KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

XII

Kādu dienu ap launaga laiku Maja noraudājusies atsteidzās pie lauku darbā strādājošā Laķa un aizgrābtībā viņam stāstīja:
- Vecais krusttēv, Katrīnas Stuģēnos vairs nav! Jete aizvakar viņu aizmānījusi projām un pazudusi ar visu. Šodien Stuģēnu māte bij attrinkusi meitu vaicāt, kas esot, vai meitene vairs nenākšot ganos.
- Vai slepen aizmānījusi? - Laķis domīgi taujāja.
- Solījusies vest pie šuvējas, nomērīt drēbju kārtu, ko šī gribot viņai dāvināt, - Maja stāstīja tāļāk. - Par nakti gan meitenei būšot jāpaliek pie viņas, bet rītā atnākšot. Un nu jau esot trešā diena, sagaidīt nevarot nākam. Steidzamu lauku darbu dēļ lieliem cilvēkiem neesot vaļas ganos iet. Es tai taujātājai solījos steigties pie tevis un no saimnieces uz pāra stundām vien izlūdzos. Man jāsteidzas tūliņ atpakaļ.
- Ak Kungs un Dievs, ko nu lai iesāku?! - Laķis kā izmisumā izsaucās, nomezdams mieru no auzu kraušanas gubā. - Ikkatrā ziņā viņai ir ļauni nodomi ar to nabaga muļķa bērnu.
- Kad tik nenogalina? - Maja, atkal asarām plūstot, izsaucās.
- Ko lai zinām? - Laķis, sirdī sagrauzts, izsacīja. - Iespēt viņa var visu, kas tik viņai izrādās derīgāks priekš viņas dzīves lepnuma. Bet man liekas, ka vispirms viņa raudzīs izmantot no tā bērna naudu, kuras viņai priekš palaidnībām vienumēr ļoti vajaga un nu vēl no Plīņu saimnieces cerētā un gribētā daudzuma nedabūja.
- Vai tad viņa var bērnu pārdot? - Maja nesapratnē jautāja.
- Taisni pārdot nu gan nē, bet var aizgādāt ar lieliem jaukas dzīves māņiem tāļu projām, lai audzē priekš vislielākās netikumības noklīduma, priekš miesas un dvēseles visdraņķīgākā samaitājuma, kādam jau vismaz pa daļai rādās kalpojot pati, kas patiesībā to pašu nozīmē, ko vislopiskākā pārdošana un arī nogalināšana. Tad viņa ar vienu pašu gaitu dabū pie malas jau vienu no līdzmantniecēm un vēl varbūt labu ķērienu naudas klāt.
- Vai Dieviņ, cik tas briesmīgi! - Maja kā izbijusies iesaucās.
- Jā, meita tik briesmīgas lietas notiek lielās pilsētās, un Jetei tas būs ļoti labi zināms. Klusajā lauku dzīvē gan tādas briesmas citādi nav pamanāmas, kā ja kad daža meitene vai jaunava tiek aizvilināta līdzīgi Katrēnam, kas bez sava nodoma nav darīts.
- Bet ko tad tu nu, vecais krusttēv, iesāksi? - Maja nelaimes bailēs taujāja.
- Jā, ko es lai iesāku, to es jautāju pats sev arī? Ko lai iesāku, būdams tukšs nabaga cilvēks? Vispirms un par visām lietām man nav nemaz naudas, un bez viņas nevar nekā iesākt, nevar pat ne soļa tāļāk spert. Saprotams gan. ka Jete uz virspilsētu būs devusies, kur taī visi tumšu veikalu kakti labi zināmi. Bet ko lai es, bez it nekā tur iegājis, panāku, ar ko meklēšu palīdzības, kur neviens bez aizmaksas ne soļa nespers, no kā uzturēšos pats? Uz pēdām tur nekas nevarēs būt panākams, kur viss ar smalku gudrību noslēpts - tikpat pati Jete, kā meitene. Bez tam tagad tur visa kārtība pagalam un ikkurš dara, ko grib vai nedara pret blēdībām nekā.
Tad Maja, saujā kaut ko saspiestu turēdama, sāka pusnedroši runāt:
- Es, vecais krusttēv, arī jau gan domāju uz naudas vajadzību un steidzībā izlūdzu saimniekam cik spējams dot šādā ātrā un lielā vajadzībā no manas šās vasaras aldziņas. Še nu, ņem jel to mazumiņu, kaut arī vai tik dzelzceļa vajadzībai...
- Mīļais nabaga bērns! - Laķis aizkustināts sacīja. - Tev pašai vajadzīgas darba drēbes un apavs. Ko nu tu vari šitādās lietās līdzēt?
- Neatraidi, mīļais, vecais krusttēv! Es nevaru uz sevi domāt, māsas glābšanu aizmirsdama. Pielāpīdama iztikšu vēl šās lauku darbu nedēļas, un pa ziemu varbūt izdosies kaut ko sagādāt. Man jau še nav vis vēl visa mana peļņīna, saimniekam nebij vairāk pie rokas, ko dot, - citādi jau es atnestu gan visu šurp.
- Atraidīt, mīļo meit, gan es tik sirsnīgas dalības nevaru un negribu, tikai man nāca prātā tavas pašas lielās vajadzības. Bet, kad tu gribi tās pieciest vai atturpināt, kas, no otras puses, man dod arī prieku, ka centies darīt priekš māsas glābšanas, kas vien iespējams, tad es to pieņemu un jūtos pat vēl drošināts, ka nestāvu šajās lielās bēdās gluži viens pats.
- Man priekš sevis, vecais krusttēvs, ir arī apmierinājums, ka nelaimē tu nepalieci bez līdzdalības; jo tas, ko tu darīsi priekš Katrīnas glābšanas, man jāatzīst, kā kad tiktu darīts priekš manis pašas. Radeniecībā viņa man stāv tuvāk kā nevienam citam.
- Nuja, mīļais bērns! Esi jau darījusi, ko spējusi, - vecais krusttēvs sirsnīgos vārdos sarunu pabeidza. - Jādomā man arī, vai nu ko iespēšu darīt. Tev nav laika ilgāk kavēties, man tāda nevaļa, ka nezinu, kā varēšu atraisīties no darba, un tomēr aizgādnības pienākumus to prasa. Esmu šaī mājā tikpat kā vienīgais laukstrādnieks no vīriešu puses, un nu, man aizejot, nepaliks še vairs neviena. Saimnieks guļ nevesels, un puiša cita nav. Nebūs viņam spējams gādāt arī tās pašas nieka aldziņas, cik man par šo darba laiku nāktos un ko gribēju sataupīt priekš zābakiem, bet nu stāv atkal lielāka vajadzība priekšgalā, un tomēr rokā vis nedabūšu ir tad. Līdz vakaram man gan jānostrādā tepat, lai diena tiek pilna, un naktij pretī nekur aizskriet nevaru. Rītā agri iešu vispirms gar draugu Linumu, varbūt viņš spēs pagaidām palīdzēt man ar naudu. Tad tāpat puslīdz pa ceļam jāziņo pavēlniecībā par notikušo un jāaptaujājas tuvāk par Jetes nozušanu un vai tur nav visā šai lietā kaut kas vairāk zināms. Pēc tam tik jāgriežas uz dzelzceļa pusi un jāapvaicājas, vai varēs nojaust ša. vai to no bēgles pēdām. Tādi, bērns, ir šobrīd mani nodomi, bet tāļāk nekā nezinu. Ej tad tu atpakaļ, tur paliec mierīgi pie saviem darbiem un gaidi, vai man kas izdosies vai nē. Tas viss tagad nezināms.
Pats sirdēstu pilns, bet atkal apraudājušos Maju aizejot mierinādams, Laķis steidzās nokopt līdz vakaram nopļauto lauku, ko pabeidza ar lielāko uzcītību tikai tumsas sākumā. Drīz vakariņas ieturējis, viņš gāja pie sasirgušā saimnieka ziņot tam savas bēdas un lūgt, ja iespējams, algu par savu nokalpojumu šādai tik neparedzētai un lielai vajadzībai. Saprotams gan, ka saimnieks par viņa negaidīto aiziešanu palika visai skumīgs un par naudu sacīja, ka pašreiz nespējot dot it nekā, bet atzina arī, ka Laķis negājis nevar palikt.
Līdz ar to saimnieks ziņoja Laķim vēl par citām lielām bēdām. Esot saņemta pat ar soda piedraudējumu cietīga pavēle braukt rītu arestantu šķūtēs, un nu māja bez viena vīrieša, tālab ja varēšot piedabūt saimnieci par braucēju, bet cita neviena braucēja neesot kā ja tik viņa. Meita bailīga - tās jau pie braukšanas nepiedabūšot. Aiz bezgalīgi daudzām šķūtēm un citām visādām kalpošanām vien būšot jāizput.
Nākamā rītā gaismiņa tikko svīda, kad Laķis jau ieradās pie Linuma. Viņš·bij domājis atrast to vēl gultā, bet, par brīnumu, ieraudzīdams logos gaismu, viņš gāja nekavēdamies iekšā un ieraudzīja tur, ko nebij domājis. Kamēr līdz šim pie Linuma bij ierasts redzēt visu patīkamā kārtībā, tikmēr tagad tur atradās šis tas kā apjaukts, kā steidzībā izmētāts - daži drēbju gabali ar darba lietām un grāmatām juku jukām. Linums pats bij saģērbies savās labākās drēbēs kā uz aiziešanu. Ieraudzījis tādu savādību un ar Linumu savā ierastā jautrības īpašībā sasveicinājies, Laķis kā pabrīnodamies izsaucās:
- Kāda mobilizācija tad te nu iet vaļā?
- Tā ir man savu reizi tāda kara mobilizācija, kādu tu priekš sevis esi jau izkarojis un pārnācis uzvarētāja nozīmē, bet man jāiet pašlaik rindas priekšgalā drīzāk uz nāvi nekā uz dzīvību.
- Izzini nu, nabaga cilvēks, kas kurā vietā nenotiek! - tā atkal Laķis. - Visur bēdas, briesmas un posts. Laba jau, protams, šī rīcība nekā nenozīmē.
- Kur un kam citam tagad kas labs kā vienīgi tiem, kuru rokā visa vara, - Linums, pastāvīgi rīkodamies, atteica.
- Nu tad saki jel, lai es saprotu, - kas īsti notiek? - Laķis Linumam uzstāja.
- Še, lasi! - Linums steidzībā izteica, parādīdams uz galda aprakstītu zīmīti.
Laķis uzlika brilli un sāka pie uguns burtot:

«Jums pašā tuvumā ir apcietināšanas briesmas. Vissteidzīgākā kārtā šonakt vēl varat glābties.»

Laķis, zīmīti izburtojis, nolika brilli makstī un sacīja:
- Agrāk jau, kā rādās, miera nebūs šādiem negantības darbiem, kā kad tie tagadējie apcietinātāji un sodītāji nāks visi paši pa kārtai tāda paša nogalināšanas likteņa varā.
- Tā kā tas bij savā laikā arī Parīzē, - Linums neapstādamies paturpināja.
- Bet saki nu, draugs, - ko šitas viss nozīmē un ko tu esi nodomājis tagad uzsākt - vai pazust? - Laķis pētīja.
- Nevis pazust, - Linums atbildēja. - Bēgt negribu, bet tik izvairīties no riebīgiem aizvešanas grūtumiem. Aiziešu pats uz soda tiesu un pieteikšos. Gribu vismaz redzēt, ar kādu taisnību viņi mani tiesās un varbūt notiesās.
- Taisnība viņiem tik tāda: kas nav ar mums, tiem pazudums.
- Nu, lai tad dara kā darīdami, bet priekšā stādīšos, - Linums steidzībā vēl atteica. - Nu saki tad, vecais draugs, - kāds gadījums tevi šurp atveda pašā taī pēdējā brīdī, kad bij vajadzīgs un kad vēlējos ar tevi priekš aiziešanas satikties?
- Mani atveda manas bēdas, kuras arī ir lielas, un tās jāizstāsta drīzumā, jo laika tev vairs nav kavēties. Lieta tāda, ka lepnā sekretēriete Jetes jaunkundze pazudusi pati un aizbēgdama aizvīlusi sev līdza arī manu mazāko aizbildnības meitēnu Katrēnu nezin uz kurieni un kādā nodomā, bet šai vai taī ziņā viņas nodomiem vajaga būt ļauniem pret to nabaga bērnu.
- Jā, jā! - Linums iesaucās. - Tas jau bij domājams. ka tāda lapsa neatstās vistu kūts ar tukšu muti. Ir zināms, ka algu arī izdabūjusi vienmēr mēnesi uz priekšu tāpat kā brīvbufetes rīkotājs Nurcis.
- Bet es mierā taču palikt nevaru, nekā tur negādājis par bērna izglābšanu, lai gan iespējas nav it nekādas, - Laķis stāstīja tāļāk. - Uz virspilsētu jau viņa ikkatrā ziņā būs griezusies, tālab domātu viņai sekot un taujāt, kur palikusi; bet ko lai daru, kad rokas pavisam tukšas? Domāts bij iegriezties pie tevis un izlūgt varbūt kādu palīdzībiņu aizdevuma ziņā, bet tagad, kur redzu tevi ne mazākās bēdās, par to nav nekā, ko runāt. - To stāstīdams, viņš sāka aizkurināt pīpīti, taisīdamies uz aiziešanu, lai neaizkavētu drauga ilgāk no nodomātā ceļa. Bet Linums, noklausījies viņa vārdos, deva sekošo atbildi:
- Tavu brīnumu, kā divas vajadzības pēdējā brīdī var sagadīties kopā un savstarpēji izlīdzināties! Es it īpaši vēlējos ar tevi satikties priekš aiziešanas un atdot tavā ziņā manu mazo ietaupījumiņu, bet nebij iespējams saziņoties, un tu atnāci taisni labāk, nekā dažreiz aicināts. Še tavās rokās šis nieka vīkstoliņš - lieto viņu pēc vajadzības. Ja es pārnāku uz dzīvi, tad, ja vajadzēs, ar laiku atdabūšu - ja nē, tad lai paliek priekš šās pašas vajadzības, kā dots.
Ar šiem vārdiem Linums pasniedza Laķim mazu vīkstoliņu, vēl piebilzdams, lai šobrīd nemaz neskaitot, jo necik neesot iekšā.
Laķis, vīkstoliņu paņemdams, it skumīgi atbildēja:
- Citā brīdī šāda gadījuma dēļ, ko varētu nosaukt par laimīgu, es sajustos iepriecināts, bet šoreiz palieku divkārtēju bēdu pilns. Pie paša bēdām pievienojas vēl labākā drauga nelaime līdza. Taču neņemt nevaru, zinādams, ka tur tev nauda nekā nenozīmēs ne pie labākas iztikas gādāšanas, ne arī kaut kādai citai vajadzībai, jo paņemt visu gan paņems, bet iedot nekā neiedos.
Pēc tam abi draugi, sirsnīgi atvadījušies, izšķīrās, lai ietu uz savu pusi katrs. Laķis aizgāja papriekšu, bet Linumam bij jāpabeidz nokopt vēl savas lietas un jāatdod saimniekam sava dzīvokļa atslēga ar ziņojumu, ka aizejot labprātīgi pie soda tiesas, ko lai pasakot zināmiem apsargiem, kad tie nākot viņu aizvest.
Pavēlniecībā Laķis nokļuva ap brokastu laiku un, uzgaidāmā telpā viens pats būdams, iebaudīja drusku no līdzpaņemtās maizes doniņas, kad ienāca kāds jauns, patīkama un ļoti labsirdīga izskata cilvēks glītā apģērbā. Bet viņiem tūliņ nekāda saruna nevarēja iesākties - kā jau daždien svešu starpā. Laķis, kā laiku kavēdams, iepīpoja.
Tad nāca cauri no savas istabas pagasta ziņnesis un sāka ar Laķi sarunāties, saukdams viņu dažreiz pie vārda. Kad ziņnesis izgāja un palika tur atkal šie divi vien, tad svešais ienācējs piegāja pie Laķa un sāka ar viņu runāt:
- Kā nupat dzirdēju no šā vīra, kurš izgāja, tad jūsu vārds ir Laķis un laikam gan tas pats, kura aizbildnībā stāv divas no domājamām Plīņu mājas mantiniecēm?
- Jā gan, - bij Laķa atbilde.
- Nu labi, kad es jūs nejauši sastopu, jo vēlējos visādā ziņā ar jums satikties. Manu vārdu jau būsat dzirdējuši: es esmu jūrnieks Graustiņš un skaitu sevi arī par vienu no Plīņu mājas līdzmantiniekiem. Mans kuģis stāv patlaban šejienes ostā, kur viņš iztukšojams un piepildāms. Esmu uz pāra dienām atvaļinājies un šonakt nāku no stacijas. Apciemot vēlējos dažus vecus radus un arī apvaicāties še pavēlniecībā par to pašu Pliņu mājas lietu. Bet, kad nu ir gadījies nejauši sastapt še jūs, tad gaidīt man veltīgi, kamēr iesāks kanclejā darbus.
Graustiņš, to runādams, piesēdās uz sola pie Laķa un uztaisīja arī dūmus, kuplākus par Laķa dūmiem.
- Bet ko nu, kungs, varam vairs pavisam runāt par mājas mantojumiem, kad nevienam neviena māja vairs nepieder, - Laķis teica pretī. - Visus īpašniekus sauc tik par agrākiem īpašniekiem un grib atstāt pagaidām viņiem tikai uz vienu gadu nomā, kad nomu tūliņ nomaksā. Tas pats ir un būs arī ar namiem pilsētās, kā to jau zināt.
- Tas tā pastāvēs tikai kādu laiciņu, un tad nāks atpakaļ īpašumu tiesības savā mērā, - bij Graustiņa vārdi. - Vai pasaule ilgi nesīs tādu verdzības jūgu, kur ikkatram jātiek dzītin dzītam pie kopdarbiem, bet kur pašiem nepiederēs nekas, kā vien tiem dzinējiem viss, lai gan apmuļķošanas labad stāsta, ka piederēšot visiem viss?
- Tiesa, tiesa, - Laķis piebalsoja. - Putniem ir ligzdas, zvēriem alas, bet cilvēkam negrib atstāt pašam, ne kur savu galvu likt. Domāt jau klusībā varam šo to, kas nāks vai kam jānāk, tik jāgaida mierīgi pestīšanas laika.
- Bet pag, - Graustiņš kā atcerēdamies iesacījās. - Cik man ticis zināms, tad ir bez abām jūsu aizbildnības meitām un bez manis vēl viena tiesību rādītāja uz Plīņiem, kā esmu dzirdējis, pēc plašāk pazīstama vārda Plīņu Jete. Un, ja es savām acīm un savai atmiņai varu ticēt, tad vakar virspilsētā es viņu redzēju ar lielu platmali galvā un pusauga meiteni diezgan trūcīgā laucinieku apģērbā pie rokas ieejam Levja Rubensona veikalā, kur es kā neviļu ievēroju viņa izkārtni.
Laķis sāka ļoti vērīgi klausīties, un Graustiņš stāstīja tāļāk.
- Man viņa ar visu savu izskatu ir palikusi atmiņā no pērnā gada jūrnieku balles, kur to kā vienu no jautrākām dejotājām cits citam ķēra vai iz rokām un jaunkundzes Plīņu Jetes vārds skanēja starp visiem dejotājiem.
- Bet, mīļais Graustiņa kungs! Jums pašiem nevar būt ne jausmas no tā, cik lielu palīdzību jūs man esat snieguši ar jūsu nejaušo novērojumu par Jetes ierašanos virspilsētā, - Laķis uzsāka aizkustinātā balsī. - Es esmu patlaban uz ceļa dzīt tai blēdniecei pēdas. Tā viņai līdzvedamā pusauga meitene ir jaunākā no manām abām aizbildnības meitām, un viņa to aizvilinājusi no ganu gaitas sev līdza, solīdamās vest pie šuvējas drēbju nomērīt, un ir laikam ar jo lieliem solījumiem vilkusi vien tāļāk, kamēr, kā jau bij domājams, iepeldējusi ar visu lielajos noslēpšanās plūdos virspilsētā. Bez lieliem un ļauniem nodomiem šī viņas viltība nav darīta. Viņai ir vajadzējis dabūt jau vienu līdzmantinieci par šo ceļu pie malas un vēl, kā protams; pie vienumēr bezgala vajadzīgās naudas priekš palaidnībām, aizgādājot to vientiesīgo bērnu samaitāšanai netiklībā. Man nu jel tas labums, ka nevajadzēs pa ceļa virsu vairs nekā taujāt, bet doties vien pilsētā iekšā. Tik vien tad atkal celsies jautājums, ko tur panākšu, jo Levja Rubensona veikals, kā saprotams, būs un paliks pilnīgi noslēpumains.
- Tiesa gan, ka grūt' jums nāksies tādas viegli noslēpjamas pēdas sadzenāt, kur tagad pilsētā nekādas īstas kārtības nav, kāpēc uz kādu drošu pabalstu meklēšanas ziņā no valdības puses gaidīt nevar, - Graustiņš prātoja. - Vai bez slepenpolicijas rīcības to pavisam varēs iespēt? Bet slepenpolicija šās vajadzības ziņā nav tagad pavisam dabūjama. Viņa tik meklē no aizdomām valdības nepiekritējus, ko nodot briesmu tiesām un dabūt lielas godalgas.
Mazu brītiņu iestājās abu starpā klusums. Tad Graustiņš, drusku padomājis, uzsāka atkal turpināt:
- Tuvāk padomājot, man nav pavisam ticības, ka jūs paši vien tur varēsat ko iespēt. To jau tā viltniece un viņas līdzbiedri droši sapratīs, ka meklēšanai jānāk un ka īpaši jūs dzīsaties pakaļ, tālab zinās noslēpties uz visciešāko. Bet vai varbūt man nebūtu iespējams vairāk ko panākt par jums?
- Man, Graustiņa kungs, pat vārdu trūkst, ar ko jums pateikties, ja jūs to darītu! - Laķis, sirsnīgi kustināts, atbildēja. - Ka man pašam no sevis nekādas iespējas nav un nebūs, to es it labi saprotu, bet mierā vismaz palikt nevaru. Ka labprātīgas iespējīgas palīdzības jāmeklē, to nojautu tūliņ, kad saņēmu caur vecāko aizgādības meiteni šo izbaiļu pilno ziņu. Bet kur lai tādu atrodu un ar ko lai līdzinu? Tur pietrūkst atbildes. Tomēr, ja jūsu laipnība būtu uzņemties šo grūto un priekš manis tik svarīgo gādību, tad es uz pēdām būtu it kā no smagas nastas atsvabināts un pat jau iepriekš iepriecināts, pateikdamies jums rītā un vakarā līdz mūža galam.
- Man pilsētā ir daži sakari ar attiecīgām aprindām. Var būt, ka kaut kas izdodas. - To sacīdams, Graustiņš izvilka no kabatas grāmatiņu, izņēma no tās savu karti, uzrakstīja tur vēl pāra vārdus klāt un pasniedza Laķim, paskaidrodams:
- Aizparītu es būšu jau atpakaļ uz sava kuģa, un ar šo karti, uz kuras lasāms arī kuģa vārds, jūs tiksat kaut kurā laikā pielaisti pie manis, kur tad jau, kas zin, varēšu ko tuvāk sacīt. Bet zināmā Plīņu mājas lieta lai paliek mierā, kā tagad ir; tik vien, kad nāks no jauna viņa atkal kustināma, tad ceru, ka jūs vismaz nerunāsat manām tiesībām pretī. Mantas nozīmē šī māja man nebūtu tik svarīga kā atmiņu pēc, ka tur tēva un vectēva dzīves vieta pagātnē.
- Plīņu mājas zeme ir tik plaša, ka tur var ierīkot pat trīs mērenas saimniecības, - bij Laķa atbilde. - Un es jau pirmās komitejas laikā esmu gribējis atzīt citu mantinieku tiesības arī un atzīšu tās uz priekšu tāpat, kad ar labu līgst un ja lieta nāks kādreiz izspriešanā.
Pie atvadīšanās ar Graustiņu Laķis vēl piebilda:
- Saņemat, Graustiņa kungs, jau manu pirmo pateicību par līdzšinējo palīdzību manās bēdās un arī uz ceramo nākamo. Man vēl še jāpaliek, līdz iesāksies darbi pavēlniecībā, kur tad jādabū vismaz apliecība, ka varu meklēt aizviļinātu vai pat nozagtu bērnu.