas stirniņas - izgāja kopā no dārza un pagalmā galīgi izšķīrās. Alvīna solījās iet tūliņ uz ganiem un palikt līdz mājā dzīšanai krustmātes vietā, lai viņa labāk tūliņ ejot pie Plīņu saimnieces. Tā viņas, vēl atskatīdamās un lakatiņus pavēcinādamas, aizsteidzās uz savu pusi katra.