KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

X

No baznīcā noturētās sapulces dienas sākot, Gusts Nurcis kļuva kā ar vienu sitienu visā plašā pagastā pie bezmantiešiem par pašu ievērojamāko vīru, un pie visiem viņiem radās uz pēdām tas ieskats, ka viņš ne vien cienīgs pēcnācējs Vernulim, bet pat vēl kā pārāks par viņu, īpaši, to diženo domu labad, ka baznīcā ierīkojama bezmantiešiem no saimnieku dodamiem līdzekļiem brīvbufete. Šaī ziņā viņš tika ja ne pavisam dievināts. Drīz viņu ataicināja no mazākā kaimiņu pagasta šurp uz lielāku darba vietu un turpmākās sapulcēs deva viņam dalību pavēlniecībā, bet it īpaši viņam uzticēja baznīcas ierīkošanu par bezmantiešu sadzīves namu, kur vispirmā šķirā vajadzīgs būt pieminētai un ļoti gaidītai brīvbufetei, no iesākuma gan tikai pa svētdienām.
Nurcis, protams, tādai uzticībai nevarēja pretoties, uzskatīdams sevi par vienīgo vīru. kas tādu lielu uzdevumu var veikt. Viņš sadalīja visus pagasta saimniekus vairākos pulciņos, uzdodams, ko lai katrs pa kārtai gādā bufetei uz to un to svētdienu: šis pienu, tas sviestu, cits svaigu gaļu, dažs maizi vai plāceņus un sieru, olas vai citu ko.
Bet, lai nebūtot tur jādzīvo bez nekādas gara baudas, īpaši, kamēr vēl neesot ierīkotas izrādes un nenotiekot vēl koncerti, pagaidām esot jāatver tur vispirms grāmatu krātuve, citādi sadzīves varot iznākt garlaicīgas. Bet kur grāmatas ņemt? Pašiem to nevienam nebij. Domas griezās drīz uz Linuma krātuvi līdz ar viņa lielo, stipro skapi.
Drīz bij Linums arī pavēstīts uz pavēlniecību, kur Nurcis viņam pasludināja, ka esot nolemts «pārņemt» viņa grāmatas līdz ar skapi, ko ievietot citreizējā baznīcā un tagadējā bezmantiešu sadzīves namā, lai tiekot tautai, ar ko pakavēt laiku, uz ko Linums mierīgā prātā atbildēja, skatīdamies laikraksta lapā, ko bij paņēmis no galda:
- Paņemt jau jūs varat, kad gribat, jo spēks un vara jūsu rokā, bet to gan saku, ka ne vien jūsu «tauta», bet arī jūs paši nesapratīsat nekā no manām grāmatām.
- Kā jūs drīkstat par mums tik zemu domāt?! - Nurcis Linumam cietīgi uzsauča. - Kādēļ tauta un mēs nesaprastu?
- Par jūsu «tautu» vēl nemaz nerunājot, saku droši par jums pašiem, ka priekš manu grāmatu saprašanas jums visiem pārāk maz izglītības. Ja gribat, tad varat pārliecināties, - Linums bezbailīgi atteica, viņu neviena neuzlūkodams.
- Tas ir pavēlniecības aizskārums un noniecinājums, par ko jāsastāda protokols un jāiesūta, kur pienākas! - Nurcis izsaucās, un Augurs ar citiem viņam piebalsoja.
- Jā, jā, darāt vien, tad jau īpaši dabūsim zināt, kāds vien kuram jums mācības stāvoklis, kad tiksat pārklausīti pie manām grāmatām, uz ko es pastāvēšu, kad nāks lieta izspriežama augstākā vietā, lai dabū zināt, cik maniem vārdiem patiesības vai nepatiesības, spriežot par jūsu zinātnisko mācību stāvokli, ejot garām, kā jau pieminēju, jūsu «tautai» pavisam.
Pavēlniecības vīri saskatījās savstarpēji cits citam zīmīgi acīs, un protokola lietas neviens vairs nepieminēja. Tik Nurcis pa brīdi atbildēja, kā raudzīdams izsprausties no nepatīkamā iepiņkējuma:
- Var gan būt, ka daža jūsu grāmatas ir gādātas priekš īpašām zinātnēm, bet tās arī lai nāk vien līdza turpat klāt, jo ar laiku aicināsim dažādus lektorus, kuri varēs tur smelties vajadzīgās ziņas, ja arī to citādi nevajadzētu.
- Bet kas tad būsat parakstītājies manu grāmatu rādītājam par viņu patvaļīgu saņemšanu līdz ar skapi? - Linums vaicāja, pacēlis acis no laikraksta. -Man jāvēlas, ka parakstītos ar atbildību visa pavēlniecība.
- Mēs varam paņemt tik tāpat, bez nekāda atbildības paraksta, - Nurcis atteica.
- To jūs varat gan, tas jau tiesa, - Linums vienaldzīgi atsacīja. - To var arī laupītāji, kad tik tiem pienācīgi liels spēks. Un, ja tā notiks pie manas dārgās mantas, kur man salaista visa mana peļņa, tad es no savas puses varēšu to uzskatīt par laupīšanu.
Visi klusēja, tik pa labu brīdi iebilda Augurs:
- Bet kā mēs še zināsim, vai skapī visas grāmatas ir, kas rādītājā ierakstītas?
- Tur jūs varēsat pārliecināties, kad ņemsat rokā rādītāju un salīdzināsat tur ierakstītos virsrakstus ar grāmatu virsrakstiem pēc sanumurējuma, - bij Linuma atbilde, - jo tik daudz man jūsu prašanai jāuzticas, ka vismaz dažs no jums spēs salīdzināt grāmatu virsrakstus ar rādītāju.
- Jūs vai ikkatra vārda galā, taisni vai aplinku, cenšaties norādīt mūs par nespējniekiem, - Nurcis žēlojās.
- Vienu jūsu nespējību pierāda atkal še, raugāt, valdības vēstnesis, - Linums sacīja, pasniegdams viņiem laikraksta lapu un parādīdams tur īpašu vietu. - Še atkal tiek meklētas pret mācītāju pazudināšanas liecības, kādu jūs neesat vis spējuši sadabūt še, viņa draudzē.
Pietvīka, to dzirdot, Augura Antons un citi viņa palīgi. atskaitot tik Nurci, kurš tad vēl še nebij bijis, bet sacīt šoreiz neviens nekā nesacīja aizbildinājuma vai atraidījuma ziņā. Neviens no viņiem laikrakstā arī nemaz nepaskatījās, kas bij zīme, ka šī ziņa nav viņiem vairs viss nezināma.
Kad Linums atvadījies izgāja, tad pa brītiņu noskanēja viņam pakaļ no pavēlniecības galda šie vārdi:
- Ellīgi žultīgs cilvēks!
Bet kāda cita balss piebilda:
- Gan laiks lauzīs arī viņa ragus.
Grāmatu «pārņemšanas» nodoms palika spēkā, un pavēlniecība bij beidzot ar mieru parakstīties viņas pilnā sastāvā par grāmatu saņemšanu uz ticības pēc Linuma sarakstītā rādītāja. Linumam tik nu nācās gaidīt, kad ņems viņa skapi un vedīs projām, lai gan no grāmatām šķirties viņam varbūt nenācās daudz vieglāk kā sacīt ardievas dzīvībai. Daži gan viņam ieteica svarīgākās un dārgākās grāmatas pie laika izņemt un atstāt tik tādas ar vieglāku saturu, bet viņš uz to nebij piedabūjams, jo viņam visas grāmatas esot tikai svarīgākā rakstniecības izlase.
Pēc dažām dienām patiesi ieradās pie Linuma četri vecīgi darbinieki ar divzirgu aizjūgu un smaga vezuma ratiem. Iegājuši un apvaicājušies, viņi sāka prātot, kā tik smagu skapi iznest, jo pavēlēts bij aizvest viņu pilnā sastāvā, grāmatu nemaz neizkravājot, laikam tādā ziņā, lai tās neizjūk no pareiza sakārtojuma.
Nu sāka lūkot pārliecināties, vai un kā būšot iespējams skapi kustināt. Palūko spiest viens pie virsējās sānu zimzas uz augšu, bet velti - nekust! Iet otrs arī - tas pats. Kad saiet visi četri, tad paceļ gan vienu pusi drusku uz augšu un atlaiž atpakaļ, bet vairāk arī nenieka. Sāk prātot un spriest, vai pavisam drīkstams četriem turētājiem vien tādu svaru gāzt sāņus, kas ar visu savu smagumu nenoturams var zvelties uz grīdas un vēl kādu no turētājiem nosist. Viņi griezās pēc padoma pie turpat savā nodabā strādājošā Linuma. Bet tas atbildēja, ka viņam neesot nekādas tiesības iejaukties pavēlniecības darbos ar nekādiem padomiem vai aizrādījumiem, jo viņai pašai esot diezgan spēka, diezgan padoma.
Viņi izgāja visi ārā, sasēdās pagalmā uz baļķa, pīpoja un gudroja, ko īsti darīt, un pēc ilgāka prātojuma palika pie tām domām, ka darbs jāatstāj nedarīts un ka pie tāda svara gabala vajagot droši vien otrtik spēka klāt, jo tas skapis sverot ar visu, kas tur iekšā, ne mazāk kā trīs birkavi, bet varbūt vairāk arī. Negājuši vairs nemaz istabā atpakaļ, viņi aizbrauca.
Pēc dažām dienām saradās atkal ar to pašu aizjūgu skaitā astoņi nesēji, pa starpām krietni spēka vīri. Skapi viņi nu nogāza sāņus, smagiem grāmatu sējumiem plauktos iekšā ar troksni gāžoties, un aiznesa līdz durvīm. Bet nu tik atdūrās atkal uz lielu neiespējamību, ka palodas atradās par zemākām nekā tāda priekšmeta iznešanai vajadzīgs. Un ko nu atkal darīt? Nesamais jāliek zemē un jālūko atrast padomu. Daži griezās pie Linuma ar vaicājumu, kā pavisam bijis iespējams tādu skapi šite ienest!
- Tur viens no diviem, - Linums zobgalīgi atbildēja, - vai nu viņš mazgadībā ienests un izaudzis liels, vai šepat radījies un laukā vēl nemaz nav bijis.
Citi sāka prātot jau par palodu izzāģēšanu istabas un priekšiņas durvij, bet tur Linums aizrādīja, ka visīstenāk esot pa malēniskam noārdīt visapkārt istabas sienas un tad piebīdīt ačgārniski ratus klāt, lai var uzcelt skapi bez nekādas nešanas. Viņi to saprata gan par izzobojumu un tik pasmējās.
Arī šis nesēju pulks izgāja ārā aprunāties, kas tālāk darāms. Tur nāca drīz arī mājas saimnieks no tīruma, un viņi sāka stāstīt tam savas domas par palodu izzāģēšanas vajadzību, bet viņam iesitās prātā nejauši tas pats zobgalības aizrādījums, kādu izsacījis Linums: lai ārdot vien labāk māju pašu nost, jo, kad traki varas darbi esot pie rindas, tad jau varot darīt arī pašus trakākos no tiem - jo spēka esot diezgan. Tāļāk ejot, viņam bij ienākusi prātā vēl viena lieta, ko izsacīja, pagriezdamies atpakaļ pret nesējiem:
- Tās durvis ir priekš tā skapja iznešanas ne vien zemas, bet arī šauras, un priekšiņa tik maza, ka tur līdz ar durvīm viņu izgrozīt nevar iespējams būt, tālab jāsaka no patiesības, ka mājas nojaukšana var izdarāma būt vieglāk nekā durvju sienu izpostīšana vien.
Darbinieki, izmērījuši durvju platumu un atzinuši; ka saimniekam tiesa par skapja neiznešanu cauri arī durvju platuma ziņā, beidzot nosprieda uz savu galvu nekā neuzsākt, bet ziņot lietas apstākļus atpakaļ pavēlniecībai, lai tad viņa zina rīkot tāļāk, kas darāms. Pēc tam viņi iegāja atpakaļ istabā, atcēla skapi viņa pirmajā vietā un devās tukšā projām, kā atbraukuši.
Bet pavēlniecība, laikam drusku apnikusi no šādām neizdevībām, vismaz pagaidām atstājās no tāļākas rīkošanas skapja un grāmatu aizvešanas lietā uz baznīcu, un visi prāti viņai bij saistīti tik pie pirmās brīvbufetes sarīkošanas darbiem nākamai svētdienai, kurp jau tikuši bezmantieši ar apkārtrakstu uzaicināti ierasties baznīcā uz kopsadzīvi pie brīvbufetes un runām līdz vēlam vakaram.
Uzaicināja ar cietu pavēli vienu no tiem pagasta iecirkņiem, kuru, kā Nurcis bij iedalījis, ieskaitīja par pirmo priekš bezmantiešu brīvbufetes sagādības šai reizei, nepildīšanas gadījumā piedraudot jau ar soda tiesu. Ikkatram tā iecirkņa saimniekam ar vārdu bij noteikts, cik un kas jāved svētdienas rītā uz pavēlniecību.
Šo pavēli saņemot, cēlās ikkatrā mājā, kur vien viņa iesūtīta, izmisuma vaimanas, kur to visu ņemt, ko pavēlēts dot, jo jau vairāk nekā vienreiz pārtikas vielu apmērs bij samazināts bezmantiešiem par labu, lai arī daži bezmantieši maizes un visas iztikas ziņā bij pārāki par saimniekiem. Saimnieces, iztraucētas no šādas ārkārtīgas prasības, it visas sajutās esot dziļā postā un nelaimē. Daža izsaucās, ka sviests neesot redzēts pašiem nedēļu nedēļām ne naža galā, cita atrādīja, ka maizes pēdējais kukuls iegriezts esot uz galda, vēl kāda norādīja, ka gaļas citādi nevarot dabūt ne čīpslas, kā vien ja no tā paša pavisam samazinātā turamo lopu skaita kādu ņemot nokaušanai, un tā citas vēl daudz un dažādi. Bet bailes no briesmu draudiem piespieda gādāt, lai jāatdod pat vairāk par iespēju, grimstot parādos.
Kamēr svētdienas rītā pa attiecīgā brīvbufetes uztura vielu sagādātāju iecirkņa mājām saimnieces raudādamas kravāja laukā uz aizvešanu visu, kas vien pēc prasības un pavēles sadabūjams mājā vai priekšējās dienās ar vislielākām grūtībām gādāts no citurienes, tikmēr pavēlniecībā valdīja īstena prieka pilna rīcības rosība pie atvedamo ēdienu vielu saņemšanas, izkārtošanas un sadalīšanas bufetes vajadzībām.
Viens no pavēlnieka palīgiem stāvēja uzgaidu istabā, visu atvesto lepni saņemdams gan pēc svara, gan pēc skaita un mēra, sevišķi no ikkatras mājas, un sauca priekšā otram palīgam, sēdošam tur pie galda uz pierakstīšanu, kas un cik kuram: cik pēc svara šim maizes, cik tam plāceņu, cik citam sviesta vai siera, cik kādam gatavas gaļas, tad - cik pēc mēra salda piena vai paniju, cik pēc skaita novārītu olu vai mazo sieriņu un tā tāļāk. Par svārstītāju un mērītāju stāvēja pagasta ziņnesis. Visi grozi, piena un sviesta trauki tika paturēti līdz rītdienai.
Daži pārtikas atvedēji ziņoja saņēmējiem, ka veduši gan esot, kas bijis, bet nespējuši sagādāt visa, kas prasīts, lai ņemot vai dzīvību laukā. Tādiem, zināms, sarakstā piezīmēja saukšanu pie atbildības.
Stērģenieks slaistījās pa vidu ar tukšu pīpīti zobos un šauteni plecos, ļoti uzmanīgi skatīdamies, ko kurš ienes. Un, kad bij palaidis garām krietnu skaitu grozu un tur nekā priekš sevis neatradis, izsaucās:
- Navīnam na šlakatas brendiņa, na pinkas tabaka!
Remps iebāza galvu no ārpuses pa durvīm un sauca:
- Jän, bräl, ko nu lai dara? Brandävīna nevienam.
Pa brītiņu ienāca iedusmotā sajūtībā Tuluks un sacīja:
- Visi atbraukuši, bet tīri sausā, nevienam no visim ne pilītes, lei.
- Kos tī, valns, bous par bupeti, kur na lāseites brendiņa, na pīpeites tabaka! - tā Stērģenieks nosirdījās.
Kura saimnieka atvedums bij nosvērts, izmērīts vai saskaitīts, to ienesa tepat iekšā, kur sagatavošanas darbi gāja ar fabrikas steidzību. Tur visā čaklumā taisīja sviestmaizes, apliekot vēl ar gaļas, ar olu un sieru šķēlītēm un satinot ikkatru pēc tam sevišķā papīrā, kuru darbu darīja pavēlniecības priekšnieks. Jetes jaunkundze ar augsti atbraucītām piedurknēm un milzīgu priekšautu, kas apņēma visu augumu, strādāja, sagriezdama šķēlītēm gaļu ar lielu uzupurēšanās un pazemošanās nozīmi mazajo brāļu un māsu labā, atturēdamās tik ilgu laiku pat no savas tik nepieciešamās pīpošanas. Vislielāko sajūtību nesa, kā saprotams, pats šo augsto domu iesācējs par bezmantiešu brīvbufetēm, kurām paredzama liela nākotne šās atmestās kārtas pacelšanas ziņā. Še ir ierauts jaunu cēlu domu ceļš, kas stiepsies drīz ar uzvaru caur visiem novadiem.
Darbā līdza piedalījās arī gan Briņu Vilma, būdama līdzdarbniece pavēlniecības rakstvedībā, bet vairāk gan tik taī nolūkā, lai viņas atraušanās nedotu iemesla nolamāšanai par bagātnieci.
Ziņnesis, kādu grozu ienesdams, stāstīja, ka pie baznīcas esot jau liels pulks ļaužu, kas laikam gaidot iesākšanas, ko stāstījis kāds no iztikas atvedējiem, kam bijis braucams gar baznīcu.
- Tā jau ir skaidra zīme, cik šādi gara pacilāšanas sarīkojumi vajadzīgi nabadzīgai un panesīgai bezmantiešu kārtai, - Nurcis skaidroja. - Tā saucamo dievvārdu sējums viņiem jau līdz kaklam apriebies, un dvēsele slāpst pēc kaut kā augstāka, cēlāka - pēc patiesības.
Sāka aprunāties arī par to, kurā laikā bufeti atklāt un kā uzturēt kārtību, ja ļaudis spiestos virsū? Un vai varēs ierīkoties, ka dažam netiek par daudz, citam nekā?
Bet drīz par šiem jautājumiem pašu vidū nodibinājās pilnīgs apmierinājums, jo tie jau nebūs nekādi bagātnieki, kas ieraduši visu patvarīgi grābt, ķert un raut, tie būs pieklājīgi goda ļautiņi, kas nesteigsies rīcībai priekšā, nesniegsies ņemt neko savām rokām savvaļīgi, bet būs klusi un pacietīgi gaidīs, kad aicinās vai kad ko sniegs. Tur nekā ko baidīties, jo šie cilvēki vis piedauzības nedarīs. No tiem dažs labs izrīkojums pamācīsies kārtību. Ko nu par to!
Pulkstens nosita desmit, kad sāka kraut vezumos grozus un traukus, ko sūtīt uz baznīcu. Braucēji cits pēc cita aizlīgoja, bet rīkotāji tūliņ vēl reizē ar viņiem nevarēja tikt.
Lai nu ved vien un novieto bufetes mantas. Steidzība nekāda nav. Nurcim ar pāra rindām jāpabeidz vēl cildenīgā atklāšanas runa, Jetes jaunkundzei jāuzpurina drusku ceļam mati. Auguram jāpiebāž visai dienai papirosi, vēl kāds no palīgiem palicis nezin kur. Bet lai, lai - laika diezgan.
Pirmam bufetes mantu vezumam pie baznīcas nonākot, atskanēja no drūzmas «urrā» saucieni un piesteidzās sveši grozu saņēmāji, kas rādījās krietni iereibuši. Vedējiem bij viena alga, kas saņem, kad tik tiek vezumi tukši.
Divi pirmie grozi nokļuva gandrīz laimīgi līdz nostādītiem galdiem altāra priekšā. Bet, kad nesēji steidzās apgādāties paši ar kādu daļu no grozu satura, tad citi, kas steigušies līdza, sāka ātri darīt to pašu. Svešas vecenes grūda, ko varēja, azotēs un krāva priekšautos. Dažiem arī svešiem večiem bij kules plecos apakš lielu kabatu mēteļiem. Tie arī grūda, kur ko varēja. Un, kas šķitās diezgan dabūjuši, tie steidzās pa otrām durvīm ārā un projām. Tādā veidā pirmie divi grozi iztukšojās pāra minūtēs, bet citi netika tālāk kā, vislielākais, līdz baznīcas vidum, kur tad ap viņiem izcēlās drūzmīga grūstīšanās, kliegšana un pat kaušanās. Piena trauki, kuri nāca iekšā pēc maizes groziem, grūstoties tika izgāzti, un dažam,. kurš gribēja no kāda vēl neizgāzta trauka dzert, sagāzās viss trauka saturs uz galvas un krūtīm. Tukšo, sīko trauku grozs bij apgāzts un trauki saberzti.
Remps, aiz bailēm nomaļus stāvēdams, kliedza:
- Jän, Märc! Ķerat nu, ķerat jel kādu plācenīti, lai tīk kaut vai šļiekas ko norīt.
- Vui tu, valna ļurba, pats navari grūstīs vido īkšā un dabeit pāra ķeģu pa purnu? - Stērģenieks atkliedza.
- Paskat, cik viņš, ačka, gudrs, dzīt citus pēc plāceņiem trakuma pūlī, bet pats domāt jau tik uz ēšanu, lei, - Tuluks nosmējās.
Kuri tik dabūja tādā laupīšanas ceļā ko sagrābt, tie joprojām steidzās drīz no baznīcas ārā, bet arī godīgie cilvēki, kas varas darbos neiedevās, nepalika vairs tur ilgāk stāvot, laikam baidīdamies, ka var iekrist līdza kādā atbildības vai liecību ķezā. Mantu atvedēji, redzēdami arī trakuma garu, nozuda ātri visi, līdzko viņiem vezumi iztukšījās. Un pavēlniecības sastāvs, kad tas ieradās nepilnu pusstundu vēlāk, atrada baznīcā tik piena plūdus, trauku drupatas, salauzītus grozus, samīdītas sviestmaizes līdz ar citiem izmētātiem un sabojātiem ēdmaņas gabaliem, bet gandrīz vairs nekādu cilvēku. Pat visi trīs aizsargi ar savām šautenēm bij nozuduši.
Daži no ticamākiem un turpat vēl mazā skaitā palikušiem aculieciniekiem izstāstīja, ka pirmākie un arī lielākie rāvēji, veči un vecenes, bijuši apkārtējo vairāku nespējnieku māju iemītnieki, kas sanākuši taisni tik ar raušanu iedzīvoties. Citi gan no sevis nebūtot tāda trakuma iesākuši. Bet, redzēdami, ka šā vai tā nekas neatliks, ja gribēs tikai noskatīties un atļaut viņiem vieniem visu, gājuši tie arī barā, un tā sacēlusies šī mežonīgā nekārtība jo liela, kur vairs nebijis bēdāšanas par mantu vien, bet arī citam par citu, acs vai galva.
Bet ko nu darīt pavēlniecībai. redzot šā kaujas lauka atliekas cēlušās no tiem nesavtīgiem, godīgiem miera cilvēciņiem, uz kuru pieklājības jūtām un apziņas varēja tik droši paļauties. Pirmā brīdī visi bij īsti apmulsuši un nesaprata, ko tas viss nozīmē, bet drīz sāka atjēgties. Nurcim labās rokas padusē bij grāmata, kur sarakstīts viss, kas no katra devēja priekš bufetes saņemts, ko laikam gribēja lasīt priekšā un par pilnības neatvedējiem izsaukt lāstus un «pienaglot», bet tagad viņš ļāva tai noslīdēt zemē. Viņa kreisā roka, kā rādījās, dusmīgi sāka burzīt un žņaudzīt cēlās atklāšanas runas rokrakstu par jaunu, dižanu strāvu bezmantiešu dzīves un gara paaugstināšanā. Jete iesteidzās mācītāja ģērbkambarī, ātri norāva savu plato priekšautu, savīkstīja to padusē un tūliņ nozuda. Augura Antons laikam šķita, ka visa atbildība paliek Nurcim kā neaprobežotam sapulces pilnvarniekam, taisījās diezgan -mierīgi projām. Viņam nebij vis īsti par prieku, ka Nurcis uz reizes pacēlies tik lielā slavā pāri viņam. Viņa palīgi, nejuzdamies pavisam par kaut ko atbildīgi, pīpodami un smiedamies gāja laukā. Pēdīgi visiem līdza nopietns un domīgs arī Nurcis atstāja baznīcu - pat neaizslēgtu apkārtējo suņu kopšanā līdz ar visiem kara lauka piederumiem.
Drīz pēc tam Nurcis, negaidot pat rītdienas, paņēma padusē savu pauniņu un aizgāja no šā pagasta nezin uz kurieni, laikam zinādams labi, ka algas saņemšanas lietā pakaļ nestāv. Drīz arī viņš tika aizmirsts un vairs nepieminēts.
Tikai Jetes jaunkundzei pietrūka cēlā pavadītāja pa vakariem uz Plīņiem. Kad jau, vakaram tuvojoties, viņa sacīja vien: «Iešu par nakti uz savu māju,» - jo tā viņa Plīņus sauca -, tad tā bij Nurcim skaidra zīme saprast laimīgas pavadības prieku un godu.
Bet Augura Antonam, kā pavēlniecības priekšniekam, iesākās rītā īstenas nedienas ar atbildību vismaz par groziem un traukiem, ko nespēja atdot saimniecēm, kad tās sāka nākt un tos atprasīt. Gan viņš aizrādīja uz Nurci, kurš bijis īstenais darītājs un tagad jau projām, gan sūtīja uz baznīcu meklēt savu mantu. Bet viņas uz to atsaucās, ka visi noteikumi nākuši no pavēlniecības pašas un par Nurci vienu pašu neesot nekas jāzina. Par savu mantu meklēšanu baznīcā, kā viņas tika taī ziņā uz turieni raidītas, viena no viņām izsacījās sekoši:
- Baznīcā, jā, baznīcā! Tur ir tik drupatas un salaužņu blāķi redzami, bet neviena vesela trauka, ne groza. Tur jūs ar mūsu asarām slacīto un nāves draudiem izspiesto nabadzību barojat bez bēdas pasaules suņus, piedraņkēdami līdza vēl baznīcu.
Kāda cita solījās meklēties par visu šito augstākās vietās, un, tā kā pavēlnieks apzinājās visu darījis no savas galvas, paļaudamies tik uz Nurci, tad visai lepni viņš pret tādiem pārsaukumiem un draudiem uzstāties nedrīkstēja, tik raudzīja noslēgties un palikt nepieejams.
Bet baznīcas priekšnieks, saprazdams, ka nu visa māžošanās par baznīcu būs pārgājusi, lika to iztīrīt un izmazgāt, atdodams atslēgas no jauna baznīcas apkalpotājam, kuram tās patvarīgi bij atņemtas.