KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

VI

Pāra dienas vēlāk ieradās pie Augura mātes Ezermuižiņā Brencis Linums nopietni nospiestas sajūtības izskatā un atrada Augura māti noraudājušos. Rādījās, ka viņiem bij vienkopības raizes un bēdas un ka viņi to savstarpēji paši saprata, tālab pēc sasveicināšanās labu brīdi sarunas nespēja iesākties.
Pēdīgi Linums lēnām uzsāka runāt:
- Jūs, Augura māt, laikam varēsat gan viegli uzminēt manas nākšanas cēloni pie jums, ka abi esam skumjās par mūsu cienījamā drauga likteni.
- Noprotu jau gan, - Augura māte atbildēja, acu nepaceldama. - Vai viņš jau aizvests?
- Jā, šorīt aizveda, un es pašlaik pēc tam no turienes nāku.
- Vai viņš nebij visai skumīgs un nobēdājies? - Augura māte taujāja.
- Nevis, - Linums atbildēja. - Viņš paturēja savu ierasto cienības sajūtību, lai gan nakts bijusi jāpavada cietumā. Nelika trūkt pat savas pazīstamās zobgalības. Tā, paveidam, kad aizvedēji prātoja, vai rokas siet vai nē, viņš sacīja: ««Kur jūs ņemsat tik stipras virves, kas man nebūs saraujamas kā Zimsānam?»
- Un kas tie vedēji tādi bij un vai braukšus veda? - Augura māte vaicāja tāļāk.
- Tie paši zināmie trīs plenči - aizsargi, kā viņus pa jaunam sauc, un braukšus gan: Tuluks ar Rempi abpušām ratos un Stērģenieks jāšus pakaļ.
- Vai tad rokas arī sēja? - Augura māte bēdīgi turpināja taujāt.
- Beidzot netika vis sietas, - bij Linuma atbilde. - «Kur nu, valnu, viņš bāgs? Mems vusim šautenes. Ja jou bēdzējs boutu, tad bāgtu agroāk. Zināt jou loikam dabija pī laika,» Stērģenieks mierināja citus.
- Kaut jel tiktu zināms, kādu vainu tie necilvēki viņam liek? - Augura māte, seju noslaucīdama, runāja. - Ne viņš ir viņiem pretinieks, ne viņu varas apskaudējs tikai vecs, godīgs nabaga strādnieks.
- Vai viņi daudz ko vaicā? - Linums atteica. - Tiem diezgan, kad tik nomana, kurš nav ar viņiem pilnam vienis prātis. Bez tam tie, kas tur tāļāk un augstāk, - tie īstie tiesātāji jeb notiesātāji - nemēdz vis zemākiem darītājiem apcietināšanas cēloņus sacīt, tie pavēl tik darīt. Bet taču ticu, ka Laķa krusttēvs, kā mierīgs bezmantietis, notiesāts netiks, jo, kā rādās, apsūdzība pamatojas tik uz savlabuma lietu. Skaidri noprotams, ka apvainojums ir nācis no Jetes, kurai viņš ir kā skabarga acī ar savām aizgādniecības meitām pie Plīņu mājas dabūšanas, lai arī tagad - protams, tik uz kādu laiku - ir apturētas zemes īpašuma tiesības un uzspiests kopmantas stāvoklis.
- Vēl jau gan, nabags, pirms apcietināšanas bij pasteidzies kaut ko no jauna parūpēties par abām aizgādniecības meitām, kad nezin caur kādu labsirdības gādību bij iepriekš dabūjis zināt par savām dzīves briesmām, negribēdams tomēr no tām ne soli izvairīties, - Augura māte sērīgi stāstīja. - Vecākā meita Maja, kura jau pilnīgi saprot viņa aizgādības un lielo, tēvišķas mīlestības pilno nozīmi, mirkst - nabaga bērns - vienās bēdu asarās, kad ticis zināms, kāda nelaime nāks pār viņas tik ļoti mīlamo, veco krusttēvu.
- Bet nu mūsu tuvākais pienākums ir gādāt par drauga atsvabināšanu, un šis. jautājums ir īstenais manis atvedējs pie jums, - ar šiem vārdiem Linums griezās pie šā brīža īstenā nākšanas cēloņa. - Jādomā jau nu gan, kā es sacīju, ka par viņa notiesāšanu ko bīties nebūtu, lai arī, kā noprotams, viņš tādā ziņā ir ticis iesūdzēts, bet bez atsvabināšanas gādājuma viņu var noturēt apcietinātu nezin cik ilgi, kamēr caur iespējīgu gādību var cerēt dabūt viņu drīz atpakaļ.
- Ļoti labi gan, ka esat uz to domājuši; bet ko lai es tur varētu iespēt? - Augura māte sērīgi vaicāja.
- Bet man liekas, ka jūs esat ja tik pavisam ne vienīgā, kas var taī lietā ko iespēt, un taisni tādēļ esmu ieradies tagad pie jums, - tā atkal Linums.
- Tavu brīnumu! - Augura māte izsaucās. - Ko tad gan lai es tik grūtā lietā iespētu?
- Īpaši jūs sevī gan nē, bet caur jūsu aizgādību varbūt cits, - Linums skaidroja. - Jūsu dēla dēls ir še pavēlnieks vietējībā, no kurienes izgājusi apsūdzība. Viņam, kā protams, nāksies šo to atbildēt uz dažiem pieprasījumiem un dot liecību. Jūs viņam esat vairāk nekā māte vien un vienīgā dvēsele no tuvākas radniecības, turklāt īstenā audzinātāja un gādnieks.
Augura māte, par šiem Linuma vārdiem brītiņu padomājusi, atbildēja:
- Tik daudz jau nu gan varu sacīt, ka līdz šim viņš manus vārdus ir vērojis un turējis mani laikam mīļu, kā no mazām dienām pieradinājies; bet nav arī liedzams, ka bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī, kas viss kopā ir darījis man grūtu sirdi. Skolas nepabeigušu, viņu šaī amatā ir ielikuši, bet nezin vai tik spēj to cienīgi valdīt? Var nu būt, ka savu seklumu sāks pamaz atzīt un mesties nopietni prātīgāks, par ko man līdz šim vēl nekas nav bijis novērojams, jo reti kad nāk uz māju, turpat vien dzīvodams, tāpēc nevaru solīt, vai caur viņu tiks kas panākts, lai gan par nabaga Laķi esmu nobēdājusies līdza jums un citiem viņa draugiem. Tomēr darīt gribu pēc jūsu padoma, jo - kā jau sacīju - mana sirds runā tur līdza citām līdzcietīgām sirdīm.
- Lai arī būtu bijušas dažas varbūt jaunības viegluma vai paviršības zīmes zināmas še mājā starp savējiem, bet tālākās vietās. kā, paveidam, šaī gadījumā pie soda tiesas, tas viss nenāk nekādā svarā, un nav arī tur no tā pat nekas zināms, bet nozīme paliek tik tam, kādu atsauksmi. dod kaut kuras valdības iestādes priekšstāvis, - Linums izskaidroja un par brītiņu turpināja vēl: - Patiesību par krusttēvu Laķi liecinot, nevar arī celties nekādas grūtības nevienam, kas tik vien viņu pazīst, jo viņš ir īstens goda cilvēks, kas nekam ļauna nedz darījis, nedz vēlējis, bet pie patiesības turējies un taisnību vērojis darbos, kā vārdos; viņš ir kalpojis godam ilgus gadus kara klausībā un atrodas tagad dziļa vecuma gados līdz beigām īstena bezmantieša stāvoklī, pelnīdams kā algādzis joprojām sev iztiku un izaudzinājis turklāt vēl divas viņam aizbildnības ziņā uzticētas radu meitenes, sākot no viņu mazākās mazatnes. Ja viņš ikkatram dzīves virzienam nav līdzgājējs, tad tādēļ nav vis citu virzienu nīdētājs, bet tik sava par labu atzīta virziena jeb ceļa staigātājs. Protams, ka iesūdzēts viņš ir aiz personīga naida un aiz ļaunas, netaisnas atziņas pēc savlabuma.
- Jā, bet viņš, tas mans muļķa puika, jau nepratīs tā gaiši izlikt Laķa īpašību, kā jūs to varat, varbūt arī īsti negribēs, - Augura māte iebilda. - Labāk būtu, ka jūs paši to tā uzrakstītu, kā sacījāt, tad es viņam to taču varētu iedot.
Uz to Linums atbildēja tik pa labu brīdi, kad bij padomājis:
- Mani raksti būs pavēlniecībā pazīstami, un man nepatiktos vis tos tur rādīt, jo tad tiks domāts, ka es rakstījis aiz lielas draudzības un sastāstījis Laķa krietnumus un godīgumu vairāk, nekā var būt. Bez tam paredzu, ka man pašam arī Laķa liktenis var nākt un ka tas nestāv vairs visai tāļu, un man tad vaļā tikt nāksies nevis grūtāk vien par Laķi, bet varbūt pavisam neiespējams, kur tad šāds mans rakstīts liecības raksts arī kritīs svaru kausā uz manis pazudināšanu.
- Ak Dievs, kāda otrāda briesmīga taisnība sāk celties pasaulē! - Augura māte nopūzdamās izsaucās. - Kas vien patiesīgāki, krietnāki un prātīgāki cilvēki, tiem jātiek vārdzinātiem un nogalinātiem. Kādiem tad nu vajadzēs būt nākamiem laikiem, kad izdeldēs visu, kas labs, derīgs un godīgs?
- Tur netiek vaicāts par neko citu kā tik par to; lai ar brīvības, ar tiesību un labklājības solījumiem dabūtu ļaužu pulkus savā varā kāds mazs vadoņu skaits un pēc tos ar ieroču spēku spiestu klausīt viņu savlabuma gribai un kalpināt, nerunājot vēlāk vairs nekā par brīvību un citiem augstiem labumiem, - Linums runāja, izplēsdams no kabatas grāmatiņas kādu tukšu lapu un griezdamies pēc tam pie Augura mātes sekošiem vārdiem:
- Es rakstīšu gan, bet ar to norunu, ka jūs, Augura māt, saucat no manas lapiņas priekšā un pēc tam lapiņu sadedzināt.
- Bet es jau nevarēšu salasīt, - Augura māte bažījās.
- Es rakstīšu rupjiem burtiem un tik skaidri, ka jums nenāksies grūti ar brilles palīgu saredzēt, - Brencis paskaidroja. - Ja vienā lapiņā nesaies, tad ņemšu vēl otru klāt. - To sacījis un zīmuli izvilcis, viņš sāka uz galdiņa rakstīt.
Atstādama Linumu rakstām, Augura māte izgāja ārā un atgriezās tik pēc laba brīža, kad Linums bij jau rakstīt pabeidzis un, savu rakstījumu klusām pārlasīdams, to šur tur viegli izlaboja. Taī brīdī Augura māte nāca atpakaļ un, tikko slieksni pārkāpusi, sāka stāstīt:
- Atkal, Brenc, jauna bēdu ziņa! Mana pušelniece Steņģa māte nupat atnākusi no pavēlniecības un stāsta, ka tūliņ iesākšoties mantas atņemšana saimniekiem. Atstāšot tik pa vienai govij, pa vienam zirgam - un citu visu nost, pat darba rīkus un drēbes, kas vairāk nekā kuram mugurā. To viņlaik iztikai atstāto labības mazumiņu samazināšot vēl līdz pusei un tad sākšot dzīt visus kopdarbā, īpaši pie kara laikos papostīto muižu atjaunošanas. Lielā Bungžu muižā vien vajadzīgs esot ap simts govu un arī liels skaits strādnieku pie zemes darbiem un pie ēku atjaunošanas.
Beigās pasmiedamās viņa piebilda vēl sekoši:
- Steņģa māte agrāk dedzīgi kāroja pēc visas Ezermuižiņas, bet nu būtu ļoti laimīga, kad varētu paturēt tik savu daļu un savu mantību, bet nu pagalam visiem viss. Jā; Dievs zin no kā dzīvosim, īpaši mēs, kas esam vēl no vecās paaudzes, kad visu noņems, kas sūri grūti ietaupīts?
- Solīt viņi gan sola vecuma iztiku, bet kur tā celsies, kad paši strādnieki nebūs uzturami no kopdarba peļņas; kā jau sāk pierādīties, - Linums drūmīgi atbildēja un tad, pierakstītās pāra lapiņas paņemdams, sacīja:
- Še nu ir tas, ko jūs, Augura māt, vēlējāties no manis. Es vēl izlasīšu jums priekšā.
Pēc izlasīšanas Augura māte, uzlikusi brilli, lūkoja lasīt pati un drīz pārliecinājās, ka varēšot gan.
- Bet kā lai es satiekos ar savu Antonu šās lietas labad? - viņa, lapiņas turēdama, prātoja. - Turp iet uz pavēlniecību man nekādi netiktos, visvairāk jau Jetes pēc.
- Jums jāpaaicina viņš šurp pie sevis, kur lai noraksta visā klusumā, - Linums pamācīja uzceldamies. - Aizsūtāt vienu no savām meitām ar ziņu, ka viņš jums ļoti vajadzīgs, lai nekavējas nākt. Man gan būtu puslīdz pa ceļam pie viņa pavēlniecībā iegriezties, bet jums arī saprotams, ka man nekrīt to darīt taī pašā ziņā, kā jau runājām.
- Tas tiesa, to saprotu arī, - Augura māte teica šķiroties.
Uz galīgu atvadīšanos Augura mātei roku sniegdams, Linums viņai sacīja:
- Var viegli šaī briesmu un varmācības laikā gadīties, ka vairs neredzamies, jo es par savu brīvību un dzīvību neesmu drošībā nevienu stundu. Ja nu tā notiek, Augura māt, ka es ar veco draugu Laķi vairs netiekos, tad sakiet jūs viņam no manis pēdējās ardievas un saldiniet pēc iespējas viņa tik ļoti rūgtās beigu dienas. Ar Dievu!
To sacījis, Linums veikli un vingri izgāja, bet Augura māte, abām rokām sev seju aizsegusi, atkrita krēslā.
Augura Antons, lai prāta un mācību ziņā kāds būdams, bet savai tēva mātei viņš bij un palika visai pieķērīgs un viņas prāta darītājs ar bērnišķu uzļāvību, apzinādamies esot vienīgi viņas audzināts un mācīts pēc abu vecāku agrās nāves.
Arī šoreiz viņš paklausīja ātri vecai māmiņai un drīz ieradās pie viņas Ezermuižiņā.
- Kādēļ, dēls, jūs esat apcietinājuši un aizsūtījuši Laķa krusttēvu? - tā Augura māte drīz viņam vaicāja.
- Pēc soda tiesas pavēles, - Antons atbildēja.
- Bet kāds slepkava tad viņš ir, ka ar varu jāved projām, kamēr daži zagļi un blēži dzīvo bez bēdas? - Augura māte turpināja ar rūgtumu.
- Valdības pretinieki tiek tiesāti bārgāk nekā zagļi un blēži.
- Un kur tad viņš valdībai pretojies vai neklausījis? - tā atkal Augura māte.
- Kad izsaka vien kādus nemiera vārdus...
- Un kur tad viņš tādus izsacījis?
- Kas var to zināt, jo mums tik pavēl to un to darīt, - Antons atbildēja, skatīdamies laukā pa logu.
- Bet vai tad no jums, no tās pavēlniecības, kā jūs tur tiekat saukti, nemaz nekādu liecību neprasa? - Augura māte pētīdama sniedzās dziļāk.
- Nupat jau prasīts ir gan.
- Un kādu liecību tad jūs dosat?
- Nevar vēl zināt, kādu nospriedīs.
- Vai tad vēl pavisam kas spriežams arī par tik godīgu cilvēku un vecu goda pulkas kareivu? - tā Augura māte uzstāja.
- Viņš ir dažus aizkaitinājis un mani arī priekšpēdējā sapulcē zobojis, kad es uzstājos ar nopietnu runu par cilvēces nākotni, paskaidrot gribēdams, kā turpmāk būs, - Antons atteica, iepīpodams papirosu, izvilcis to no spīdīga maksta.
- Tici, dēls, droši: ja viņš tevi arī ir pazobojis, tad zobojums ir bijis pelnīts un vajadzīgs. Viņam visi dzīves uzskati ir noskaidrojušies kā zvaigžņainas debesis skaidrā naktī, kamēr tev vēl viss tīņājas pa paviršības dūmakām, - Augura māte runāja arvienu jūsmīgāk. - Protams gan, ka viņš šādai rīcībai draudzīgs nevar būt, kādu jūs, jaunie, slavējat un viņai kalpojat. Vai kurmēr kāds gaiša prāta cilvēks var ticēt, ka šāda varmācīga valdība varēs ilgi pastāvēt? Vai cilvēki ilgi cietīs tādu patvarības un netaisnības jūgu, kāds tagad viņus sāk spiest? Šāda negantība var tik kādu laiku turpināties un visu labklājību izpostīt, bet it nekā laba dibināt un atnest.
- Klausīt piespiedīs ar spēku, - Antons pusnedroši iebilda.
- Pietrūks spēka arī, jo tas drīz saies pretpusē, - Augura māte pārliecinoši runāja. - Lai nu tas arī būtu kā būdams, bet laiks drīzumā rādīs to, kam jānāk un kas nāks. Tikai, dēls, apsoli man droši un skaidri, ka darīsi visu, ko vien iespēsi, priekš krusttēva Laķa drīzas atsvabināšanas.
- Apsolīt es nekā nevaru...
- Vari gan, un jāapsola tev ir! - tā Augura māte joprojām ar pieaugošu sirds iekustinājumu. - Neņem par spriedējiem tādus klāt, kas ir krusttēva Laķa pazudinātāji, kā laikam Jetes jaunkundze, kura to dara sava labuma pēc uz Plīņu mājas dabūšanu...
- Jetei arī viņš ir daudz aizriebis ar saviem skarbiem vārdiem par viņu, - Antons teica starpā.
- Tik skarbu vārdu viņš vēl pavisam Jetei nav sacījis kādu viņai vajadzētu, - tā Augura māte pretī. - Ja būtu vien, kas saka vēl skarbāk, tad varbūt labotos. Bet aizmirsti, dēls, pats arī savu pazobojumu, ja kāds ir bijis, un apsoli man visu, ko es saku.
- Vēl nevaru solīt...
- Vari gan, un tev jāapsola, vai arī, ja nē, - tad zini, ka tu caur to būtu manas nāves cēloņa nesējs. Krusttēvs Laķis ir mans laika biedris un jaunības draugs. Es pazīstu viņa sirds krietnumu un prāta gaišumu ar goda tikumiem. Viņš tikai nav aplamu bezprātības ceļu gājējs un ļaunu mācību ieredzētājs. Tāpēc saki, dēls, noteikti, ka darīsi visu, ko vien iespēsi, priekš krusttēva Laķa nekavējama atsvabinājuma, vai arī tu vēlies manu nāvi!
Pēdējos vārdus sacīdama, viņa saķēra cieti Antona roku it kā uz promnelaišanu, kamēr nav devis apsolījuma. Antons nomanīja, ka viņas roka strauji drebēja, un no tā sāka sajust pats tādu kā savādu bailību, kas pamudināja viņu uz apsolīšanos, ko arī tūliņ darīja:
- Kad jau nu tev mans solījums tik ļoti vajadzīgs, tad arī to dodu.
- Nu tad ņem tur no skapja papīru un sēsties še rakstīt tā, kā es saukšu priekšā, un tā, ka šo pašu rakstījumu vari tūliņ no pavēlniecības aizsūtīt, nedodot viņa pavisam īpaši sekretērietes rokās, nedz arī kādu citu līdzzinātāju.
Antons klusi paklausīja un rakstīja visu tā, kā tēvmāte viņam sauca priekšā pats tur nekā klāt nelikdams, nedz atraudams vai grozīdams, jo viņš jutās par visām lietām laimīgs taī ziņā, ka liecības raksts nebij jāgudro pašam.
Kad bij rakstīt pabeidzis un norakstu dikti izlasījis, kā tēvmāte to vēlējās, gribēdama pārliecināties, vai pareizi uzrakstīts, un kad dzirdēja visu esam; kā vajaga, tad beidzot sacīja:
- Sūti nu, dēls, šādu projām ar savu amata parakstu, paturēdams stipri vērā to, ka solījumu pildīšana ir ikkatra cilvēka augsts goda pienākums.