KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

VII

Dažas dienas pēc tam, kad soda tiesnesis ilgi, bet veltīgi un bez panākumiem bij tincinājis mācītāju ar ielenkšanas nolūku apvainojuma likumā, ieradās cietumnieku skaitā viens pēc otra divi cietumnieki, kuru gara stāvoklis bij nenoslēpjami citāds nekā vispāri visam cietumnieku pulkam. Nelaimības sajūta, ko viņi rādīja it kā par to, ka esot apcietināti, būdami bezvainīgi, nebij pat tiesa, bet samākslotā ziņā ārēji rādāma. Viņu sirdīšanās par valdības rīcību netaisnu apvainojumu lietās, par cietumnieku grūtumiem un viņu bargo tiesāšanu un mantas ņemšanu vienkopībā bij drīz pazīstama par pārtīšu un tādu, ar ko grib izviļināt no cietumniekiem Kaut ko līdzīgu tam, ko saka paši. Viņu draudzīgā līdzjūtība, ar ko tie tuvojās visvairāk mācītājam, bij sajūtama kā tuvošanās ar slepeni aiz muguras turamas cilpas mešanu kaklā. Mācītājs, kurš, cietumā būdams, jau vispāri maz runāja, neielaidās ar viņiem pat nevienā vārdā, lai gan tie tik pat par sevi katrs, kā arī abi kopā vairākkārtīgi izmēģinājās viņu uz to iekustināt.
Pēc pāra dienām viņi atkal izzuda, kā nākuši, un atpakaļ vairs negriezās, bet netika arī manīts, ka būtu šauti. Īstie cietumnieki pārliecinājās, ka tie bijuši soda tiesas slepenpolicisti, sūtīti vēl īpaši mācītāja iecilpošanas dēļ, kas uzskatāms šaī ziņā par pēdējo mēģinājumu. Daži cietumnieki zīmēja viņiem pirkstos pat nošauto cietumnieku gredzenus, kabatās viņu pulksteņus un kājās to zābakus.
Pāra dienas vēlāk mācītāju veda atkal soda tiesas priekšā. Nevarēdams ilgāk izciest cietuma moku, viņš bij pats lūdzis, lai izšķir viņa likteni un dara galu šausmīgām un tik ilgām ciešanām mitrā pagrabā ar cauriem logiem un bezmaz badā. Viņa gaita nebij vairs vingra un droša kā agrāk, un, ejot no cietuma pagraba līdz baznīcai vien, kādu trešdaļu versts attālumā, sajutās jau piekusis. Apģērbs bij novalkāts un palicis netīrs, guļot pagrabā uz kula salmos.
Tiesas sastāvs sprieduma došanas gadījumā arī šoreiz bij lielāks un jauneklīgo tiesnešu skaitā sēdēja arī kāda paveca sieviete - vienkārša lauciniece, bet dusmu un bardzības pilnu seju. Patiesībā spriedumus tiesas priekšnieks atnesa jau norakstītus mājā, bet tik pasludināšanas izskata labad un lai dabūtu redzēt, kādā sajūtībā kurš notiesātais saņem nāves soda ziņu, vai arī kad jādala nauda par izpirktiem cietumniekiem, tiesa sapulcējās altārī pie galda. Spriedumu pasludināja tas pats jauneklis, kas savā laikā izklaušināja mācītāju un bij pastāvējis joprojām priekšnieka nozīmē.
Altāra priekšā stāvēja četri notiesātie, atvesti no cita pagraba uz sprieduma saņemšanu, kad mācītāju ieveda baznīcā, tālab viņam nācās pagaidīt līdz viņu atlaišanai, kur tad dabūja līdza dzirdēt arī sprieduma pasludinājumu, kas skanēja visiem četriem vienādi uz nāvi - nošaujot, vienam tāpēc, ka esot bijis izveicīgs spekulants, kādus līdz tam laikam sauca par tirgotājiem, otram tāpēc, ka bijis ierakstījies arāju biedrībā, kas esot kopmantas pretiniece, trešam tāpēc, ka turējis slepeni neatrādītu kādu mēru labības priekš sevis, un ceturtam, kurš bij mācītājs no kādas tālākas draudzes, tāpēc, ka viņš mācītājs un pie viņa atrasta nauda, kuru rādījis par draudzes naudu un tāpēc neatdevis valdībai.
Pēc sprieduma nolasījuma notiesātais mācītājs, pagriezies pret tiesas galdu, izsauca šos vārdus:
- Mēs ejam uz nāvi, vainīgi nebūdami, bet jūs iesat, vainīgi būdami.
Pēc tam, laukā vedams, viņš paguva piesteigties pie patlaban kā ievestā amata brāļa un ar skūpstu atvadīties no viņa uz neredzēšanos šaī saulē.
Pašlaik iesteidzās baznīcā kāda sieviete ar mazu somiņu rokā un pieteicās, ka vēloties izpirkt savu vīru, to notiesāto spekulantu. Viņu tūliņ ielaida altārī, kur viņa izbēra uz tiesas galda krietnu čupiņu zelta naudas, piebilzdama, ka zeltā vien netiekot pilnības, tālab lūdzot, lai iztrūkumu saņemot «kerenkās».
- Kerenkas še neder, - bij noteicoši cieta atbilde.
- Bet valdība jau dod pati un pavēl ņemt citam no cita, - maksātāja aizrādīja.
- To valdība dara gan ļaužu apmierināšanas dēļ, bet pati neņem vis.
To dzirdējusi, maksātāja, tālāk netielēdamās, ātri atpogāja mēteli, noņēma cepuri, izvilka skaistu zelta pulksteniņu, pārvilka sev pār galvu - āda paša metāla garus vazīšus, novilka vienu gredzenu ar sarkanu, mirdzošu akmentiņu, līdza arī pat laulības gredzenu un lika visu kopā uz galda, sacīdama:
- Še tad ir daudz vairāk, nekā vajadzīgs, tik dodat tūliņ zīmi, lai steidzos, ka nenošauj.
Lai gan no tiesas puses nāca mierinājums, ka tik drīz vis nešaušot, tomēr viņas nemiers bij tik liels, ka nevarēja vien zīmes sagaidīt, lai gan to steidzīgi rakstīja. Un, kad dabūja to rokā, tad teciņiem izsteidzās no baznīcas.
Kamēr darbvedis rakstīja zīmi, tikmēr citi viskopīgi izskaitīja naudu un, pielīdzinot klāt pievienotās mantas, kurs bij iesteigušās jau priekšnieka kabatā, atzina maksājumu par pienācīgi nokārtotu. Tagad tik vajadzēja sākties izdalīšanai. Bet šis darbs negribēja vis tik viegli veikties kā naudās un visas maksas saņemšana.
Lai gan viņi sarunājās klusām, ka nedzirdētu mācītājs un apsargi, sēdēdami pie izejas durvīm, taču varēja noprast, ka dalībnieku starpā stipri vien šķīrās domas par dabūjamo daļu lielākumu vai mazākumu. Priekšnieks, tikai naudu kaut kā no acu mēra padalīdams, lūkoja ar to visus apmierināt, neminēdams nekā par saņemtiem dārgumiem ārpus naudas. Bet taī lietā cēla pretrunu īpaši pieminētā sieviete, turēdama vaļējā saujā, nupat saņemtās zelta ripiņas un acīm viņas skaitīdama.
- Kur tad nu paliek pulkstens ar vazīšiem un saņemtie gredzeni? - viņa vaicāja. - Tās ir meitiešu mantas, tālab viņas pienākas man.
Bet priekšnieks raudzīja kaut kādā ziņā aizbildināties, ka viņam, kā priekšniekam, esot visdrīzāk tiesība paturēt tādas kā ārkārtīgi un pa gadījumam saņemtas lietas.
- Ko tad tu ar viņām darīsi? Pats jau nenēsāsi. Pulkstenu un gredzenu tev bijis nezin cik. Tad nu laikam atkal domā piesavināties, ko cēlās jaunkundzes puškot? Bet kas dos kaut ko manām meitenēm? Šito nieku es būtu varējusi dabūt mājā pat vairākkārtīgi par nesūdzēšanu vien. - To runādama, viņa rādīja uz atklātas delnas zelta naudas gabaliņus. - Es esmu cīnījusies uzdot tik tādus putnus, no kuriem kāds ienākums droši gaidāms, nevis kaut kādus ubagus, kur nedabūs ne akla graša. - Pie šiem vārdiem viņa pamāja ar roku uz to pusi, kur sēdēja mācītājs. - Šitas pats šodien izpirktais mans izmeklēts un uzdots vien bij, un tālab arī atsteidzos, zinādama, ka pati izpirkt nāks. Skraidījusi ir, zelta naudas meklēdama, nezin cik tālu un maksājusi, ko vien prasa, izpārdodama pat bodi. Un nu man jāpaliek mierā ar šiem dažiem simtiņiem. Uz priekšu labāk lūkošu ar tādiem izlīgt mājā, lai maksā tik par neiesūdzējumu jeb noklusējumu.
Sāka ieņurdēties arī daži vīrieši, ka īsta taisnība šī vis gan neesot. Būtot vajadzējis novērtēt visu naudā un tad tam, kas tās attiecīgās lietas paņem, ieskaitīt viņas novērtētās naudas summā. Bet daudz jau arī viņi vis neuzdrošinājās runāt, ka netiktu paši tiesāti par pretiniekiem valdībai, jo tiesas priekšnieks bij ieskatāms valdības vīra nozīmē. Tad viņš iemeta nemierniecei saujā vēl kādus zelta gabaliņus, sacīdams:
- Nu, ar šo jel būsi apmierināta. Vai nu šis pulkstens, vai šie gredzeni pēdējie? Kad jau turpmāk atkal kādi ienāks, gan tad jau varēs dot arī priekš tavām meitām.
- Kas nu vairs dos sagaidīt tādu pulkstenu un tādus gredzenus, kādi šitie! Bagātība jau visur izzvejota, un tukšums vien palicis pāri. Reti kaut ko vēl var aiztvert, - sieviete uzceldamās runāja. - Mierā jau nu mazākam jāpaliek tikpat, kā bij agrāk, kā ir šobrīd un kā būs vienmēr, lai sola taisnību un daudzina vienlīdzību vai kopmantas labumus, cik patīk. Beigās tas pats vien iznāk un arī paliek spēkā, ka ikkurš rauj tik priekš sevis. Būs visos laikos tikpat savi lielie, kā savi mazie, vairāk nekā. Vēl gan īpaši viens no lieliem putniem man jāsūta šurp, lai salāpa kažoku. Kauna nav kā vellam. Nieka pāra siena nastiņu dēļ taisīt mani par zagli un grūst cietumā, kad pašam šķūņi pilni. Pagaidi vien tu man! - Ar šiem vārdiem viņa, dusmu pilna, izgāja no baznīcas.
Pamazām nozuda arī tiesneši, saiedami visvairāk ģērbkambarī, no kurienes pastāvīgi - pat arī pa nāves sprieduma pasludināšanas brīdi - skanēja harmoniku mūzika, smiekli, glāžu trinkšķieni, deja un visāda skaļa jāre gandrīz bez pārtraukuma.
Tagad rindā nāca mācītājam stāties priekšā. Pie tiesas galdā sēdēja vairs atkal tik priekšnieks ar darbvedi.
Mācītājs izsacīja lūgumu viņa apcietināšanas lietu izbeigt ar attaisnojumu un atlaist brīvībā, bet atbilde nāca atraidoša, jo gaidīti tiekot joprojām vajadzīgie liecinieki. Uz to mācītājs aizrādīja, ka viņam zināma liecinieku pieteikšanās lielāka, nekā vajadzīgs.
- Jā, bet īstie vajadzīgie vēl nav rādījušies, - bij priekšnieka atbilde.
- Bet cik ilgi tad tādi liecinieki gaidāmi?
- Tas nav noteikts.
- Un, kad viņi nenāk pavisam, kā tagad rādās, ko tad visgalīgi?
- Tad... tad... jāgaida vien, - priekšnieks atteica. - Tādas gaidīšanas laika garums noteikts nav.
- Tad paredzams tas, ka man jācieš mūža cietums bez tiesas sprieduma - tad vēl šausmīgā pagraba telpā bezmaz badā un nedabūjot pat savas līdzatvestās veļas.
- Par savu šolaik vairs nekādas mantas nevar saukt, - priekšnieks atteica.
- Kad mantas nevar par savu saukt, tad bezgalīgās šāda apcietinājuma mokas gan taī vietā jāsauc ikkatram cietējam par savām, - mācītājs izteicās sāpīgā sajūtībā, uz ko priekšnieks vairs nekā neatbildēja.
Saruna ar to pašu bij pabeigusies, kad darbvedis mācītājam atgādināja viņreizējā protokola parakstīšanas lietu, uz ko mācītājs pats arī bij domājis, īpaši gribēdams pārliecināties, vai viss pareizi pēc patiesības uzrakstīts, tālab viņš lūdza atļauju pašam protokolu pārlasīt, kas arī beidzot pēc apdomāšanās brīža tika izvēlēts. Rādījās, ka šo tiesību priekšnieks deva mācītājam drusku ārkārtīgi kā augstākā mācības stāvokļa cietumniekam, pret kuru arī tiesas priekšnieks šķitās sajūtot kaut ko vairāk nekā vispāri pret citiem. Viņu ieaicināja altārī un nosēdināja pie nomaļus stāvoša galdiņa ar protokolu grāmatu priekšā, bet priekšnieks ar darbvedi palika turpat pie galda.
Patlaban šaī klusā brīdī piepeši atsprāga vaļā ģērbkambara durvs, no kurienes atskanēja pašreiz sevišķi jautras čalas pat ar kādām dziesmu ieskaņām, un baznīcā līdz ar dūmu mutuli ieskrēja Jete - papiross zobos, šautene plecos. Dejojot un jārējoties kā biete sasarkusi un dažādi sareibinājusies, viņa pusdanciski pieskrēja altāra priekšā un ievaicājās:
- Cik šonakt būs šaujamo?
Bet, tūliņ ieraudzījusi altāra dibinā sēžam mācītāju, varen iztrūkās un kā čūskas dzelta izskrēja atpakaļ. Priekšnieks tik dabūja iesaukties viņai pakaļ:
- Ko tu te!
Mācītājs, neatradis protokolā vismaz ar nodomu ierakstītu taisnības sagrozījumu, sīku misēkļu nevērodams, parakstīja un tika aizvests atpakaļ savā un citu cietēju moku vietā.
Otrā dienā uz vakaru izaicināja Linumu ar trim citiem nelaimes biedriem klausīties spriedumu, kuru visi paredzēja par nāves spriedumu, kā tas arī bij. Spriedumu noklausījies un roku pacēlis pret tiesas galdu, Linums izsaucās:
- Tevi, tu jaunekli - priekšniek, es aicinu vispirms drīzumā sev līdza! Es iešu droši šaī netaisni man uztiktā nāvē, bet pielūko tu; ka tev pelnītās nāves priekšā nav jānobāl un jāvaimanā!
Nabaga notiesātiem visgrūtākais bij tas laiks starp nāves sprieduma pasludinājumu un izpildījumu, kur viņi aizvešanas gaidīšanu sajuta šausmīgāk par pašu vešanu. Nebij vis izpildījums sagaidāms ik brīdi pēc kārtas. Dažreiz agrākos notiesātos atstāja vēlākām naktīm un izsauca pēdējos, bet bij arī gadījumi, kur ņēma pa kārtai. Rādījās saprotams, ka tādi notiesājumu pavilcinājumi stāvēja sakarā ar izpirkšanas cerībām, kālab ņēma arvien pirmos tādus, kuriem nezināja nedz izpircēju, nedz izpirkšanas līdzekļu. Arī tagad atradās šaī pagrabā vairāki notiesātie no agrākām dienām, un atgadījās ne visai reti, kad dienas laikā vienu otru izaicināja, bet atpakaļ vairs neveda, kas bij zīme, ka tie tikuši izpirkti. Bij arī gadījumi, kur nāves spriedumu iepriekš nesludināja, bet tos pasacīja tik stāvošiem šauteņu priekšā, tāpēc neviens nevarēja būt drošs, ka netiek kaut kuru nakti izaicināts uz pēdējo gaitu. Aiz to tad arī ikkatru pusnakti visi cietumnieki jutās gan par sevi, gan par biedriem un draugiem drebuļu pilni, gaidīdami slēdzeni skrapšam atslēgā un bulti ar čīkstoņu ejam vaļā. Pēc tam tad nāk pats drebuļainākais brīdis, kamēr izsauc vārdus no viena līdz četriem, jo vairāk šaut vienā naktī neņēma, cik bij zināms, tāpēc ka neesot iespējams līdz gaismai vairākus nokopt un asiņu zīmes noslēpt. Draugi mierināja un drošināja draugus, kuriem pirmiem bij ejams lodēm pretī, lai arī sirdis līdz pēdējam bij nospiestas pašiem par sevi. Taču pēc tādu cietuma moku ciešanām daži apcietinātie patiesīgi sāka vēlēties labāk reiz pārciest īsās nāves mokas nekā tik briesmīgi un bez gala vārgt. Cietumu uzraugi arī līda tiesai virsū, lai steidzas ar spriedumiem; ka pagrabi dabūjot cik necik atslābt, jo nākot arvien vairāk klāt nekā noejot un nevarot jaunpienācējus nekur sagalēt. Drēbes arī tiem ilgi turamiem paliekot mazvērtīgas.
Linums nu bij viens no tiem laimīgiem, kam tūliņ nākamā naktī pēc sprieduma pasludinājuma atskanēja pat vēl pašam pirmam no četriem aicinājums mosties uz pēdējo gaitu. Tie trīs citi bij no agrāku dienu notiesātiem. Linums, par brīnumu, bij iespējis palikt pie tik lielas prāta mierības, ka varējis pat iemigt, un, no citiem pamodināts, sāka staipīties, sacīdams, ka pēdējo reizi vēl labi jāizžoroties. Vienaldzīgi un nesteidzīgi rīkojošos apsargi sāka viņu mudināt uz steigšanos, bet viņš atbildēja vēsi:
- Gan jau to manu nabaga skrandu dabūsat; cits neviens jau viņu neņems.
Sirsnīga, bet samērā arī ne gara bij atvadīšanās Linumam ar mācītāju. Vārdu tur daudz vairs nedzirdēja, bet toties runāja jo vairāk viņu skatieni vienam uz otru. Protams, ka vārdi bij jau sen savstarpēji un vispusīgi izrunāti. Vispāri no visiem cietuma biedriem arī atsveicinājies, Linums izgāja drošs un kā allaž stiprs savā sajūtībā, kamēr visi trīs viņa nāves ceļa biedri rādījās garā sašļukuši līdz pēdējam vājumam, tā ka bij vairāk bīdāmi uz priekšu nekā pašapzinīgi gājēji. Koridorā bez zināmiem apsargiem pa pustumsu rēgojās arī vēl kādas četras gūzmas šautenēm plecos, vīriešu mēteļos, vīriešu jērenēm galvās ar nolaistām ausīm, bet labam saskatītājam pazīstama: skaidri par sievietēm, lai arī seji bezmaz vai pavisam aizsegti. Kad visi bij ārā līdz ar tām četrām slepenām gūzmām, tad Linums uzsauca diktā balsī:
- Jaunkundzes, ejat jūs, kā goda gvardija, pa priekšu, lai mēs, kam staigājams nāves ceļš, varam justies, ka tiekam stiprināti un drošināti, ka tiekam vadīti no jūsu augstā goda un tikumības spēka!
Bet nenāca neviena, tik visas aiztina vēl ciešāk sejus.
Kādu gabalu gājušiem, visiem bij jāapstājas. Visus četrus šaujamos sastādīja pa vienam pie stabiem un taisījās visus siet. Linums, kā pirmais no malas, siešanu atraidīja un solījās droši stāvēt tāpat. Citi darīja pēc viņa priekšzīmes. Zināmās četras gūzmas pazuda drusku tālāk kādā patumšā pielievenī, no kurienes šaujamie bij gaiši saredzami. Skaidras ausis varēja sadzirdēt čukstam:
- Šausim šoreiz ikkatra savu, nevis tā kā citām reizēm visas pa vienam. Tad redzēsim, kurām papriekšu mirs. Jete, šauj tu to pirmo resnāko no malas un mēs ikkatra vienu tālāk.
Padebešiem pašķiroties, mēnesnīcā varēja skaidri redzēt pa daļai asiņainu sniegu, dažu sasalušu smadzeņu piku, saviļātu pa smiltīm, dažu galvaskausa gabalu pat ar matiem klāt un citas zīmes no cilvēku miesas daļām.
Pašlaik tuvojās sprieduma izpildītājs, uz kura rīkojumu jāsāk šaut un kuru Linums šķitās pazīstot par Nurci. Tad Linums izsauca skaņā balsī:
- Jete, mēri man taisni pašā sirdī par piemiņu tām jaukām dienām, kad priekš pussesta gada, kur tu biti vēl nesagānījusies jaunava, vienās kāzās piederēji man veselas trīs dienas līgavas māsas nozīmē un mīlēji priecināma būt vienā deju virpulī. Pieminot tās neaizmirstamās godīgu prieku dienas, man pat tava lode mīļa. Mēri taisni un spied droši - es stāvu!
Šausmīgs, sirdi saplosošs sievietes kliedziens atskanēja pielievenī, un gūzmas sakustējās. Viena no viņām raisījās vajā un aizskrēja ap stūri. Kāda cita steidzās pakaļ, čukstēdama:
- Jete, Jete, mainīsimies! Es šaušu tavam, šauj tu manam. - Bet aizskrējēja nebij atgriežama.
Te piepeši no otras puses pieskrēja kāds svešs vīrs ar aprakstītu papīra lapu rokā, kuru ātri pasniedza sprieduma izpildītājam, un, iekam tas, slepeno laterni atvēris, pabeidza rakstu izlasīt, svešais jau bija piesteidzies pie Linuma, apmeta tam ap pleciem to līdza atnesto mēteli un rautin aizrāva viņu projām.
Pa gabalu Linums dzirdēja gan šāvienus un gaužas vaimanas, bet pēc tam tālāk neatminēja vairs it nekā.