KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

CETURTĀ DAĻA

XVII

Vasara gāja jau uz beigām. Sāka parādīties kļavu un bērzu lapas dzeltainā, apšu lapas vietām sarkanā krāsā - tāpat kā sērmūkšiem ogu čemuri, pastāvot taču vēl jaukam, siltam vasaras laikam. Druvas, cik viņu aiz sēklas trūkuma bija izdevies iestrādāt, sāka arī jau nodzeltēt. Bezdelīgas bija nozudušas nemanot un dzērvju rindas klaigādamas aizlidojušas.
Trūcība iztikas ziņā pastāvēja joprojām liela, jo, kā zināms, kopmantieši visiem visu bija aplasījuši. Tad kartupelīši nāca pirmie, kas uzsāka stāties trūcībai par pretiniekiem agrāk nekā rudzu graudiņi, kuru nebija nevienam kurmēr pietiekamā daudzumā un dažiem pat nemaz.
Bet ļaudis trūcību nesa ar lielu pacietību aiz prieka par atdabūto mieru, brīvību un drošību tikpat attiecībā uz sevi, kā uz saviem lopiem un citām mantām, cik to kuram vēl bija palicis pēc kopmantiešu patvarībām, tāpat tālāk par dārzu dobītēm un tīrumu vadziņām, kas nu atkal piederēja pašiem.
Līdz šim ikviens bija priecājies savrup par atdabūto dzīves laimību - vismaz par dzīvību un brīvību -, lai arī ļoti daudz bija zaudēts. Bet nu jau sāka celties ilgas pēc kādas viskopīgi vienotas prieka izteiksmes, pēc plaša pateicības izplūduma augstai glābšanai vienkopībā no daudzām savienotām sirdīm. Bet kur lai atrastos tāda vieta, kas varētu dot šādu lielu iespēju? Kur sapulcēties? Kas pulcinās un vadīs?
Nu tik sāka visi atcerēties, ko lielāko tiesu bija aizmirsuši. Tur atbilde nāca ikkatram pašam savā sirdī: kur citur nekā baznīcā? Kas cits, ja ne mācītājs? Ja arī agrākos miera un tiesību laikos daudzi pret baznīcu bija palikuši vienaldzīgi, tad tagad atkal visi ilgojās pēc viņas.
Sāka griezties cits pēc cita pie mācītāja ar lūgumiem, lai atjaunotu dievkalpojumus baznīcā. Mācītājs pats arī jau bija nācis uz šām domām, sajuzdamies esam pietiekami atspirdzies. Draudzes locekļi pēc tam, kad bezdievnieki bija nošķīrušies, apvienojās ciešāk vienprātībā uz mācītāja uzturēšanu, piegādājot viņam pārtiku, izlabojot kopmantiešu papostīto dzīvojamo māju un arī sanesot labprātīgi vajadzīgākās istablietas, ko tie paši kopmantieši bija pavisam izlaupījuši.
Aprunājies ar baznīcas aizgādniekiem, mācītājs noteica pirmos atjaunotos dievvārdus baznīcā pēc pāra nedēļām, nosaukdams tos par miera svētkiem. Ātri izplatījās šī prieka ziņa ne vien pa viņa paša draudzi, bet arī pa apkārtējām draudzēm, kuru mācītāji bija vai nu briesmu tiesu nonāvēti, vai novārdzināti ilgi pa necilvēcīgiem cietumiem un tur sasirguši nāvīgi dažādām sērgām. Bez tam šās draudzes mācītājs bija pazīstams un iemīlēts arī apkārtējās draudzēs.
Plaši un tālu visur gaidīja atnākam miera svētku svētdienu. Jaunatne taisījās rosīgi uz baznīcas izpušķošanu zaļumiem un rudens puķēm, jo tās vēl nebija nosalušas. Puķu un zaļumu sanešanas aicinājums, izplatīts tikai tāpat vien muti no mutes uz pēdējo sestdienu, atrada skaņu atbalsi pat ārdraudzēs, un šās jaukumu mantas saradās gan grozos, gan nastās tik daudz, ka vajadzēja labi apdomāties, kā to visu pareizi izlietot. Un kad visu kārtīgi pabeidza, tad baznīcā atlikās maz tādu vietu ap altāri, kanceli un pie sienām, kas pavisam bez pušķiem. Tikai krēslai metoties, dabūja izslaucīt visus nobirumus un atkritumus.
Svētku svētdienas rītā jau labi laikus sāka parādīties baznīcēnu rindas uz visiem lielceļiem, protams, ar vietu dabūšanas domām, paredzot lielu saplūdumu klausītāju, kas arī tā notika, jo baznīcā piepildījās ne vien visas sēdvietas divām rindām: viena sēdus, otra sēdētājiem priekšā kājās, bet arī visas stāvvietas līdz pēdējai, paliekot ārpusē vēl krietni lielam klausītāju pulkam. Aizvējas pusē tika atvērti visi logi, lai tie klausītāji, kam iekšā neiznāca vietas, dabūtu dzirdēt, it īpaši sprediķi.
Priekš sprediķa draudze dziedāja pazīstamo, veco slavas un pateicības dziesmu:

Teic Dieva Kunga vārdu,
Cik vari, mana dvēselīt, -

ar tādu sirsnību, ar kādu viņa varbūt reti kad dziedāta.
Mācītājs kāpa kancelē lēniem soļiem un domīgs, nenesdams šoreiz līdza ne rakstu zīmītes, ne rakstu galiņa. Daudziem, kas nebija viņa pēc pārnākšanas vēl redzējuši, viņš izskatījās svešādāks, nekā palicis prātā: mati jau iesirmojuši, esošam vēl pašos dzīves zaļoksnības gados, sejā dziļu un grūtu ciešanu iespaida zīmes, bet arī jauka pacietība un laipna, moku nenodzēsta labsirdība ar mīļu līdzcietību. Viņš pārlaida pirms acis pār šās dienas milzum lielo draudzi, kur cieti galva pie galvas visās pārredzamās vietās un visu acis vērstas uz viņu nopietnā gaidīšanā. Tad iesāka runāt vārdu pa vārdam lēnām, bet ar ļoti skaidru balsi, lai labi dzirdams tiklab ārā, kā iekšā:

Ka es vājš, to Viņš gan zina,
Ka Viņš spēcīgs - zināms man;
Kas no manis nāvi dzina,
Būs mans Dievs Tas arīdzan.

Āmen!

Pēc tam draudzi uzaicināja iegaumēt miera svētku evaņģēliju Mat. 6, 14: «Kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedodat, tad jums jūsu debesu tēvs arīdzan piedos.»
Šo īso evaņģēliju izskaidrošanas labad mācītājs izšķīra divās kārtās: 1. Kas mums darīts? 2. Kas mums jādara?
Nu nāca šā evaņģēlija izskaidrojums sekošā saīsinātā veidā.
- Kas tad mums ir darīts, un kas ko darīja? Mums ir no priekšējās, tagad nogāztās, kopmantiešu valdības solīts daudz augstu labumu, bet dabūts vēl tik vairāk niknu ļaunumu, nekā solīts augstu labumu; un ikviena labuma vietā tik kāds ļoti liels ļaunums, ja vēl ne vairāk kā viens vien. Pieminēšu tik dažus no šiem solītiem, bet nedabūtiem un ar ļaunumiem pārmainītiem labumiem.
Mums bija solīta personas neaizskaramība, ka bez tiesas sprieduma neviens netikšot apcietināts, bet apcietināja kaut kuru bez it nekādas vainas - vārdzināja necilvēcīgi pa briesmīgiem moku cietumiem gandrīz pavisam badā, līdz beidzot, kad iepatikās vai apnika cietumā ilgāk turēt, tad nogalināja un paturēja visu sev, kas kuram piederēja.
Viņi solīja turēt taisnu tiesu un tik par īstenām vainām spriest piemērojamu sodu, bet cietināja turīgākus cilvēkus tik ar to nolūku, lai dabūtu par viņiem augstu izpirkšanas maksu zelta naudā, ko savstarpēji izdalīt.
Viņi solīja rakstu brīvību, bet neļāva izdot vairāk neviena laikraksta kā tik savu partijas avīzi vai kādu tai pavisam līdzīgu, tāpat nevienas grāmatas, kur rakstīts kaut kas cits nekā viņu slava vien.
Viņi solīja runāšanas jeb vārda brīvību, bet cietināja un nogalināja ikkatru, kurš izsacīja kaut vai vienu pašu vārdu, kas zīmēts cik necik uz viņu valdību. Un ne vēl to vien, bet arī bez vārda sacīšanas, kad tik domāja, ka kaut kurš varētu taī ziņā ko sacīt.
Viņi solīja pilnu sapulču brīvību, bet tik šāva nost visus, ko vien atrada kādā pulciņā kopā, lai arī tik vien viesošanās ziņā.
Viņi solīja mantas ziņā ievest pilnīgu vienlīdzību, bet ieveda vēl lielāku nevienādību, nekā bija agrāk, dzīvodami paši pārpilnībā, bet tautu pamezdami izbadojumā pēc tam, kad viņai bija visu iztiku pārpārim noņēmuši.
Viņi solījās dot vislielāko brīvību, bet taisījās ievest visdziļāko verdzību, kur neviens nedrīkstētu nokustēt ne brītiņu, ne soļa no piespiestā darba.
Viņi solījās ierīkot lielas, priekšzīmīgas lopkopības iestādes un ar to iemeslu ņēma saimniekiem nost bezmaz pēdējās govtiņas, bet ieveda tik lopu nomērdēšanas paraugu, lai arī barības netrūka, ko ņēma projām līdz ar lopiem bagātā mērā. Drīz tika piedzīvots, ka tādas noņemtas, bet kārtīgi nekoptas un nebarotas govis tur nobeidzās.
Viņi centās visā spēkā ļaudīm iestāstīt, ka zelts tūliņ zaudēšot savu vērtību aiz viņu izdodamām zīmītēm, kuras vienīgās valdīšot naudas ziņā pasauli. Izlikdamies dažreiz kā godīgi maksātāji par laupīšanas veidā noņemtām mantām, viņi centās apmierināt noskumušos mantu īpašniekus ar šām savām pilnīgi bezvērtīgām zīmītēm. Un, kad daži, pa viņām šaubīdamies, negribēja to ņemt nemaz pretī, tad apdraudēja tādus tūliņ ar soda tiesu. Paši turpretī neņēma nekā tik mīļi kā nopelto un nonicināto zeltu, kad tik varēja vēl kur to dabūt.
Varētu vēl daudz ko citu stāstīt par viņu viltīgiem solījumiem, bet neturu par vajadzīgu savērt no tiem vēl garāku virkni, jo paraugu ir diezgan no tiem pašiem, kas rādīti par viņu nepildīšanu jeb otrādu pildīšanu, nekā solīts. Gribu tik šaī ziņā piegriezties vēl beidzot pie paša svarīgākā solījuma, bet arī pie paša briesmīgākā izdarījuma pildīšanas ziņā - pie nāves sodiem un viņu lietošanas kopmantiešu briesmu tiesās.
Vecās lielvaldības laikā viņi bija paši lielākie nāves sodu pārsaucēji, pretodamies diezgan skaļi viņa piemērošanai, īpaši pie politiskiem pārkāpumiem, un droši solīdamies nāves sodus pavisam atcelt, kad tikšot pie varas. Un taču, kad vara bija panākta, tad paši lietoja nāves sodu samērā ar iedzīvotāju skaitu daudz, daudz vairāk nekā kaut kura cita briesmu valdība līdz tam laikam.
Īsteno soda tiesu uzdevums ir sameklēt ar skaidrāko apziņu un lielāko vērību visu iespējamo taisnību un tad tik dot spriedumu uz taisnības pamata; bet kopmantiešu soda tiesas, kuras tiesājamie ir pareizi iesaukuši par briesmu tiesām, nemeklē vis taisnības, uz ko dibināt spriedumu, bet lūko savākt tik taisnības iemeslus uz apcietināto nogalināšanu, kas nolemts ikkuram jau pirms apcietināšanas, tādēļ kopmantiešu tiesām nav pavisam dodams cienīgais tiesu nosaukums, bet viņas saucamas varbūt tik par noslepkavošanas jeb nobendēšanas varas ierīcībām.
Cik visai plašos apmēros kopmantieši ar savu bendēšanas varu lietojuši nāves sodus, to lai liecina viena pati nakts virspilsētā, kur apšauti 62 godīgi un bezvainīgi cilvēki, protams, tādēļ vien, ka tie nerādījās esam viņiem draudzīgi šādos darbos. Un vai šī nakts bija tāda vienīgā, un vai jel viena nakts viņu varas laikā bija bez nevienas bendēšanas? Un ko nedarīja taī pašā laikā citas briesmu tiesas, gan citās pilsētās, gan uz laukiem?
Samērā seviški daudz šaī ziņā nācās ciest mums, šās tautas evaņģēliskiem mācītājiem, no kuru necik lielā skaita ir nogalināti nošaujot 23 un miruši no briesmīgiem novārdzinājumiem necilvēcīgos cietumos un no bada varbūt vēl vairāk, kad par tiem nebija sadabūjamas viltīgas liecības uz nāvi. Taču vēl kādiem mācītājiem, to starpā arī man, bija Dieva lēmums iziet no šām moku vietām kā aculieciniekiem līdz ar citu dzīves kārtu cilvēkiem un tikt izglābtiem pēdējā brīdī no nāves, kad lielā steigā kļuvām pulkā vesti uz mežu, lai tur tiekam apšauti, un kad, ceļā būdamiem, piesteidzās spēcīgs glābēju pulks, kas atpestīja mūs, novārdzinātos vājniekus, no bendu rokām, kuri tad no spēcīgākiem tika tiesāti savukārt. Ir gan vajāti un cietināti arī daži citu kristīgu ticību sludinātāji, bet visvairāk mēs - tie, kas savās mācībās pamatojamies uz skaidriem evaņģēlija vārdiem. Evaņģēlija ticības mācītāji tik briesmīgi nav slepkavoti kopš seno romnieku pagānu laikiem, un arī mūsu ticības baznīcas ir visvairāk gānītas. Tas liecina, ka viņi to visvairāk nīd un neieredz, ko mēs savās baznīcās sludinām, kas ir svētais evaņģēlijs, un tādēļ slepkavo arī pašus sludinātājus un viņu ticības biedrus. Bet, lai bijuši mācītāji vai viņu draudžu locekļi, visi ir cietuši visvairāk savas kristīgās tikumības dēļ - tāpat kā pirmie asiņu liecinieki senajos kristīgos laikos no pagāniem, tāpēc šiem arī dalība pie asiņu liecinieku kroņa.
Bet, kad nu zinām, ka pirmos kristīgos laikos kristīgo mācītāju un draudžu locekļu vajātāji un noslepkavotāji paši nav bijuši kristīgie cilvēki, bet dzīvā Dieva nepazinēja; pagāniska tauta, lai arī dažā laicīgā ziņā augsti apgaismota, tad nu jāvaicā, kas bija tagad tāda paša gara cilvēku vajātāji un noslepkavotāji viņu vietā? Tur jāatbild, ka tie bija it īpaši mūsu pašu tautas brāļi un dažādo kristīgo ticību locekļi. Tik dziļi nogrimusi tagad daļa no mūsu kristīgās tautas!
Bet nu šās pirmās kārtas beigās turēsim dvēseļu aizlūgumu par noslepkavotiem vai no mocībām šaī briesmu laikā mirušiem mācītājiem un citiem ticības biedriem.
Sirsnīgi dziļjūtīgo aizlūgumu mācītājs pabeidza, izsacīdams šo dziesmas pantu kā draudzei viskopīgi dziedamu:

Kas izcietuši esat,
Ar Kristu miruši,
Kas viņa zīmi nesat,
Tam rokā rakstīti,
Jums būs ar viņu valdīt;
Šā laika ciešanas
Jums Dievs tur grib pasaldīt
Iekš savas valstības.

Pēc tam mācītājs turpināja un pabeidza sprediķi:
- Nu griežamies tagad pie otras kārtas un vaicājam pēc tik daudz un lieliem ļaunumiem: kas mums jādara? Tur no atriebīgā, cilvēcīgā miesas prāta atbildams īsi un maz vārdos - darīt viņiem tāpat pretī, kā Kristus teic esam sacīts vecajiem: tuvākos mīlēt, bet ienaidniekus ienīdēt, jo labsirdība un mīļa saderība ar tādiem cilvēkiem nekādā ziņā sasniegta netiks. Un, ja vilku gribēsi glaudīt un žēlot, jo briesmīgāks Viņš būs.
Dažs cits sacīs: tā, kā viņi gribēja izdeldēt mūs, tāpat no mūsu puses izdeldējami viņi, citādi miers netiks panākts un abas plaši izšķirtās puses mūžam būs naidā un kopmantiešu puse valstij par postu.
Citi teiks: vai gan viņi darītu ar mums citādi, ja lomas būtu pilnīgi otrādas un vīni varētu mūs iznīcināt atklāti un pilnā drošībā?
Vēl būs kādi, kas iebildīs, ka, atstādami pasaulē lielu jaunumu pie spēka un dzīvības, apdraudam ne tikvien sevi un visu tagadējo tautas paaudzi, bet arī nākamās paaudzes, jo nezvērs, kas tik ieslēgts būrī, paliek bīstams joprojām, kad nākt var izlaušanās izdevība, kur tad atkal žēlastības lai negaida neviens.
Nav liedzams, ka šiem un varbūt vēl citiem iebildumiem, no prāta puses spriežot, ir sava taisnība, bet īstena kristīga cilvēka sirds runā citādu mācību - tādu mācību, kādu sludina mūsu augstais dievišķais mācītājs, kurš saka: «Mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst.» Tiesa gan, ka daži no mums varētu būt viņu vilcēji savukārt soda priekšā varētu viņus sameklēt un uzrādīt, bet mēs nedrīkstam aizmirst, kādam garam piederam. Mēs piederam miera, žēlastības un piedošanas garam, kādu sludina mūsu augstākais mācītāju mācītājs. Šā gara spēks neļauj atriebties, neļauj turēt naida prātu un nepiedot.
Mēs - tie, kas pēdējie tikām vesti uz nošaušanu mežā, bet ejot brīnišķi izglābti no godīga kara spēka, - kad beidzot šķīrāmies, tad visi, rokas sniegdami, apņēmāmies nekam neatriebties, nevienam palikt par nodevējiem, bet, ja tiesas prasīs kādu liecību, tad liecināsim pēc taisnības, tik paši no sevis neiesim par mūsu ļaundaru sameklētājiem un apsūdzētājiem. To pašu es ceru sagaidīt no visiem jums un arī no visas mūsu izmocītās tautas, kas izmocīta vairāk no pašu brāļiem nekā no sveša kara spēka. Jo karu laikos ir briesmas tik tur, cik tālu sniedzas ienaidnieku lodes, bet citur miers, kamēr tagad nebija miera un drošības nekur pa visu tēviju. Tomēr, tomēr lai no mums ir miers un piedošana viņiem visiem, jo, ka piedosim paši cits citam, tad visiem kopā piedos arī mūsu debesu Tēvs. Āmen!
Pēc beigtiem dievvārdiem daudzi gāja ģērbkambarī gan mācītāju apsveikt, kas pēc viņu pārnākšanas nebija vēl ar viņu tikušies, gan ielīksmotām sirdīm pateikties vispāri par dievkalpojumu atjaunošanu baznīcā un vēl seviški par šās dienas jūsmīgo samierināšanas sprediķi. Piepildījās gandrīz viss ģērbkambars, visvairāk no sievietēm. Visi un visas steidzās sacīt mācītājam kādu prieka un pateicības vārdu. Drīz ap viņu sapulcējās arī visas četras zināmās, no nonāvēšanas gudri izglābušās jaunavas, kuras viņš uzlūkoja ar sevišķu prieku, atcerēdamies vēl to bēdu pilno vakaru, kad divas no tām gribēja būt viņam par izglābējām no cietuma un no nāves briesmām ar prātīgi apdomātu ceļu. Pienāca arī Augura māte, skumīga un melnu lakatu ap galvu, savas uzticīgās Edes pavadībā. Mācītājs svētīšanas nozīmē uzlika viņai roku uz galvas un sacīja kādu iepriecinošu vārdu kā pretstatu viņas sērīgam apsveikumam. Attālāk sienmalē mācītājs ieraudzīja stāvam arī veco Laķi, kā jau bezmaz pilnu galvas tiesu garāku par citiem. Viņš mierīgi gaidīja citus pašķiramies, lai tad varētu vieglāk pieiet pie mācītāja. Bet mācītājs pats pasteidzās izlīst caur drūzmu pie viņa un sveicināt, papurinādams savām abām rokām viņa rokas un sacīdams:
- Esat sveicināti atkal Dieva namā!
Pēc tam viņš griezās atpakaļ, un Laķis dabūja pateikties tik šiem vārdiem:
- Paldies, mīļo mācītāj! Jūsu šās dienas sirsnīgie vārdi bija runāti atkal iz manas sirds - kā vienmēr agrāk. Lai Dievs jums palīdz arī uz priekšu!
(Ceturtās daļas beigas.)