KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

XVI

Zemdaļvirsvalde bija vienprātībā gan par to, ka visas līdzšinīgās lielsaimniecības jāsadala dažādu lielumu mazsaimniecībās un jāizdāvina bezzemniekiem gan par tautas un tēvijas atbrīvošanas nopelniem, gan par ilggadīgu kaut kura zemes gabala turēšanu nomā, gan biedrībām, skolām un dažādām iestādēm un citādi, nevaicājot uz to nekādas atļaujas no līdzšinīgiem lielsaimniecību īpašniekiem. Tādā kārtā tad zemi dabūja arī tādi cilvēki, kas paši nemaz nedomāja pie viņas saistīties, nebūdami pavisam zemkopji. Un, lai arī šādi sadalāmie gabali pēc lieluma bija ļoti dažādi, sākoties pat no trīs pūrvietu apmēra un pabeidzoties pie simts trīsdesmit pūrvietu lieluma, tad taču palika vēl tautā liels skaits bezzemnieku, kuri nedabūja nekā un sajutās joprojām kā tādi, kas gaida un gaidīs vienmēr savas tiesas. Tālab nekāds īstens, vispārīgs apmierinājums tautā panākts netika un atlikās ja vēl ne lielāka kurnēšana par nevienādību nekā agrāk.
Turpretī dažos citos tālākos jautājumos cēlās pašas zemdaļvirsvaldes locekļu starpā nesavienojamu uzskatu starpības, vispirms par to, vai agrākiem lielsaimniecību īpašniekiem arī pašiem atstāt zemi vai nē un, ja atstāj, tad īpaši cik daudz, kādās vietās un vai līdzšinīgās ēkas atstājamas viņiem vai nemaz, un kā atlīdzināt par noņemto zemi, un, ja tā, tad cik dārgi un no kādiem līdzekļiem.
Vieni bija, kas strauji un atraidīgi atteicās ņemt kaut jelkādu atskatu uz šiem jautājumiem, bet uzskatīt visu zemi un visas ēkas par valsts īpašumu, kas sadalāms mazākos gabalos un izdodams zemes gribētājiem.
Otri atbildēja, ka tādas domas nesaskanot ar taisnību un patiesību, bet tik ar varmācīgu patvarību.
Pirmie tam pretī atsaucās, jautādami, vai gan viņi, šaī zemē ienākdami, esot tā darījuši? Ņemts ticis nost viss, nevērojot nekādas taisnības, nekādu tiesību. Ar šo tagadējo soli tiekot tik atdabūti savi īpašumi, vairāk nekas cits.
Otri aizrādīja, ka no tiem, kas, priekš vairākiem gadu simteņiem, tumšos dūru tiesību laikos, še ienākdami, zemi ar karu uzņēmuši, neatrodoties nekur pāri vairs ne vēsts. Bet tagadējie lielsaimniecību īpašnieki atrādot visi apstiprinātas pirkšanas vai jaunāku laiku mantošanas līgumus. Bez tam viņu starpā atrodoties jau krietns skaits cittautiešu un arī daži paštautieši, kas iepirkuši lielsaimniecības nesen, iegrimdami pat lielos parādos dziļi. Tiem tad arī tādā netaisnā ceļā nākšoties zaudēt līdza savu sūri grūti krāto peļņu. Turklāt tagadējos godīgāka prāta laikos nekrājoties, pat nedrīkstot pasaules priekšā darīt pēc varmācīgiem viduslaiku paraugiem un neatstāties no godīga taisnības prāta, ja arī kādreiz rādītos, ka to var. Un tādi patvarīgas piesavināšanās darbi nekad nepaliekot aizmirsti un nepiemeklēti, lai vai pēc gadu simteņiem. Tālab vajadzīgs esot atstāt agrākiem jel viņu dažas ēkas, vispirms dzīvojamās mājas ar iekoptu zemes gabalu taī pašā samērā, cik tiekot atļauts turēt saimniekiem. Par tālākiem zemes plašumiem lai tad atlīdzības ziņā spriežot valsts pati, ko taī lietā darīt.
Pirmie izskaidroja vēl pretī, ka tas neesot darāms vismaz aiz politiskiem cēloņiem, jo draudzīgās lielvalstis nevēloties, ka paliekot še iekšā vēl vecais varas un kalpināšanas raugs, kas allaž varot kavēt jaunās valsts nodibināšanos un pieaugšanu spēkā.
Tur otri vēl ;atbildēja, ka politika nezinot nekā no taisnības un viņas draudzība dibinoties tik uz savlabuma pamatiem. Līdzko tie izbeidzoties, tad pagalam arī draudzība. Tādā ziņā tad nedz varot paļauties uz politisku taisnību, nedz uz viņas draudzību. Tur lielākais mazāko sargājot tik par maksu. Ja tās viņam sākot trūkt, tad jaujot mierīgi laisties dibenā un vajadzības gadījumā palīdzot pat vēl nogremdēt. Taču mazākiem lielāku spēku draudzība jāturot spēkā, cik ilgi vien spējams, kā ēkai jumts pret lietus gāzieniem. Bet, attiecoties uz vecā rauga lietu, jāatzīstot, ka par viņa kaitīgumu nedz politikā, nedz saimnieciskā ziņā vairs vietējībā ko bažīties nebūšot, jo viņiem neatliekot vairs nekāda veca spēka. Pagalam esot viņiem lielās privilēģijas un priekšrocības, pagalam arī kapitāli, atstājot ikvienam tik zemes gabalu, līdzīgu noteiktai zemturu zemes platībai, bez nekāda iespaida uz valsti, bet tik vismaz lai viņi netiktu izstumti galējā bada nelaimē. Jādomā esot gan, ka viņi saudzīgi un žēlīgi nebūtot darījuši ar mums, ja vara būtot atkal nākusi viņu pusē; bet arī tās domas neļaujot grozīt taisnības no mūsu puses nost. Jāpiemin esot arī tas, ka šis raugs, izstumts būdams no viņa dzīves vietām, ar to jau nemitēšoties vis, bet varēšot vēl vairāk darboties, nekā iekšienē palikdams. Ārpusē cīnīšoties pēc savām vecām tiesībām paaudžu paaudzes. Un kuram īstenam goda cilvēkam patikšot iet dzīvot spaidu kārtā citiem līdzcilvēkiem atņemtās mājās, izraidot viņus pašus zem klajām debesīm?
Pirmie izteica, ka privātdzīvokļiem gan vis lielgruntnieku mājas netiekot domātas, bet dažādām viskopīgām vajadzībām, kā skolām, biedrībām, dažādām darbnīcām un citām kulturēlām ierīcībām.
Otri uz to vēl drusku zobgalīgi piebilda, ka šitāda iedzīvošanās politika būšot līdzīga zvirbuļa politikai, dzenoties izskaust bezdelīgas no viņu ligzdām, cenzdamies tik pēc gataviem dzīvokļiem. Tālab tad zvirbuls nespējot atrādīt paša taisītas ligzdas, bet sanesot tik iztukšotā bezdelīgas ligzdā savus spilvenus kā čigāns krogū, no kura ceļa vīri izbēguši. Vai gan tiem, kas spējuši sacelt baznīcas, skolas, tiesu namus, vairākas staltas biedrību ēkas un tēvu tēvi dzimtslaikos bezgala garos milzu krogus, - vai tiem neesot pat par kaunu savām kulturēlām vajadzībām ņemt zvirbuli par paraugu pie mitekļu iegūšanas?
Pirmiem nebija gan vairs nekā īsti lietišķa, ko atbildēt, bet viņi palika cieši pie saviem uzskatiem, un balsu vairākums atradās viņu pusē. Tad daži izstājās no zemdaļvirsvaldes, bet viņu vietā nāca tādi, kam domu vienprātība ar vairākuma pusi, pēc kam tad lielsaimniecības dalīja pēc viņu ieskata, neatstājot agrākiem īpašniekiem pat nevienas no viņu labākām ēkām un agrāko dzīvojamo ēku jau nepavisam, cik to vēl bija atlicies veselu un nenopostītu.
Lielsaimniecību īpašnieki paši nestāvēja vis arī mierā, bet aplidoja zemdaļvirsvaldi dažnedažādā veidā: gan glaimodami viņai par viņas gaišredzību un taisnību tik grūtā uzdevumā, gan slavēdami jauno valsti un viņas krietno iekārtu, dibinātu uz labiem vienlīdzības pamatiem. Cildināja arī visu tautu viņas izturības un nemitīgās censības labad par savu brīvību un patstāvību, kas viss laimīgi sasniegts lielu juku laikā, lai arī iesākot neticams rādījies. Bet šādu uzslavu tie birdināja, tik kā ceļu sagatavodami savam īstam sarunas nodomam, lai varētu vieglāk un drošāk uzsākt vārdu sevis labā par zemes iemērīšanu viņiem muižu vidučos ar labākām ēkām. Tomēr nolūks nekāds šai ziņā sasniegts netika, jo zemdaļvalde aizrādīja uz augstāku nolēmumu.
Tālāk citi tādi paši agrākie lielu tiesību arī augstu stāvokļu vīri, kas citkārt uz zemākām kārtām un citu, mazāk ievērojamu, tautību cilvēkiem negribēja pat godīgi paskatīties, tagad lūdza zemdaļvirsvaldes locekļus pie sevis gar viesiem, likdamies uzskatot viņus it kā par sev līdzīgiem, ja vēl pat ne par lielākiem, dodot dzirdēt, cik vien iespējams, joprojām viņiem, valdībai un tautai augstus teikšanas vārdus. Bet, zināms, ar to pašu savlabuma nolūku zemes iemērīšanas ziņā pēc viņu prāta.
Nu atkal citi, bet, protams, iz tā paša perēkļa bērniem lūkoja zemdaļvirsvaldes sastāvu draudzīgi piekukuļot ar naudu; bet arī tas nevarēja daudz līdzēt, jo nolemts bija vispāri, ka muižu vidučiem jāpaliek tautas kulturēlām vajadzībām.
Tad nāca pēdējais mēģinājuma pakāpnis - lūkot ko panākt ar brīdinājumiem un draudiem pie zemdaļvirsvaldes vēl sekošā kārtā:
- Kad jūs gribat zemes un ēku ziņā mūs aplaupīt, tad šobrīd to gan darīt varat, bet... bet liekat vērā, ka šī tik liela īpašumu tiesību sagraušana tāda nepastāvēs pagalam, kā jūs viņu gribat nogremdēt. Pat pagānu tautas atzīst īpašumu tiesības neaizskaramību. Šoreiz jūs to izdarīt varat tik tāpēc, ka tā lielvalsts, kas atrodas jūsu valstiņas rietumos, ir pašreiz grūtā stāvoklī, satricināta no pasaules kara sekām. Bet, ja tā nebūtu, tad jūs stāvētu tik viņas žēlastībā vai nežēlastībā, nespēdami pat ne iepīkstēties. Un to jau paturat prātā, ka šitā tas nepaliks. Līdzko viņa atspirgs un nokārtosies no jauna vecā spēkā, tad meklēs rokā arī mūsu īpašumu tiesības, lai tas nāktu kaut vai pēc ilgāka laika. Aizmirsts nekas netiks un nezināms nepaliks, jo visi ruļļi un dokumenti stāv paglabāti drošās vietās un būs atrodami arī tālā nākotnē. Un, kad celsies taī slavenā lielvalstī atkal spēcīgs lielvaldnieks, tad tas pārņems jūsu zemīti maz dienās un jūs pašus vai jūsu bērnus, ja vēl atstās pie dzīvības, aizdzīs visus aiz lieljūrām uz tālām kolonijām par kalpiem. Tālab glābjaties, kamēr vēl laiks, un nedarat patvarības darbu pie mūsu īpašumiem, izgrūzdami mūs zem klajām debesīm. Nedomājat, ka tās lielvalstis, aiz kurām jūs cerat joprojām nestundās patverties, sargās mūžam jūs un liks iet nāvē saviem pavalstniekiem. Jūsu dēļ viņas neliks liet pat neviena piliena asiņu, kad cēlusies būs pieminētā lielvalsts atkal savā agrākā varā un godībā un prasīs atbildības no jūsu valsts par šādiem darbiem, kas runā pretī visiem starptautiskiem īpašumu tiesību likumiem.
Bet zemdaļvirsvalde sacīja savukārt viņiem pretī:
- Vai tā no jums slavētā lielvalsts nāks jelkad vairs atpakaļ vecā lielvaldības varā, tas pavisam neticams. Pēdējais tikpat iedomu pārpildītais un augstprātīgais, kā arī vieglprātīgais un kara izsalkušais jūsu lielvaldnieks iegāza nelaimē savu valsti, savu tautu un aplauza pats arī sev kaklu. Ar to pabeidzās vislielību pilnais uzvaru laikmets taī valstī uz neatjaunošanos ar paša lielvaldnieka gļēvulīgo aizbēgšanu. Atzels jau gan ar laiku tā satriektā valsts apakš citas - prātīgas, nevis kara kāras, bet miermīlīgas valdības, kura neies vis gādāt, lai zeme joprojām milzīgos plašumos pieder tikai dažām retām ģimenēm, bet tiek padalīta tiem arī, kam viņas nav ne sprīža platumā.
- Jā, bet ne par velti.
- Par atmaksas jautājumu spriedīs tauta vēlāk.
Ar to tad pilnīgi pabeidzās visi, gan draudzīgie, gan draudīgie, agrāko lielsaimniecību īpašnieku mēģinājumi dabūt kaut kurā ceļā zemdaļvirsvaldi uz savu pusi, un tad viņi, kā daždien norunājušies, īsākā laikā izzuda visi no viņu dzīves vietām, it īpaši tie, kas nepiederēja pie vietējo iemītnieku tautības, pēc kam zemdaļvirsvaldei palika brīvas rokas darīt pēc sava prāta, un viņa arī nekavējās rīkoties tikpat ar viņu zemi, kā ar ēkām pilnīgi pēc saviem ieskatiem, it kā daždien ar pašas īpašumiem.