KAUDZĪTES REINIS

IZJURIEŠI

Trešā nodaļa

Izjuras veļu laika tiesas diena. Vecais kazaks un ko tas stāsta par jauno tiesas māju. Kādēļ draudzes tiesas bizīteris Lūderlūsis bij tik agri braucis uz skrīveri Kodi. Kādēļ Aizbars bij aizsūtīts uz Tituļba tirgu.

Otrā vai trešā rudenī pēc jaunās tiesas mājas iesvētīšanas veļu laiks ar visiem saviem velēniešiem un visādiem kapsētu spokiem bij gandrīz jau uz galu. Bet miglas, lieti un dubļi nemaz nemitējās, tikai vēl vairojās vien. Šis rudenis bij bijis viscauri ļoti slapjš, un tādēļ dubļu bij visur kā nieku. Sevišķi krogu priekšās, tirgos, māju ceļos un olnīcās visur gāja pa dubļiem kā pa iejava muldu: plēkš-pļākš! plēkš-pļākš! - un riteņi no vienas dubļu grebes otrā, atbildēdami: klanks-blanks! klanks-blanks! Visā Izjurā, vai viņi gāja tiesas mājā vai Dundurā, vai baznīkrogos, visur tad šā rudens pirmā runa bij tikai par dubļiem, par sliktiem māju ceļiem, ka dažā vietā dubļi esot līdz ausīm, ka arī pa māju ceļiem un olnīcām cilvēks vairs nevarot nekur tikt uz priekšu. Nevarot vairs dubļu vien pabrist. Ja kādam, kam mājas tāļāk no lielceļa, kāds mirstot šai nelaikā, tad nudien mironis esot ar mīļu prātu mājā jāiesāla, kamēr sākot salt; vienā gabalā tagad to aizvest nevarot.
Kaut jel reiz nu būtu metis mieru no līšanas un sācis vai salt, vai! Bet, taisnību sakot, tomēr izjuriešiem nebij vēl savu laiku pienācis tik draņķīgs rudens, nebij iedomājami tik slikti māju ceļi, tik dubļainas krogu priekšas, ka tur kādam būtu ienācis prātā tos jele cik piekopt vai pārlabot. Izskatījās itin tā, ka izjurieši savus lielos dubļus krogu priekšās, savus sliktos ceļus turētu par neaizskaramu likteņa lietu, kas brēks pēc atriebšanās tiem, kas raudzīs tos kādi pārlabot vai mazināt. Tas nebij Izjurā vien tā ar visiem krogu dubļiem un grambuļainiem ceļiem, bet gan tāpat visā Malienā, un izjurieši, kā protams, nevarēja palikt ir šai lietā visai citai Malienai pakaļ.
Tomēr nav jādomā, ka tas viss izjuriešiem vai visiem maleniešiem nāktu no neatmaņas. Nē, tā vis tas nebij! Tur viņiem visiem bij savs skaidrs malenisks aprēķins. Viņi aprēķināja tā: kad sauss laiks, kam tad kopt ceļus; tad jau var izbraukt ir bez visas kopšanas. Kad slapjš laiks, ko tad līdzēs dubļos strādāt?... Sabērs granti kā linu mārkā. Un kādi kungi gan ar saviem četriem skries pa tiem mūsu māju ceļiem? Kādas bruģu vai pilstiesas nāks tos pārraudzīt, lai mēs ņemtos tos bruģēt un kopt? Jā, pa lielajiem - nezin kādi kungi tur nebrauc! -tos jākopj, jābruģē labi; bet priekš kā tad māju ceļus - skaidri, tikai priekš pašiem. Jāsmejas! Kas maleniešam tad pašam bēdu par sevi? Tur paša dēļ nestāv vis viens uz kakla. Varzies, kā vari, pa savām grambām un ved vienu pašu vezumu vai četras reizes, līdz tieci uz lielceļa. Ja pārlauz asi, ej mežā, nocērt un liec jaunu! Vai tad, koku nav? Un kur tad lai dubļi būtu, ja krogu priekšās ne? Vai tās kādas pils vai muižas priekšas, ka lai būtu sausas?
Tātad, kā jau visur, tā arī te maleniešiem un tā līdz mūsu mīļiem izjuriešiem nepietrūks vis nekad prāta, nepietrūks vis sava gudrā aprēķina savu malenisko iemeslu aizbildināties. Tavus gudrus ļaudis!
Tā arī lietus bij lijis visu to nakti, kad izjuriešiem rītā bij nolikta veļu laika tiesas diena. Rīta pusē tikai mitējās līt, un pelēko, izlijušo padebešu gabali skrēja ielāpu ielāpiem tukšā cits pakaļ cita tāpat kā izjuriešu mēslu vedēji no muižas tīrumiem - vien cits pēc cita. Mēness, kad vien varēja, tad arī tūliņ caur padebešu gabaliem bāza savu pilno beķermeistara seju cauri un skatījās it sevišķi Dundura priekšas dubļos, kuri tur vienā laidā laistījās savā pelēkumā kā izliets svins. Likās, ka mēness, caur padebešiem izlavīdamies, it sevišķi gribētu izpētīt, vai Dundura priekšā būtu dubļu jau diezgan jeb vai padebešiem pavēlēt vēl līt, lai tad dubļus vēl pavairotu.
Ap Dunduru citādi viss vēl bij gluži kluss, tikai kādi divdesmit vai trīsdesmit circeņi pa tukšo krogu rāva vaļā savu Malienas iedzimto prāģeru mūziku un atvērtos stadula vārtos gvergzdēja kādi pusotra veprēna, līdz nāvei saīguši. Viņi bij nostājušies pašās lāstekās, un vienam pilēja pilieni taisni uz nolutušām ausīm - paks! paks! un šis pie ikkatra piliena iegvergzdējās, un otrs atkal līdzgvergzdēdams tam palīdzēja. Tomēr viņi bij tik patstāvīgi un negāja no lāstekām laukā, lai pil, cik vien grib, un gudroja tikai, vai vērtes būtu brist saltos dubļos un apskatīties ap stadulu, jo vakar nebij bijusi nedz tiesas diena, nedz cita kāda ļaužu sapulcēšanās te Dundurā. Pēc brītiņa iečīkstējās stadulā ieejamās kroga durvis savā pastardienas vecuma čīkstēšanā un iznāca kāds iepelēks meitieša stāvs. Viņa, kā rādījās, bija nākusi zināmos veprēnus modināt un tiem atvērt stadula vārtus. Bet, redzēdama stadula vārtus vaļā, tā izkasījās, kādas divas reizes nospļāvās un tad; sevī runādama: «Labi gan, ka stadula vārti vaļā; viņi var iziet, kad viņi grib,» - iečīkstināja tā atkal iekšā.
Arī lejā, tiesas mājā, vēl viss bij gluži kluss un visa apkārtne ap Dunduru un tiesas māju ar vēl gluži klusa. Bālai mēness gaismai atspīdot caur sadraiskātiem padebešu gabaliem, arī visa apkārtne te un lejā ap tiesas māju izskatījās pilnīgi savā drūmā veļu laika sejā. Bet līdzi tai brīdī, kad meitietis kasīdamies iečīkstināja atpakaļ kroga istabā, atspīdēja uguntiņa arī tur lejā, tiesas mājas kazaka dzīvokļa logā.
Tos laikos visā Malienā pagasta tiesu apkalpotājus iesāka nosaukt īsā vārdā par kazakiem. Kas nu gluži skaidri var zināt, kādēļ viņus tā nosauca? Citi domāja, ka zināmos pagastu tiesu apkalpotājus jeb sulaiņus iesaukuši tādēļ par kazakiem, ka pie viņu amata piederējusi arī visa izziņošana jeb ziņu iznešana pagastos. Un, kad nu karā ar esot īpaši kara vīri, kuri, jādami uz saviem vieglajiem, čaklajiem zirdziņiem, esot tie īstie un izmanīgākie ziņu iznēsātāji, tādēļ tad malenieši savus tiesu apkalpotājus arī tā esot iesaukuši par kazakiem. Citi atkal tulkoja tā: kazakiem karā esot īsas ādas pātagas, ar tām viņi karā perot arī savus pretiniekus; un, ka nu pagasta kazakam piederējusi arī visa tā pēršana jeb kulšana, kas pagasta tiesā bijuši kuļami, - ka tādēļ viņi esot iesaukti par kazakiem.
Lai nu tādēļ vai kādēļ šos pagastu tiesu sulaiņus bij iesaukuši tā par kazakiem, bet to gan zinām skaidri, ka gluži mazi vīri viņi nebij savu maleniešu acīs. Viņu amata uzdevumi bij, kā jau minēts, pagasta ziņu iznēsāšana, visa pēršana pie tiesas, tiesas ļaužu iesaukšana pie tiesas, cietumnieku ievešana un izvešana no cietuma, tiesas galda apkopšana, tiesas lukturu noberšana un tā visi jo ievērojami darbi vien. Vienā vārdā: kazaki bij vidutāji starp tiesu un ļaudīm un nebij nemaz mazāki par draudžu kungu kučieriem un mācītāju ķēkšām, istabu meitām, muižu sulaiņiem, kuri dažkārt arī ir tie pirmākie vidutāji starp saviem kungiem un ļaudīm, šiem paziņodami, vai kungi mājās, vai tie ēd vai tie guļ, vai izgājušies pastaigāties - un it sevišķi, kādā prātā tie bijuši, kādā prātā ir un kādā prātā būs.
Par kazakiem tos laikos izraudzīja allaž izdienējušus kara vīrus. Arī šo lietu malenieši darīja ar savu īpašu pamatu. Vispirmākā prasīšana pie kazaka amata viņiem bij: vai pratīs sodāmos labi pērt, - un izdienējušie kara vīri viņiem te izlikās būt tie visuderīgākie. Viņi sacīja: «Tikai kara vīri zina, kas īstais pēriens ir; bet ko mēs te? Kad tie ņems pa savai zaldātiskai modei, tad zini, ka tur kas būs!»
Tāpat bija zināmi un. slavēti Malienā šur un tur esošie kazaki, kas protot īsti labi pērt: ar pirmo sitienu asinis tūliņ uzlecot, viņi priecājās. Un kā tie mākot kult! Nositot piecus sitienus vienā pusē, tad ejot pārmīdamies atkal otrā pusē. Un kādas rīkstes tie zinot izmeklēt: tādas šmaugas, lokanas - un, kad sitot, tad gaiss vien svelpjot, un tā tāļāk.
Tātad arī izjurieši, dibinādamies uz šā paša pamata, sevim bija izraudzījušies un iecēluši izdienējušu kara vīru par kazaku. Viņš bija visu savu tā laika dienestu, divdesmit piecus gadus, nodienējis ar vienu pašu aizgājumu un bija izpelnījis krustu un vairāk medaļus. Ka viņš tiešām bijis arī kara kaušanās jeb pašā ugunī, kā saka, to apstiprināja it sevišķi tas, ka vecais kara vīrs ļoti maz stāstīja par savām kara kaušanām. Tā arī visās citās savās kara būšanās, izņemot viņa bijušo kara mundieriņu ar spožām pogām un līdzeni nocirpto ūsu, vecais Izjuras kazaks neko daudz nelepojās. Bet ar savu jauno tiesas māju viņš tiešām lepojās tāpat kā ikkatrs izjurietis. Visiem, kas vien te nāca no citurienes, kā arestantu vedējiem un citiem, viņš nebeidza rādīt un stāstīt, kā jaunā tiesas māja taisīta, kā viņas iekšpuse esot ieriktēta. Tādās reizēs tad vecais kazaks mēdza visas atslēgas saņemt rokā, vai nu to vajadzēja, vai ne. Īpaši cietuma atslēgu tad viņš saņēma rokā, ar to visu rādīdams, un cietums tad arī bija tā pēdējā un visusvarīgā vieta no visām. Priekš cietuma durvīm tad vecais kazaks ik reizes nostājās, tad, ar cietuma atslēgu uz visām pusēm rādīdams, sacīja:
«Redzat, tāda ir mūsu jaunā tiesas māja! Viņa tik labi ietaisīta, ka piecos gados trīs reizes pārtaisīta un ik reizes to var vēl labāk pārtaisīt. Un, ja grib, lai taisa vēl vai desmit reizes pāri, bet varēs ik reizes to labāk pārtaisīt. Tik labi un gudri viņa iegrozīta.»
Nu tikai viņš gāja slēgt un rādīt cietumu un to visū darīja ar tādu lielu zināšanu, kā vien to varam iedomāties. «Redzat, te ir mūsu cietums! Tas ir mūsu cietums!» - viņš allaž tad nobeidza, cietuma durvis atvērdams, lai, skatītos cietumā.
Ikkatru tiesas dienu vecais kara vīrs turēja kā kādu goda dienu. Tikai tiesas dienās un retās svētku dienās viņš uzvilka savu mundieru un, tajā tērpies, rādījās ļaužu priekšā. Pirmais darbs viņam ikkatrā tiesas dienas rītā bija tas, ka viņš nospožināja mundieriņa dzeltainās misiņa pogas, nodzina bārdu un nocirpa jeb nolīdzināja sirmajās ūsas gluži līdzeni, kā kādu saru suseklīti.
Tā arī šorīt vecais kara vīrs bija jau citus visus rīta darbus padarījis un pašlaik līdzināja ūsas, savā mazajā spogulītī skatīdamies, kad uz reizes izdzirda gar tiesas mājas galu veicīgus zirga soļus pa dubļiem noblankšķinājam. Viņš noņēma šķērītes no ūsām, klausījās un tad papikti iesaucās:
«Kāds velns tad to jāda tik agri te? Lāga cilvēks jau nu nebūs.»
Tikko bija šos vārdus izrunājis, tad iesāka arī jau klabināt ar durvju klebiķi pie aizbultētām durvīm: klab, klab, klab, klab!
«Ei, vecene, vai nedzirdi vis!? Ej attaisi durvis!» viņš savai sievai pavēlēja.
Kamēr kazacīša vīstījās kādu uzvalku aplikties un pūlējās tievo svecīti iededzināt, tikmēr ārdurvju klebiķis iesāka atkal no jauna - klab, klab, klab, klab! -mēdīties vai caur visu māju.
«Tad tu nevari vien izvīkstīties! Ej tak! -nodauzīs vēl klebiķi,» kazaks rājās, savu bārdas nazi noglabādams ādas tašiņā.
«Nu, nu, nu, nu! Neizies jau vis gars laukā,» vecenīte atbildēja, nevarēdama tievo svecīti tik lēti iededzināt, kura it kā kaitinādama tikai sprakšķēja vien. «Es jau sacīju, ka tukšā mēnesī nevajaga sveču liet; iededzināt vien jau nevar, kur nu degs,» kazacīša norūkdama izgāja un, tikusi pie ārdurvīm, sauca:
«Kas tu esi par cilvēku tāds - saki! Ko tu te traucē cilvēkus, it kā dienu laika nebūtu bijis!» viņa, durvju bulti rokā turēdama, bārās.
«Lai nu paliek vien diena! Būs drīz arī tā. Laid vien tikai iekšā!» atrunāja no ārpuses un, bultei atskrienot, ienāca brangi ģērbies vīrs. Kājās bija ļoti gariem stulmiem zābaki, zīļu josta un sarkana šalle ap kaklu, tādēļ bija gan vismazais par vienu pakāpienu augstāks nekā kurais ikdienišķais malenietis. Garos zābakus uz ķieģeļainā kula no dubļiem nodauzīdams, viņš sacīja:
«Nevar bez dubļiem neviena soļa nekur laukā paspert! Vai skrīveris ir mājās? Vai būs jau piecēlies?»
«Ejiet vien uz viņa kambari! Būs gan varbūt jau piecēlies,» kazacīša atsacīja, pakaļ iedama un uguni rādīdama ar tievo svecīti. Un tā svešnieks arī iegāja tūliņ skrīvera istabās.
«Kas tas tāds bija?» kazaks prasīja, vecenītei ienākot.
«Tāds zodu aiztinies bija, - nevarēja lāgā redzēt; laikam jau Lūderlūsis - bizīteris bija,» vecenīte atbildēja - čirks! -tievās svecītes liesmiņu nospiezdama, un garlaicīgi nožāvājās.
«Lūderlūsis! Uz skrīveri! Jā, jā!» vecais norunāja pie sevis.
«Ko tu sacīji?» vecenīte jautāja.
«Es nekā nesacīju,» kazaks atteica un piecēlās savas lietas nolikt, kamēr vecenīte, piecēlusies sev ratiņu ar brīnum lielu pakulu kodeļu, iesāka vērpt.
Kā jau vecenīte teikusi, bija gan ienācējs bijis Lūderlūsis, Aitienas «ķiršupils bizīteris», jo tos laikos visā Malienā draudžu tiesu apriņķus sauca par ķiršupilīm un draudzes tiesas piesēdētājus par bizīteriem. Izjuras draudzes tiesa toreiz bija Aitienas muižā, un nupat bija atkal jāvēlē jauni bizīteri uz nākošiem trim gadiem, jo Malienā visus amata vīrus vēlēja allaž tik uz trim gadiem.
Pie Izjuras draudzes piederēja, kā jau zināms, vairāk pagastu: Odanaga pagasts, Tituļbu pagasts, Smeltnes pagasts, Ūziņu pagasts, Kulmavas pagasts un pašas Izjura pagasts. Šiem visiem bija jāvēlē savs draudzes tiesas piesēdētājs jeb ķiršupils bizīteris, un tagadējais bizīteris tad arī bija tas pats Lūderlūsis, kas nupat iegāja pie skrīvera Kodes.
Lūderlūsis bija kādas Odanaga lopumuižas rentnieks. Likumīgi gan tas nebija, ka Lūderlūsi, lopmuižas reninieku, bija ievēlējuši par bizīteri; vajadzēja vēlēt no saimniekiem, kā tas stāvēja Malienas likumu grāmatā. Bet tomēr Lūderlūsis bija ievēlēts: vai nu tādēļ, ka neprata labāka ievēlēt, vai arī tādēļ, ka bija lopmuižas rentnieks, - un kungi bija ar tādu vēlēšanos ļoti mierā kas to lai visu skaidri zina, kādēļ tas bija tā. Bet tas gan zināms, ka Izjuras skrīveris bija ļoti pūlējies, lai Lūderlūsis taptu ievēlēts par bizīteri. Un kad nu arī pats Aitienas draudzes kungs vēlētājiem vēlēšanas dienā, visas draudzes tiesnešiem, kuriem ķiršupils bizīteris bija jāvēlē, to bija izskaidrojis: «Ka par tā Lūderlūse var gan tikt stimmēt, no to lopemuiž, ka te visa tēsa vīrs ar to mērā.» Un lai nu saka, kurš nu Malienā nebūs mierā ar to, ko pats draudzes kungs saka? Un tā Lūderlūsis bija tapis ievēlēts.
Lūderlūsis līdzās savām citām darīšanām bija arī lopu pircējs jeb, kā izjurieši sacīja, vēršu kupcis. Citi turēja Lūderlūsi par turīgu, ja pat par bagātu; bet citi gan atkal sacīja: kas varot zināt par tādu vēršu kupču bagātību. Te viņiem esot naudas kā gružu, te sašļūkot vien kā padurts pūslis, un tad ikkurš redzot, ka vējš vien esot bijis iekšā. Par bizīteri būdams, vēl turoties, turoties, bet lai nokrītot no turienes, gan jau redzēšot, kā tad saraušoties viss.
Tā ļaudis runāja; bet kas nu to visupēdīgo zina no otra. Bet tas gan bija tiesa, ka Lūderlūsis bija tas smalkākais lodātājs pa visu citu padusēm: vai viņas pašu zemnieku vai kungu, vai mācītāju paduses - tur viņš visur bija tas glodenākais upes zutis, tas apbrīnojamākais klibotājs visā savā apkārtnē. Ja Jukuma vecis līdz ar saviem Kalāčiem un Aizbariem ģenģeroja, tad tas, mēs jau zinām, notika bez kāda krietna oma, bez kāda pārlikta pašlabuma meklēšanas, jo tiem nebija gluži tik tāļu vajadzīgā prāta; turpretī lūderlūsis pirka, tā sakot, katru vērsi ar savu vērša aprēķinu. Viņš nekliboja ar diviem vien, bet, ja vajadzēja vien, tad kliboja uz visiem četriem.
Izjuras skrīveris Kode ar Lūderlūsi turējās allaž kopā. Viņiem vienam otra vajadzēja. Kode, kā jau sacīts, stutēja ļoti Lūderlūša ievēlēšanu par bizīteri, un Lūderlūsis atkal aizstāvēja un gādāja izvest visus Kodes nodomus un izdarīšanas pie draudzes tiesas, un tā viņi dzina ar vienu pašu suni ikkatrs savus zaķus.
Atklāti saieties Kode ar Lūderlūsi, kā bija nomanāms, sargājās. Likās, ka Lūderlūsis tādēļ ar gan bija braucis tik agrā un klusā rītā uz Kodi. Kopā turēties viņiem nebija nebūt kādas uzticamu draugu saites, kas tos kopā saistītu, bet klaji tikai tas: dari tu man to par šo atmaksu, es tevim darīšu atkal to par šo atmaksu; apraus tu manus gružus priekš mana nama durvīm, kur tu to vari, tad es apklāšu atkal tavus gružus priekš tavām nama durvīm, kur es to varēšu! Saprotama lieta, ka viņi viens otram pamatā itin neko neuzticējās, bet turpretī abi viens otru paslepen pārskatīja un smalki vēroja visus soļus, ko viens otra dēļ ņēmās darīt. Tāpat, ja viens no abiem kristu kaut kādos dubļos, - otrs viņu izlietotu, tā sakot, pirmā solī par savu laipu, ja vien savas kājas caur to varētu sausas paturēt.
Tādā savstarpībā sastāvēja Kode ar Lūderlūsi, un tāds iznākums varēja allaž būt no tā visa, ja vien vienu vai otru likteņa roka otrādi iesāktu glāstīt.
Kodes kambarī iegājis, Lūderlūsis norāvās tikai virsmēteli, uzsvieda pār krēsla atzveltni un ar visu sarkano šalli apsēdās pie kāda maza galdiņa kambara dibenā. Viņš tūliņ ar uzsāka valodu un Kodem prasīja, kas par sevišķām lietām esot, ka viņam ziņojis, lai bez trūkuma šorīt te tiekot.
Kode nebija vis vēl apģērbies. Tikai palielu mēteli mugurā un zeķes vien kājās. Lūderlūša prasījumiem viņš neatbildēja vēl nekā, bet, piegājis pie kambara durvīm, atvēra tās, paskatījās tumšajā priekšistabā un tad, aizvēris durvis, aizgrūda atslēgu. Lūderlūsis pa tam iesāka atkal valodu:
«Es gribētu laikā vēl nokļūt Tituļba tirgū; uz ceļiem, ārpus tirgus, allaž labāka pirkšana, tādēļ jāsteidzas.»
«Labi gan, ka atbrauci tā no rīta, tad vēl viss mierīgāks. Ziņoju tevim par to pašu bizīteru vēlēšanu,» Kode iesāka, rokas sabāzis pār krūtīm platajās mēteļa piedurknēs.
«Ak tādēļ!» Lūderlūsis izsaucās drusku kā paīgnā balsī. «Vēlēšanu diena jau vēl diezgan tāļu: izdotos gan arī tāpat kādas reizes sastapties pa to starpu. Un tad - nezin te būtu tā steidzams?»
«Es redzu to lietu citādi,» Kode runāja, žāvādamies kā garu rīta žāvājienu. «Cik man gadījies dzīvē piedzīvot ievērot, tad nav vēl nevienas kāzas tik prātīgi un ar vajadzīgo apdomu sarīkotas, kur kāzu rītā vēl nebūtu kas ārīgi steidzams, kas darāms, bet kas viss tomēr bija gan agrāk padarāms un bez kāda liela grūtuma. Tur jāšuj tad nepabeigtiem brūtgāna svārkiem ārīgi, tur brūtes rotai kādas cilpas vai šņores; tur nav izņemta kāda vajadzīgā zīme no mācītāja, tur nav apgādāta vēl pat zarakanna alus nesējam, un tā tas ar dažām citām lietām. Bet kādēļ tam dzīvē tā vajaga notikt? Kādēļ, tā sakot, nāves stundā jāgūstās, kas gluži labi bija padarāms laikā, ja būtu vērots? Tie ir cilvēka gļēvumi un vājumi, un kas tad allaž savienoti ar kādiem veltīgiem pametumiem, dažbrīd pat ar pametumiem, kas nav nekad vairs atceļami. Līdzībā tas pats ar mūsu minēto vēlēšanu lietu. Es palieku allaž pie tā: visu pie laika un pamatīgi. Steigšus mīcītā maize atlec. Tu mani gluži labi sapratīsi arī šinī lietā. Tad man vēl jāsaka: tu laikam nezini, ka mūsu vēlēšanas lieta tie var apgriezties gluži otrādi, un tas atturams tikai ar visu uzmanību un rūpēm. Te mūsu izjurieši - kā jau tiem ir tā velna daba kā visur tā arī te - grib stabulēt savu pirmo stabuli. Tu jau gan zini tos posta jaucējus, kas pretī mūs pusei ar Linumiem, Gundegām, Vaģiem un citiem. Esot iedomājušies un izlaiduši valodas, ka izjurieši esot visulielākais pagasts draudzē, ka Izjuras daļā esot baznīca vis un tādēļ vajagot arī no pašiem izjuriešiem vēlēt pašu bizīteri. Izjuriesiem esot gluži par kaunu, ka mazākā Odanaga pagastiņā esot ievēlēts visas draudzes bizīteris un no viņiem neesot ievēlēta ne bizītera kāja. Vajagot vēlēt no pašiem un vairāk nekā.»
«Vai tu redzēji, kas tās par iedomām?» Lūderlūsis iekrita. «No pašiem vajagot vēlēt! Kas šie par tādiem pašiem neesot! Kaunējušies būtu, diedelnieki tādi! Bet ko viņi izdarītu! Blēņas vairāk nekā! Laikam Linumu grib vēlēt? Vai tā nav?»
«Tā ir.» Kode pameta ar galvu.
«Vai tu domā, ka viņi tad kur tiks?» Lūderlūsis runāja. «Vai neesam draudzes lielkungam gan visas viņu puses sasmērējuši, cik melnas vien var, īpaši to pašu Linumu. Un nu pēdējā laikā sadosim tad vēl labus piparus. Draudzeskungs jau tā kā tā no viņiem, īpaši no Linuma, bailīgs. Tu nemaz nezini, cik viņš bailīgs, kā pats saka, no tās jaunās puses un cik es viņu esmu iebāzis savā makā. Es esmu drošs, ka draudzes kungs no viņu ievēlētiem, īpaši Linuma, neapstiprinās.»
«Ka mēs šo savu pretpusi, sevišķi Linumu, esam gan zinājuši tumšot draudzes kunga priekšā, tas, cik es to lietu pārlieku, pavisam maz ko varētu līdzēt mums savā vēlēšanas lietā,» Kode runāja. «Mēs tikai esam to tā darījuši no savas puses un, taisni sakot, paslepus, aiz muguras līzdami, bet nekad atklāti. Vai tā nav? Ja atklāti mums viņu priekšā jāaizstāv tās nebūšanas, ko draudzes kunga acīs smērējuši, savus pretiniekus gāzdami, tad es tā nekad neņemtos aizstāvēt. Tas drīzāk mums atnestu sliktumu nekā labumu. Tu mani sapratīsi, kādēļ un kādā vietā to runāju. Mēs paši divi vien to esam darījuši, paši vien zinām to visu un nebūsim nekatrs tik traki un akli, ka to visu paši sev gribētu noliegt un padarīt kā nezināmu.»
«Tas viss reiz izdarīts, un par atklātu aizstāvēšanu nav nekāda runa. Draudzes kungs, kā to skaidri zinu, nevienas tādas lietas neklāstīs vaļā no sevis, un tomēr viņa galvā paliek, kā bijušas, tās ķēmu bildes par viņiem. Es nesaprotu, kā tu ņemi to visu?» Lūderlūsis atrunāja Kodem stīvi pretī.
«Kā es ņemu to lietu?!» Kode izsaucās. «Es ņemu to lietu tādu, kāda viņa ir, un, redzi, tā: ja mūsu pretinieku puse vēlēšanā vinnētu un ievēlētu vai nu Linumu, vai kādu citu un draudzes kungs negribētu viņu apstiprināt, kā tu domā, tad vajaga nu arī būt iemeslu, kādēļ atraidītu un neapstiprinātu. Redzi, vai tad nu nevajaga lietai nākt atklāti? Tās līdzšinējās iesmērēšanas, kuras tu domā celt par atraidīšanas iemesliem, saku vēl pašu starpā, nesver un nesvērtu itin nenieka, bet gan kaitētu tikai mums pašiem. Un citu kādu atklātu atraidīšanas iemeslu mums šai acumirklī nav. Nu, saki - vai tā nav?»
«Rauj tad viņus visus velns! Lai vēlē, ko viņi grib; kas tur man ar daudz par bēdu!» Lūderlūsis izsaucās savāda piktuma pilns.
«Kādēļ gan tā?» Kode nostājās pret Lūderlūsi, kauču gan viens uz otra neskatīdamies, un runāja savā ierastā saltā prātā: «Nu, tas tikai mūsu pretiniekiem īsti būtu pa prātam; to viņi gaidin gaida un tad, mūsu gļēvību apsmiedami, izvedīs kā pa smieklam, ko viņi gribējuši. Padoties viņiem? Kamēr bises mums vēl deg, kamēr neviena lode nav izšauta? Neparko! Es nesaprotu, kā prātīgs cilvēks varētu pavisam tā iedomāties!»
«Nu, ko tur gan izdarīsi, ja jau tādas partijas sastādījušās?» Lūderlūsis runāja drusku tā kā apkaunots.
«Neizdarīs! Par ko neizdarīs? Darīsim tāpat kā pagājušā vēlēšanā un izdarīsim arī, par to esmu pilnīgi drošs. Kā jau iesākumā sacīju, mums tikai pie laika un pret visām pusēm jāsagatavojas. Dobiņu un Linumu izņemot - mūsu tiesneši visi ies, kur vien tos vedīšu; bet jāzina vien, ko darīs, kā izturēsies visas citas mazākās valstiņas, un jāgādā visas griezt pie sevis. Jau tas lielā svarā, ka mūsu tiesas veču lielākā daļa balsu šinī pusē, un citi, kā arvienu klausās no Izjuras un labprāt iet tai līdz. Tik vienā lietā gan tev vajadzēja dažā ziņā izturēties vai ar - sacīt - izklibot manīgāk par abām pusēm, tā ļaudīm, kā arī kungiem. (Vairāk nu vairs neviens cilvēks nevarēja klibot, kā Lūderlūsis kliboja, tomēr Kodem nav diezgan.) Ļaudīs izgājušas valodas par tevi...»
«Kādas valodas?» Lūderlūsis kā patrūcies jautāja, un Kode tāpat savā iesāktā gaitā runāja joprojām: «Jā, izgājušas valodas, ka tu liedot par daudz kungiem... azotē... un esot briesmīgi divējāds cilvēks. Pavisam ļaudis esot sakaitinājis tai lietā, kur kuļmavieši tiesājās, kad kungs bij licis zemnieku māju mežos cirst savu muižas malku un baļķus un kur viss pagasts bij iesniedzis sūdzību par to pie draudzes tiesas. Tu esot papriekš turpat Aitienas krodziņā visu Ķulmavas saimnieku priekšā izsacījis, ka aizstāvēšot kulmaviešu lietu līdz pēdējam, bet pie sprieduma taisīšanas ne pusvārdā neaizstāvējis ķulmaviešus. Turpretī runājis tikai draudzes kungam pa prātam un visupirmais no bizīteriem spriedumu parakstījis, lai gan tik svēti apsolījies turēties pretī.»
«Kāds lops viņiem to visu stāstījis? Es tak, no tiesas istabas iznācis, viņiem sastāstīju, ka es briesmīgi turējos par tiem, tā ka pats barona lielskungs saskaitās un divi reiz lēca no krēsla augšā, bet ko tur viens izdarīsi pret visiem, es sacīju, un tā visi noticēja ar. Bet tur ir kāds diedelnieks, kāds nodevējs, kas to visu sapļāpājis. Es viņu, velnu meklēšu tūliņ rokā un uzdošu pašam baronlielkungam,» Lūderlūsis pārskaities ātri runāja; bet tad drusku sarāvās, jo, lai gan viņš to runāja Kodes priekšā, kur tie abi viens otru redzēja cauri un nekaunējās savu neģēlību un tumšumu, tomēr te bij pats izpļāpājis bez kādas vajadzības savu negoda dabu. Tas Lūderlūsim nu pašam nepatika. Kode tai lietā bij daudz gudrāks, to viņš zināja un tādēļ, gribēdams savu runāto atlīdzināt, itin bez kāda iemesla galā strupi izmeta par Kodi:
«Nu par tevi ar ļaudis runā tik slikti, ka bailes klausīties.»
«Lai viņi runā. To es pats ar zinu, ka tā ir. Bet es visās savās darīšanās izdzīvoju un izgrozos tā, ka man viņi itin neko nevar padarīt, nevar kaitēt, lai apgriež, ja grib, debesīm otru pusi... Tu mani tīšām negribi saprast, ko es gribēju, šo stāstīdams, tev teikt. Es jau nerunāju par to, kā lieta izspriesta jeb kā vajadzēja to izspriest un vai tas labi vai slikti. Lai nocērt ķuļmaviešu mežu muižas valdība tā, ka tur neaug vairs ir ne ganu rīkste virsū; lai griež lietu spriedumos, vai cik greizi grib; lai iziet par mums valodas vai nezin cik sliktas - kas mums bēdas par to visu, kad tikai mums pašiem un amatam tur nekā nevar padarīt, nevar nekā pierādīt, nedz kaitēt. Vajaga tā izdzīvot, ka visus vilkus esi pierīdījis - lai ar kā gaļu - bet paša kaza allaž dzīva. Redz, to tikai, par ķuļmeniešu lietu runādams, es gribēju tev atgādināt: ka vajaga vēl jo glumāk izlodāt, nekā lodājam.»
«Nu rauj viņus ar velns visus tos zemnieku diedelniekus vai ķuļmeniešus! Ko tie plikadīdas zemnieki man varētu kurais iedot! Kungu maizi es ēdu un ēdīšu daudz drīzāk nekā zemnieku maizi,» Lūderlūsis piktojās, kā iesācis.
«Gan tu saproti lietu te gluži labi, bet negribi tikai acumirklī man piekrist. Bet lai tas viss paliek. Es runāšu par to pašu īsto lietu tāļāk. Es šodien izrīkoju savu Aizbaru uz Tituļba tirgu, lai tur ar citu pa gastu tiesnešiem izrunājas, kādus vien tur tirgū satiek. Lai lūko izzināt, ko kurie domā, un lai gādā jau pie laika tos sagriezt te - mūsu pusē. Es Aizbaram sacīju arī, lai šim vai tam iegrūž pa čarkai uz tā paša rēķina; tas palīdz daudz ko.»
«Uz kura tā paša rēķina?» Lūderlūsis jautāja, acis ieplētis.
Abi, tā Lūderlūsis, kā Kode, bij gandrīz līdzīgi savā skopumā, un Lūderlūsis labi saprata, ka te minētais rēķins var zīmēties vistuvāki uz viņu. Jo, ka pats Kode tā nemaksās, lai kas maksātu, to viņš ar zināja un tādēļ izplēta acis tik visai platas, un Kode atkal sakoda savas plānās lūpiņas, cik vien varēja ciešāki, kā to viņš allaž darīja; kad gribēja nospiest kādu manāmu nepatikšanu, un tad sacīja:
«Es domāju: uz tās pašas ievēlēšanas dienas rēķina; ievēlētais gan tad aizmaksās.»
«No šā laika iesācis tos rīdīt, kas gan lai viņus pielej?» Lūderlūsis runāja vairāk priekš sevis nekā otram.
«Ja grib ko izdarīt, tad līdzekļu nevajaga žēlot. Ta nevar vis tā skatīties, kā to izsaka.» Šos vārdus Kode runāja ļoti ātri, steigdamies tikt pie sava iesāktā pavediena. «Tas labi, ka tu pats ar būsi tur šodien tirgū. Lūko papriekšu sastapties ar Aizbaru un tā iegriezies, vai, kādā ziņā tur dzeršanā līdz ar tiem tiesas večiem, kurus Aizbars sadabūjis tur kopā. Tev jau pašam nevajaga šoreiz tur neko tērēties no sevis; nedz ar izlikties ko zinot no visa tā. Gan visu izdarīs, par to nav bēda, un viņi turēs par īpašu godu, ka draudzes tiesas bizīteris dzer līdz ar viņiem. Gan redzēsi, viņi paši tev pirks, ka vai aplejies dzerdams, bet tev nevajadzēs nebūt viņiem pirkt. Redzi, tur nelīdz nekā! Velc ģīmi, cik sūru gribi, bet vajaga kādreiz līdzi muldēt, ja grib ko panākt šai savā lietā.»
«Velns zin, ja tādas valodas un partijas izgājušas ļaudīs, ko tur gan daudz izdarīs un ka neizdodas...»
Bet te Kode iekrita un pārrāva Lūderlūša runu, kur tas, jau kā slābanāks palikdams, runāja, un sacīja:
«Par ko gan neizdosies? Par ļaužu valodām tev nav nekāda bēda, ko ar tās nebūtu par tevi kā par bizīteri runājušas, ja tikai lietu tā izvada. Ja ar tiesas veči, vēlētāji, būtu no tām satracināti, tad tas pastāvēs tikai līdz vēlēšanas dienai jeb, taisni sakot, līdz vēlēšanas dzeršanai. Es tos cilvēciņus labi pazīstu: satecēs glāzītes kā cālīši zem savas dzeršanas vistiņas spārniem. Retus, retus izņemot, viņi visi gan papriekšu norunājas to vai to izdarīt izspārdās gan, izspārdās, bet paņemi vien, kā jau sacīju to pašu sūrajo, - savilksi visus kā bišu bērnus savās šūnās. Īsa lieta: vajaga tikai dūšas, un vēlēšanas dienā nav nekas jāžēlo. Vēlēšanas dienā es uzdošu vien savam Krūtežam, lai vada visu vēlēšanas dienas komandēšanu un dzirdīšanu. Lai nu Krūteža kāds bļāva, bet viņu var izlietot diezgan labi, un tādās reizēs viņam izdodas gan viss. Ja ar citādi ne, tad viņš piespiež cilvēku ar savu lielo blāķi. Tās dienas tēriņu vajaga, es domāju, labāk jau iepriekš atstāt pašas Aitienas krodzinieces rokā. Es jau viendien, būdams pie draudzes tiesas, šo pašu lietu izrunāju ar Aitienas krodzinieci. Tā večka ar dauc ko prot. Viņa jau visu arī tāpat sadzirdējusi un ir pilnīgi mūsu pusē. Viņa ar sacīja, lai piedodot vien vēlēšanas dienā viņai Krūtežu par palīgu, un, ja netrūkšot siltumas, ko večiem liet uz krāsnīm, tad tu esot tikpat kā ievēlēts. Tad viņa vēl man cieti piesacīja - un kas, velns par gudrinieci! -lai tu ar pats esot tai dienā tur. Vēl, iznākot man uz ceļa, bij izskrējusi pakaļ, lai tikai pats Lūderlūsis neatraujoties vēlējamā dienā; lai es to gādājot. Nevajagot jau pašam nemaz tur vidū jaukties; tik iznākt un kādas reizes parādīties, ka esi tur. Citādi līdz ievēlēšanai varēšot nosēdēt, ja grib, viņu istabās. Pavisam cita lieta, ka tu pats ar būšot tur.»
«Ko velns, es tur sēdēšu, kā vecmāte gaidīdama bērna dzemdēšanas,» Lūderlūsis ņurdēja, arvienu nelaizdamies Kodes pusē.
«E, ko iedomājies tādus murgus! Domā, ka laikam tur būs, kas sapratīs šo vai to? Un ka tur būtu kas jāgodējas,» Kode lietu vēl cieti noteica un pieturēja Lūderlūsi, kas jau labu laiku nemierīgi grozījās uz projām braukšanu:
«Tā lai nu paliek, kā norunāts: ar visu dūšu, kas jādara; un tu pats ar nedrīksti neko atraut, nedz atrauties. Bet te vēl kādi trīs četri vārdi par to, kas tev būs tad jāievēro dažbrīd, kad tas būs vajadzīgs arī tad manās lietās. Redz, tu tiksi ievēlēts ir uz priekšu par nākošo bizīteri par to nav nemaz bēda; es par to gādāšu un izgādāšu ar, lai tur man vai cik daudz pūliņu, cik daudz rūpēšanās būtu jāiznes. Tā tad tu ar neaizmirsīsi manas vajadzības un lietas stutēt, kas nāks pie draudzes tiesas, tāpat kā līdz šim. Varbūt šodien pat nāks kāda lieta te - tiesas izdarīšanā un, cik paredzu, aizies arī uz draudzes tiesu. Bet par to visu es tev vajadzīgās reizēs ziņošu. Ticu, ka tu izturēsies tāpat pret mani kā es pret tevi, un būsim vienprātīgi, gudri savu abēju labuma dēļ.»
Pēdējos vārdus runājot, Kode uzsita savas acis zibeņa ātrumā uz Lūderlūsi, pētīdams, kā tas šo saņemtu. Bet Lūderlūsis, it kā pa miegam un nezin ko domādams, atbildēja tikai strupi:
«Nu jā, jā!»
Kauču gan Kodem tas viss nebij nemaz pa prātam, tomēr viņš bij gan tik gudrs un saņēma to par pietiekošu.
Īsi atvadījies, Lūderlūsis aizbrauca un braucot pārdomāja par visu Kodes gudrību. Viņš domāja īpaši par to, vai tik vien ir tādas pretpartijas pret viņa vēlēšanu, jo viņš pats tur neko nebij dzirdējis. Un taisnība - nebij ar izjuriešos nekādas sevišķas rīkošanās, kā Kode to stāstīja, minēdams Linuma vārdu un tā tāļāk.
Kode to darīja, to vēlēšanas putru maisīja atkal ar savu aprēķinu, lai Lūderlūsi caur tādu iestāstīšanu nopirktu ir uz priekšu sevim, kā to viņš galā atklāti ar izteicās. Lūderlūsis negribot to nojēdza, un viņam tas neganti nepatika, ka Kode viņu tā saistīja. Tomēr gluži atsacīt arī ne par ko nevarēja.
«Velna Kode, vairāk nekas!» viņš braukdams tad lādējās. «Kas šā blēža nu nepazīst. Laikam būs kādam protokolu citādi sagrozījis un nu grib atkal, lai es to aizstāvu pie baronlielkunga.»
Tā sirdīdamies, Lūderlūsis panāca kādu tirdzinieku, kas veda sarkanu bullēnu. Acumirklī tad ar viņam visas domas izjuka, un savā ierastā vēršu kupča valodā uzsauca:
«Veci, ko maksā tas sarkanais buņģis?»
Atstāsim, lai viņš «diņģē» sarkano bullēnu, un iesim labāk uz Dunduru.