KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

X

Linums, pēdējā brīdī no nāves izrauts, pārsalis būdams, drīz iekrita grūtā karstumguļā, neatminēdams vairs nekā pār visu neveselības laiku. Neatmaņas stāvokli būdams, viņš murgoja bieži par saviem skolas gadiem un pieminēja arvien draugu Vernuli dažādos gadījumos, vēlēja viņam pasargāt savas grāmatas, rakstīt laikrakstos un daudz ko citu.
Pamazām līdz ar izveseļošanās gaitu plaikšķījās vaļā arī sajēga un atmiņa. Viņš sāka atjēgties, ka atrodas tādā mājā, kur vairāk gultu un visās gulētāji, bet daži cilvēki arī staigā pa spraugām; sāka viņam nākt prātā šausmīgā cietuma dzīve pagrabā un pat nāves tuvuma brīdis, bet tālāk vairs nekā. Cik ilgi tas viss, tur viņš nevarēja sev nekā atbildēt, bet viņam rādījās, ka īss tas laiks nav. Tāpat nevarēja arī nekā zināt, kas noticis ar viņa tāpat nelaimīgiem cietuma biedriem, vai tie visi jau pagalam vai vēl gaida briesmīgās nāves? Prātā viņam nāca it īpaši klusais cietējs mācītājs - kas ar viņu? Vai nogalināts vai vēl cieš, nedabūjot pat tik karsti meklēto pazudināšanas liecinieku?
Viņš lūkoja celties, bet sajuta sevi lielu pagurumu; arī nesaprata, kas ir ēstgriba. Taču tas viss sāka pamaz atjaunoties caur viņa iedzimto miesas stiprumu. Dienu no dienas metās labāk. Sāka atjaunoties žurme un pieaugt spēks. Cēlās arī garša, un stiprinājās atmiņa. Zināt viņš dabūja gan to, ka bij gulējis vairāk nedēļu bez atmiņas, bet par viņa glābēju no nāves nestāstīja neviens nekā, un nevarēja izprast, vai stāstīt nezina vai negrib, vai pat nedrīkst.
Neuzdrošinājās viņš nekā vaicāt par citu pazīstamo cietumnieku likteni, kur, protams, zināt nekā nedabūtu, ja arī vaicātu. Bet to viņš varēja gan drīz vien izmanīt, ka aiziešana viņam pilnīgi brīva, bez nekādas meklēšanās un bez kavēkļiem. Arī viņa drēbes no cietuma bij atgādātas uz turieni, kur viņš izgulēja savu neveselības un veseļošanās laikmetu.
Kad sajutās tik tālu atveseļojies un spēcināts, ka varēja sākt domāt par aiziešanu, tad arī negribēja ilgāk kavēties šaī stāvoklī. Lai arī vēl ziemas laiks un apģērbs samērā plāns un viss novalkāts, tomēr labāka nekur dabūt, un siltāka laika šādā vietā nav iespējams gaidīt, kur ikvienam, kas atveseļojas, jāvācas projām, lai drēbju ziņā kāds kurš būdams. Kad Linums saviem kopējiem vaicāja par maksāšanas pienākumu, tad dabūja atbildi, ka vajadzīgs neesot nekas, jo par visu jau gādāts.
Bet jo lielas bēdas nu Linumam cēlās par to, kā sasniegt māju, esošam bez naudas graša un vēl bez pilna miesas spēka, ka tālab ceļā nāksies gulēt naktis trīs un meklēt ar grūtībām naktsmāju, kas šādos baiļu un briesmu laikos grūt' dabūjama, jo visi baidās no ikkatra sveša cilvēka. Dzīve tikpat pilsētās; kā uz laukiem iestumta vispilnīgākā uztura tukšībā un gandrīz jau badā, tāpēc viņš nevarēja cerēt ceļā nekā dabūt, kur bez tam tagad tādu un citādu tukšinieku pilnas malu malas. Tirgotavas visur iztukšotas un cieti, jo dienas uzturu došot ikkatram rokā, bet devēja nav neviena un dodamā nemaz. Kad Linums par šām raizēm ieminējās saviem kopējiem, tad par vislielāko prieku dabūja dzirdēt, ka priekš pāra dienām dabūšot uzturu līdza.
Ievingrinājies staigāt dažas dienas pa iekšu un kāpelēt pa trepēm augšup un lejup, Linums sāka pārliecināties, ka varēs ik dienas kādu gabalu nostaigāt bez liela grūtuma. Pēc tam kādā ne visai aukstā, skaidrā dienā apņēmās iet no paša rīta projām. Atvadījies ar daudz pateicībām no saviem kopējiem, viņš uzsāka prieka pilns savu ceļu uz māju ar pārtikas pauniņu padusē, apzinādamies vai par vienvienīgo, kas tik laimīgi ticis vaļā no soda tiesas. Pirmo naktsmāju viņam izdevās dabūt tik tad, kad bij virinājis nezin cik durvju, un otrā gandrīz tāpat. Tikai trešā vakarā, esošam tuvāk pie mājas, izdevās vieglāk iemitināties pie kāda saimnieka, kurš viņu pārzināja un pat puslīdz pazina.
Ierastā un pat iemīlētā dzīves vieta, ar nogurumu Linumam sasniegta, nerādīja pretī nekādu prieka smaidu, bet gan stipri nospiestu un skumīgu vaigu. Saimnieka galā ieejot, viņam nāca gan pretī saimniece ar pazīstamo laipnību un pat ar prieku, bet varēja tūliņ nomanīt, ka viņu spiež dziļas bēdas, un viss viņas novārgušais izskats deva liecību arī par grūtiem piedzīvojumiem. Linumu uz atpūtu atsēdinājusi un izsacījusi savu iepriecinājumu par viņa pārnākšanu dzīvam no briesmu vietas, saimniece drīz vien pārgāja ar stāstīšanu uz savu dzīves postu un nelaimību.
- Ik dienas staigā un braukā mantību apņēmēji un lopu aizdzinēji uz Bungžu muižu, kur ietaisīšot lielu parauga saimniecību, - viņa uzsāka. - Man ir aizdzinuši projām pašas labākās govtīņas citu pēc citas uz turieni un ņems laikam vēl, kamēr vien kam kas būs, jo saimniekiem atstāšot tik pa vienai vienīgai. Ņem arī barību un ved līdza; bet savestie un asarām pavadītie lopi, nekopti un kārtīgi nebaroti, nīkst nost. To dzirdēdama, nevarēju nociesties savu turp aizvesto govtīņu vēl neredzējusi; vakar aizgāju skatīties un atradu jau pavisam nonīkušas. Mani tūliņ pazina un griezās dīkdamas pretī. Padevu vēl, asaru nevaldīdama, pa kumosiņam kurai no līdz paņemtā maizes apriciņa, lai arī pašiem mājā viss pie pēdējām beigām.
Pie šiem vārdiem stāstītājai sāka birt asaras, un tik pa brītiņu viņa spēja savu stāstu turpināt.
- Dažas, kas agrāk ņemtas un aizvestas, esot jau pat nobeigušās. Visa muižas dzīve nolaista pēdīgā postā. Kaut kādi sliņķi tur ielikti par darītājiem, kas blandās bez nekāda darba, bet vēl klāt uzturami mums, izlaupītiem, kam sen vairs pašiem nekā nav. Zirdziņi nodzīti līdz pēdējam nespēkam pa gaitām un šķūtēm, vadājot šurp turp dažādus bezdarbjus, šauteņu nēsātājus. Nedabū ne auzu, ne miltu, ne arī īsta siena, jo visu ņem nost. Kādi tie nu būs arkla vilcēji un kad pavisam dabūs art? Arī šodien vīrs atkal izbrauca, un tā arvienu, miera nedabūdams dažreiz ne dienu, ne nakti. Un tad jāklausās vien vēl tajos riebīgos melos par labklājību, par dzīves vieglumiem, kas viss būs gan pašiem tiem izdzinējiem un izsūcējiem, bet otrādi izdzenamiem un izsūcamiem, kuriem paliks vienmēr nesamas nastas, pildāmi maksājumi un dodami nodokļi šiem par labu, lai ņem kur ņemdami.
Iestājās kluss domu un abpusēju skumju brīdis. Pēc tam saimniece vēl uzsāka nopūzdamās:
- Dievs zin cik ilgi paliks vēl mums šitā postīšanas valdība? Ja viņa pastāv vēl jel nākamu vasaru, tad droši vien še nebūs vairs nedz cilvēku, nedz lopu, nedz kārtīgi apstrādātu druvu. Kas no cilvēkiem atliksies vēl nenogalināti, tiem būs jāapmirst badā. Vai jūs taī savā moku vietā nedzirdējāt par kaut kādu pestīšanu, par kādu glābšanu no briesmu varas? Lai viņa nāktu no kurienes nākdama, vismaz tik nepanesami nospaidīga taču viņa nebūtu kā šitā.
- Bet, mīļā saimniece, ko mēs varam, ko drīkstam runāt par valdības mūža ilgumu? - Linums domīgi atbildēja. - Ikkura valdība rāda uz ārieni to, ka viņa paliks mūžīgi, pat arī vēl tad, kad vis pati tam vairs netic. Ikkura valdības mūža ilguma apšaubība tiek uzskatīta vismaz par nodevību un sodīta nereti ar mūža cietumu, ja vien ikkatram valdībai tik lieli cietumi ir, cik vajadzīgs. Un, kad to nav, tad galina visus šaubīgos nost. Tālab šādos laikos, īpaši ikdienišķa stāvokļa cilvēkam, ir visprātīgākais padoms ciest pavisam klusu un tik pacietīgi gaidīt pestīšanas laiku atnākam, ja tāds pavisam sagaidāms. Kaut kurai valdībai celt acu priekšā spoguli, lai viņa ierauga savu īsto vaigu ar visām viņa grumbām un blāvām, - to var iespēt tik tādi cilvēki, kas nebīstas apliecināt savus vārdus ar savu dzīvību, jo zināms ir, ka ar lētāku maksu mierā nepaliks.
- Bet stāstīt gan tu, Brenc, varēsi daudz par saviem cietuma dzīves grūtumiem un par visu, kas tur piedzīvots, kad būs vaļa klausīties, - saimniece sacīja uzceldamās.
- Arī tādas stāstīšanas ziņā jāievēro, vismaz vēl šolaik, liela taupība un apdomība, - Linums atteica. - Var būt, ka vēlāk varēs kaut ko vairāk, bet šoreiz paliek mierā tik ar to, ka cietumā esi bijis un vajā gan ticis, vairāk nekā.
- Lai tad nu vai uz vēlāku laiku, bet zināt jau gan gribēsies, - saimniece sacīja, taisīdamās uz iziešanu, un tad vēl piebilda: - Man jāiet savā mājas soli, cik viņa vēl atlicies, bet tu, Brenc, atpūties no ceļa grūtuma un, ja vēlies, tad atgulsties tur mana vīra gultā. Nākamu nakti jau jāpaliek še pie mums, jo tava istaba nekurināta - auksta. Es iekurināšu šovakar un rītu, tad jau varēsi iet pats savā. Esam rūpējušies visu pasargāt, cik vien iespējams bijis, un postīts gan līdz šim nekas nav, tik daži izņēmuši savas lietas, ko bij iedevuši lāpīt un gaidīt ilgāk nevarēja.
Linums viņai pateicās un vaicāja:
- Vai dēls ar meitu jums laikam vēl skolā? Citādi jau būtu redzami mājā.
- Jā, vēl jau gan tur ir, - saimniece atbildēja; galvu apsējusi. - Bet ko nu līdz, kad skola arī izpostīta! Skolotājs un skolotāja nav vairs nekas - bērni pārāki par viņiem, un nu tīra palaidnības māja, nekas cits.
- Nākdams dzirdēju, ka dažas skolas jau pavisam izjukušas, - Linums piezīmēja.
- Tas pats jau ir un būs še arī, - tā vēl saimniece, durvs rokturi saņēmusi, pabeidza. - Kur tāds trakums dzirdēts, kad visa vara bērniem? Skolotājam un skolotājai jādara, ko šie nospriež, un lielāko tiesu nenospriež nekā, lai tik tiek vaļa dzīvot un palaidņoties, - no mācībām tikpat kā nekā, un tā viss nolaists pie posta. Lielums bērnu jau izņemts. Mūsējie gan vēl tur ir šonedēļ, bet jāņem laukā tie arī, ka vēl cits cita nenosit, kā jau gandrīz dzirdams. Gan tiek daudzināts, ka nejaušot laukā ņemt; bet lai tad valdība dara ko darīdama. Laķa krusttēvs savu Katrēnu jau agrāk izņēmis.
Otrā dienā, kad Linums tikko bij sācis iekārtoties atpakaļ savā dzīvoklī, ieradās pie viņa tūliņ ciemiņš - Laķis ar pauniņu padusē, kuru sniedza Linumam, jocīgi nozīmēdams par «sālmaizi», ar ko apsveicams pārnācējs uz jaunu dzīvi savā vecā mājotnē. Paskaidrojuma labad viņš piebilda vēl šos vārdus:
- Agrākos turības laikos šāda niecīga «sālmaize» būtu pavisam nenozīmīga, pat lieka un nevajadzīga, bet šajās bada dienās tas otrādi, kad nekas nekur nav dabūjams. Vakar dabūju dzirdēt no sava tagadējā saimnieka puiša, ka viņš, braukdams pēc malkas mežā, redzējis tevi pārnākam. Tūliņ domāju, ka iztikas trūkumā būsi un dabūt, vismaz drīzumā, nekā nevarēsi, tālab steidzos atnest jel maizes doniņu, ar ko iztikt vismaz pirmā brīdī, kamēr dabū ierīkoties un apgādāties.
Linums, kukuli saņēmis, kratīja drauga roku un runāja: - Vispāri «sālmaizes» nēsāšana ir gan tikai ieradumu pildījums, bet šoreiz turpretī īstenas vajadzības ziņā nekas nevarētu būt derīgāks un nozīmīgāks par tavu nesto «sālmaizi», tālab par to pateicos tev no sirds patiesības. Jau trīs dienas, ceļā būdams, raudzīju valdīt atmodušos ēstgribu un samazināt par trešo tiesu tādā ziņā, ka divu dienu iztikas lai pietiktu trim dienām. Pārnākušam vakariņas un šorīt brokastis deva gan saimniece, bet nu nedrīkstu ilgāk viņiem par gadījuma ciemiņu būt, nomanīdams, ka tiem arī pašiem jau tukšība klāt; un tomēr nesapratu it nekur griezties, lai kaut ko dabūtu, turklāt vēl bez nekādiem līdzekļiem...
- Pag, jā, ka neaizmirstu atdot tev tavu īpašumu, kurš man, par laimi, nebij vis vajadzīgs, jo nāca pabalsts no necerētas citas puses. - Laķis ar šiem vārdiem pasniedza Linumam mazu papīra vīkstoliņu - tādu pašu, kādu to savā laikā no viņa saņēmis.
- Mīļais draugs! - Linums izsaucās. - Es nemaz neesmu domājis uz šito nieku, ka viņš nāks vēl man kādreiz atpakaļ.
- Nu; derīgs tas būs tev tomēr, lai tie laiki kādi būdami, - Laķis skaidroja piesēzdamies. - Kad būs, kam ko solīt, tad jel varēs cerēt ko dabūt. Bet, kad nekā, ko dot, tad nekā, ko gaidīt.
Pie šiem vārdiem viņš sāka rīkoties uz pīpošanu un tad runāja vēl, zīmēdamies uz savu kalpošana tabakai:
- Laimīgs tu, kad tev nav jel šitā posta ieraduma, kāds man, kas mantots karagājienos, kad dažreiz nav pat veselu dienu ne kumosa, ko iekost. Tad var remdēties un izsalkumu mānīt jel ar šo reibināšanos. Bet par to atkal esi šās verdzības nagos uz mūžu - vajā vairs netieci. Un tas trakākais no visa nu tas, ka nav pavisam nekā; ko kūpināt, - nedz kas dabūjams, nedz nopērkams. Jālūko nu pašreiz pavasarī ieaudzēt stādiņus un pašam kaut kur kādā dobītē iestādīt. Es novēroju savā laikā pie tatāriem, kā viņi tabaku kopj un izgatavo.
- Tad citiem tabakas trūkumcietējiem tu esi priekšā gan ar audzināšanas prašanu. Bet vai dabūsi vien vajadzīgo zemi un vēl laikā no kopmantiešu valdības priekš tādas sevišķas vajadzības? Tur jāiesniedz visaugstākā vietā lūgums (nezinot pat, kur tāda vieta atrodas), lai atdala priekš tevis vienādi, kā otrādi sprīžu desmit lielu zemes gabalu tabakas audzināšanai. No turienes tad lūgums pa kādu laiku atnāks atpakaļ, ka trūkst vēl tik un tik vērtības zīmogmarku. Tās tu aizsūtīsi un gaidīsi. Tad atbrauks komiteja apspriest, vai pavisam tāds zemes gabals atjaujams sevišķām vajadzībām, nekaitot kopmantas jēdzienam. Ja komiteja atzīs par iespējamu, tad atbrauks mērnieks ar palīgu atmērīt un zīmēt rulli. Pēc tam brauks taksators novērtēt, cik par tādu gabalu jāmaksā gada nomas. Nu atnāks tev caur apsardzību rēķens par visu tāds, ka nobīsies vai pat ka «mati celsies stāvu». Kad būsi visu aizmaksājis, tad sūtīs visaugstākā nezināmā vietā apstiprināt un noteikt nodokļu mēru pēc tabakas stādu skaita, un tu tad trešā vai ceturtā gadā, no meklēšanas sākuma skaitot, varēsi sākt rīkoties vienu vasaru uz tabakas audzināšanu, kad būsi ielicis drošību par zemes noplicināšanu, līdza ejot vēl tai piezīmei, ka - ja gribēsi tajās dienās, kad būsi strādājis kādas stundas pie tabakas dobes, dabūt vakaram pilnu sauju auzu miltu kā citi, ko iekult ūdenī, tad nokavētais laiks jāatstrādā divkārt ārpus darba laika pa rītiem un vakariem.
- Ko nu niekus žarto? Stāsti labāk nopietni par saviem pašiem lielākiem piedzīvojumiem, cik tuvu sniedzās tavas briesmas par dzīvību un kā tilti no tām vaļā? - Laķis pasmiedamies Linumu uzaicināja.
- Nu labi, labi, mīļais, vecais draugs! - Linums viņam atbildēja ar lielu labsirdību. - Tu, kā zini, esi man vienīgais, ar kuru es varu runāt it kā ar sevi pašu, tālab stāstīšu tad arī šoreiz tev vienīgam, ko vēlies zināt, jo esmu pārliecināts, ka tas tālāk nekur neies. Tu vēlies zināt; cik tuvu man sniegušās briesmas par dzīvību. Tur atbildu, ka stāvēju jau paceltām šautenēm taisni priekšā un ka trūka tik vien dažu mirkļu, kad būtu bijis jāsaļimst. Mums, četriem tās nakts nošaujamiem; plānos apģērbos drebošiem ziemas nakts aukstumā, stāvēja pretī krēslainā palievenī četras samaskojušās šāvējas, sava kuram, un bet neizbīsties, kad stāstu, - ka taisni man par nošāvēju bij izgadījies būt - kā to izdzirdēju no viņu pašu sačukstēšanās - Jetes jaunkundzei...
Nabaga vecais krusttēvs saķēra abām rokām galvu un iekliedzās tik:
- Vai!
- Es jau tev labi sacīju neizbīties, - Linums kā iztrūcies atgādināja.
- Jā, jā, draugs! Sacīji jau gan, bet nevaru savaldīties aiz bēdām un žēlabām. Tad jau pasteigusies ar lielāko straujumu nogrimt dziļākā briesmības bezdibenī! Gaidāms jau tas gan vispēdīgi varēja būt, bet mani iztraucē šis lēciena plašums no palaidnīgās bēgles un bērna aizvilinātājas līdz prieka pilnam bendes stāvoklim. Tomēr no savas sirds negribu arī viņas izmest, lai cik dziļi ir grimusi noziedzībās un grēku ļaunumos.
- Bet šāvusi to nakti viņa netika gan nevienam,- Linums, kā veco draugu mierinādams, paskaidroja tālāk. - Viņas iepriekš visas sačukstējās nešaut vis, kā esot ierasts, vienkop pa vienam, bet savu kura - kā sacensības labad, lai dabūjot redzēt, kuri pirmie kritīšot, un tādā ziņā pārliecināties, kuras labākas šāvējas. Un, kad gadījies bij man stāvēt šaujamo rindai vienā galā pie staba un šāvēju rindai tās pašas puses galā nostādītai tikt Jetei taisni man pretī, tad devos viņai zināms un uzaicināju mērīt taisni un šaut droši. To dzirdējusi, viņa ar ellišķi šausmīgu kliedzienu aizskrēja aiz ēkas un netika vairs atdabūta. Bet es pašā pēdējā brīdī tiku izglābts, un nošāva laikam atlikušās trīs šāvējas manus trīs nelaimīgos nāves biedrus.
Laķis, brītiņu sērīgi klusējis, ievaicājās no jauna:
- Bet kas tad tev bij tāda tik nezināma izglābšana?
- Es pats neeesmu par viņu pilnīgā skaidrībā, jo atminu tikai sekošos apstākļus, - Linums sāka stāstīt. - Kad Jete aizmuka, bet pārējās trīs šāvējas palika stāvot un mums visiem četriem tik bij jāgaida gala, tad, arī jau nāves spriedumu izpildītājam nākot, kurš, kā varēja noprast, bij zināmais brīvbufetes rīkotājs Gusts Nurcis, piesteidzās pie viņa kāds vīrs ar uzceltu apkakli un iedeva tam papīra lapu, ko nesa rokā; tad, nekā nenogaidīdams, bij uz rāviena pie manis klāt, apmeta man ap pleciem savu mēteli, redzēdams mani ļoti nodrudzējušu, un vilka pat ar varu ātri projām. Atminos tik dzirdējis pa gabalu vēl šāvienus un vaimanas no ievainotiem, un tad vēl dažus šāvienus, bet pēc tam vairs nekā līdz atmodai pēc ilgās kastumguļas, kad sāka atdzīvoties aptumšotā atjēga.
- Bet tev taču varēs būi nojaušams, kas tavs glābējs bijis, - tā Laķis vēlējās zināt. - Svešnieks jau gan neietu tā rūpēties un gādāt.
- Man šaī lietā domas griežas vienīgi uz draugu Vernuli, - Linums atbildēja.
- Uz Vernuli, jā, var jau būt, ka Vernulis, - Laķis domīgi paprātoja. - Bet saki man - kas tas Vernulis īsti ir par vīru? Man viņš izskatās tāds savāds, kā nepiemērojams vienkāršam darbam un dzīvei.
- Tev taisnība, - Linums piebalsoja. - Viņš nav nemaz tas, par kādu to ieskata un par kādu viņš rādās, īpaši, kad jālūkojas uz viņu kā uz algādzi lauksaimniecības darbos; lai viņš arī tos prot un ir spējīgs darīt. Vernulis ir īpaši labi skolojies cilvēks, agrākās patvaldības apvērsuma veicinātājs tādai kopmantas un kopdarba iekārtai par labu, kāda pašlaik ir spēkā. Kā tāds viņš bij turēts aizdomās no patvaldības un tāpēc arī piespiests slēpties un vēl dzīvot uz svešas pases. Smiekli nāk par muļķīgo Steņģeni, kura pie tiesas bij lūkojusi melnot viņu par dzērāju, ka piedzēris būdams, gulējis kūts augšā. Viņš nedzer pavisam nekā stipri reibinoša un ir viscauri sātīgs un godīgs cilvēks. Tur pie Steņģiem par algādzi dzīvodams, viņš kādu dienu nebij nācis lejā gan tāpēc, ka steidzīgi bijis rakstāms kāds svarīgs ievadu gabals priekš tolaik vēl slepeni izdotā laikraksta, kas tagad uzskatāms it kā par valdības vēstnesi un ir vienīgais, ko kopmantas valdība atļauj, citu visu rakstniecību noliegdama, kas nav gluži pilnīgi taī garā, lai gan plaši solīja ar daudz citām brīvībām, arī preses brīvību, no kurām visām nekas vis netiek manīts. Vernulis ir mans pirmskolas biedrs, kad gājām abi, kā daždien nabaga rokpeļņu puikas, Lurdzienes pagastskolā un bijām labākie draugi. Pēc skolas laika savu draudzību uzturējām un turpinājām gan ar vēstulēm, gan arī šad tad satikdamies, un abi uzcītīgi sekmējām iesākto mācību gaitu ar pašmācīšanos, lai arī jau kalpodami pie saimniekiem. Man bij prieks īpaši uz citām valodām, un taī ziņā, par laimi, dabūju dzīvot pāra vasaras kopā pie viena paša saimnieka ar kādu dzeršanā noklīdušu vācieti, citreizējo maiznieku, kurš tai laikā gāja ganos. Viņš prata arī citas valodas, ne vien vācu. No viņa tad dabūju iemācīties visvajadzīgākos izteicienus, visvairāk gan vāciski, bet arī vēl dažās citās valodās. Un, lai būtum ar Vernuli pilnīgi sava laika vīri, tad nevarēja atrauties arī no līdza iebrišanas politiskās sajūtības murgu purvā, kaut gan pašiem nebij vēl nekādas skaidrības par šā purva plašumu un staigumu, bet pamatoties vajadzēja uz citu, vecāku, zeļļu iemusinājumiem. Abi sākām vēlēties tikt kaut kur tālāk pasaulē, bet uz savu pusi katrs: Vernulis uz austrumu, es uz rietumu. Aizgājām kā zila gaisa putni gandrīz tik ar «to maizi, kas vēderā, un ar to mantu, kas mugurā», turklāt vēl man bij tiekams pār robežu slepeni. Tad izšķirti palikām dažus gadus. Mans prāts nesās īpaši uz amatniecības skolām un sevišķi vēl uz slaveno Mitveidas tehnikumu, kur paliku ilgāku laiku, lai arī kaudamies visādām trūcībām un cenzdamies šā un tā papelnīties. No jauna ar Vernuli satikāmies tautas universitātē lielās austrumu valsts sirdspilsētā, uz kurieni es arī dažādības labad pagriezu savu virzienu, kad biju atpakaļ dzimtenē. Draugi ar Vernuli bijām joprojām un laikam esam tādi arī tagad, bet mūsu politiskie dzīves uzskati bij izšķīrušies un nav savienojušies līdz šim nekad. Abi gan atzinām, ka valdības apvērsums vajadzīgs, bet vēlējāmies sagaidīt savādu katrs, Es turējos pie tiem ieskatiem, pie kuriem turos joprojām, ka jāpārveido tikai tas, kas ļauns un nederīgs, bet, kas labs, tas jāatstāj. Viņš turpretī bij ieaudzis turienes jaunatnes ieskatos, ka jāārda nost viss līdz pamatu pamatiem pēc viņu iedaudzinātā pamatteikuma: «Jo sliktāk, jo labāk,» - un tad jāceļ no drupiem jauna valsts. Daudz tikām sarunājušies par šiem jautājumiem, bet palikām nevienojušies, lai arī tāpēc nevis naidīgi viens pret otru. Viņš pastāvēja pie tā prāta, ka valdības varai jāsaiet vienīgi bezmantiešu rokās un ka par sevi nav atstājama nevienam nekāda manta, kā to nupat grib ievest un kuras domas es ieskatu par varmācību pret cilvēkam ierādīto dabu, un varmācība ne vien nenes svētības, bet pati arī nevar ilgi turēties. Tāpat biju un esmu arī pret tām domām, ka jāvalda tik vienai kārtai, bet samērīgi visām kopā, lai neceļas vienpusības netaisnība un nebeidzami savstarpēji ienaidi, kā tas jau piedzīvots, un ka caur to tāda vienpusīga valdība nekad nav ilga mūža dzīvotāja. Tāda valdība var gan pasteigties visu, kas labs un derīgs, izpostīt, bet nekā labāka vai vismaz tikpat laba dot. Vernulis tomēr bij drošs, ka es nebūšu nedz viņa, nedz cita kāda nodevējs, tāpēc viņš arī turpmāk ar savu darbību no manis nevairījās un man bij viss zināms, ko viņš darīja. Bet man rādās, ka viņš pats arī vairs nav mierā ar tagadējās valdības garu un gaitu. Īsti tie paši asiņainie briesmu darbi, ko viņi gan nosauc par nodevēju sodīšanu, taisnīga cilvēka acīs nav nekas cits kā lielslepkavība, ietērpta caurspīdīgos taisnības iemeslos. Ka Vernulim pie šiem asiņu plūdinājumiem nav labs prāts, to es nomanīju no viņa sarūgtinātā seja manas tiesāšanas gadījumā, kur viņš pats arī bij klāt, bet klusēja, redzēdams, ka briesmu virziena nespēj grozīt. Ticams gan, ka pēc manis aizvešanas viņš būs ko runājis. Uz šitām briesmām es viņam aizrādīju jau agrāk, ka tādas nāks, kas piedzīvots jau daudzkārt citos dumpjos, bet viņš cerēja, ka iespējams būšot negantības savaldīt, uz ko es viņam teicu, ka sausā salmu jumtā pa vējam ielaistas uguns neapturēsi vis, vēlēdams viņai pusceļā stāties, - viņa stāsies tik tad, kad būs aprijusi visu, kas vien rijams. Un man rādās, ka viņš tagad arī tic šai manu vārdu patiesībai, un manis izglābšanu no nāves es pieskaitu viņa cienījamās draudzības prātam. Gādāts bij viss, man pašam nezinot, par manu izveseļošanos un pat par ceļa maizi. Viņš, kā protams, bij steidzies augstākās vietās rūpēties par mana nāves sprieduma atcelšanu, ko, kā domājams, grūt' nākas sasniegt, bet tomēr sasniedzis bij un atnesis paša pēdējā brītiņa beigās. Kur tagad Vernulis, tas man nav zināms, bet pateicīgi pieminu viņu kā savu augstsirdīgo dzīvības glābēju. Par Vernuļa godprātību un pašapziņas cēlumu dod liecību tas, ka tieselniecīgai Steņģenei viņš pierādīja caur tiesas spriedumu, ka viņa tam netaisni grib uztiept kādas dienas nogulēšanu kūts augšā aiz piedzēruma, bet ar nokavēto laiku viņš pienācīgo algas daļu beigās atskaitīja, lai gan iespēja dabūt pilnu summu.
Linums, visu izstāstījis, apklusa. Laķis, pīpošanu priekš tā brīža pabeidzis, sāka kustēties uz aiziešanu, vēl tik apliecinādams savu prieku par tik uzticamu un patiesīgu draudzību, kāda pie politiskiem pretiniekiem reti kad varot atgadīties. Tad Linums vēl uzaicināja viņu pastāstīt, vai un ko arī viņš pa šo Laiku piedzīvojis, kamēr pēdējā Linuma aiziešanas brīdī satikušies un arī izšķīrušies.
- Pag, tobrīd jau tev Jete pašreiz bij aizvilinājusi mazo meiteni un tu biji ceļā uz meklēšanu. Stāsti - vai, kur un kā atradi? - Linums atcerēdamies taujāja.
- Nu jā, tad īsumā jāpastāsta gan, - Laķis domīgi atbildēja. - Atdabūju meitenu gan, bet tik caur brīnum labprātīgā un palīdzīgā jūrnieka Graustiņa gādību, un pārvedu to muļķēnu vēl bagāti apdāvinātu no viņa paša un no kura ļaudīm. Bez tādas tik sirsnīgas un iespējīgas palīdzības tas nabaga bērns būtu pazudis uz mūžu. Tomēr atdabūšana nenotika vis ar pirmo, bet tik ar otro gājienu, par kuru tuvākas ziņas, kā īsteni garas pasakas nozīmē, stāstīšu kādas svētdienas pēcpusdienā, kad vaļa. Bet pa to starpu, kamēr pirmo reizi gāju Katruka meklēt, bij, par manām vislielākām bēdām, nozudusi arī Maja un nav atradusies ir tagad vēl. Nezināms arī, vai dzīva vēl vai jau nonāvēta. Aizveduši esot viņu braukšus divi sveši, savādi vīrieši nezin uz kurieni un kādā ziņā, vai draudzīgas glābšanas vai ļaunas nogalināšanas nolūkā. Bet zināms tik tas, ka tūliņ nākamā rītā visi trīs bijušie apsargi viņu dedzīgi, bet veltīgi meklējuši apcietināšanas uzdevumā. Bēdas par šā man tik neizsakāmi mīļā bērna likteni beidz mani stāvu nost. Mazais palaidnēns Katruks nav jau gan mazāk mīļš, bet tik vien skrebelīgs, grūti valdāms un vienmēr ieskrējējs kādā ķezā. Tā nupat atkal, kur skolas, kā būsi dzirdējis, no pustrakiem vai pat pavisam trakiem vadoņiem tikpat kā pilnīgi izpostītas, nododot visu vadību bērnu pašu rokās un noliekot skolotājus apakš viņu komitejām, tur Katruks arī ļāvies ievēlēties jau komitejā un aiz ārpusēju palaidņu samusinājuma piedalījies dažā varmācīgā uzbrukumā kādiem saimnieku bērniem, jo tie esot bagātnieki un viņu mantas atņemšanas labad boikotējami, saprotot boikotēšanu par sišanu. Aiz bailēm par iejaukšanos citās, tālākās, aplamībās ņēmu viņu pie drīzuma no samaitātās skolas ārā, kur nav vairs nedz kārtīga darba, nedz drošas valdības, nezinādams pavisam, kur tādu draiskuli par ziemu likt. Laimīgi gadījās, ka Plīņu saimniece viņu pieņēma puslīdz no žēlastības par bērnaukli, kā jau agrāk brīžu brīžiem bijis. Bet nu jāpaliek vismaz šoziem bez mācības, un Dievs vien zina, kas turpmāk būs.
- Mani laika paredzējumi liek prast, ka ilgi vis šitā iekārta, kura saucama īstenā nozīmē par nekārtu, pastāvēt nespēs; to, cik dzirdams un novērojams, nomana jau paši nekārtību rīkotāji, cenzdamies apgādāties ar ceļa naudu, - Linums piebilda.
- Tas jau zināms un saprotams - ja nebeidzas nekārtība, tad jābeidzas visām kārtības beigām, kas vēl patvērušās no mežonīgas izdeldēšanas, - Laķis pabeidza, sniegdams uz atvadīšanos Linumam roku.