KAUDZĪTES REINIS

IZJURIEŠI

Otrā nodaļa

Kā izjurieši skaitīja savus laikus. Izjuriešu tā laika lielākie vīri. Kā taisīja jauno tiesas māju.

Arī izjurieši savus laikus, laika stāstus jeb vēsturi iedalīja laika gabaliem un tad nošķīra un nosauca tos visvairāk pēc savu Izjuras lielāko un ievērojamāko vārdiem. Bet viņi nesacīja un neiedalīja vis tā, kā citi vēsturnieki to dara, sacīdami: no Kārļa Lielā līdz Kārļa Mazā laikiem utt., - bet sacīja taisni: tas bija tā un tā laikā; tas bija Kārļa Lielā laikā, tas bija Kārļa Mazā laikā. Saprotams, ka ikkatrā laikā bija gan daudz vairāk lielu vīru ar reizi, kas visas Izjuras darīšanas - viens tai, otrs citā lietā vadīja. Bet tas arī paliek tiesa, ka no visiem allaž viens bija visu virsgalā, visupirmākais, nevis gan sava augstākā amata stāvokļa dēļ vien, bet visvairāk savu paša spēju, savas stiprās dabas dēļ tas stāvēja pār visiem un iespēja ne vien savus līdzīgos amata vīrus locīt un vadīt sava spēka garā, bet to iespēja arī pie saviem virspavēlētājiem tāpat.
Izjuras lielos vīrus varam allaž iedalīt divās šķirās. Tie lielie vīri, kas gan nebija nekādā muižas vai pagasta amatā, bet tomēr bija lieli un daudzināti Izjurā, - tie bija tie, kuri visā ļaužu brīvā sadzīvē iespēja visiem citiem priekšā aiziet; kā - krogos, tirgos, godos, visos kungu darbos, talkos un tā joprojām. Šie bija, kas visur gāja ar savu rīboņu, būdami lielmutīgi runātāji, kuriem allaž kāds pūlis stāv apkārt un tajos klausās, apbrīno un tur par gudriem; pat par ļaužu glābējiem - īsti tādās reizēs, kur tie tiesā un aizskar citus; vai ar stādamies citiem priekšā ar saviem miesas spēkiem, ar saviem zirgiem, ratiem, kamanām, pīpēm, cepurēm, dzeršanām, ar braukšanos, laušanos, tā kā to redzējām pie sava varenā Desukalna Ješkas.
Otrie lielie vīri; kā jau minēts, bija visi Izjuras amata vīri, kā: muižas kungi, vagari, stārastas; tiesu priekšnieki, tiesas skrīveri, tiesas vīri, magazīņas vīri, pērminderi, ķesteri un savā ziņā pat muižas kučieri, sulaiņi, suņu puiši, mežasargi, mednieki; tīrumsargi un nezin kādi dažnedažādi vēl. Saprotams, ka šiem atkal bija pavisam cita skaņa pie ļaudīm nekā pirmajiem, un, kur tāda reģimente amata vīru bija, tur ar izjuriešiem vajadzēja būt tramīgiem, dienas vidus vai nakts vidus. Visulielākie vīri, zināms bija lieli un vareni bijuši ikkatrs savā īpašībā un laika gabalā. Izjurieši savos dzīves gadījumos tad arī atsaucās un salīdzināja tos ar pagājušiem laikiem, sacīdami: tā kā tas bija tos laikos, kā tai laikā gāja utt.
Tos laikos visas pagasta saimošanas naudas stāvēja muižu pārvaldīšanas ziņā; un kāda muižas kunga Pilvica laikā, ko ļaudis saukāja par Pilču, Izjuras pagasta lāde tā bija izdilusi, ka, gribēdami redzēt, vai tad tiešām tur nav nekā iekšā, lādi apgāza uz mutes un ar magazīņas strīkultu to izdauzīja pa dibenu. Tad tur izkrita divi petaki. Un nezin kā šie paši divi petaki esot tur vēl patvērušies, kā visi toreiz brīnījās un tad norunāja: laikam esot bijuši kādā šķirbā ielīduši, citādi nebūtu patvērušies arī ir tie divi petaki. Un, ja nu kādu reizi domāja, vai pagasta naudai, pagasta magazīnai nepiesitīšoties atkal dilonis kā Pilča laikos, - arī tiešām tas jau tā atkal bija Izjurā noticis, kur magazīņā bija manāmi kādi trūkumi, kur pagasta nauda dažreiz bija izgājusies vairāk, nekā vajadzīga, - tad ikreizes atsaucās: «Būs atkal tāpat kā Pilča laikos!» - «Nu ir Pilča laiki klāt!» - «Tīri Pilča laiki, vairāk nekas - būs atkal pagasta lāde jāgāž uz mutes un jādauza ar magazīņas strīkultu!» - Šie tad nu bij Pilča laiki.
Tur reiz bijis kāds muižas pārvaldnieks Krankhauzens, no ļaudīm saukts K r a k ū z i s, ļoti liels vīrs, nu, sacīsim, liels izjuriešu darbinieku pēršanā. Bez visiem nedēļas «spieķiem», kas tad klaudzējuši gar darbinieku kauliem, Krakūzis ik sestdienas, vakaros, pēc beigtiem darbiem, licis visus darbiniekus sasaukt un sastādīt gar muižas zediņiem, visus pa rindai nopērt un tad tikai atlaist uz mājām. Visas tādas pēršanas Krakūzis izdarījis allaž ar savu zināmo smiešanos un necilvēcības jokiem. Tā reiz bijis visus atkal sastādījis vienā sestdienas vakarā gar zediņiem, un, kad pērējs jeb lamposts, kā izjurieši to nosauca, gribējis iesākt, kā jau palaikam, no viena gala, tad no rindas izskrējusi viena no auguma maza un miesās ļoti vājīga meitene un nokritusi pērēja priekšā gar zemi, izsaukdamās: «Mani, kungs, papriekšu! Mani, kungs, papriekšu! Man tāļāk mājas!» Nezin kas Krakūzim toreiz bijis, kas nē, - redzēdams nabadzītes vājās miesas, tā kā satrūcies un tad iesācis savus ierastos smieklus visai smieties, sacīdams: «Ko nu tur lai pērtu? Tur viens gals, tur otrs...» Ar to tad tāpat smiedamies pavēlējis, lai visi tūliņ ejot mājās. Un tā šī sestdiena, kā par brīnumu, pagājusi ar tiešām bez pēriena.
Par Krakūža nežēlīgām velnišķībām stāstīja arī daudz citus stāstus: kā tas beidzies briesmīgā, moku pilnā nāvē, kā viņam nomirušam visa miesa bijusi kā spieķu sitieniem zilām; melnām strīpām par biedināšanas zīmi, ka, dzīvs būdams, licis cilvēkus tik daudz sist. Vēl tos laikos, kad izjurieši taisīja savu jauno tiesas māju, veci ļaudis zināja rādīt viņa kapu visuvecākajā kapsētā, kuru tas licis stipri ķieģeļiem samūrēt. Toreiz šis mūrējums bija gan sabrucis, bet vieta bija pazīstama vēl gluži labi, ļaudis dažu labu reiz', apskatīdami un citiem rādīdami, tikai lāstiem to pieminēja, ka te nu pūstot lielais ļaužu ēdājs - vidū starp tiem, kurus tik daudz ēdis. Gan nu velns pašu dīrājot pa elli, tā kā, dzīvs būdams, citu asinis dzēris.
Tātad Krakūža laiki izjuriešiem bija visai pazīstami labi ilgi, ilgi, un tos viņi minēja tikai tad, ja par kādiem šaušalainiem gadījumiem bija runa: «Tie esot tā kā Krakūža laiki! Nu jau sākot iet tāpat kā Krakūža laikos! Skaidri Krakūža laiki esot!»
Tad bija minams kāds D u m b r ā j s, dzimts izjurietis jeb pašu izjuriešu cilvēks no Dumburu mājām un tādēļ saukts Dumburu tēvu. Šis bijis dažā ziņā savādnieks, par brīnumu drošs un ne no viena nelokāms vīrs. Papriekšu viņš bijis tikai par rijnieku, tad par vagari, un beidzot, kad Malienā ienākušas jaunās pagastu tiesas, tad Dumburs tur bijis tiesas priekšnieks un arī baznīcas pērminderis.
Tik daudz dažādos amatos būdams, Dumbura tēvs, kā paši izjurieši mēdza teikt, esot gan varējis satikties vai ar visiem pasaules kungiem. Un Dumbura tēvs esot ar bijis tik drošs un nebēdīgs, ka runājis pretī pašiem kungiem, lai tie būtu bijuši vai paši Izjuras lielikungi, muižas kungi, mācītājs vai arī nezin kādi citi kungi, tas Dumburu tēvam bijis vienalga. Kur vien zemniekiem bijusi viņu taisnība, kur vien tiem kas gribējis darīt sliktu, tur Dumbrāja tēvs tad ik reizes - vai darbinieku izrīkošanā, vai pie sava tiesas galda; vai draudžu sapulcē, pērminderis būdams, - cieti esot pretī nosacījis: nē, cienīgie kungi, tas nevar vis tā būt! Spriediet, kungi, kā jūs gribat, bet zemniekiem ir arī tāpat dvēsele, tāpat miesa kā visiem citiem. Un visi kungi Dumbrāja priekšā tik tiešām palikuši kā bez visa sava spēka; kā nocirpti jēri.
Šie tad nu bija brīnumi par visiem tā laika brīnumiem, un Dumbrāja vārds skanēja ne vien tikai pašā Izjurā, bet arī visā apkārtnē. Un kā lai te nu ikkatrs malenietis, cilvēks, nebrīnītos, kad viņi bez saviem kungiem tikai divus stipriniekus pazina visā šai pasaulē: lāci, kas velnus varēja izsviest no rijām, kūtīm staļļiem, un tādus, kas kungiem drīkstēja runāt pretī.
Lai gan toreiz caur ievestām pagastu tiesām zināmā ļaužu kulšana bija jau aprobežota, ka bez sprieduma vagari, stārasti, muižkungi nedrīkstēja ierasto «spieķu» dauzīt pie cilvēku miesām, bet labu laiku tas viss neko nelīdzēja. Kas tad bēdājās par to? Tas viss tikai audzin izauga, bet nevis līdz ar izdoto likumu nobeidzās.
Dumbrājs dzīvoja drīz pēc Krakūža laikiem, kur Izjurā parastās atskaņas: «Spieķus, spieķus! Žagarus, žagarus!» - skanēja vēl skanot, un, kad to gribēja darīt tāpat joprojām, tad Dumbrājs - īsti tad; kad palika par Izjuras tiesas priekšnieku, - tad visam cēlās pretī un to ar tādām sekmēm norāja, ka visi ļaudis, ja vien tiem sods bija skaidri paredzams, uz Dumbrāja tēvu skrēja tur paglābties kā aiz mūra. Vai arī citi steidzās tam paziņot, ja kādu taisījās sodīt. Un daudzreiz noticis, kā visi izjurieši to zināja, tādās reizēs, kad muižas kungs redzējis vien Dumbrāju nākot, tūliņ pavēlējis mest spieķus nost un kā mēdīdams no dusmām sacījis: še Izjuras grāfs nākot, Izjuras grāfs nākot!
Tā stāstīja arī, ka reiz pie bērnu pārklausīšanas mācītājs, pirms vēl darbu sācis, pavēlējis, lai ienesot žagarus. Bet te Dumbrāja tēvs iznācis ar savu balto galvu, nostājies visiem priekšā un sacījis: «Mācītāj, ja jūs tā gribat ar mūsu bērniem darīt, tad es ar visiem šiem bērniem aiziešu un jūs tad ar saviem žagariem te paliksit vieni paši.» Ar to pašu tad arī Izjuras mācītājam bijis diezgan priekš visām reizēm.
Muižas kungs bijis ieradis dažu labu reizi pavēlēt dārza puišam, lai tas nomestos rāpus jeb četriski, un tad uz šā muguras uzkāpis kā uz kāda beņķa un rāvis ābolus vai ogas no kokiem. Dumbrāja tēvs, no muižas laukiem nākdams, to ieraudzījis, apstājies un turpat pāri pār dārza zediņiem saucis: «Kungs, dārza Mārtiņam ir arī tāda pati mugura kā jums jūsu mugura. Ko sacītu jūs, ja uz jūsu muguras kāds arī tāpat kāptu un mīdītos ar zābakiem kā pa kādu beņķa galu, tāpat kā jūs tagad pa Mārtiņa muguru? Dieva dēļ, kāpiet tūliņ nost no Mārtiņa muguras!» Un no tās reizes neviens neredzējis kunga kāpjam ar kājām uz dārza Mārtiņa muguras.
Kungu dēlēni - mazie muižas kundzēni, kā izjurieši tos saukāja, - bijuši ieraduši tā pašus muižas ļaudis, kā arī darbiniekus visādi tirdīt, tiem darīdami pašiem sāpes, sapostīdami viņu lietas vai līdzpaņemto maizi kā vien pietikdami; bet ļaudis, nabagi, bijušies tos kaut kādīgi aizturēt vai sūdzēt par šādām vai tādām viņu nerātnībām. Dumbrāju tēvs to visu bij sadzirdējis un gādāja, lai reiz tos kundzēnus notvertu pie viņu zināmiem nedarbiem. Tā kādureiz pļāvēji jeb «ļoninieki» ēda maltīti, nometušies turpat tīrumā, un mazie kundzēni pieskrējuši klāt un ar saviem spieķiem sabada pļāvēju cibās visu viņu pienu un kaņepītes, apgāž šķidruma trauciņus un aizsviež arī kādu maizes doniņu pa tīrumu. Tai pašā brīdī pienāca arī Dumbrāja tēvs kā piesaukts un, visu to pats savām acīm redzējis, pavēlēja mazos kundzēnus, kuri gribēja sākt bēgt, notvert un līdz ar izbārstītām cibām, aizsviesto maizes doniņu, kurus pavēlēja kundzēniem par tādiem kundziskiem darbiem pašiem aiznest, nogāja pie muižas kunga - viņu tēva. Tam visu izstāstījis, Dumbrājs cietā balsī nosacījis: «Muižas kungs! Gādājiet, ka tas vairs nekad tā nenotiktu, citādi tad es likšu tos sodīt, ja vien tie iedrošinātos vēl kādureiz cilvēkus tā lopīgi tirdīt, pat viņu maizīti sagānīdami.» Arī šās neģēlības mitējās.
Tik ciets, tik drošs, tik taisns cilvēku un patiesības aizstāvētājs bij vecais Dumbrāja tēvs bijis, un, kad tas nomira izjurieši to apdraudāja asaru asarām. Pat gadiem par Dumbrāja tēvu runāja ar to lielāko godbijību un nožēluma, ka viņu stiprais aizstāvētājs un žēlotājs aizgājis pie dieva. Viņi svētīdami svētīja tā atmiņu, pat bērnubērnu bērniem stāstīdami no šā brīnum drošā un taisnā Dumbrāja tēva, jā - tēva, un nezi vai Izjurā vairs kādu tik lielu un stipru vīru piedzīvošot visā savā mūžā, kāds Dumbrāja tēvs bijis. - Šie bij tad tie Dumbrāja laiki.
Pēc Dumbrāja laikiem izjuriešiem bij gan vēl kādi vieglāki laika gabali līdz tam laikam, kad viņi jauno tiesas māju taisīja. Šitā laika lielākais, var sacīt, bīstamākais vīrs bij Izjuras skrīveris J u s t s K o d e. Šo laika gabalu izjurieši tad divējādā ziņā atminējās un tā nosauca. Ja jautrā, labā prātā, ko varēja runāt un atskatīties uz pagājušiem laikiem tad tie sacīja: tas bij tai laikā, kad cēla jauno tiesas māju; jaunās tiesas mājas celšanas laikā. Bet turpretī, ja par tumšiem un smagi spiezdamiem visai nepatīkamos dzīves gadījumos sliktā prātā ko runāja, ko atgadījās no pagājušiem laikiem, tad allaž atsaucās un sacīja: «Tas bij Kodes laikos! Nu jau iet tāpat kā Kodes laikos!»
Kodes laikus izjurieši minēja vēl jo sūrākā prātā, nekā savā laikā Krakūža laikus tie bij minējuši. Labs laiks bij pagājis, kamēr Kodes vairs nebij, bet Izjura, zināms, bij tā pati, tad izjurieši allaž vēl arvienu sacīja: kad par Kodes laikiem grib runāt, tad sāls jāieņemot mutē, jo tukšā dvēselē nevarot runāt par tiem.
Skrīveris Justs Kode nebij vis dzimis izjurietis. Viņa dzimtene bija kādā Izjuras kaimiņu pagastā - Vilgavā. Jau bērna gados liktenis Justu bij, tā sakot, atsitis Izjuras piekrastē, un te Izjurā viņš bij izaudzis. Izjurieši tad Kodi ieskatīja tikpat kā pašu cilvēku; citādi nezin vis, vai Kode būtu Izjurā ticis par pagasta skrīveri, jo izjurieši arī šajās lietās pie skrīvera ieņemšanas būtu sacījuši savu zināmo «paši», un kādēļ no malas cilvēkiem ņemt skrīveri un no pašiem neņemt? Bet nu nebij daudz ko sacīt, jo Kode, uzaudzis tepat Izjurā, bij tikpat kā pašu cilvēks.
Justs Kode bij kalpu cilvēku bērns, un pat no pirmās acu atvēršanas viņa jaunības mūža dienas bija pagājušas bargākos negaisos. Viņš bij mētāts no vienām cietākām rokām iekš otrām. Gan nu tos laikos diezgan ciets liktenis Malienā bij visiem, bet kalpu bērniem visi negaisu negaisi bij jāizdzīvo jo vairāk. Lai gan bērniņa dzīves rīta apvārsnītis nav diezin cik plašs un tik nevainīgs; tomēr kalpu bērniem tas apkārstīts visapkārt un nereti visās viņu bērnu dienās ar tām tumšākajām gadījuma bildēm. Un tā bij ar, kā daži mēdza teikt: «Lai nāk viesulis, no kuras puses nākdams, tas apsitas visupirms ap kalpu bērniņu galvām; lai rūc pērkoņi, kurā padebesī rūkdami, kalpu bērniņam tie jādzird visupirmāk; lai tiktu kam tikdama nepilnākā karote, kalpu bērniņam tā nolemta visupēdīgi. Saimnieku bērniņam pie dzimšanas jele zirgs, ko aizbraukt vecmātei pakaļ, bet kas kalpu bērniņam? Saimnieku bērniņam šūpulīšam vietiņa jele aizkrāsnē, kalpu bērniņš lai pateic, ka tā šūpulīšam vieta aizdurvī. Ja jau pats mīļais dieviņš neauklētu un neglabātu kalpu bērniņu savām žēlīgām rociņām, nezin vai tad ar kāds izaugtu par cilvēku? Ak dievs, ak dievs, kā gan tas nolikts pasaulē!»
Bez visiem saviem nenovēršamiem kalpu bērnu apstākļiem un trūkumiem Justam Kodem bij vēl daudz kas jāpiedzīvo un jāizredz sava paša tēva dēļ, bij jādzīvo vienos pērkoņos un kailsalu laikos. Viņa tēvs, vecais Mārtiņš Kode, bij pakritis dzeršanas postā, tā ka nereti atnāca mājā, nodzēris pat cepuri, svārkus, pastalas, atnāca gandrīz puskails. Dzērumā viņš dauzījās kā nelabais, darīja visādu postu, sita sievu un bērnus. Nedzēris tas atkal bij īgns un visā dzīvē ļoti nemīlīgs. Turklāt tas klīda gad' no gada pie citiem saimniekiem - no viena pagasta gala uz otru - un, kā saprotams, allaž pie tiem sliktākiem saimniekiem, jo krietnākie tāda posta dzērāja negribēja ņemt savās mājās. Justam gan bij bijuši arī vairāk brāļi un māsas, bet tie visi bij apmiruši, vēl gluži mazi būdami. Un kā vecais Kode dzērumā pa krogiem tad mēdza par to visu tad stāstīt, sacīdams: «Paldies dievam, žēlīgam debesu tēvam, ka viņš visus manus bērniņus aizsauc pie sevis kā cālīšus, kā mazos irbulēnus. Tam tēvam debesīs maizes diezgan, ko visus uzturēt. Kas tad man, vecam grēka gabalam, vecajam Mārtiņam? Man nevienas klētiņas, ne pusapcirknīša nav nekur. No magazīnas arī nedod. Un, ja visi bērni būtu dzīvi, vecajam Mārtiņam nebūtu ir matu uz galvas, arī tie būtu noēsti.» Un tad, žēlīgi brīnīdamies, arvienu pielika, ka viņš tikai par to savu mazo Justu, par to velna puiku nesaprotot, kādēļ tas vēl dzīvojot un nemirstot nost. Vai tas puika esot no tēva šķiltavu tērauda, ka it nekā no viņa nevarot nosist, bet dzīvojot un augot kā traks, lai to noslogot, ja gribot, vai akmeņu blāķī.
Kamēr māte dzīvoja, tikmēr mazajam Justam bij tomēr kur pieiet, bet tikko sestā gadā iedzīvojušam viņam tā nomira - viņa vienīgā aizvējiņa visā grēku pasaulē. Māte, lai nu daudzmaz, tomēr bij valdījusi un noturējusi arī veco Kodi no viņa nelādzīgās dzīves, bet nu arī šis bij pilnīgi savā vaļā. Abi, tēvs un dēls, nu atradās kā braucēji viļņojošā pasaules jūrā, kam viļņi izrāvuši pēdīgo airi no rokām: viens bez valdītāja, otrs bez vadītāja un sarga, lai nāk kas nākdams. Saprotams, ka mazais Justs nevarēja necik ilgi palikt tēva patvērumā un gādāšanā. Tā pati tēva roka un sirds, kurai bij rūpēties par savu bērniņu, tikai postu vien cēla un darīja. Jo drīz vien vecais Kode noplītēja arī visas pāri palikušās Justa mātes drēbes vai citus kādus krāmiņus un noklīda tik tāļu, ka pats bij apgādājams citu žēlastībai.
Tā mazo Justu tad arī pagasta gādnieki nodeva un norakstīja pie kāda saimnieka, lai tur dzīvotu līdz ložu laikiem par drēbēm un maizi. Saimniekam pirmos gados esot jādod puikam maize par velti, un tad pēdīgos gados viņš varēšot pats atkal atpelnīt. Vai tad, lai pagasts tur pieliktu no sevis ko klāt? Un saprotama lieta, ka lāga saimnieki neielaidās tādās verdzīgās audžubērnu pieņemšanās, bet gan tikai tādi paklīduši un slikti saimnieciņi. Šis jaunais Justa saimnieks piederēja bez liktas dienas pie tiem pirmākiem sliktās puses saimniekiem un bij pazīstams visā apkārtnē par tādu, kas saimes cilvēkus nepavisam vairs nevarēja dabūt gan nu sava skopuma, gan savas nežēlīgās, ātri dusmīgās dabas dēļ. Šāda cilvēka varā tapa nodots mazais, gadus sešus vecais puisēns Justs Kode.
Lai gan Justs Kode līdz tam, kad nāca sava jaunā saimnieka maizē, bij jau apdauzīts starp visādu bangu klintīm vairāk, nekā kaut kurš cits bērns to varētu panest tai vecumā, lai gan puikas iedzimtā daba un veselība bij apbrīnojami panesīga, kā arī pats vecais Kode to bij apbrīnojis, ka esot kā no šķiltavas tērauda, tomēr sava jaunā saimnieka smagās rokas viņš nebij spējis panest ilgāk nekā piecus gadus. Tā ka reizē, kur saimnieks to bij visai nežēlīgi un netaisni sitis, puika izrāvās no nāvētāja rokām, turklāt pārkozdams tam roku, un iebēdzis mežā ar to nodomu, lai ar vai nomirtu turpat mežā, tomēr atpakaļ vairs negriezties.
Tā maldīdamies, puisēns bij nonācis līdz Izjurai un tur vakara krēslā ielīdis kunga rijas palievenī, kur kulšanai bij pievesti rudzi, jo nebij drīkstējis rādīties nevienam cilvēkam, nedz ieiet kādā mājā patvaru un maizes kumosiņu meklēties, lai gan nebij ēdis visu dienu. Otrā rītā; riju sērdami, kūlēji to bij atraduši, kur nabaga puisēns gulēja visai cietā miegā, ieritinājies kā tārpiņš kopiņu starpā, kailu galviņu, basām, sarepējušām kājiņām un tikai skrandu svārciņiem mugurā. Uzmodināts puika iesākumā bij gluži kā apjucis un, kad sāka atmanīties, tad gribēja arī tūliņ bēgt projām, skriedams pa tīrumu. Nogūstīts un prasīts, no kurienes un kas viņš esot, puika iesākumā neatbildēja neviena paša vārda, bet tikai tā neuzticīgi un mežonīgi acis laida apkārt un raudzījās, caur kuru starpu varētu izmukt, it kā cilpā salavīts vilcēns. Pēdīgi tomēr runāja, atbildēdams kaut ko. Bet, līdzko ierunājās kāds par to, no kurienes viņš esot, tā puika palika tūliņ kā sasalis. Pēdīgi kūlēji nabaga puisēnu pielabināja tik tāļu, ka to ieveda rijā, kur tam no savas gaitnieku maizītes deva ēst. Tomēr ar netika nekādā galā, no kurienes puisēns esot, no kurienes nē, jo tā viņš nestāstīja un nestāstīja neparko.
Nekādā galā ar puskailo puisēnu netikuši, kūlēji to aizveda uz muižu un nodeva muižas valdīšanai. Te muižas dārznieks apžēlojās par puisēnu un to pieņēma sev par dārza puiku. Viņš tūlīt to pārģērba, lika strādāt dārzā dažus dārza darbus, kurus puika padarīja ar īstu čaklumu un izmaņu un bij dārzniekam ļoti paklausīgs rokaspuisis.
Pēc kādām trim nedēļām Justa vecais saimnieks no Vilgavas bij atbraucis uz Izjuru puikam pakaļ; to bij dabūjis zināt caur sludinājumiem, jo puika, lai gan visu citu runāja un uzticējās labi savam saimniekam, tomēr tā, no kurienes tas esot, kā te atmaldījies un kā saucot, tā puika neizsacīja it nekam ne pušplēstā vārdiņā.
Tik stipras un noturīgas dabas pie tik maza bērna nevien nebij redzējis ne savu mūžu. Tikko puika ieraudzīja savu veco saimnieku nākot uz dārzu, kurā tas strādāja, tā viņš, lāpstu nometis, kā kaķis pār zediņiem pāri - bēgt projām, kur to tikko ar lielām pūlēm un pēc tāļas trenkāšanas sagūstīja. Atvests puisēns iesāka stipri raudāt, varbūt pēdīgo reizi savā mūžā, bet tomēr neatbildēja, lai prasīja ko prasīdami, itin ne vienā vārdā neko. Dārznieks, izklausījis puisēna pagājību un kā to sauc, iežēlojās par nabaga bērnu un apņēmās to paturēt par audzēkni pie sevis. Vecais saimnieks pēdīgi palika arī mierā, un tā Justs Kode palika, kā nācis, tepat Izjurā. Drīz vien Justs iemantoja sava audzinātāja uzticību un labpatikšanu, tā ka viņš to lika izmācīt visās dzīvei vajadzīgās skolas mācībās. Tā nu Justs Kode kāpienu kāpiena galā tik tāļu bij uzspīrinājies, ka to iecēla par Izjuras skrīveri.
Šis īsumā stāstītais bij Izjuras skrīvera Kodes bērnības ceļš. Izskatā Kode bij pamazs no auguma, un izjurieši sacīja ka Kode būtot bijis vēl daudz mazāks, ja nebūtu Izjuras skrīveris. Sejs viņam bij viscauri cietiem vilcieniem un tādu kā paslēptu iemelnēju bālumu; lūpas ļoti plānas, cieti sakniebtas. Retam cilvēkam acis tā šaudījās apkārt kā Kodem; drīz viņas bij uz šā cilvēka, drīz uz cita, bet vienmēr tikai tā pazagšus, jo, līdzko kādam pretī acis sastapās ar Kodes acīm, tā tūliņ šās zibeņa ātrumā bij atkal nost. Bet par visu ikkatram acīs krita Kodes tik asais ģīmis, no kura vaigu galiem, kā daži izjurieši mēdza teikt, varot iešķilt uguni, tik rūdīta tērauda tās esot. Runāšana Kodem izskanēja, drusku tā kā paterkšķēdama, un smieties viņš smējās gandrīz tikai tad, ja viņam bij jāizrāda pret citu kāds īgnums, kāda sevišķa nicināšana, un var jau gan sadzirdēt, kāda skaņa tad bij. Visā savā darbā Kode bij gan ļoti rūpīgs, kārtīgs un glīts strādātājs. Bet tad - uz otru pusi - visā savā dabā viņš bij ļoti naudas kārīgs kā retais kāds. Paskopie cilvēki arvien ir darbīgi un glīta darba strādātāji, tas ir tiesa.
Tos laikos ne vien Izjurā, bet vai visā Malienā naudas bij vēl gluži maz un pašiem maleniešiem tad maz gan arī vajadzēja naudas. Bet, zināms, toties nauda bij arī gan daudz lielāka. Ja jau toreiz veco grasi meta upurī, tad visa baznīca nolīgojās, un upurētāja pērmindera roku pat vecais grasis krītot jau nosita ik reizes krietni uz leju. Un kur tad vecie dālderi - kā malkas gabali pa ādas makiem vai pelavās ierausti gulēja! Bet kur tad tagad? Toreiz, kā sacīt, pieci varēja dzīvot uz dāldera, tagad viens pats nevar lāgā dzīvot ne uz pieci dālderi. Tos laikos paši vien ar saviem darba spēkiem lielāko daļu visas vajadzības izlīdzināja, nokalpoja un nostrādāja vai arī maksāšanas nomaksāja - ar «valgiem», «maisiem», «kaņepājiem», olām, zušiem, cāļiem utt. Arī malenietes visus savus apģērbus pašas vien izstrādāja un pūriņos pielocīja. Tāpat goda un skaistuma ratas viņas pašas izdarināja un izrakstīja saviem pašiem dzīpariņiem, saviem pašiem pirkstiņiem skaistu skaistos. Pat ar savu pašu uguni viņi iztika. Mājasmāte ik vakarus pavardos aprausdama paglabāja vienu pašu uguni vai visu gadu, tāpat kā to neizdziestošu paglabāja apakš veco dievu ozoliem vecos laikos vecās altāru uguņu sargātājas.
Tāpat arī visās naudas vajadzībās, kur dažkārt naudu aizdevās un aizņēmās malenieši paši cits citam, - tur to visur izdarīja bez kādiem aizdeviem jeb pagaidiem. Viņi neņēma pagaidus, viņi bijās ņemt pagaidus, jo tie zināja no dieva vārdiem, ka pagaidu ņēmēji esot grēcinieki dieva acīs. Tāda toreiz bij visa naudas būšana Malienā. Viņi tad runāja daudz vairāk no maizes un no maizes trūkuma, un tādēļ tiem arī nebij nekāda visai liela dzīšanās naudas dēļ, nekāda liela kārestība pēc tās. Bet ap Kodes laikiem lieta jau sāka grozīties, un skrīveris Kode gan bij viens no visupirmajiem Izjurā, kuru varēja nosaukt par naudas kārīgu. Viņš bij arī viens no visupirmākiem, kas iesāka naudu aizdot uz pagaidiem. Pirmais, ko izjurieši tā pabailīgi cits citam iečukstēja, tad arī bij tas, ka skrīveris par naudas aizdošanu ņemot pagaidus un ļoti lielus. Turklāt skrīveriš Kode ieskatīja tikai tos par cilvēkiem, kuriem bij cik necik naudas, bet citus visus jau tādēļ vien par nevērtīgiem un dumjiem. Naudas dēļ skrīveris Kode, kā arī to ļaudis paslepus cits citam čukstēja, rakstot tiesas grāmatās arī citādi, nekā taisnība esot. Kas nu to visu izmeklēšot, bet esot gan tā.
Bet jo bīstamākas īpašības Kodem bij, ka tas nerādīja, nedz pavisam pats juta kādu žēlastību vai cilvēcību pret saviem līdzcilvēkiem un turklāt bij ļoti atriebīgs pret saviem iedomātiem pretiniekiem. Par cita neizdevību vai postu viņš allaž tikai smējās savus ellīgos smieklus. Var gan iegadīties ikkatrim cilvēkam savi pretinieki, kas tiešām pelnījuši kādu atdarīšanu, bet Kode turēja un tūliņ ieraudzīja par saviem pretiniekiem tos visus, kas kaut kurā darīšanā tam ko pretī runājuši, - un lai tā nebij nebūt viņa paša, bet tikai viņa amata darīšana. Saviem pretiniekiem Kode tad arī lūkoj atriebties, sākot nevis ar saviem paša spēkiem vien, bet, ja kur bij tas paspējams, tur viņš lietoja visur arī amata un likuma spēku visās tādās lietās, pat savus citus amata biedrus uz to pavezdams. Un kā jau arī to laiku pagastu skrīveri Malienā bij no visiem amata vīriem tie, kas varēja ko vairāk izdarīt un esošās lietas pagriezt tai vai citā ceļā, īsti ja citi amata vīri bij vieglāki par skrīveri, kas arvien tā arī notika. Īpaši Kodes laikā par visu lielāko daļu tas tā ar Izjuras amata vīriem bij, ka skrīveris Kode bij visu viņu dvēsele un tie citi visi, kā tiesas priekšnieks un tiesas vīri, šās dvēseles miesā. Tikai pēdīgos gados izgadījās Izjuras valstī daži pretspēki Kodem, kurus tad viņš raudzīja visiem spēkiem apkarot un izdabūt no ceļa, kas mūžam viņa dabā bij.
Īstā vārdā: Kode bij cilvēks bez sirds. Zināms gan, Justs Kode bērnības gados bij visas šās necilvēcības dzēris kā ūdeni līdz dibenu dibenam ar visām mielēm. Rādījās, ka visus tos ļaunumus un briesmīgās pārestības, ko cilvēki bij iesituši viņa bērna dvēselē, - ka viņš tos visus gribēja cilvēkiem atkal atdarīt ar saspaidītu un sakratītu mēru. Bet tomēr patiesība bij arī tā, ka visu šo īpašību dīgļi bij arī viņa iedzimtā dabā un cietais dabas tērauds caur zināmo uguni bij norūdīts jo ciets.
Ievērojamā Kodes laikmetā izjuriešiem viņu tiesas priekšnieks bij J u k u m s un tiesas vīri, kā jau lielākiem pagastiem, bij gabal' seši: Aizbars, Kalācis, Trejukungudiena, Krūteža, Linums un Dobiņš.
Tos laikos pagastu valdību Malienā vēl nemaz nebij un visa tiesāšana, pagasta saimošanas, pagasta pārvaldīšanas, viss, viss piekrita tad vienīgi pagasta tiesnešiem jeb pagasta tiesām, un tad varam gan arī saprast, ka pagasta tiesnešiem bij diezgan liels svars pie saviem pagasta locekļiem. Tādēļ tad izjurieši, godādami savus tiesnešus, saukāja tos tikai par tēviem: Jukuma tēvs, Aizbara tēvs, Trejukungudienas tēvs, Krūtežas tēvs un tā visus.
Visai tiesnešu rindai, no gala ņemot, pats priekšnieks bij arī miesās visupilnīgākais, lai ne augumā jeb slejā visugarākais. Izjurieši, kā jau gudri visur tai vai šai ziņā, lika lielu svaru uz miesas stāvu. Viņi sacīja: ja tik ievērojamiem ļaudīm kā mēs, izjurieši, - ja tiem pašiem būšot niecīgs tiesas priekšnieka tēvs kā īkstītis, kādus gan tad tie mazākie, tie malas ļaudis lai vēlot? Kad tikai laba būda esot, kas par iekšu tad bēdas! Salasīšoties pa lielumu ir tur sava tiesa. Ikkurš tak redzot tikai ārpusi.
Visā savā apģērbā un citā būšanā Jukuma tēvs bij tiešām glīts vīrs. Bārdu Jukuma tēvs nodzinās pavisam un neatstāja nekādu sevišķu nieku nedz uz virslūpas, nedz kādu krūmmalu žokļu galos vai pakaklī. Viņš sacīja: kad dzeni, tad dzeni visu bārdu, kad nedzeni, tad nedzeni nemaz; ko tur tā mānīties! Jukuma tēvam nebija nekādu sevišķu pazīšanas zīmju: glītu, spirgtu, ikdienišķu ģīmi un stipri kupliem matiem. Kā vienīgā pazīšanas zīme būtu tas, ka zābaki viņam nominās jeb nogriezās mūžam uz iekšu. Dabā Jukums bij, gan var sacīt, labs un taisns cilvēks, bet tomēr gan ar tāds cilvēks, kura pašspēcībai, patstāvībai nevarēja itin nekā uzticēt. Viņš gribēja gan visu labu, iekarsās ātri vien priekš lietas, bet, līdzko tika cita rokās, īpaši skrīvera Kodes nagos, tad viss atkal izsvila kā pakulas, ka ir pelnu nepalika pāri, kam pats priekš pāra acumirkļiem bij piekritis ar visu sirdi, bij apņēmies aizstāvēt ar visu spēku. Vainīga pie Jukuma šai nebūšanā gan bij viņa pabailīgā dabiņa, bet gan vēl vairāk lietas nezināšana un nepārspriedīgais prāts, kas pa daļai ir lielākā kļūda pie Malienas amata vīriem, kur tad pagastu skrīveri, īsti ja tādas dzelzs dabas kā Kode, šos vadā, kā un kur grib. Daži amata vīri, zināms, gan pēdīgi iestrādājas un paliek patstāvīgi, bet pie Jukuma kas nebij šodien, tas nebij arī rītu, nedz parītu un tā nekad. Kaut gan Jukuma tēvam nebij patstāvības ir ne adatas acī ko ievērt; tomēr kāda viena lieta bij gan, kur to nevarēja lāgā pievārēt ir ne pats Kode. Šī lieta bij, ka Jukums negribēja krietni neviena sodīt, īsti pērt ne. Tiesas vīri - Aizbars un Krūteža - gan liecināja, ka tas esot tādēļ, ka Jukuma tēvam esot briesmīgi mīksta sirds, jo viņš nevarot pat jēlā, nesālītā gaļā skatīties, kur nu vēl cilvēka sasistā miesā; bet patiesībā tas gan bij pašas Jukuma sievas jeb Jukuma mammas nopelns. Jukuma mamma, jo pats Jukums allaž tā saukāja savu sievu, bij krietna sieva un gandrīz vairāk nekā četras reizes gudrāka par pašu Jukumu.
«Lai nu visās citās būšanās, kādos nekādos spriedumos un parādu piedzīšanās būtu vēl kā būdams,» viņa sacīja, «bet, mīļais, labais vecīti, ar cilvēku kulšanu un cietumiem gan nudien neielaidies! Par Kodi jau cilvēki vaimanas vien kliedz, un, ja nu vēl tu darīsi tāpat līdz, kur tad gan cilvēki lai grieztos? Tevi jau tādēļ vēlēja, ka tu būšot mīkstāku sirdi un cilvēki varēšot būt jele drošāki. Ja citādi nevari, tad tādos gadījumos ieliec labāk Aizbaru savā vietā, lai sēd tavā priekšnieka krēslā, kamēr nospriež, ja viņi grib tik daudz tā cilvēka soda; bet pats gan nespriedi nevienam soda. Nudien, vecīt, es ar bailēm ikreizes palieku mājās, tevī noskatīdamās, kad tu aizej tur uz tiesas māju.» Tā runādama, viņa lūkoja Jukumu pievārēt savā pusē. Jukuma mamma, sava «vecīša» vājumus labi pazīdama, negribēja viņa vairs laist par priekšnieku, kad viņu otrajos amata gados vēlēja; bet Kode vien viņu pierunāja, lai paliekot, jo viņam šitāds Jukuma vecītis bij īsti pa prātam.
No tiesas vīriem tie visu pirmākie bij Aizbars un Krūteža. Viņi mūžam un viens par otru steigdamies, bij tie pirmie, kas skrīverim sacīja pakaļ savus: jā, jā, jā! jā, jā, jā! Un, kad Kode vai arī Jukuma tēvs kādu reizi sacīja: «Mēs tā domājam,» - tad Aizbars un Krūteža sacīja: «Mēs jau aizvakar tā domājām.» Arī pie tiesas galda šie abi sēdēja pirmie no priekšnieka Jukuma: Aizbars pa labo roku, Krūteža pa kreiso roku. Un tiesas vīrs Trejukungudiena, kas allaž visu salīdzināja ar Bībeli, sacīja, ka Aizbara tēvs un Krūtežas tēvs sēdot kā Cebedeja mācekļi dieva valstībā - viens Jukuma tēvam pa labo roku un otrs pa kreiso roku. Tāpat bij arī Dundurā: Aizbars ar Krūtežu bij visupirmie pie stoikas, tā ka daudzreiz ir pats priekšnieka tēvs palika šo pakrēslī stāvot.
Lai gan A i z b a r s ar Krūtežu bij pirmākie Izjuras tiesas vīri, tomēr Aizbars vislabāk satika ar Kalāci. Aizbars ar Kalāci nudien bij kā sajūgti, kā salaulāti, kauču gan ir visā savā izskatā un dabā tie šķīrās un stāvēja taisni viens otram pretī. Aizbars bij gan pamazs no auguma, bet toties atkal resnāks, kā žīda olekts. Viņš bij brīnum plats jeb, kā pats mēdza sacīt, viņš esot no tiem plakaniem cilvēkiem un nemaz neesot tik resns, kā izskatoties. Tomēr izjurieši tā vis nedomāja. Viņi patiesi šaubījās un nebija skaidrībā, vai Aizbara tēvs neesot vien tikai resnāks nekā garāks, jo, kad Aizbars nostājas Dundurā pie stoikas, tad dažreiz viņa pakrēslis esot un esot platāks nekā garāks. Aizbara tēva pakrēslī varot nobēgt nudien vai pus' Izjuras pagasta. Aizbara tēva ģīmis bij, var sacīt, ļoti skaists; vaigi patīkamā sārtumā, ieapaļi, kā mīksti auguši kāļi. Aizbars dzinās allaž bārdu un atstāja, tāpat kā lielākā izjuriešu daļa to darīja, tikai žokļa galos bārdas vīkšķus jeb, kā izjurieši sacīja, «utu noietnes» - «bakinus» un tā vēl citādi. Ai, kas tie bij par bakiniem Aizbaru tēvam! Slavēti visā Izjurā, auguši tik mīksti virza kāpostu dārzā un tik skaisti, tik gari kā sukāti kaņepāji! Izjurieši tiešām bij lepni ar sava Aizbara tēva bakiniem.
Turpretī K a l ā c i s bij pavisam citāds: pagarš augumā un it kā no diviem savādiem cilvēkiem salikts. Miesās un vēderā Kalācis izskatījās diezgan brangs, pakārbainu seju un lieliem, lieliem žokļu kauliem. Bakinu Kalācis gan neaudzināja, bet totiesu viņam neredzēja neviens jele kad tīri, glīti nodzītas bārdas; tā bij tiešām kā raustīt izraustīta, kā plucin izplucināta. Īstais cēlonis te bij tas, ka Kalācim, cilvēkam, nebij nekāda lāga bārdas dzenamā naža klaji tikai bārdas naža asmenis, iesiets kociņos, aptīts ar piķotu zābakus šujamo drāti. Glabāt Kalācis šo bārda nazi glabāja gan rūpīgi, aizbāzdams aiz apkvēpušās griestu sijas, un bērniem piekodinādams piekodināja, lai dievs sargot, ja tur kāds pirkstu pieliktu vai maizi grieztu ar viņa bārdas dzenamo nazi. Bērni, zināms, gan tā neaizskāra, bet turpretī pati Kalāča vecene gan dažu labu reizi pielavījās un nogrieza maizi vai kādus ielāpus ar zinām Kalāča nazi. Tādās reizēs tad Kalācis, savu bārdas nazi pārpārim slīpēdams uz veca čabatu stulma, brīnījās: viņdien tak nazis vēl ņēmis, bet tagad vairs nemaz. Vai circeņi esot bārdas nazim zobus nograuzuši, vai? Bij nu Kalācis ieradis tādu bārdas dzīšanos, tomēr nereti ar asarainām acīm žēlojās: cik labi gan esot tiem žīdiem, ka tiem neesot bārdas jādzen tā kā viņiem, tiem kristīgiem.
Aizbars runāja ļoti daudz un ātri, kā bērt bērdams, bet Kalācis turpretī runāja maz un lēņi, pagari vilkdams. Tiešām grūti bij noskatīties, kamēr Kalācis dabūja kādu vārdu no mutes. Aizbars ejot rokas nēsāja gandrīz vienādi uz muguras, Kalācis tās turēja vienmēr svārku kabatās. Ja kādureiz gribēja ar roku ko rādīt, vai nu citam ceļu, vai, ir tad viņš nevilka roku laukā no svārku kabatas, bet cēla to ar visu svārku sleju augšā. Turklāt Kalācim bij tas retais ieradums - vienmēr kādu ēdamo jeb, labāk sacīt, gremojamo nēsāt svārku kabatās, kad vien kur no mājas gāja laukā, kā - zirņus, pupas, maizi, pat dažureiz kaņepes. Tur tad viņš pa zirņam, pa drusciņai drupinādams, meta mutē un tā vienmēr gremoja. Tādēļ nebij nekāds brīnums, ka izjurieši sacīja: Kalāča tēvam no tādas gremošanas vien esot viņa lielie Simsona ēzeļa žokļu kauli. Priekš ēdmaņas nēsāšanas Kalācim tad bij arī svārkiem sava īpaša kabata, daudz lielāka nekā otrā. Ar skrodera šūtām kabatām vien Kalācis nebij nekad īsti mierā, bet, kad jauni svārki bij pašūti, tad tas pats, ik reizes kaut kur klusumā nolīzdams, tādu kabatu pāršuva, piešūdams galā vai nu kādu ūzu gurna galu, vai citu drēbes gabalu, ko bij vecenei paslepen nolavījis. Mērs tādai kabatai garumā bij līdz lielajam ceļagala skriemelim un platumā tā, ka nelauzts plācenis gāja viegli iekšā. Piebāztā kabata tad daudzreiz izskatījās kā stampas gals un ejot sitās ap gurniem: biks - bauks! biks - bauks! Tomēr dzīve Kalāci drīz vien izmācīja, ka nav vis labi, ja visai platas svārkiem kabatas. Dundurā viņam citi, īpaši Krūteža, grāba zirņus vai citu ēdamo laukā, tā ka daudzreiz pats Kalācis tā nemaz nepamanīja, bet atrada vien, ka kabata tukša, un viņam tikai nesums. Kalācis gan šūtu mazāku svārku kabatu, bet, par nelaimi, viņam roka nebij nemaz mazāka nekā Krūtežam. Tātad Kalācis nekad nebij drošs Krūtežas dēļ. Gan nu viņš Dundurā manījās nostāties vai kaut kurā kaktā vai nosēsties tā, ka viņa ēdmaņas kabata stāvēja gar sienas pusi, bet ir tas daudzreiz nelīdzēja nekā.
Tomēr vienā lietā Aizbars ar Kalāci bij ļoti vienos prātos: savu lietu mainīšanā viens ar otru. Tur nebij gandrīz nevienas lietiņas, ko tie abi nebūtu kādreiz pārmijuši savā starpā. Viņi mainījās ar nažiem, šķiltavām, pīpēm, cepurēm, cimdiem, prievietēm, ar kumeļiem, bišu bērniem, pat ar ūzām. Citās lietās Kalācis bij tik nemodīgs, tik lēns kā avens; bet, līdzko nāca runa par mainīšanu, tad Kalācim radās cita dzīvība. Tādēļ viņam, ar Aizbaru satiekoties, pirmais vārds bij: nu, kā mīsim? cik pieliksi? cik pieprasi? un tā - šmauks kopā!
Daudzreiz viņi norunāja, cik labi būtu bijis, kad būtu varējuši pārmīt arī sievām. «Ak, vilks, tavu kaklu,» Kalācis tad sacīja, «ka mācītāji izdevuši senos laikos mums, zemniekiem, tādu likumu par sievām, ka vajagot palikt pie tās pašas, kā sākušam, lai tur vai kāds gals esot.» Viņš nesaprotot, kas tur nu kuram būtu pietrūcis, ja būtu bijis brīv mīties. «Nudien, Aizbara veci,» Kalācis tad ik reizes aizgrābts sacīja, «man tādas zemas, apaļas kā tava mamma labi patīk. Ē, kā mēs samītu, kā ar sakām, noklaudzētu vien! Bet nudien, Aizbara tēv, tā tu neizrunā nekad, citiem dzirdot, tad viņi mūs izzākās, un, ja vēl ieies mācītāja ausīs, tad esam tīrā velnā.»
Tāpat jāsaka, ka visu mainīšanu Aizbars ar Kalāci izdarīja arī tikai paši vien savā starpā un arī klusu ka neviens tā nezināja, runādami, lai dievs pasargot mīt ar citiem, tur varot vēl pievilkties viens vai otrs.
Kalācis, saprotams, sēdēja arī pie tiesas galda līdzās Aizbaram. Un tālāk sēdēja tiesas vīrs T r e j u k u n g u d i e n a. Viņš bij kalsnējs ne vien no seja, tāpat kā Kalācis, bet arī kalsnējs visā savā slejā, ar lielām, uz āru izspiestām plecu lāpstiņām. Bakinus Trejukungudiena audzināja tāpat kā Aizbars, kā Izjuras mācītājs un citi lielie izjurieši; bet, cik Aizbaram viņa bakini bij kupli, tik Trejukungudienam tie bij reti un gluži melni, noklēpājušies ap žokļiem kā sniega auzas un izskatījās tā, kā dzelzceļu landkārtes ar savām melnām ceļu līnijām būtu apvilktas ap Trejukungudienas žokļiem. Ejot vai stāvot Trejukungudiena allaž bij trīs līkumos izlocījies jeb, kā izjurieši sacīja, tāds kā «latenču» S burts.
Viņš bij brīnum ticīgs, kā saka, pār mēru ticīgs. Visu, kas vien notika, kas vien gadījās, un pat to, kam vēl vajadzēja notikt, kam vajadzēja gadīties, - to visu viņš ticēja un noteica par dieva noliktu. Nekādu citu sevišķu zīmju viņam nebij, tikai vēl tas, ka bij tēvs svētīts ar bērniem, gan dzīviem, gan mirušiem, kā jau allaž ticīgs cilvēks. Amatā Trejukungudiena bij arī pērminderis un tad mācītāju ņēmās visur par savu priekšzīmi, kā tas visur Malienā iedzimts - pie sulaiņiem, kučieriem, suņu puišiem, istabas meitām utt. Ja kādreiz runa nāca par bērniem, ar cik kuru dievs esot svētījis, tad Trejukungu - diena ar saviem netika nekad īstā skaidrībā, bet nosacīja tikai to, ka mīļā dieva ziņā jau visi esot un viņš tikai to zinot, ka viņam par divi bērniem vien esot mazāk nekā mācītājam, jo viņš mācītāju itin visās vietās ņēmās par priekšzīmi.
Pie sava kalsnējuma Trejukungudienas tēvam bij arī tas miesas vājums, ka bij visai snaudulīgs. Snauda nu gan Kalācis arī, bet Trejukungudiena bij tomēr pārāks, kā to zināja visā Izjurā. Tā reiz Trejukungudiena bij Kalāci kā savu tiesas tēva amata biedri ievedis savos baznīcas pērmindera sēdekļos, un tas bij iegadījies tā ap pašu siena laiku, kas Malienā ir tas visupirmākais snaušanas laiks baznīcās - pat pie nesnaudējiem. Tur tad Trejukungu - diena ar Kalāci bij, tā sakot, visas Izjuras draudzes priekšā izspēkojušies: kurš vairāk varot snaust? Kamēr Kalacis reiz meta švunku kā lielais baznīcas zvans, tikmēr Trejukungudiena divreiz - kā mazais baznīcas zvans. Tā viņi visu sprediķa laiku bij sazāģējuši vienā stundīgā klanīšanā, kā zirgi linu raujamā laikā ar sīkoņām kaudamies, un izjurieši tad no tā visa bij dabūjuši skaidri zināt, ka Trejukungudiena snaušanā vēl pārāks par Kalāci.
Otrpus tiesas galda, kā jau redzams, sēd pirmais no priekšnieka tiesas vīrs K r ū t e ž a. Šis dažādā ziņā līdzinājās ar zināmo Izjuras mirušo lielmani - ar Desukalna Ješku - un bij pilnīgi vien pēdējā pēctecis. Augumā Krūteža bij audzis, kā tornī skatīdamies, un visos kaulos brangs kā no māliem samests. Desukalna Ješka bij bijis viņa dzīves ideāls, kam viņš bija dzinies pakaļ. Un, kad bij vēl dzīvs, tad Krūteža allaž bij atsaucies: «Mēs ar Desukalna Ješku,» - «Mēs abi,» - un tā joprojām. Bez visām Desukalna Ješkas dabas īpašībām Krūtežam bij vēl tie sevišķie spēki - tiesas ļaudis savest pie miera. Cik Krūteža nebij savienojis, kas bij gājuši sūdzēties, un bez kāda tiesas sprieduma, kā pats sacīja: salaulājis par pusstopu brandvīna. Stiprs un liels cilvēks būdams, viņš saņēma vien ar vienu roku vienam, ar otru roku otram sūdzētājam uz kakla, saspieda tos kopā vienu pret otru un nelaida vaļā, kamēr nebija pievārdojis, kamēr tie nebij apsolījušies izpirkt pustopu brandvīna katrs Dundurā un palikt mierā. Tad pavēlēja abiem nomutēties, un ar to bij visa lieta beigta.
Krūteža runāja vēl vairāk nekā Aizbars un turklāt vēl ar savādu pilnmutīgu balsi un tādiem pašiem blankšķīgiem jokiem. Visur, kur vien viņš gāja, tur arī viss skanēja vien un brīkšķēja, bet tomēr, kā arī viņš pats par sevi liecināja, tam neesot vēl nekur sējies, neesot klupis nekādā ļaunumā. Tas arī bij gan tiesa, jo Krūteža nedarīja nekā ļaunā prātā. Tāpat bij arī tiesa, ka Krūteža stāstīja par daudz melus, bet ir še tas nebij nekāds sevišķs ļaunums, kas šim vai tam uzbruktu. Krūteža meloja tikai, kā izjurieši sacīja, pats par savu ādu, meloja par neticamām, par nāvīgi lielām lietām, īsi sakot - meloja lielības melus, kā jau tas gandrīz pie lielākās daļas mums, cilvēkiem, visā Malienā un pasaulē. Tikai nu Krūtežam viss tas lielākā mērā un izdevīgāki nāca klajā.
Visi šie četri tiesas vīri - Aizbars, Kalācis, Trejukungudiena un Krūteža - līdz ar savu zināmo priekšnieku Jukumu nebij, kā to nopratām, gan neviens ļauna gara cilvēks, nedz gribēja īsti ar nodomu kaut kam darīt ļaunu vai lietu tīšā netaisnā prātā griezt neceļā. Nē, tie viņi nebij. Bet viņi bij visi, kā saka, bez pašu kājām, un tādēļ tiem arī trūka augstās un tik vajadzīgās patstāvības un lietas pašsaprašanas. Un šis trūkums, kur tas ir, atsaucas gan jo sāpīgi visu cilvēku dzīvē, tā pašā Malienā kā visur. Bet jo sāpīgi, jo manāmi pie tiem, kas sēd amatu vietās, no zemākā pagasta amata vīra un tā joprojām pieaugot pēc saviem amata augstuma pakāpieniem - līdz troņa sēdekļiem. Kur šiem bij visus citus rīkot, tur paliek nu paši citu rīki. Ja nu tādiem cilvēkiem gadās, ka viņu vadītāji vēji laiviņas purnu iegriež un dzen uz labo pusi, tad nu, zināms, vēl nekas, bet, ja uz ļauno pusi, tad dievs lai žēlo tos, kuru dēļ tādi paši bezkājnieki sper kādu soli. Tā tas bij arī te šos laikos jeb Kodes laikos ar Izjuras amata vīriem. Otrkārt: ja šie visi savā Dundurā vai arī kur citur dzēra no saviem pagasta ļaudīm no tiesas ļaudīm visādas miera dzeršanas, norakstīšanas dzeršanas un nezin kādas nekādas dzeršanas, tas nebūs vēl nekāds sevišķs ļaunums, jo kur gan cilvēki neatrod iemeslu dzeršanai un dāvanām, ja tas viņu pašu apziņā nebij ar kādu ļaunu ziņu. Šis bij vispārīgs ļaunums iedzimts ieraduma ļaunums, kas pēc pārgriezies par kādu pienākumu ļaunumu, t. i., ka tiesnešiem vajaga tapt dzirdītiem no savu ļaužu pulkiem. Un tā tas nebij un nav ir šodien Izjurā vien, bet kā ar vienu sauju sēts - visā Malienā. Un arī visur dieva radītā pasaulē esot tāpat, kā to stāsta.
Pēc Krūtežas sēdēja tai galda pusē skrīveris Kode, tad tiesas vīrs Dobiņš, un pēdējais, kas te sēdēja, bij tiesas vīrs Linums. Abi pēdējie bij gan pavisam sava gara cilvēki, bet bij mazā pusē pret citiem pie tiesas galda esošiem un tādēļ savā laikā maz vien ko iespēja.
Tiesas vīrs D o b i ņ š visā savā dienišķā dzīvē bij tas patiesākais cilvēks. Pat lielākos dzīves straujumos un bailīgākos klinšu kritumos mīļais Dobiņš prata savu dzīves laiviņu tā izvadīt, ka tur no viņa puses nedzirdēja nekādas bangošanās, nedz kādas pārsteigtas viļņošanās vai putošanās, bet tas viss aiztecēja savā brīnuma pacietībā, vesela prāta padevībā un gudras pamācības pilnā mierā, it kā tecētu tikai pa skaistām puķu palejām. Dobiņa dzīves pamats bij - visu, pat lielāko dzīves netaisnību saņemt mūžam neaizskartā nesakarsētā prātā. «Par ko tad cilvēkam kam jāskaistas, par ko jāerrojas?» Dobiņš mēdza allaž sacīt. «Tur ir skaidra dumība! Es jau savu lietu varu izrunāt un izdarīt lēnā prātā daudz labāk nekā ar visām dusmām. Ja kāds saskaities, tādam nesaki vien nekā pretī, kamēr dusmas pāriet un viņš pats tiek pilnā .prātā. Redzēsi, ka tādam būs pašam ik reizes kauns par savu nesaprātību. Lai saka - kurš gan nav nožēlojis savu dusmu? Ja kāds lamājas, vai tu gudrāks tiksi, lamādamies pretī? Vai arī tāds jau paliksi, kā tevi nolamā? Kad es redzu tādus cilvēkus, es viņiem griežu ik reizes ceļu, un tā neesmu nekad nožēlojis. Sava laba dēļ neesmu nekad vēl un ne pie vienas tiesas piegājis - nedz citu sūdzēt, nedz ar citi mani sūdzējuši. Un es dzīvoju tai pašā pasaulē kā tie, kas brauc no vienas ķildas otrā kā rati no vienas grambas otrā. Lai skatās ceļa galā, tad redzēs, kas visu tādu mantojums būs? Ka pats, pret šiem vai tiem akmeņiem sizdamies, sevi sadraiskājis un apšļakstinājis visuvisādiem dubļu netīrumiem.»
Dobiņš pat ļoti izsargājās no parādiem. Viņš nēsāja naudu, tā sakot, pakaļ saviem gājējiem vai citiem, kam pienācās izmaksāt, un tā visās maksāšanās. «Kam man cita naudu glabāt?» viņš sacīja. «Ja kāds nostrādājis, es viņam tūliņ nomaksāju. Kad nu sacītu: nebūs jāmaksā; bet reiz tomēr jāmaksā, kam tad vilcināt un vai vienu pašu stundu? Kad es ar citiem līdzens, lai tad es velkos, kā varu, - man prāts allaž priecīgs un mierīgs. Es mierīgāk ar vienu ēdienu dienā iemu gultā nekā ar mazāko tās dienas parādu. Tādēļ es arī dzīvoju un pavadu katru dienu tā, kā mana ienākšana atvēl, nesniegdamies nekad pāri par to.»
Dobiņš ar gan dzēra savu glāzīti alus vai brandvīna, bet mūžam tai ceļā uzturēdamies; kā pats mēdza sacīt: «Tik vien, cik pats apzinos sevī. Citi saka tā, ka viens viņš nevarot lāga dzert, nedz ar viens pats kaut kad iereibties, ja tikai pulkā ar draugiem. Man tā nava. Man viena alga, vai viens pats vai pulkā. Nei es dzertu mazāk, kad viens, nei arī vairāk, kad pulkā, lai vai simtiem tur līdzās dzertu. Uzspiežot citi dzert, un tā pieviļoties! Es tam smejos. Kas man var uzspiest, ja pats negribu? Kaklā liet tak neviens nelej! Es pasaku tādam: «Dzer pats, kad gribi!»» Šie bij Dobiņa dzīves pamati.
Ir zināms, ka ļaužu valodas, ļaužu spriedumi par citu cilvēku iet mūžam garām viņa gaišām un labām pusēm un, ja ar tur ieskatās, tad tikai tā kā ar pusaci; bet turpretī citu sliktumos mīlē rakņāties ar lielāko prieku un tos stiept un plātīt, cik vien var tumšākus darīt. Bet par Dobiņa tēvu ļaužu valodām bija jāklus gribot negribot, un, ja ko liecināja par viņa dzīvošanu, tas runāja tikai par viņa skaidrsirdību: «Dobiņa tēvu gan var likt dzīvot uz naudas blāķa, uz zelta gabaliem; tur viņam nepielips ne kaila deņiška no tā, kas nav viņa. Dobiņa tēvs gan savā dzīvībā laikam nav izrunājis neviena ļauna, vārda nei uz cita cilvēka, nei uz sava lopiņa; nav arī redzēts, ka tas būtu saskaities kādu reizi. Nezin kā gan cilvēks tā var izdzīvot! Bet redzam, ka izdzīvo un var gan izdzīvot, un tiek pasaulei vēl labāk cauri.» Tā liecināja ļaužu mute par Dobiņu. Bet Dobiņa patstāvība bij darbodamās tikai pašpersonībā, bet neraudzīja neko vilkt līdz ar sevi. Tas ir: Dobiņš negāja nevienam pakaļ, nedz arī lūkoja, lai kāds cits ietu tam pakaļ. Tādēļ Dobiņš arī nebij pulka, nebij partijas cilvēks, kuru kā tādu ievērotu Izjurā, bet sava paša ceļa gājējs vien. Tā pie tiesas galda arī viņš izsacīja īsi, kā viņš to lietu redzēja, kā domāja par to, savu prātu, savu piekrišanu vai nepiekrišanu īsi: «Es tam piekrītu, es tam nepiekrītu,» - un ar to lieta no viņa puses bij beigta. Nedz viņš lūkoja, kādu vārdu teicot, citu kādu pierunāt savai pusei, nedz arī pats bij kaut kad nogrozāms no sava ceļa ne pirksta platumā, pat ir no Kodes nekad ne.
Tiesas vīrs L i n u m s dažā labā ziņā līdzinājās Dobiņam. Arī viņš bij gan sirdsskaidrs cilvēks un nejāja nebūt Kodem līdz kā tie visi citi. Tomēr jāsaka, ka visā dabā Linums bij gluži savādāks nekā Dobiņš vai visi citi. Nevarēja zināt skaidri, kā viņam būtu pietrūcis vai kas pāri būtu palicis. Viņš neticēja, var sacīt, nekam vai arī, var sacīt, ticēja visam. Par katru lietu viņam bij savas paša domas un nevis cita. Visi viņa izteikumi un lietas ieskati bij allaž tik dabīgi, tik bērnīgi nevainīgi, ka reti kur nebūtu jāsmejas tiem. Bet, līdzko pamatīgi tos pārdomāja, tad tur visur bij vairāk patiesības nekā daudz citiem. Ar vārdu, Linums bij viens no visupirmākiem dabas dzīves filozofiem, kura ir pat Dobiņš nepanāca. No Linuma stāviem izteicieniem un tik ļoti vientiesīgiem jautājumiem visi un ir pats Kode sarāvās un vairījās. Bet tur bij vēl kāda īpaša lieta, kurā Dobiņš ar Linumu ļoti sakrita.
Daudz izjuriešiem, redzat, īpaši viņu amata vīriem un pat tēraudainam Kodem, bij tas riebīgais ieradums, ka viņi, līdzko ar kādu cienīgāku un augstāk stāvošu vīru runāja, tā pieņēma zināmu savādu teļa purna smīnēšanu, tādu suņa jēlpienā mīcītu balsi un pat acis tad pieņēma tā, it kā nupat vergu tirgū pirktas par piecumārku gabalā. Jukumam un Aizbaram no tādas teļa dziras smīnēšanas bij īpašas grumbas ielocītas mutes kaktiņos, kā pastalām no vienmērīgas kājas locīšanas pie iešanas. Dažreiz viņi iesāka smīnēt jau trešā verstī šaipus muižas, mācītāja muižas vai draudzes tiesas mājas vietas. Saprotams, cik nu kāda lietas aizstāvēšana var būt no tā smīnēdamām lišķu paurēm. Bet Dobiņa un Linuma ģīmjos tā nekad tā neredzēja. Viņi palika tādi paši, kā bijuši, lai tie runāja ar augstu, lai runāja ar zemu: tur nepārgrozījās ne tas mazākais vilcieniņš, tur skanēja viņu balss, kā skanējusi, lai augstu vai zemu priekšā stāvot.
Turklāt Linums bij rets cilvēks arī tai ziņā, ka viņš sacīja ik katram rūgto patiesību acīs itin strupi un taisni, kā ar vadzi sienā. Tad vēl - ko viņš bij atzinis par patiesību, tur tas palika kā klints siena jūrā, lai dauzītos vai kādi viļņi ap to. Ja Dobiņa un Linuma izskatus salīdzinājam tāpat kā viņu dvēseles spējas, tad arī te atspīd tā pati strupība, dibinājoties uz viņu dvēseļu spējām un īpašībām. Dobiņa ģīmis bij vairāk kā vientulības pilns, kaut ko ciezdams vai nožēlodams, un viņa acis spīdēja lēna un skaista pavasara vakara mierā. Mati viņam nebij jau iesirmojuši, nebij vēl savas iedzeltainās jaunības krāsas nemaz mainījuši ar sirmumiem, lai gan Dobiņš bij jau krietni iesoļojis otrā pusmūža daļā.
Turpretī Linuma ģīmis bij iemelnēji sārts un tik tiešām tik ciets, kā būtu no lieta tērauda. Acis bij padziļas un spīdēt spīdēja savā asā brūnumā, bet mati bij pakupli un melni. Linums izskatījās visā ziņā kāda savāda spēka cienīgs un bijājams.
Linums tad arī bij tas īpašais pretspēks Izjuras skrīvera Kodes pārspēkam, sakot, tas pretasmens pret Kodi un ja ne tik vēl kodīgāks nekā šis. Šie pretspēki tad arī Izjurā cīnījās un nedomājot saraudzēja ikkatrs savu pusi. Lai gan Dobiņš gandrīz nekad nepiekrita Kodes spriestiem nodomiem, tad tomēr par šo Kodem nebij neko daudz bīties, jo Dobiņš, kā jau zināms, dzīvoja gandrīz klaji tikai savai patstāvībai, bet Linums bij Kodem pavisam kas cits visā viņa ceļā. Tādēļ tad arī Kode gudroja un gādāja visādiem līdzekļiem Linumam kaitēt, lai jau šo grauzdamo skatu dabūtu laukā no savas acs. Bet līdz šim nebij vēl neko paspējis, un Linumā tas bij vēl jo vairāk stiprinājies un dien' no dienas Kodem palicis bīstamāks. Ja Linuma nebūtu, kā to visi prātīgākie izjurieši ieskatīja un sacīja, tad Kode mums te Izjurā būtu viss viens pats - tēvs, dēls un gars -, jo tie citi viņam bijuši vai ne. Vienīgais, kas viņam stāv pretī, tas ir Linums. Redzēsim, kas dzīvosim, vai Kode nelūkos visādā ziņā viņa izkost. Tā sprieda arī paši izjurieši par šiem abiem pēdīgi minēti Izjuras vīriem. «Nuja, tad nu redzēs, redzēs!»
Tomēr visā tiesas būšanā, visā Izjuras sadzīvē šiem nebij nekāds pretsvars, lai gan viņi nekad nepiekrita tā akli un bezpamatīgi, kā tie visi citi zināmie tiesneši ar savu priekšnieku un skrīveri. Viņiem nebij pretsvara ne vien tādēļ, ka to bij mazākais skaits, bet arī tādēļ, ka viņu stāvība, viņu labie ieskati bij klaji tikai pašiem, bet kad strādājoši spēki uz citiem kādiem, nekad vispārī nekad pievelkoši un pulcējoši citus līdzspēkus savā pusē. Tādēļ arī Kode maz ko par šiem bēdāja, pat labprāt neievēroja. Tādēļ arī viņi abi Izjuras vispārībai palika kā ēnā.
Tādi bija Izjuras amata vīri tolaiku, kad izjurieši taisīja savu jauno tiesas māju Dunduram pretī Lietuvēna purviņā. Tas bij viss «Izjura krējums», kā Krūteža mēdza sevi un savus amata brāļus nosaukt. Zināms, bez šā Izjuras krājuma bij vēl diezgan ir citu ievērojamu vīru Izjurā visādām dzīves krāsām. Ar tiem jau ar var izdoties ikkatram sastapties šur vai tur un visdrīzāki turpat jaunajā tiesas mājā, bet vēl gan jo drīzāk Dundurā. Domājams, izdosies arī mums jo drīz vien sastapties ar šo vai to.