KAUDZĪTES MATĪSS

JAUNIE MĒRNIEKU LAIKI

PIELIKUMS

IESĀKTĀS PIEKTĀS DAĻAS FRAGMENTI

I

Pēc pārdzīvotā kopmantiešu varas laika ļaunumiem ļaužu prāti sāka lēnām apmierināties, lai gan aizmirstams nebija nekas no tām briesmām un ciešanām, kādas tikko pagājušas. Kas vien bija palicis dzimtenē un nestāvējis līdza kopmantiešu negantībās, tie varēja sajusties esot laimīgi vismaz taī ziņā, ka atlikusi jel dzīvība, lai arī manta vai visa nolaupīta. Turpretī briesmu, bēdu un bada laiki turpinājās joprojām tiem, kas vai nu aizgāja kopmantiešiem līdza uz austrumiem cerībā, ka tur viņiem būs tāda pati Lejputrija, kāda še, vai arī kas atradušies jau turpat un kalpojuši turienes milzu briesmoņiem tāpat kā še, kur briesmu darbi pēc mazākiem apstākļiem bija darāmi arī mazākā mērā. Bet tur pieņemšanu atrada un tika atzīti pa turienes apstākļu mēroga līdzīgiem vienīgi paši diženākie un asiņainākie varmākas, kas tur bijuši pazīstami jau iepriekš ar viņu briesmonībām līdzīgi, kā tur darīja austrumos. Turpretī mazāka mēra bendu kalpiem bija jāpaliek neievērotiem, jo tādu viņiem pašiem vienmēr bez gala. Badā būdami, tādi ilgi tur nevarēja dzīvot, tālab daudzi no viņiem lūkoja iezagties atpakaļ dzimtenē, bet iekrita cits pēc cita tiesu nagos, no kuriem vaļā tika vienīgi tādi, par kuru noziedzībām trūka itin skaidru liecību; un tādu nebija arī visai maz, ko attaisnoja aiz pierādījumu trūkuma, lai gan zināt viņu noziedzības zināja kā uz delnas.
Tā nu, kā zināms, viss bija apsviedies otrādi: tiem nesen tik visai vajātiem un apspaidītiem, tiem goda un miera cilvēkiem, kam izdevies palikt dzīviem un jel pavisam nenovārdzinātiem šausmīgos cietumos, bija vecais miers atpakaļ, bet viņu vajātājiem turpinājās joprojām savukārt atbildību rinda par viņu darbiem. Tikai visām četrām zināmām jaunavām - Vilmai, Alvīnai, Majai un Īdai - ļaužu ziņkārība ar aizdomību nelika un nelika miera, spriežot un pētot pēc viņu noslēptās dzīves vietas pa zināmā kopmantiešu varas laika beigām. Dažādu aizdomību valodas ne tikvien nemitējās un pat nemazinājās, bet audzin pieauga. Nu jau stāstīja plaši un gaiši, ka viņas spiegojušas priekš kopmantiešiem un stāvējušas taisni viņu dienestā par nodevējām. Viņu meklēšana no pavēlniecības puses bijusi tik vien tīša izlikšanās, lai noslēptu patiesību. Sauca pie vārdiem pat tās vietas, kur kopmantiešu kareivji viņas mitinājuši. Bez tam no tumšākiem ļaudīm bija vienmēr drošāk dzirdams, ka burvību ziņā viņām lai neviens neticot, jo no vella skolām viņas brīvas neesot. Un kur ņēmusi Maja vācu valodu, kad citas, iedamas diezgan tālās skolās, nemākot tomēr pavisam vēl vāciski sarunāties, ja tik vien no grāmatām mācēt? Bez tam tiekot dzirdēts, ka Vilma ar Alvīnu, kad satiekoties, savā starpā sarunājoties angliski un franciski, ko agrāk nemācējušas - tāpat kā Maja vāciski. Savu tiesu vāciski protot tagad arī Ruķīšu Īda, kura agrāk nezinājusi ne vārda līdzīgi Majai.
Izcēlās vēl arī tādas tenkas, ka viņas spējot pacelties un lidot pa gaisu, un aizlaisties, kurp gribot, ikkatrā pirmā veca mēneša ceturtdienas vakarā pulksten deviņos un trīspadsmit minūtēs. Pie šām pēdēji minētām pasakām savu tiesu vainīga bija arī Vilmas jocīgā nebēdība, kad viņa, trakās tenkas dzirdēdama, iečukstēja īpaši mēlnesīgām vecenēm ausīs vēl trakākas lietas un tādā ziņā pilināja šaī pļāpu ugunī vēl eļļu klāt. Šie paši gaisā braukšanas meli bija pārtīši viņas papausti, lai tiekot muļķiem ko brīnoties un māņiem ticēt.
Prātīgi cilvēki gan par šādām nejēdzībām tik pasmējās, bet par dažiem jautājumiem tie arī grozīja galvas, it īpaši par tām aizdomām, ka viņas slēpdamās kalpojušas kopmantiešiem un stāvot pat joprojām ar viņiem sakarā, ko aplinkus liecinot taču zināmā uzturēšanās vietas slēpšana.
Viss tas skanēja arī apsardzības ausīs, kura beidzot ļaužu apmierināšanas labad gribēja darīt reiz visām muļķībām galu, noskaidrojot lietu pēc patiesības. Taī ziņā viņa aicināja visas četras jaunavas uz kancleju izskaidroties un it sevišķi vēl taī lietā, vai un cik taisnības tām melšām par jaunavu kalpošanu politiskā ziņā kopmantiešiem. Protama lieta, ka dažas no viņām par to iztrūkās, kā Īda un pa daļai arī Alvīna, bet visvairāk gan Maja. Pavisam bezbēdīga palika vienīgi Vilma, uzskatīdama šo aicinājumu tikai par jocīgu gadījumu. Maja it pavisam negribēja iet viena, bet lūdzin lūdza veco krusttēvu līdza, ko tas arī apsolīja, redzēdams viņas izbailes. Pārējām trim jaunavām gāja līdza viņu tēvi, lai pa daļai lūgti vai nelūgti. Vilma paļāvās gan pati uz sevi, kā jau teikts, nelikdamās nekā bēdājot, bet viņas māte nebija citādi mierā un vienas nelaida.
- Mammiņ, tu laikam baidies, ka mēs varam atkal pazust? - Vilma smiedamās sacīja.
- Kas gan vēl zina, vai vaļā tiksat vai nē un vai otrreiz izdosies tā izglābties, kā bija izdevies pirmreiz.
- Par šo otro reizi varam tik pasmieties, kad viņu salīdzinām ar pirmās reizes briesmām.
- Labāk neesi vis tik droša un lepna. Ieteicams ir turēties īsti šādos gadījumos pie vientiesīgas pazemības. Man, meit, tomēr prāts nemierīgs un pilns baiļu.
Bailes sajuta par savām meitām arī tikpat Alvīnas māte, bet īpaši pusneredzīgā Īdas māmuliņa un jo vairāk jau tāpēc, ka Īda pati bija baiļu pārņemta. Birstot asarām arī no viņas vājām acīm, viņa, turēdama meitu pirms šķiršanās apkamptu, sacīja:
- Ja tev, Īdin, jāiet cietumā, tad zini, ka tās pašas bēdas atnesīs man nāvi arī.
- Mīļo mammiņ, cerēsim visu labu, - Īda, viņu mutēdama, sacīja, un abu asaras saskrēja vienkop.
Roķēnos Janka, sajūdzis tēvam un Alvīnai zirgu, noskatījās garām acīm viņiem aizbraucot pakaļ un nomurmināja pie sevis:
- Kad tik, velli, neiegrūž vien Ruķīšu Īdas cietumā! - Bet, kā jau ieradis, savas māsas likteņa nepieminēja nemaz.
Vai nu bija nejaušs gadījums, vai apsardzības nodoms aicināt nopratināšanā vispirms Vilmu. Var viegli būt domājams, ka apsardzība pārzināja viņu esam prāta un rakstura ziņā spēcīgāku par pārējām trim un tālab uzskatīja viņu it kā par šā neizprotamā jaunavu pulciņa vadītāju un priekšnieci. Pirmais un svarīgākais jautājums, ko apsardzība viņai vaicāja, bija tas pats zināmais par prombūtnes laika dzīves vietu. Uz to viņa atbildēja mierīgā prātā un pilnīgā pieklājībā, bet ar pašapziņu sekoši:
- Ja es par savu prombūtnes laiku esmu kaut kādā ziņā vainojama, tad lūdzu man to sacīt ar pierādījumiem, bet, ja nē, tad šāds vaicājums man uzskatāms it kā par ziņkārību. Jo bija ne vien simtiem, bet pat tūkstošiem cilvēku, kas glābās no slepkavīgām briesmu tiesām gan pa mežiem, gan pa svešiem šķūņiem un citu ēku augšām - dienās še, naktīs citur, mainot bez tam atkal vietas vai ikkatru dienu, ikkatru nakti aiz bailēm, ka jau neseko ķērēji. Kurš tādā nāves briesmu laikā gan būs spējis nēsāt līdza diengrāmatu un atradis iespēju un prieku viņā rakstīt par savām varbūt bezgala daudzām dzīves vietām? Cik man zināms, tad citiem nemaz netiek vaicāts, kur viņi mituši, tik mums četrām vien neliek miera, lai arī uz to nav nekam nekāda īpaša cēloņa.
- Citi stāsta, kur viņi mituši, - bija apsardzības atbilde.
- Daži stāsta gan, bet ir daudz, kas nestāsta nekā vai arī stāsta pavirši un bieži pat nepatiesību bez bēdas, jo kas gan sameklēs taisnību? Un, kad es tagad stāstītu, ko gribētu, kurš gan būtu, kas ņemtos pretoties un liecināt citādi?
- Bet par jums visām pastāv vispārībā aizdomas, ka jūs kalpojušas kā nodevējas kopmantiešiem un jūsu meklēšana no viņu puses bijusi tik ārēja izlikšanās jūsu aizslēpšanas labad. Jo, ja jau patiesi viņi būtot gribējuši jūs atrast, gan tad būtot varējuši.
- Lūdzu, lai nāk un liecina, kas var liecināt. Es gribētu redzēt kādu, kas to spētu.
- Tik tālu līdz šim tā lieta vēl nav vadīta.
- Un nebūs vadāma arī nekad, - Vilma pašapzinīgi atteica. - Un varu vēl sacīt tik to, ka neapzinos darījusi nekur nekādas noziedzības. Sava mitekļa ziņā pa kopmantiešu varas laika beigām vēlāk varbūt arī varēšu ko stāstīt līdz ar manām trim zināmām draudzenēm, un tad darīsim to labprāt, cik varēsim. Pieminu beigās vēl tik to, ka mēs visas četras bijām jau tikpat kā pazudinātas uz nāvi no aizdomām par dažu nevainīgu cilvēka glābšanu no briesmu tiesas, kas nozīmēja jau tikpat daudz kā no nāves. Kā tad nu varētu būt vēl domājams otrādi, ka kopmantiešu vara uzticētos un pieņemtu mūs par nodevējām otrādā ziņā? Mums bija pašām tik glābjama sava dzīvība, vairāk nekas.
Vēl nāca Vilmai jautājums par to, kā viņas spējušas uzturēties iztikas ziņā, kur visiem bijis ciešams tik grūts trūcības laiks.
- Arī šis jautājums skaitāms man pie ziņkārības jautājumiem ikkatram, kurš, no nāves glābdamies, zinājis godīgi uzturēties un nav sūdzēts un pierādīts par zagli un laupītāju, - Vilma, mazliet padomājusi, atbildēja joprojām mierīgā prātā. - Jārauga bija no līdzcietīgiem cilvēkiem kaut ko nopirkt vai izlūgt, bet zināms, ka nevar domāts tikt par nekādu pilnīgu uzturu, bet labi ja tik par badveidīgu dzīvības vilkšanu vien.
Ar to tad Vilmas izpratinājums galvenā kārtā pabeidzās, un pēc viņas aicināja Alvīnu, Īdu un, beidzot, Maju. Bet apsardzība no nevienas nespēja vairāk nekā izdabūt, kā no Vilmas dzirdējuši, jo viņas visas turējās pie vienādu domu atbildēm. Un, lai gan viņas nevarēja uzstāties tik droši un ar tādu noteiktību kā Vilma, lai arī īpaši Īda un Maja runāja ar viņām piemītošo bailību, tad tomēr visu viņu atbildes kopā bija arī skaidras un savstarpēji ne pretrunīgas vai sarežģītas.
Majai atsevišķi no citām biedrenēm nācās izskaidroties par savu citiem neizprotamā ceļā iegūto vācu valodas mācēšanu, kas saceļot sabiedrībā lielas aizdomas, ka tikusi slepen aizvesta pa gaisu uz Vāciju kā tautas un valsts nodevēja. Tur samācījusies vāciski un tad uz īsāku laiku aizgādājusi turp arī šās trīs biedrenes laikam taī pašā ziņā, lai varot jo pilnīgi sarīkot nodevību.
Apmēram pēc šādiem ievada vārdiem nāca viņai šis jautājums:
- Sakāt - kur jūs nodzīvojāt bezmaz pilnu gadu, vai tik patiesi ne Vācijā?
Lai nu gan, uz pagastnamu ejot, nebija ikkurš jautājums paredzams, ko nāksies Majai atbildēt, bet pašus svarīgākos jau varēja gan iedomāt, īpaši šo pašu un otru par vācu valodas mācēšanu, tālab domājams, ka vecais krusttēvs nebūs viņai padoma liedzis, kādos vārdos apmēram tie atbildami, lai arī pats nezināja vēl tāpat kā citi, nedz kur Maja bijusi, nedz kur mācījusies vāciski. Tik viss tas viņam arī izlikās kā kāds pasakains brīnums, bet viņš, Majas nemaz vairāk netincinādams, mierīgi gaidīja atnākam apsolīto stāstīšanas laiku. Ka Maja bijusi jau uz šāda jautājuma dzirdēšanu sataisināta, to varēja prast jau no viņas atbildes, kura izskanēja vismaz bez samulsuma un norādījās esam pavisam negaidīta. Viņa atbildēja bez liekas bailības sekoši:
- Neesmu nedz Vācijā bijusi, nedz par tautas un valsts nodevēju kļuvusi, nedz arī savu triju līdzbiedreņu nekur vedusi, nezinu arī vēl pasacīt, kur īsti esmu bijusi, bet zinu tik to, ka līdzcietīgi, žēlīgi cilvēki ir mani glābuši no briesmīgas nāves un par mani gādājuši. Var būt, ka laiku zināt dabūšu, un tad arī nekavēšos stāstīt visu patiesību.
- Bet kur un kā jūs iemācījāties vāciski, ko agrāk vis nemācējāt?
- Lūdzu, no kā jūs to domājat, ka es agrāk nemācēju?
- Nav neviens dzirdējis jūs agrāk nekur vāciski runājam.
- Tad protams, ka man nav vajadzība bijusi vāciski runāt. Jo, dzīvojot tādu ļaužu vidū, kas visi māk latviski un latviski vien arī runā, tur vienam otram ierunāties savstarpēji kādā citā valodā būtu tikai lielība vai citu nonicināšana. Bet, kad man nāca gadījums izpalīdzēt ar valodu cittautietim - vācietim, kas latviski pavisam nemācēja, tad, lai pati cik prazdama, darīju to aiz pienākuma un bez nekādas lielības, tik īstenā un patiesā vajadzībā.
- Bet jūs taču esat runājuši tādā ārzemnieku izloksnē, kādas še īsti neviens neprot, - apsardzība iebilda tālāk.
- Līdz šim, kā man zināms, ir bijusi brīvība mācēt un runāt, kādā izloksnē kurš grib vai prot, neturot tāpēc uz nevienu nekādu aizdomu, - Maja domīgi atbildēja.
- Jā gan, bet šoreiz tomēr ir vajadzīgs to zināt sakarā ar jūsu noslēpumainās pazušanas dzīvi un viņas nozīmi, - apsardzība uzstājās.
- Kas vēro ikkatru mācīšanās izdevību, tas var dzīvē mācīties šo un to šur un tur, ko citi palaiž nevērīgi garām. Manā pirmā ganu laikā kādam citam saimniekam taī pašā ciemā gāja ganos vecs, dzeršanā nogrimis ārzemes vācietis, senākais maiznieks Krikmeijers. Tas mācēja gan puslīdz arī latviski, bet mīlēja runāt tik vāciski, kur vien uz to atrada iespēju. Tā kā viņam, ganu gaitā kalpojot, šaī ziņā bija jājūtas esot pavisam kā vientulim, tad viņš sāka lopus komandēt vāciski. Kad ganāmais pulks izdzenot nokļuva olnīcas galā lejā un viņš vēlējās, lai tas griežas pa kreisai rokai uz ezermalu, tad uzsauca: «Links seewärts!» - bet, kad, īpaši bizenes dienās, gribēja dzīt uz meža pusi, tad atkal pavēlēja: «Rechts waldwärts!» Kad bija laiks dzīt mājā, tad rīkojums skanēja: «Grade aus heimwärts!» Lopi, kā par brīnumu, ar laiku likās to saprotot un sāka klausīt. Bez Krikmeijera mēs bijām ganos divas meitenes, un mums abām sāka iepatikt viņa vāciskie izsaucieni, tikpat tie pieminētie, kā arī citi, un mēs savukārt sākām saukāt tāpat kā viņš. Kad Krikmeijers mūsu domas nomanīja, tad viņam bija prieks par to un viņš sāka mūs mācīt pamazām plašāk vāciski. Tā tas sākās un turpinājās vienu otru vasaru. Krikmeijers sajutās it kā par skolotāju, un mēs ieradinājāmies viņu cienīt un viņam pakalpot: lai tik sēd ežmalā vai zem kāda koka pīpodams, bet mēs ganījām lopus arī priekš viņa. Tad bija vaļīgāk, tad gājām atkal vāciski sarunāties un tādā ceļā pamazām iemācījāmies jel tik daudz, ka varējām šaī valodā un Krikmeijera izloksnē ar viņu un arī savstarpēji ar manu ganu biedreni saprasties. Vēlāk es mācījos no dažas grāmatas un izlietoju arī dažas citas sarunāšanās izdevības, nekam tomēr bez īstas vajadzības nerādīdama, ka vāciski kaut ko prastu. Liela jau mana prašana nav ir tagad vis, bet vienīgi visvajadzīgāko ikdienišķībā puslīdz saprotami laikam izteikt varu, jo viņreiz tas ārzemes vācietis, ar kuru bija jārunā pagastnamā, rādīja un sacīja, ka mani saprot. Tur nu ir visa mana valodas noslēpuma atklājums atrādīts; tālab ceru, ka par mani nekādā ziņā neuzticības aizdomas turpinātas netiks.
Jādomā, ka Maja spēja tik droši izstāstīt savu paskaidrojumu tāpēc, ka viņai līdzās stāvēja vecais krusttēvs, šad un tad viņu iesāņus ar dažiem vārdiem pabalstīdams.
Kad apsardzība bija beigusi visas pārklausāmās jaunavas izpratināt pa vienai, tad saaicināja visas kopā līdz ar viņu tēviem un aizbildni, veco krusttēvu.
Tur nu, par visu jaunavu lielām izbailēm, viņas dabūja dzirdēt sekošo uztraukuma ziņu no apsardzības. Neesot gan līdz šim nekāds pārkāpums vai noziegums pierādīts, bet skaidrība arī nekāda nedabūta, īpaši par uzturēšanās vietu izbēgšanas laikā. Un, tā kā aizdomas esot cēlušās politiskā ziņā par kopošanos ar kopmantiešiem nodevības nozīmē, tad viņām vismaz līdz lietas noskaidrojumam caur augstāku apsardzības iestādi jāpaliekot šepat apcietinātām līdz tālākai pavēlei, kas izšķiršot jautājumu, vai viņas atlaižamas vai sūtāmas tālāk.
Šis apsardzības nolēmums izskanēja ar tādu cietu noteiktību, ka bija jāšaubās par viņa atcelšanu caur lūgumiem vai pārliecinājumiem. Jaunavu tēvi un vecais krusttēvs sāka apspriesties, kas taču darāms, kamēr jaunavas pašas palika ka triektin satriektas, nezinādamas, ko iesākt. Viņi visi vienprātīgi nosprieda būt viņām par atbildīgiem galviniekiem, ka viņas savu tagadējo dzīves vietu neatstās vismaz bez apsardzības ziņas un tad ikkatrā laikā, kad vien apsardzība vai kāda tiesu iestāde to prasīs, viņas visas stāsies priekšā ar atbildību uz pirmo aicinājumu. Pieņemdami vecā krusttēva priekšlikumu, viņi gāja vēl soli tālāk un apņēmās galvot savstarpēji visi par visām jaunavām, ka viņas būs atrodamas ikkurā brīdī ar pilnu paklausību valdības iestādēm, un vēl par to arī, ka viņas nav neviena vainojama nedz politiskā, nedz citā kādā noziedzībā. Līdz ar to visi trīs zināmo meitu tēvi vienprātīgi uzaicināja veco krusttēvu stāties visu vārdā ar šo priekšlikumu un lūgumu apsardzības priekšā kā jaunavu atsvabinātājam. Viņš, drusku apdomājies, sacīja, ka jārunā jau esot tā kā tā savas aizbildnības meitas dēļ, tad jau varot gan pieņemt viņas mīļo draudzeņu likteni arī līdza.
Laķis, apsardzības priekšā stājies, izlūdza vispirms atļauju runāt apturēto jaunavu atsvabināšanas lietā un, kad atļauja bija dota, tad runāja sekoši:
- Cik saprotu, tad godājamā apsardzība ieskata par vajadzīgu gādāt drošību, lai aizdomās turamās četras jaunavas būtu kaut kuru brīdi dabūjamas pie tālākas atbildības, un jāatzīst, ka apsardzībai tas vajadzīgs līdz lietas pilnīgam noskaidrojumam. Tādā ziņā šām bēdu jauneklēm tad jāpaliek par cietumniecēm uz nezināmu laiku, kas īpaši jaunu, godīgu sieviešu sirdīm var dot uz visu mūžu nelabu, nevēlamu iespaidu. Bet, kad nu šie trīs tēvi par savām meitām un es par savu aizbildnības meitu uzņemamies visi kā galvinieki atbildību un ne vien vēl ikkurš par savu meitu vien, turpretī ikkurš par visām, ka viņas īpaši bez apsardzības ziņas savu līdzšinīgo dzīves vietu neatstās, kālab nekad nezināmas nebūs, un ka paklausīs visas uz mata turpmākiem aicinājumiem ierasties uz atbildību še vai citur, - vai tad gadījumā apsardzība neatrastu par iespējamu viņas līdz lietas izbeigšanai atstāt mūsu ziņā, kā bijušas līdz šim un kā būtu arī turpmāk? Cik man nojaušams, tad visvairāk aizdomu krīt uz viņām taī ziņā, ka viņas, vismaz vēl šobrīd, nespēj atrādīt savu mitekļu, kur mājojušas pa prombūtnes laiku, kas man arī nav zināms; bet galvoju droši par visām, ka nekādos neceļos nedz nodevības, nedz netiklības ziņā nebūs bijušas, kas ar laiku gan atklāsies, kā no viņām solīts tiek. Jādomā, ka līdz nenoteiktam laikam viņas uz to saista kāds goda pienākums vai neizpaužams solījums, tādēļ es savai aizbildnības meitai neuzmācos ar uzspiedīgiem iztaujājumiem, jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka tikpat viņai, kā viņas trim biedrenēm ziņa droša un skaidra. Laicīgas mantas man nav, ko likt ķīlām, bet ir gan vienīgā augstas sajūtības manta: vecum veca karavīra ilgas; nevainotas kalpošanas gods, kas līdz šim nekur nav ieķīlāts, bet ko tagad še lieku droši ķīlā, ka šās visas četras jaunavas noziedzību ziņā tiek nepatiesi aizdomās turētas un ka viņas ikkatru brīdi arī turpmāk stāsies priekšā apsardzības vai tiesu iestādēm, kad vien tiks aicinātas, ja apsardzība laipni atzītu, ka var viņas visas atlaist. Līdz ar mani uz to parakstītos arī visi šie trīs goda vīri, kas tāpat, cik man droši zināms, nav nekur vainoti. Bez mums saistītos ar saviem parakstiem arī visas jaunavas pašas. Tad nu visu šo jaunavu, kā arī to triju tēvu un pats savā vārdā lūdzu atlaist viņas brīvībā uz viņu tagadējām dzīves vietām, kuru viņas neatstās bez apsardzības ziņas līdz pilnīga attaisnojuma dienai un varbūt ar vēl ilgāk pēc tam.
Apsardzības sastāvs iegāja brīdi dziļāk apspriesties, ko darīt. Tad iznāca un pasludināja krusttēva Laķa lūgumu par ievērotu un pieņemtu, ko dzirdot jaunavu pabālējušie vaidziņi sāka aiz prieka atkal ziedēt. Tūliņ tika sastādīts protokols par jaunavu atstāšanu vecāku un aizbildņa Laķa atbildībā, apņemoties jaunavām pašām visu pildīt, kas lūgumā solīts un protokolā rakstīts. Vārdu paraksti viņām, neatšķirot pat drošākās Vilmas, vai nu vēl aiz baiļu iespaida, vai aiz pasludinātās brīvības prieka, vai pat aiz šām abām sajūtībām vienkop izdevās sadrebinātiem burtiem, lai arī gan izlasāmi.
Kad viss šis pulciņš izgāja pagalmā un vecais krusttēvs sameklēja jau pīpīti, tad visas jaunavas steidzās samutēt viņam rokas, bet viņš pasmiedamies lūkoja tās kopā ar pīpīti bēdzināt sev aiz muguras. Tomēr viņas saklupa ar pulku arī tur un samutēja, lai tiek vai rokām vien, vai pa daļai pīpītei arī. Viņš tad, mīlīgi pasmiedamies, noteica:
- Jā, ko mīļiem bērniem darīt! Viņu pateicība lielāka par nopelnu. Tiktu jau vaļā tāpat varbūt bez manis arī.
Bet uz to viņas atsaucās gandrīz kā no vienas mutes:
- Netiktu vis, netiktu vis.
Īda, nokļuvusi atpakaļ Ruķīšos, steidzās atrast un iepriecināt savu nevarīgo mammiņu, kas viņu pavadīja ar lielām bēdām uz apsardzību. Viņa atrada to, kā jau domājams, noraudājušos kaktiņā sēdam. Līdz ar redzes mazināšanos viņai sāka mazināties arī jau dzirde, tāpēc viņa lūkoja Īdu pazīt atkal, īpaši aptaustīdama: no vaigiem, žoda, deguna, matu pīnēm un tā vispāri no galvas apkārtnes. Kad bija visapkārt to aptaustījusi, tad sacīja:
- Rādās, ka esi jau gan tā pati. - Un tad, piespiedusi Īdas vaigus savam vaigam, izsaucās:
- Manu dārgo bērniņ! - pie tam saspiezdama Īdu tik stipri, ka tā iekliedzās:
- Vai, vai, mammiņ, nenospied jel manis!
Roķēnu rijas priekšā Janka sagaidīja atbraucot tēvu un māsu Alvīnu, lai var saņemt un nojūgt zirgu. Grožu salocīdams, viņš vaicāja Alvīnai, kura sāka iet jau uz istabas pusi:
- Vai Ruķīšu Īda arī vaļā?
- Vaļā jau, vaļā tava Īda arī, - viņa, atpakaļ nepagriezdamās, atbildēja mazcienīgi pār plecu.
- Labi gan, labi gan. Ak tu Dieviņ, lai tad kā!
Pašreiz pie šiem vārdiem samestai auklai atraisoties, stipri savilktais resnais loks spruka vaļā, dikti nožvakstēdams.