KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

VII

Kādā lietainā vakarā, krēslai pieņemoties; mācītāja vecā krustmāte iegāja pie viņa ziņodama, ka: - Divi tādi savādi, sveši puisieši esot atbraukuši, un viņiem ļoti vajagot pie tevis tikt. Vai lai laižu?
- Laid, lai viņi nāk, - mācītājs atbildēja, iededzinādams lampā uguni.
Svešie ienākuši sāka drusku vairāk atklāt savas sejas, un mācītājs, brīnumu pilns, viņas skatījās, beidzot izsaukdamies:
- Kāda neiedomājama parādība! Patiesi Vilma un Alvīna! Uz kādu masku balli tad jūs, meitas? - Bet, ievērodams jaunavu sejās iztraucējuma zīmes, sāka sajust nopietnību un sacīja:
- Jūs, mīļie bērni, esat izbailēs. Vai kas noticis?
Vilma apskatījās, vai durvs aiz viņām cieti, un tad iesāka, bet tomēr tik pusbalsī:
- Tikai jūsu priekšā, mācītāja kungs, mēs drīkstam rādīties, kas esam, bet visu citu priekšā jārādās par svešiem vīriešiem. Es esmu brāļa drēbēs...
- Man tēva mētelis virsū un cepure, - Alvīna teica starpā. - Jā, izbailēs mēs esam gan, mācītāja kungs par jums un gribētu būt par jūsu glābējām...
- Jums, mācītāja kungs, ir apcietināšanas briesmas tuvu klāt, - Vilma ziņoja joprojām pusbalsī un bailēs.
- Un mēs uzņemtos kaut uz kurieni par nakti jūs aizvest, - Alvīna vēstīja savukārt arī paklusu un kā steidzībā.
- Šonakt ir pēdējais laiks - rītu jau par vēlu, - tā atkal Vilma ar dziļu nemieru.
- Mums ir uz to viegls un veikls pajūgs, kad tik jūs noteicat, uz kuru pusi laist, - Alvīna steidzās stāstīt, kā mudinādama doties ceļā.
Tā abas sirsnīgās jaunavas centās viena par otru ieteikt mācītājam glābšanos un aicināt uz braukšanu. Viņam, to dzirdot, pirmā brīdī pārlaidās bālums pār seju, bet tad viņš raudzīja atkal saņemties un rādīt mierīgu prātu, runādams:
- Es, dziļi kustināts, jums pateicos, mīļās meitas, par jūsu līdzjūtības sirsnību, jo tā palīdzēs vieglināt man manas paredzamās briesmīgās ciešanas, apzinoties, ka ir taču arī sirdis, kas grib tik mīļi mani no ļaunas varas glābt, uz ko taisījies gan esmu, nojauzdams, ka garām tā neies, bet ne vēl domājis to tik drīz nākam, tomēr jūsu tik labi apdomātā glābšanās sagatavojuma pieņemt nevaru, jo man jāiet šis ciešanu un varbūt arī moku pilnais nāves ceļš.
- Bet kādēļ jums tīši jāpaliek nelaimē, kad vēl varat tikt glābti? - Alvīna nemierīgi vaicāja.
- Vēl ir laika brīdis, kur glābšanās iespējama caur izbēgšanu, bet arī pats pēdējais tāds, - Vilma arī atgādināja, tikpat uztraukta būdama.
- Manas mīļās jaunavas! Man pietrūkst vārdu jums pienācīgi pateikties par jūsu tik grūti sagatavojamo glābšanās ceļu, - mācītājs atkal uzsāka ar smagi nospiestu sirdi, - bet es nedrīkstu aizmirst, ka mūsu lielais krusta nāves un citu negantu moku cietējs arī gan varēja izbēgt un glābties, bet viņš palika pacietīgs «līdz nāvei, līdz krusta nāvei», kā arī man pienākas apliecināt, pat ar dzīvību, to, ko esmu sludinājis.
- Bet citi mācītāji taču ir steigušies glābties, - tā Vilma.
- Saucienes mācītājs arī jau no viņnedēļas esot projām, - atkal Alvīna.
Tā abas jaunavas, savstarpēji mainīdamās, pūlējās vēl pierunāt savu mācītāju uz glābšanos. Bet viņš uz to atbildēja:
- Ir tiesa, mīļās meitas, ka citi no maniem amata brāļiem ir glābušies, kuriem dzīves apstākļi to aizbildina, bet man jāpaliek stāvot un gaidot, kas nāks un kas notiks. Labi jel tas, ka šo dzīves negaisu dabūju no jums vēl drusku pie laika zināt, ka varu cik necik nokārtot savus darbus un pienākumus. Ja varat, tad paziņojat baznīcas priekšniekam, lai paņem no šejienes glabāšanā draudzes grāmatas, ja manis vairs mājā neatrod. - Bet kā lai es apmierinu savu nabaga krustmāti, kura par mani rūpējas ar visu sirdi? Kādu apgādību lai atstāju viņai un tiem diviem trūcīgiem, arī veciem cilvēkiem, kas manā pajumtē un ieraduši jel pa daļai dabūt no manis uzturu?
Šos pēdējos vārdus mācītājs runāja pie sevis, it kā kad domātos esot viens pats.
Abas jaunavas, bēdīgi pārliecinājušās, ka nebūs iespējams pierunāt savu no nesenā mācības laika sirsnīgā bērnišķībā iemīlēto un iecienīto mācītāju uz glābšanos, asaras slaucīdamas, sāka taisīties uz iešanu, ģīmjus atkal pa daļai aizsegdamas. Šķiršanās brīdis bij dziļi aizkustinošs. Viņas nespēja asaru valdīt, un mācītājs tik ar grūtību noturējās, raudzīdams pat vēl viņas mierināt ar cerību uz laiku labošanos. Bet, līdzko jaunavas bij izgājušas, tad viņš sašļuka ceļos pie galda, izsaukdamies:
- Kungs, ja šis biķeris... Tomēr ne mans prāts!...
Negribēdams satraucēt jau vakarā zināmos savus trīs līdzmājniekus ar šo saņemto briesmu ziņu, mācītājs paturēja to līdz rītam vēl pie sevis, lai viņi šaī naktī dabū vēl maigu miegu, bet pats nedabūja gandrīz pavisam iemigt, gan kārtodams draudzes grāmatas un dažādus citus rakstus, gan arī nevarēdams miegā gulēt, jo, līdzko gāja acis cieti, tā jātrūkstas bij augšā no šausmīgiem sapņiem, tāpēc rītā viņš nejuta spirgtuma, bet nogurumu.
Un, kad beidzot gaidāmā briesmu patiesība līdzmājniekiem reiz bij jāstāsta, tad sirds sažņaudzās no tām raudām un žēlabām, kādas tur atskanēja. Nelaimīgā krustmāte iekrita gultā krampju sarautiem locekļiem, dikti vaimanādama gan aiz lielām bēdām, gan aiz grūtām miesas sāpēm, kas viņai cēlās lielu bēdu uztraukumā. Veco, nespēcīgo piedzīvotāju pāriņa plūda asarām savā kaktiņā un gauži šņukstēja, bet palīdzēt mācītājs nevarēja nekam nekā, kas spieda viņa novārgušo sirdi otrtik līdz ar briesmām un bailēm par sevi pašu.
Desmitā rīta stundā ieradās pie mācītāja visi trīs zināmie apsargi ar šautenēm plecos. Kamēr drēbju aplasīšana iesākusies un nodota viņu varā, tikmēr viņi bij redzami apģērbušies kā bagātnieki. Lai gan laiks stāvēja vēl diezgan silts, bet Tulukam bij jau pat brangs kažoks mugurā, Stērģeniekam jauns mētelis un Rempam tāpat. Daži, kas viņu jaunos apģērbus ievērojuši, zināja stāstīt, ka tie bieži mainoties - nākot arvien citi, bet, kur paliekot priekšējie, par to ikkurš nozīmīgi, bet arī saprotami tik pasmējās. Un, ja kas ko sacīja, tad sacīja tikai to, ka saglabāti jau gan netiekot.
No šā paša brīža, kad parādījās mājā apsargi, mācītājs nožēlojami sajuta brīvību esam pagalam, un viņš kā manīt nomanīja, ka visur viņam seko aizsargu acis, turklāt vēl ar aizdomību un neuzticību. Kad vien viņš kur pagriezās kaut ko paņemt vai nolikt, jau tūliņ virzījās kāds no viņiem pakaļ skatīties, ko tur darīs. Kad beidzot viņš gāja atvadīties no nelaimīgās krustmātes, arī tad tur Remps līda viņu apsargāt un skatīties, vai nav tur kādas citas durvis, pa kurām izbēgt. Šī aizdomu un neuzticības sajūtība viņam uz reizes palika tik nepanesami smaga, ka gribēja gandrīz celties tai ar lepnumu pretī, ka tādi dzīves pabiras var tapt viņam par brīvības nolaupītājiem, bet drīz arī savaldījās un palika kluss, zinādams, ka ar to vien netiks nekas panākts, ja sacīs šiem zemākiem darītājiem kādu nebūt atraidību, tāpēc atzina par derīgu steigties projām, cik drīzāk var.
Vēl laukā izgājušam, viņam skanēja griezīgi ausīs un no ausīm sirdī krustmātes sāpju vaimanas, un nabadzīgā piedzīvotāju pāriņa, iztipinājusi arī laukā taisījās vai tā kā par līdzgājēju; bet, paklausot mācītāja mājienam, palika sagrauzta raudulībā un bēdu dziļumā stāvot un noskatoties pakaļ, cik, tāļu var redzēt. Atpakaļ tipinot uz skumju pilno kaktiņu, vecītis sacīja savai vecenītei:
- Tad šitādas nu ir tās slavētās laimes un brīvības zīmes!
Ceļā uz pavēlniecību visi trīs apsargi turēja mācītāju pastāvīgi ielenktu: divi gāja viņam abpušām un trešais Stērģenieks - iepakaļ. Tuluks, kā valodas gribēdams, sāka runāt:
- Ja jūs, mācītāš, šito apcietināšanu zinātu, tad jūs gan izbēgtu laikā un līdz ar citim, lei?
- Visi nebēg vis, ja arī zina, - mācītājs atteica. - Vai tas, kas Ģetzemanē iesāka ciest, nezināja, kas viņam gaidāms, bet vai tāpēc bēga, lai arī varēja izbēgt?
- Nu, cik tad tādu kā tas! - Tuluks izsaucās.
- Par priekšzīmi viņš jāņem ikkatram, - tā atkal mācītājs.
- Nazin kur tī Ģetzeme iraid, vui šaipus Goujas vui viņpus, un kam viņa bous, vui jounīm saimnīkīm vui vacim? - Stērģenieks vaicāja.
- Vai tu, Jän, bräl, nezini, ka zemes vairs nebūs nevienam par sevi, bet visiem visa kopā? - Remps viņam skaidroja.
- Nu, lai lūst vui pleist, Azarmuižeiņa bous mun, kad ar Steņģene trakuj, cik vin grib. Viņa nadabeis nakā.
Viņu saruna stieptos varbūt vēl ilgāk, bet pārtrūka ar dažiem pretimbraucējiem, kuri brīnodamies noskatījās tajos četros gājējos. Viens no viņiem, garām pabraucis, pusbalsī izsaucās:
- Lai nu redz pasaule, kāds tagadējai valdībai noziedznieks; kādi viņa vedēji!
- Jā; briesmu, varmācības un netaisnības laiki patlaban klāt, - otrs atsaucās.
Nonākušiem pie pavēlniecības, tikpat mācītājam, kā viņa vedējiem nācās labu brīdi ārā gaidīt, tiekams parādījās durvīs kāds no pavēlnieka Augura palīgiem, arī jauneklis un ar revolveri pie sāniem. Tas lika vest apcietināto mācītāju iekšā, kur ne vien viņam atņēma visu, kas bij klāt, bet izspaidīja vēl pat visas drēbju vīles, vai kas aizdomīgs nepaliek, un tad ieslēdza slaumainā cietuma kambarītī; kur uz lažas atradās drusku vecu salmu un augstā vietā mazs, aizdzelžots lodziņš uz pusgaišo mājas priekšiņu.
Otrā rītā pēc joprojām bezmiega nakts izlaida cietumnieku laukā uz aizvešanu tāļāk pie soda tiesas. Bet par izlaidēju un pavada raksta iznesēju nāca atkal cits no pavēlnieka palīgiem, tāpat ar revolveri pie sāniem. Augurs pats nerādījās, laikam taču aiz nelabas apziņas. Mācītājs nopurināja pielipušos salmus no virssvārkiem un vēlējās, :lai viņam atļautu pieiet pie grāvja nomazgāt seju. To ar grūtību atļāva gan, bet vismaz diviem apsargiem ejot līdza.
Pēc tam cēlās saruna pavēlnieka palīgam ar apsargiem, vai arestantu vest sasietu vai vaļējām rokām.
Pavēlnieka palīgs vaicāja mācītājam, vai viņš apņemoties nebēgt, dodams goda vārdu, uz ko mācītājs atbildēja:
- Es nestāvu vairs nekādā likuma aizsardzībā, bet tik varmācības patvarībā, un varmācība var darīt un dara arī, ko viņa grib. Ar viņu nav iespējams stāties nekādos līgumos, nekādos solījumos ar goda vārdu, kur goda nav.
Aizsargi izsacīja, ka aizbēgt jau nu gan viņš nekur nevarot, jo: -Mums visim šautenes, lei, - tā Tuluks.
Beidzot taču, laikam tā kā drusku piekaunēdamies, lika mācītājam sēsties ratos vaļējām rokām. Tuluks ar Rempi abpušām ratos, Stērģenieks pakaļ jāšus.
Salasījies bij pavēlniecības pagalmā kluss pulciņš mācītājam labi pazīstamu draudzes locekļu - laikam kā pavadīšanas ziņā. Jau ratos sēdot no tiem atsveicinādamies, viņš lūdza rūpēties par viņa krustmāti, kuru viņas tagadējās ciešanas laikam drīz nomākšot, un abus tos vecos piedzīvotājus lai gādājot iemitināt varbūt nespējnieku namā. Baznīcas priekšniekam lai sakot viņa ardievas un uzaicinot visdrīzākā laikā ņemt savā ziņā draudzes grāmatas un visu, kas tur palicis. Atsaucās vairākas balsis, ka viss tas tikšot darīts, pēc kam mācītājs pavēlēja savu draudzi Dieva glābšanai, un rati sāka kustēties. Bet no pavēlniecības trepēm nāca drusku dzirdamas kādas riebīgas ņirdzības.
Ceļā līdz soda tiesai bij vēl divas pavēlniecības, un tur ikkatrā apcietinātiem jāpavada nakts.
Ceļš gāja garām kādai kara laikos nopostītai, bet tagad atjaunotai baznīcai, kur torņa stalažas patlaban krita nost. Uz baznīcu rādīdams, Stērģenieks vaicāja:
- A kod jel jitū bazneicu īdzars?
- Baznīcas, Jān, tiek iesvētītas, nevis iedzertas, - Tuluks viņam nopietni atteica.
- A vui tod veina nadūd jitoi bozneicā? - tā Stērģenieks tāļāk.
- Tas jau, Jän, bräl, tik tā vie kā zīmei, - Remps skaidroja savu tiesu.
- A mun tī ticeiba napateik pavusam, kur bazneicā nadūd veina. Pots vin altārie steip laukā vasalu pukolu leidz dibanam, ka lai vui vādars pacaļas, a ļoudis nadabei nakā, - bij Stērģenieka atbilde.
- Ļaudīm tas visim jāsaņem ar ticību vien, lei, - Tuluks vēl pielika.
- A pa kom tod jis pots arei navor sasajemt ar ticeibu vin un nadzart? - Stērģenieks runāja kā prātodams. - Citīm skatūtīs vui sierds kreit laukā, a nadabei navīns na pousteit.
Tuluks ar Rempi pasmējās, bet mācītājs neņēma dalības nedz ar vārdiem, nedz ar vaibstiem.
Nokļuvušiem pie nākamās pavēlniecības, Stērģenieks tūliņ iesteidzās iekšā un izsaucās:
- Nākiet saņemiet arestantu! Te iraid raksts leidza. Kamēr turienes darbvedis vēl pabeidza rakstīt iesākto teikumu, tikmēr iesteidzās tur viņa jauniņā sieva, iekliegdamās:
- Tavus vellus no cilvēkiem! Atveduši ir mācītāju apcietinātu! Vai nu vairs bezdievīgāks darbs ir dzirdēts!
- Tī ir breismīga lamošanās! - Stērģenieks atsaucās. - Jūs, Tuluk un Rempi... - Bet, atpakaļ paskatījies un nekatra no tiem neieraudzījis, jo viņi bij palikuši ārā apsargāt mācītāju, viņš griezās pret darbvedi un uzsauca viņam:
- Jūs līcinīks, jūs dzirdējit, ko viņa teica, ka mās «valni nū cilvākīm», arestanta vešana - «bezdeiveigokais darbs»...
- Es nedzirdēju nekā, man savs darbs, - darbvedis atteica, uz Stērģenieku nemaz nepaskatīdamies.
- Nū, kungs, kod pī soda tīsas bous jaceļ treis pirksti goisā, gan tad bousīt dzirdējuši, kū viņa saceja.
- Vai es uz jums to sacīju? - runātāja apcirtās, manījusi pārsteidzības misēkli.
- Nu tad sakīt - kas tad ir tī «valni nū cilvākīm»? Loikam augsta valdeiba, kura pavāl apcītinat? Tad braukšu reitu leidza pī soda tīsas, - tā Stērģenieks grasījās.
- Brauc, ja gribi, man tu nekā nepadarīsi! - viņa, rādīdama bezbailību, atcirta un izsteidzās laukā ievest nelaimīgo mācītāju savā dzīvoklī, jo tas pie viņas stāvēja augstā cienībā. Viņš bij dāvinājis tai jau pārklausīšanas gados skaistas grāmatiņas, bij viņu ievērojis kā censīgu skolnieci, bij iesvētījis pēc svarīgām un neaizmirstamām mācības nedēļām un beidzot bij salaulājis, sacīdams tādu jauku runu, kuru viņa vēl tagad varēja gaiši atstāstīt.
Asaru pilnām acīm viņa piesteidzās pie mācītāja un lūdza to savā dzīvoklī, bet Tuluks stājās priekšā, lepni sacīdams:
- Vai jūs neziniet, ka arestantiem nav brīv iet, kur grib? Mums viņš jānodod, kur pienākas, un jādabū pretī saņemšanas raksts, lei. Pēc tam tad saņēmējim brīvība vest; ja grib, arī citur nekā cietumā, ar atbildību par saviem darbiem, lei.
- Mums viņš jānodod šite uz cietumu, - Remps piepalīdzēja. - Es ešu Andžs, šitas ir Märcs un iekšā Jäns mās jau visi zinām gan, kas jādara; vai nu mums pirmais cietumnieks vedams, vai beidzamais būs.
- Kaut jūs visi ellē aizgājuši, tādi Andži, Märči un Jäņi! - viņa uztraukumā atkal izsacīja un solījās būt mācītājam par apsargātāju.
- Mēs paši viņu apsargāsim līdz atdošanai un raksta dabūšanai, - Tuluks cienīgi atteica. - Bet, kad jūs drīkstat sacīt uz mums, tiem atvedējiem, lai ejam ellē, par to mēs žēlosimies pie soda tiesas, lei.
Pašlaik iznāca darbvedis ārā ar rakstu rokā un Stērģenieks viņam pakaļ. Rakstu atdevis Stērģeniekam, darbvedis aicināja mācītāju iekšā. Iegāja darbvedis ar sievu un mācītājs. Bet līdza ielīda arī Stērģenieks un uzsāka:
- Kā tod nu, kundze, bous par to lamošanu, vui gribīt izleigt ar lobu vui īt pī soda tīsas? As tā naškinkūšu, lai vui valns par stenderi.
- Tādas posta nelaimes ar šitādiem! - viņa atkal iesaucās.
- Ej nu pagaidi tur ļaužu istabā, tad mēs drīz sacīsim, kā būs, - darbvedis atteica Stērģeniekam, bet iziedams viņš vēl piebilda:
- Ilgi as vus nagaideišu. Ja nakā, tad jāšu tūliņ torp.
Kad Stērģenieks bij laukā, tad darbvedis sievai sacīja:
- Ķezā jau nu tu esi. Ja viņš iesūdz, kas, kā domājams, notiks, tad ikkatrā ziņā vari tikt vesta uz turieni un bez nekā nepaliksi, jo tagad vairs likumu nav, bet tik spriedēju griba; tālab ej ieaicini kaut kur un lūko izlīgt, ko viņš, kā redzams, vairāk vēlas.
- Ej nu tu labāk manā vietā izdari, - viņa atteica. - Man atkal var pasprukt kāds vārds par tiem, tiem lai kā viņus, tos neliešus, sauktu. Es nevaru savaldīties par tādu bezdievību. - Un atkal viņai acis pildījās asarām.
Darbvedis izgāja un bij izlīdzis ar Stērģenieku par divdesmit pieciem rubļiem, ko redzēja un zināja arī pārējie divi. Stērģenieks lēca tūliņ zirgam mugurā un laida atpakaļ, bet Tuluks ar Rempi skrēja viņam gabaliņu pakaļ, saukdami viens par otru.
- Jän, Jän, bräl! Vai tu pavisam gräka nebīsties, ka viens pats gribi visu norīt? Redzēsi, redzēsi, ka ellē degsi, gruzdams un smirdēdams kā sauss elkšņa sakārns šķušu blāķē!
- Paluk štie, kāds ačka! Drukim negrib vēlēt nekā laba līdza! Lēc, lēc ar visiem saviem grēkiem pie vella!
- Kas mun par jums, klurģīm, daļas! Ejīt peļūt!- Stērģenieks atkliedza un lēkšiem aizjāja.
- Bij nu bij's zirgs käd's, tad varētu dzīties tam blēžam pakaļ, bät nu näka, - Remps nosūrojās.
- Vai tu, Andž, domātu viņu braukšim panākt? - Tuluks atteica. - Jātniekim braucēš netiek līdza, lei.
- Cik viņš, Märc, bräl, liels blēds, - tā atkal Remps. - Pädev's zirgam iepriekš ātri maiz' un prom no mums kā nelabs ar naudu.
- Nevarēsim vis ar viņu peļņas lietā ilgāk kopoties, - Tuluks nopietni izsacījās, - cik nopelnām, nopelnām paši vien, lei.
- Tas läbi, tas läbi, Märc, bräl! - Remps izsaucās. - Labāk tāpat divatā vie - cik ir, lai ir pašiem.
- Bet vai mēs šoreiz lai ejam gluži ar sausu rīkli projām pēc tik gara ceļa? - Tuluks jautāja. - Iesim pie darbveža gudrās madāmas un vaicāsim, kur tad tā elle ir, uz kurieni mums, arestantu atvedējiem, jāiet. Un, ja nekā nedos, tad solīsimies iet un vaicāt soda tiesai; gan tad jel cik necik dos, lei.
- Tas, Märc, bräl, bäzgala prätīgi! - Remps izsaucās. - Iesam vie äbi klāt - näkāda bäda, nudie!
Kā gudrojuši, tā arī izdevās. Abi ielīda iekšā un pēc ilgākas draudu pilnas kaulēšanās iznāca ar desmitnieku Tulukam rokā.
- Ekä, Märc, bräl, labi izdevās! - Remps, Tulukam līdza tuntuļodams, izsaucās.
- Kad jau neatlaidīsimies vien, tad izdosies ik reizes, ja šāds piespiešanas līdzeklis rokā, bet, par nelaimi, tie sievieši, kas šādās cilpās vienu otru reizi spirinājušies, paliek gudrāki un sāk valdīt muti, - Tuluks pabeidza, griezdamies pa celiņu uz traktiera pusi, un Remps pusteceņus viņam cieši līdzās, vēl sacīdams:
- Läbi jākaitina vie tad izsprūk gan vāl tädi vārdi.
Bet darbveža dedzīgā sieva palika kā uguns pilna dusmās par šiem saviem piedzīvojumiem un īpaši par mācītāja likteni.
- Tās naudas man tik žēl nebūtu, ko šie dzērāju nekauņas izspieda, bet viņu blēdības un īpaši šās bezdievīgās mācītāja vārdzināšanas ar mierīgu prātu nevaru panest! - viņa izsaucās, būdama ļoti iekustināta.
- Jāmācās valdīties savos izteikumos, - darbvedis piebilda. - Bīties no tevis viņi neies, bet uzmanīsies tik, kur tevi var ķert.
- To jau es zinu gan, bet man sirds tik pilna, ka valdīties nevaru, lai vai kas! - viņa izskaidroja.
Darbvedis pasmējās un sacīja:
- Cik ilgi šitāds «lai vai kas» mums varēs būt panesams, kad jādod projām viens papīrs pēc otra, bet trešā vis varbūt vairs nepaliek?
Sērīgi pasmīnēja arī mācītājs.
Še pie mīlīgas kopšanas viņš pavadīja nakti glītā gultā un pēc divām bezmiega naktīm taču dabūja dažas stundas puslīdz maigi pagulēties. Rītā darbvedis aizveda viņu ar savu zirgu taisni pie soda tiesas, nestājoties nemaz vairs nākamā pavēlniecībā. Bet viņa sieva pēc bērnišķīgi sirsnīgas atvadīšanās no mācītāja palika, asaras slaucīdama, pagalmā.