KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

VI

Nošauto deviņu izrakšanas dienas rītā bija ikkatram kopmantiešu noslepkavotam tuvāki vai tālāki savieši vai savietes ar aizjūgiem un melniem šķirstiem ratos pie bedres klāt - visi nopietnu sēru pilni. Viņiem līdza saradās vēl aiz ziņkārības lielāks pulks lieku skatītāju. Klāt bij no apsardzības arī divi kārtībnieki kā rīkotāji vajadzīgās vietās. Papriekšu apsprieda viskopīgi, kā labāk darāms. Visi atzina par vērā turamu to, ka bedrē iekšā kāpt un strādāt, stāvot taisni virs miroņiem, nevar, lai viņi netiek samīdīti. Tālab, kad, apkārt bedrei stāvēdami, nolīdzināja zemju blāķi, tad pārlika no vienas malas uz otru kādus dēļus, ko daži atbraucēji, darbu pareizi apdomādami, bija atveduši no mājām līdza. Nu atracēji, stāvēdami uz šiem dēļiem, sāka pamazām un ļoti vērīgi rakt dziļāk, tomēr nedurdami lāpstu stāvu zemē iekšā, bet vadīdami viņas tikai tā kā šķipelēdami. Tā kādu brīdi apdomīgi strādājot, parādījās vaļā viena roka, it kā pacelta uz augšu. Vēl drusku dziļāk šķipelējot, redzams tika arī svārku piedurknes gals. Kad tur ar vieglu astru slotiņu noslaucīja zemes un roka parādījās pavisam skaidri redzama, tad Augura māte, malā stāvēdama un uz nūjiņas atspiedusies, izsaucās, asarām birstot:
- Es pazīstu, tā ir mana Antoniņa roka. Viņš ir ticis aprakts, vēl dzīvs būdams, un ir cēlis rokas uz augšu.
Meklējot drusku dziļāk, parādījās patiesi Augura Antons pirmais, kuru izcēla. Viņu iznesa ārā no bedres krusttēvs Laķis līdz ar citiem palīgiem un noguldīja zāles zaļumā. Drēbes viņam bij apķepējušas asinīm ar smiltīm, sejs, acis, mute un visa galva vienās smiltīs. Augura māte nespēja viņā ilgi skatīties un atgāja drusku nost atsēsties uz zemē noliktā šķirsta - un tik raudāt. Krusttēvs Laķis griezās atpakaļ pie bedres palīdzēt citiem atracējiem. Ede ar Steņģeni stājās pie izceltā miroņa apkopšanas, nesdamas līdza paņemtā spainī ūdeni no upītes, ar ko mazgāt viņam seju un visu galvu, rokas un drēbes, beigās visu dvieļiem noslaucīt un atstāt kādu laiciņu tāpat klajā vietā lielākas apsusināšanas labad. Viņas, tā strādādamas, atrada mironim vienā vaigā lielu ievainojumu un labo roku pārlauztu, bet nesacīja par to nekā Augura mātei, lai viņas lielie sirdēsti caur to vēl nepavairotos.
Atracēji bija atraduši jau vienu krietna lieluma akmeni uz Augura Antona un to izlikuši uz malas, bet, dziļāk strādājot, atrada vēl citus arī un tos, tāpat brīnodamies, lika malā. Pie turpmākiem izņemtiem miroņiem atradās pie ikkatra visādi locekļu sakropļojumi un citādi smagi ievainojumi. Locekļu salauzījumus gan varēja attiecināt esam cēlušos no virsū mestiem akmeņiem, bet citi lielie ievainojumi, īpaši sejos, nerādījās nākuši no tiem. Tad piestājās pie bedres kāda pusmūža sieviete un sāka stāstīt, rādīdama uz tuvējo mežu:
-Tuvu pie bedres viņi nelaida gan neviena liecinieka, bet mēs dažas stāvējām tur mežā aiz resniem kokiem, kur varējām visu dzirdēt, ja arī ne visu redzēt. Kad nošautie cits pēc cita sakrita bedrē, tad no turienes dzirdama bija briesmīgu sāpju kunkstēšana, jo saprotams, ka vismaz visi vēl nebija pagalam, bet tik grūti ievainoti, kur tad citi krita vien virsū, dzīvos apakšējos nospiezdami un nosmacēdami. Bet kunkstieni jau būs nākuši no virsējiem arī, un daži mirēji, ar nāvi cīnīdamies, laikam arī kunkstējuši. Tad šāvēji lēca bedrē iekšā nošautiem vai aizšautiem pa virsu, ar zābakiem mīdīdami visus cieši kopā. Bet, kad arī tad laikam pilnīgi nelīdzēja, tad, labi izmīdījušies, sāka mest bedrē iekšā šos akmeņus. Protams, ka seju ievainojumi nošautiem ir cēlušies no mīdītāju zābakiem, lai arī locekļu lūzumus var domāt cēlušos vairāk no akmeņu mešanas. Tomēr neiespējams nav, ka tie var būt lūzuši arī no smagu lēcēju zābakiem. Bez tam likās, ka viņi tur, pa virsu dīžādamies, strādāja ar šauteņu durkļiem. Kad vēl turpinājās drusku tāda kā drūma kunkstēšana - kā no kāda dziļuma, tad šāvēji ķēra lāpstas un meta ātri zemes bedrē iekšā nošautiem virsū, beigās nomīdīdami visu blāķi. Pēc tam tad nekāda rūkoņa no bedres vairs nenāca.
Miroņu izcēlēji uz beigām nespēja strādāt vairs, stāvēdami virspusē līdz ar zemi, tālab tiem bij prātīgi jāierīkojas, ielaižoties dziļāk bedrē un tomēr nemīdoties virs nogalinātiem. Kad ar lielām uzmanības grūtībām bij dabūti laukā visi, tad izrādījās, ka neviens no viņiem nav palicis guļot ar tiem ievainojumiem vien, kas nākuši no šāvēju lodēm, bet ikkuram miesas bija sadragātas jo vairāk tādā veidā, kā nupat dzirdēts ticis no stāstītājas sievietes.
Pie ikkatra izceltā miroņa stājās ar asarām viņu tuvinieces, tos tīrīdamas un apkopdamas pēc tā parauga, kā tika apkopts Augura Antons. Vīrieši sagrūda izraktās zemes atpakaļ bedrē un samīdīdami to nolīdzināja. Pēc tam viņi, piekusuši būdami, lūkoja izsēsties šur un tur, vēlēdamies atspirdzināties uzpīpošanā. Laķis piesēdās arī uz šķirsta tur, kur sēdēja sēru pilnā Augura māte, un iesāka taisīt dūmus. Apsargi bija pavēlējuši nošautos agrāk šķirstos nelikt, iekam neesot pārmeklētas viņu kabatas, ko darīšot tad, kad visi būšot jau pakopti un patīrīti, tālab tiem, kas bij saņēmuši savējus pirmā galā un darbus pabeiguši, iznāca vaļas brīdis, gaidot padarām citus tāpat.
Pēc klusa brītiņa Augura māte, acu nemaz nepaceldama, griezās pie Laķa ar jautājumu:
- Jēkab, tu nu esi gadu gadiem gājis pa malu malām un redzējis dažādas tautas, visādus ļaudis. Saki - vai kaut kur ir redzami citur arī tik briesmīgi cilvēki, kādi bijuši šie aizgājušie kopmantieši?
Laķis, izlaizdams kuplos dūmus, drusku apdomājās un tad atbildēja:
- Īstenos kara stāvokļos gan pretinieki ne tik neviens otra nežēlo, bet cenšas vieni otrus izdeldēt, kā vien iespēj, bet mierīgiem cilvēkiem godīgu valstu karotāji neaiztiek. Kristīgas tautas izturas godīgi arī pret gūstekņiem, tik par turkiem un viņu ticības tautām gan tiek dzirdēts daudz briesmu. darbu arī pret tiem. Bet nu šie kopmantieši, kurus labāk varētu saukt gan par citmantiešiem, grib dzīvot tik no tā, ko savmantieši sapelnījuši un sataupījuši. Bet to viņi gaiši zina, ka ar labu neviens viņiem nekā no sevis nedos, tālab tie uzskata visu savmantiešu izslepkavošanu par īsāko šā nolūka sasniegšanas ceļu. Bet vēlāk, kad viss būs sagrābts sev, tad, zināms, varēs slepkavoties atkal savā starpā. Viņi prot izveicīgi laist ļaudīm acīs arī gan kaut kādus reibinošus vēlēšanu māņu dūmus, muldēdami par brīvību, bet dibinādami visbriesmīgāko verdzību. Un, ja vēlēšanu lietās kāds gribēs savu balsi dot kādam pēc sava prāta, nevis tam, uz ko aizrāda, tad lai stājas vien šauteņu stobru galiem pretī. Tāda viņu brīvība, tādas viņu dodamās tiesības, tāda viņu rīcība. Šās kopmantiešu jeb citmantiešu mācības nav vis gan izperinājušās še pie mums, bet pārnestas šurp no citurienes - tikai še viņas atradušas auglīgu zemi. Un, kur vien šo mācību klausītāji tiek tik pie varas, tur dara visur to pašu, ko še. Un, jo lielāka un plašāka viņu vara, jo lielāki un plašāki arī viņu briesmu darbi.
- Bet no kura laika šitas ļaunais gars ir ievilcies un tik briesmīgu spēku ņēmis mūsu citkārt godīgā tautiņā? - Augura māte taujāja vēl.
- No tā paša nesenajā laika, kad sāka droši skandināt bezdievības mācības, ka nav nekas svēts, nav nekāda grēka, kad tik spēks un vara, tad dari, ko tik gribi, atbildība nekam nekāda. Kad vari tik būt drošs par laicīgu sodu, tad par mūžīgo nekāda bēda. Nav nedz pienākuma, nedz tikuma, nedz goda, nedz kauna, nedz apziņas, nedz pateicības - viss kā plēsīgam meža zvēram. Un, kad netiek vien liegts šādas mācības sludināt, tad protams, ka sekmes viņām būs lielas arī bez mudināšanas un skubināšanas. Uz ļaunuma pusi, ja to grib veicināt, jādod tik brīvība, bet uz labu vajadzīgs vadīt ar lielām grūtībām un nereti ar maziem panākumiem. Tāds ir cilvēka dabīgais prāts.
Pašlaik nāca uzsaukums no apsargiem, ka iesāksies nošautiem kabatu pārmeklēšana, ejot pēc tās kārtas, kā viņi izcelti no bedres. Tādā ziņā tad iesākums bija ņemams pie Augura Antona, tālab viņa tuvumā ieilgušai sarunai nācās apklust.
Augura kabatās neatrada nekā ievērojama, tālab pierakstīja tik viņa vārdu un atļāva guldīt šķirstā. Ar turpmākiem diviem citiem notika tāpat. Bet tad pie tā vecākā cilvēka, kas bija starp jauniem, atrada viņa vestes iekšpuses kabatā krietnu žūksni papīra naudas un turpat vidū zīmīti, rakstītu ar stipri drebulīgu roku: «Mēs tiekam dzīti, badā būdami un briesmīgi mocīti.» Apsargi sacīja, ka atrasto naudu un šo zīmīti piederīgie varēšot saņemt apsardzībā. Tālāk pie nākošā nebija atrodams atkal nekas. Bet tad pie Sidera atrada starp dažiem citiem viņa papīriem, kas attiecās uz soda tiesas darbību, arī šādu vēstuli:

«Manu mīļo Sider!
Gaidu ik dienas, kad sūtīsi man to apsolīto zelta pulksteniņu ar gariem zelta vazīšiem un arī to gredzenu ar mirdzošu, sarkanu akmentiņu virsū. Tam akmentiņam vajagot būt sarkanam dimantam - rubīnam, jo tas līdz ar pulksteniņu piederēja kādai zināmai bagātniecei, kura neīsta dārguma nevalkā. Rubīnus es ļoti mīlu. Arī kāda krietna sauja zelta naudas darītu man lielu prieku. Neturi to mantu vairs pie Augura, ka viņš vēl to neizklīdina, padalīdams savām rakstvedēm. Muļķīgos ļaudis es mānu tāpat, kā to pastāvīgi dara valdības laikraksts, stāstīdams, ka kerenkas esot visdrošākā nauda. To neņēmējus es nozākāju par neprašām un stāstu tiem tāpat, ka zelts paliks drīz tik priekš nevērtīgiem spīduļiem. Man še darba diezgan vai ikkatru nakti. Kuram tik mērķēju un spiežu, tas krīt kā pupa.
Ar sveicieniem un mutīti
Tava Plīņu Jete.»

Šo vēstuli noklausījusies, Augura māte izsaucās ar vēl pavairotām skumjām par dēla dēlu:
- Ak Kungs un Dievs! Tad aptraipījis ir savas rokas un savu dvēseli arī vēl ar tām smagu lāstu mantām, kas izspiests vai nolaupītas nelaimīgiem notiesājamiem. Un kas zina, vai ir vēl pavisam atdevis vai nē?
Edei, dzirdot šos dziļu sirdēstu vārdus, ienāca gan prātā, ko viņa nesen redzējusi notiekam Ezermuižiņas piedarbā starp Antonu un laikam Sideri. Viņa saprata gan, ka tur starp viņiem abiem būs bijušas naida attiecības par šām pašām mantām, bet viņa to prātīgi noklusēja, pasargādama jau bez tam diezgan smagi bēdu izmocīto vecās saimnieces sirdi.
Pie Svikuļa apsargi bija atraduši vēl viņa paša sacerētu mīlestības atklājuma dzejolu ar virsrakstu: «Debešķīgai būtnei Alvīnai». Lai gan visu šā dzejola dzirdētāju sirdis bija vismaz dziļas nopietnības pilnas, ja arī ikkura nejustu lielu bēdu, tad, šaī dzejolā klausoties, reti kas varēja atturēties jel no pasmīnēšanas; ja vislielais no skaļiem smiekliem.
Kad viss bij sakārtots, visi izraktie saguldīti šķirstos un šķirsti sacelti ratos, tad apsargi pasludināja, ka visi šie mironi tiekot atļauti piederīgo rīcībai uz drīzu apglabāšanu. Jau iepriekš bija norunāts visus šos mocekļus apglabāt vienkopējā vietējā kapsētā, lai gan daži nonāvētie bij no citām draudzēm. Nolēma līdz kapu izrakšanai noguldīt visus kapsētas kambarī. Tā kā izrakšana notika piektdienā, tad tiem apglabājamiem jāguļ bija tur tik par sestdienu, kas nodomāta kapu izrakšanai.
Brīvu ratu bija maz, kur sēdēt aizvedamo piederīgiem, bet visi spēka cilvēki taisījās labprāt iet kājām, tik Augura mātei no lielām bēdām arī miesas spēki bija pamākti, un viņai nāktos grūt' nostaigāt visu ceļu kājām. Tad Edei ar krusttēva Laķa palīdzību izdevās sarunāt priekš viņas kādos brīvos ratos vietu, kur sēdēja arī kāda vecāka māte, un tad visa neparasti garā miroņu ratu rinda sakustējās uz aizbraukšanu liela kājnieku pulka pavadībā, kas gāja gan pa ratu spraugām, gan pēc visas braucēju rindas.
Garās vasaras dienas vakars bija gandrīz klāt, kad visa šī rinda nokļuva pie kapsētas un saguldīja visus šķirstus citu pie cita kambarī. Starp pavadītājiem bija arī kāds vīrs, kas pazīstams kā iecienīts miroņu izvadītājs no mājām kristīgā garā. Viskopīgi uzaicināts, viņš izsacīja kādu visiem nodziedamu bēru dziesmu un pabeidza ar lūgšanas vārdiem. To pašu vīru nonāvēto piederīgie viskopīgi uzaicināja arī par apstāvētāju apglabājamiem, jo mācītājs, nebūdams vēl pienācīgi atspirdzis, neuzņemšoties apstāvēšanas darba un cits neviens zināms neesot. Viņš neliedzās uzņemties, tik gan ne bez mācītāja ziņas, ko piederīgie apsolījās izdarīt.