KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

XI

Pie Steņģiem Ezermuižiņā ieradās viens no ieceltiem mantu sarakstītājiem ar palīgu un uzaicināja Steņģus atrādīt visu mantu, lai to varot «pārņemt» pēc valdības pavēles priekš viskopības, aizrādot tūliņ jau soda tiesas bārdzību priekš slēpējiem. Stenģis pats nerunāja tam nekā pretī, bet tik sacīja:
- Ejat vien rakstiet, tur jau viss ir redzams un zināms.
- Bet man vajadzīgs, ka ikkatra lieta tiek parādīta, lai neiejūk vidū kāda sveša manta.
Steņģis pagriezās pret sievu un to parīkoja, sacīdams:
- Ej nu, Dārta, atrādi, lai jau raksta, kad grib.
- Es jau iešu gan tur tādam rādīt! - viņa skarbi atsaucās. - Kādas mantas šis te nolicis, ka jāmeklē? Ne man vajaga kopmantas, ne kopdarba. Es dzīvošu pati par sevi kā līdz šim, citi lai dara, kā kurš grib.
- Ko tur nu pretī tiepties? Tik un tā jau paņems. Prātīgāks ir, kad atdod ar labu, - Steņģis mudināja.
- Ar labu nedošu nolaupīt it nekā; ja ar varu ņem, tad lai ņem dzīvību arī līdza.
- Kādu laiku jau varbūt neņems, jo jādabū tik zināt, kas par mantu kuram ir, lai vajadzībā var dabūt, - sarakstītājs raudzīja ieskaidrot.
- Tu jau redzi, ka no tā mana muļķa veča nekāda aizstāvētāja nav, lai vai aplaupa, kas grib. Bet es, nabags sievieša cilvēks, stāvēšu pretī vai līdz nāvei.
- Nu, kad ar labu netiek jauts, tad man šoreiz še ko darīt nav, - sarakstītājs pabeidza un ņēma kopā savas lietas uz aiziešanu. - Man šajā gājienā jāraksta tikai labprātīgi atļaujamās mantas, bet tad ar pretiniekiem valdība rīkosies vēlāk pēc sava ieskata.
- Nezin ko tad viņa ar tādiem darīs? - Steņģis bailīgi jautāja.
- Jādomā, ka ņems nost, ko gribēs, kad sagādās vietas nedzīvai mantai, kur nolikt, un lopus pagaidām atdos turpat kopējiem, kur barība, - sarakstītājs stāstīja, - vai dzīs uz muižām priekš kopdarbības saimniecībām.
- Un ko tad, nezin, ar pašiem? - Steņģis tāpat bailīgi vaicāja.
- Ar pašiem? Nuja, ar pašiem jau vieglāk tikt galā. Nodos, protams, soda tiesai kā pretiniekus, un beigts.
- Vai dzirdi, Dārt, ko cilvēks stāsta! - Steņģis uzsauca sievai. - Kāds briesmu gals gaidāms par neklausīšanu!
- Tad bada nāve tev laikam būs labāka, kad pēdējo noņems un atstās bez maizes garozas tukšumā? - Steņģene, acu nepaceldama, atteica.
- Lai šā vai tā, bet es gan labāk pie atdošanas, Dārt; dari tu kā darīdama, pilnvara tev ir.
- Jā, nedzīva pilnvara ir, bet vīram dzīvības tikpat kā nav. Pilnvara vien pati nekā nesargās, nekā neaizstāvēs, - Steņģene pieceldamās atteica.
- Ak Dievs, ko nu darīsim! - Steņģis nopūtās. - Ir jau mums darbu diezgan arī tādu, kur vīrs viens pats darītājs par visu, bet sievas kā nav, tā nav.
- Drīzāk var iztikt bez sievieša nekā bez laba vīrieša, kas man jācieš, - Steņģene šos pēdējos vārdus runāja, iziedama ārā un par sarakstītāju nekā nevērodama.
Pēc tam sarakstītājs paņēma savu grāmatu padusē, atvadījās no Steņģa un aizgāja kopā ar savu palīgu; bet Steņģis palika nopūtu pilns kādu brīdi istabā un tad gāja smagiem soļiem ārā, pie sevis runādams:
- Dievs vien to zin, kas būs, kas nebūs, bet labs gan nekas nav paredzams.
Pagāja dienu desmit, un šī lieta palika tā kā pārgājusi un pat vai piemirsta. Atnāca otra svētdiena, un viss bij joprojām klusu tikpat šaī lietā, kā vispāri.
Tad svētdienas pēcpusdienā Steņģene ātri ienāca. istabā, kur Steņģis vien sēdēja pīpodams uz mūriņa. Viņa atraisīja savu zināmo sedzeni, likās kaut ko meklējot pa skapi un sāka vārdus tā kā bērtin bērt, runādama it kā pie sevis, bet arī gan tā, ka Steņģim viss labi dzirdams būtu.
- Nu tad nu reiz tu, blēža putns, esi stiprā cilpā, no kuras tu vis neizrausies, kā ik gadus gan tev izdevies. Vienmēr esi zinājis noēdināt manu atāliņu ar zirgiem un izliegties, bet nu esi cieti, nu nebūs nekā. Redzētājas ir ganu meitas no divām pusēm. Ak tā! - Sapīt zirgus pie robežas un tad, ar apaušiem sapērdams, satrinkt manā pļaviņā! Nu tu dabūsi atbildēt nevis par atālu vien, kā kad zirgi netīši būtu pārgājuši pār robežu, bet es tevi nu iztiesāšu kā zagli, ka tīšām esi zirgus pļavā iedzinis. Padoma man diezgan, ko daži cilvēki ir jau devuši, tik nu jāzina darīt tāļāk, ka neizsprūc.
- Kādu savvalodu tu, Dārt, te kā skaldīt skaldi? Uz ko tu tik visai sirdies? - Steņģis tā kā nedroši ievaicājās.
- Vēl tev jātaujā gan būs, uz ko sirdos? Kad sagrūdīšu abus ar Krīcumu cietumā, tad dabūsi zināt. Tur varēsat droši runāt un nebūs vairs jālied, aiz rudzu gubām slapstoties, čukstēt kā šorīt. Ak tu domā, ka es nezinu? Ir godīgi cilvēki, kas izstāsta.
- Kāda tad, Dārt, man tur slapstīšanās? Es aizgāju tik paraudzīt, vai rudzi gubās nesāk augt pēc tik lieliem lietiem, - Steņģis, izdauzīdams uz mūriņa malas izpīpoto pīpīti, runāja, acis nolaidis. - Ceļā satikos ar Krīcumu, un abi piegriezāmies aizvējā uzpīpot. Tur visa slapstīšanās un čukstēšana.
- Jā, jā! Es tev ticēšu gan! Tavi mānīšanās meli man nav vis pirmo reizi dzirdami. Bet zini gādāt rītu no paša rīta man zirgu pie durvīm, lai nav jāgaida kā citām reizēm. Laika man nav kavēties. Jāaizskrien vēl pēc zīmogmarkām un pēc apsūdzības raksta...
- Kad tik nepieķeries pie Jankeļa taisītām...
- Es tev došu gan labas Jankeļa taisītās...
- Vai nu es, Dārt, ko sliktu? Es tik tāpat vien, labu gribēdams.
- Kas tev labs, ko gribēt! Bet dodi šurp naudu! - viņa uzsauca, sedzeni uz muguras sasiedama.
- Turpat skapī augšplauktā maciņš ir. Ņem, cik tur atrodi. Man citas naudas nav.
Viņa paķēra maciņu, paskatījās tur iekšā un iesaucās:
- Ko lai es ar to vien iesāku? Tur man nekā netiek. Tāds tu esi saimnieks - tukšinieks?
- Ko saimnieks var saimnieces lielām naudas vajadzībām naudas piekalt? Aizmaksā šoreiz tik zīmogmarkas, lai iesūdzības raksts paliek parādā.
- Tā jau man vienumēr ar nebūšanas kaunu vien jālaužas, kad vīra nav pelnītāja! - Steņģene, maķelīti kabatā bāzdama, nodusmojās un sāka iet laukā.
Nākamā rītā, kā pavēlēts, Steņģis piebrauca laiku zirgu sievai pie durvīm. Viņa arī drīz iznāca savā visur pazīstamā sedzenē, sēdās ratos un tūliņ sāka braukt projām. Steņģis, viņai pakaļ skatīdamies, klusām pie sevis noņurdēja:
- Labi, kad jel viena pati diena paies bez urdījumiem un bez naida.
Steņģene nebij vēl izbraukusi no pagalma, kad ieraudzīja nākam taisni uz Steņģu pusi četrus cilvēkus: divus vīriešus, divas sievietes. Viņa drusku tā kā sarāvās un apturēja zirgu. Arī Steņģis bij ieraudzījis nācējus un gāja lēnām tiem pretī iepakaļ aizbraucējai. Nācējiem arvien tuvojoties, varēja sākt pazīt Stērģenieku ar šauteni plecos, kādu jaunu cilvēku ar revolveri pie sāniem un divas sievietes. ar rīkstēm rokās. Nācēji ar Steņģi sastapās pie Steņģenes, sēdošas joprojām ratos. Gandrīz bez nekādas apsveikšanās jaunais vīrietis, kam revolvers pie sāniem, pagriezies pret Steņģi, iesāka runāt:
- Jūs esat lieguši jūsu mantību sarakstīt, tad tagad ir pavēlēts ņemt to ar varu projām. Es esmu pavēlnieka palīgs, un še ir apsardzības spēks klāt, - to sacīdams, viņš rādīja uz Stērģenieku. - Vispirms tiks šodien paņemtas jūsu govis un aizdzītas uz Bungžu muižu priekš ierīkojamās kopdarba un kopmantas lielsaimniecības, kālab še līdza ir ņemtas šās divas sievietes par govju aizdzinējām.
Steņģene, to dzirdējusi, ne vārda nesacīdama, izlēca no ratiem, atraisīja ātri sedzeni, atmeta to ratos uz sēdekļa, norāva un atsvieda turpat arī mēteli, un, iekam citi dabūja atjēgties, ko tas nozīmē, viņa aizskrēja un nostājās drīz kūts durvīs ar koku rokās un uzsauca sekojošam Stērģeniekam:
- Nāc tik!
Stērģenieks virzījās apdomīgi tuvāk, bet Steņģenes koks vēcinājās ātri viņam pretī bez stāšanās. Pienāca citi visi arī un nesaprata, kas nu būs. Pavēlnieka palīgs gumdīja Stērģenieku dabūt Steņģeni cieti, raut no kūts durvīm nost un apcietināt.
Stērģenieks raudzīja pievirzīties no vienas un otras puses, bet nekā, viena alga, visur briesmas. Viņš nolika šauteni, lai tā nebūtu par kavēkli, un lūkoja virzīties cieti gar sienu, bet arī tur briesmu diezgan, jo koks, ar spēku vēcināts, atsitās brīžam pie sienas, brīžam pie zemas nospāres; Stērģenieks lūkoja vēl koka vēcinātājai drusku tuvoties, un, Steņģenei jo sirdīgi koku vēcinot, tas, labi garš būdams, aizķērās aiz spāres, caur ko vēcināšanas mazliet piestājās. To acumirkli manīgi izlietodams, Stērģenieks uzklupa Steņģenei un rāva to nost no kūts durvīm. Koku viņa atlaida un sāka cīkstēties ar savu uzbrucēju bez nekāda trokšņa laišanas no mutes.
Brīžam viņa iespēja ar visu Stērģenieku atvirzīties tuvāk atpakaļ pie kūts durvīm, bet tad atkal tika aizvirzīta tālāk nost. Drēbes abiem virkšēt virkšēja; Stērģeniekam nokrita cepure, Stēņģenei sāka pajukt mati un parādījās pliki pleci. Piepeši viņa cirtās apkārt un ar neiedomātu spēku izvērsās no Stērģenieka dzelžu rokām. Un, iekam tas paguva atjēgties, viņa paķēra no aizdurvs kūts sekumus, nostājās atkal kūts durvīs un uzsauca Stērģeniekam:
- Nāc, kad gribi! Tavs gals vai mans.
- Valna meitiškis! - Stērģenieks nosirdījās.
Steņģis, kas līdz tam bij stāvējis, rokas lauzīdams un vaimanādams, tagad iesaucās nelaimīgā balsī:
- Dārta, Dārta, siev, ko tu nu dari!
- Daru to, kas sievai jādara, kad vīra nav par aizstāvētāju un mantas sargātāju, - viņa, drusku smagi elšādama, bet sekumu nenolaizdama, atteica.
Pārplēsta viņai cīkstoties bij jaka, pārrauts pat krekls. Šo drēbju gabalu skrandas slīdēja gar pleciem uz leju jau līdz padusēm. Matu šķipsnas bij izšķirstījušās uz visām galvas pusēm. Mazu aizskārumu gadījumos viņa mēdza apraudāties, bet šoreiz viņas acīs nebij ne valguma zīmes. Tās spīdēja nospožinātā tērauda krāsā. Nerādījās viņa jūtot vai vērojot arī nekā par savas miesas kailumu, kas metās lielāks, grimstot saplosītām drēbēm uz leju.
Viņa sāka nomanīt, ka Stērģenieks tīko dabūt savu šauteni rokā, bet neuzdrošinājās iet tai klāt aiz sekumu tuvuma; un, kamēr viņš pagriezās aprunāties pie sava rīkotāja, kas darāms tāļāk, tikmēr Steņģene ātri paķēra, tuvumā būdama, viņa šauteni, iesvieda to aiz sevis kūtī un stāvēja atkal ar izstieptiem sekumiem rokās.
Steņģenei par laimi, šorīt lopi bij paturēti ilgāk kūtī aiz agras rudeņa nakts salnas; bet, ja būtu ganībā, tad nespētu vis nedz tā sargāt, nedz pati sargāties.
Rīkojošais pavēlnieka palīgs piegāja tuvāk pie Steņģenes un sāka viņu uzaicināt uz mierīgu pieļāvību, lūkodams pat iestāstīt, kādi labumi nākšot, kad mantu salaidīšot vienkop un visus darbus lieliem pulkiem ātri apdarīšot.
- Elles blēži! - viņa uzkliedza, sekumus tāpat turēdama. - Solīt jūs solāt bagātību, taisnību, vienlīdzību, bet laupāt beidzamo mantiņu nost. Tāda ir jūsu taisnība, tādi jūsu vienlīdzības meli. Es nekāda māņu labuma no jums negaidu un neprasu, bet gribu atturēt tik savu nabadzību no izlaupīšanas. Liekat tik man mieru un ejat ar savu varmācību un viltību, kurp gribat, es jums neaiztikšu un pakaļ neiešu.
Ziņkārībā sapulcējušies bij visi abu Ezermuižiņas saimniecību ļaudis un daži pat no tuvākām kaimiņu mājām. Pulkā ieradās arī Augura māte. Viņa piegāja pie pavēlniecīgā rīkotāja un sāka ar to runāt, lai liekot jel uz brīdi tai nelaimīgai pretiniecei mieru - šī gribot apsegt viņai jel miesas plikumus, kas šausmīgi izskatoties.
Pavēlnieka palīgs, pazīdams sava priekšnieka tēvmāti, ievēroja viņas lūgumu un lika Stērģeniekam pagaidīt. Augura māte piegāja pie Steņģenes, sacīdama:
- Laid, šomāt, lai es tevi cik necik apkopju, tikmēr tev uzbrukumu nebūs.
- Bet sekumu es nenolaidīšu un cits lai neviens tuvumā nenāk, - viņa atsacīja drusku drebošām lūpām un pieņēma Augura mātes palīdzību.
Augura māte sakopoja kaut kā Steņģenei izjukušos matus, tad izņēma no savām drēbēm dažas cilpadatas un saspraustīja ar tām viņai ap pleciem saplosītā krekla un jakas daļas, tā ka tās varēja turēties cik necik kopā. Pēc tam viņa sacīja Steņģenei:
- Es iešu, šomāt, par savienotāju. Varbūt izdosies tevi atpestīt.
- Ja gribi, Augura māt, tad ej, bet es no šejienes nekustēšu, kamēr vien viņi būs šite, - viņa ar noteiktību izsacījās.
Augura māte sāka atkal ar rīkotāju runāt, pat viņu lūgt, lai jel atstāj lopus pa vecam viņas pašas kopšanā un lai nedarot šitik neganta varas darbu trokšņa. Bet rīkotājs uz to atbildēja:
- Jā, bet vakar pavēlniecībā viņa bezgala nejauki ķengājusi manu krusttēvu Krīcumu, kuram zirgi laikam iegājuši drusku viņas pļavā - atālā, un tad visai liela brēka ar cietuma solīšanu un visādi, ka zaglis - zaglis...
- Nav vis zirgi iegājuši vien atālā, bet tīši ar apaušiem perot, tur iedzīti, kur tad divējāda vaina: atlīdzība un sods, - Steņģene metās starpā.
- Kas vēl zina, kur vainai sākums, - rīkotājs sacīja. - Tik to vienīgi redz, kur beigas. Kad tik sākumam nav dzimtene šepat.
- Es sava veča neaizstāvu vis. Tas tāds pats blēdnieks. Ar Krīcumu aiz rudzu gubām vakarrīt čukstējuši, un neilgi pēc tam Krīcums zirgus sadzinis pļavā. Es laikam nezinu vis.
Pulkā bij dzirdami smiekli.
- Ko nu, Dārt, tukšu stāsti? Met labāk visu pie malas, - Steņģis centās sievu mierināt.
- Metīšu gan, pagaidi vien. Pats jau zini gan, ka cilpās līdzi esi, un nu labinies. Laikam par tabaku būs pārdevis.
Atkal padzirdēja smieklus.
Augura māte nu stājās par starpnieci un sāka abas puses vienot uz izlīgšanu. Pavēlnieka palīgs beidzot bij ar mieru atkāpties tukšā, ja vien viņa krusttēvs Krīcums netiekot ķengāts un vazāts sūdzībās.
- Lai viņš aizmaksā man zīmogmarkas. - Vai tad Jankeļam vairs nav? - kāds no pulkas ievaicājās starpā. - Un lai dod savā strejgabala mājiņā man dzīves vietu, kad no šejienes, kā paredzams, izliks. Veča es līdza neņemšu - man tik vienai pašai ar divām govīm.
Rīkotājs atbildēja, ka ar tādiem līgumiem viņš nevarot ielaisties, bet tikai atstāt gan lopus šobrīd mājā, kad ar Krīcumu tiekot noderēts miers bez nekādas līdzināšanas starpības un ka lopu skaits tiekot darīts viņam zināms.
- Vai priekš sarakstīšanas? - Steņģene ātri ievaicājās.
- Nu, kad tik man zināms, lai tad es daru ko darīdams.
- Tāpat vien var dabūt zināt gan, bet sarakstīt nē, - Steņģene cietīgi nosacīja.
- Es tik aiznesīšu ziņu pavēlniecībai, lai viņa tad dara, ko zina, - bij rīkotāja vārdi. - Ja man tas netiek jauts, tad no lopu aizdzīšanas es atkāpties nevaru; tik tādā gadījumā jāmeklē lielāka spēka.
Steņģenei vēl labi ilgi prātojot, vai tik netiekot piemānīta, pie viņas piegāja no jauna Augura māte un sāka viņai ieskaidrot, ka tāda paskatīšanās un paskaitīšāna nekā bīstama nenozīmējot, lai tālab nepretojoties, jo atņemt jau neatņemšot, bet citādi nākšot, kā jau dzirdēts, ar lielāku spēku un beidzot taču aizdzīšot. Steņģene labu brīdi apdomājās un tad sacīja:
- Lai nāk kūtī viena no tām dzinējām un lai izskaita galvas. Viņa vismaz nerakstīs. Bet kas lai galvo vīrieti, ka tas nesāk rakstīt? Ja pilns miers norunāts, tad tā pati sieviete lai paņem arī Stērģenieka šauteni, bet pats Stērģenieks lai tuvumā nenāk.
- Kas mun par vajadzeibu it pī todas dusmu pūces? - Stērģenieks atsaucās.
- Tik šitāda dusmu pūce var atturēties pret tādu vistu vanagu, kāds tu, - Steņģene meta pretī. - Jau sen esi izsalcis pēc šitās manas ligzdiņas un nu gribi aprīt papriekšu vēl mani pašu, lai nav, kas pretojas.
- Vui as pavusam tav tuvu ītu, ja naboutu pavēles?
Vispēdīgi šī negantā ķilda pabeidzās ar to, ka rīkotājs, nemieru apnicis, pieņēma Steņģenes priekšlikumu, iesūtīja vienu no līdzpaņemtām lopdzinējām izskaitīt, cik govju un cik vaļenieku, un paņemt no kūts Stērģenieka šauteni, kā Steņģene bij gribējusi.
Kad tas visgalīgi bij noticis un visi četri atnācēji aizgājuši, tik tad Steņģene nolaida sekumus un nolika tos atpakaļ aizdurvī.
Visi ziņkārīgie arī drīz nozuda, un Augura māte sacīja no aukstuma jau drebošai Steņģenei:
- Nāc, šomāt, pie manis, man silta istabiņa, un pašlaik būs tēja. Tu esi nodrūdzējusi. Tur sasildīsies un palabosim tavas saplēstās drēbes.
Steņģene, nekā nesacīdama un savu saplēsto apģērbu, cik spējams, pieturēdama, gāja viņai mierīgi līdza un Augura mātes istabā atrada patiešām patīkami siltu gaisu, kur drebuļi viņai drīz pārgāja.
Steņģis, viens pats palicis un noskatījies aizejošai sievai pakaļ, griezās nojūgt zirgu un nolikt viņas mēteli ar sedzeni, runādams pie sevis:
- Te nu bij tas domātais un cerētais mierīgāku dienu labums! Saceļas vēl trakums mājā, kur negantais meitietis ņem un izsuņķē tevi pašu līdza. Ko tu tādam darīsi!?
Kamēr Augura māte rīkojās, sameklēdama kaut ko brokastīm ar tēju, tikmēr Steņģenei, sēdot tādai pašai, kāda viņa bij, spruka rūgtas raudas vaļā.
Augura māte, ienākusi ar dažiem traukiem rokās, salikusi tos uz galda un ieraudzījusi Steņģeni tik sāpīgi raudam, piegāja pie viņas, uzlika tai roku vēl uz viņas pusplikā pleca, vaicādama:
- Šomāt, ko tad nu vairs tik žēli raudi? Nu jau tev vismaz šobrīd briesmas pagāja garām.
Steņģene ātri piecēlās un, straujām asarām plūstot krita viņai ap kaklu, sacīdama:
- Mīļā māsa! Tu esi vienīgā dvēsele, kas man manās bēdās jūti līdza un par mani tik mīļi iežēlojies, kad man visapkārt tik naidnieki un varmākas vien rēgojas. Man tagad smaga sirds, ka esmu bijusi netaisna pret tevi, iekārodama tavu daļu no Ezermuižiņas. Nu jau es paliktu mierā ar to pašu savu daļiņu vien, ja tik to man atstātu, bet nebūs jau gara nekā. Sapnī skaidri noredzēju. Un tad visas šitās mokas ar tiem mantu rakstītājiem un noņēmējiem. kas sirdi lauztin lauž.
- Tās bēdas tev, šomāt, nav vienai vien, bet visiem vispāri, - tā Augura māte viņai pretī. - Tev vēl nekas nav noņemts, bet man tie paši trīs dažādu izrunu apsargi izlasīja priekš sevis visas labākās vīra un dēla drēbes, kas bij man glabājamas par pieminu; bet vairs neredz vis nevienam to mugurā, lai gan toreiz visi tūliņ tajās ieģērbās, savus vecos kankarus nesdami nastās līdza. Šoreiz caur izlīgumu tev vēl izdevās gan izglābties, bet vai tā paliktu, ja tu nepieļautos? Tad nāktu, kā jau sacīja, ar lielāku spēku un izdarītu, ko gribētu. Tāpat, ja salnas rīts neaizkavētu laikā izlaist lopus, tad ganībā tu neaizsargātu vis savu govju aizdzīšanas. Tu redzi, šomāt, kādi laiki tagad ir, kur tāds, kam spēks un vara, drīkst nākt un iztukšot cita māju tik tāpēc vien, ka viņa krusttēvu taisās sūdzēt par tīšu pļavas izganīšanu.
- Gan es viņu notveršu vēl kādu citu reizi, - Steņģene mierinājās, un Augura māte drusku pasmējās.
Pēc tam Steņģene Augura māti karsti nomutēja, un tad drīz abas saderīgās pušelnīcas sēdēja pie brokastu galda, runādamas joprojām par esošiem laikiem un viņu briesmām, kur Steņģene sevišķi nožēlojās par to, ka dēla joprojām neesot mājā, jo tad viņa bez aizstāvja nebūtu bijusi, lai vecais kur un kā būdams.
Pēc brokastīm, kad Steņģenei prāts bij drusku apmierinājies un drēbes vēl pielāpītas, Augura māte viņu lūdza pagulēties šās gultā, ko Steņģene neliedzās darīt. Drīz viņa tur maigi iemiga un nogulēja mierīgi līdz pēcpusdienai.