KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

XI

Pavisam skola gan vis vēl nejuka laukā, jo daži vecāki, bīdamies, ka netiek ieskatīti par valdības pretiniekiem, citi, cerēdami, ka apstākļi drīz labosies, vēl kādi, būdami no laiku nejēdzībām apmulsuši. līdz ar bērniem vai arī pavisam vienaldzīgi par visu, kas notiek, atstāja bērnus skolā, lai nāk kas nākdams. Skolotājs gan neatlaidīgi lūkoja uzturēt kārtību un vadīt atlikušos bērnus jel cik necik pie darba apziņas; bij arī vairāk tādu bērnu, kas gribēja un vēlējās strādāt, bet palika vienmēr kādi traucētāji, kuriem nepatika dažam šī citam cita mācība, tāpēc mierīga un sekmīga darbība palika neiespējama. Gan tika pārvēlēta reižu reizēm komiteja, tomēr ne tikvien nelabojās nekas, bet visa pareizība grimdama grima dziļāk un dziļāk nekārtībā.
Bērni ieradinājās pa dienām staigāt pilnīgi savvaļībā, kurp vien iedomādamies, un pārnāca, kad iegribējās ēst. Īpaši viss komitejas sastāvs, kad tas bij ievēlēts tāds, kādu gribēja pazīstamie ārpusnieki, lai turētu viņu pilnīgi savā varā un rīcībā, nestāvēja gandrīz nekad skolā, bet, kā rādījās, gāja spriedumos pastāvīgi pie ārpusējiem vadītājiem.
Dienu no dienas skolotājs nomanīja augam pret sevi nekaunīgu naidību - vispirms no vecāko skolas bērnu puses un tad pārejot arī uz jaunākiem. Viņš dabūja dzirdēt jau pat savām ausīm pazīstamos nolamājumus par spiegu, nodevēju un melnsimtnieku. No skolotājas viņam klusām tika zināms, ka komiteja, protams, ārpusnieku vadīta, iesūtījusi soda tiesai rakstu, lai šās skolas skolotājs tiekot ņemts ārā «no apgrozības» kā brīvības apspiedējs, komitejas neievērotājs un skolas vecākā sakūdītājs uz patstāvīgas rīcības neatļaušanu skolniekiem skolā pie krāšņu kurināšanas. Skolotājam līdza tāpat «no apgrozības» ņemams laukā arī skolas vecākais, tāpēc ka klausījis skolotājam uz brīvības apspiešanu pie krāšņu kurināšanas. Arī šī tik bīstamā ziņa skolotājam vēl nepiespieda atstāties no gādības par savu tik stiprā mērā papostīto, bet mīļo darba lauku. Mierīgi un pacietīgi viņš panesa visus nievājumus, nicinājumus un lamājumus cerībā, ka izdosies vēl glābt un pasargāt savu vadāmo un pārvaldāmo mācības iestādi no visgalīga sabrukuma.
Tā pagāja vēl dažas nedēļas, un kādā tumšā vējputeņa naktī noskanēja saplīsdamas loga rūtis un nokrita uz grīdas kaut kas smags. Skolotājs uztrūcies dzirdēja vēl šos vārdus, runātus, kā viņam likās, no sievietes balss:
- Lasāt tūliņ, kas tur rakstīts!
Viņš uzcēlās, uztaisīja steidzīgi uguni un ieraudzīja uz grīdas kādu baltu, apaļu priekšmetu. To pacēlis, atrada papīrā ietītu akmeni un papīram iekšpusē šādu ierakstu:
«Steidzaties glābties abi ar skolas vecāko. Briesmas jums gluži tuvu klāt.»
Rokrakstu vērīgi aplūkodams, skalotājs noprata, ka rakstot ir gribēts rādīt nemākulību, bet taču abi teikumi uzrakstīti bez nevienas kļūdas. Un, lai gan rokraksts, cik spējams, sagrozīts, tomēr tas likās no dažu burtu īpašībām viņam labi pazīstams kā no kāda agrāku gadu skolas bērna, kam bijis vajadzīgs savu rokrakstu slēpt.
Skolotājs sāka tūliņ apcerēt baiļu pilno vēsti un steidzīgo uzaicinājumu, vai tas patiesīgs vai tik iebaidījuma ziņā dots un vai tāpēc ievērojams vai laižams pār galvu? Varēja jau arī domāt, ka viņš nācis no tagadējās stipri sajūtamās naidīgās puses, lai dabūtu šo tikai laukā no skolas un tad varētu darīt un dzīvot, kā gribētu, kad ar to pašu triecienu skolas vecākais arī projām. Skolotājs ņēma rokā vēl to pašu lapu, kas bijusi apkārt iesviestam akmenim, lasīja un vēroja dziļāk tos rakstus, un viņam likās nomanāms, pat arī sajūtams, ka tie rakstīti izbaiļu rūpēs par viņa glābšanu, it kā vēl ar baiļu drebuļiem. Līdz ar to viņam nāca jo gaišāk atmiņā, ka šis rokraksts pazīstams, lai arī slēpts caur sagrozījumiem; tik vien nevarēja atcerēties, kam viņš tāds ir, kad un kur tas redzēts. Ka šai lietai liela nozīme un svars, to liecināja arī tas, ka nav žēlotas loga rūtis, ārlogam un iekšlogam, sava katram, lai tik dabūtu šausmīgo ziņu ātri un slepeni iekšā, bez tam taisni vēl guļamā istabā, kura ziņas iesviedējam bijusi kā saprotams, pēc logu skaita zināma pat no ārpuses, kas rāda, ka iesviedējs mājas iedalījumu labi pārzinājis. Varētu arī šaī ziņā celties jautājums, vai tik sviediens nav nācis no samusināto skolnieku puses, tālab skolotājs, lampu paņēmis, iegāja puisēnu guļamā istabā apskatīties, vai visi patiesi maigā miegā un vai kādas zābaku pāras nav slapjas, bet atrada, ka šaī ziņā nav aizdomām vietas; jo bij pusnakts tikko pāri un visi nomiguši. Tomēr varēja būt, ka iesviedums ir kādu zināmo ārpusnieku nedarbs, darīts iebaidīšanas nodomā; un, lai arī šaī ziņā pārliecinātos, tad skolotājs iededzināja uguni vējlukturī un izgāja pēdu apskatīt pie izsistā loga un atrada, ka ir sieviešu zābaku pēdas, necik lielas un tieviem papēdīšiem, bet divējas, kas bij liecība; ka nākušas ir divatā, jo visas pēdas še, mājas tuvumā un aizvējā būdamas, nebij vēl aizputinātas. Šās pēdas viņš krietni sabradāja, cik tālu vien tās bij skaidras, lai tās nepaliktu par nodevējām, kad meklētāji nāks; kaut gan droši varēja domāt, ka neaizputinātas jeb neapsnigušas viņas necik ilgi nepaliks.
Nu vairs neatlika, ko šaubīties, ka brīdinājums nācis no labvēlīgas glābēju sajūtības, uzņemoties lielo brišanas grūtību pa aizputinātiem ceļiem, kas viss uzskatāms par skaidru un drošu zīmi, ka ne vien briesmas klāt, bet ka ir taču sirdis, kurām viņš mīļš un dārgs un kuras, nebīdamās briesmu arī par sevi, ir uzupurējušās viņu glābt, tāpēc visā steidzībā jādodas projām, kamēr viss klusu. Atrauties un palikt negājis viņš nedrīkstētu arī taī ziņā, ka glābšanas pienākums attiecināts arī uz skolas vecāko un ziņa jānes pie viņa.
Mazliet apstājies, skolotājs pārdomāja, kas viss darāms pirms aiziešanas, lai kaut kas svarīgs un nepieciešams nepaliktu nedarīts, kas vēlāk vairs nav piesniedzams. Vispirms viņš aizdedzināja saņemto uztrauktības lapu un iemeta to degošu krāsnī, lai viņa nepaliktu augstsirdīgām glābējām par viņu uzrādītāju, ja varbūt viņš pats ceļā tiek apcietināts ar visu lapu. Tad apdomāja, kā jāģērbjas, lai varētu dzīvot, ja vajadzīgs, arī jel pa daļai nekurinātās telpās. Saģērbies būdams, viņš uzrakstīja ātrumā vēstuli skolotājai, novēlēdams skolu viņas vadībā, un atstāja vēstulīti uz galda. Tālāk apdomādamies, viņš paņēma vienīgo kukuli maizes, kas vēl bij pie rokas, ielika to grozā līdz ar kādu mazumu pavalgas, ziepes, dvieli un dzeramo trauciņu; sameklēja savu naudu, cik varēja sadabūt mājā, aizbāza ar papīriem caurumus izsistās loga rūtīs, paņēma sērkociņus, kā arī iesviesto akmeni, lai to var iemest sniegā, neatstājot istabā nekādas svešādas zīmes, un tad gāja projām rūpju un raižu pilns.
Izgājušam no ēkas aizvējas laukā, tūliņ sitās sejā sniegs un aukstums vēja pavadībā. Smaga sajūtība spieda viņa sirdi, atskatoties no pagalma vēl uz savu ilga laika darba vietu, kurā bij ieguldījis savu labāko mūža daļu ar visiem saviem prāta un dvēseles spēkiem, kurā bij darbojies ar skaidrāko sirdsapziņu, sniegdams uzplaukstošai jaunatnei tik to, ko atzina priekš viņas dzīves labklājības par visderīgākām mantām, atskatījās vēl uz savu sviedriem iekopto dārzu, no kura locījās vējā koku zari pret viņu, kā atvadīdamies varbūt uz neredzēšanos, jo viņam jāsteidzas - nezin kādēļ - kā bēglim, kā kādam noziedzniekam, lai arī apzinājās paturējis vienmēr skaidrāko sirdi visās lietās. Bet ko sajūsmināties? Liktens ir liktens! Steigties tik tālāk, kad arī nezina, kur varēs galvu likt.
Gabaliņu pagājis un aizsniedzis lielceļu, skolotājs nenocietās vēl paskatīties varbūt vispēdējo reizi uz turieni, kurp viņu vilka atpakaļ visdārgākās, neizskaitāmās sūra darba, bet jauku panākumu atmiņas, gan saulainas, gan mākuļainas, tomēr visas mūžam neaizmirstamas. Bet nesaredzēja vairs nekā: viss jau tumsā, tikai vējputenis virpuļoja jo spēcīgi ap acīm.
Lai gan viņš nebij izturības ziņā pavisam tāds, ko varētu saukt par izlutinājušos, tomēr drīz viņam nāca sajūtamas iešanas grūtības, briedot pa dziļi aizputināto ceļu lieliem zābakiem kājās, smagu kažoku mugurā un zināmo iztikas groziņu rokā. Viņam nāca prātā domas, kā gan ziņas atnesējām - jo viņš ticēja, ka divas bijušas, - varējis būt izbriedams ar viņu niecīgiem zābaciņiem nezin cik garš ceļš, kur neredz ne pēdas gala? Un cik liela, cik augsta tāda siržu censība uz glābšanu un palīdzību!
Ar visu spēku tālāk briedot, skolotāja domas pamaz sāka griezties atpakaļ ar jautājumiem uz to pašu noslēpumaino, bet tomēr priekš viņa gaišā skatiena pa labai tiesai pazīstamo, vismaz kādas reizes kaut kur redzēto rokrakstu, kas parādījies taī pašā līdz ar akmeni pa logu iesviestā uzsaukuma lapā.
«Jā, kur un kad?» viņš jautāja pats sevi, bet atbilde nenāca nekāda, tomēr prāts vaicāja joprojām «kur un kad?», viņš negribēja bez atbildes pavisam apmierināties. Ar šām atceres domām veltīgi kaujoties, bet vaļā no viņām netiekot, skolotājam sāka mesties pat smagi ap sirdi.
«Pag, pag - vai tas nebij kāds apkārtraksts no pavēlniecības par jaunu nodevu vešanu uz turieni? Jā gan, bet kas tur pavēlniecībā ir par rakstītāju jeb darbvedi? Tur ir Briņu Vilma un jaunākā laikā viņai par palīdzētāju Roķēnu Alvīna, abas manas citreizējās krietnās skolnieces, un trešā turpat par meitu jeb saimnieci - Ruķīšu Īda, visas trīs labi zināmas, mīļi atminamas un neaizmirstamas no viņu skolas gadiem. Jā, un kā tād! Tie jau ir Vilmas pašas raksti, kas pazīstami jau no tā paša pirmatnējā mācības laika, pavadīta šaī pašā skolā. Un, protams, ka viņa būs bijusi kopā ar Alvīnu vai Īdu nest man briesmu ziņu, lai glābjos. Ak, mīļu mīļie bērni, kaut es spētu jums vēl pasacīt, cik lielā cienā turu jūsu augstsirdīgo glābšanas prātu, kas cita labad var uzņemties tik lielas grūtības un arī bailes!»
Apzinādamies, ka sadzinis dzīvas pēdas kādam cienījamu siržu labprātības noslēpumam, skolotājs uz brīdi jutās piemirstot savas ceļa grūtības un pat sava likteņa briesmas. Mīļā atmiņā turamo agrāko meiteņu, tagadējo jaunavu, gara diženums pacilāja arī viņa dziļi nospiesto garu uz cēlu censību, un viņš sajutās par drošu gājēju nāvē vai priekš viņām visām, vai priekš kaut kuras sevišķi. Viss grūtums viņam rādījās atvieglināts, un viņš brida sparīgi uz priekšu, sniegu jaukdams saviem zābakiem.
Bet skolā, pēc garas ziemas nakts austot rīta gaismai, sacēlās liels nemiers. Ieradās tur braukšus visi trīs apsargi. Svikuls ar Ceru nostājās ārpusē pie savām durvīm katrs, turēdami šautenes rokās kā medinieki, kad, suņiem pa mežu kvenkšot, zīmīgās vietās nostājušies, gaida lecam zaķus laukā. Visi trīs šķūtnieki bij izstādīti ap māju kā vērotāji, lai neviens neizsprūk vai pa kādu logu laukā, bet Ķimurs laikam kā vecākais no apsargiem, gāja iekšā, nesdams šauteni pār plecu kā kareivi kara gājienos. Skolas saimniece pašlaik bij uzcēlusies un iekurinājusi virtuvē uguni. Viņa iztrūkās, kad Ķimurs, iestājies virtuves durvīs, viņai lepni uzprasīja:
- Kur skolotāja dzīvoklis?
Saimniece, lampu paņēmusi, izgāja no virtuves un, apsargu pazīdama, parādīja attiecīgās durvis. Ķimurs tūliņ pieklaudzināja, bet atbilde nenāca. Klaudzināja vēl reizes divas, bet nenāca. Tad viņš paspieda rokturi. Durvis atvērās, un Ķimurs gāja iekšā. Bet, tā kā istaba nebij vēl necik gaiša, tad saimniece viņu pavadīja ar lampu rokā.
Šaī istabā atradās tik dažas tukšas gultiņas, un saimniece aizrādīja, ka skolotājs guļot dziļāk otrā istabā, bet brīnums esot, kādēļ šorīt tik ilgi nerādoties, kamēr palaikam rītos esot pirmais no visiem augšā. Ķimurs vaicāja; kam šās tukšās gultiņas; tad saimniece izskaidroja, ka skolotājs še iemitinājis dažus mazākus puisēnus, glābdams no lielajo varmācībām. Bet tie bērni; kas še gulējuši, esot no skolas izņemti, tik gultiņas vēl stāvot. Ķimurs klaudzināja tālāk, bet viss klusu arī še, ktaudzināja vēl, un tāpat nekādas atbildes. Tad vēra durvi vaļā, bet atrada arī šo istabu tukšu. Tuvāk apskatīdamies, viņš ievēroja, ka logam viena rūts aizbāzta papīriem un stiklu drumstalas uz grīdas:
- Bet ka tas viss nozīmē, un kur viņš pats? - Ķimurs pabārgi uzsauca saimniecei.
- Ko tad! cilvēks, es lai zinu par skolotāju? Man darāmi tikai savi saimniecības darbi, vairāk nekas, - saimniece atteica. - Vakaros vēlu, kad visiem nemieriem reiz beigas, tad viņš ieiet še savā dzīvokli un paliek līdz rītam. Izgadās dažreiz gan arī nakti viņam nākt laukā kārtības uzturēšanas labad, kad tie paši šā laika palaidņi saceļ no jauna kādus trokšņus.
Dzīvoklis rādīja vispāri dažas zīmes, ka ir rīkoties uz aiziešanu, lai arī nekārtībā nebij atstāts nekas. Trūka skolotāja ziemas cepures, kažoka un lielo zābaku, kas viss kopā rādīja; ka viņš ir aizgājis. Ķimurs, tuvāk visu vērodams, ieraudzīja uz galda aprakstītu papīra lapiņu. To paņēmis un izlasījis, ka skola tiek novēlēta skolotājas vadībā; viņš skaidri saprata, ka ar to ir rādīta slēpjamas aiziešanas zīme. Tātad droši saprotams bij vismaz tas, ka apcietināšanas drīzums viņam bijis skaidri zināms.
Izlasītā zīmītē vēl joprojām skatīdamies, Ķimurs vaicāja saimniecei:
- Kur tad skolotāja ir?
- Savā istabā, - viņa atbildēja.
- Paaicināt viņu šurp!
Saimniece atstāja lampu uz galda uz izgāja. Pa to starpu skolā bij sacēlies jau liels uztraukums. Visi bērni, kas vēl tur atlikušies, skraidīja pilnā ziņkārības nemierā iekšā un ārā, cits citam stāstīdami steidzīgā balsī:
- Apsargi meklē skolotāja! - Stāv divi ārā ar šautenēm. - Trešo saimniece ievedusi jau iekšā. - Trīs citi stāv ap māju tāpat bez šautenēm! - Nu vedīs projām! - Tad mums pilna vaļa. - Lai nu kā - tā viņam vajadzēja!
Bij arī daži, kas sacīja:
- Cik viņa žēl!
Skolotājai arī bij jau apsardzības ierašanās zināma, un viņa iztrūkusies gaidīja, kas notiks. Saimnieces uzaicināta, viņa arī nekavējās iet, kur tiek aicināta; bet, būdama gados jauniņa un sajuzdamās bez nekādas aizstāvības, viņa bij baiļu pilna, īsti jau tāpēc vien, kad, kā no saimnieces dzirdēja, skolotājs neesot vairs mājā atrodams un viņš tiekot meklēts, jo viņa bij ieradusi skolotāja personā zināt sev tēvišķu aizstāvi.
Saimniece negribēja gan vairs iet atpakaļ iekšā pie Ķimura, bet, skolotājas ļoti lūgta, viņa tomēr gāja, jo nabaga skolotāja domājās sajūtot jel kādu nekādu aizvēju aizstāvības ziņā priekš sevis, zinādama esam vismaz saimnieci sev aiz muguras.
Ķimurs uzstāja skolotājai diezgan cietīgi, lai sakot, kur palicis skolotājs.
- Man nav nedz tiesības, nedz pienākuma vērot un zināt, kurp skolotājs iet un ko viņš dara, - bij skolotājas atbilde.
- Bet vai nav jums gadījies zināt?
- It pavisam nemaz vairāk kā tik to, ka viņš vakar vakarā, kā vienmēr, vēroja bērnu, īpaši puisēnu, apgulšanos un nomierināšanos, cik tagadējā kārtības izjukuma laikā tas pavisam iespējams, jo no kārtības uzturēšanas un darba pienākuma viņa nav atbaidījuši nekādi grūtumi.
Ar to pašu jautājumu Ķimurs griezās arī pie saimnieces un dabūja taisni tādu pašu atbildi, kādu deva skolotāja.
- Bet vai vakar vai arī šonakt nav nākuši pie viņa kādi citi cilvēki ārpus skolniekiem? - Ķimurs pratināja tālāk.
- Dienā un vakarā netika redzēts neviens, bet par nakts laiku nevar nekā zināt, - bij vienkopīga atbilde no abām.
- Bet kas jums zināms par šā loga rūšu izdauzījumu, kad tas noticis, un kas to darījis?
- Zināms nav it nekas, - saimniece atbildēja, - bet tagad var notikt šis un tas tīši un bez bēdas. Pēdējās nedēļās šai pašai mājai ir izdauzīts vairāk logu no skolniekiem, kas viss gari zināms, bet atbildības neprasa nevienam. To jau var redzēt, ka no ārpuses sitiens nācis, jo stikli ir biruši uz iekšu.
Rādījās, ka Ķimurs pret šām domām nespēja nekā iebilst, un taī ziņā vairāk nepētīja, tik skolotājai rādīja gan zīmīti, kur skolotājs atstājot skolu viņas ziņā, tomēr nedeva vis viņai glabāt, bet paturēja pats, sacīdams, ka esot jārāda un jāiesūta augstākās vietās. Pēc tam viņš izgāja ārā biedriem izstāstīt lietas stāvokli un apspriest, kas darāms tālāk. Visi viņi piebrida no ārpuses pie tā loga, kam rūtis izsistas, gribēdami vērot kaut ko no sitēju pēdām; bet viss bij velti, jo nekādu pēdu vairs nevarēja zināt un vējputenis vilka joprojām sniegu visās pēdās un sliedēs. Viņi nosprieda taču skolu pārmeklēt viscauri, jo varot jau būt gribēts tik rādīt, ka aiziet, lai meklēšanu noraidītu uz ārpusi, paliekot tomēr slepen turpat mājā.
Papriekšu Ķimurs divatā ar Ceru, citiem uzmanītājiem paliekot tāpat ārā, izstaigāja visas skolas telpas un jo vairāk ar vērību tās, kas neapdzīvotas, kā aukstos kambarus, pagrabu un virtuvi, bet bez nekāda panākuma. Tad kāpa uz bēniņiem pa atceļamo durvi un atrada tos pavisam sniega pieputinātus pa izdauzītiem logiem. Izbradāja viņi visas malas un izlodāja pat paspārnes, bet kā nekā, tā nekā. Nokāpuši atkal lejā, viņi vaicāja saimniecei par bēniņu logu izsišanu un kas to darījis.
- Vai nu vēl citi dauzītāji jāmeklē bez tiem pašiem, kas še, - bez tagadējiem skolas palaidņiem? - viņa atbildēja ar jautājumu, kas pie viņas bij zīme, ka viņa ir uzskaitusies. - Nupat kāddien, kad sniegs bij mīksts, viņi spaidīja vien pikas un svieda bēniņu logos, lielīdamies, kurš taisnāk iesviedīs un cik rūšu izsitis. Dažs lielījās, ka no viņa pikiem jau divas rūtis laukā, bet cits atkal, ka viņam jau trīs, un tā viens pēc otra. Kad es solījos sacīt skolotājam, tad atteica, ka par skolotāju vairs nekāda bēda. Kad nu sniegs augšā sāks kust, tad lai gaida vien še mājā plūdu, ja augšas nenotīrīs. Un, kad šāda postīšanas nebēdība jau vairākkārt pazīstama, ko tad vēl brīnoties un prātot par skolotāja loga izsitējiem? Drīzumā var sagaidīt visus logus caurus, kā jau pie dažiem citiem redzams arī bez bēniņu logiem un bez skolotāja loga.
Vēl pārmeklējuši kūti un izārdījuši sniega apputināto barības blāķi kūts augšā, no kurienes, sapuvušiem griestiem lūstot, viens apsargs iebruka vēl kūti iekšā un gandrīz govij virsū, bet arī tur nekā neatraduši, apsargi pagalmā apspriedās, kas tālāk darāms. Viņi nolēma braukt apcietināt jel skolas vecāko, lai nebūtu pavisam bez nekā jāatgriežas pavēlniecībā, bet caur vienu no šķūtniekiem iesūtīja iekšā skolas saimniecei un skolotājai piekodinājumu nekur no mājas neiziet, jo, atpakaļ braucot, viņi būšot vēl skolā iekšā.
Drīz apkārtnē māju no mājas bij izplatījusies ziņa par skolotāja nozušanu un par viņa meklēšanu caur pavēlniecību, tāpēc arī vairāki vēl skolā atstāto bērnu vecāki, kas līdz šim bij uzļāvušies joprojām uz pazīstamo skolotāja valdības stiprumu, steidzās tāpat ņemt bērnus laukā līdzīgi agrākiem izņēmējiem, postu un visgalīgu jaunumu vien paredzēdami. Atlikās gandrīz tik vislielākie nebēdnieki un tādi, kam tālu mājas. Tie tad nu arī darījās, ko vien iedomāja un iegribēja, nebēdādami par it neko un nesaudzēdami it nekā, lai gan palikuši pāri necik lielā skaitā.
Apsargi atgriezās tikai pret vakaru tāpat pavisam tukšā un laikam par to rādījās esot gluži sašutuši un saīguši, ka braukājuši, nekā nepanākdami, jo raizes viņiem bij, ka augstākas valdības priekšā nāksies grūt' atrādīties un aizbildināties.
Kamēr apsargi iegāja pie skolotājas viņu tuvāk izpratināt, tikmēr saimniece parunājās ar iekšā ienākušiem škūtniekiem, vaicādama par viņu šās dienas braukumiem. Tur kāds no viņiem trim pastāstīja, ka visa skraidīšana veltīga bijusi, veltīga palikusi. Skolas vecākā mājā neatrazdami tāpat kā skolotāja, domājuši nejēdzībā panākt viņu ceļā, nezinādami pat skaidri, uz kuru pusi viņš aizbraucis, bet tik zirgus veltīgi notriekuši, vairāk nekā, un bijis jāgriežas atpakaļ kā no vēja ķeršanas. Ne skolotāja, ne skolas vecākā, un no viņiem ceļā ne pēdas, ne sliedes gala nekur.
Te skolotāja apraudājusies iesteidzās pie saimnieces, kā aizstāvības meklēdama, ka apsargi soloties stiept viņu sev līdza uz pavēlniecību. Viņa nekavējās iet skolotājai pakaļ pie apsargiem un sacīja tiem:
- Kādēļ jūs to nabaga jaunavu baidāt ar projām vešanu, kad viņai nekas nav zināms par skolotāja pazušanu? Viņas dzīvoklis ir pavisam mājas otrā galā, un īpaši naktīs viņai nav zināms nekas par skolotāju.
- Izklaušināšanas vajaga, un jāsastāda protokols, ko sūtīt augstākā vietā, - Ķimurs atbildēja.
- Stādāt vien protokolus šepat, kādus vien gribat, jo jums jau sacīts, ka viņai nekas nav zināms.
- Šitādās lietās ikkurš, vaļā raisīdamies, mēdz iesākumā aizliegties, bet nereti vēlāk izstāsta, - tā atkal Ķimurs.
- Ko stāstīt šitaī lietā man nav nekā, - skolotāja caur asarām atteica. - Bet, ja jums vajaga manas kailās dzīvības, tad šaujat mani šepat nost, jo šautenes jums visiem ir. Un, tur aizvestai, man tāpat cits nekas gaidāms nav kā briesmīga, moku pilna nāve, līdzīgi daudziem citiem aizvedamiem.
- Viņai taču jāpaliek kā vienīgai, kas vēl par izpostīto skolu var kaut ko zināt, - saimniece aizrādīja.
- Cik laimīga es būtu, ja tik varētu tikt laukā no šās samaitātās briesmu vietas, lai kur un kā dzīvojot! - skolotāja raudādama izsaucās.
Pie vaļējām durvīm bij pienākuši arī šķūtnieki un sarunu līdza dzirdējuši. Un, kad Ķimurs viņiem sacīja, ka jāved līdz būšot skolotāja, kad ne ar labu, tad ar spēku, uz ko šķūtnieki vienbalsīgi atteica, ka atsakoties no varas lietošanas, jo viņi esot sūtīti tik par braucējiem, tāpēc apņemoties vest tik tad, ja skolotāja nākot labprātīgi.
Tad Ķimurs vēlēja to pašu Svikulim un Ceram; bet tie atteica, ka uz skolotājas vešanu neesot rīkoti; tad Ķimurs, drusku ieskaities, sacīja:
- Jūs esat vienmēr skaudīgi uz mani, ka es pieteicos pie Ezermuižiņas, un tāpēc pretojaties maniem rīkojumiem; bet to saku, ka jums viņa netiks nekurā ziņā. Un, ja mums tagad jārādās pavēlniecībā bez neviena, ko atrādīt, tad zināt, ka mana vaina nebūs.
- Bet skolotāja vainota nav, - Svikuls teica.
- Viņai no skolotāja ir atstāta zīmīte, lai paliek viņa vietā, - Ķimurs aizrādīja.
- Tas jau zināms pēc viņas stāvokļa, ka šādā gadījumā viņai jāpaliek jel pagaidām par vietnieci, lai zīmīte bijusi vai nē, - saimniece paskaidroja. - Bet nu jau visa skola postā nolikta un tikpat kā pavisam izjukusi. Palikušas ir vairs tik pašas dziļākās nekārtības padibenes.
Rādījās, ka Ķimuram pašam art šī lieta sāka jau apriebties. Viņš piecēlās un rīkoja šķūtniekus uz aizbraukšanu, un skolotāja palika izglābta.