KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

VIII

Kādas nedēļas pēc Laķa aizvešanas atnāca Augura mātei ziņa, ka viņš pavisam atsvabināts un vēloties tikt atpakaļ, bet nespējot šoreiz kājām atnākt, jo esot arī kaut kas nesams un trūkstot derīga apava, tālab lūdzot sūtīt pretī kādu pārvedēju, kuram viņš mājā aizmaksāšot. Protams, ka Augura mātei šī bij iepriecinoša ziņa par viņas pašas un par Linuma gādības labu izdošanos. Uz noteiktas maksas viņa sarunāja Steņģi, savu pušelnieku, par atvedēju, kurš arī nekavēdamies aizbrauca un par nakti nokļuva galā.
Steņģam bij pavisam nesaprotams tas stāvoklis, kādā viņš atrada Laķi soda tiesas namā. Viņam bij jādomā sastapt un redzēt to kā novārgušu cietumnieku, atšķirtu no visiem brīviem un laimīgiem cilvēkiem, nievātu un nicinātu, kādus mēdz uzlūkot bez nekādas līdzjūtības. Bet liels bij viņa brīnums, ieraugot to pavisam otrādos apstākļos: pilnā brīvībā, jautru un labi iztikušu. Saimniece līdz ar viņas dienestniecēm likās uzskatot to pat kā savieti un mājas draugu, ar viņu arī tērzēdamas un pajokodamās gandrīz kā pilnīgā draudzības vienkopībā. Viņas jokojās pat par Laķa nelaišanu projām, jo nebūšot, kas skaldot un ienesot malku, un pietrūkšot ūdensvīra.
Lai gan nebij nekāds īstens ēdiena laiks, starp brokastīm un pusdienu, tomēr saimniece nekavējās sarīkot viņam bagātu galdu pirms aizbraukšanas, kā pati sacīja, no kungu paliekiem, lai gan nekādu palieku īpašību tur nevarēja nomanīt. Pabailīgo Steņģi visā viņa vientiesībā un vienkāršībā aicināja arī sēsties pie greznā un bagātā galda, kāda agrāk laikam nekad un nekur nebij redzējis. Viņš piesēdās gan, bet nesaprata, ko tur iesākt un ko darīt. Viss tur mirdzēja un spīdēja. Dažādi, viņam pavisam sveši ēdieni stāvēja skaistos traukos, un viņu izskats liecināja, ka tie ļoti gardi, bet bail bij tiem aiztikt un pavisam cilāt savas sarepējušās grūtu darbu darītāja rokas.
Par laimi, saimniece izsūtīja savas dienestnieces kaut kur pie darbiem un izgāja pati arī. Tad Laķis, redzēdams drauga apmulsumu, steidzās viņam palīgā ar aizrādījumiem, kas un kā ņemams un ēdams vai dzerams.
Kad Laķis bij izvadīts kā draugs un rads un kad abi ar Steņģi atradās jau ratos, tad Steņģis uzsāka:
- Tur jau laikam tev dzīve ir bijusi nevis kā cietumniekam, bet kā lielam ciemiņam un pat kā augstu kungu kāzniekam.
- Varēja jau gan izdejoties arī kā pa kāzām, kam tik vieglas kājas un sirdī prieks uz to, - Laķis mierīgi atbildēja. - Jo, kamēr aiz durvīm rakstīja novārdzinātiem un nevainīgiem cietējiem nāves sodus, tikmēr otrā valdīja bezbēdīgu prieku jautrība.
- Un ko tad tu tikmēr darīji? - Steņģis kā brīnodamies vaicāja.
- Es, ko es? - Laķis pasmiedamies atteica. - Es situ plaukstas par tādiem tik laimīgiem laikiem un saucu pilnā priekā: lai dzīvo tie, lai dzīvo tie!
Steņģis nosmējās un taujāja tāļāk:
- Un tad tev tāds vien ir bijis tas apcietinājums kā putnam mežā? Vai tad būrī tevis nemaz neslodzīja?
- Būrim iekšpusēs nedabūju redzēt citādi, kā tik palīdzot ienest tur traukus ar ēdienu un izdalot pa istabām.
- Bet kālab tad tu pavisam esi ar tādu steigu un cietību vilkts projām turp, no kurienes līdz šim, kā dzird, neviens neatnāk? - bij atkal Steņģa jautājums.
- Mana cēlā radiniece Jetes jaunkundze bij mani apsūdzējusi uz nāvi, bet soda tiesa jau zināja, ka tas darīts tik savlabuma pēc par Plīņu mājas dabūšanu un ka pretinieks es neesmu valdībai. Pazīstams es esmu bijis jau no manas ilgās un nevainotās kara klausības un citādi.
- Un kā tās sievietes - saimnieces ar tevi tik visai sadraudzējušās? Agrāk jau pazīstamas viņas tev nebūs bijušas, - tā Steņģis joprojām.
- Dodi tik sievietēm godu, esi viņām čakli pakalpīgs un vispāri uzmanīgs palīdzētājs, tad draugs būsi drīz, lai arī cik vecs, - Laķis nozīmīgi atbildēja. - Tūliņ es sāku viņām palīdzēt šo to piegādāt un pasniegt, kas vajadzīgs. Tad pa vakariem viņas ļoti mīlēja klausīties manos kara dzīves stāstos un piedzīvojumos, kurus pa brīžam var papuškot ar siržu jaukumiem un citām skaistām jūtu krāsām.
- Jā, jā, kad redzam, kā dzīvo še, kā jādzīvo mums, kur atstāj tik piecpadsmit mārciņas miltu kuram par mēnesi, bet citu visu atņem, un kā vēl jādzīvo tiem, kas smok cietumos, tad saprotam gan to slavēto vienlīdzību: vieni nezina, ko ēst aiz trūcības, otri - aiz pārpilnības. Še pārpārim visa, citur trūcīgākā nabadzība un pusbads, - Steņģis nopūtās.
- Trūcības diezgan daudz še arī, - Laķis zobgalīgi pretojās. - Paliek daudz kas nedabūts. Tā šorīt saimniece, rokas lauzīdama, bažījās, ko dot kungiem pusdienā. Iekārojuši esot putnu piena un vēžu asiņu, bet atrast nekur - tīrais posts.
Steņģis pasmējās un sacīja:
- Nuja, tad viena puse vēlas dabūt to, kas pasaulē gan ir, bet priekš viņas nedabūjams, otra to, kas pasaulē nav atrodams un tāpēc arī nedabūjams. Tā tad abas puses trūcībā.
- Bet savāda sajūta katrai, - Laķis piebilda.
- Un tad tie neredzēta lepnuma galda trauki! Kur tie tādi cēlušies? - Steņģis turpināja. - Tādu neredz pat virspilsētas logos.
- Tie ir savākti no pilīm, kur viņi esot diezgan kalpojuši un nu varot nākt arī zemāku ļaužu rokās, - Laķis pastāstīja. - Šie nav vis vēl paši labākie, kas bij šodien uz mūsu galda.
- Kas tie vairs par zemākiem ļaudīm, kuri dzīvo tādā pilnībā un greznumā? - tā Steņģis tāļāk. - Tie nestāv pakaļ agrākiem kungiem ne mata, ja vēl ne priekšā viņiem.
- Ir jau zināma lieta, ka kungu nozīme pasaulē tikai mainās, bet nekad neizzūd, lai nāk kāda valdība nākdama, - tā Laķis vēl papildīja šās domas. - Tik tas gan novērots, ka, valdībām biežāk mainoties, nāk kundzība arvienu lielāka un bārgāka, jo ikkatrai valdībai iet sava kundzība līdza.
Ceļā viņi satika vedam no plašākas apkārtnes apcietinājumā vairākus skolotus cilvēkus, visvairāk tādus, kas pazīstami bij par sabiedriskiem darbiniekiem. Šādi smagu jūtu nospiestie ceļotāji turpināja savu šausmīgo gaitu, dziļu bēdu pilni un pat pazīstamu neievērodami, kas pretī brauca.
Palaidušam garām dažus tādus pretimbraucējus, kas vedami vispāri uz nāvi, Laķim radās atkal viela, vispāri ko runāt. Viņam nāca prātā, ka patlaban ir sacīti Steņģim un arī dzirdēti no viņa gan pa jokam, gan nopietnībā daži vārdi, kurus var attiecināt kā aplinku sacītus uz pretestību valdībai, tāpēc viņš atzina par vajadzīgu Steņģim to atgādināt un piekodināt mutes turēšanu, sacīdams:
- Klausies, Steņģi! Laiki ir nupat nikni. Pāra neapdomībā izsacītu vārdu dēļ var kaut kurš krist briesmīgās cietuma mokās un arī briesmīgā nāvē. Tie še ar lielu apsardzību vedamie nelaimīgie cilvēki ir varbūt visi piespiesti iet pretī tādam šausmīgam nāves liktenim, kad dažs, kas zin, tik šo to izsacījis, ka kaut kurā ziņā nav mierā ar tagadējās valdības rīcību, un ticis apsūdzēts par viņas pretinieku. Gudra mutes turēšana šādos laikos ir dzīves virslieta. Es visu to laiku, kamēr biju tur, esmu tā izturējies, it kā kad nekas bīstams nebūtu un ka nekā no tā nezinātu. Esmu runājis tikpat ar sievietēm, kā ar kaut kuru vīrieti tikai jautru sadzīves valodu, nezīmēdamies ne vārdiņa galā uz valdību un viņas darbiem, un darījis vienumēr jautrā prātā dažādus darbus, nelikdamies pat ne zinot, ne noprotot, ka atrodos tuvākā lielāko briesmu tuvumā, kur, kā nomanāms bij, ikkatru nakti tika daži apšauti un tūliņ aprakti, ko dienās varēja noprast, kā nejauši vajadzībā garām ejot, no izcilātām svaigām smiltīm, neapstājoties ne acumirkli uz vērīgu skatīšanos, bet vienmēr un visur likties, ka nekā nav un nekā nezinu. Nomodīgas ausis sadzirdēja arvien ap pusnakti arī šāvienu troksni no vairākām šautenēm vairāk reizes. Tev, mājā dzīvojot, kur no tā visa nekas nav nomanāms, var izlikties, ka nav nekāda bīšanās par vienu otru vārdu un nav jāvairās, ka šo to zinām no tagadnes briesmībām, bet cietīgi jāsargās no ikviena tāda vārda, kas aizdomīgi uz to varētu aizrādīt. Pat savai Dārtai nesaki tādā ziņā labāk it nekā un neliecies arī pret citiem vispāri un pavisam nekā zinot; un, kas še braucot runāts, tas lai paliek līdz pēdējam vārdam, kur bijis. Pasaulē pa ilgo mūžu esmu šaī ziņā daudz ko redzējis, daudz ko dzirdējis un daudz ko zinājis - nopratis, bet visur un par visu cietis klusu. Ja nespētu tā noturēties. tad tev nevajadzētu vis man braukt vairs pretī. Šaī ziņā it īpaši piemērojami tie zināmie gudrības vārdi: būt gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem. Tu jau neatrodies gan vairs nekādos pārsteidzības un neapdomības gados, nemīli arī daudz un bez vajadzības it vai pavisam runāt, tāpēc varbūt nemaz nebūtu iemesla tev visu šo skaidrot, bet par vainu tas vismaz nevar būt īsti jau tādēļ, ka mūsu klusajā dzīvē, attāļu no visiem briesmu gadījumiem, nenojaušam un neturam par vajadzīgu ļoti no visa sargāties, kas aizdomas varētu celt.
- Pļāpīga gara, kā jau pats saki, man nu gan nav, labi kad varu izrunāt jel to pašu, kas vajadzīgs; bet, protams, ka par vainu nebūs tavi vārdi arī, lai labāk zinu, kas šitie tādi par laikiem. Tu pieminēji arī manu meitieti Dārtu, lai tai tāpat nekā nestāstot no šitādām lietām. Bet man ar viņu gan nav nekad citas sarunas kā tik sanaidēšanās. Ar labu viņa nerunā gandrīz nemaz. Tikai pastāvīgi mani nopulgo, noniecina, bet darīt pati labāka nekā nedara. Man mierīgākas ir tik tās dienas, kad viņa dauzās ap tiesām, bet, kad mājā, tad tīrais negals. Tik, par postu, tagad viņai nav nevienas tiesas lietas. Dodi nu padomus - kur kādu lai atrod?
Pie pēdējiem vārdiem Steņģis pasmējās, un smiekli uznāca Laķim arī. Tad viņš padomājis sacīja:
- Lielai jau tai lietai nevajaga būt, un mazu izdomāt var drīz. Nu, paveidam, tavs robežnieks Grauduļu Krīcums ir mudīgs zirgu laidējs citu tiesā. Apsoli viņam, ka brauksi ziemu talkā, par to lai salaiž zirgus svētdien tavā pļavā, ka ganu meita redz un mājā izstāsta. Tad droši vien uz ilgāku laiku tev miers.
- Vai zini, nudien tas padoms nav peļams! - Steņģis priecīgi atsaucās. - Kad tik Krīcums ar mieru.
Laķis, to dzirdēdams, sāka domīgi un jautājoši lūkoties uz Steņģi. Šo savu padomu viņš bij domājis dot tik pa jokam, bet nu redzēja, ka Steņģis saņem to no patiesības un taisās likt lietā, tāpēc Laķim tas vis nepatika un viņš sāka domāt par sava padoma atsaukšanu, uz ko Steņģis tomēr nebij vis piedabūjams, bet atbildēja sekoši:
- Man viss viena alga dzīvojot, vai kāds padoms dots pa jokam vai par patiesību. Kad tik viņš man derīgs, tad pieņemu vienu, kā otru. No nelaimes jāglābjas, uzņemoties pat zaudējumus. Zinu jau gan, ka lieki izdevumi atkal gāzīsies virsū tai pašai pusizputinātai dzīvītei, bet taču būs jel kādas dienas no vajājumiem miers, kas man nepieciešams, lai cik dārgi sasniedzams. Bez tam izputēšana tik un tā tuvu ir, un kaut kāds nieka aiztaupījums vien vairs izglābējs nav un nebūs.
Laķis skatījās joprojām Steņģī, kā pārliecinādamies par viņa prāta skaidrību, un beidzot sacīja pašaubīdamies:
- Vai patiesi tava Dārta tik nepanesama un nesamierināma var būt? Man viņa gluži tik atskabargaina neizskatās.
- Nu, kad tu palūkotu ar viņu kādu laiku dzīvot, tad runātu citādi un vairs nešaubītos, - Steņģis cietīgi atteica. - Bet var jau būt, ka tu mācētu kādu laiku viņai pa prātam iztikt, būdams smalkāks izdarītājs, tāpat kā tām tur pie soda tiesas. Bet ko es, kas māku dziļi brist tik pašu smagāko darba gaitu?
Laķis pasmējās un sacīja pa jokam:
- Sāc jel mesties drusku čaganāks, esi jau pārāk smagigsnējs.
- Kad vecam smaga darba cilvēkam kāds grib sacīt, lai metās veiklāks un šurmīgāks, tad var sacīt arī arkla vērsim, lai sāktu tecēt rikšiem, uz ko viņš pavisam nav piespiežams, - Steņģis, dziļi nopūzdamies, atteica un sāka skubināt zirgu.
Pēc tam viņš runāja vēl uz Laķi:
- Nav jau tavs mūžs arī bijis nekāds vieglais, bet taču citāds gan nekā man, kam jābried gadu no gada kā ķieģelnieka zirgam vienmēr pa to pašu mālu mīni vien. Karu laikos tev varēja gan būt dažreiz grūtāk nekā man, bet miera laikos taču vieglāk. Man turpretī mūžam tas pats darba jūgs uz kakla: jaunība vai vecums, vasara vai ziema, saule vai slapdraņķis.
- Bij man tas pats jaunībā un ir tas pats arī tagad vecumā. Bez darba un lielāko tiesu, kā jau zini, bez grūta darba nespēju vadīt nevienas dienas, īpaši un jo vairāk tāpēc, ka bijis un ir jāgādā joprojām par abām zināmām aizbildnības meitām, - bij Laķa atbilde.
- Ir jau tās rūpes tev pašlaik samazinājušās, un paredzams, ka drīz nostāsies pavisam. Vecākā jau taču vadīsies pati ar sevi, un jaunākā sāk arī pelnīt, - Steņģis mierināja Laķi.
- Bet to pašu rūpju dēļ vien jau arī šitās apcietinājuma grūtības man jānes, kur biju apsūdzēts pat uz nāvi, - Laķis atgādināja. - Nav vēl nemaz arī zināms, kā viņas beigsies Plīņu mājas lietā. Gan jau tagad ir sludināts, ka visas lauku saimniecības un nami pilsētās piederēšot visiem kopā, bet vai tāds iekārtojums vismaz ilgi pastāvēs, par to ļoti jāšaubās ikkatram prāta cilvēkam. Nāks ar laiku īpašuma tiesības atpakaļ, un varēs celties daudz kas darāms man tās pašas zināmās mājas dēļ.
Vakars nebij vairs tāļu, un sāka mirdzināt biezs lietutiņš. Varēja paredzēt, ka līs nakti jo vairāk. Tā kā līdz mājai atlikās vēl verstu divdesmit un rītu bij svētdiena, kālab steigties nevajadzēja, tad abi ceļinieki norunāja iebraukt un palikt pa nakti kāda zināma saimnieka rijas priekšā, kur pašlaik braucams bij garām. Lietum arvien pieņemoties, viņi jutās laimīgi, atrazdamies viesmīlīgā paspārnē.
Steņģis dabūja no saimnieka atļauju piesiet zirgu papuvē, un pēc tam abi ceļa biedri, atgulušies salmu blāķī, varēja izteikties pēc sirds patikas labu labo sarunu.
Kad kādu brīdi bij runājuši par šo un to un sāka gandrīz trūkt jau runājamās vielas, tad Steņģis uzsāka no jauna:
-Šodien tu man vienu padomu devi, lai gan gribēji dabūt vēlāk to atpakaļ, bet nu lūgšu vēl otra padoma kādā citā lietā.
- Kad tik atkal neiedodu padomu uz postu? - Laķis smiedamies atsaucās. - Tev tādas savādas vajadzības, un, kad joku pēc ko sacīšu, tad tu atkal pieņemsi tūliņ uz izdarīšanu, un beidzot vaina kritīs uz padoma devēju, tāpēc labāk nemeklē pie manis vairs nekāda padoma.
- Šoreiz tā vis neiznāks, tādēļ meklēšu gan, - tā Steņģis palika pie sava nodoma. - Es esmu nicin apnicis šaī manā posta dzīvē tik visai jēgdamies - un vēl manos tagadējos tāļos vecuma gados, kur no meitieša puses nekā cita nav kā tik nebeidzamie urdījumi, pārsaukumi un nonievājumi, lai arī darījis esi vai visu pats vien...
- Bet uz to pašu pusi vien jau tava valoda atkal iet, kurp pirmāk gāja. Tur es labāk nesaku ne vārda, - Laķis pasteidzās atteikties.
- Pagaidi, pagaidi! - Stenģis viņam uzsauca. - Beigas būs pavisam citādas. Kā jau zini, mana vecene ar savu gudrību bij iekārojusi dabūt visu Ezermuižiņu sev vien, bet iznāca, ka pameta caur to arī savu pusi. Lai nu gan pirmā dalīšana apstājās un spriedumi palika neizpildīti, bet ticams, ka ar laiku tie atjaunosies un viņas dēļ neviens spriedums neiznāks man par labu, un dzīves vieta jāatstāj būs, tāpēc savu vecuma dienu miera labad domātu pie laika norakstīt sev kādu maizes devēju un atdot viņam savu mantu, cik nu tās vēl ir atlicies, jo paša dēls nezin kur palicis, vai kritis karā vai nomiris gultā, bet ilgus gadus no viņa vairs nekā nedzirdu.
- Vai tas tavs nākamais maizēs devējs, kā tu viņu sauc, ir tev jau izraudzīts, un kas viņš tāds? - Laķis domādams vaicāja.
- Ir jau gandrīz gan, - Steņģis vilcinādamies atbildēja. - Tas ir sievai brāļa dēls un dzīvo pa pilsētām. Viņa pati jo vairāk to tā grib, jo esot gudrs padoma devējs tiesu lietās. Varbūt viņa tad metīsies pret mani arī labprātīgāka.
- Un ko viņš dara pa pilsētām, un kāds viņa mantas stāvoklis? - tā Laķis pētīja.
- Laikam dzīvo tāpat, kā sakāms, no rokas mutē, - tā atkal Steņģis. - Audzējami viņam ir arī bērni...
- Un tad tu laikam vēlies, lai es saku, ko tev darīt, vai ņemt «maizes devēju» vai nē? - bij vēl Laķa taujājums.
- Nuja, - Steņģis īsi pasacīja.
- Nu tad klausies! Mans padoms tur šāds, - Laķis atsaucās. - Atdot vari «maizes devējam» visu citu mantu, bet iepriekš iegādājies divas mantas un tās paturi sev: spieķi no ezermalas kārkliem, noplēšot tam mizu, lai spīd balts pasaulē, un tarbu, ko kārt plecos, jo maizi no tāda pieņemta devēja dabūsi, vislielais, tik ilgi, kamēr tam būs rokā tava iedotā mantība, kura necik ilgi nepastāvēs, un tad savs ceļš kuram priekšā. Lai citiem tas šāds vai tāds, bet tev neizbēgami tas ar balto spieķi rokā un tarbu plecos. Nu tad sapratīsi manu padomu.
- Kā nu tik gaiša padoma lai nesaprastu? - Steņģis, rūgti smaidīdams, izteica. - Bet kur lai palieku, kad tagadējā dzīves vieta būs atstājama, kas paredzams un gaidāms? Kur man, šitādam, būs iespējams atrast citu?
- Var būt, ka iemēra kādu gabalu no muižu zemēm, kad atnāks gaidāmie dalīšanas laiki, lai gan tagad tie nerādās esam tuvu, tomēr ilgi tāļumā tie arī nestāvēs, Laķis Steņģi drošināja, - bet, kamēr prāts pie paša, tikmēr neņem «maizes devēja» mājā.
Pašlaik pienāca pie viņiem mājas saimnieks un kaut kur apsēdās, sacīdams:
- Man liekas, ka jūs esat braukdami no soda tiesas, ko citi sauc arī par briesmu tiesu.
- No soda tiesas jau gan, - Laķis atbildēja, - bet neesam nedz sodīti, nedz briesmās bijuši.
- Bet tur jau reti kāds tiekot vaļā, dzīvību paņemdams līdza, - tā saimnieks. Kad pēc tam Laķis ar Steņģi nesteidzās nekā sacīt, tad viņš runāja tāļāk:
- No šejienes arī dažus aizveda. Viens no tiem gan atnāca, kad bij izpircies par lielu naudu. Viņš bij tirgotājs, un vainas nekādas, tik iesaukts tāpēc par spekulantu. Par diviem citiem vēl nekas nav zināms. Pret viņiem tiek meklētas liecības uz notiesāšanu. Bet dzird, ka neveicoties vis dabūt, lai arī meklē caur laikrakstu. Daži no mūsu pagasta bij aizbraukuši liecināt par labu, bet tikuši izraidīti laukā, ka tādu liecību viņiem nevajagot. Kādi divi, laikam apcietinājumu paredzēdami, ir pazuduši, un jādomā, ka laikam aizbēguši. Meklēti viņi tiek ļoti, bet nav vēl dzirdēts, ka būtu atrasti. Visiem tagad jāstāv vienās bailēs, ka nenāk vien jau šim vai tam aizvedēji pakaļ. -Tad, pret Laķi pagriezies, viņš vaicāja:
- Jūs jau laikam esat tas daudzinātais, cēlais agrāku laiku gvards Laķis, ko? Domājos agrāk kaut kur redzējis.
- Tas pats jau gan, - Laķis smiedamies atbildēja. - Bet nu jau viss cēlums pagalam.
- Un kādēļ tad jūs tikāt vesti turp? - saimnieks taujāja.
- Ko nu manu vešanu vērot! - Laķis atteica, atmezdams ar roku. - Es jau nebiju nekas cits kā dienu stāvētājs. Kad laiks galā - brauc mājā, tas ir viss. - Pēc tam viņš paberzēja tabaku un iešņauca, jo, salmos guļot, taisīt uguni un pīpot būtu pārdrošība pret apdomību un pieklājību.
- Un ko tad jūs, tur dzīvodami, novērojāt? - tā vēl saimnieks.
- Neko citu kā tik to, ka viss kluss un mierīgs, - bij Laķa atbilde.
- Vai nedabūjāt jel šāvienus dzirdēt? Stāsta, ka notiesātos šaujot slepen pa naktīm.
- Man ausis jau sen kara kaujās pret šāvieniem aizkritušas,- Laķis atteica. - No manis nav nekāda šāvienu dzirdētāja pat tādās vietās, kur patiesi tiek šauts, bet tur taī vietā nekā. Bez tam naktīs esmu maigs gulētājs.
Kad pēc šās sarunas bij parunājušies vēl par lauku darbiem un par laiku, kāds viņš ir vajadzīgs un kāds gaidāms, tad saimnieks aicināja abus viesus istabā pie vakariņām un turpat raudzīt pārgulēt, bet viņi pateikdamies aizbildinājās, ka esot pašiem sava ceļa maize līdza un varot pasnausties šepat salmos, jo, līdzko lietus nostāšoties un pamanīšot gaismu, tad braukšot tūliņ projām, un ar to atvadījās.
Rītā bij jauka saules diena, kad abi braucēji nonāca Ezermuižinā priekš pusdienas. Laķis nezināja pagaidām citur piestāties kā turpat kopā ar Steņģi, lai tad rītu redzēšot, kurp griezties pie darba.
Laķim priekšā tur atradās nedomājot dažas sagaidītājas - vispirms abas aizbildnības meitas, Maja ar Katrēnu, tad Augura māte un arī Steņģa māte. Maja sakampa ap elkoni viņa labo roku, spieda to pie sirds, birstot asarām kā rupjām lietus lāsēm.
- Tu gan, mīļais, vecais krusttēv, nevari iedomāt, cik es par tavu aizvešanu esmu raudājusi! - viņa izsaucās.
- Bet kam tad nu vairs tagad raudi, kad es esmu atpakaļ? - viņš vaicāja, paglaudīdams Majai galvu.
- Mīļais, vecais krusttēv! Es patiesi nevaru izšķirt, kurā brīdī man bēdu asaras beidzas un kurā prieka asaras iesākas, - Maja atbildēja ar dziļu sirsnību, raudām tomēr nestājoties. - Tik to jau gan sajūtu, ka šitās vairs nav bēdu asaras.
- Nu - tad pabeidz viņas drīz un neizraudi acu, - vecais krusttēvs mierināja.
- Mans prieks nu, vecais krusttēv, tik liels, ka uz reizes nevaru vis aprimt, - viņa sacīja, raudas patiesi valdīdama.
Katrēns vēcināja jau atkal vecā krusttēva kreiso roku, kā jau ierasts, un izsaucās:
- Tas gudri gan, vecais krusttēv, ka tu atpakaļ! Vai tu izbēgi no soda tiesas?
- Es nebēgu ne no kara kaujām, ne no tiesām, bet stāvu visur ar drošību un skaidru sirdi, - vecais krusttēvs atbildēja ar tādu pašapziņu, kas pat bērnam kļuva sajūtama.
- Tas ar gudri gan.
- Nu tad dari tu arī visādi gudri, dzīvodama savos Stuģēnos un nebēgdama nekad! - To sacīdams, vecais krusttēvs pievilka mīlīgi Katrēna galvu pie sevis.
- Stuģēnu māte mani šodien atlaida, kad sacīju, ka tu būsi laikam mājā, - Katrēns izstāstīja.
- Es jau nedomāju vis, ka tu šodien būtu bēgusi, bet tik saku to vispāri, - tā vecais krusttēvs atlaida meiteni.
Augura māte steidzās arī apsveikt atnācēju, viņam roku sniegdama un sacīdama:
- Būtu gan bijuši ceļami goda vārti uz tavu laimīgu atnākšanu no tik grūtas gaitas, bet nebij neviena, kas dara; tad nu ņemi par labu vārdos vien izsacītu sveicienu, un lai tev vairs nekad tādas bēdas neuznāk.
Uz to Laķis viņai atbildēja:
- Noprotu, ka tu, Augura māt, esi visvairāk gādājusi par manu pārnākšanu, tāpēc tev vislielākā pateicība, no manis.
Steņģene pie saviem apsveikšanas vārdiem piemetināja vēl sekošos:
- Nu tev jāizsūdz tie, kas tevi vainojuši. Es, tavā vietā būdama, nebītos ne no zīmogmarkām, ne no tiesu naudas, ne no ceļiem.
- Gan būs kāds, kas piemeklēs to arī bez manis, - Laķis viņai atteica un ieraudzīja pašlaik pienākam fon Drelern kundzi ar grāmatu padusē, spieķīti rokā, Laķa dāvināto apavi kājās.
Viņa apsveicinājās ar abām saimniecēm un tad griezās pie Laķa, sacīdama, ka ieradusies še puslīdz divējādā ziņā. Iedama pie Linuma atmainīt grāmatu, ceļā dabūjusi zināt, ka Laķis pašlaik mājā, tāpēc negribējusi palikt ar savu sveicienu pakaļ un - otrkārt - vēlējusies atrādīties un vēl pateikties par Laķa dāvināto tik vieglo apavi, kuru jau iemācījusies uzaut un atzīstot, īpaši vasarai, par ļoti derīgu. Laķis izsacīja savu prieku, ka dāvinājums derīgs, un lūdza sacīt labdienu Linumam līdz ar pateicību par atsvabinājuma gādību. Kad fon Drelern kundze bij to apsolījusi, tad Laķis beidzot sacīja:
- Pateicos jums visām par apsveikumiem un novēlu, lai jums ikkatrai būtu tik laba sajūtība visu mūžu, kāda man tagad.