KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

IV

Stuģēnu mājas tuvumā pa lieldienām apkārtējie puiši bija uztaisījuši augsti ejošas šūpotnes un sarīkojuši ar tām lielu šūpošanos; bet nu uz otro un it īpaši uz trešo vasaras svētku dienu viņi taisījās rīkot visplašākā un lieliskākā apmērā šūpotņu svētkus, salūgdami uz tiem visas apkārtējās jaunavas.
Pa lieldienu laiku vecam krusttēvam viņa negantēns Katrēns bij vēl pie paša Plīņos, bet drīz pēc lieldienām jau atkal Stuģēnos priekšējās vasaras ganu gaitā uz visu vasaru. Kad vien starp lieldienām un vasaras svētkiem vecais krusttēvs aizgāja aplūkot savu draiskuli, tad ik reizes meitene steidzās viņam stāstīt, ko bij atkal no jauna dzirdējusi par šūpotņu svētku sagatavošanas jaukumiem un par pašu šūpošanos, cik tā būšot lieliski varena.
Šī meitenes sajūsmināšanās par gaidāmiem un, pēc vecā krusttēva ieskata, bīstamiem šūpotņu svētkiem darīja viņam lielas rūpes un raizes par savu nebēdīgo Katrēnu, kā viņu atturēt vismaz no savvaļīgas un patstāvīgas iešanas uz šo drausmīgo sarīkojumu, īpaši vēl, kad dabūja ar bailēm dzirdēt, ka sarīkotāji iegādāšot arī degvīnu un stipru pašdarītu alu. Iesākot viņš daudz nekā pretī nerunāja, lai dabūtu vien labāk visu dzirdēt, ko meitene zina, un tad redzēt, kas būs darāms pie viņas atturēšanas no tiem šūpotņu svētkiem, zinādams viņas viegli iekustināmo un iemusinātājiem līdza aizraujamo dabu.
Šo rūpju spiests, vecais krusttēvs vēl pēdējo reizi pašā vasaras svētku sestdienas dienvidū, pieciezdams pat ļoti vajadzīgo diendusu, aizsteidzās pie Katrēna piekodināt, lai atturas no iešanas uz savu roku piedalīties šūpotņu svētkos.
Katrēnam bij sen jau pārgājuši skolas piedzīvojumu iespaidi, kuru dēļ kādu laiku nedrīkstēja vecam krusttēvam ar draudzības uzļāvību tuvoties kā agrāk. Bet, kad nomanīja viņu nedusmojamies vis, tad pamaz atjaunojās agrākais draudzības un uzļāvības tuvums. Viņa atkal droši drīkstēja skriet vecam krusttēvam pretī, saķert viņa vaļējo roku un to vēcināt. Tā arī šoreiz Katrēns, līdzko ieraudzīja veco krusttēvu nākam, skrēja viņam pretī, sāka iet kopā ar viņu atpakaļ uz māju un darīja, kā ierasts, turklāt jau pa gabalu iesākot strauji stāstīt:
- Vecais krusttēv, vecais krusttēv! Kad tu zinātu, kad tu redzētu, cik lielas un skaistas šūpotnes! Es nupat aizskrēju paskatīties. Appuškotas zaļumiem un ies līdz koku galiem. Daži puiši jau šūpojās. Man sirds vien kutēja, kad tik tiktu tur iekšā. Trešos svētkos man vaļa, tad tur vien dzīvošu, tad gan...
Labu brīdi vecais krusttēvs aiz Katrēna nepārtrauktās stāstīšanas netika pie vārda. Un, kad beidzot sasniedza rindu, nevarēdams šūpotņu slavai sagaidīt gala, tad runāja savukārt:
- Mīļais bērns! Es šūpotņu nevaru vis tā slavēt kā tu. Jo gadās dažreiz no viņām izkrist, kad pārgalvīgi šūpojas, kā arvien notiek. Bet tava prieka es negribu vis tev pavisam atraut un liegt, tik vien nāku tev cietīgi sacīt, lai tu viena pati nekādā ziņā neej uz šūpotnēm nedz šūpoties, nedz arī skatīties. Un neklausi nevienam, ja kāds aicina. Ja jau aiziesi, tad viegli notiks, ka tevi arī ieceļ un laiž bez bēdas nezin cik augstu, kad rokas viegli var sprukt vaļā. Es atnākšu trešos svētkos pats un tevi izšūpošu bez briesmām un bailēm. Tev tik jāpagaida mani atnākam. No rīta vis es nevarēšu tikt, bet laikam pēc pusdienas gan vai uz launaga laiku. Saimnieks un saimniece brauks rītu uz tālāku ciemu ar veco zirgu, bet tas jaunais paliks mājā manā ziņā. Tas laižams pa dienām pieguļā, pa naktīm slēdzam stalli. Tāpat visu citu gādāšanu par māju viņi atstās man, tāpēc es agrāk šurp nevarēšu tikt, kā kad viņi būs atbraukuši. Bet atbraukt viņi solās tik trešā svētku dienā. Tad, ja viņi atbrauks no rīta, tad es būšu še varbūt jau pusdienas laikā. Bet, ja sagaidīšu viņus tik pēc pusdienas, tad agrāk nevarēšu atnākt kā ap launaga laiku vai pat tikai tuvu pie vakara. Bet, lai šā vai tā, aizmirst, manu meiten, tevis neaizmirsīšu.
- Vai, vai, vecais krusttēv! Tad jau būs visa šūpošanās pagalam un es neredzēšu un nedabūšu no viņas nekā, - meitene aizklāja abām plaukstām acis un sāka raudāt, bet vecais krusttēvs sacīja:
- Nebīsties, nebīsties! Viņi šūposies cauru nakti līdz rīta gaismai, to es jau zinu. Un tad vēl viss ir skaistāks pie uguns gaismas. Nakti vēl, jautrāka dzīve - tad dzied un jokojas, jo dienas laikā daudziem nav vaļas pie šūpotnēm iet. Bez tam, mīļais bērns, pie laika jāmācās tev arī paciesties, jo dzīvē nevienam viss tā neizdodas, kā grib, bet beigās labi vien atkal ir. Redzi, cik vecs esmu es, bet reti kad visā mūžā esmu varējis pildīt savu prātu un nevaru to arī tagad, pašā dziļākā vecumā. Ja vien man būtu iespējams, tad jau es nāktu gan pie tevis vai no paša rīta, bet tu jau dzirdēji, ka nevaru. Tomēr, kā jau sacīju, nešūpotas tāpēc tevis neatstāšu.
Šo pašu pavēli par Katrēnu vecais krusttēvs piekodināja arī Stuģēnu tēvam un mātei, lai meitenes vienas nelaiž pie šūpotnēm, bet trešos svētkos lai gaida viņa atnākam, kad arī tas būtu vakara tuvumā. Meitene to visu dzirdēja jau otrreiz. Nekā gan viņa vairs nesacīja, bet varēja redzēt, ka laba prāta vis nav. Palika tāda kā sabozusies un sapūtusies. Vecais krusttēvs drīz atvadījās un steidzās atpakaļ jūgt zirgu uz vakara cēlienu pie steidzamiem zemes darbiem.
Atnāca trešā svētku diena, un vecais krusttēvs ieradās Stuģēnos ne agrāk kā ap launaga laiku, bet no garās pavasara dienas atlikās vēl dažas stundas līdz vakaram. Stuģēnos viņš taujāja un meklēja, kur Katrēns, bet neatrada meitenes nekur. Saimniece vaicāta varēja atbildēt tik sekoši:
- Jau no paša rīta viņa sāka skatīties, tevis gaidīdama, lai vai acis izslīkst; bet pēc pusdienas klēts priekšā bij noraudājusies par ilgu, veltīgu gaidīšanu, tik projām negāja gan nekur. Tad es vēlāk, darbos skraidīdama, ieraudzīju piegājušu pie viņas to pašu palaidnīgo bezdarbi, viņļaužu Frici, un kaut ko runājam, uz ko Katrīna vērīgi klausījās. Bet pēc kāda brīža neredzēju no viņiem vairs ne viena, ne otra.
- Pag, kas tas Fricis tāds par putnu ir viņļaudies? - Laķis ievaicājās. - Viņa vārdu esmu dzirdējis savādi pieminam, bet vairāk nekā.
- Viņš ir kāds uzklīdis sliņķis, īstenāk sakot - nelietis laikam no pilsētām un saderējis par vasaras puisi še pie otra saimnieka tam it par lielāko postu, kā pats saka: ne ar cilvēku, ne bez cilvēka. Alga un maize jādod, bet darbi nekust no vietas.
- Nu tad, ir skaidra lieta, ka tas būs aizvilinājis Katrēnu turpat uz šūpotnēm, - Laķis izsacīja rūpju pilns un aizsteidzās uz šūpotņu pusi.
Pie šūpotnēm viņš piegāja lielas nelaimes brīdī, ieraudzījis jau pa labu gabalu guļam zemē divas sievietes un dažas citas vaimanājam ap viņām kā apmulsumā un nesapratnē, ko darīt. No pieaugušiem vīriešiem nebij gandrīz vairs neviena tuvumā. Tik daži ziņkārības pilni puikas skatījās drusku no attāluma, it kā gaidīdami, kas notiks tālāk.
Pirmā brīdī un jau no dažu soļu atstatuma Laķis domāja bez šaubām, ka viena no tām nelaimīgām būs viņa Katrēns, bet drīz šās bailes viņam pārgāja, kad, klāt piegājis, ieraudzīja guļam abas nepazīstamas jaunavas vienu, kā likās, pilnīgi pagalam, tik vēl asinīm tekot no mutes un deguna, otru vēl drusku ar dzīvības zīmēm, kura spēja vēl pa reizei iekunkstēties.
Starp izmisumā vaimanājošām sievietēm, kuras bija laikam nelaimīgo jaunavu tuvinieces, atradās kāda no viņu tālākām radniecībām, kuru Laķis labi pazina. Tā izturējās mierīgāk, un no tās viņš dabūja jel tik daudz dzirdēt, ka stipri iereibušies puiši piespieduši viņas abas kāpt reizē šūpotnēs un šūpojuši traki augstu. Viņas kliegušas, ka galvas reibstot, lai turot cieti, bet šūpotāji neklausījuši un laiduši pat vēl augstāk, līdz kamēr rokas sprukušas vaļā un abas iekliegdamās nonākušas zemē. Viena esot jau pavisam beigta, otra gan spējot ievaidēties, bet tai pārlūzušas abas kājas. Vainīgie aizbēguši paši pirmie un tiem līdza arī citi vīrieši.
- Vainīgi tie arī, ka ļāvuši piedzērušiem nebēdniekiem trakus darbus darīt un nav gājuši turēt šūpotnes cieti, kad šūpojamās ar izbailēm to prasīja, - Laķis piebilda un tad runāja tālāk:
- Kad es dabūju dzirdēt par degvīna iegādāšanu, tad man sacēlās tūliņ bailes par šādām nelaimēm, kas jau agrāk citur arī dzirdētas. Es savam nerātnam Katrēnam aizliedzu nākt šurp bez manis, bet nu nezinu, kur meitēns atrodas, jo mājā vairs neatradu. Še jau laikam redzēts netika?
- Es gan neatminos redzējusi, bet tik lielā pulkā visu nevar ievērot, ja arī redzētu, - sieviete atbildēja.
- Tas tiesa gan, - Laķis apliecināja. Tad, nespēdams še pie glābšanas vairs nekā darīt, ja par tādu varētu pavisam vēl runāt pēc notikušās smagās nelaimes, un spiests no rūpēm un raizēm par savu Katrēnu, atvadījās no šās sievietes uz aiziešanu, redzēdams arī, ka pašlaik divi jaunieceltie apsargi nāca steidzīgi klāt, kuri, protams, darīs visu, kas vēl būs darāms un iespējams.
Atgājis no šūpotnēm, Laķis vaicāja sev: «Uz kurieni lai tagad eju, kad esmu kā no laivas izmests? Uz Stuģēniem tūliņ atpakaļ iet nenozīmētu nekā, jo tur, zināms, viņas tik drīz nebūs. Bet kurp tad? Jāgriežas taču uz tādu vietu, kur sadodas vairāk ļaužu kopā un kur drīzāk var domāt, ka dabūs kaut ko dzirdēt. Bet kur tuvumā tāda vieta būs tik liela uztraukuma brīdī?» Viņam ienāca prātā, ka neilgi priekš vasaras svētkiem tikusi še tuvumā atjaunota un atvērta vispārīgu preču tirgotava pa daļai vēl ar paglabātām agrāka laika precēm, pa daļai ar jaunām. Laķis sāka domāt, ka tur vajagot atrasties šaī pārsvētku dienas pavakarā daudz ļaužu. Un, kad viņš bez tam jau ilgāk sajuta sērkociņu vajadzību, tad ņēma ceļu veicīgi turp.
Tirgotava bij patiesi ļaužu pilna, un daži sarunādamies dzīvoja pie jauka laika arī ārpusē. Visi bija uztraukuma pilni par nupat dzirdamo lielo nelaimi pie šūpotnēm, ko apsprieda no visām pusēm pulciņos, vainodami visvairāk šūpotājus. Laķis sastapa tur dažus kaimiņus, draugus un paziņas. Tikko uzpīpojis, viņš ievaicājās vienam otram par savu Katrēnu, vai neesot kur manīta. Vairāki nezināja stāstīt nekā. Dažs teica, ka nupat kā atnācis, cits - ka iekšā neesot nemaz bijis, un vēl kāds - ka neesot nekā vērojis, bet beidzot viens tomēr atsaucās, ka redzējis gan šepat tādu un tādu meiteni, kā Laķis apzīmēja Katrēnu. Viņa meklējusi kaut ko pirkt, bet nedabūjusi un aizgājusi Stuģēnu virzienā. Varējis nomanīt, ka nesen bijusi stipri noraudājusies. Šis stāstītājs deva padomu iet iekšā pie tirgotāja, kur dabūšot tuvāku ziņu, ko Laķis saprata arī gan pats no sevis un nekavēdamies iegāja. Viņš gribēja drusku nogaidīt, kad tirgotājam tiks kāds brīvāks brītiņš, kur varētu ievaicāties. Bet labi pazīstamais tirgotājs, viņu ieraudzījis, vaicāja pats bez nekāda taujājuma no Laķa puses:
- Vecais krusttēv, ko tas tavs Katrēns grib darīt ar ziepju zālēm un etiķa skābi?
Laķis visai iztrūkās un vaicāja:
- Vai dabūja?
- Nē. Man cēlās drusku aizdomas un šaubas, ko tāds ar šādām lielas apdomības vielām grib darīt, tāpēc nedevu.
- Nu paldies jums par prātīgu ieskatu. Jūs gan laikam vaicājāt arī, ko darīs?
- Vaicāju gan. Tad drusku stomījās, ka saimniecei vajagot, ko ziepes vārīt.
- Vai naudu arī rādīja?
- Jā, tur rokā kāds nieks bija gan. Es sacīju, ka ar tādu mazumiņu vien, cik par to naudiņu dabūtu, nevarētu nekādu ziepju izvārīt. Nu tad lai dodot pudelīti etiķa skābes, bet es atteicu, ka par to naudu vien neiznāk un ka nav arī. No strāvainiem vaigiem varēja redzēt, ka vēl nesen bija raudājusi.
Laķis steidzīgi nopirka dozīti sērkociņu un, no tirgotāja atvadīdamies, viņam sacīja:
- Vēlreiz jums pateicos par pareizu apdomību, jo redzams skaidri, ka ar to bērnu ir atkal kaut kam ļauni, noziedzīgi nodomi. No sevis vien viņš vismaz nezinātu griezties uz šādām grēku domām. Ak Dievs, kur lai viņu atrodu un kā lai glābju?!
Pēc šiem vārdiem Laķis ātri izsteidzās no tirgotavas un devās uz to pusi, kur dzirdējis bija esam Katrēnu aizgājušu. Nostaigājis līdz pašiem Stuģēniem, bet nekur Katrēna nemanījis, viņš sajutās bēdīgi piekusis un gribēja ārpus mājas kaut kur apsēsties atpūšanās nodomā. Viņš pārlaida acis pār ieleju lejaspus dārza un ieraudzīja lejā kādu meiteni stāvam pie linu mārka. Drīz viņš to meiteni sāka pazīt par meklējamo viņa Katrēnu. Neapsēzdamies Laķis gāja lejup, un, jo tuvāk mārkam, jo skaidrāk viņš pazina meiteni par savējo, lai arī skatīdams viņu tik no muguras puses. Nekustēdamās viņa stāvēja un skatījās mārkā, noliekusies uz ūdeni, tāpēc arī nemaz nepamanīja veco krusttēvu tuvojamies. Lai meitene nesatrūktos, viņš pie laika drusku iekrencelējās. Viņa ātri apgriezās un, ieraudzījusi veco krusttēvu, sarāvās.
- Ko tu te, Katrēn, dari? - viņš tai lēnprātīgi vaicāja.
- Nekā, skatos vien.
- Kas tev par vajadzību tik noņēmīgi un ilgi tur mārkā skatīties?
- Tik tāpat vien.
- Un kālab tu īpaši še pie mārka nāci?
- Paskatīties, cik daudz tur kurkuļu.
- Lai tas nu ir šobrīd kā būdams, bet nāc nu man līdzās, apsēdīsimies plaukstošu rudzu lauka malā un parunāsimies.
Abi klusām gāja un apsēdās viens otram līdzās. Vecais krusttēvs, taisīdams sev dūmus, iesāka sekoši runāt:
- Nu, mīļais bērns! Līdz šim mēs esam bijuši kā labi draugi. Es esmu stāstījis no sevis to, ko tev der zināt par mani, un tu esi man stāstījusi to, kas man jāzina par tevi. Tad nu arī šoreiz atbildi man, ko es taujāšu, un stāsti, ko man būs vajadzīgs zināt par tevi. Apsolu tev jau iepriekš, ka es tevis nedz sodīšu, nedz bāršu, nedz pat rāšu, ja tik varbūt -pamācīšu kā arvien. Nu tad saki vispirms - kādēļ es tevis še Stuģēnos neatradu vairs mājā?
- Es biju aizgājusi.
- Vai tev bija atļauts iet?
- Nē - nebij.
- Kā sauc tādu padarīšanu, kad dara citādi, nekā vēlēts?
- Par - par neklausīšanu?
- Vai tu pati sadomāji aiziet, vai tevi kāds skubināja?
- Viņļaužu Fricis skubināja.
- Nu, stāsti man par to Frici vispirms, kāds viņš ir un ko par viņu zini.
- Viņš ir ar melnām ūsiņām un briesmīgi gudrs. Viņa nevarot aizrunāt ne saimnieks, ne saimniece - visiem visu pretī. Rītos viņš ceļoties tik tad, kad jāiet jau pie brokastīm, un ap launaga laiku jau no darba atstājas, sacīdams, ka vairāk stundu nevarot pavēlēt strādāt. Tad saģērbjas par kungu un ar nūjiņu rokā staigā ap ganu meitām, palīdzēdams līdz vakaram lopus ganīt.
- Vai pie tevis arī ir bijis?
- Reiz pienāca gan, bet drīz aizgāja. Viņļaužu saimniece smiedamās stāstīja manai saimniecei, ka ar tik mazām ganu meitām, kāda es, neiznākot nekāda īsta uzdzīve. Jāmeklē esot lielāku. Uz vakariņu laiku tad atkal gan ir mājā. Ēst viņam jādod četras reizes dienā un pusdienas laikā vēl pusotras stundas vaļas paēšanai un atpūtai. Papirosu taisīšanai arī vēl savs laiks no tām pašām stundām.
- Un kā viņš, tas briesmīgi gudrais Fricis, tevi mudināja?
- Es klēts priekšā raudāju, ka tik ilgi netieku pie šūpotnēm un nezin vai pavisam tikšu. Tad viņš pienāca un sacīja, ka es esot liela muļķe, tev klausīdama un nebrīvībā dzīvodama. Lai iedzerot tik ziepju zāļu atšķaidījumu - un es tūliņ atradīšoties debestiņās pie eņģelīšiem, kur varēšot šūpoties ikkatru brīdi, cik augstu gribēšot. Nebūšot jāceļas ne uz ganiem, ne jāsaldē kājas aukstā rasā, tai tad tu dabūjot izraudāties par manis nelaišanu pie šūpotnēm. Tā darot šolaik visa gudrā jaunatne, kad vecie rājot vai nedodot brīvības un spiežot pie darbiem.
- Un ko tad tu sacīji?
- Es sacīju, ka man ziepju zāļu nav, bet viņš iedeva tūliņ naudu, lai bodē nopirkot. Ja tur nedodot ziepju zāļu, tad lai prasot etiķa skābi. Un, ja nedodot tās arī, tad lai tik ielecot mārkā, kas esot viena alga. Debesīs tikšot tāpat.
- Un, kad laikam nekatru zāļu nedabūji, ko tad darīji?
- Tad... tad... atnācu šurp.
- Pie kuras vietas še piegāji?
- Šepat... pie... pie mārka.
- Un ko tur gribēji darīt?
- Skatīties, kāds ir ūdens.
- Un kāds viņš bija?
- Pilns melno, ļipaino kurkuļu. Sametās no tiem bail.
- Un, ja kurkuļu nebūtu, ko tad tu darītu?
- Tad... tad... laikam lēktu.
- Nu tad jāpateicas kurkuļiem par tevis izglābšanu no nāves un atsargāšanu no briesmīgās apgrēcības - no pašslepkavības.
Šī saruna pabeidzās, abiem viņas dalībniekiem sērīgi klusējot. Izdzisušo pīpīti vecais krusttēvs izpurināja un noglabāja kabatā, un Katrēns sāka kodīt nagus. Un pa labu brīdi vecais krusttēvs atkal uzsāka:
- Tad nu bezmaz varēja notikt, ka nepacietības dēļ pēc šūpotnēm tu padarītu sev galu, sagānīdama savu miesu un dvēseli uz mūžību. Vai tu vari pavisam aptvert, cik liela un briesmīga grēka nozīme ir pašslepkavībai, kuru tu gribēji darīt tik vieglā prātā?
- Nē, nav.
- Jā, jā. Tad skolotājs savos baušļu izskaidrojumos nebūs vēl nokļuvis bijis līdz piektam bauslim. Nu tad klausies salīdzinājumu. Svarus tu esi redzējusi jel tirgotavā. Ko tur liek katrā svaru kausā?
- Vienā svaru bumbas, otrā preces.
- Cik daudz preču liek otrā?
- Tik daudz, cik vajadzīgs, lai bumbu kauss uzceļas augšā.
- Nu labi. Kad bumbu kauss uzceļas, tad sveramo preču svars ir pilns jeb preču svars līdzīgs bumbu svaram. Ja nu mēs varētu ielikt pašslepkavību taī svaru kausā, kurā liekamas bumbas, un otrā sāktu likt nekrietna cilvēka netikumus un noziedzības, kā melus, zādzības, laupīšanas, lamāšanos, visādas rupjības, dažādas viltības un netaisnības, dusmu negantības, slinkumu, plītniecību, šādas tādas kārības, ķildas un ienaidu - vārdu sakot visus ļaunumus, izņemot varbūt tik citu cilvēku slepkavošanu, tad pašslepkavības svaru kauss neceltos vēl nebūt uz augšu. Tik smags ir viņas nesamais grēks. Pašslepkavībā parādās vienkop visu nekrietna cilvēka dvēseles draņķību un neķītrību sakopojums. Tas ir tas šausmu pilnais noziegums, kas viņa darītājam nav vairs nožēlojams uz atgriešanos, bet paliek kā briesmīga lāsta slogs, guļot mūžīgi uz viņa apgānītās dvēseles, kurai tādai pašai nejauki netīrai jāstājas mūžīgas taisnības priekšā. Ar nožēlojumu līdza just var drīzāk dažām vecāku paaudžu pašslepkavībām, bet par tām, kas nāk no bezrūpīgām un pat vecāku apgādātām paaudzēm, kas jaunatnes gados, - par tām nav atrodams un sakāms neviens aizbildinājuma vārdiņš, nedz līdzjūtība, lai arī Fricis sauc tādus vai par visgudrajo jaunatni. Un tu, nelaimīgais bērns, gribēji palikt par pašslepkavu untumīgas ieskaišanās dēļ, kad jāpaciešas, pagaidot tavas iekārotās šūpotņu laimes! Bet vai tu arī zini, kāda šodien ir bijusi no tevis tik visai slavējamā šūpotņu Laime?
- Nē, - meitene īsi atbildēja, būdama domu pilna.
- Nu tad paklausies! Kritušas ir no augstu laistām šūpotnēm divas meitas reizē, un varbūt abas būs pagalam. Viena bija beigta jau uz vietas, kad es tur piegāju, ar izbailēm tevis meklēdams, otra gan vēl rādījās drusku dzīva, bet pārlauztas abas kājas. Vai tāpat nevarētu notikt arī ar tevi, ja tu tiktu laista turp viena? Pēc notikušās nelaimes visi pārgalvīgie šūpotāji metušies aizbēgt un neviens nav gribējis vairs bēdāt par nelaimīgām.
Un nu, mīļais nabaga bērns! Ne tik daudz ticēdama Friča aplamām mācībām par debesu laimes iemantošanu caur pašslepkavību, kā gan cenzdamās sariebt man, esi gribējusi darīties galu. Tad nu saprotams, ka tev ir bijis pret mani ienaids, pret mani, kas esmu tevi pacēlis kā daždien bez palīdzības pamestu dzīvībiņu, kurai tik jāizdziest aiz bada un aukstuma, - pret mani, kas, pats būdams nabags tukšinieks, esmu tevi iedevis uz izauklēšanu godīgai sievietei par sviedriem grūti sapelnītu maksu, - pret mani, kas esmu bijis vienīgais gādātājs par tevi, glābdams no samaitāšanas posta, sargādams no aplamībām, vērodams, ka palieci vismaz dzīva un vesela, - kā tagad pat šaī nelaimes dienā! Kāda savlabuma dēļ man jāskraida šurp un atpakaļ ar nevaļu un nogurumu būt pastāvīgi nomodā par tevi un tavu dzīvību? Un cik ilgi to arī vairs varēšu? Kaut kura stunda var būt mana pēdējā. Bet kas tad notiks ar tevi, ko ikkurš kārdinājuma un musinājuma vējiņš var iepūst kā putekli ūdenī vai dubļu pančkā? Mans nelaimēs varai piespējamais nabaga bērns! Lai cik daudz par tevi esmu rūpējies un cietis, bet mazāk mīļa tu man neesi bijusi par nepieciešami dārgo un nesaprotamā ceļā atrauto vecāko māsu Maju, kuras dēļ audzināšanas ziņā man nav vajadzējis ne reizes nopūsties, tik gan par viņas pazušanu būt visdziļākās bēdās. Viņa centās manas rūpes un raizes vieglināt un nav nekad klausījusi tādu bezdievnieku Friču kūdinājumiem kā tu, kuras dēļ ar lielāko rūpību esmu stāvējis nomodā un kura nu meklējusi par manu gādību sev atriebšanās prieku sevis nogalināšanā. Bet, lai arī kā būdams bijis, kad tik turp...
Te piepeši meitene uzlēca kājās, krita runātājam ap kaklu un izsaucās, asarām strauji birstot:
- Mīļais, dārgais, vecais krusttēv! Es sajēdzu, ka esmu bijusi palaidne, īpaši šoreiz arī vieglprātīga muļķe. Neatstāj manis, jo tad kārdinātāji novedīs mani postā un nelaimē.
Piecēlās vecais krusttēvs, dziļi kustināts, arī kājās, pievilka meitenes galvu tuvāk pie sevis un runāja sērīgi sirsnīgā balsī:
- Mans samānāmais nabaga bērns! Nedomāju jau gan tevis atstāt pasaules ļaunumu varā, kamēr vien manas acis platas, bet nezinu, cik ilgi man to atļaus visaugstākā aizgādība, kas valda pār dzīvību un nāvi. Kā jau esmu sacījis, pēc manu gadu daudzuma varu tikt aicināts uz mūžību kaut kuru brīdi, tālab nedomā nezin cik ilgi vairs drošināties ar manu aizgādību, bet sāc jau mesties pati prātīgāka un izšķirt vairāk, kas labs, kas ļauns, kas bīstams, kas pieņemams, lai dzīvē pastāvīgi vari būt stipra pret maldinājumiem un grēku neceļiem. Nu jau vari smelties diezgan mācības no saviem bērna gadu piedzīvojumiem, visvairāk no trim vislielākiem maldību klausījumiem, neskaitot daudzu mazāko. No šiem man vēl ir bijis spējams tevi glābt un pasargāt, bet ilgi vai vienmēr tā vis nebūs. Jāsāk pašai mesties gudrākai un apdomīgākai, jo, ja padosies joprojām vieglprātīgiem dzīves soļiem, tad vari ik brīdi klupt jaunumā pat uz necelšanos. Bet nu, manu muļķīti! Vakars klāt, jāiet abiem mājās. Tevis gaida tavi, manis - mani rīkotāji. Abiem rītā jāceļas agri pie saviem darbu pienākumiem. Bet papriekš dodi šurp manā ziņā to naudu, ko tas Fricis iedeva tev priekš pašslepkavības zāļu pirkšanas.
Naudu tūliņ meitene izvīstīja no papīriņa un iedeva vecam krusttēvam.
Abi savādie draugi tad gāja līdzās nopietnā klusumā augšup uz Stuģēniem, Katrēns nevēcināja vis vecā krusttēva vaļējās rokas kā citām reizēm, bet turēja to cieti abām savām rociņām, kuras bija pavisam maziņas samērā ar stipri attīstītām viņa - kā darba vīra - rokām. Rādījās, ka meitene valda šo mīļo roku, saprazdama viņas augsto nozīmi priekš sevis un it kā bīdamās, ka tā viņai netiek atrauta. Vecais krusttēvs sajuta pat vieglus drebulīšus viņas mīkstajās rociņās. Vēl kaut ko saimniecei savrup, laikam, par Katrēnu, piekodinājis, vecais krusttēvs atvadījās un steidzās aiziet, Katrēnam domīgi noskatoties viņam pakaļ.
Tūliņ otrā dienā pa atdusas laiciņu Laķis ieradās apsardzībā izstāstīt visu, ko zināja par Frici un viņa negantību bērna musināšanā uz pašslepkavību, un atdot tur arī naudu, kas meitenei no viņa iedota, ko pirkt nāves zāles.
Nākamā rītā, Fricim vēl maigi braukot auklas, saimniece, durvis pavērusi, viņam uzsauca celties, ka apsargi viņa vaicājot. Un, iekam saimniece vēl paguva to apsargiem izstāstīt, kur meklējamais atrodas, tikmēr Fricis bij jau uz otru pusi mājai pa logu laukā, paķerdams tik darba svārkus un cepuri. Apsargi dabūja viņu redzēt tik viņpus ielejas ieskrienam mežā.
Sameklējot visu, kas, steigā aizbēgot, no viņa vēl turpat atlicies, apsargi atrada labāko svārku iekšpuses kabatā apliecību rakstus, ka viņš bijis tiesnesis kādā lielākā soda tiesā. Bij arī dažas vēstules ar tādas pašas nozīmes saturu un viena vārdu pa vārdam šāda:

«Mīļais Frici!
Tev nosūtu pasi, kas ir viena no tām, kuras atņemtas tiem no manis nopūstiem savmantiešiem, un rādās vistuvāk piemērojama Tavam izskatam, bet vecums bija gan drusku jāpārtaisa. Tik paturi prātā, kas no šā laika Tavs vārds. Labi gan, ka esi atradis sev vietu Stuģēnos, kur pie otra saimnieka iet ganos tas pats nenogalināmais mazākais Lūru meitens. Tur nu Tev izdevīgā brīdi nāksies pagādāt tik drusku ziepju zāļu vai etiķa skābi, lai viņu dabūjam reiz pie malas. Vecākā māsa nezin kur aizrauta un jau varbūt ņēmusi galu. Tad man neatliksies vairs nekādu kavēkļu pie Plīņu mājas dabūšanas, jo tagadējā valdība, kura gan laikam ilgi nepastāvēs, gribot atkal drīz atjaunot zemes dalīšanas turpinājumu. Ja tad Plīņu māju piešķirs man, tad to pārdosim un ar dabūto naudu varēsim zaļi dzīvot, kamēr atnāk atkal mūsu laiki ar soda tiesām, kur turpināsim agrākos darbus, izdeldēdami visus savmantiešus, jo tik tad piederēs mums viss, kas ir tagad vēl viņiem.
Tava skaistgalvīte Plīņu Jete»