KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

XI

Kā jau Steņģene sludināja, tā arī notika - zemdaļvaldi atcēla, un zemes izdalīšanu uzdeva pastāvošai pagastvaldei, palielinot tik viņas darba spēkus samērā ar klātpienākušo darbu. Pirmā galā pie zemdaļvaldes bija steigušies meklēties paši karstākie, paši nepacietīgākie zemes gribētāji, kamēr apdomīgākie stāvēja kā nolūkodamies, kā nogaidīdami, kā novērodami pirmos plūdus pārskrienam, kas nu pašreiz ar šo maiņu bija noticis.
Tagad viens no pirmiem nāca Laķis atjaunot savu aizbildnības meitu tiesību un prasību vismaz pēc daļas no Plīņu mājas, kā to bija iesācis jau pirms kopmantiešu nemieriem. Saglabātos agrākos rakstos visu atrada un atzīmēja. Viņš izsacīja, ka paliekot Plīņu mājas mantošanas lietā uz tiem pašiem amatiem, uz kādiem nostājies pirms kopmantiešu vara sākuma, atzīdams Graustiņu par līdzmantnieku, bet par Jeti nesacīdams nekā, jo viņa esot tagad nezināma un kas zin vai caur savu pēdējā laika dzīvi nebūšot zaudējusi savu pilsonīgo tiesību.
Nekavējās vairs arī Steņģene atjaunot agrāko pieteikumos uz savu Ezermuižiņas pusi, īpaši atkal atsaukdamās uz dēlu, kurš esot karā, kālab viņai pienākoties pirmā kaķiegorija. Tuvāk vaicāta par dēla stāvokli, viņa atbildēja tikai atkal ar jautājumu: «Vai tad es viņu zinu? Kur tad viņš citur var būt kā karā? Ja jau viņu vaļā laistu, kādēļ tad viņš nenāktu?» Kad šai lietā no viņas nekāda skaidrība nebija dabūjama, tad valde šo jautājumu lika pie malas un izteica prasītājai tik tādu atbildi, kas viņai ienāca jo nepatīkama, ka uz Ezermuižiņas daļas paturēšanu nevarot cerēt, jo no augstākas vietas esot likts prast, ka šī vieta nevarot tikt nevienam apsolīta. Par to tad Steņģene iztrūkās un aizrāvās tik ļoti, ka solījās tiesāties vai līdz pašai sinātai.
Nāca arī Augura māte no jauna pieteikt savu prasību par Ezermuižiņas otru pusi, bet viņai bija jādzird tas pats, kas pirms tam viņas pušelniecei. Bet viņa šo bēdu ziņu uzklausīja mierīgā prātā un noskumusi klusām aizgāja, varbūt vēl kaut ko labu cerēdama.
Arī vecā lielmāte nepalika vis nenākusi, bet ieradās pagastvaldē ar krusttēva Laķa dāvinātām pastaliņām kājās un nūjiņu rokā. Viņa lūdza sev Bungžu muižas viduci, kas apsolīts netika, bet varbūt gan kāds gabals nomaļā vietā. Tātad nekā labāka no sava īpašuma, bet varbūt ja tik kaut kas no sliktākā un tad arī, protams, bez ēkām. Bet neatliek taču viņai vairāk nekas cits kā klusēt un sērīgi virzīties atpakaļ.
Bet nu tie zemes gribētāji, kuriem viņas līdz šim pavisam nebija bijis, lūkoja iztaujāt no mērniekiem sadalāmo gabalu robežas (no kapčām jeb kupicām vien paši nekā nesaprazdami), lai zinātu, kādi labumi kuram gabalam, un tad, protams, dzīties, ka dabūtu ikkurš sev labāko, domādami, ka zemi dabūs visi, kam tik viņas nav. Bet ar laiku nogrima skumjās, kad noprata, ka nevis bezmantība un vispārīga dzīves tukšība, nevis arī vecums un ilgu gadu kalpojumi zemkopības darbos dos ikkatram vienlīdzīgi zemi, turpretī ka priekšroka nāks augstākiem nopelniem pēc kārtas un viņu lieluma, kā arī tiem; kas savas vietas ilgi valdījuši, un viņu pēcniekiem, kamēr vienlīdzības cerības paliks kā mūžam nesasniedzamas un nenotveramas maldu uguntiņas tuksnesī, jo visa radība nepazīst nekāda vienlīdzības jēdziena, lai sola ko solīdami. Un, jo lielāku vienādību kāda valdība solīs, jo lielāku nevienādību sagaidīs. Tā nu visi nenozīmīga stāvokļa tukšinieki sāka atzīt visas vienlīdzības mācības par viltību un blēdību un tos, kas šādām mācībām patiesīgi tic, par īsteniem muļķiem.
Kukuļniecības darbi bija apstājušies vai nu pavisam, vai sarāvušies vismaz līdz nenozīmībai, jo no tiem atbaidīja vispirms tas, kas nesen piedzīvots, ielaižoties ar bijušās zemdaļvaldes locekļiem Maizuru un Pelndienu, bet visvairāk ar valdes priekšnieku Dūksni. Bez tam neviens neuzdrošinājās šādā prātā pagastvaldei, kā īstai valdības iestādei, tuvoties. Un zināms bija arī tas, ka pagastvaldes locekļi nepieņem savās mājās neviena lūdzēja, bet tik īstenās, viskopīgās sēžu reizēs. Zemes gribētāji gan drūzmējās joprojām, pieteikdamies vienmēr no jauna klāt, bet reti kam nāca pasludinājums, ka tiek uzskatīts par pirmās, vismaz otrās šķiras dabūjēju.
Viens no daudziem vairākkārt atraidītiem, bet neatlaidīgiem zemes lūdzējiem bija Stērģenieks. Viņš nāca vienmēr no jauna un žēlojās par netaisnību, ka viņam nekā nepiešķirot. Tādā ziņā viņš ieradās atkal kādā sēdē, gauzdamies par to pašu lietu:
- Koda tur taisneiba, kod jounaji zaldāti dabij zemi, bat man, vacam, nadūd na kripatas? Vui as naasma kavīs uz nabāda, lai lūst vui pleist? Par kū man nagribāt dūt Stenģu pusi nū Azarmuižeiņas, kas togad būšīt breiva?
- Nekauņa! Vai atkal jau tev tas pats Ezermuižiņas gremoklis kaklā, ko zelēt? - Steņģene sauca pa pusviru palikušas durvs šķirbu no priekšistabas.
Stērģenieks atcirtās atpakaļ un izsaucās:
- Tī bei lamošanās! As sūdzēšu.
Pagastvalde, gribēdama dabūt jel reiz Stērģenieku sev no kakla un paredzēdama, ka tam izcelsies ar Steņģeni lielāka ķilda, uzaicināja viņu apspriedes labad iziet līdz aicinājumam nākt atpakaļ. Kā paredzēts, tā arī notika. Priekšistabā starp Stērģenieku un Steņģeni bija dzirdama asa strīde un tad stipra bāršanās, kura sniedzās līdz pazīstamai Steņģenes raudāšanai, kur viņa pilnās dusmās piemeta Stērģeniekam pat vēl to, ka tas gribējis izlaupīt viņas kūti kā zvērs, bet neiespējis un taī vietā tad vienmēr dzenoties atņemt šai dzīves vietiņu, uz ko Stērģenieks atbildēja tik to: - Vai as gāju bez pavēla?
Pagastvalde nolēma uzaicināt Stērģenieku, lai viņš gādā kādu skaidrību par savu pagātni, bez kuras viņa lūguma lietā pēc zemes nekas neesot izspriežams uz pases pamata vien. Ieaicināts atpakaļ un šo priekšlikumu dzirdējis, Stērģenieks sāka pie sevis spriest un prātot atceres labad:
- Paga, paga, kara klauseibas biļete jou mun iraidas gon, bat naatsatopos tik, kur viņa tagodiņ atsarodas, vai Kebelēs vai Kunčos? - - Bat laikam gon Virgu Jonīņa gubenie aiz spāres.
- Nu labi, atrodi vien un nāc kādā turpmākā sēdē ar biļeti šurp, tad redzēsim, vai būs kas darāms vai nē, - darbvedis noteica.
- Nākšu gon, kad tik dabeišu biļeti rūkā. Nu tod ar Dīvu, kungi!
- Ar Dievu, ar Dievu!
Atnāca gan turpmākā sēdē Stērģenieks kā verdots ar krietni paburzītu biļetes grāmatiņu rokā, ko tūliņ iesniedza valdei.
Darbvedis sāka lapu pa lapai lasīt, nevis vienaldzīgi, bet tā kā ar izbrīnošanos. Tad viņš ieminēja klusām priekšniekam, lai liek Stērģeniekam iziet. Viņš taisījās iet un žēlojās, ka neesot ne pinkas tabaka, ko iepīpēt. Darbvedis to viņam iedeva, un saņēmējs pateikdamies izgāja. Tad darbvedis sāka runāt:
- Redzams, ka Stērģenieks pavisam nezin, kas viņš savā laikā tiesību ziņā ir bijis un kas varējis būt, bet nu pagājis viņam viss garām neizmantots. Biļete skaidri rāda, ka viņam dotas pilnas virsnieka tiesības tikpat algā un pensijā, kā apģērbā un visā dzīves stāvoklī par sevišķi ievērojamu nopelnu. Gadījums šāds. No vienas lielas japāņu kara laika kaujas atkāpjoties, kādas rotas atlikums ticis ienaidnieku ielenkts. Virsnieku nebijis vairs neviena. Tad stājies vienīgais vēl dzīvs būdamais apakšvirsnieks Ivans Stērģenieks par komandieri un izvedis ar lielu sparu pulciņu no gūsta. Par to tad viņš pagodināts ar virsnieka stāvokli un tiesībām. Tas apliecināts biļetē ar galvenā štāba parakstiem un zīmogu.
Valde īsu brīdi apspriedās un tad aicināja Stērģenieku no jauna iekšā. Viņš, pīpīti krāsns priekšā izdauzījis, iegāja, pavadīts vēl no Steņģenes bargu vārdu krusas, un, kā sev par brīnumu, ievēroja citādu laipnību pret sevi, kādas neatminējās vai nekad piedzīvojis. Darbvedis pacēla viņam krēslu, uz kura Stērģenieks taču vēl nesēdās, iekam nebija pāra reižu uz to no valdes priekšnieka uzaicināts, nesaucot viņa vairs par «tu» kā līdz šim visur, bet par «jūs», lai gan par kungu vis nē.
Tad valdes priekšnieks uzsāka viņu bildināt:
- Nu, Stērģeniek, ar jūsu biļetes saturu mēs esam iepazinušies un redzam, ka jūs dienestā esot bijuši apakšvirsnieks. Vai tad kādu reizi tikāt arī komandējuši?
- Mun jau bei gon divas baltos strīpiņas uz uzplečīm (tolaik as nabeju vus jou tods plencs kā tagadiņ). Bat tik zama stāvūkļa veiri nadabij vus tikt pī komandas. Tod reiz gon mun izadavās, ka vajadzēja drusku komandēt, kā sakāms, uz dzeiveibu vui nāvi. Mems bej lila atsakāpšanās, un muisu rotai jāīt beigās ar nasamām mantām. Gondreiz puse vin vairs bej nū vusas muisu rotas pāri, un. virsnīka vairs navīna, bat as vins vinīgais ar divām baltām strīpiņām. Pašlaik beja radzams, ka jākreit japāņu nagūs. As apsadūmoju, sak, lūkūt sistīs couri. Uzklīdzu vusīm, lai mat nastas nūst un izakleist, ka varam atsašaudeidamīs dreizāk tikt laukā nū īlankuma, kas arī izadevās. Skrambas vin juka šineļīm nū lodēm. Mun vīna beja izagājusi gurnam cauri. Kaujas karsumā namaģ napamaneju sāpam; tik vālāk, kod asinis beja tecējušas zābakā un tur metās silts, sāku samaneit vainu. Kod bejām jou drūšākā vītā, tod nūvilku zābaku, izalēju asinis, nūplāsu kraklam lejas malu un aptinu pagaidām ap gurnu pāri vainai. Kod tikām pavusam laukā nū klizmas, tod izarādejās, ka beigās bei izaglabusīs gondreiz trešā daļa nū vusas rotas, bat reti kāds gluži vasals. Palkavniks gon mus uzteica un vaicāja, kas komandējis. As stājūs prīkšā, ka mun bei tis gūds un pīnākums. Viņš man sita uz placa un sacīja: «Vot molodjec!» Paņāma munu biļeti un apsasūlijās likt tur kādu atzineibu īraksteit. Bat karš jou nagāja uz labo pusi, bei ik dīnas atsakāpšanās, un vālāk gon biļeti dabeju atpakaļ, bat namaģ ir tagadiņ nazinu, vui par jitū lītu iraidās kas raksteits vui nā. Cik tur nabei daudz līlaku nūpalnu citīm, kas palika aizamirsti, na vāl jitāds maģums.
Kad Stērģenieks pabeidza stāstīt, tad runāja uz viņu valdes priekšnieks:
- Tas viss tiesa, ko jūs, Stērģeniek, stāstāt, jo tas stāv īsākos vārdos rakstīts arī jūsu biļetē, un tur lasāms vēl cits kas ļoti ievērojams arī: jums ir dotas par to nopelnu, ka izvedāt rotu no paredzama gūsta, virsnieka tiesības visās lietās, kā algas, pensijas, dzīvokļa un apģērba ziņā. Jums ir bijusi tiesība valkāt virsnieka drēbes un saņemt goddevību no kareivjiem. Tik nu tagad tas viss novecojies un pagājis. Tā laika lielvaldība vairs nepastāv, un tagadējā turienes valdība nezin vai gribēs šo novēlējumu atzīt. Bet mēs esam taču gan sprieduši bez ievērības jums garām vis neiet, jo taī laikā jūs esat cīnījušies arī priekš mūsu zemes un mūsu tautas, tālab gribam atzīmēt jūsu lūgumu pēc zemes par pieņemtu un stādīt mūsu atziņu šaī lietā augstākai iestādei priekšā uz apstiprināšanu. Kurš un cik liels gabals jums tiks piešķirts; tas šobrīd vēl nav nosakāms, bet to gan var cerēt, ka bez nekā nepaliksat.
Runātājs drusku piestājās, tad Stērģenieks domu pilns sacīja:
- Tod tik labi īvārojuši iraid gon. As ir pavusam nazināju, ka tur tāda žēlasteiba raksteita. Pats laseit naprūtu un citīm devis natiku.
- Tik tad nu jums būs jāsāk saprast sava stāvokļa cienību un uzturēt godu, atturoties no dažādām nekrietnībām, ko paši jau gan zināt, - priekšnieks piebilda.
Stērģenieks drusku pasmējās un atbildēja:
- Tī pati valna dzeršanas kāre vin jou tur vaineiga. Viņas dēļ vin jou māneišanās iraid bejusi.
- Bet, kad nu tagad domājat drīzumā tikt par zemes īpašnieku un saimnieku, kas, kā cerams, izdosies, tad dzeršanas kāre vispirms jāmet pie malas, lai var ietaupīt peļņu saimniecības ierīcībai, kur daudz kas būs vajadzīgs.
- Mun par pūstu, tī pļāguru druki vusur prīkšā klāt. Vīns pats as maz kad īdzeru; un tod vāl tī valna stukalka leidza! Tagadiņ naīšu vairs ar vinīm kulā.
- Uz to jums jāvēl tik laime, lai tā notiek vien,- darbvedis piemetināja.
Stērģenieks uzcēlās, izvilka no kabatas tukšo pīpīti un sacīja:
- Nu, meiļaji kungi! Pateicūs par jūsu labu prātu uz muni; bat peipīte mun pavusam tukška, naudas arī na graša. Lūdzu, dūdīt vui nu graudā, vui naudā, vui abejādi.
Tā arī notika, kā lūgts. Deva visi valdes dalībnieki gan graudā, gan naudā, un Stērģenieks, ļoti pateikdamies, izgāja laimīgs un lepns savā sajūtībā. Priekšistabā viņš uztaisīja tik dūmu un aizgāja, uz turpat būdamo Steņģeni nemaz ir nepaskatīdamies.
Steidzīgi muti no mutes platījās pa visu draudzi un vēl vēlāk brīnum salielinātas ziņas par Stērģenieka milzu nopelniem, augsto godu un nedzirdēti bagāto atzinību no valdības. Pirmais stāstīja otram, ka Stērģenieks izglābis sakautās rotas beigas no japāņu ielenkšanas. Otrais stāstīja trešam, ka viņš laikam vadījis lielu kara pulku un japāņus atspiedis atpakaļ. Trešais stāstīja ceturtam, ka komandējis armiju un japāņus sakāvis skrambu skrambās. Cits pirmais stāstīja, ka toreiz Stērģenieks iecelts virsnieka tiesībās un godā, otrais stāstīja trešam, ka iecelts par kara vadoni un visiem pavēlēts dot viņam godu. Trešais stāstīja ceturtam: ja nebūtu bijis Stērģenieka, kas salauž japāņu varu, tad būtu pārplūdusi japāņiem visa Eiropa. Vēl cits pirmais stāstīja, ka tur toreiz Stērģeniekam piespriesta virsnieka alga. Otrais stāstīja trešam;. ka nākšot viņam liela nauda. Trešais stāstīja ceturtam, ka Stērģeniekam atsūtīs jau nezin cik simt tūkstošu naudas un nākšot vēl vairāk.
Stērģeniekam viņa nozīmes likteņa lapa nu bija apsviedusies uz reizes otrādi. No lielākās neievērojamības, pat no neieredzēšanas viņš bija pacēlies par pirmāko dienas varoni visā draudzē, jo viņa slavas spožums un pasakainie bagātības nostāsti vēl joprojām augtin auga. Kas agrāk viņu kā grūstin bija grūduši no sevis nost, tie nu meklēja viņa tuvuma. Kas agrāk ar īgnumu bija atraidījuši viņa zināmos tabakas dabūšanas un īpaši paģiru lāpīšanas līdzekļu lūgumus, tie nu visu to viņam it kā piedāvāja un jutās laimīgi, kad tik tagad ņem taī ziņā kaut ko pavisam pretī. Traktieri, no kura viņš citkārt bija pat krietni sviests laukā, nu tika ļoti labprāt redzēta viņa nākšana, jo viņam līdza saradās ik reizes daudz viesu, neskaitot klāt vairs nemaz tādu kā Tuluks ar Rempi, kuri nu jutās ļoti apbēdināti sava samērīgi zemā stāvokļa dēļ pretī savam agrākam pašu brālim, bet tagadējam dižvīram Stērģeniekam, kurš uz viņiem noskatījās nu kā no padebešu augstumiem, brīžam taču par šiem arī iežēlodamies un pārpilnības gadījumos likdams vienam, otram arī pa malkam pasniegt, lai jel nenomirstot badā, ko viņi saņēma ar pazemības pilnu pateicību. Tika nu visur slavēti Stērģenieka cēlie tikumi, kā viņš, lai tik augsts un bagāts būdams, neatraujoties vis no zemās kārtas ļaudīm kā dažs nieka vīriņš, bet turoties visiem pazemīgi līdza. Un, lai gan tagad būtot varējis dzert vai nezin cik dārgus konjakus, bet esot pilnam mierā ar to pašu «monopolu», kas visiem kopā. Neplātoties arī nemaz ar savu bagātību, ko dažs cits jau lielības dēļ vien būtot darījis. Un, lai gan tik lielā kara vadoņa godā, bet valkājot vēl tikai tās pašas zemnieku drēbes pilnā pazemībā. Te jaunie varot mācīties vērot taupības un dzīvvientiesības paraugu. Jā, kad šitādi vīri būtot stājušies tautai priekšgalā, tad tik varētot sagaidīt pieņemamies viņu spēkā un turībā.
Tikpat lielas lietas bija dzirdamas arī par zemes dabūšanu Stērģeniekam. Pirmais stāstīja otram, ka viņš zemi kaut kur dabūšot gan, otrais trešam, ka dabūšot lielu un labu gabalu ar visām ēkām varbūt muižas tuvumā, trešais ceturtam, ka piešķiršot plašo un auglīgo Bungžu muižas viduci līdz ar pussagrauto pili, kuru izlabošot priekš viņa uz valsts rēķena, bet veco lielmāti iemitināšot citreizējā kalpu mājā. Stērģenieks pats, šos pasakainos brīnumus dzirdēdams, nedz palīdzēja runāt līdza, nedz arī kaut ko atspēkot kā nepatiesību, bet tik ļāva visiem meliem, lai tie iet savu ceļu tālāk, kā nākuši. Drīz sāka viņam pieteikties arī naudas aizņēmēji klusām cits pēc cita. Tiem viņš atbildēja, ka visai daudz naudas vēl paša rokā neesot un vajadzības viņam pašam būšot lielas pie visas dzīves ierīcības sagādāšanas, tālab nevarot tagad vēl nekam nekā solīt. Dzīvot nu viņš dzīvoja ik dienas kā pa biezu miglu, visvairāk traktierī, bet tika ar zināmo nolūku aicināts jau par ciemiņu uz dažām mājām. Trūcin viņam tagad nekā netrūka, kas šaī ziņā bija ja tik ne vienvienīgais gadījums visā viņa mūžā.
Tik augsti tagad cildināmā Stērģenieka agrākie draugi un dažādu sīku blēdībiņu līdzbiedri pie dzeramnaudu izsišanas - Tuluks ar Rempi - nodomāja sākt arī krujātīes uz kaut jelkādu labuma sasniegšanu, bet cita nekā taī ziņā nevarēja izgudrot kā vien to pašu pieteikšanos uz kādu nebūt zemes gabaliņu dabūšanu. Viņi gāja nākamā sēdē turp, bet tika atraidīti kā tādi, kam nav nekādu tiesību uz dabūšanu, jo vecums vien nevienam tādu tiesību nedodot, tālab viņiem ar skumjām bija jāpaliek mierā un jāiet atpakaļ uz traktieri jel remdēt prātu, redzot citus dzeram un cerot arī kaut ko dabūt.