KAUDZĪTES REINIS

IZJURIEŠI

Ceturtā nodaļa

Tiesas ļaudis Dundurā. Ko Uzkreklis bij ieraudzījis braukdams no draudzes tiesas, un cik saltus melus viņš Dundurā par to stāstīja. Kā Cīruļvējputenis piebrauc pie Dundura un kādēļ izkrita caur ratu pakaļu. Cīruļvējputeņa un Apzarņa plēšanās ar matiem, un kādēļ Cīruļvējputeņa gredzeni palika Apzarņa matos. Ko Apzarnis atrada sava gurna mīkstumā. Kā Cīruļvējputenis izbēga, un kādēļ viņam kūpēja zābaka stulms.

Priekšpusdiena bij gandrīz jau klāt, un tiesas ļaudis lasījās...
Vai tiesas māja?
No kurienes tad tu esi? Laikam malenietis neesi, ka nezini. Kurš izjurietis būs tik traks un skries jau pirms uz tiesas māju! Dundurā lasījās ļaudis, un tas ir viss.
Bij jau labs pulciņš salasījies. Ikkurš runāja savu valodu, nostājušies vairāk pa pāriem vien. Bet, ja noklausījās, tad runāja visi to pašu valodu: kāpēc nākuši uz tiesu, ar ko jāiet pie tiesas un cik daudz taisnības ikkatram, un kuras te esot nu jāmeklē pie tiesas. Visiem tad bij taisnības ne vien tik, cik pašiem ikkatram vajadzēja, bet palika vēl daudz, daudz taisnības pāri. Un gaiss zin kur tie grēcinieki, tie netaisninieki bij palikuši? Vai pavisam mājās vai arī vēl nebij atnākuši, jeb arī sagājuši lejā tiesas mājā glūnēt uz šo taisnajo dvēselēm? Kas to lai skaidri zina! Citi, kas jau savu taisnību bija pārcilājuši kā ādmiņi ādas no viena rauga kubula otrā, - tie stāvēja jau pie stoikas, skatījās tukšajās glāzēs vai mīļajās neizdzertās pudelēs. Brīžam viens vai otrs pāris iedzēra pa čarkai, prasīja cits citam tabakas, izdauzīja pīpes pelnus pie stoikas stūra, nosveibināja ar svārku stūri uzkritušos pelnus no stoikas galda un runāja stiprā balsī, smējās pilnā kaklā... Un ko tad malenietis savā Malienas krogā arī gan darītu citu? Kāda jau tā vieta, tādi tie smiekli tādas tās runas.
Pazīstamu izjuriešu mums nebūs vai neviena vēl te Dundurā? Jāapskatās! Tiesas tēvu ar neviena vēl nav, un pusdiena jau klāt. Brīnums! Kas tad gan tiem lēcies, ka nav atnākuši te? Ā, te mums ir gan kāds pazīstams: Apzarnis, mūsu teļādu lasītājs. Redz, kur viņš ar vienu otru pašlaik spiežas pie stoikas un, paņēmis tur vienu paresnu, plakanu veci pie pleca, uzgriež uz kantes to, pārrādams: ko stāvot te pie stoikas, kad nedzerot? Tad paņem korteļa mēru, to lepni uzliek krodziniekam priekšā, sacīdams: «Ieber!» - un tad paņem pats kādu glāzi un lej tai no korteļa, to paslīpi turēdams, tā ka brandvīns, tecēdams gar korteļa sāniem, - puļ, puļ, puļ, puļ! - jokodamies tek glāzē. Nu Apzarnis, pamezdams ar glāzi otrām, saka strupi: «Ņem!» Šis, paņēmis glāzi, maziem, maziem malkiem dzerdams, brandvīnu lēni, lēni satecina mutē un tecinājot galvu tāpat lēni, lēni liec atpakaļ. Apzarnis, ar vienu roku turēdams savu ielieto korteli pie ostiņas, noskatās brīnum jauki un vērīgi, kā otram brandvīns tek kaklā, mazus burbulīšus mezdams atpakaļ glāzē. Apzarnim skatoties arī mute pamazām vaļā un galva gāžas tāpat atpakaļ. Un, kad otrais izdzēris, Apzarnim galva atgāžas savā vietā, arī lūpas saveras un aplaizās. Viņš nu salej palikušo brandvīnu glāzē, pēdējo pilīti izpilinādams, un nosaka ar lielu zināšanu: «Pilna! Tā kā nomērīta! Es jau zinu, ka no korteļa šitās divas tiek.» Apzarnis pats nu satecina savu mēru vēl smalkāki kaklā un atgāž galvu tik tāļu atpakaļ, ka glāzei kājiņas ripiņa stāv gluži taisni augšā. Gāž nu gāž visi izjurieši, Dundurā čarku dzerdami, galvas atpakaļ, bet neviens tik tāļu kā Apzarnis. Neviens arī kroga likumu nezina tik smalki kā Apzarnis. Tas ieplakanais vecis tur pie stoikas, kuru Apzarnis iegrieza uz kantes, arī nebij vis gluži nieks krogu lietās, un vai domā, ka viņš tik viegli ļautos tā, ja nezinātu, ka Apzarnis stoikas likumus zina labāki kā neviens cits visā Izjurā. Redzi, kā Apzarnis pats ar dara: līdzko aizmaksājis un izdzēris savu korteli sausu, tā viņš līdz ar otru, tāpat kā stāvējuši, tā tūliņ ar iesāk tāpat sāņus, abi kāj' pie kājas likdami, virzīties nost no stoikas un pamīšus savu vārdu katrs runādami tā:
Apzarnis: «Kad izdzēris...»
Otrs: «...un samaksājis.»
Apzarnis: «....tad vajaga tūliņ iet nost no stoikas.»
Otrs: «...lai citiem tiek vieta.»
Apzarnis: «...kas arī grib dzert.»
Tā runādami, viņi, zināms, gan nekur neaizgāja, bet abi turpat platiski palika stāvot, un Apzarnis, atstiepis roku atpakaļ, izdauzīja pīpi turpat uz stoikas galda un tad augstā, pilnvarīgā balsī prasīja otram:
«Uzkrekli, dod šurp tabaku!»
Ak tad šis ir tas Uzkreklis! Kamēr no saimnieka amata izputējis, tikmēr nebij izdevies redzēt. Gandrīz vairs nepazītu. Palicis krietni brangāks.
Tiesa gan, šis ir Uzkreklis, agrākais jeb izputējušais Izjuras saimnieks. Izskatā viņš ļoti kupliem matiem un ļoti lielu virslūpu, samērā vēl daudz lielāku nekā jaunai tiesas mājai zimzes, uz kurām bezdelīgas mūrē savus perēkļus. Dabā Uzkreklis ir tas cilvēks, kas taisnības vien pasaulē nevar it nekur atrast, nedz savu netaisnību un pārestību, ko pasaule tam darījusi un ko darot, citiem izstāstīt. Vienā tiesāšanā, kā birzītājs no vienas tīruma malas uz otru, tā viņš braukāja no vienas tiesas uz otru tiesu; vienīgi ar tādēļ bij izputējis no mājas. Uzkreklis turēja arī tagad savu zirgu, ar ko braukāt pie tiesām. Bet braucam viņa neredzēja citādi braucot kā vien soļiem. Citi gan sacīja, ka Uzkreklis to darot tādēļ, lai neviens nedabūjot redzēt, cik ātrs viņa zirgs. Bet, kad vien citi neredzot, tad to perot gan, bet zirdziņš paliekot tomēr vēl jo domīgāks un skaitot tikai sitienus, lai pastarā dienā tie būtu visi zināmi. Turklāt Uzkreklis bij mūžam savu nebeidzamo noslēpumu pilns, un viņa dzimtais ieradums tad arī bij - čukstēt ar citiem. Pavilka vien tad otram pie svārkiem, lai noietu piemalā čukstēt.
Bet, kamēr no mājas izputējis, Uzkreklis par neko nesapņoja tik mīļi un nemeloja tik daudz kā par zemes dalīšanu jeb šņorēšanu. Nezin cik reizes un no kādām nedzirdētām pilsētām un nezin cik brīnumīgi mērnieki nebij atbraukuši; ka visur jau zeme izšņorēta šņorēm - gan tur, gan šur - un ka tūliņ jaunnedēļ būšot arī te, Izjurā, «šņorēt». Muižas pagalmā viņš esot jau redzējis zirgus sajūgtus. Tā stāstīdams, Uzkreklis, zināms, meloja tos saltākos melus un tā meloja, ka ir pats tiešām nezināja, ka melo.
Tā aizvakar, braucot no draudzes tiesas, Uzkreklis bij ieraudzījis kādu salmu slotu, kārtī piesietu, kuru mežasargs uzcēlis kādā sēta meža gabalā. Slotu ieraudzījis, Uzkreklis bij tūliņ sarāvis zirdziņam grožus un tad turpat ratos uzlēcis kājās kā sviests, lai varētu ieraudzīt ir vēl citas tādas slotainas kārtis. Un, kad bija vēl dažas citas ieraudzījis otrā meža malā, tad, atkrizdams ratos, iesaucās tādā savādā balsī: «Mērnieki! Nudien nekas cits kā mērnieki!» - un tad iesāka grožus raustīt un zirdziņu pleitēt, it kā mērnieki būtu vai diezin kā jānoķer.
Par šo visu Uzkreklis bij jau stāstījis mājā un kuru vien saticis un tagad ar gaidīja vien, kā iesākt. Tādēļ ar vien viņš tik tiešām bij šodien nācis te uz muižu. Un, kad Apzarnis viņam prasīja tabakas, tad tūliņ sacīja:
«Kungi sabraukuši!» Uzkreklis laipni iesāka, tabakas maku sniegdams. «Tāda mīksta gan ir... nebāz vien visai cieti pīpē, citādi lāgā nedegs. Šorīt vēl griezu ar visu nevaļu, un nebij laika ne pakaltēt... Jā, kungi sabraukuši!... Tituļbos desmit gabalu.»
«Kādi kungi?» ieplakanais vecis vaicāja, vēl turpat stāvēdams, kur Apzarnis to bij iegriezis.
«Prasa vēl tāpat!...» Uzkreklis lepni pār plecu atbildēja. «Vai tu nezini? Tie paši ar zvaigznēm uz pierēm, kuru nezin cik ilgi neesi gaidījis: mērnieki sabraukuši! Piebraucis tā kā gružu un iesākuši ar to pašu galu šņorēt.»
«Ak tu Dieviņ!» ieplakanais iesaucās, cimdus pasizdams padusē. «Tad nu pēdīgi Dievs ieraudzījis un ķeizars apžēlojis mūs, tos bezzemniekus! Un Uzkreklis paliek un paliek pirmais Izjurā, kas mērniekus ieraudzījis...»
«Uzkreklim mērnieki brauc un šņorē zemi jau kādus astoņus gadus, un nu būs šim piešņorējuši kādu tūkstošu šņoru vienam pašam,» kāds pajauns cilvēks runāja, stāvēdams piespiedies pie krāsns stūra. «Cik tad, Uzkrekli gluži atbraukuši to mērnieku? Es dzirdēju, ka esot braukuši kādi četri simti četradesmit.»
Ieplakanajam vecim, kā rādījās, it sevišķi nepatika jaunā cilvēka runa, un tādēļ viņš, it kā pavisam nedz dēdams, runāja otrreiz to pašu jau izrunāto:
«Tad nu vienreiz slavēts Dievs! Tas daudzinātais daudzināts, tas ilgi gaidītais sagaidīts!»
Turpretī Uzkreklis, it kā šā visa ne dzirdēt nedzirdējis, atkal pār otru plecu, jaunajam cilvēkam atbildēdams, sacīja:
«Redz, ka atbrauks un atbrauks! Un jūs, saimnieki, tur nepadarīsit itin neko! Aha! Ahai Jums, saimniekiem, ūzas sāk trīsēt, ka jūsu zemi arī nu izšņorēs lupatu lupatām un atdos mums - vaļiniekiem un kalpiem!»
«Atdos, jā, atdos! Ko tur nu citu vairāk? Es tikai sacīju, ka tavi mērnieki vien braukā par daudz ilgi, - nodiluši jau, braukājot gadu gadiem, un nevar vien kapa vietas izšņorēt.»
«Nu tad tu ar neesi vis man nekāds kapa vietas izsolītājs! Citam solīsi, pats iegulsies - to es tev pasaku! Neesi vis nekāds manis izzobotājs. Es pats zinu, ko es runāju. Mēs arsim un arsim jūsu, saimnieku, tīrumos, ka zem vien putēs,» Uzkreklis runāja, ir vairs ne pār plecu nepaskatīdamies uz jaunā cilvēka.
Jaunais cilvēks gardi pasmējās un izgāja, bet Uzkreklis tam noskatījās pakaļ ar savādām baltām acīm.
Ļaudis, vairāk ielasījušies, sāka appulcēties ap Uzkrekli un kā gaidīdami vēl tāļāko brīnuma lietu iznākumu, lai nu ar kādu prātu kurais. Brītiņu visi bij klusu, tad kā nosirmojis vīrs, nosēdies uz piemūriņa stūra, iesāka nopietnā, palēnā balsī runāt:
«Ak tad, Uzkrekli, nu tevim būs gan atkal iegribējies art! Kad māja un zeme bij, tad nevīžoji art. Kad māju biji atdevis, pats manā ausī sacīji: nu esot vienreiz vaļā no tās nastas! Nu esot reiz visas saimnieka bēdas nobēdājis, nu varēšot reiz dzīvot par sevi, kā gribēšot. Visi cilvēki un tā es ar kā savam kaimiņam sacīju: neesi jele tik nejēdzīgs! Lai ko dari pasaulē, tikai tēva pelnu neizputini Sak; apdomā jele, kur tu iesi ar bērniņiem, palicis bez sava pajumtiņa? Kam nu nav savas vietiņas, tas nu neko nevar darīt, un mazākais, ka viņam nav ko nožēlot, ka tīšām izputinājis savu perēklīti. Bet ko tad tu? Tev bērni rūgosies, tev kapa smiltīm metīs ļaunus vārdus līdz, ka izputinājis viņu tēvutēvu mājiņu. Ak nu gan būtu šņorīte zemes laba! Bet tad nederēja visa māja neko. Redz, kā tas ir pasaulē cilvēkam: kad mājiņu pametis, tad vien pazīsti, tad vien atmani, cik paša mājiņas siltuma silta, cik paša mājiņas aizvējiņa laba; kad palicis bez savas zemītes, tad vien zini, kas zeme ir. Bet ko tas viss līdz palaidnim! Tas viņam tam brīžam.»
Uzkreklim gan vārījās iekšā, dzirdot sirmā runātāja nopietnos vārdus un, gribēdams izrādīties, ka tam visam nav nekāda svara pie viņa, tas tīrīja un pūta savu pīpes kātu uz priekšu uz atpakaļ, gan no viena gala, gan no otra gala, to izpūzdams un sevī ņurdēdams, ka vēsmas nevarot nemaz dabūt viegli cauri. Te skaidri bij redzams, ka Uzkreklim pret tik taisni sacītiem vārdiem nebij itin nekāda prātīga vārda, ko atbildēt, un tikai tad, kad sirmgalvis beidz runāt, - tikai tad viņš atsacīja un to pašu tikai ar tādu pusbalsi: «Kas kuram bēdas par mani vai par manu māju!...»
Lai gan Uzkreklis ļaužu pulkam gribēja izrādīties, ka viņš paliek tas pats Uzkreklis, kas bijis, ar tiem pašiem saviem mērnieku saltiem meliem, tomēr viņš no šo abējo pēdējiem joku un nopietnības vārdiem bij dabūjis tā kā kāda maza kauniņa acīs, un mērnieku saltie meli negribēja vairs lāgā tecēt, lai gan Dundurs bij īsti tā vieta, kur viņa meli varēja tecēt vislabāk kā nekur un citi tos gaidīja ar pusatplestām mutēm. Pēc brītiņa ar ieplakanā veča un Apzariņa piepalīdzību un, kad sirmgalvis bij izgājis, tad tikai iesāka Uzkreklis atkal atžirgt un itin kā par atlīdzināšanu meloja uz to trakāko.
«Es pats izrunājos ar pašu mērnieka vecāko lielkungu,» Uzkrekls meloja. «Viņš man, ar roku par krūtīm sizdams, sacīja, lai nemaz nebīstoties.»
«Kas tev parādīja? Kā tu iepazini pašu mērnieka lielkungu?» kāds iz pulka jautāja.
«Kas tur ko nepazīt mērnieka lielkunga! Paskaties vien, kam divas zvaigznes uz pieres! Tas ir pats mērnieka lielskungs, un citiem visiem mērniekiem tikai viena zvaigzne. Es ar mērnieka lielkungu izrunājos tāpat; priekšas kopā sagriezuši, kā te ar Apzarni. Man vēl cieti noprasīja, vai es esot gan vaļinieks, vai man neesot gan zemes? Es sacīju: cienīgs, augsti žēlīgais mērnieka lielskungs, čisti vaļinieks es esmu, tāds ka labāka vairs nevajaga. Sak, man nav zemes ne tik, kā ko pīpē iebāzt. Nudien, ja grib, es varu vai desmit dievvārdu no vietas minēt, ka man nav zemes. Tad sacīja: šis ticot gan, ka es esot vaļinieks un ka man neesot zemes. Viņš man iemērīšot vienu šņori vairāk nekā citiem. Lai es sakot citiem visiem, lai neviens nebīstoties, dabūšot visi savu šņori kurš. Kronis uztaisīšot ikkatram malenietim mājiņu savas šņores galā: sarkaniem logiem, zaļām durvīm...»
«Tāpat kā mūsu jaunajai tiesas mājai, baltu skursteni vis,» Apzarnis iekrita valodā.
«Jā, tāpat, gluži tāpat kā mūsu jaunajai tiesas mājai,» Uzkreklis jo jautrāki nu mina projām. «Tad vēl sacīja, ka iedošot ikkatram divas govis, zirgu; būšot brīv malku cirst kungu mežos, cik kuram vajadzēšot - - un tā visu, visu tikai, kā to jau agrāk esam vai nezin cik reiz pārrunājuši un nopriecājušies.»
Visulielākā daļa tikai klausījās; un dažiem bij gan arī vaigi drusku ietvīkuši klausoties, bet nezin skaidri, no kā. Īstie runātāji, kā zināms, bij Apzarnis, Uzkreklis un tas ieplakanais vecis. Šie ir tādi vīri ne vien te, Izjurā, bet arī visā Malienā, ja pat visā pasaulē, kuri tā mēdz dzīvot, ka allaž kādus gadus aizēd un aizdzer uz priekšu un tādēļ tad vienmēr gatavi stāv - visu savu izdzīvoto mantu pirmie kopā mest pie citu mantas un tad kopā šodien dalīt, lai rītu varētu atkal no jauna kopā mest un priecāties uz jaunu dalīšanu. Tie ir, kas priecājas, diena vai nakts, uz zemes šņorēšanu un tā tāļāk.
Cik ilgi Uzkreklis, Apzarnis un ieplakanais vecis tā vis zemes šņorēšanas šņorētu un cik tāļu trakuma purvā sabrauktu ar visiem saviem mērniekiem, to nezinām, bet, ka vēl nemestu gan miera no tā visa, tas ir tiesa - ja kāds neienāktu un nepasludinātu, ka kazaks esot no lejas kliedzis: ja kādi tiesas ļaudis esot Dundurā, lai tūliņ nāk lejā. Visi tad arī tūliņ iesāka kustēties un cits citam sacīt: iesim gan! ir gan laiks iet! jāiet, jāiet, tur nekā! Kad esi priekšā bijis, tiesai parādījies, tad vari pēc nākt un dzīvot!
Tiesas ļaudis nu iesāka visi iziet, un kāds iziedams uz otru sacīja, bet Uzkreklis tomēr tā nedzirdēja: «Nu, ar visu savu zemes šņorēšanu nogaidīsit gan kā avenam bērnu! Bet lai nu izpriecājas, tas jau nevienam ļauna nedara. Labi, ka dažam labam jele cerība paliek, ja arī pašas šņorēšanas nesaredz.»
Tā visi izgāja, un Dundura durvis tos pavadīja - ņi, ņi, ņi, ņi - čīkstēdamas, kur piesietais ķieģeļa svars tās vēra cieti. Krogā vēl palika Apzarnis un Uzkreklis. Lai gan bez viņiem tur palika tikai krodzinieks ar savu mazo puisēnu, tomēr Uzkreklis Apzarnim ar savu noslēpumaino ziņu pavilka pie svārku piedurknes, un abi tad iznāca lielā krogā, aizlīzdami aiz kādas kāpostu baļļiņas čukstēt.
Laukā izgājušie tiesas ļaudis, viss pūlis, iesāka, kā nu kurais varēdams, pa dubļaino Dundura priekšu laipoties un virzīties uz leju. Citi, kam bij zābaki, - tie lika pa pašu ceļa vidu, stāstīdami, ka veci ļaudis sakot: kājas glābdams, galvu apmērcējot. Tomēr tie, kam bija pastalas, - tie šās vecu ļaužu runas nevarēja vis gan ievērot un lēkāja gan gar sētmaļiem, gan pār nomaukto kāpostu dobēm, kā kurais varēdami. Pret stadula galu tikušiem, kur ceļš griezās stāvā leņķī, nākdams no Plenča kroga, tur viens no pulka paskatījās uz Plenča kroga ceļu un apstājās. Citi, šo ieraudzījuši, arī apstājās un sāka turpat skatīties, kamēr pēdīgi visi apstājās un skatījās. Visi redzēja, ka tur no viņas pakalnītes kādu pusversti tāļumā kāds balts zirdziņš savādiem klēpiem lēca uz leju, ka krēpes vien viļņoja, un ratos sēdēja, cik varēja saredzēt, divi braucēji, muguras sagriezuši kopā.
«Tas skrien gan laikam ar kādu vecmātes skriešanu,» daži iesaucās. Bet citi sacīja: «Nē, tas ar labu neskrien! Tur ir kāda nediena! Mēs nedrīkstam aiziet. Mums jāiet atpakaļ un jāgaida.»
Un tā visi, kur kurais atradās, no tām pašām pēdām griezās un slampāja atpakaļ pa tiem pašiem dubļiem. Brizdami viņi to pašu gudroja, ka būtu slikti izdevies, ja būtu gājuši projām un cilvēku atstājuši, jo nezinot, ar kādu nelaimi kurais skrienot. Viņi sastājās zināmā rindā pie zirgu sienamā slita, dubļu dēļ nodibinādamies uz kādiem ķieģeļu gabaliņiem vai saplīsušiem pudeļu dibeniem. Bet, tikko vēl bij iesākuši skatīties uz savu jauno tiesas māju ar sarkaniem logiem un lielām zimzēm, kad zināmais baltiņš ar jau apsviedās ap stadula stūri un, tāpat klēpiem lēkdams, bij ar acumirklī pret stāvētājiem. Ratos bij tik kāds siena kušķītis, jēla, nupat kā dīrāta melna zirga āda ar visām krēpēm un asti, un tur virsū sēdēja divi vīrieši, kā to jau pirmīt bij saredzējuši. Pirmais sēdēja, kājas izstiepis caur ratu priekšu, un šā rokās bij visa braukšanas tiesība; otrais sēdēja atmuguriski, kājas un gurnus caur ratu pakaļu pārkāris, turēdamies pie ratu uzkalām ar abām rokām. Abi braucēji bij visai daudzināti cilvēki visā Izjurā - saprotams, ikkatrs gan savā ziņā.
Priekšējais sēdētājs bij tā saucamais Gremoklis. Viņš bij plecīgs, biezs vīrs melnēju, rētainu ģīmi. Mugurā viņam bij gari, salāpīti svārki, ar striķi apjozti, galvā saburzīta platmalas cepure ar augstu dibenu un kājās čabatu zābaki ar sabrukušiem stulmiem uz leju. Gremoklis bij, kā mēdza teikt, Izjuras apkopējs. Visā pagastā, kur vien bij sasniedzams, tur visur viņš dīrāja un apraka nobeigušos māju kustoņus, īpaši rudeņos vecos, nevajadzīgos zirgus viņš sakopa. Tad Gremoklis darīja rāmus arī nerātnīgus sivēnus un jērus, kā arī pat runčus un suņus, kuri nevaldāmi vazājās kaimiņos apkārt jeb, kā pats Gremoklis mēdza teikt, meitās gāja. Tādēļ, kur vien varēja tur izjurieši atdeva Gremoklim visus šos darbus.
Tā arī šoreiz viņš kādu auzainīti bij atsvabinājis no šās viņa pātagu Kānaānas un vārgu dzīves un ar steigšanos vien par atmaksu tā ādu veda uz ādmini.
Visgalā izjurieši par Gremokli vēl tikai to runāja, ka Gremokļa nepieņemot pie vakariņa zināmo darbu dēļ, un tad visā Izjurā nu sprieda, ka nezinot, kur gan tad Gremokli likšot pastarā dienā: nedz pie vienas, nedz pie otras rokas viņa varēšot stādīt. Pie vakariņa viņa gan neņemot, bet nekāds īpašs grēcinieks ar viņš neesot; vienam tomēr esot visi tie darbi jādara, ko Gremoklis darot.
Otrs braucējs bij Cīruļvējputenis, daudzinātais Izjuras skroderis, lai to apskatīja, no kuras puses apskatīdami. Augumā viņš bij vairāk garš nekā tievs un caurcauri ļoti kalsnējs cilvēciņš iesārtu, retu bārdiņu un vēl retākiem zobiem. Ka viņam esot reti zobi, tur, Cīruļvējputenis pats stāstīja, neesot nemaz viņa vaina, bet pie viņa retiem zobiem esot visa tikai kūmnieku vaina. Ja krūmnieki reti izstājoties pie bērnu kristīšanas, tad bērniem tiekot tikpat reti zobi, cik reti kūmi stāvējuši. Tādēļ tad ar Cīruļvējputenis kūmniekus pie altāra, kur viņam, tik ievērojamam pagasta skroderim, bij gandrīz ikkatru svētdienu līdzdalība, allaž kārtot kārtoja. «Ciešāk, kūmnieki, ciešāk, lai bērnam aug cieši zobi!» - viņš tad mēdza runāt. Īpaši sieviešu kūmniekus viņš jo gādīgi nostādīja. Un, ja citādi to nevarēja, tad pēdīgi pats iespiedās ar spiešanos meitu vidū, rādamies: kad neklausot, tad esot jāstājas pašam vidū, lai būtu tik cieši, kā vajaga, lai bērnam augtu ciešāk zobi kopā. Cīruļvējputenim bij arī daudz un dažādu nosaukumu, ar ko viņu, kā jau ievērojamu vīru, saukāja - gandrīz ikkatrā Izjuras stūrī citādi: Vējavanadziņš, Sienāzītis, Miroņmērītājs u. v. c. Īpaši pēdējo nosaukumu viņš ņēma ļoti ļaunā. Bet zīmīgāk gan būtu, ja to nosauktu par vējarādītāju. Tiešām vecais vējarādītājs savā garā kārtī tur muižas pagalmā no 1816. gada nespēja tik piepēži un daudzkārt grozīt savu laika gaitu, nekā Cīruļvējputenis to grozīja pie sevis savā izskatā. Te viņam vienreiz galviņa līdz ādai nocirpta kā oliņa, te otrreiz mati sasukāti visi uz augšu kā pastardienas rītā; te atkal citā svētdienā, laulībniekiem līdz ejot, pielieti ar mašīneļļu un noglausti kā baltās maizes kukulītis, kā - lai puikas Meteņdienā laižas, ja grib, ar ragaviņām no kalna lejā; tad citu reizi šķirtne pār pašu galvas vidu, tad atkal galvas sānos gar pašām ausīm; šodien sasukāti matiņi gar deniņiem uz priekšu kā vecam rātskungam, tad rītu atkal tie visi sasukāti atpakaļ kā šuvējas mamzelei. Ja šodien Cīruļvējputenis sastapās, parādus dzenādams, ar kādu ķīļbārdaino vanderzelli, jaunnedēļ viņam ķīlītis zoda galā dīgst - pa trim četrām spalviņām uz kvadrātcollas; ja aizbrauc uz pilsētu adatu pirkt, redz bodes zellim skaistas, melnas ūsiņas, tas tūliņ kā fotogrāfa stiklā iedegas: Cīruļvējputenim ūsiņa virslūpā; ja redzēja kādam ievērojamam kungam lielus gredzenus pirkstos, drīz Cīruļvējputenim pirksti tāpat pilni gredzeniem ar visādām pogām. Bet jo grozīgs, neizsakot grozīgs Cīruļvējputenis bij savā apģērbā - skaidrs modes ķēmu hercogs!
Pie sava skrodera amata jo ievērojama bij Cīruļvējputeņa mērīšana, ar kuru tas drēbēm mēru ņēma. Toreiz skroderi vēl visus mērus ņēma ar diega mēru, zināmās vietās iesiedami mezglus. Īsti mākslas pilna mērīšana bij, ja meitām vai jaunām sievām viņš mēru ņēma un turklāt tik rūpīgi, tik pamatīgi, ka ne noskatīties vien nevarēja. Ap krūtīm vien tad viņš ņēma mēru, vismazais, četras reizes un, augstākās jeb mīkstākās vietās mēru piespiedis, to turēja labu laiku, «lai miesa nostājas», viņš sacīja, tad atkal dažās vietās ar roku pārglāstīja vai apspaidīja, «jo vajagot zināt, kā kauli guļ», viņš sacīja. Garām viņš ņēma mēru dažreiz no trim pusēm un arī saviem zināmiem mākslas jeb amata piespiedumiem, kā pats sacīja. Par sakāmo vārdu bij tapis: kāpostu podu varot izvārīt, kamēr Cīruļvējputenis noņemot mēru vienam meitiešam. Bet Cīruļvējputenis sacīja pats pie sevis, ka tie esot viņam tie laimīgākie brīži dzīvībā.
Lai gan Cīruļvējputenis tik rūpīgi gādāja par visiem jauniem sieviešiem, lai tām drēbes būtu kā audzin uzaugušas uz kauliem; bet tomēr pasaule, kā bijusi, tā paliek nepateicīga līdz kapa malai, kad tu vai kausēta zelta cilvēks būtu. Tāpat mētājās ar Cīruļvējputeņa tik labo sirdi ar. Nezin kas par savādu lielību bij uzgājis, ka jaunā sieviešu paaudze īsā laikā atrāvās tā no Cīruļvējputeņa, ka tam labprāt nedeva drēbju šūt, un tā tad viņš, nabags, nepietika ar pie pamatīgās mērīšanas, nedz ar varēja nosvērt miesas nostāšanos.
Tas viss Sāpēja Cīruļvējputeņa sirdī ļoti, un, klaji no lielām bēdām spiests, kā pats to apliecināja, viņš tad iesāka precēties. Bet arī te nabaga Cīruļvējputeni jādīja tas pats neizdevības velns. Gandrīz ceturtu daļu mūža viņš precējās vienā precēšanā, vienu laizdams, otru ņemdams, kā ķieģeļu dancī, bet ka ar viena būtu ķērusies. Ak tu nabaga Cīruļvējputeni! Nudien, svešam paliek tevis žēl.
Šis viss Cīruļvējputeni padarīja ļoti īgnu, var sacīt, pat ļaunīgu. Tādās reizēs, īpaši kāzās, kur tas redzēja saprecējušos jaunlaulātos nu atklāti skaustoties; - tur viņš tad palika gandrīz nevaldāms. Tā reiz vienās kāzās, kas Cīruļvējputenim arvienu iegadījās (skroderi un skolotāji kāzās; vecmātes un pērminderi kristībās; bērēs sarodas visi), viņš redzēja, ka pirmajā vakarā jaunajā pati no sevis nu iesēdās klēpi savam pielaulātam tik droši un tik vaļīgi, tad apskāvās tam ap kaklu un to mutēja reiz no reizes, ka skanēja vien. Cīruļvējputenis iesākumā noskatīdamies domāja tāpat kā ikkurš cilvēks: kas gan nu ko nesēsties klēpī? Kādēļ neapskauties ap kaklu? Kādēļ nemutēties? Nu ir salaulāti, nu viss atļauts. Kas tad tur ko kaunēties nu var mutēties, ja vien sirds ņem pretī, vai visa tirgus priekšā... Arī pat lūpas Cīruļvējputenim ikreiz, kad jaunajā nu savu mutēja, stiepās, pašam negribot, līdz un tāpat līdz noklakšķēja, lai gan tukšā, kā mīstīklas bez linu saujas. Un tad viņš reizi pēc reizes tā garši laizījās. Bet pēdīgi tomēr nekā! Jo skatījās, jo savādi sāka griezties ap sirdi.
Sievieši Cīruļvējputeni bij kaitinājuši un tam sirdi gluži siltu rāvuši ārā vai bez gala - gandrīz visu mūžu, no puikas gadiem sākot. Tādēļ nekāds brīnums, ka viņam, skatoties tai bildē, kur jaunajā tā skaustījās un mutējās, nu iesāka griezties savādi ap sirdi un viņš iesāka filozofēt pār sieviešu dabu. Kas, velns, tā par dabu tāda, - Cīruļvējputenis domāja. Šī pati jaunā priekš laulāšanās spārdītos kā nepilnīga, ja gribētu nosēdināt uz ceļgala skriemeļa vien jau; bet nu iesēstas pati klēpī! Ja tad gribētu viņu nomutēt, papriekšu pieci deguni vienam pašam būtu nodauzīti šķībi, nekā vienu pusmutītes būtu dabūjis. Un te nav nekas vairāk noticis kā salaulāšana, gredzenu pārmīšana. Kas tas par savādu spēku - tai gredzenu pārmīšanai! Viņš iesāka tad savos gredzenos skatīties un domāt: kaut varējis jele pats nemanot kādai gredzenus pārmaukt: savu gredzenu viņas pirkstā un viņas gredzenu savā pirkstā; redzētu vai neietu tad gudrāk ar mutēšanos?
Cīruļvējputenim jau iesāka pašam vaigi tvīkt par savām domām, un viņš laikam atrastu un izdomātu vēl ko nedzirdētu, bet viņu acumirklī no tā iztraucēja. Jaunā sieva, vai nu savas sasniegtās dzīves laimes dēļ, vai tādēļ, ka Cīruļvējputenis viņos ar tādu labu gaumi skatījās, vai ar, taisni kaitinādama viņu, sacīja: «Cīruļvējputeni, skaties, cik labi mums iet, - un tu dzīvo tik dumi viens!»
Tas bij kā karstas pirkstis aiz kakla. «Es dumji dzīvojot!» Cīruļvējputenis iesaucās, sizdams ar dūri pa galda stūri. «Cik es neesmu precējies, un tevi pašu ar precēju, - tad jums nav kāju nākt nevienai pašai; nu, saka, es esot dums, dzīvodams viens pats! Kas jūs tādas esat? Blēdnieces, nekas cits! Baznīcā vai citur kur, tur zina gan acīs skatīties, un, kad ieskaties pretī, tad atkal nezin vai kur būtu acis grūdušas. Priekš precēšanās tad spiedz un spārdās, ja jau pirkstu vien pieliksi; pēc tam sēstas pašas klēpī, kā tu pati te. Ak tad nav brīv, tad esot kauns! Cilvēkam vajaga būt visur vienādam - to es saku! Velns lai norauj visu tādu būšanu, kur sieviešu sievas vien drīkst pieglausties un iesēsties klēpī visu ļaužu priekšā. Tādas jūs esat, blēdnieces, un vairāk nekas cits! Ak velns, būtu es gājis precēties tūliņ pie tām, kuras pēdīgās precēju, - desmit sievu būtu dabūjis. Lupata es biju, ka gāju pie lielmanīšām pirmām. Posta pasaule un vairāk nekas, kur prātīgs cilvēks nevar ne sievas dabūt!» - Visi viesi tad smējās pilnos kaklos Cīruļvējputenim, bet viņš tad iekarsās vēl vairāk, un tā tas gadījās viņam arvienu vien:
Tas pats negals Cīruļvējputenim bij arī ar parādiem: dzina viņš parādus no citiem, dzina citi vēl vairāk no viņa; jeb, kā pats sacīja, tie parādnieki esot uz viņa kā uzmesti, kā uzkratīti. Gan nu viņš ņēmās aizbildināties: man tikai četras galvas naudas parādā - man tāda pati tiesība valstī kā citiem visiem. Bet nelīdzēja neko - tiesa staipīja viņu, kad vien dabūja valsts mājā, ir ar visām četrām galvas naudām un valsts tiesībām. Kādos visai bēdīgos brīžos Cīruļvējputenis tad izsacījās: «Sen dienas es būtu no pasaules aizgājis jau vai nezin kur, ja es ar ievērojamiem vīriem; ar studentiem un ģimnāzistiem nebūtu varējis sastapties, - tie ir cilvēki vēl pasaulē, kas mani aptur, kas cilvēku pazīst.» Nabaga Cīruļvējputeni, paldies Dievam, ka tev vēl tomēr ir tavi atspaidi pasaulē!
Šie tad ir tie ievērojamie braucēji, kuri nupat piebrauc ar baltiņu pie Dundura pret zirgu sienamo slitu un kur mūsu zināmie izjurieši tos sagaida. Tiklīdz ko baltiņš bij dalēcis taisni pret stāvēdamiem tiesas ļaudīm, tā Gremoklis - nu jau to visi pazīstam - sarāva grožus, izgrūzdams rupju - tprūū! Baltiņš ar tūliņ apstājās, kā miets zemē miets, priekškājas šļūtiski dubļos sagrūzdams uz priekšu. Tai pašā acumirklī pakaļējais sēdētājs - Cīruļvējputenis - nu jau arī šo pazīstam gluži labi -, «ēē!» izgrūzdams, izskrēja kā prapis pa ratu pakaļu un samēja visus četrus dubļos. Gremoklis tā nemaz neredzēja, bet, tāpat sēdēdams un uz stāvētājiem paskatīdamies, sacīja:
«Ei, kas pirks turamo bulvēnu ziemai?»
Stāvētāji iesāka pilnā kaklā smieties: lai nu pats jele paskatoties, kur turamais bulvēns esot; tik radziņu vien un valdziņa vajagot, tad ar varēšot piesiet ratu pakaļā un vest uz Tituļba tirgu pat vēl šodien.
Gremoklis nu, paskatījies pār plecu un ieraudzījis Cīruļvējputeni mīcoties pa sīkstiem dubļiem, iesaucās:
«Ei, vai adatas izbira? Ko tur meklē? Nekā... viegls kā viegls! Nes vējš vēl projām. Jālej būs vai svins, vai ūzās,» - un, tā runādams, tad trausās no ratiem zemē.
Cīruļvējputenis mīcījās vēl pa dubļiem. Pirkstainiem cimdiem samauktās rokas un tieviem purniem zābaciņi bij dziļi samējušies dubļu kārtā, un, kā vienu no četriem vilka laukā, tā tie trīs mijās atkal dziļāki iekšā. Beidzot rokas bij gan izdabūjis no dubļiem, un, ķepainos pirkstus karcinādams, viņš izgrūda kādus četrus nesaprotamus lamāšanas vārdus un tad iesāka brist uz ceļa otro pusi - kādā cūku rakumā mazgāties.
Labu laiku Cīruļvējputenis nevarēja nekā krietni atjēgties. Viņš skatījās savādām miglainām acīm apkārt, un, kad ieraudzīja Gremokli ar savām čabatām staigājot ap saviem ratiem, kur tas cilāja zirgādu, rādīdams, cik tā esot smaga un ka esot Trejukungudienas tēva melnās ķēves āda, tad tikai Cīruļvējputenim nāca atjēgums atpakaļ, kas tagad īsti noticis ar viņu. Īsa lieta: viņš bij braucis tagad ar Gremokli tā ratos, sēdējis uz nodīrātās ķēves ādas, braucis ar to Gremokli, kas zirgus dīrāja un par kuru visā Izjurā neviens nesaprata, kur to pastardienā liks; braucis, jā, braucis un tā piebraucis taisni pašā Dundura priekšā un tur izkritis pa ratu pakaļu dubļos. Ak velns, tavu neredzētu kaunu! Tavu kaunu un negodu priekš Cīruļvējputeņa smalkās sirds! Priekš viņa; tā cilvēka, kas pasaules dzīvi tā puzina, kas ar studentiem un ģimnāzistiem vienbalsīgi kopā dziedāja, kopā dzēra... tavu briesmīgu kaunu! Redz, kā tam cilvēkam ar neizdodas kuro reizi pasaulē!
Cīruļvējputenis gan nebūtu nemūžam braucis ar Gremokli un, ja arī būtu braucis, tad tikai tur, kur neviens cilvēks neredzētu. Tur vajaga gan tad svarīgiem iemesliem būt, kādēļ tas tā izdevies. Un tiešām bij ar tā.
Labu gabalu viņpus Dundura Gremoklis bij, mierīgi dūdodams, braucis ar savu baltiņu, kur no kāda kāju celiņa viņam sauc pakaļ: «Gremokli! Ēj, Gremokli! Pagaidi!» Šis atskatās, aptur baltiņu un redz: Cīruļvējputenis skrien elsu elsdams un pieskrējis prasa: «Kur tu, Gremokli braukdams?» - «Uz ādmini, jaunskungs,» atsaka. - «Vai gar Dunduru, vai?» - Un, kad Gremoklis atbildēja, ka braukšot gan gar Dunduru, tad Cīruļvējputenis sacīja: - «Nu tad tev vajaga mani pavest, bet brauc labi ātri!»
Ja Cīruļvējputenis te tik cieti jeb, kā sacīt, prasti runā ar Gremokli, tam tik strupi pavēl, tad to lai neviens nedomā Cīruļvējputenim pārmest vai sacīt: Cīruļvējputenis prasts kā zeķe, tā, tik strupi izturēdamies pret otru - un kad ar viņš būtu tikai Gremoklis. Redziet, tad mēs Cīruļvējputeņa nepazītu. Lieta te bij gluži otrāda. Tas nāca taisni tādēļ, ka Cīruļvējputenis ļoti smalki zināja un pazina pasaules sadzīvi. Ja te būtu braucis kāds Izjuras labākais saimnieks un Cīruļvējputenis gribētu no šā to pašu, ko no Gremokļa, tad viņš būtu sacījis: «Lūdzu, vai nevarētu mani ar pavest līdz Dunduram?» Ja brauktu kādi ģimnāzisti un studenti, tad Cīruļvējputenis tai pašā vajadzībā smalki, tik smalki paceltu cepuri jau par gabalu un sacītu: «Vai drīkstu cienīgiem studentu kungiem laipni izsacīt savu lūgumu?» - utt. Bet kas tad Gremoklim, zirgu dīrātājam; tādus vārdus teiks, kas runās ar viņu - lai Dievs pasarg! Kas tā darītu, tas smalkās dzīves pasaulē nemaz nepazītu. Diezgan liels gods Gremoklim, ja Cīruļvējputenis tam uzsauc: kur tu brauksi? Tev vajaga mani pavest! Un nedzirdēta lieta jau tā, ka sēstas Gremokļa ratos pavisam! Gremoklis arī gan zināja un pazina šo smalko pasaules dzīves likteni, bet tādēļ tas viņam nepakustināja ne pusmata. Turklāt Gremoklis bij jau arī tai saprašanā iedzīvojies, ka turējās pie tā pamata: lai sauc vai par vilku vai par lāci, ka tik mežā nedzen. Gremoklis arī visus, ar ko vien viņam bij satikšanās, godāja, slavēja vai desmitreiz augstāk; nekā tiešām būtu bijuši. Turklāt Gremoklis, kur vien derēja, tur tas bij arī diezgan kodīgs pret šādiem pasaules smalkajiem. Tādēļ viņš, zirgādu vīkstīdams un sataisīdams, kur Cīruļvējputenim sēdēt, sacīja: «Nu, skrodera lielskungs, sēdiet nu te virsū. Pats mūsu lielākais lielskungs nebūs sēdējis uz tāda spilvena, kā jūsu skrodera cienīgais dibens sēdēs.» Cīruļvējputenis ielēca atmuguriski ratos, saturējās abām rokām pie uzkalām un tad sacīja: «Brauc labi ātri un; ja redzi kādu nākot pretī, tad man saki!» - «Gan, gan, skrodera lielskungs!» Gremoklis sacīja un sāka baltiņam laistīt ar grožu līkumu.
Īstais iemesls, kamdēļ Cīruļvējputenis elsdams tā bij skrējis un sēdies Gremokļa ratos, bij tas, ka viņu bij jau vairāk reizes sūtījuši un tvarstījuši, lai dabūtu pie tiesas, bet nekad tas nebij izdevies. Tādēļ šai veļu laika tiesas dienā nu tam aizsūtīja īpašus cilvēkus pakaļ, kas lai to vedin atvestu, jo nu pa dubļaino laiku tam būšot grūti izbēgt. Tomēr Cīruļvējputenis to bij pamanījis laikāk un izmaucies pa logu. Tikko, tikko knapi bij iespējis mašīnas eļļu ieliet delnās un sasmērēt matus un tad ar vieniem plāniem svārciņiem, tievām ūziņām maucies projām pa otrpus mājai, kamēr gūstītāji vēl runājuši pagalmā ar mājas saimnieku. Lai nu ķērāji viņa nepanāktu un lai viņš jau daudz agrāki tiktu Dundurā un tiesai varētu pierādīt, ka pats no sevis nācis uz tiesu un bijis paklausīgs, tādēļ tad šai nedienā viņam bij jāsēstas Gremokļa ratos, kad arī diezin kā negribētu; jo, ja ķērāji to panāktu un vedin ievestu pie tiesas, tad bez liktas dienas āda zārdā - to Cīruļvējputenis labi zināja. Lai vēl tie citi valdnieki, kur tie citi valdnieki, bet sevišķi Kode viņā bij iekodies pavisam.
Par visu to braukšanu ar vēl nekas gluži nebūtu; Cīruļvējputenis bij nodomājis šaipus Dundura izlēkt no ratiem vai ar; ja kāds nāktu pretī, arī lēkt laukā, un tādēļ Gremoklim pieteica: ja kāds nākot pretī, lai viņam tad pie laika to sakot. Bet, par nelaimi, šaipus Dundura gar kādu pļavmalu gāja kāds meitietis ar briesmīgi sarkaniem brunčiem, kā ar ugunsgrēku. Cīruļvējputenis bij iesācis tai meitieti skatīties un nezin ko tur domāt, kamēr atmodies tikai tad, kad bijis ar visiem četriem dubļos iekšā.
Tā, redz, bez kāda pašnodoma Cīruļvējputenis bij nodots ļaužu apsmieklam. Šis viss grieza Cīruļvējputeņa sirdi kā ar šķērēm, tā ka viņš pat čirkstēšanu skaidri varēja sadzirdēt, kad galvu bij noliecis, mazgādamies tur cūku rakumos. Tomēr, jāsaka, Cīruļvējputenis nesa savu krustu ar diezgan stipru dūšu, cik vien no tik kalsnēja cilvēka var prasīt. Viņš tagad brida ar visiem saviem šauro purnu zābaciņiem un tievām ūziņām šķērsu pār pašiem lielajiem dubļiem, neskatīdamies, lai tur tūkstoši krīt vienā pusē vai tūkstoši otrā pusē. Zobus sakodis, viņš grieza savos pirkstiņos cimdus ar dzeltainiem vaļņiem un, pāra reizes tos izpleitējis pie pussapuvušā trepju staba, uzkāpa tad ar to pašu cienību uz trepēm, kā bij bridis pa dubļiem.
Pa to starpu bij Apzarnis ar Uzkrekli iznākuši, bet no visa notikuma nezināja vēl itin neko. Viņi abi stāvēja līdzās uz trepēm, un Apzarnis, varbūt no prieka par zemes šņorēšanu un neko ļaunu nedomādams, iesaucās uz Cīruļputeņa tā pa ieradumam:
«Ei, prieka brāl, kā ir ap sirdi?»
Jau pašā labā dūšā Cīruļvējputenis nepaskatītos uz Apzarņa un ne vēl tagad ko teiktu tam pretī, bet gan, garām iedams pa trepēm, tam iegrūda ar elku krietnu grūdienu pašā vēdera uzkalnī.
Apzarnis, cilvēks, labi ieturējies, lai visu dienu varētu iztikt, grūdienam kā par atbildi izgrūda pretī smagu tosienu un, atsizdamies pret Uzkrekli, arī to krietni salīgoja, ka tas tikko nepakrita uz lielā pudeļu gabala un mēslu blāķa sāņus trepēm. Abi sacīja, ka esot briesmīgi nobijušies; jo cik vajadzējis, kad būtu uzkrituši uz pudeļu blāķa un būtu iedūries vēl kāds tikla gabals. Turpretī ātri vaidēdamais ķieģeļa gabals - i, i, i, i - un durvju blikšķējiens paziņoja, ka Cīruļvējputenis jau krogā iekšā.
«Nāc, Uzkrekli! Iesim krogā un prasīsim skroderim laba sūra brandvīna par tādu iegrūdumu vēderā,» Apzarnis runāja, un, spriezdami, ka tas neesot veselīgi - tā grūst ar elku pašā vēderā, abi iegāja krogā.
Gremoklis pa tam arī bij iečāpojis krogā, un tiesas ļaužu pūlis skatījās Trejukungudienas tēva melnās ķēves ādā, pārrunādami: cik gan viņa neesot darbos braukusi, cik šķūšu noskrējusi, cik simtu reizes te gar Dunduru vien nepagājusi garām, bet galā tikai pati āda vien paejot Dunduram garām. Redz, cik iznīcīga esot tā pasaule! Tāpat to piedzīvošot ikkatrs pasaulē.
Bet te ar reizi krogā iesāka celties savāds troksnis. «Kas tur? Kas tur?» visi iesaucās. «Tas nav labs troksnis! Mēs nedrīkstam aiziet projām! Jāiet atpakaļ iekšā!» Un tā visi bira atkal Dundurā.
Saspiedušies stoikas durvīs, viņi, cits par citu paceldamies pirkstu galos, skatījās stoikas kambarī. Tur stāvēja Gremoklis, cimdus pasities padusē, mierīgi viļādams savu tabakas ķenci pa vienu vaigu un otru vaigu. Uzkreklis stāvēja kambara vidū, savādi acis mirkšķinādams, bet Apzarnis ar Cīruļvējputeni bij gluži tuvu saspiedušies ap stoikas galdu un likās viens otram īkšķus zem deguniem, un lamājās viens par otru. Krodzinieks sēdēja mierīgi aiz stoikas galda, kasīdams ar skrīpstu kādai karotei iekšu, un viņa mazais puisēns stāvēja, iespiedies viņa gurnu starpā, stīvām actiņām skatīdamies uz trokšņa cēlējiem ārpus stoikas.
«Tu, Izjuras teļādu magazīna, tu, teļa purns, tu!» Cīruļvējputenis lamājās, nemaz ir nepaskatīdamies uz Apzarni.
«Tu, siseņu gans! Kam gan pasaulē tu deri? Ej labāk izlaid tarakānus ganos un salāpi circeņiem ūzas!»
«Un kam tu deri; tu, kraukļu barība, tu, zirgu kapsēta, tu? Gan tu švirkstēsi ar visām savām teļādām pa elli!»
«Tevis jau ir ellē neņems, tu, plikadīda ar savām tievām starķa ūzām. Ej nu labāk ar godu un nomēri kādam mironim kreklu!»
«Tu pats plikadīda! Tev nav naudas, ir ne teļa astes, ko nopirkt.»
«Un tev nav naudas, ko aklas adatas nopirkt.»
«Tevi parādu dēļ izklapēja no mājas kā baltu suni, ka spalvas vien apputēja. Tu - parādu vērsi!»
«Tevi parādu dēļ šodien pērs kā raibu kranci!»
«Tu nomirsi nabagu mājā!»
«Tu nomirsi purvā, silā, lielceļa grāvī!»
Tagad bira bērtin tie taukākie lamāšanās vārdi bez nekādas apstāšanās no abām pusē, un deguni no lamāšanās magnēta bij savilkušies gluži kopā. Jo nu abi trakāk lamājās, jo klausītāji ar zināmo izslāpumu klausījās; mutes papletuši. Bet tomēr pēdējā eļļa vēl nebij izlieta ugunī, un tai vajadzēja ar gan drīz vien tur izlīt no vienas, kā no otras puses, jo degunu gali pašlaiku metās jau kopā.
Redziet, lai lamājas, kas vien grib, visā Malienā vai kur citur un nevis Apzarnis ar Cīruļvējputeni te, Dundurā, - lamāšanai paliek visas lamāšanās īpašības tās pašas. Tā lamāšanās jeb lamātie vārdi, lai tie būtu vai tie visu ķepainākie, bet, ja tie neaizņem lamātam viņa iedzimtās dabas īpašības, viņa ķermeņa izskata un it sevišķi lamātā smieklīgās un tumšuma puses neaizskar, tad tādi lamāšanās vārdi noiet allaž glumi gar lamātā sirdi un tā tāļāk. Bet, līdzko lamāšanās vārdi aizskar lamātā greizumu, sakot, atlamā vaļā to, kas viņa ir, kas pašu cilvēku jau tā kodin koduši diezgan no sevis; tad tie ir sitieni par čūlājošiem trumiem, tā ir urkņāšanās, sakot, ar stikla gabalu pa vātīm. Vislabāk to noģidīsim tai stāstiņā par kādu meldera zelli.
Kādreiz vecos laikos nezin kurā zemē - Malienā gan nebijis - nodomājuši izrādīt ar rādīšanu Kristus krustā piesišanu. Kāds meldera zellis uzņēmies būt par krustā sitamo. Kad tas nu bijis pie krusta, tad ikkatram bijis brīv to lamāt, kā vien grib, un lamātais panesis visu ar brīnuma pacietību. Bet, līdzko viens iesaucies: «Tu miltu ragli!» - tā meldera zellis kā sviests no krusta zemē un ar lamātāju vai kauties, jo tā bij bijusi melderzeļļa patiesā vāts, ko lamātājs aizķēris. Nu; pagaidīsim vien - tas pats būs galā arī ar Cīruļvējputeni un Apzarni.
Mīļā Apzarņa kaitīgākā dzīves vāts bij viņa apsievošanās ar ļoti vecu sievu. No lozēm bēgdams, viņš to tā bij, kā pats sacīja, aplam izdarījis un, iegātņos ieiedams, tā veceni apprecējis jeb, labāk sacīt, vecene apprecējusi Apzarni. Daždažādas nastas Apzarnis bij nesis pasaulē, pat dažreiz līdz trīs dēķeni teļādu uz reizi, bet pielaulātā vecā sieva jeb, kā pats vienatnē sacīja, piesietā vecā grabaža bij nasta par visām nastām smagākā, daudz smagāka par visām lielgabalu lodēm un svinu. Teļādas lasīdams pa ciemiem, Apzarnis visur redzēja vīriem jaunas, mīksnējas sievas kā plūmes; visur zaļoksnas meitas un nereti jau ap desmito, divpadsmito stundu brīvā bez darba stāvam kā vīna kalna kāzās uz tirgus; bet nabaga Apzarnim viņa laulāts draugs - ak, nē! Apzarnis tā nekad nesacīja un nevarēja izsacīt, lai viņam, ja grib; pīpēt aizliegtu, - bet mana nebeidzamā grabaža, mans saslaistītais kaulu kambaris, viņš sacīja, - dzisin izdzisusi kā rija pēc kuļamā laika. To tikai Apzarnis varēja iedomāties no savas nastas, redzot citiem vīriem viņu miesīgos laulātos draugus. Bet nu pie visām mokām Apzarnim piekrāvās vēl klāt tas, ka viņa vecene, lai viņš ilgojās, lai skatījās, cik vien grib, - tomēr viņa vecene nepalika vairs līkāka, nekā bij, neizkalta sausāka, nekā bij izkaltusi, nepieņēmās kāss nemaz vairāk, nekā viņa jau bij kāsējusi, un tomēr dzīvība maldījās pa šām kaulu stalažām, tā ka būtu tik tāļu apmaldījusies, ka nu beidzot nezina nemaz vairs, kur laukā tikt. Apzarnis zināja vectēvu sakāmo vārdu, ka tās ragavas, kas visvairāk čīkst, tās ragavas vissīkstāk lūst. Un tā nabaga Apzarnis bij pametis jau pavisam dūšu un ticību, ka viņa veceni dzīvība varētu kādreiz atstāt, ka viņa čīkstošās ragavas varētu kādu reizi pavisam salūzt. Bet turklāt vecene - lai pats Dievs, ja grib, pats mīļais Dievs lai tiesā! - kāsu kāsēdama, Apzarni sargāja un allaž biksnīt biksnīja, ka tas nedrīkstēja ne ar kādu citu sievieti ir ne vārda pārmīt, par ko nedabūtu izrājiena, ja vien vecene to sajustu... «Velns viņu sazina! Te viņai, pagānam, paliek gandrīz vēl smalkākas nāsis, jo vecāka nāk.»
Reiz Apzarnis bij devis vienai mājas meitai, lai izmazgātu kāju autus, un nezin kā tur pirksti, pašam nezinot, pieķērušies pie meitas pleca un to drusku pagrandījuši. Šī vecene, nāves sērga, to redzējusi un nedevusi nabaga Apzarnim kāju autu vairs visu ziemu. Nostaigājis šo ziemu ar basu kāju čabatās, un, ja nebūtu no laika gala kājām tāda dūšīga āda, nezin kas tad nebūtu noticis.
Tātad nabaga Apzarni nu visu galu galā mocīt mocīja tās visu domu domas, ka savu laiku netiks no vecenes vaļā, ka viņš pats papriekšu nomirs un nedabūs vairs otrreiz apprecēties, ka netiks, kā pats īsā vārdā mēdza teikt, vairs savu laiku pie kā silta. Visgalā Apzarnis visu, visu atlaistu, kas vien piederētu pasaulē un pie sievas dzīves pašā labā, bet lūdzās un vaimanāja tikai par to, kaut dabūtu pasaulē zināt to, kāda dzīve ar jaunu sievu, lai tad mirtu vai tūliņ otrā rītā. Ak, tu nabaga, nabaga Apzarni!
Un tomēr par šo tik strutojošo Apzarņa augoni Cīruļvējputenis vilka ar visu dūri, ka strutas vien apšļakstēja:
«Ej nu labāk aizkrāsnē, palīdzi savai vecenei izkāsēt! Ej sastutē tai kaulus, ka nesabrūk, un nevis te ar mani, smalku cilvēku, gānīties!» Cīruļvējputenis nu pēdīgi ar to lielāko spītību un turklāt, uz citiem paskatīdamies, tā runāja.
Apzarnis stīvs vien palika, to dzirdot, un labu laiku tikai suts vien kāvās viņam pa muti, kamēr tad pēdīgi grūda to pašu sēru atpakaļ:
«Tu! Tu! Man vecu sievu piemest te Dundurā! Tu Izjuras bļodu laiža! Tu - ielāpu zagli!» - Redz, nu šī bij atkal Cīruļvējputeņa vārīgā vieta.
Saprotams, ka te nu bij gana un beigts ar vārdiem vairs ko šauties. Cīruļvējputenis, pēdīgo nodedzināto bultu saņēmis un nesamanīdams, ko krietni iesākt, rāva adatu no svārku krūtīm un to visu sadūra Apzarnim gurna mīkstumā. Apzarnis gribēja vilkt ar tabakas maku, kas tam bij rokā, Cīruļvējputenim par zobiem, bet tad apdomājās, nolika pīpi un tabakas maku uz stoikas galda, noņēmās cepuri un tad ar vienu roku saņēma Cīruļvējputenim pie viena spārna, iespļāva delnā un, sev apkārt laizdams, iemeta par tupekli reizes četras, ka puteklis vien skrēja gaisā. Cīruļvējputenis; ar gariem lēcieniem apkārt skriedams, ar vaļējo roku sāka gramstīt pa Apzarņa galvu un, ieķēries tā sprogainās pinkās, iesāka vilkt pilnu sauju. Apzarnis stiepa savu roku pretī Cīruļvējputeņa galvā, bet, līdzko iesāka vilkt, tad Cīruļvējputenis atsita galvu atpakaļ, un mati izšļuka Apzarnim no rokas. Viņš ķēra vēl, brīnīdamies, kas tas esot, ka šļūkot vaļā, lai viņam tik stipri pirksti kā krampji, kur zirgu būtu noturējis pie krēpēm, bet nu nelīdzēja nekā un izšļuka ik reizes. Turpretī Cīruļvējputenis vilka, kā vilcis.
Kāpēc Cīruļvējputeņa mati Apzarnim tik viegli šļuka no pirkstiem? Tas bij tādēļ, ka Cīruļvējputenis matus bij bagātīgi salējis ar eļļu, steigdamies no ķērājiem izmukt, kā to labi zinām. Viņš, smalks cilvēks būdams, pasaules sadzīvi labi pazina un tādēļ, gribēdams visur glīts stāties priekšā, arī bij steidzies matus iesvaidīt - un kas nu pēdīgi ar dažā citā ziņā tā labumam līdzēja.
Turpretī Apzarņa matos, kas bij sarežģījušies kā krusas nosisti rudzi, ielika kā aiz celma un, vienumēr vilkdams, bij novilcis Apzarņa galvu gluži zemu, un šis nu, leņķī saliecies, gāja, smagi tosdams; pakaļ, kad to vilka uz kambara dibenu.
Bet te nu Uzkreklis, kas līdz šim pie ikkatra smagāka lamāšanās vārda bij mirkšķinājis tikai acis, nu laikam no bailēm iesāka tādā savādā teļa balsī kliegt.
Ar Uzkrekļa kliegšanu atmodās atmaņa arī pie visiem citiem - saukt valdīšanu:
«Tiesas vīri! Tiesas vīri! Nāciet skatīties, nāciet, ekur cilvēki plēšas ar matiem! Ei, ei, cilvēki kaujas, un pašu tiesas vīru neviena klāt. Krūteža! Aizbara tēv! Ļaudis krogā, pašu neviena! Ejiet, skrieniet ap krogu, ap stadulu, vai tur nav kāds! Tik traka lieta, ka trakākas vairs nevajaga! Tad, kad valdīšanas vajaga, tad valdīšanas nav! Ļaužu pilns krogs, un tiesas vīra neviena, neviena paša!» kliedza viss pūlis cits par citu:
Tā kliedzot savā mutē kuram, tikai krodzinieks palika mierīgs, kā bijis. Viņš pacēlās, uzstādīja mazo puisēnu uz stoikas, tam rādīdams, lai skatoties, kā cilvēki plūcoties; kā Cīruļvējputenis plēšot Apzarni. Mazais puisēns plaukšķināja rociņām, priecādamies tēva vārdiem pakaļ, - «kā cijvēki pūcas» - un tad pamazām iesāka tecināt uz stoikas galda. Krodzinieks, dzirdēdams plīkšķējienu; paskatījās uz puisēna kājiņām, iesita tam un nocēla no stoikas galda, sacīdams: «Ak tu palaidni! Necelšu nemaz otrreiz vairs uz stoikas, kad tā dari.» Gremoklis, cilvēks, atkal gribēdams izlīdzēt, slapjumu nošļauca ar cimdiem, noņurdēdams: «Nekas, kroga tēv, nekas! No tā paša grauda vien, jau viss nāk, un vai nu bērniņš zina, ko viņš dara?»
Krodzinieks; gribēdams kliegšanu pievaldīt, izsaucās stiprā balsī:
«Klusu! Ko jūs te ķērcat kā kovārnas ap maitu! Vai tad šorīt kāds tiesas vīrs pavisam bijis te - krogā?»
«Kā tad nav bijuši tiesas vīri krogā? Ir gan bijuši tiesas vīri krogā šorīt! Laikam tad šodien vien krogs būtu bijis bez tiesas vīriem!» gandrīz visi atrunāja krodziniekam pretī.
«Redz, ka nav un nav bijis neviena tiesas vīra te krogā šodien!» krodzinieks atcirta. «Un, ja tiesas vīri ir bijuši krogā, tad sakāt - kurš no jums ir pircis tiesas vīriem čarku? Redz, nu nevienam nav mutes, ko sacīt!»
Un tā ar bij. Visi nu atplēta acis kā telēķa dibenus un, cits citā skatīdamies, samanījās, ka nebij gan neviena te visā krogā, kurš būtu pircis tiesas vīriem šodien čarku. Visi tūliņ ar skaidri zināja, ka nebij un nebij šodien bijis neviena tiesas vīra krogā. Tavu traku lietu! Tiesas diena ir, un nav vēl šodien bijis neviena tiesas tēva krogā! Tur labi vairs neesot, tur vajagot būt kādai lēkmei - tā visi pusizbijušies nu gudroja un Cīruļvējputeni ar Apzarni gandrīz pavisam aizmirsa. Arī šie, to nedzirdēto sadzirdējuši, nobijās, un Cīruļvējputenis sakampto matu sauju atlaida vaļā. Apzarnis pamazām iesāka liekties atpakaļ, kā no sarmas noliektais koks slapjdraņķī, sūdzēdamies, ka mugura bijusi pavisam nolīkusi. Bet Cīruļvējputeņa roku cēlās arī līdz, un, kad Apzarnis bij gluži taisni uzcēlies, tad izskatījās tā, ka Cīruļvējputenis rautu ābolus no Apzarņa galvas. Viņš gribēja gan roku atsvabināt, bet nevarēja nekādi: mati bij sapinkājušies un saķērušies ap viņa gredzeniem, īpaši ap lielā gredzena pogu. Cīruļvējputenis gribēja matus atrežģīt ar labu no gredzeniem un sacīja Apzarnim, lai paliecoties. Šis jau palieca arī galvu, bet te viens no pulka iekliedzās: «Apzarni, neesi lupata! Nelaid rokas vaļā no matiem, kamēr neesi piesaucis lieciniekus!» Acumirklī Apzarnis arī apķērās un saturēja abām ķepām Cīruļvējputeņa roku, un sauca:
«Gremokli! Uzkrekli! Jūs redzat: te ir Cīruļvējputeņa roka manos matos! Jūs redzat, jūs esat abi liecinieki! Režģī nu gredzenus vaļā no matiem, ja gribi! Nu vairs nav bēda, nu liecinieki piesaukti.»
Cīruļvējputenis nu iesāka atkal režģīt matus vaļā, bet bij grūti attaisīt, un Apzarnis sacīja:
«Ko tik ilgi mānies! Ja nevari citādi, tad rauj šķipsnām matus nost! Diezgan viņu tur ir! Man gribas čarkas. Tev nu jāpērk kortelis.»
Bet atkal iz pulka iekliedzās: «Apzarni, muļķi, nedod gredzenu no matiem laukā! Lai tie stāv tur par liecību, kamēr iztiesā. Tas labi, ka gredzeni tur iepiņķējušies.»
Apzarnis saķēra atkal otrreiz Cīruļvējputeņā roku un kliedza:
«Ei, ļautiņi, sanāciet šurp un izņemiet Cīruļvējputeņa pirkstus no gredzeniem, lai gredzeni paliek matos par liecību, kamēr iztiesā!»
Labs pūlis nu sagula un iesāka vilkt Cīruļvējputeņa pirkstus no gredzeniem laukā. Bet šis tagad sāka raustīties, negribēdams gredzenu atdot, lai ar vai kas, un tā raustīja Apzarņa galvu līdz. Apzarnis turējās, zobus sakodis, runādams:
«Nubūs nekā! Nudien neizrausi! Izcietīšu, ka lai velns rauj.»
Pēdīgi tomēr izdevās pirkstus izdabūt no gredzeniem, lai viņš kliedza, cik vien gribēja.
Bet Apzarnis nebij vēl matu sapurinājis ar visiem gredzeniem, te Cīruļvējputenis palēcās un izrāva lielo gredzenu ar visiem matiem, ka novirkšķēja vien, un Apzarnis tik vien iesaucās: «Ak tu, saltais, tāda rāviena! Vai zini, ka vilkšu pa zobiem!...»
Tomēr nelīdzēja nekā; gredzenu Cīruļvējputenim atņēma ar spēku un iesēja ar siešanu matos tai pašā vietā, kur tas bijis. Cīruļvējputeni nu nošķīra pavisam no Apzarņa, nostādīja savā kaktā, kur citi aizstājās tam priekšā. Cīruļvējputenis nāvīgi dusmojās; ka viņš visus nodošot kakla tiesām. Ņemot cilvēku dienas laikā un ļaužu pulkā aplaupot! Tie viņam bijuši laulības gredzeni, un amata lielu nedrīkstot noņemt nevienam cilvēkam; tos likumus viņš zinot gluži labi. Tomēr uz Ciruļvējputeņa runāšanas neviens neklausījās, bet visi bij sagājuši ap Apzarni kā ap kādu uzvarētāju; visi bij, sakot, Apzarņa pusē un sacīja, ka tam nu esot liecību diezgan savā lietā. Uzkreklis, kā pirmāk, stāvēja Apzarnim vistuvāk, gribēdams patlaban Apzarnim pirkt čarku. Te Apzarnis palēcās ātri uz augšu un iesaucās:
«Kas, purvs, te man gurna mīkstumā ieknieba? Uzkrekli, vai tu, vai?»
Uzkreklis, cilvēks, tūliņ nodievojās: «Kā tu gan, Apzarni, runā! Nudien, tas nav nemūžam manā dabā - otram kniebt.»
Apzarnis nu pieliecās un iesāka tur berzēt ar visām ūzām to vietu, bet uzlēca atkal vēl augstāki un izsaucās:
«Nudien te nav labs! Vai lapsenes pielīdušas ūzās, vai?»
Cīruļvējputenis, to redzēdams, tā savādi smīnēja, bet Apzarnis, netapdams te gudrs, nu atrāva ūzas no tās vietas un, skatīdamies tur, iesaucās tik priecīgā balsī, it kā brandvīna muciņu būtu atradis kur kādās pelavās iekastu:
«Uzkrekli! Uzkrekli, nudien, skaties! Vei, vei, kur vēl viens liecinieks: Cīruļvējputeņa adata mīkstumā kā iedurta, tā... Nudien, Cīruļvējputeni, nu gan tu netiksi vaļā, lai diezin ko dara!»
Un tiešām bij ar adata - zobainā kažoku adata iedurta līdz pašai acij.
«Paskaties, paskaties!» Apzarnis sacīja, tāļāk pagriezies pret gaismu. «Nāciet vien droši, skatāties! Kas jums bēdas, kad es atļauju? Ekur stāv, ka acs vien spīd! Jau es brīnījos: kur man tur kreisā gurna mīkstumā reizēm iekniešas vien, iekniešas vien - jau tad, kad Ciruļvējputenis man vilka pie matiem. Kas tur iedomāja vairs par to, ka Cīruļvējputenis man adatu tur iedūra jau pašā pirmā galā. Tā, vēl, šis Uzkreklis piespiedās, un es domāju, ka iekniebj vien kas. Nebūtu Uzkreklis piespiedies, nezin kad vēl uzietu. Nudien, Uzkrekli, tu man esi labs draugs!»
«Kas nu tur mīkstumā uzietu, kamēr pati no sevis izrūsētu?» Gremoklis pazoboja.
«Jā; tā gan: kamēr pati no sevis izrūsētu, kā nagla kapsētas krustā. Tā ir dzelzoņas daba,» Uzkreklis pielika.
Pēdīgi visi vienojās, ka adata esot tas visupirmākais liecinieks. Viņa esot taisni pašā miesā. Bet nu ar vajagot paglabāt, ka ne dziļāki, ne seklāki neieliedot. Apzarnim kājas vajagot tā cilāt, ka tā vieta nedabūjot nemaz pakustēt. Ar dzelzoņu iet pie cita miesas - tas esot briesmīga lieta.
Lai gan, runājot par dzelzoņu, viņi visi skatījās uz Cīruļvējputeni, tomēr tas, kaktā stāvēdams, nesacīja it neko, bet domāja pie sevis, kā izliegties, un vairāk neko citu; jo kurš esot redzējis, ka viņš adatu iedūris Apzarnim?
Šai acumirklī ienāca trīs vīri, nosvīduši, un prasīja, vai Cīruļvējputeņa te neesot manījis kāds. Viņiem esot uzdots to saņemt un ievest tiesas mājā. Bijis jau tepat rokā, bet, pagāns, atkal izbēdzis.
Ļaudis nu cits par citu, kā jau tas cilvēku dabā, ņēmās rādīt ķērājiem, kur Cīruļvējputenis kaktā esot un par daudz lielākām lietām te apcietināts nekā tas; par ko uzdots Cīruļvējputeni noķert. Šie paši viņu tūliņ ar vedīšot uz leju. Bet ķērāji pastāvēja, ka viņiem pienākoties to aizvest; tas viņiem esot tā uzdots no pašas tiesas.
Turpretī pats Cīruļvējputenis sāka tagad mesties pavisam citādā krāsā, ieraudzīdams savus ķērājus, kas runāja par viņa aizvešanu uz tiesas māju. Lai ko Cīruļvējputenis zināja smalki, bet to viņš zināja ļoti smalki, ka ar tiem; ko vedin ved uz muižu vai tiesas māju, - ka ar tiem vairs nav labi. Pats savām kājām aiziet - ir pavisam cita lieta, lai būtu vai trīsreiz vainīgāks, nekā ir. Šis viss tad Cīruļvējputeni pārvērta gandrīz gluži pelēkā krāsā. Lai būtu ar visu vai kas būdams, tur lūkotu vēl izliegties - kaut vien savām kājām varētu nosprukt uz tiesas māju. Vai nevarētu kaut kādi lūkot izbēgt, viņš pēdīgi domāja.
Pa tam ļaužu un ķērāju starpā izcēlās stipra domu starpība par Cīruļvējputeņa aizvešanu un galā - cieta ķilda. Viss pūlis saspiedās ap ķērājiem, kuri, apzinādamies savu ķērāju uzdevumu, atzinās jau par pagasta amata vīriem, vismazais, tūliņ pēc pašiem tiesas tēviem un, pie krūtīm dauzīdami, nosacījās, ka nevienam neļaušot Cīruļvējputeņa aizvest uz leju, bet viņi paši to aizvedīšot. Ļaužu pulks atkal pastāvēja, ka viņiem visu to lietu dēļ, kas te Dundurā notikušas, vajagot Cīruļvējputeni aizvest papriekšu uz tiesas māju un tad ķērāji varot to vest no jauna, kā tiesa uzdevusi, un, ja grib, vai desmit reizes.
Ķildai un troksnim cietāki savelkoties, Cīruļvējputenis; pagumies iesāka virzīties ļoti klusu un pamazām, roku aiz mutes aizlicis, uz durvju pusi. Aizvirzījies līdz stoikas durvīm, viņš pārklupa pār slieksni tik viegli kā zaķis lielā krogā un no turienes, kājas augsti cilādams, izspruka pa stadula durvīm stadulā. Te viņš iesviedās pār aiztaisīto sētu sivēnu aizgaldā, pagrāba kādu kūli jekulas, kas tur migas dēļ bij ielikts; notupās tumšākā stūrī un, kūli aizvilcies sev priekšā, tur nu tupēja kādu laiciņu. To Cīruļvējputenis darīja visu ar labu apdomu: ja pamanītu un dzītos tam pakaļ, tad visi skrietu tikai pa lauku viņa meklēt, bet kuram gan nāktu prātā Cīruļvējputeni meklēt te - cūku aizgaldas migā? Brītiņu pabijis, viņš dzirdēja, ka tas pats ķildas troksnis par viņa aizvešanu nebūt nemitējās, bet tapa vēl jo lielāks. Cīruļvējputenis vilkās no sivēnu migas laukā un pārsviedās atkal pār aizgaldas sētu. Bet te, kā par nelaimi, kroga meita bij nolikusi karstas sivēnu dziras spaini, un, lēkdams pār aizgaldu, Cīruļvējputenis iemina taisni spaiņa vidū, ka kartupeļu mizas vien apjuka, un tā piesmēla pilnu stulmu smalkajam zābaciņam. «Ak tu velna dziras spainis!» Cīruļvējputenis gan iesaucās, tomēr, tāļāk neko nedarījis, viņš saliecies, pa zirgu pasilēm līzdams, tika no stadula laukā. Nu gar kroga pakaļu aizstiepa, ka dubļi vien plīkšķēja, uz tuvējo egļu mežiņu. Skrejot piesmeltais smalkais zābaciņš - žļurgs, žļurgs, žļurgs! - mēdījās un katrā solī kādu mutuli suta izgrūda gar gurnu. Krūmos ieskrējis, viņš norāva zābaciņu un izlēja dziru, kura bij jau krietni vien saputojusi skrienot. Tad, notīrījis tievo bikšu gurnu no ēdoša, noslaucījās sviedrus ar sarkano mutautiņu, sasukājās matus un gribēja tūliņ sākt iet. «Vai tad pats velns man sastūmis šodien visas nelaimes uz kakla! Nudien, ka vien tur lejā ar iziet labi...» Nu viņš, ar lielu līkumu iedams un, kur vien domāja, ka neredzēs, tur teciņus skriedams, lai pirmais tiktu tur, nonāca tiesas mājā.
Ļaužu pūlis vēl labu brīdi ķildojās tāpat par Cīruļvējputeņa novešanu, un, kad nu izsūtītie ķērāji pēdīgi tiešām ar spēku izspiedās ļaužu pūlim cauri ņemt Cīruļvējputenim aiz krūtīm, tad rokas vien visi nosnaicīja, ka no Cīruļvējputeņa neatrada vairs ir ne vietas tur kaktā. Visi palika nu kā no linu mārka izkāpuši. Cīruļvējputenis viens pats bij izjājis viņus visus. Tik bij kā pie lielām ķildām, un nu vajadzēja iet visiem ar tukšām rokām lejā - ir pat visiem lepnajiem ķērājiem.
Tūliņ visi ar izgāja, nekā vairs nerunādami. Ārā izgājuši, viss pūlis Apzarni tomēr ieņēma vidū vest to uz leju, lai tak kas būtu bijis no tā visa lielā tītaru kara, ko tur lejā atrādīt. Apzarnis nu arī taisīja pa vidu ar visu dzelzoņu gurnā un gredzenotiem matiem. Bet laba dūša jau nebij nevienam. Un Uzkreklis, Apzarnim līdzās iedams, runāja, ka; pēc viņa domām, Cīruļvējputenis neesot darījis labi bēgdams. Tas esot visiem nu par kaunu.
Krogā no visiem viesiem palika Gremoklis tas vienīgais, kad citi visi izgāja. Viņš paprasīja, lai tam ielejot korteli; naudas gan viņam neesot, bet vakarā, atbraucot no ādmiņa, viņam būšot nauda, un tad viņš aizmaksāšot. Izdzēris garā un gardā vilcienā korteli, tūliņ izgāja, vēlreiz krodziniekam piekodinādams, lai nebīstoties par to korteli. Uz trepēm iznācis, Gremoklis, aizgājēju pūlim pakaļ noskatīdamies, pats pie sevis norunāja:
«Redz, kā tas iet tai pasaulē! Tīri par blēņām un niekiem sacēla tādu lērumu. Un ko nu katrs dabūja, ko iemantoja? Abi viens otra netīrumus izsvieda pasaules acīs un vairāk nekā cita.»
Tad ietrausās savā baltiņā un aizbrauca lēniem soļiem un tabaku viļādams pa vienu un otru vaigu.