KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

OTRĀ DAĻA

XIII

Līdzko pavēlniecības kancleju atvēra, Laķis gāja tūliņ iekšā pieteikt savas vajadzības. Iz «prezidija» telpas iznāca viens no priekšnieka palīgiem uzklausīt, kas Laķim īsti vajadzīgs. Un, kad bij dzirdējis visu notikušo, kā arī Laķa lūgumu pēc naudas pabalsta no pagasta puses, ka varētu dzīties viltniecei pakaļ un nolaupīto bērnu atvest, kā arī dabūt apliecību; ka ir brīvība un tiesība viņu meklēt, tad iegāja atpakaļ «prezidijā» - laikam aprunāties, kas atbildams. Pa labu brīdi iznāca tas pats palīgs ar ziņu, ka apliecību izdošot gan, bet naudas pabalsta vis nevarot dabūt, jo bērni esot pašiem jāuzlūko, ka netiekot aizvilināti. Aizliedzās arī dot kaut kādas ziņas par Jeti.
- Jā, kad pagasts man, nabaga cilvēkam, kas nezina, kā pats uzturēties, uzliek audzināt un uzturēt divus bērnus bez pabalsta gala, tad man vēl jādzird aplinku pārmetums par bērnu neuzlūkošanu, kad esmu izvilcis jau arī to pašu aizvilināto mazāko līdz puspeļnas stāvoklim. Un kā lai es uzlūkošanu izdaru, kad meitene nodota par ganu vairāk verstu tāļumā un kad pats esmu par puisi pie saimnieka. nelīzdams vis vēl pat savā lielā vecumā pagastam uz kakla, bet nopelnu pats sev uzturu, lai gan ne bez lielām grūtībām?
Pret šiem Laķa vārdiem pavēlnieka palīgs vairs nekā neatbildēja vai arī, īstenāk sakot, nespēja nekā atbildēt, tik vēlēja Vilmai, kura tagad, pēc Jetes nozušanas, bij pilntiesīga sekretēriete, izrakstīt liecību uz aizvilinātās meitenes atdabūšanu kaut kurā vietā.
Apliecību saņēmis, Laķis steidzās tūliņ ārā un atrada priekšistabā visus trīs zināmos apsargus. Pīpīti uztaisīdams, viņš sacīja tiem, lai ņemot līdza stipras virves, jo:
- Tas, kas jums jāved šodien, nebūs vis tāds vien, kāds biju viņlaik es un mācītājs, bet pavisam citāds Simsāns.
- Nu, no munīm nogīm loi nagudrei izalouztīs, - Stērģenieks lielījās.
- Ko nu tu lepojies ar saviem nagiem, kad viendien Steņģene gandrīz pašu sviedusi pančkā iekšā kā pupu kuli - un nevarēji vis atdabūt no kūts durvīm nost, - Laķis pazobojās, un abi pārējie apsargi nosmējās.
- Ar todu valna meitiški nagribies pluineitīs, a dūd, Laķi, jal pīpīti tabāka! Nū vokardīnas navaid navīns dūms dabīts.
- Vai nu tev, tik spēcīgam pelnītājam, jālāno pēc tabakas ap mani, vecu nespējnieku. Drīzāk jau tu būtu iedevis man pāra pīpītēm uz ceļa, - Laķis lēnām atbildēja; bet, savu pīpīti piebāzis, pasniedza tad pustukšo maciņu taču arī Stērģeniekam, kurš tad stuma savā pīpītē, cik vien varēja. Un tad, beigās atdevis, lika uguni virsū, kad arī sērkociņu bij izspiedis no tā paša Laķa. Pēc tam, dūmus kupli vilkdams, viņš runāja:
- Ja jou boutu, vuj tod as nadūtu? Cik lila muna peļņa? Arestanti vin jāvadā, kur nakas naīnāk.
- Un kur tad tava alga no pagasta?
- Tī izīt kā nabejusi.
- Nu tad tavām vajadzībām diezgan nekad nebūs, - Laķis iziedams pabeidza.
Pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu un saimnieci stāvam klāt. Pie viņas piegājis, Laķis paklusā balsī stāstīja:
- Saimniece, es varu tev paziņot, ka šoreiz tāļāk vis jābrauc nebūs. Arestanta nekāda neatradīs.
- Ak tu Dieviņ, lai tad kā! - saimniece priecīgi izsaucās.
- Bet nelieci nekam iepriekš prast, ka tas tev zināms, - Laķis vēl paklusāk viņu pamācīja. - Nerunā par to ar nevienu it nekā, bet tik gaidi un dari, ko tev sacīs. Protams, ka tevi tad atlaidīs mājā.
Attiecībā uz sevi Laķis saimniecei vēl pieminēja:
- Cik ilga būs mana palikšana projām, to tagad zināt nevaru; bet, kad jau atpakaļ nākšu, tad vispirms pie jums turpat piestāšos, lai vajadzīgs būšu jums vēl vai nē. Savas grūtās bēdu gaitas lietā varu jau vismaz to pateikt, ka man radīsies laikam kāda ievērojama palīdzība Katrēna meklēšanā.
Dienas trīs pēc Laķa aiziešanas no sava saimnieka ieradās taī mājā Lūra Majas saimniece ar otru un tikpat uztraucošu ziņu priekš Laķa, lai gan zinājusi, ka viņš nebūs mājā atrodams, bet lai viņam pārnākušam nebūtu nezināms, kas noticis. Vakar krēslas laikā, tā viņa stāstīja, atbraukuši viņas mājā divi savādi, sveši vīrieši, sadabūjuši Maju kūtī govis slaucam un, nenogaidījuši pat pabeidzam, ātri ar bārdzības draudiem aizrāvuši sev līdza, ka Maja nedabūjusi pat ne pārģērbties un paķērusi tik kaut ko nastiņā. Nebijis noprotams, kas tā varējusi būt tāda par bārdzību, pārtīša vai no patiesības. Un tad šorīt ieradušies Majas meklēt visi trīs tie paši zināmie aizsargi dzērāji un ārdījuši sirdusirdīdamies vai visu māju laukā. Savu stāstu viņa pabeidza šiem vārdiem:
- Nevaru saprast, kas šitie par trakiem laikiem, kad tvarsta un gūsta tikai pašus viskrietnākos cilvēkus? Par Maju krietnākas meitas es nevaru pat iedomāt, bet viņa arī jāgūsta cieti un jāved, kā protams, uz nošaušanu. Tavu briesmīgu valdību, kāda šitā!
Laķa saimniece uz to atbildēja sekoši:
- Pie Majas tvarstīšanas gan vainīga būs tā pati bēgle Jetes jaunkundze. Viņa grib pazudināt abas lielajās Plīņu mājas līdzmantinieces, lai māju var dabūt viena pati un izpalaidņot.
- Bet tam nabaga Laķa krusttēvam, kam abas tās meitenes tik ļoti mīļas, kraujas virsū bēdas uz bēdām, - viešņa, uz aiziešanu taisīdamās, vēl piebilda un tad, atvadījusies no Laķa saimnieces, kas arī bij skumju un bažu pilna par šādiem nedzirdētiem piedzīvojumiem ar abām meitenēm, gāja steidzīgi uz māju, beidzot vēl pieminēdama, ka neesot vis vairs Majas. kas darījusi tik daudz darbu, bet nu atrodoties viss uz pašas pleciem vien.
Laķis, pa tām starpām virspilsētā nokļuvis, sajutās kā jūrā iepeldējis, kur ūdens bez gala, bet pieturēšanās nekādas, kur cilvēki plūst šurp un turp, bet priekš viņa vajadzības neviena. Pirmo dienu viņš nostaigāja gandrīz pa ielām vien, daudz nekur neiegriezdamies, bet otrā dienā lūkoja uzmeklēt pēc Graustiņa stāstījuma Levja Rubensona veikalu un iet tur iekšā ar tabakas pirkšanas iemeslu, lai dabūtu varbūt kaut ko novērot. Dūmus uztaisījis, viņš labu brīdi pastaigājās vēl pa veikalu, apskatīdams preces, un sāka gan it kā novērodams nomanīt, ka pārdevēji lūkojas uz viņu drusku savādi - ne kā uz kaut kuru citu niecīga pirkuma prasītāju. No tā Laķis sprieda, ka viņa kā zādzības pēdu dzinēja izskats ir tur zināms un ka ar šejieni tai noziedzībai tiešs ceļa sakars. Viņam bij zināms virspilsētā kāds vecs pazīstams. Viņš nodomāja to uzmeklēt un atrada arī; bet tas šaī lietā nespēja viņam nekā palīdzēt.
Trešā dienā Laķis gāja pēc pusdienas uz kuģi pie Graustiņa un atrada gan to pārnākušu, bet viņš atbildēja, ka vēl nekas neesot izzināts, tālab lai nākot rītvakaru, tad varbūt jau varēšot daudzmaz ko zināt. Un tā tas arī iznāca, jo ceturtās dienas vakarā Laķis dabūja dzirdēt no Graustiņa vismaz to, ka Jetes pašas vairs še neesot viņa aizlaidusies jau kaut kur projām, kas zin kādu vajadzību spiesta -, bet meitenei vajagot atrasties gan vēl šepat virspilsētā, tik viņa esot turama lielā noslēptībā. Līdz ar šo ziņu Graustiņš deva Laķim vēl šo padomu:
- Tagad vislabāk būs, ka jūs dažas dienas no pilsētas pavisam pazūdat, aizceļodami uz mājām atpakaļ. Jūsu izskats no bēgles stāstījumiem, kā protams, viņas līdzblēžiem droši vien būs zināms; un, kad jūsu vairs še esam nekur neredzēs, tad viņi metīsies drošāki, domādami, ka netiek vairs vēroti. Bet man manā kuģa ļaužu pulkā ir vairāk izmanīgu cilvēku un divi pat tādi, kas agrāk kalpojuši slepenpolicijā. Tiem es likšu pētīt noziedzībai pēdas un citus parīkošu par dzelzceļu un tvaikoņu piestātņu uzvērotājiem, ka meitene netiktu aizvesta projām. Pēc dienām četrām piecām varat atkal ierasties, bet nerādīties vis daudz uz ielām un, tāpat kā tagad, vakara laikā nākt pie manis.
Šim uzaicinājumam Laķis steidzās tūliņ paklausīt un ar nākamo vilcienu aizbrauca atpakaļ. Ilgāk pilsētā palikt viņam nebūtu bijis arī iespējams, jo tā naudiņa, ko viņš saņēma no Majas, bij izgājusi jau pa dzelzceļa biļetēm un naktsmājām vien, neskaitot līdza kādu mazumiņu pirktas iztikas, bet Linuma uzticētai naudai viņš vismaz vēl šoreiz aiztikt negribēja.
Mājā jeb bijušā darba vietā ar lielu nogurumu atnācis, viņš atrada priekšā jau pieņemtu citu strādnieku viņa vietā. Gan viņš to labi saprata un atzina, ka saimniekam un saimniecei cita ceļa nav bijis kā tik steidzamas lauku nokopšanas darba laikā bez strādnieka nepalikt, gaidot uz viņa neparedzamo pārnākšanu, bet ļoti smagi taču viņam palika ap sirdi, nezinot, kur piestāties, kā uzturēties un kā izkļūt no zināmām bēdām. Viņa vaigs pieņēma smagu, drūmu un nospiestu izskatu. Pat iemīlētais iepīpošanas uzjautrinājums, ko vispāri noguruma brīžos vēlējās, palika šoreiz kā aizmirsts.
Pašlaik ienāca saimniece no virtuves, priekšdrēbē slaucīdama rokas, un sasveicinājās gan laipni ar Laķi, bet varēja jau nomanīt, ka tai arī īsta prieka vis nav. Tad Laķis viņai sacīja:
- Es, saimniece, pienācu pie jums pa vecam ieradumam, it kā parādīdamies, ka esmu pārnācis, jo aiziedams tā solījos; bet nu jau manis jums vairs nevajaga, es tagad iešu tāļāk.
- Pagaidi nu, Laķa krusttēv, - saimniece sacīja pretī. - Drīz būs pusdiena - paēdīsim kopā, tad jau varēsi iet. Mums jau vēl jāmaksā par nokalpojumu, bet naudas tāpat kā nav, tā nav. Kas vēl bijis, tas iziet neveselam par daktera zālēm, un priekš citiem maksājumiem nekā.
Bet, redzēdama Laķa nemieru uz aiziešanu, viņa sāka domāt, ka viņš nepaliks, tāpēc runāja tāļāk:
- Man gan, Laķa krusttēv, nav prieka tev vēl otru lielu bēdu ziņu stāstīt, bet noklusēt arī nevaru. Pag, laikam aizvakar atnāca Majas saimniece lielā nevaļā pie manis, stāstīdama, ka divi sveši, savādi puisieši aizveduši Maju projām vakara krēslā, bet nezinām, uz kurieni, un rītā pēc tam zināmie apsargi meklējuši viņas ar lielāko nemieru, bet veltīgi, jo viņa bijusi jau aizvesta.
Laķis, to dzirdēdams, aizklāja abām delnām seju, atkrita krēslā sēdu un no bēdu dziļumiem izsaucās:
- Ak Kungs un Dievs! Vai tad visas pasaules nelaime grib gāzties uz mani un manu vecumu vien? No ilggadīgās dzīves vietiņas jau agrāk esmu izstumts un atrodos zem klajām debesīm bez paspārnes; palicis esmu bez maizes kumosiņa, un beigās mani nabaga bērni man nolaupīti, kas zin uz ko? - varbūt pat uz nonāvēšanu... Ak vai, ak vai!