KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

VII

Bija brīnum jauka, klusa un silta svētdiena bez neviena mākonīša pie skaidrām debesīm. Ticis bija zināms plašā apkārtnē, ka kopmantiešu noslepkavotos un izraktos deviņus mocekļus glabāšot to svētdien priekš pusdienas, tālab jau diezgan laiku no rīta pieplūda kapsēta gandrīz ļaužu pilna. Tik liela dalības ņemšana bija izskaidrojama vispirms kā līdzjūtības zīme nelaimīgiem nogalināto piederīgiem un kā pretešķības rādījums pret slepkavību. Otrkārt, cilvēku sirdis ilgoties ilgojās pēc kaut jelkādām garīgas nozīmes sapulcēm, kādu taī laikā pavisam trūka, jo baznīca stāvēja cieti un citur nedrīkstēja nekā rādīt no kaut jebkādas garīgas sajūtības. Draudzes līdzjūtību skumdinātām sirdīm apliecināja īpaši tas puķu daudzums sieviešu rokās, nests līdza, ko puškot kapus politiskā niknuma mocekļiem. Tā kā pašlaik ābeles stāvēja ziedu kuplumā, tad nesti bija pat veseli zari, pilni ābeļu ziediem.
Piederīgie apspriedās ar apstāvētāju, kā labāk ierīkot un izdarīt apstāvēšanas darbus. Tika vienprātīgi atzīts, ka kapsētas kambaris, kur pašreiz tik daudz šķirstu iekšā, nevarēšot uzņemt necik ļaužu no lielā dalībnieku pulka un taču visi gribēšot ko dzirdēt, tālab nolēma iznest visus šķirstus kapsētā un noguldīt tādā vietā, kur vēl nav kapu. Tur tad noturēt viskopīgos apglabāšanas dievvārdus, pēc tam apstāvētājs pie kapiem lai iesvētī ikkatru seviški. Tā tas arī notika. Visus šķirstus nesa rindā citpakaļ cita uz norunāto vietu, dziedot:

«Mēs šeitan esam viesi,
Ne māju vietiņā.»

Apstāvētājs, lai gan samērā nedaudz skolots runātājs, prata taču savā viskopējā apstāvēšanas runā rādīt šā lielā bēdu notikuma negantību viņa īstenībā, pie vārdiem seviški gan ar apvainojumiem nekā neminēdams, bet apgaismodams tik šā iekšējā, savstarpējā briesmīgā ienaida ļaunumus, kur ar asiņainu niknumu pārmērīgi esot dzīties sagrābt visu mantu, visus īpašumus, visu varu tik vienai ļaužu šķirai, tik vienai strāvai, rīkojoties ar lielāko nežēlību pret citām šķirām, nesaudzējot neviena, kas tik nav itin tāds pats kā viņi. Un tādā ziņā, atmetot visu, kas kristīgam prātam dārgs un svēts, esot šausmīgi nogalināti arī šie deviņi cilvēki un līdz ar viņiem daudz citi, kas nestāvējuši šiem nemaz pretī, bet gājuši vēl pavisam mierīgi no ceļa. Tālab jālūdzot, lai Dievs turpmāk novērš tādas briesmu valdības ar viņu necilvēcīgiem niknumiem.
Pēc tam iesākās apstāvēšanas gājiens no kapa uz kapu ar miroņu iesvētīšanu, aizlūgumiem un dziesmām. Apstāvētājs gāja uz zināmo vietu allaž no jauna pakaļ ikkatram apglabājamam vienmēr ar ļoti lielu līdzgājēju pulku un tā vadīja ikvienu uz viņa kapu. Līdzgājēji drūzmējās ap visiem kapiem bez izšķīrības, vai pavadāmi radi un draugi vai pavisam sveši. No viņu rokām bira puķes vaļējos kapos uz šķirstiem, un beidzot saradās daudz pušķu virsū uz kapiem. Bet, tīri kā par brīnumu, no viena kapa atrāvās un palika atstatu stāvot citi visi, kas nepiederēja pie nesējiem, kuri bij paši arī apracēji, pieskaitot klāt tik divas sievietes, vienu vecāku, otru jaunu. Nebija gandrīz, kas apstāvētājam palīdz nodziedāt jel pāra pantiņu no kādas piemērojamas kapa dziesmas. Rādījās, ka vecākā no abām pavadītājām sāka dziļi un sāpīgi sajust līdzgājēju atraušanos no šā kapa laikam kā kādu nepārprotamu parādību. Raudājusi viņa bija jau gan daudz, taču vēl turēdamās un visu paciezdama. Bet nu rādījās, ka šī ļaužu atraušanās, kuras nozīmi viņa gaiši bija sapratusi, salauza pagalam viņai bēdu novājinātos spēkus. Viņa aizlika kabatas drānu sejam priekšā, piespieda to tur abām rokām un raudāja dzirdamā balsī, kas skanēja apstāvētājam kā traucēklis, uzsākot aizlūgumu. Viņa sāka gāzuļoties, un, lai arī jaunā sieviete turēja viņu aiz rokas, tomēr viņa pašā aizlūguma vidū sabruka piepeši pie zemes ģībonī. Piesteidzās kādi vīrieši no tiem pašiem nesējiem, un tie ar jaunās sievietes piepalīdzību gan viņu drīz atmodināja, uzcēla un pusnešus izveda no kapsētas pie ratiem, kur apguldīja. Liedot šim pulciņam caur ļaužu drūzmu, kāda sieviete, pēc apģērba un izrunas citurieniete, sacīja citai sievietei pusbalsī pie auss:
- Lūk, briesmu tiesas prezidenta Sidera māte ar viņa māsu.
Viņas, kā izgājušas, tā palika. Kapsētā vairs neienāca: Šis kaps palika gandrīz pavisam bez appuškojuma. Augura Antona un Svikuļa kapiem bija gan virsū kādi pušķi, bet samērā ar citiem krietni mazāk. Un tie paši, kas bija, nāca laikam bezmaz tik no piederīgo rokām. Turpretī skolotāja un Linuma kapi atradās bagāti appuškoti, līdzīgi citiem šās dienas apglabāto kapiem.
Visu apglabāšanas laiku Augura māte arī bija pavadījusi kapsētā, Edei pastāvīgi paliekot pie viņas, bet, pabeidzoties apglabāšanas gaitai, viņa vēlējās tikt projām gan jau aiz vispārēja paguruma, gan arī aiz tā cēloņa, ka laikam nomanījusi ļaužu vienaldzīgo un pavēso izturēšanos pret viņas dēla dēla kapu. Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta, viņa atstāja kapsētu, neslēpdama vēl joprojām savu skumju par Antona likteni un viņa šausmīgo nāvi, uz ko Laķis nopūzdamies viņai piezīmēja:
- Tev vismaz zināma paliek tava audzēkņa kapa vieta, bet man par manu aizbildnības meitu varbūt nebūs palikusi pāri pat ne šī laime.
- Jā, bez savām bēdām neesi gan arī tu, bet tev paliek jel tas augstais apmierinājums, ka tās meitenes spodri baltā goda neaptumšo neviens neslavas puteklītis, kuras sajūtības man vis nav par manu nabaga puiku, - Augura māte sērīgi viņam atbildēja.
Laķis uz to nesacīja vairs nekā, tik pagriezās sāņus un ātri paslaucīja ar delnu sev vaigus. Tad kopā ar Edi palīdzēja Augura mātei iekāpt ratos, atraisīja zirgu, iedeva grožu un pātagu Edes rokās, kura arī bija jau iesēdusies, tad atvadījās no abām un noskatījās pakaļ, kā viņas aizbrauc.
Pašlaik pieskrēja Katrēns, saķēra vecā krusttēva roku un sacīja:
- Vecais krusttēv, es vēl apstaigāšu jaunos kapus un izskatīšos puķēs. Tagad pie kapiem jau mazāk ļaužu, labāk var redzēt. Kur tu tad būsi?
- Es, meiten, iešu atsēsties pie manas mātes kapa. Tu jau zini gan. Kad apstaigā, tad ej uz turieni.
- Nuka.
Bija klāt pašas pusdienas stundas un laiks saucams jau pat par karstu. Ļaužu pulks kapsētā vēl daudz nemazinājās, bet tik izklīda, visvairāk ap savējo kapiem, kamēr dažu pašlaik apglabāto piederīgie nešķīrās vēl no viņu kapiem, lai arī to apstāvēšana un aprakšana bija pilnīgi pabeigta.
Tad pašlaik parādījās kaut kas savāds, neierasts un neiedomāts. Pa pasta lielceļu it kā no pilsētas puses tuvojās steidzīgi kapsētai klāt teciņiem vien sieviešu pulciņš četratā, roku rokās turoties un arī pat ar jautriem, skaļiem smiekliem. Kam gadījās ievērot viņu tuvošanos, tie skatījās un gaidīja, kas viņas tādas būs. Un, kad ātrās nācējas bija jau gandrīz klāt pie kapsētas vārtiem, tad atskanēja dažas balsis:
- Vai, vai! Tās jau ir tās pazudušās un rokā nedabūtās visas četras meitas!
Pirms vēl dažs labs dabūja atjēgties, vai tas ir vien tiesa, kad jau daža no viņām atradās savu bezgala pārsteigto piederīgo apkampienos.
Katrēnam, kad tik dabūja viņas ieraudzīt, kājas vien noņirbēja, dodoties pie vecā krusttēva ar izsaucienu jau pa gabalu:
- Vecais krusttēv, vecais krusttēv! Tas gudri gan: Maja klāt, citas visas arī.
Un, iekam vecais krusttēvs, kā no sapņa traucēts, paguva atmosties, kad jau Maja bija viņam abām rokām ap kaklu ar prieka pilnu izsaucienu:
- Mīļais, mīļais, vecais krusttēv! Es dzīva, es dzīva! Mēs visas dzīvas.
- Mīļais bērns! Vai es tik varu savām acīm droši ticēt?
- Vari, vari - droši, droši!
Tad vecais krusttēvs sacīja skumīgā un drusku tādā kā žēluma balsī:
- Tad redzi nu, bērns, cik sakrities un vājš esmu palicis aiz bēdāšanās par tevi un aiz nezināšanas, kur tu palikusi. Neesmu dabūjis ne mazākās vēsts par tevi.
- Mīļais, dārgais, vecais krusttēv, - Maja atsaucās ar lielāko bērnišķīgo sirsnību. - Nevaino manis par ziņas nedošanu, kas mums nevienai nav bijis iespējams, nedz drīkstams, ja arī vēl spētu, jo tad ne tikvien mēs visas būtu pagalam, bet varbūt arī dažs cits mums visām bezgala mīļš un dārgs cilvēks. Pat tagad mēs neviena nedrīkstam vairāk nekā stāstīt kā tik to vien, ko jau arī ikkurš redz, ka esam pārnākušas dzīvas; bet par to, kur bijušas un kā dzīvojušas, par to neviena vārda. Varbūt vēlāk to varēsim gan. Mēs visas esam nozvērinātas paceltām rokām uz vispilnīgāko klusēšanu līdz nezināmam laikam. Vairāk es un neviena cita no mums četrām nedz drīkst sacīt, nedz arī sacīs. Tu, mīļais, vecais krusttēv, zini daudz labāk par mani, kas zvērasts ir un ko viņš nozīmē, tālab man par to vairāk nekas nav jāsaka.
Kad vecais krusttēvs joprojām domīgi klusēja, tad Maja pagriezās pie Katrēna un pievilka to ar vienu roku jo cieši pie sevis, lai gan meitene jau pati bij piespiedusies viņai tuvu klāt.
- Un nu, māsiņ, - viņa mīlīgi sacīja tad Katrēnam, - augumā esi pastiepusies gan krietni vien, it kā dzīdamās man līdza. Bet vai saprašana un godīgais prāts arī aug tāpat, ko? Es zinu gan, kas vecam krusttēvam bijis jāizcieš, tevi meklējot un glābjot no pazušanas, un kādas raizes viņam bijušas tavas neprātības dēļ skolā. Bet vai tik atkal nav noticis no tā laika kas jauns uz kādas nekrietnības pusi? - To sacīdama, Maja pacēla kā jautādama acis uz veco krusttēvu, un meitene pietvīka it kā saulē augusi brūklene.
- Mēs jau savstarpēji vis neapsūdzamies, - vecais krusttēvs uzceldamies labsirdīgi atbildēja, iešņaucis tik tabaku, neturēdams par pieklājību kapsētā taisīt dūmus. -Līdz šim jau gan, paldies Dievam, esam paglābti. Bet nu, bērni, iesim citu laimīgu cilvēku vidū, lai papriecājamies par viņu priekiem arī un viņi tāpat par mūsējiem.
Ejot vecam krusttēvam kādus soļus iepriekš, Katrēns staigāja cieši līdzās Majai, vēcināja tagad viņas roku un čukstēja viņai ausī, paceldamās uz pirkstu galiem, cik augstu vien spējams:
- Man gan tu izstāstīsi, kur esat bijušas.
- Vai tev prāts? - Maja norājoši atčukstēja. - Ja jau būtu pavisam stāstāms, tad saprotams, ka man pienāktos stāstīt vispirms vecam krusttēvam nekā kaut kam citam un tev ja tik pašai pēdējai. Vai tu esi aizmirsusi, ko vecais krusttēvs jau agrāk tev ir skaidrojis par ziņkārības nekrietnību, bet tu vēl esi tāda pati. Vai neatmini vis?
- Nu atminu gan, bet bija piemirsies. - To atbildēdama, meitene ļoti stipri savēcināja Majas roku.
Kamēr Maja bija pie vecā krusttēva un Katrēna, tikmēr citām visām atnācējām arī bija ikkatrai jāpiedzīvo pirmie savādie negaidītās satikšanās prieka brīži un dažs apmulsums.
Īda, kā jau bija domājusi, atrada māti pie viņas dēla un Īdas brāļa kapa. Bet māte negribēja Īdas pavisam pazīt un ilgi šaubījās par viņas esamību.
- Mīļā mammiņ, vai tad es esmu tai īsā laikā tev tik sveša palikusi, ka manis vairs nepazīsti? - Īda kā apbēdināta vaicāja.
- Es, bērns, skaidri vairs nesaredzu. Acis man izraudātas par manu pazudušo meitu un vienīgo bērnu.
- Nu, mīļā mammiņ, es jau tā pati esmu. Tici man un nebēdājies vairs.
- Pag, pag, lūkošu sataustīt.
Tad māte apņēma vienu roku Īdai ap viduci un ar otru taustīja viņai seju un matus, runādama:
- Tāda pati gan rādās, bet droši zināt nevar, vai tik es netieku vilta no kādas citas?
- Mammiņ, mīļā mammiņ, vai tad no valodas arī tu manis nepazīsti? -Īda vaicāja jo sirsnīgi.
- Dzirdēt jau gan vēl dzirdu, kad kāds gaiši runā, bet pazīt kādu no runas, kas ilgāk nav dzirdēts, nevaru vis lielīties. Tā gan liekas, ka Īdiņas valoda būtu bijusi, bet pastāvēt arī nevaru.
Pašlaik piekliboja pie viņām, prieka pilns, arī Īdas tētiņš, un Īda krita viņam ap kaklu, raudādama:
- Mīļo tētiņ! Mammiņa manis vairs nepazīst un netic, ka es esmu jūsu meita.
- Ann, Ann, kur tev prāts? - tētiņš izsaucās. - Tik daudz pēc Īdas esi raudājusi un, kad nu viņa ir klāt, tad vairs negribi pazīt. Apdomājies jel!
- Visas cerības, gaidīšanas un paļāvības, mierinājumi un priecinājumi nepiepildījās pavisam...
- Bet nu jau piepildās, - tētiņš sauca vidū.
- Jā, bet tie ir mani tik daudz vīluši, ka nespēju ticēt vairs nekam un domāju, ka tieku no kādas citas mānīta, jo skaidri saredzēt nevaru. Bet, kad nu tu, vecais, kam vēl gaišas acis, tik patiesīgi un droši liecini, tad neticēt vairs nevaru.
Un tad viņa griezās pie Īdas vēl šiem vārdiem:
- Tad tu esi gan mana bezgalīgi apraudātā meitiņa Īdiņa. Nu vēl dabūju tevi spiest pie savas sirds.
Viņas abas sakampās un stāvēja ilgu laiku bez vārda skaņas, tik savstarpēji apslacīdamās asaru straumēm un nedomādamas nekā par to, kas darāms tālāk. Tik vairākkārt tētiņa kustināmas un aicināmas uz iešanu, viņas drusku pašķīrās un slaucīja acis. Viņiem būtu taisnāks ceļš gan iet tūliņ pa tuvējo kapsētas malu laukā un projām uz Ruķīšiem, bet Īda vēlējās ejam caur kapsētas vidu, kur pēc norunas vēl esot jāsatiekas un jāatvadās no draudzenēm. Turp ejot, māte vilka Īdu soli pa solim tik cieti pie sevis, ka abām grūt' bija soļus spert. Bet par to nekas, kad tik tuvu un vēl tuvāk kopā!
Vilmas māte ar Alvīnas māti, būdamas arī jaunības draudzenes un tagad bēdu biedrenes, bija aizgājušas uz kādu attālāku vietu otrā kapsētas malā un apsēdušās koku ēnā uz kāda veca kapa sirsnīgi izrunāties un savstarpēji izsūdzēt viena otrai savas vienkopīgās bēdas par pazudušām meitām. Viņas nebija nekā manījušas no tā, kas pašlaik piedzīvots, jo no tās klusās nomaļas vietas, kur viņas sēdēja, nevarēja saredzēt nedz kapsētas vārtu, nedz viņas viduča.
Vilma ar Alvīnu nesastapa nekur neviena cita no saviem tuvējiem kā tik Alvīnas brāli Janku. Tam, tikko māsu un Vilmu ieraudzījušam, bija gandrīz pirmais vārds:
- Kur Īda? Vai Īdas nav?
- Vai nu mēs priekš tevis Īdas meklētājas? Meklē vien pats, - Alvīna pusjocīgi atbildēja. - Labāk stāsti, vai mamma arī ir kapsētā, un, ja ir, tad saki, kurā vietā viņa.
- Vei, tur pašā vaļņa malā abas ar Vilmas māti sēd. Bet nezin kur Īda?
Abas jaunavas griezās turp, sēdētājām lēnām tuvodamās un tīši it kā gribēdamas iet viņām netālu garām, ne vārda nerunādamas, lai redzētu, vai pazīs vai nē. Tā kā taī apgabalā bij staigātāju maz, tad šās abas gājējas tika no sēdētājām tūliņ ievērotas.
- Skaties, skaties, kas tās par gājējām! -Vilmas māte uzsauca Alvīnas mātei. -Nāk prātā vecā modzēkļu un ķēmu ticība, ka tie kapsētās rādoties arī pa dienvidu laiku. Tā no abām, kas iet šaī pusē, ir skaidri manas Vilmas izskatā, arī drēbes tādas pašas, kādas bija viņai. Ja še notiek kāds parādījums, tad man jātic, ka mana meita jau kaut kur pagalam, jo pēc nāves vien modzēkļi rādoties.
- Un otra gājēja tikpat līdzīga manai Alvīnai. Patiesi savāda pāra. Man arī ticība sašaubās, vai tik ir vien pasaule pavisam bez modzēkļiem?
Abas gājējas to sadzirdēja. Viņas drusku sačukstējās un tad sāka skriet pie sēdētājām, kuras uzcēlās it kā drusku nobijušās.
Abas meitas pa roku galam apkampa savu māti katra. Vilma savējo vēl drusku papurināja, smiedamās:
- Nu, mammiņ, esi modzēkļa nagos!
- Vai, vai! Meiten, meiten, nepurini manis! Man sāp mugura no lielas nastu nešanas.
- Nu, turpmāk viņu vairs nenesīsi vis, - Vilma atteica ar smiekliem.
Alvīna kā prazdama pajautrināja arī savu māti, un tad abas mātes bija brīnumu pilnas par šo pēkšņo piedzīvojumu un nezināja pat, ko lai vispirms iesāk vaicāt un ko atstāt vēlākam laikam. Taču, vissteidzīgāko krustām šķērsām vaicādamas, nedabūja vairāk nekā zināt kā vien tik to, ka visas četras spirgtas, veselas pārnākušas pa lielo lielceļu, kas ved uz pilsētu un atpakaļ. Bet, no kurienes sākušas nākt un kur bijušas, par to ne vārda gala, un viss stāstījums ar to pašu pabeidzās.
Kad šās abas laimīgās mātes ar savām kā nejauši atrastām meitām nonāca kapsētas vidū, tad tur atrada kopā vai visus, kas vien vēl nebija aizgājuši jau agrāk uz mājām. Negaidītā jaunavu ierašanās bija sacēluse tādu vērību, ka aiz viņām daudzi aizmirsa pat šās dienas bēdas un sēras, jo par viņu pazušanu, meklēšanu, nedabūšanu un noslēpšanos bija tik daudz prātots, spriests un gudrots; ka visā apkārtnē nevarēja būt domājams pat neviens, kas nebūtu kaut kur izsacījis arī savas domas par šiem un citiem jautājumiem attiecībā uz viņām. Un nu viņas kā pa gaisu atlidojušas, un protams, ka nu tiks visi šie daudzie neizzinātie noslēpumi celti gaismā un vēl daudz vairāk nekā tie vien. Tā nu tikpat prieks par jaunavu atrašanos un vēlēšanās viņas redzēt, kā arī ziņkārība, ko viņas stāstīs, nelaida gandrīz neviena uz māju no tiem, kas bij vēl palikuši līdz viņu ierašanās laikam.
Kad šās četras tur pienāca, tad Janka ar Īdu pašreiz veltīgi tielējās dabūt zināt, kur bijušas, kā dzīvojušas. Tad Īda, ieraudzījusi Alvīnu tuvumā, smiedamās noraidīja Janku pie viņas, sacīdama:
- Lūk, tur ir tava māsa. Prasi vien viņai!
- Viņa man nestāsta nekā, - Janka atbildēja, un pulkā noskanēja smiekli.
Daži bija nopūlējušies arī jau ap Maju dabūt no viņas ko zināt un pat ap krusttēvu Laķi, domādami, ka tam jau viss zināms, bet nekā. Tālab tagad visas ziņkārības cerības griezās uz Vilmu un Alvīnu, bet tāpat ar pilnīgu vilšanos, jo viņas, vairākkārtīgi uzaicinātas stāstīt, atbildēja īsi tik to, ko jau vaicātāji paši arī zinot: viņas atnākušas pa to un to ceļu, vairāk itin nekā, lai domājot par viņām, ko kurš gribot. Bet, kad, kā protams, apmierinājums ar to panākts netika, jo dažas balsis atsaucās, ka par jaunavu godīgumu šaubu neesot, tik vien vēloties zināt, kur bijušas, tāpēc ka viņu pazušana sacēlusi tik lielus uztraukumus un prātojumus, tad Alvīnas māte sacīja:
- Nu, meitas, ja jau, kā tiek ticēts, esot glābušās godīgā ziņā, kālab tad jums jāliedzas stāstīt, ar ko tikai tiek saceltas šaubas par jūsu godu.
Vairākas balsis apliecināja, ka tas pareizi, bet Vilma atbildēja ar cietāko noteiktību:
- Lai domā par mums, ko grib, lai apšauba mūsu godu, kā kuram patīk, bet vairāk mēs neviena nestāstīsim agrāk kā vien tad, kad varēsim stāstīt, un tad stāstīsim labprāt - nepiespiestas. Bet, kad to varēsim, tas mums nav zināms tāpat kā jums. Un jūs, lielais pulks to stāstīšanas gribētāju, kas stāvat savietības ziņā no mums daudz tālāk nekā mūsu vecāki un gādnieki, lai jums tad ir zināms, ka tie arī priekšlaikā nedabūs nekā vairāk zināt kā visi citi, un ar to šobrīd viss pabeigts. Tik mums jāvēlas, lai mēs vairs netiktu kārdinātas ar stāstīšanas prasībām, jo pilnīga klusēšana ir mūsu svēts pienākums.
Uz to kāda attālāka vīrieša balss atskanēja šādi:
- Kas nu tur daudz ko taujāt un meklēt? Pa lielo lielceļu no pilsētas ir nākušas, un protams, ka pilsētā bijušas, vairāk nekā. Vai nu tur slepenu alu trūkst?
Pēc tam bija dzirdama arī kādas sievietes balss:
- Ko nu, ko nu, cilvēki! Skaidrība jau nu tur nevar būt bijusi. Vai nu tad vajadzētu slēpt. Man jau nu nav ne ziņkārības, ne gaidīšanas, zini vai nezini, tik ar gadījumu paklausītos, bet kam tad vēl šitāda slēpšanās ir vajadzīga, ja sirds skaidra? To jau var saprast ikkurš pats.
Daži paskatījās uz to pusi, no kuras šī balss skanēja, un ieraudzīja tur kustamies pazīstamo rūtaino sedzeni, kālab tie tik pasmīnēja.
Jaunavas uz to vairs nekā nesacīja, un tad iestājās vispārīgs klusums. Tik Janka, līzdams laukā iz ļaužu biezuma, kā sarunu pabeigdams, noteica:
- Eče vei, ne paldies no visa! Ko nu no tādām domāsi dabūt zināt, kas visas nodievojušās nestāstīt?
Lielais ļaužu pulks sāka pamaz izšķirties, kad veltīgi bija izpūlējies dzirdēt kārotās ziņas, tik visas atnācējas ar tuviem savējiem palika vēl pulciņā kopā, priecīgi sarunājoties. Pie viņām sanāca vairākas biedrenes no dievgalda mācības laika un citas draudzenes, kā arī daži jaunekļi apsveicināties un izsacīt savu prieku par viņu pārnākšanu. Tas bija īstens godīgas jaunatnes prieka brīdis.
Kad pēc jautrām, mīļām sarunām atnāca beidzot labi tālu iedzīvotā pēcpusdienā šķiršanās laiks, tad Maja uzaicināja draudzenes izšķirties no tās vietas, no kuras bija šķīrušās priekšējā vasarā pēc kapu svētkiem, ar ko visas citas bija ļoti mierā. Iedamas laukā no kapsētas, viņas visas nostaigāja gar skolotāja un Linuma kapiem, uzmezdamas uz tiem jel vēl pa puķu ziediņam, kas kurai tad bija pie rokas.
Visas draudzenes, izgājušas ārpus kapsētas, apstājās taisni taī pašā laukumiņā, no kura bija šķīrušās pērn, un Maja atkal sacīja citām:
- Mēs, mīļās māsas, stāvam atkal uz šķiršanos tai pašā vietā, no kuras šķīrāmies pērn pēc kapu svētkiem. Tad mana sirds paredzēja nākam pār mani briesmas, un šķiroties mans lūgums bija pēc jūsu palīdzības manis glābšanā. Un jūs, kuras pašas to apzināties, esat darījušas daudz vairāk, nekā es būtu varējusi pavisam iedomāt un ko es neaizmirsīšu nekad. Par to tad saņemat še manu sirsnīgāko pateicību.
Tad sākās atkal apkampšanās, mutēšanās un drāniņu vīcināšana labu laiku no visiem ceļiem.