KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

TREŠĀ DAĻA

XVI

Jaunavu nozušana, viņu neatrašanās pēc meklēšanas pabeiguma viņu piederīgiem pirmā galā izrādījās kā kāda jocīga un viegla parādība, kura izskaidrosies drīzumā pēc tam, kad veltīgā meklēšana būs pavisam nostājusies. Bet šī cerība nepiepildījās ne par matu, un viņiem sāka pieaugt bažas par meitu neizskaidrojamo nozušanas likteni, vaicājot vienmēr no jauna sev un citiem: kur viņas varēja pazust, un kālab viņām bij jāpazūd? Viņi sāka ik dienas ar nopietnākām rūpēm savstarpēji par to apvaicāties un prātot, bet viss bij un palika pat bez vismazākā panākuma. Vēl lielāku uztraukumu sacēla pēkšņi uznākušais pavēlnieka un apsargu arests, kurš, kā klusām no ziņneša bij sadzirdēts, stāvot cieši sakarā ar jaunavu pazušanu. Viņas taču varējušas kaut kādā ceļā jel kaut kam no saviem tuvējiem paziņot par savu izbēgšanu, ja arī tā nezin cik slēpjama, - jo to jau tad saprastu gan izšķirt, kas izpaužams nav, un tas jau arī nevarot būt viņām nezināms, cik lielas bēdas un raizes piederīgiem celsies, palikušiem pilnīgā nezināšanā par viņām.
Vislielākās bēdas par savu meitu sajuta Īdas vecāki, īpaši vēl māte, jo tai dzīves mazturībā viņas meita bij ne tik vienīgais bērns, bet arī visa manta pasaulē, viss glabājamais dārgums. Tāpēc viņa arī par neko citu nerunāja un nedomāja kā par savu Īdiņu vien. Gandrīz ikkatru rītu viņa stāstīja vīram - Īdas tēvam, kādu sapni atkal redzējusi uz rīta pusi par Īdiņu. Brīžam iznāca no sapņiem tāds izzīlējums, ka viņa jau pagalam un dzīvo debesīs pie eņģeļiem. Citā reizē turpretī iznākums bij otrāds - ka ir vēl šaī pasaulē un tiek briesmīgi mocīta, kad nepadodas grēku jaunumam. Tad, zināms, cēlās vislielākās bēdas un raudas. Vēl kādreiz rādījās tas lielais prieks, ka ir vēl dzīva un uzturas pie labiem ļaudīm. Bet lielāko tiesu gan skaidroja tik briesmu iznākumus un kļuva pati dien' no dienas vairāk uztraucīga un nemierīga.
Vilma saviem vecākiem bij arī gan vienīgais bērns, bet tie, dzīvodami savā plašākā saimniecībā, nevarēja tik ļoti nogrimt bēdās par savu meitu. Bez tam Vilmas māte bij drusku panesīgākas dabas cilvēks, lai arī gan tāpat sirds mirka dziļās bēdās un tēvam līdza.
Drusku citādā sajūtībā atradās Alvīnas vecāki. Tiem bij audzējama vēl otra meita - skolnieces gados un bij pieaudzis dēls, tas pats savādniecīgais Janka. Pie tiem viņu prāts mazliet remdējās, lai gan rūpes un raizes nesa kopā visi par meitas un māsas likteni. Jankam bij uzdots no vecākiem apdomīgi taujāt, vai kur kāds nav manījis Alvīnu ejam vai esam noslēpušos, bet gan liekot labi vērā, ka tāda meklēšana un varbūt arī atrašana nenāk pavēlniecībai ausīs, jo tad atrašanas un izglābšanas vietā izceltos tikai aplinka nodevība. Janka tad vai nu dzirnavās, vai nedēļas tirgū, vai kādā citā ļaužu pilnā vietā arvien vērīgi apskatījās visapkārt un tad pusbalsī vaicāja vienam otram pazīstamam: - Vai tu kaut kur neesi manījis dzīvojam vai staigājam Ruķīšu īdu ar manu māsu Alvīnu? - bet allaž veltīgi.
Zīmīgi bij tas, ka, tā taujādams, Janka nekad neminēja papriekšu savas māsas vārda, bet tik Ruķīšu Īdu. Dažreiz bij ticis dzirdēts Janku runājam šādu savvalodu:
-Īda pagalam, mana mīļā Īda.
Līdz šim visu vietējību bij nodarbinājis šis pats neatbildamais jautājums par visu triju un īstenībā vēl par visu četru jaunavu likteni, skaitot šām trim līdza arī mīklaino Majas pazušanu, par kuru tāpat nebij nekam nekas zināms. Bet nu tagad šo puslīdz jau pagājušo notikumu vietā stājās un valdīja ziņkārīgos ļaužu prātus pavēlnieka un apsargu apcietināšana, kura liecināja vismaz to, ka jaunavām ir bijusi liela vajadzība glābties no kaut kādām smagām dzīvības briesmām.
Antonu noveda pavēlniecībā sasietām rokām, bet tur viņš atrada priekšā paziņu Gustu Nurci, kas bij iecelts viņa vietā par pavēlnieku, tāpat draugu, soda tiesas priekšnieku Sideri. Tie bij priecīgi, viņu ieraudzīdami, un lika tūliņ atraisīt saites, tomēr arī stāstīdami, ka pār viņiem esot turpat pavēlniecībā divi augstāki, bet pilnam sveši rīkotāji, kuru varā stāvot viss rīcības spēks, un pavēlēts esot tiem ziņot, līdzko Augura Antons tiekot atvests. Tas arī tika darīts, un abi svešie ienāca drīz kanclejā. Vispirms tie tur Antonam pasludināja pavēlnieku maiņu, lika viņam, lai atrāda kanclejas darbību pavēlniecības nozīmē un naudu, cik vajadzīgs atrasties kasē, lai var atdot jaunam pavēlniekam. Bet, kā zināms, pēdējo nedēļu laikā kanclejā nebij darīts tikpat kā nekas un naudas nevarēja atrādīt nekādas, nedz arī dot ziņas, cik viņas vajadzētu būt. Otrs liels un vēl vai bīstamāks jautājums nāca par zināmo jaunavu nenosūtīšanu un par viņu tīšo vai netīšo izbēdzināšanu, kur, kā protams, nekas nebij atbildams citādi kā vien vai ar pilnīgu klusēšanu vai ar tukšīgu stomīšanos, kur tad nāca pasludinājums, ka bijušam pavēlniekam jātiek apcietinātam līdz ar abiem jau apcietinātiem apsargiem, bet trešais, izbēgušais apsargs, meklējams.
Iziedami no kanclejas, augstie, svešie ierēdņi, uz Nurci zīmēdamies, sacīja, ka Antons Augurs uzskatāms arī par arestantu un turams cieti vērā. Taču Nurcis neturēja vis viņa aiz atslēgām kā pieminētos apsargus, bet guldīja turpat pie sevis vienkopīgā istabā un Augura paša līdzšinīgā gultā, kas tur atradās vēl agrākā stāvoklī un vietā. Turpat gulēja arī Siders.
Bez miega gulēdami, viņi sāka sarunāties par valdības drošību un viņas varbūtējo nedrošību attiecībā uz pretinieku pulkiem, kurus dzirdot pieaugam pa mežiem. Augura Antons, to dzirdēdams, izsacīja bažas, ka tik viņi neuzvarot valdības kara spēkus, bet Nurcis uz to droši atbildēja:
- Mums ir vairāk nekā divdesmit ķīlenieku no bagātniekiem. Tos apšausim vai pa vienam, vai visus kopā, kad tik mums rādīsies kādas briesmas tuvumā. Tur ir laikam kādi pieci mācītāji, daži dakteri, viens liels namdaris, trīs tirgotāji jeb spekulanti, vairāki saimnieki, advokāti, muižu pārvaldnieki - un tā tālāk. Tiem visiem, protams, ir iespējīgi savieši un draugi, kuri pratis gādāt, ka mums lai liek mieru, zinādami, ka tik tādā ceļā ķīlenieki glābjami no nāves.
- Kur tad jūs viņus turat? - Antons ievaicājās.
- Mēs salaižam viņus tik savā zvēru dārzā kā daždien zvērus un liekam apsargāt, vairāk nekā, - Nurcis atteica ar prieka pilniem smiekliem par ķīlenieku nelaimi.
- Uzturs viņiem taču vajadzīgs, - Antons, kā valodas gribēdams, piebilda.
- Zvēriem zvēru tiesa. Kas ir gājis viņus barot pa mežiem?
- Tur visi dzīvo savā vaļā, bet, kad liek zvērnīcās, tad jābaro gan, - Augurs turpināja bez nekādām domām.
- Tad tu nu metīsies viņiem par žēlotāju un aizstāvi! Vai zini, ka par šādiem vārdiem vari krist valdības acis vēl lielākās aizdomās nekā līdz šim? - Nurcis viņam uzbārās pa daļai kā ar dusmām, īsti tāpēc, ka viņam tiek uzrādīta domu nepareizība, tad spēji apgriezās uz sāniem un drīz sāka krākt, būdams agra miega varā, bet Augurs, drusku izbijies, palika klusu. Miegs nenāca viņam un Sideram arī, tālab viņi, nomodā palikdami, pa brīdi sāka pusklusām sarunāties.
Drīz viņu sarunas nogrozījās no valdību lietām uz cerenēm - līgavām un vispirms īpaši vēl uz tām pašām trim bēglenēm, kuru dēļ Auguram pašlaik nācās grūti ciest, par kurām, kā daždien par skaistulēm, dzirdējis bij slavu arī Siders, kamēr Augurs par viņām tik nosirdījās, kam Siders piebalsoja, sacīdams:
- Man tās viltnieces pazīstamas gan nav, tikai biju dzirdējis viņas daudzinām, bet, kad nu zinu, cik neuzticamas viņas bijušas un ar kādu blēdību no šejienes nozudušas, tad man arī par viņām tikai dusmas, lai cik skaistas viņas būdamas. Protams, ka tiem cilvēkiem taisnība, kuri domājot viņas esam aizbēgušas pie valdības pretiniekiem un slēpjas nu pa mežiem. Gan jau ar laiku nāks viņu gods visiem zināms, kad tagadējos dumpiniekus vispāri uzvarēs un ar varu pavisam izdeldēs. Bet viņām kā spožs pretstats stādāma otrā pusē Jetes jaunkundze, kura kā nāves sprieduma izpildītāja ir nepanākama un šaī ziņā it īpaši kļuvusi pavisam slavena, apšaudama dažām reizēm pat viena pati veselām rindām bagātniekus, kad citām šis goda darbs jau apriebies, tālab viņu aicina un ved apkārt uz visām soda tiesām kā brīnumnieci, jo ikkurš viņas šāviens nāvīgs. Par to tad valdība viņai jau tagad ir dāvinājusi ar zeltu izrakstītu cepurīti, iecēlusi viņu par partijas goda biedreni un devusi viņai vienīgai tiesību saukties par skaistgalvīti. Bet vēlāk, protams, viņa tiks atzīta, cik augsti vien iespējams. Viņai piešķirs laikam ne vien Plīņus, bet varbūt pat kādu veselu muižu, ko pati izvēlēsies. Mēs no sava soda tiesas sastāva gribam dāvināt viņai to zelta pulkstenu līdz ar gara apmēra zelta vazīšiem, kas viss... ak, jā - atrodas tavā glabāšanā. Nu labi gan, ka man ienāca vēl pie laika prātā vaicāt: saki - vai esi izņēmis no naudas skapja pirms viņa atdošanas Nurcim tikpat to pieminēto pulkstenu, kā arī manu zelta naudu, ka nepaliek iekšā, un tad vēlāk var nākties ļoti grūt' dabūt visu laukā?
Kad Antons kavējās kaut kādu atbildi dot, tad Siders skaidroja vēl tālāk:
- Šis pulkstens man ienāca no kāda notiesājamā spekulanta sievas. Ar to viņa papildīja sava vīra izpirkšanas maksu, kas nebij vēl pilnīga, un tā tad šis skaistais un vērtīgais daikts tika man par īpašumu. Mani tiesas biedri maksās ikkurš man savu daļu zelta naudā, un es savu daļu piecietīšu. Tā tad mums tiks, ar ko iepriecināt un pagodināt dižano Jetes jaunkundzi. Iedots viņai jau ir zelta gredzens ar rubīna akmeni, dabūts līdza no tās pašas spekulanta sievas. Es sāku to gan valkāt pats, bet Jetes jaunkundze bij ieraudzījusi un vēlējās sev.
Antonam joprojām klusējot, Siders runāja vēl:
- Tavā ziņā līdz ar to pulkstenu atrodas viss manas godīgas peļņīnas atlikums, ar kuru drīzumā došos uz ārzemēm studēt, pievienojot šim krājumiņam vēl to, ko dabūšu no biedriem par pulkstenu. Bet nu saki jel reiz, kur tagad šās mantas atrodas, vai vēl skapī vai citur. Man prāts metas nemierīgs!
Šis neatlaidīgais jautājums Antonam uznāca pavisam negaidīts, un viņš atbildes ziņā pilnīgi apmulsa, sajuzdamies it kā iespiests dziļi šaurā kaktā, no kura ārā netiek bez skaidra vārda. Bet kur lai to uz reizes dabū? Viņam bij pat jau aizmirsusies glabājamās naudas un pulkstena lieta, jo viņš vientiesīgi domāja, ka tur atbildība nekāda jādod nebūs un viss paliks, kā bijis, - nauda izmaksāta jaunavām algās, un pulkstens atdots žīdam lielā pīpošanas kaislībā par simts niecīgiem papirosiem, kad visas tirgotavas bij izpostītas un nekur nekā nevarēja dabūt, ja tik vienīgi mazliet no kādām žīdu nastām. Viņš tālab gribēja tikt vaļā ar nenoteiktu atbildi, garlaicīgi izsacīdams tik to:
- Skapi jau vairs nav.
- Bet kur tad? Ja esi ieracis zemē, tad pulkstens pagalam.
- Zemē arī nav.
- Un kur tad īsti ir?
- Jumtā, - nāca vilcenīga atbilde.
- Nu tad zini rītā pirms aizbraukšanas dabūt rokā un man atdot.
- Tas nebūs iespējams.
- Kādēļ nebūs?
- Tādēļ, ka tālu ir.
- Tālu? - Siders, neticīgi jautājams, izsaucās. - Kur tad tas tālums?
- Ezermuižinas rijas augšā.
- Nu, Ezermuižiņu arī var vēl izskriet, kad agri pieceļas.
- Bez atļaujas vairs nedrikst, - Augurs izvairīdamies lēnām runāja. - Ja arī atļautu, tad sūtītu vecos apsargus līdza un tie bāztu savus sarkanos degunus ar ziņkārību vai pat salmos iekšā, gribēdami zināt, ko tur izņem, un gaidītu savas lielas daļas kurš. Tad arī rijas augšas atslēgas papriekš vajadzētu meklēt no tēvmātes, jo, lopbarību glabādama, viņa slēdz visas telpas cieti. Viņai tad manis dēļ celtos atkal lielas bēdas no jauna, domājot, ka nezin kas viss ar mani tiks darīts. Lai nu paliek, kamēr nākšu atpakaļ.
- Kas zina, kā būs ar tavu atpakaļnākšanu, vai drīzumā un kad pavisam tiksi? Un tad vēl jāvaicā, cik tavos vārdos vispāri patiesības. Tā kā neticami vien viss izklausās.
- Es jau varētu, ja gribi, vai dievvārdu nominēt.
- Arī par tavu dievvārdu daudz nedodu. Kam pašam nav vairs Dieva, tam viņa vārds arī nekā nenozīmē. Dievvārda minēšanas solījums ir atlicis tev vēl no vientiesīgās bērnības, kad Dievam ticējām un viņa vārdu turējām par svētu; bet tagad viss nieki.
Augurs tam pretī vairs nekā nesacīja un palika vispāri kluss. Vai nu viņš tikai izlikās par iemiegošu tādēļ, ka nevarēja vairs tālāk un ilgāk mānīties un melot, vai arī patiesi viņam uznāca miegs, tas Sideram palika nezināms. Tik viņš pats gan vēl labi ilgi nedabūja iemigt, bēdādamies par savu laikam zudušo naudu un pulkstenu, kura Jete nedabūs.
Rītā Siders neturējās pret Auguru vairs kā draugs, bet kā augstāks ierēdnis pret arestantu, ko nomanot Auguram sāka celties bažas un bailes, ka pie soda tiesas viņam ne tikai nebūšot neviena draudzīga aizstāvja, bet tāda vietā nu stāšoties pat varbūt vēl apsūdzības pabalstītājs. Tomēr darīt taī lietā pašreiz nevarēja vairs nekā un arestanta liktens jāņem bij par labu.
Sastādījās gara braucēju rinda laikam ar sešiem aizjūgiem un veco apsargu pavadībā. Papriekšu brauca abi svešie augstākie ierēdņi, pēc tam citi bez noteiktas kārtas, tikai pēdējos ratos Tuluks ar Stērģenieku it kā visas braucēju rindas uzlūkošanas labad.
Braukšana par dienu gāja bez kavēkļiem, bet, krēslai metoties, kad nācās braukt caur lielāku mežu, piepeši atgadījās kaut kas negaidīts, pat neiedomāts. Zirgiem soļos ejot, atskanēja no visām pusēm saucieni:
- Rokas augšā! Ieročus nost! Nepaklausītāji uz pēdām tiks nošauti. Visiem tūliņ jāapstājas!
Kurp vien apsauktiem acis vērās, tur visapkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stobri. Visi braucēji sacēla rokas, un viņu ielencēji, vienmērīgi tuvodamies, vispusīgi savilka kopā šaurāk un šaurāk savu ielenkšanas aprindu, kamēr beidzot braucējus ieslēdza kā cieši savilktā gredzenā vīrs pie vīra un šautenes vienmēr uz priekšu šaušanas gatavībā pret braucējiem, vērojot jo cieši, vai kāds no tiem nemēģinās meklēt ieroču, kurš tad tiktu nošauts bez žēlastības. Ielencējiem bij visiem kara šautenes, bet apģērbi kādi kuram, tikai pazīšanas zīmes gan visiem vienādas pie svārku apkaklēm un citādā krāsā nekā pašreiz vēl valdošās valdības kareivjiem, kas bij liecība, ka šie ir viņu pretinieki. Kad ielenktie joprojām paklausīgi turēja rokas uz augšu, tad no ielencējiem daži atšķīrās viņus pārmeklēt, vai kādam nav ieroči klāt, šaujamie, duramie vai cērtamie, kas tiem vispirms atņemami. Atrada tikai abiem priekšējā pajūga sēdētājiem revolverus un Stērģeniekam tik izskata labad līdza nesamu vecu, tukšu kramenīcu. Dažiem citiem atradās vienīgi kabatu naži klāt, kurus arī gan noņēma.
Pēc šāda drošības nokārtojuma visiem gūstekņiem aiz sēja rūpīgi acis un ikvienu no viņiem kāds kareivs ņēma aiz rokas, vadīja šurp turp ap aizjūgu rindu uz vienu, otru pusi, laikam lai viņiem noslēptu to, uz kuru pusi beidzot tiek iegriezties mežā. Aizjūgus citi nobrauca gabaliņu no ceļa un palika pie tiem par apsargātājiem.
Iešana bij ilga un grūta, īpaši gūstekņiem, staigājot aizsietām acīm, - bieži viņiem saknēs aizmetās kājas, zari ķērās aiz galvām un krūmi spraudās starp kājām.
- Kas, valns, jitī tāda par elnes modi, kur muni stiepj kā kādu līlu blēdi, kad acis cīši? Vui as kādam kū nūzadzis? - Stērģenieks uzstāja savam vadītājam. Tas pasmējās un sacīja:
- Tagad jāved visādi, bet, kuri atrodas par nevainojamiem, tos atlaiž.
Remps, grūti elšādams un biežl klupdams, tuntuļoja līdza savam vadītājam, cenzdamies, cik vien iespējams, nenokavēt savu zināmo tukšmaņu tenku stāstīšanas. Būtu vēlējies gan grūst ar īkšķi arī kareivam sānos, bet ar to roku nevarēja, pie kuras kareivs viņu vadīja, un otrā pusē neviena nebij, kam grūst.
Tulukam viņa lepnās bakinas bij saspiestas ar acu aizsienamo drānu, un viņš nedabūja cēluma ziņā to izburzīt, lai gan vairāk reizēm lūkoja, bet nekad neatrada vaļā un tad arvienu tik nosirdījās, ka «goda vīrim» ar «tādim darbim» darot kaunu, taisīdami par «neredzīgim, lei».
Pēdīgi viss garais gājiens nokļuva aizvējīgā klajumiņā starp lieliem skuju kokiem, kur zem lielas, kuplas egles sēdēja, kā rādījās, kara tiesa un sagaidīja tiesājamos, bet tie no tā visa nekā nedabūja redzēt, jo acis viņiem palika aizsietas arī tur.
Vispirmos izprašņāja šķūtniekus, kuriem drīzumā pasludināja, ka tie brīvi tik vien jāgaida aizvešanas atpakaļ pie zirgiem. Tad nāca rinda veciem apsargiem, un tie netika vis tik drīz galā kā šķūtnieki. Viņus iztincināja dziļi un sīki par mācītāja necienīgo aizvešanu, kā viss tas darīts un kas to rīkojis. Bet tad izsacīja viņiem arī godu, ka nebij ļāvušies nopirkties uz netaisnu liecību pret mācītāju, un pasludināja, ka tikšot atlaisti brīvā.
Abi jaunie apsargi, Svikuls ar Ceru, dzirdēdami vecos viegli attaisnojam un apsolām viņiem brīvību, cerēja sagaidīt tādu pašu laimi arī sev, bet visai pievīlās. Tiesa sāka viņus izpratināt par dažām blēdībām un netaisnībām, kuras viņiem nebij aizbildināmas, nedz arī spējams taisnoties. Tā starp citu nāca vaicājums, kāda dalība viņiem bijusi pie Lates Murines aplaupīšanas mēģinājuma un pie dažām citām nekrietnībām, kuras visas viņi vēla gan vienīgi uz izbēgušo Ķimuru, sacīdami, ka viņš visur stājies patvaļīgi it kā par viņu priekšnieku un darījis, kā kurā vietā iegribējis, kas arī gan tika savā ziņā atzīts par patiesību. Viņi aizrādīja, ka esot Steņģus pasargājuši no izlikšanas vismaz ziemas laikā, kur tika atbildēts, ka tas darīts gan, bet arī tik tālab, lai Ķimuram neizdotos dabūt Steņģu pusi no Ezermuižiņas priekš sevis vien. Turpretī esot vismaz klusējuši, kad Ķimurs bez bēdas laupījis istablietas, lai gan pašiem bijis jāstrādā kanclejā. Tad neaizbildināmi apvainoti viņi tika visvairāk tomēr gan par prieka pilno godīgā un teicamā skolotāja gūstīšanu un apsmieklīgo viņa vešanu, kur nekas nevarēja tikt noliegts, nedz atspēkots vai aizbildināts. Tāpēc tad viņiem nāca pasludinājums, ka spriedums tiek atlikts, bet vaļā laisti netiks nekatrs. Šis nolēmums viņus šausmīgi uztrauca.
Pēc tam tiesas vaicājumi griezās uz Augura Antonu kā bijušo pagastvaldes priekšnieku un visu politisko uzdevumu rīkotāju savā pagastā. Viņu vainoja par nekrietnībām mācītāja apcietināšanā un aizsūtīšanā, tāpat skolotāja tvarstīšanā un visā viņa nāves lietā, bet visvairāk par cenšanos pierunāt visus trīs šos pašus vecos apsargus un Steņģi līdz ar sievu pie netaisnas liecības, uz ko Antons aizbildinādamies norādīja, ka tas viss bijis pavēlēts no augstākas valdības.
- Jā, bet kādu noziedzību dēļ tika abi šie vīri vajāti? - nāca jautājums no tiesas puses.
- Nezinu, - Antons, atbildēja no smagas sirds.
- Tad vainu tu viņiem nezināji, bet, protams, to zināji gan, ka viņi abi savos darbos katrs bij godīgi, uzticīgi un labsirdīgi cilvēki, pildīdami saprātīgi un apzinīgi pienākumus, būdami turklāt tavs paša skolotājs un mācītājs. To taču būsi zinājis?
- To zināju gan, - atskanēja nospiestas sajūtas atbilde.
- Bet kas tad īpaši bij vēlētājs augstākas valdības vārdā?
- Soda tiesas priekšnieks Siders, - Augurs izsacīja kā bez īsta apdoma, un līdzās stāvētājs Siders iegrūda viņam par to ar dūri sānos.
Tagad tiesas priekšnieks uz reizes griezās pie Sidera šiem vārdiem:
- Jā, jā, Siders ir tavs īstais vārds, tu, bezvainīgās asinīs slīkstošais, briesmīgais jaunekli, kas arī mums zināms, lai gan tu, kā visi citi asiņainās valdības dalībnieki, esi mēģinājis slēpties aiz pieņemta vārda, saukdamies par Rolstu, kas arī jau ir liecība, ka tu apzinājies esi sava stāvokļa ļaunumu. Bet neglābs tevis nekāda slēpšanās aiz lieka vārda. Sodība, šausmīga sodība zina un pazīst tavas pēdas. Viņa ir tevi jau panākusi, pašam vēl pavisam nedomājot un nenojaušot. Jūs abi ar Augura Antonu tiekat paturēti kā noziedzīgi gūstekņi, par kuriem nāks īpaši, bet, protams, gan nevienādi spriedumi.
Pēc šiem vārdiem abus izbailēs drebošos jauniešus aizveda kareivji dziļāk iekš meža, un priekšā veda tos divus svešos augstākos pavēlniekus, kas arī savā ziņā bij uzskatāmi bezmaz par jaunekļiem. Bet pašā tai brīdī atskanēja no tāluma, laikam ārpus meža, pēc norunas pazīstamie zīmes devēji šāvieni no priekšējo apsargu vietām; ka uzbrukums klāt. Tūliņ ugunis apdzisa un sacēlās vispārējs uztraukuma apjukums, lai arī pavēles skanēja uz kārtību un nepārsteigtu, bet apdomīgu rīcību. Aiz uguns gaismas aptrūkuma cits cita vairs nesaredzēja. Apcietinātie paguva tumsā nozust, un attaisnotie, visi drīz acis atraisījuši, steidzās atrast savus aizjūgus un doties atpakaļ nomanīdami, ka uzbrukuma briesmas nāk no otras puses.
Augurs ar Sideri bēgdami nepalika vis kopā, bet laikam nejauši meža tumšumā izšķīrās un toreiz vairs nesatikās. Augurs no maldinājuma, kad vadāts tika aizsietām acīm, atradās tādā apmulsumā, ka nesajēdza pavisam, uz kuru pusi griezties. Un, kad viens pats, uz laimes iedams, gaismai austot, tika malā ļoti sabradājies un koku zariem saplosītām drēbēm, tad atradās pavisam svešā, purvainā apvidū, kur nebij nekādu māju. Viņš gāja vien brizdubrizdams līdz saredzamam otram mežam, kur atrada gan kādu nepazīstamu lielceļu, bet nezināja, vai pa viņu iet un uz kuru pusi, tālab palika gaidot, tiekam kāds nāk vai brauc. Sagaidīja arī gan vienu otru un vaicāja ikkatram, uz kuru pusi viņa pagasts, bet dažs nezināja nekā stāstīt, cits uzlūkoja viņu ar bailēm, kamēr taču beidzot kāds paskaidroja, uz kuru pusi ejams. Bada nomocīts, pie vairākām ceļa jūtīm šaubīgi gaidīdams, pa reizei arī dažu gabalu nepareizi noiedams, tikko šur tur ne no ļauna apcietināts un līdz nāvei noguris, viņš nākamu nakti taču laimīgi nokļuva Ezermuižiņā un rijas pielievenī ielīda salmos gulēt.
Rītā zināmā Augura mātes kalpone Ede, iedama uz rijas pielieveni pēc salmiem, ko kaisīt kūti, izbijās, ieraudzīdama salmos gulētāju, un pirmā brīdī šķita to esam kādu svešnieku - bēgli vai blēdi, bet, tuvāk apskatījusies, izsaucās, rokas sasizdama:
- Vai jaunskungs? Nudien jaunskungs! Kāds sabridies un nodriskājies! Ko lai nu daru, vai tēvmātei ko saku vai nē? Ja es sacīšu, tad viņa nāks skatīties, redzēs viņu tādu postā nogājušu un raudās. Bet, ja nesacīšu un vēlāk viņa dabūs zināt, ka jaunskungs še bijis un varbūt vairs nav, tad raudās vēl vairāk, tāpēc labāk iešu un sacīšu, lai arī zinu, ka viņa no bēdām gulēs atkal dažas dienas nevesela.
Un tā viss arī patiesi notika, kā Ede no piedzīvojumiem paredzēja. Augura māte drīz atnāca, noskatījās sērīgi uz gulošo un dziļi nomigušo dēla dēlu, apraudājās un runāja pie sevis:
- Nelaimīgais nabaga puika! Redzamas skaidri jau pie tevis tekuļa un bēguļa zīmes. Lai tavi vajātāji kur un kas būdami, bet droši vien ticams, ka tavas pēdas tie visur sadzīs. Nemodināšu. Jādomā, ka tikai miegā tu esi vēl laimīgs.
Pēc tam, smagi nopūtusies, viņa gāja atpakaļ uz dzīvokli, kur nogulās gultā, sajuzdamās nevesela un nevēlēdamās Antona pavisam redzēt, jo palīdzēt viņam tikpat nekā nevarot un viņa nelaimīgais izskats ceļot tikai lielākus sirdēstus ar galvas sāpēm. Edei viņa lika Antonu paēdināt, kad pieceļoties, un vēlējās pati palikt netraucēta, jo, ja izdošoties iemigt, tad varbūt grūtumi stāšoties.
Ap pusdienas laiku Antons pamodās un, krietni nodrudzējis, ieradās istabā uz mūriņa sildīties, jo laiks bij pavēss. Viss viņa izskats liecināja par nedrošības un baiļu pilnu sirdi. Ede pagādāja viņam nomazgāties, sasukāties un notīrīt salmus un visādus gružus no drēbēm. Tad pagādāja ēst, kur nomanīt varēja lielu izsalkumu.
Pēc ēšanas viņš vaicāja Edei, vai neesot mājā papirosi vai cigāri. Ede pasmējās un sacīja:
- Jums jau sen zināms, ka še neviena pīpotāja nav bez jums pašiem.
- Nu tad aizdodat man naudu, ko nopirkt.
- Kur lai es naudu ņemu šādos tukšību un trūcību laikos un tad vēl priekš jūsu pīpošanas?
Tad viņš Edei sacīja, lai palūdzot tēvmātei, uz ko Ede atbildēja ar cietīgu noteiktību:
- Tēvmāte jau tagad jūsu dēļ ir nevesela. Viņai vajadzīgs iemigt. Un jums jau zināms, cik ļoti viņa ienīd jūsu pīpošanas palaidnību.
- Vai pīpošana kāda palaidnība? Tad jau ēšanu arī lai sauc par palaidnību. Man dažbrīd ēšana nav tādā svarā kā gan pīpošana.
- Ēšanas trūkuma dēļ jānomirst badā, bet pīpošanas trūkuma dēļ neviens nav nomiris. Kas cietumniekiem dod tos papirosus vai cigārus, bet dzīvi visi kā vilki.
- Vai tu mani līdzini ar cietumniekiem?
- Kas zina, kā var gadīties arī jums, jo par jums, jaunskungs, iet dažādas valodas. Īpaši tēvmāte jums nekā laba neparedz. Labāk tad pie laika sākat atradināties.
Viņiem tā sarunājoties, pašlaik atvērās durvs un ienāca Siders tikpat nemierīgā, iztraucētā un nekārtīgā izskatā, kādā pirmāk parādījās Antons. Gandrīz bez nekādas labdienas viņš piesteidzās pie uztraukumā drusku apmulsušā Antona, ņēma viņu pie rokas un vilka sev līdza ārā, bet Antons, kā rādījās, negribēja vis iet. Ede, redzēdama esam sevi lieku, izgāja laukā pie saviem darbiem. Istabā nu palika Antons divatā ar savu, Edei nepazīstamo, ciemiņu. Siders, nevaldāma uztraukuma pilns, uzstāja Antonam tūliņ un ar lielāko nepacietību nākt steidzīgi un kāpt rijas augšā, lai šis atdabūjot savu pienācību.
- Tu, izpauzdams manu īsto vārdu, - tā viņš sirdīgi runāja, - esi iegrūdis mani vislielākās dzīvības briesmās. Citas glābšanās man tagad nav kā tikšana robežai pāri uz rītiem; bet bez it nekā nevar nekur aizkļūt. Man bezgala jāsteidzas, jo mūsu meklētājiem šī vieta zināma vislabāk un stāvēs visvairāk aizdomās, ka še es visdrīzāk pie tevis varu būt atrodams. Nāc, nāc, nekavējies!
Kad Antons vēl tūļīgi vilcinājās, kā neizpratnē būdams, ko īsti darīt, ar kādiem vārdiem un iemesliem raisīties vaļā no atbildības, tad Siders ķēra atkal viņu aiz rokas un rāva pat ar spēku sev pakaļ laukā, un Antons gāja līdza bez nekādas pašapziņas, tikai tādā nozīmē, ka jāiet - jāiet.
Rijas augša bij krēslaina, un viņi abi taustīdamies vien virzījās uz priekšu. Siders bīdīja Auguru sev iepriekš kā saprotamo noglabājuma vietas zinātāju, bet Augurs maz kustēja un turējās kā sasalis, un rādījās, ka nemaz nejēdz, kur meklēt, kur apstāties. Kad Siders viņam uzstāja iet un ņemt noglabājumu laukā, cik drīzāk vien var, tad viņš sāka aizbildināties ar vietas neatminēšanu.
- Cik ilgi tu mani kavēsi un mānīsies? Ņem laukā un dod šurp! Man nav vairs laika! - Siders viņam uzkliedza.
- Nudien nevaru dabūt.
- Tu, blēdi, gribi mani tik vilt un krāpt. Manu godīgi sapelnīto naudiņu uz ticības paņēmi glabāšanā un esi laikam izdzīvojis.
Augurs sāka vēl kā neapzinīgi gar kvēpainā jumta iekšpusi grābstīties, bet, kā saprotams, bez nekāda panākuma. Siders kļuva ik brīdi nepacietīgāks un dusmīgāks, sajēgdams, ka viss ir tikai veltīga viltība, tālab viņš uzkliedza Auguram vēlreiz:
- Vai būs vai nebūs? Ja nē, tad tev rādīšu!
- Kur lai es ņemu, kad nevaru atrast?
- Zagli tu! Uzticībā paņēmi glabāt, bet nu negribi atdot. Vismaz dzīva es tevis neatstāšu. - To izkliedzis, Siders grāba Auguru abām rokām ap kaklu un sāka stipri žņaugt. Augurs cīnījās pretī, iekoda Sideram stipri rokā un saskrāpa nagiem viņam seju.
Tā plūkdamies, viņi nejauši bij pievirzījušies uzkāpjamam griestu caurumam klāt un nokrita pa viņu abi piedarbā, kur, par laimi, apakšā bij liels salmu blāķis, kālab necik nekatrs nesadauzījās, bet Augurs tika gan no žņaugām vaļā.
Liedot viņiem laukā no salmu blāķa, piesteidzās Ede un vēstīja ar izbailēm, ka nākot cilvēku pulks ar šautenēm pār pleciem. Vai tie tik nebūšot kareivji un vai neesot šo abu meklētāji. Bet, ieraudzījusi Sidera asiņaino seju, iekliedzās un devās projām, tik vien izsaukdamās:
- Laikam sakāvušies!
Naidnieki abi izskrēja laukā un, ieraudzījuši kareivjus nākam no rietuma puses, steidzās paguzu, paguzu uz austruma pusi, bet taču savā virzienā gan katrs.
Kareivju ierašanās Ezermuižiņā sacēla pirmā bridi pie turienes iedzīvotājiem lielas izbailes, jo visi šķita nākam briesmu valdības un briesmu tiesas varu, pret kuru nav nedz robežu, nedz aizsardzības. Bet viņu izbailes drīzumā aprima, kad dabūja zināt, ka atnācēji neesot vis tālāku briesmu nesēji, bet gan briesmu nīdētāji un viņu apturētāji, taisnības un mantas aizstāvētāji. Viņi aizrādīja arī uz savām iezīmēm svārku apkakļu galos, kas bij citādas sen dzirdētas un ar ilgām gaidītās glābšanas krāsas no patvarības briesmām.
Izbaiļu un briesmu vietā sacēlās drīz jautrība un prieks pie visiem mājas ļaudīm. Atnācējus uzskatīja tūliņ par draugiem un saviešiem; steidzās viņus pat pamielot, cik daudz paspēja tā brīža vājā rīcība. Viņi vaicāja, vai še neesot redzēti bijušais pagastvaldes priekšnieks Augura Antons un soda tiesas priekšnieks Siders. Ede paskaidroja viņiem, ka Antons bijis gan un viņam ienācis arī kāds viesis, bet vārda tam viņa nezinot, jo tas viņai bijis svešs. Abi viņi aizgājuši nezin uz karu pusi.
Pašlaik, kad kareivji taisījās iet tālāk, piesteidzās Stenģene, stipri aizelsusies, un sāka dedzīgi runāt uz kareivjiem:
- Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņ! Labi gan, labi gan, kad nu tie sen klusām gaidītie glābēji reiz klāt! Pagastnamā būdama, dabūju dzirdēt, ka Ezermuižiņā pašlaik sanākot. Steidzos tad, cik vien spēka, lai vēl aiztvertu un dabūtu kaut ko piekodināt. Tas aizbēgušais apsargs, zaglis un laupītājs Ķimurs, pūlējās visā spēkā mani izēst no Ezermuižiņas līdz ar manu, vei, žļagano Steņģi. Tas viņam arī izdotos, ja man nenāktu no nezināmas puses aplinku prātīgas pamācības, kā glābjoties izturēties. Pierakstāt jūs tā blēža vārdu un, kur viņu atrodat, ņemat cieti. Viņš gan melos un visādi mānīsies, bet neticat viņam nemaz. Es viņu raušu pie tiesas, tik iegādāšu laikus labās zīmogmarkas...
- Vai nu Jankeļa markas vairs nav labas? - atskanēja jautājums no sanākušiem mājniekiem.
- Es tev došu gan labas Jankeļa markas, - Steņģene atcirta pretī, nemaz neapstādamās stāstīšanā kareivjiem. - Pazīt Ķimuru varat viegli: kreisā vaigā viņam liela ; rēta. To viņš dabūjis kādā, laikam zādzības, kautiņā, kad ticis notverts, lai gan pats stāsta citādi.
- Ko nu, Dārt, tu uzmācies viņiem tūliņ ar savām sūdzībām? Viņiem savi ceļi, savas steidzamas gaitas, - Steņģis sacīja starpā. - Kas nu vairs par pagājušām lietām? Labi tik, kad viss garām.
- Sāc vien nu jau atkal zvanīt savas tenkas par netiesāšanos! Tevi klausīdamies, cilvēks var visu mūžu palikt netiesājis. Un kas tā tāda par dzīvi?
Kareivji nosmējās un turpināja savu ceļu tai pašā virzienā, kādā atnākuši, pavadīti priecīgiem novēlējumiem.