KAUDZĪTES REINIS

IZJURIEŠI

Septītā nodaļa

Izjuras veļu laika tiesas dienas vakara bilde Dundurā.

Saulīte varēja būt gan vēl gabaliņā, bet redzēt viņas nevarēja aiz mākoņiem, kas burtu burtiem pelēki un iegaišām malām stāvēja gandrīz gluži mierā pie debesīm, lai gan pastīvs vējiņš pūta, jo, kamēr bijām tiesas mājā, tikmēr bij atsities ziemeļa vakara vējiņš, bij jādomā, ka nu tomēr reiz varbūt sāks salt. To nojēdza arī visi Izjuras tiesas ļaudis, jo, kurš vien nāca iz jaunās tiesas mājas, tas ar tūliņ priecīgi sakasīja pakausi un sacīja: «Ē - Dieviņ! Kazi nu reiz varbūt sals un cilvēki tiks dubļiem virsū!» Saprotama lieta, ka ikkatrs, kas vien iznāca iz jaunās tiesas mājas, tas gāja tūliņ prom kalnā uz Dunduru, arī vēl gaisā skatīdamies un priecādamies to pašu prieku par dubļu sasalšanu. Dundurā bij ielasījies jau laba daļa ļaužu - īsti zināmā mīļā stoikas kambari ar savām tumšpelēkām pastardienas sienām un nopelējušām lielām sijām un griestiem. Visi runāja un, zināms, kā jau allaž vakarā, par dienas pagājību.
«Turpiņiem tad nu reiz būs gan jāiziet no savas mājas, un tur nelīdzēs vairs ne zāles, ne plāksteris,» pirmais stāvētājs runāja, slīpi uzzvēlies uz stoikas. «Redz, kā tas pasaulē neiet! Kas tie reiz nebij par izdaudzinātiem, visā Izjurā pirmie, un nu pakaļpalicējiem jāiziet no mājas kailiem, ar baltu spieķi rokā!...»
Citi neviens neko neatbildēja, un tas pats atkal iesāka:
«...Bet man gan liekas, ka tiesai nevajadzēja vis tik ātri vēl visu tā nodarīt un nospriest visai mantai ūtrupi. Neesot jau vis diezin cik to parādu, un parādnieki ar neesot no sevis tā spiedušies tur virsū. Bet tā jau tas iet pasaulē! Diezin cik dažam labam nav parādu... dzīvo tāpat, ka ir ausu nepakustina, un vēl labāk nekā dažs bez visiem parādiem. Ko jau ņem, tam spiež laukā vai visu sīvu; ko grib, to atstāj.»
«Tiesai nevajadzēja!» otrs izsaucās. «Ko tur gan tiesa varēja darīt, vai varētu darīt, ka parādnieki tā grib?»
«Tiesa var gan darīt,» pirmais atsacīja. «Tiesa daudz ko var darīt tā vai tā, ja vien to grib. Kad tu tā saki, tad tu tiesu un valdīšanu nemaz nepazīsti pasaulē.»
«Mūsu Tamam taisnība,» trešais teica. «Šoreiz es pats ar savu aci redzēju, ko tiesa var darīt.»
«Pats redzēji, pats darīji līdz,» otrs atsacīja karsti. «Par ko tad negaidīji sava parāda? Tad Turpiņu atraitne ar bāriņiem paliktu mājā, un ko tur gan tiesa darītu?»
«Pats redzēji, pats darīji līdzi!» trešais izsauca otram runātājam pakaļ tos pašus vārdus. «Nudien, tā jau ar ir, kā mūsu Tams sacīja, ka tu tiesu tad nepazīsti. Ko tur gan lai parādnieki izdara, kur pati tiesa saka: ja vēl parādnieki gribot gaidīt savu parādu no Turpiņiem un nelikt tos tūliņ izķīlāt, tad tiesa ar vairs negribot tur nekā zināt, tad lai ierakstot vien visus parādus labāk skurstenī.»
«Ej nu ej! Ko nu te murgo pasakas; tā nu tiesa tur sacīja!...»
«Redzi nu, kāds cilvēks tu esi! Zināt nekā pats nezini un ticēt ar netici. Tu dzirdi nu: pats skrīveris, pats Kode to izsacīja... visā pulkā. Un ko tu vēl te gribi? Kad tu pats būtu tur bijis iekšā tad zinātu un ticētu.»
«Ko lai es tur nu ticu vai neticu,» otrais atbildēja lauzīdamā balsī. «Ne tur ko ticēt, ne tur ko neticēt. Kad tā iet pasaulē, tad es skaidri pasaku, ka nav vērts dzīvot vai nedzīvot!»
«Lai vēl ar Turpiņiem kas būtu bijis,» pirmais atkal iesāka. «Cik es dabūju zināt, tad tur būs gan, kas gādās par tiem... nav vis vēl izdzīti no mājām, to es pasaku, bet ar Vilēnu Jāni būs gan slikti... nezin kas gan tur nevar notikt pašam un puikam.»
«Kā tad slikti? Kas tad tur?» vairāk balsis izsacījās uz reizi.
«Man Krūtežas tēvs, iznācis iz tiesas istabas, iečukstēja, lai nevienam vien nestāstot, ka Vilēniem varot iziet gan vai nezin cik slikti... Ņēmuši sarīdījuši muižas lielo Seku ar savu Rakstiņu, un suņu Mārtiņam Rakstiņš izrāvis gurniem visus ikrus. Nebijis ar to vien gana, tad vēl Mārtiņu salamājuši un sagrandījuši ar klāt.»
«To jau mēs ar visu esam dzirdējuši tāpat,» visi izsaucās. «Traki un nedzirdēti cilvēku darbi un vairāk nekas! Rīdīt muižas suņus ar savu Rakstiņu! Salamāt un grandīt pašu muižas cilvēku! Tur balinās atkal kaulus!»
«Kas nu, zvērs, būtu par pašu suņu Mārtiņu - ja nu muižas cilvēka dēļ tikai -, citādi tādu pilna Izjura, un lai tam ar vai desmit gurniem būtu izrauti ikri; bet par tiem pašiem suņiem tikai tas trakums,» pirmais runāja joprojām. «Lai saka, kur kungi tādu pašu muižas suni ņems kā, lielais, raibais Seka, kas jaunajam lielkungam staigā vienmēr līdz kā piesiets. Pats suņu Mārtiņš stāstīja, ka tīru baltmaizi vien ēdot tāpat kā paši kungi. Viņš nemaz nezinot, no kādas briesmīgi tālas un svešas zemes un nezin ar kādiem kuģiem tas neesot atvests. Nezin vai pieci vīri būtu panesuši mērā to naudu, kas esot izdota par Seku. Un tādu muižas suni tu, malenietis, rīdīt ar zemnieku suņiem? Tur jāper vien no vietas, vai bez liktas dienas. Pats Čička tad ar tādēļ vien bijis šodien tur lejā; bijis tā pārskaities kā uguns un pavēlējis, lai pašam Vilēnu Jānim dodot četrdesmit koku un puikam ar mazāk nē. Redz, kā nu noēdīs! Rīdi nu muižas suņus ar savu Rakstiņu!»
«Kur tad tik vien spieķu?» iesaucās otrais runātājs. «Pavēlējis trīs dienas pērt no vietas... To es dzirdēju runājot no kādiem desmitiem.»
«Es ar to pašu dzirdēju, es ar, es ar, ka Čička pavēlējis neizturamu mēzienu dot,» vairāk balsu atsaucās.
«Vai nu gluži tik traki jau ir... pieliek jau ar savu daļu kurš klāt,» cits izteicās no pulka.
«Kā tad pieliek?» pirmais atkārtoja cietā balsī. «Pats Krūtežas tēvs jau, iznācis iz tiesas istabas, nemaz vairs spieķu skaita negribēja stāstīt, tikai atmeta ar roku nedrīkst ir ne runāt... to viņš tikai pasacīja. Un kādu briesmu tad nu vēl vajaga dzirdēt?»
Šai acumirkli ienāca kāds stoikā. Viņš bija pusmūža cilvēks nopietnu seju.
Pirmais runātājs, ienācēju ieraudzīdams, sacīja: «Ekur Vilēnu Birnis pašlaiku ar ienāk kā pasaukts. Klansies, Birni! Tavam saimniekam ar visu savu puiku slikti.»
«Slikti? Es nezinu nekādu sliktumu,» ienācējs atbildēja, dubļus dauzīdams no kājām. «Nudien, aiz tiem velna dubļiem nevar gan vairs nekur glābties! Mūsu tēvs palika mājās, mīstot linus, un nezina neviens it nekāda sliktuma.»
«Kas nu par linu mīstīšanu būtu vai nebūtu,» pirmais runātājs atbildēja. «Par linu mīstīšanu nebūtu gan nekas, bet tur daudz vairāk nekā linu mīstīšana. Nospriests briesmīgs kūliens abiem ar puiku, nezin vai vairāk nekā simtu spieķu...»
«Traks laikam esi pļāpādams,» ienācējs izsaucās, dusmām pieņemoties. «Mūsu tēvam nospriests kūliens, tik nevainīgam cilvēkam, ka es nezinu vairs otra tāda!»
«Nudien! Jānudien, nospriests. Pats Čička tak pavēlējis tiesai kult vai visu nedēļu no vietas un kādu trīsdesmit spieķu laikam dienā... Krūtežas tēvs nemaz negribēja vairs izsacīt, cik daudz gluži... par to, ka sarīdījuši muižas lielo Seku ar savu Rakstiņu; tas bijis laikam vai aizvakar, vai!»
Ienācējs jeb Vilēnu Birnis, kā viņu sauca, to dzirdot, tikai acis ieplēta platākas un nevarēja neko no dusmām izsacīt.
«Un suņu Mārtiņam ar Rakstiņš izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem... tad Mārtiņu, muižas cilvēku, vēl salamājuši un situši vis... Vai tad nemaz nav stāstījuši mājā? -Kas nu stāstīs, tik bailīgās lietās apdarījušies,» cits pār citu steidzās pirmajam pielikt vēl savus stāstus.
«Trakie velni, sātana gari!» Birnis izsaucās, gandrīz drebēdams aiz dusmām. «Jūs jau ar saviem elles pekles melu meliem neesat no elles atnākuši šodien, bet no pašas aiz-aiz-elles. Vai mušmiru pārēdušies, visi runādami tik briesmīgi traku, saltu melu valodu. Jūs jau te, Dundurā, ne vien velnus, pašu sātanu ar visiem ragiem izmelojat no elles laukā.»
«Mēs! Kā tad mēs?» cits par citu stomījās, gan nu aizskarti no Birņa smagiem vārdiem, gan ar tādēļ, ka apzinājās ikkatrs tomēr pielicis savu daļu melu klāt.
«Mēs! Mēs, jā, mēs, kas tad cits?» Birnis it kā mēdīdams un tāpat vēl dusmīgi izsaucās pakaļ.
«Zināms, ka mēs neesam runājuši tur nekā,» tie atkal runāja. «Ko jau cilvēki runāja, to runājam mēs pakaļ.»
«Cilvēki runāja! Tad esiet nu labāk paši cilvēki, paklausāties dzīvu taisnību no tā, kas pats redzējis ar savu aci, un neplankšat tādu velna melu par mūsu tēvu ar visiem saviem suņu Mārtiņa ikriem un simtiem spieķu. Rītu būs jau citam pieaudzis pieci simti spieķu un Mārtiņš pats būs sadrupināts putraimu putraimiem. Tad atplētiet nu ausis un dzirdiet, ka tur nav patiesības tai suņu sarīdīšanā nevienā mata galiņā, - nepilnīgi cilvēki!
Tas bija aizvakar, tēvs uz mums ar otru puiši saka, būšot jāiet šodien vai žagaru cirst, vai; slapjš nu gan esot, bet kas gan sagaidīšot sasalstam. Jaunnedēļ būšot jābrauc vienam atkal uz muižu sera vešanā, otram dienu stāvēt pie vēršiem, ko tad gan viņš viens izdarīšot, un žagaru vajagot, ko kurināt. Ta es ar saku: iesim ar, tēv, sak, linu tikpat šodien nevarēs vēl iesākt mīstīt, lai vēl atlaižas... kad uzkaltušus mīsta, daudz pakulās krīt un paši lini čūslenī vien stāv. Paēdam brokastis, saaujamies kājas, satecinājam cirvjus, sak, iesim ar tad nu. Tā pati Pēterēna māte saka: kas būšot ar maltīti; vai azaids būšot jānes pakaļ, vai ar nākšot uz māju? Es pats atkal saku: ko, vilku, nu pienēsās azaidu uz mežu, ko piestaigās uz māju, sak, cik gara tā diena... paņems tikai kartupeļus līdz, izceps, ieēdīs - un beigta lieta. Daucis, mans otrs puisis, vēl nomēļoja uz Pēterēna mātes, lai pavārot vien vakariņām maltītes daļai biezāku putru - tas pats vien būšot. Un pats tēvs ar saka, ka jau nu mēs, puiši, vien nekā nesakot, tad viņš ar jau būšot mierā. Bet nu puika, Pēterēns, izdzirdis, ka cepšot kartupeļus mežā, - nu tikai līdz un mājā neparko palikt. Pati vēl negrib puikas laist -neesot ne krietnu drēbju, ko vilkties, ne ar ko aut kājā, bet mēs paši vien ar Dauci, sak, lai nu nāk, lai nāk... ko tur nu, vēju, darīs... puikam gribas līdz nākt, un šoruden tikpat vairs nedabūs mežā kartupeļu cept. Sak, un mums ar būs labi, pakurinās uguni, izrušinās kartupeļus vis...
Tā nu paņemam visas vajadzīgās lietas: kartupeļus, sausu sienu iekurināšanai, cirvjus padusēs un ejam. Atnākam pie Darījuma purviņa lejas gala, tur mums tādas biezas eglītes, un es saku: kursim šite uguni, sausa normala un laba aizvēja. Bet šie vien uztiepās, kuršot kalna galā purviņam, tur esot tuvāk žagaru ciršana. Un tā aizejam ar, sak, manis laba dēļ... bet, būtu klausījuši mani un palikuši purviņa lejas galā, kad ar tā lēruma nemaz nesastaptu... dzirdēsit gan.
Aizejam uz purviņa otru galu. Tēvs saka, lai nu es iekurot uguni... man esot labas šķiļamās lietas... šie sākšot vien tikmēr cirst žagarus. Es atkal nekā cita, sak, kad nu jākur - jākur, man jau tas izdodas gan. Tā es saku uz Pēterēna: paņem, puisīt, tur tos sausos egļu zariņus, - un pats tikmēr iešķiļu uguni un ielieku ta sienā... savēcināju, un uguns par nieku augšā. Ierādījis puikam, kā jākurina, eju pats žagaru cirst, sak, lai nu šis nes vien zarus no meža un kurina. Ejot nocērtu vēl kādus kuplus paegļus, sak, puikam patīk tos likt uz uguns un tos vēkšķināt.
Nekā nu vairāk: mēs cērtam žagarus, puika kurina uguni un priecājas, uz augšu lēkdams, ka paegļi tā vēkšķ ugunī.
Pēc brīža tēvs saka, lai ejot labāk un sametot pats kartupeļus pavardā... puika tikpat nekā neizdarīšot... man tā cepšana izdodoties labāk. Aizeju ar, sak, ka nu jāiet - jāiet... izrušinu pavardu, saraušu degošās pagales vēja pusē, kā jau palaikam, lai vējš kvēlu nes pāri pār pavardu. Kad nu viss gatavs, sak, mest tikai kartupeļus iekšā. Un, tā sametis; ierādu puikam, kā jāaprušina, lai vienas puses kartupeļiem nepaliek zaļas, otras nesadeg, kā jāuzmet sausas skujiņas, lai visai neapsvilst. Sak, nu vari cept, un pats aizeju atkal cirst. -Bet kas nu tev, Dieviņ! Aizeju atkal aplūkot, vai būs gatavi, sak, ka nepārcepina, bet kur tev... vienas puses apsvilinājis melnas... apakšpuses gluži vēl kā vagā. Aizmirsis, pagānēns, aprušināt. Nu nekā cita, paņemu tūliņ žigli, žigli aprušināju, ieliecu paegļa līkstiņu tarbā vai ar biju nolauzis kuplus skuju zarus un nu reizes trīs četras savēcināju - tā tikai kartupeļi smējās vien pa pavardu - apkaltuši kā kalāči. Sak, nekā puisīt, jāzina tas ar, kā kartupeļi jācepina. Tur var, sak, nākt vai diezin cik bagāts lielskungs, vai nezin kāds mācītājs, bet kartupeļu vis neizcepinās. Tā nu vairāk nekā, izcepinājis saucu šos: sak, ēj! kartupeļi mīksti... nāciet ēst un necērtiet vairs!
Nu, tur apsēstamies visi ap pavardu, mizojam, ēdam, šo to pārrunājam un nekā vairāk, viss labi. Tā nezin kurš tur - laikam vai es pats nebiju - paceļu acis, sak, skatāties, kas tur? - divi trīs melni un viens pelēks lāpstā, diedelnieki, nositami, par pašu rudzu gabala vidu Brūža kalnā. Daucis, mans otrs puisis, kā tāds ātrs ir, uzslienas un grib tūliņ kliegt, bet, kā par laimi, karsts kartupelis mutē un nevar it neko izkliegt, tikai nobuldurē vien. Tā tēvs, - mēs savu saimnieku par tēvu vien saucam, viņš brīnum labs cilvēks, vai tad mēs gan tik ilgi dzīvotu pie viņa, ja nebūtu tik labs? - bet tēvs Daucim pamet ar roku, nudien, lai nekliedzot, ja tie neesot vien tikai no muižas - paši kungi. Šis grib vēl kliegt un sirdās: kas, velns, tie par kungiem, bradāt tā pa pielijušiem rudziem. Vai esot ar vienu sauju iesējuši zemē, bet ēdēji gan paši pirmie! Pats sējējs, pats strādnieks neesot vēl ne iedomājies savu sēto riecieniņu rokās paceltu, jau šiem baltmaizes garozas vien griežoties ap ausīm, un tad vēl bradāt pa mūsu zemnieku rudziem! Bet mēs paši vien ar tēvu norājām un aizliedzām: sak, vai tu traks esi! Tā kā ādas nepārplēs! Ak, tu nu tādus izmācīsi, kad pats neesi ir ne siseņa vērtes pret viņiem... Tie tur tev bēdās, bet parādīs gan citādus zobus. Šis vēl tur, kartupeļus vilkdams no pavarda, nosirdās: būtu šim bijis kāda valdnieka spēks rokā, šis būtu izdevis pirmo likumu, ka visiem, lai viņi kādi kungi un kad tie vai tīrus sirmus, baltus vilkus vien dzenātu, - bet ka tiem nav vis brīv bradāt pa cita rudziem tāpat kā ikkuram citam malenietim. Bet kas tad nu viņiem esot bēdas, lai pat kāpostu dārzs; bliežot visur pāri, sacīt, kur priekša, tur ceļš. Tā mēs paši ar tēvu, kā vecāki cilvēki, norunājām, sak - vai nu valdnieki to tā grib, vai zina? Sak, vai nu bez likuma arī tas, ka nav brīv bradāt, lai viņi ar zemnieku rudzi tikai; bet ko tad tas likums priekš tevis, tā muļķa zemnieka, līdz? Tur var likumi būt vai no tīra rūdīta zelta, bet ko gan tas likums līdz, ka neesi savu likumu pats ne acu galā redzējis. Un saki nu un stāsti, ja grib, ka tavā labā pavisam ir kāds likums pasaulē!...
Šie nu aizlāpstā, tāpat kā sākuši, pa pašu rudzu vidu pāri kalnam, sak, Dievs ar viņiem, lai iet, kur nākuši, un viss paliek atkal, kā bijis. Bet te uzreiz Rakstiņš - suns, kā jau iesācis ganos, atnācis Pēterēnam līdz, - iesāk spēji riet; paskatāmies un tūliņ ar ieraugām suņu Mārtiņu vedam lielo muižas Seku un citus divus suņus. Mēs tūliņ ar kliedzam, lai nenāk taisni te virsū: suņi var sākt plēsties, un tad nebūs labi. Mēs sakām, lai iet tur gar viņu galu purviņam, bet kas tev tas vairs klausīs, kas muižas dūmos kvēpināts! Nudien, paliek gan tie cilvēki, kas tur muižā ieiet, savādi. Ne tu vari vairs ar viņu ko sarunāt, neko sabūt - skaidri cilvēku āksti. Mēs nu Rakstiņu valdām, cik vien varam, bet ko tu novaldīsi, kad šis nāk ar visu savu virkni virsū, ka astes vien kuļ pa gaisu, un mūsu Rakstiņš ar tūliņ pretī. Šim iesāk tad ar nu visi trīs raustīties - un kliegdams un lamādamies, kā drīkstot savus zemnieka suņus laist pie muižas suņiem?... Apsūdzēšot visus lielkungam kā velnus, un gan tad redzēšot, kas notikšot. Tā kliegdams, satinās ar visiem saviem suņiem un pakrita garšļauku. Suņi nu tikmēr raustījās, kamēr lielais Seka paspruka vaļā. Par to visu nebūtu ar vēl nekas; suņi sastapās gluži labā prātā, astes vicinādami... sak, viņi jau prātīgi kustoņi un paši neliek ne lāgā, vai es būtu bijis muižas suns vai tu būtu bijis zemnieku suns, ka tikai suns, un nav nemaz tādi kā mēs, cilvēki, paši esam gan dažreiz. Tā nu suņi, kā ar labu satikušies, varbūt izšķirtos ar tāpat ar labu, bet šis, tāpat gulēdams un lamādamies, iesāka sviest mūsu Rakstiņam ar akmiņiem un sprunguļiem, bet akmiņi visi garām vien skrēja. Daucim, manam otram puisim, kā jau tā mēle diezgan žuburota ir, un šis iesakās: Mārtiņam laikam muižas meitas nogulējušas roku, nevarot iesviest taisni neviena akmiņa. Tika šim vēl lielākas dusmas, un nu tikai skriet suņiem pakaļ ar akmiņiem un lamādamies. Mēs ar tēvu gribam šo pievaldīt, sak, esi jele cilvēks un nesvied Rakstiņam; var nosist kāju, vai, un vai nu sunītis te vainīgs? Mēs paši izšķirsim ar labu, liec vien tikai mierā. Bet kas tev, Dieviņ, kā Rakstiņam sviež, tā paša Sekam par pašu priekšpleca lāpstiņas galu. Un nu šis, kā jau muižas suns, nevarēdams diezin kā panest, sāk kaukt, vai visa pasaule plīst pušu. Pārbijāmies mēs ar, sak, kungi tikko vēl aiz kalna - nudien, velna būs! Bet nebija vis dzirdējuši, un Seka, nabags, galā ar aprimstijās gan un nu lec ar trīs kājas vien. Tomēr šim, pagānam, nav vēl diezgan tā paša lēruma... Es jau saku, kurš tur muižā ieiet, tā bez prāta ar paliek ar visu savu muižas lielību, tā šis ar - skrien vēl Rakstiņam virsū spert ar kāju. Bet ko tu tam ķersies klāt, kuram, kā veci ļaudis saka, zobens vienmēr klāt, ko sevi aizstāvēties. Līdzko nu iespēra Rakstiņam tukšmaņos ar kāju, tā šis - ņerr! - pašam mīkstumos iekšā... ieķeras melnajās ūzās un - virkšš! - izrauj kādas divas strēmeles no viena melnā gurna. Nu mēs vairs nekā, saķeram Rakstiņam aiz pakauša, novelkam aiz pavarda un pasakām: vai nu vēl vis netika diezgan, sak, ja nāksi vēl kasīties tā kā bez prāta, tad ar pašam labi neies. Nu redzēja, ka labi nebūs, saņēma klibo Seku pie striķa un ar visiem trim tad aizgāja, lamādamies un draudēdams, lai tikai pagaidot, kas nu mums notikšot!
Te nu redzat! Te nu ir visa jūsu lielā melu rīdīšana, visi suņu Mārtiņa izrautie ikri, visi tūkstošie spieķi. Laikam melis samelojis, zinādams, ka pašam ūzas plīsīs par lielo Seku, un nu griež ar meliem vainu uz citiem, un jūs melojat līdz un ticat... nepilnīgie cilvēki.»
«Ko tad mēs melojam!» sauca pretī viss pūlis. «Mēs izstāstām tikai to, kas šodien noticis, ka pats Čička pavēlējis jūsu tēvu un puiku žagarot. Vai tas nu ko atņems vai iedos, kad mēs stāstīsim tā vai tā!»
«Bet nu tad es ar saku: ja tie mūsu tēvu un Pēterēnu var tik taisnā lietāt sodīt - tad nudien debesīm vajaga plīst pār Izjuras muižu tāpat kā lielpiektdienā par tik lielu un briesmīgu netaisnību.»
«Neplīsīs Izjuras muižai ir ne cāļu kūtiņa, kur nu vēl debesis,» pirmais runātājs sacīja. «Ai, ai! Cik viss Malienā nav noticis un gan vēl daudz, daudz briesmīgāk, bet kas cits gan plīsīs vai plīsīs kā tā pati maleniešu āda vien vienīgi.»
«Ko tu runā kā bez prāta! Mēs tak ar Dauci tik stipri liecinieki un liecināsim, ja grib, vai pašā augstākā senātā.»
«Jūs liecināsit?» pirmais runātājs atkal teica. «Kas tad jūsu pieņems par lieciniekiem, un paši ar bijuši turpat klāt.»
«Nepieņems? Par ko tad nepieņems? Laikam es iešu melot? Vēl nav pilnas trīs nedēļas, kā biju pie vakariņām, un tad tikdaudz nebūtu kauna vai goda, ka ietu tūliņ jau grēkot?»
«Redz, cik tas ar zina par mūsu Malienas lietām! Vai tu nedzirdi, vai? Pati muiža jau to pavēlējusi, pats junkurs Čička to uzdevis tiesai tā, - un ko tur vairs spriedīs, ko liecinās, kur muiža pavēlējusi? Un kurai muižai tad vajaga liecinieku pret mums, ko tā pavēl?»
Birnis gan pretojās, gan pretojās, ka tas nenotikšot un nenotikšot neparko, jo tad vairs viņš nesaprotot, kā pasaulē gluži dzīvot, ja viņu tēvam ar Pēterēnu būtu tāds netaisns sods jācieš. Bet galā paredzēja tomēr to pašu, ko jau citi ar sacīja, un labajam Birnim tad asaras iespiedās acīs, un viņš, acis slaucīdams ar cimdu pāri, runāja: «Bet, ja nu gluži tādā postā esam, tad gan nezinu, ko lai izdarām!»
«Ko lai tur izdarāt, kur jau izdarīts,» runāja kāds no pulka. «Iesauks vien tiesa un uzskaitīs pavēlēto skaitu...ej nu tad žēlojies vai dari, ko gribi, un kas tad gan vairs atņems? Ja tad ietu gandrīz vēl lūgties pie paša jaunā lielkunga...»
«Cik tam ar prāta!... Lūgties jaunā lielkunga?» iekrita pirmais vidū. «Nebūtu Čičkas tur klāt... bet nav ticams ir tad, ka tur atradīs vai to mazāko apžēlošanu. Drīzāk, ja ietu uz draudzes tiesas lielukungu...»
«Kad tu par mani saki, ka man nav prāta tur, tad es gan pasaku to pašu par tevi, ka tev nav vēl netik prāta sacīt, lai Vilēnu Jānis ietu lūgties draudzes tiesas lielkungu. Par pašu draudzes tiesas lielukungu varbūt nu gluži nevarētu diezin ko sacīt, ja tas būtu par pašiem maleniešu cilvēkiem vien, bet nu tas ir pret pašu muižu, pašas muižas pavēlēts, un tad draudzes tiesa viena malenieša dēļ ies atcelt muižas pavēli, ies ko darīt pret muižu? Ja jūs esat kur to dzirdējuši, es gan neesmu nekur līdz šim Malienā tā dzirdējis!»
Šo runājot, ietuntuļoja vecais Gremoklis ar visiem saviem dubļainiem čabatiem. Piegājis pie stoikas, Gremoklis izvilka no manteļa azotes kaut kādu dubļainu vīkstolu un to uzlika krodziniekam priekšā uz stoikas galda.
«Redz še, papiņ! Es tev atnesu kukulīti... Tur Klūgatas piekalnē sliedē bijā. Nezin kā ieraudzīju, sak, kas tur tāds raibs... paņemu, un, redz... kādam tak nokritusi... Vai nu tas pats Tituļba tirgus vainīgs, vai... Laikam riteņi gājuši pāri, tāda sapikņota ar dubļiem.»
Krodzinieks tur nezin ko rīkojās ar savām pudelēm, un tikmēr pazīstamais pirmais runātājs uzlikto dubļaino vīkstolu paņēma un atvīstīja... «Cepure,» viņš iesaucās, to izcēlis, un tad iesāka dubļus nodauzīt gar stoikas malu. «Pagāns, visa ar dubļiem... laikam kādam Cīruļvējputenim. nokritusi... tādu pašu mazu nadziņu ir.»
«Ēj, ko nu te pleitē,» krodzinieks bārās. «Aptaisa visu stoiku ar dubļiem. Un ar to jau dubļu arī neiztīrīsi... drīzāk saplēsīsi. Ej iedodi labāk Mādžai tur ķēķī, ja gribi dabūt tīru.»
«Kas nu vēl meklēs Mādžas! Iešu pats un paskalošu turpat, kur Cīruļvējputenis šodien tīrījās no saviem dubļiem.»
Gremoklis pa to starpu izdzēra savu zināmo mēru, noslaucīja muti ar cimdiem. un aizmaksāja šā rīta parādu un tagadējo mēru; runādams, nu esot dabūjis no ādmiņa naudu, un, kad jau esot vien nauda, tad Gremoklis ar nekad nepaliekot parādā.
Pirmais runātājs ar nu tagad ienāca, izmazgāto cepurīti rokā žņaudzīdams: nu esot slapja kā vārna; tad, izlīdzinājis to, uzlika uz stoikas... tikpat viņam ar tad būšot kas no atradinām par mazgājumu.
Kā jau palaikam maleniešu dabā, visi saspiedās tūliņ skatīties - galv' pie galvas, tā ka deguni un muguras vien bija redzami kā šķirstu vāki.
«Kas, purvs, tā par tādu savādu cepuri - raibām malām, un dibenā sagriezti tādi savādi klinkāni, kā kāpostu grūžamie dzelži,» kāds skatīdamies sacīja. «Un redz, kāds vien tas nadziņš, pašam Gremoklim nudien īkšķa nags lielāks.»
«Laikam kāda kalāčnieka cepure. Tie ar reizēm tādas savādas saliekas, pircējus pievilkdami,» kāds cits izteicās.
Tiesa ar gan bija, ka cepurīte bija savādāka. Loks viņai bija dažādām krāsām, bet nevarēja tikai gluži izšķirt, kādām, jo bija vēl slapja, un tad krāsu nevar nekad gluži lāgā izšķirt; vai nu tur bija brūnas, zilas, sarkanas, zaļas krāsas, jeb arī mazgātājs, cūku rakumu mazgādams, bija piejaucis arī kādas krāsas pats no sevis klāt, un tādēļ īsti nosacīt nevarēja, bet par trim savādām krāsām gan mazāk nebij.
«Pag, kam es esmu redzējis kā pa acu galam tādas cepurītes?... Nudien, atgādāties nevaru, bet redzējis gan esmu... vai nu muižā, vai kur citur kādiem kungiem,» pirmais runātājs gudroja.
«Kungiem redzējis tādu?» kāds jautāja pretī. «Tā jau sašūstīta un sarostīta no visādiem krāsu gabaliem tikai aiz nebūšanas tāpat kā manas sievasmātes gultas sagša. Tā ar, dzīvodama Tituļbos reiz par pavārīšu, tur nezin no kādiem nekādiem lupatu gabaliņiem sakrādamās, sarostījusies sev tādu sagšu, raibu kā purva strazdiņa krūtežu. Nekas vis gluži nav, kad tā no niekiem zina vien ko izgatavot. Nebūšanā labāk jele kas nekā gluži nekā... Tāda pati ērmota ir tā cepurīte ar, bet tak labāk nekā kailu galvu. Bet maza nu gan ir! Laikam nav bijis īsti ko rostīt...»
«Bet paskatāties... dibenā ir pušu - tā kā pārdurta,» pirmais runātājs sacīja, cepurītes dibenā cieti ieskatīdamies. «Un nav viens caurums vien! Skaidri tā kā ar labu lopu kaujamo dunci būtu durts! Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši - seši caurumi! Gremokli, tu vēl domājies atradību laikam dabūt? Lai ar vai pašu cepurīti visu atdotu, ir tad negribētos nevienam vairs graša ostiņas izpirkt par to. Man ar tikpat kā nekā par mazgājumu. Še, noslauki labāk savus čabatus ar to,» -un, to izrunājis, viņš nometa cepurīti uz stoikas tā nevērīgi.
Pēc brītiņa kāds cits paņēma cepurīti, kad visi bija noklīduši no stoikas galda, un iesāka cieši to apskatīt. «Dūrieni - dūrieni cepurē un pašā dibenā pret pašu galvas vidu!... Darāt ko vien gribēdami, tie nav labi dūrieni tur. Nudien, tie ir burlaku dūrieni - nāciet skatīties, ja grib, visi! Ar burlaku dunci pārdurts... skaidri ar lielu burlaku dunci pārdurts.»
Viens pats burlakas vārds visus tā sakustināja, ka visi atkal saskrēja pie stoikas, sabāza atkal visi savas galvas un vēl ciešāk nekā pirmīt degunu pie deguna skatīties burlaku dūrienos, burlaku sadurstītā cepurītē. Tos laikos, kad izjurieši taisīja savu jauno tiesas māju, tad visā Malienā un tā arī Izjurā visus slepkavus un slepkavas darbus tikai tā sauca par burlakiem un burlaku darbiem. Un visiem maleniešiem, miera un goda cilvēciņiem būdamiem, saprotams, visi tādi burlaku asiņu darbi tad arī bija jo briesmīgi, tā ka, burlaku vārdu vien jau dzirdot, tie drebēja, nudien.
Bet tomēr tas bija atkal tā brīnišķi, ka mīļie malenieši, lai gan tik brīnum bailīgi un nepanesīgi bija no visiem tādiem briesmu darbiem un vārdiem, tomēr viņi atkal nekā neklausījās ar tādu ziņkārību, sakot, ar tādu izsalkumu nekā visus tādus burlaku stāstus, visus nokārušo, modzekļu, kara laiku, mēra un citus tādus vai kādus baiļu stāstus... Tā tas bija arī visu izjuriešu dabā, un tādēļ tad tie tik visai saspiedās un sagula skatīties zināmos burlaku dūrienos. Arī pat noskumušais Vilēnu Birnis piecēlās no piemūrīša stūra skatīties burlaku dūrienos.
Tagad nu iesākās apspriešana par burlaku dūrieniem un burlaku sadurto cepurīti.
«Vai tavus briesmīgus burlakus! Tavus trakus burlaku dūrienus! Ņemt un durt taisni otram cilvēkam galvā! Pašā dienas vidū nokaut cilvēku un itin neko nebēdāt! Un tik daudz dūrienu ar reiz! Nevar saprast, kā viņš, tas burlakas sātans, varēja sadurt tik daudz ar reiz? Laikam nabaga cilvēks turējies pretī un tā cīnoties sadurts tik daudz.»
«Bet nudien tai gan vajaga būt vai tīra krama galvai,» kāds sacīja, taustīdams savu galvu. «Sešus tik lielus dūrienus panest! Mana galva nepanestu nudien vēl krietni... viena paša dūriena ar tik lielu burlaku dunci, ka būtu jau pagalam. Būs bijusi gan kāda vecu laiku paure... tad viņas bijušas citādas nekā mūsu čaugas. Un tos laikus viņi ar gan varējuši citādi dzert nekā mēs, šitie jaunu laiku cilvēki. Iemetis tikko piecas, astoņas - esi noreibis kā kaķis.»
«Nezin skaidri... kaut varējis to zināt, ar kuru dūrienu gluži nodurts,» otrs teica. «Galvvidū vien dūris kā traks - un tā no virsus. Laikam, pagāns, iekāpis pašas ratos un uzmācies neredzot no pašas muguras... Redz, kā ir! Cepurīte te, nezin kur pati sadurstītā galviņa, kas nēsāja cepurīti? Lai nu saka, ka nav taisnība, ja teic: no nāves neviens nav drošs.»
«Lai tevi devītā nelaime!» kāds izsaucās un ātri atkāpās no stoikas. «Man iešāvās prātā, un labāk tad es ne tuvumā neeju klāt pie tās cepures. Ienāk nu tagad tiesu kungi un burlaku dzinēji un sāk vien prasīt un dzenāt: kur cēlās tā nokautā cepurīte? Lai saka - kas ir ar cepuri? Kur to ņēma? Kur ir pats tas nokautais? Kā varēja cepure atrasties te bez paša nokautā? Sakāt nu - ko atbildēs te kurais? Lai Dievs vien žēlīgs! Man bail pavisam iedomāt, cik cieti tiesas ņem tādas burlaku lietas!»
Acumirklī ar viss pūlis bija nost no sadurstītās cepurītes, kura palika nu viena pati uz stoikas. Labu brīdi. neviens nesacīja neko, tikai bailīgi skatījās cits citam acīs.
«Nu, Gremokli, pagān!» pirmais runātājs iesāka un kas visās lietās tagad Dundurā likās būt tas gudrākais. «Piķī jau esi iekāpis ar visu savu cepuri! Kā tu pierādīsi, ka cepure bija viena pati Klūgatas piekalnes sliedē? Un kur tu ņemsi to cepures nokauto atrādīt? Nezin kādā mārkā vai krauļu blāķī tas nebūs jau noglabāts no burlakiem.»
Gremoklis nesacīja nekā pretī, bet ievēla tikai tā vienaldzīgi tabakas kumosu otrā vaigā.
«Un tev pašam ar tad neies vis diezin cik labāk nekā Gremoklim. Tu ņēmi izmazgāji dubļus un asiņus no cepures,» otrais runātājs atbildēja it kā Gremokļa vietā. «Paskaties nu pats - vai redzēsi tur cepurē vairāk kādus asiņus? Redz nu, kam skrēji tā kā lielība tur uz cūku rakumiem mazgāt! Kad nu tiesa prasīs, kur palika tie asiņi tur no burlaku nodurtā cepures, jo kā varēja cilvēku nokaut bez asiņiem? Un ko tu sacīsi tad? Un mums visiem būs jāliecina, mēs redzējām gan, ka viņš izmazgāja to sadurstīto cepuri cūku rakumos.»
«Nu, ka tu tā saki, tad jau es varu iet un savārtīt tūliņ cepurīti tāpat atkal dubļos, un tad tas pats vien būs,» pirmais runātājs atbildēja un taisījās cepurīti ņemt un iet laukā.
Bet otrais runātājs un citi visi neļāva tā darīti neparko. Ja viņiem esot jāiet par lieciniekiem, tad jau vēl trakāk tā lieta varot iziet, tad jau viņiem ar būšot jāatbild par tādu nokautā cepurītes savārtīšanu pa dubļiem; redzējuši visi esot, bet kādēļ atļāvuši tad to vārtīt, ja bijuši visi nevainīgi?
Pirmais runātājs stipri sašuta, to visu tā dzirdot.
Bet šinī pašā brīdī dzirdēja kroga porūzī stipru kāju dauzīšanu un pilnā kaklā runājam:
«Klausāties! Uzkreklis nāk!» vairāk balsu izsaucās. «Viņš zina vislabāk par likumiem un tādām tiesas lietām. Prasīsim, redzēs, ko viņš sacīs par tiem visiem cepures dubļiem un dūrieniem?»
Patlaban ar ienāca lielā krogā Uzkreklis pa visu priekšu ar visu savu lielo virslūpu, tad Krūteža, Jukuma tēvs, Trejukungudiena un tā visi citi tiesas tēvi cits pēc cita un Apzarnis.
«Mēs būtu jau sen te Dundurā, tikais jūsu vien gaidījām,» Uzkreklis laipni runāja. «Sak, bez tiesas tēviem gan neiesim uz Dunduru vieni paši vien, lai tur vai kāds gals. Bet kur tad Cīruļvējputenis, pagāns, ka neienāca reizē ar mums visiem. Ka neaizmūk vien, un kas tad pirks viņa daļu miera kāzām?»
«Nu, tā vis gan nedarīs šoreiz, lai vai ūzas, ja grib, ieliek ķilām. Viņš tepat laikam porūzī palika,» -tā Krūteža apgalvoja.
«Nē, man vajaga redzēt, kur viņš palika. Es tādus putnus iemācījies diezgan pazīt, staigādams tik daudz ap tiesām.» Uzkreklis, visā mutē runādams, atgriezās atpakaļ, pavēra ķieģeļaino kroga durvi un, galvu izbāzis gar stenderi, sauca: «Ēj! Barona jaunskungs, kur paliki?»
«Es iešu gan, es iešu gan! Ejiet vien, es tūliņ būšu iekšā kā sviests,» atskanēja no kāda kakta, kur Cīruļvējputenis jeb Cīruļputenis, kā Uzkreklis un arī citi sauca, sasukāja matus, kuriem vēl ar to pašu šās dienas mašīnu eļļu diezgan pietika. Tad ņēma saskrūvēja tās divpadsmit trīspadsmit ūsiņas spalviņas uz katras virslūpas un sagrieza ķīļa bārdiņu taisni pastaladatas resnumā - jeb, kā viņš mēdza tad runāt savā augstā valodā, ka cilvēkam vajagot uzvesties peini un smalki, citādi viņš neiztaisot ne pēc kā. Un, lai ar smalks cilvēks esot klaji tikai prastu maleniešu zemnieku un bauru vidū, tomēr viņam vajagot pašam visur zināt, kas viņš pats esot, pēc kā viņš, tas smalkais cilvēks, izskatoties. Un tādēļ ar Cīruļvējputenis negāja ir Dundurā, šai Izjuras maleniešu circeņu baznīcā, kā viņš pats Dunduru nosauca, pirms nebija, ja ar ne vairāk, tad savu ķīlīti apgriezis riņķa dancī reizes deviņas.
Uzkreklis, durvis aizvēris, atgriezās lielā krogā atpakaļ, kur citi stāvēja, kā apstājušies. Uzkreklis aizsteidzās atkal visai tiesas tēvu virknei priekšā, runādams, iešot vien iekšā, gan tad viņš nu ienākšot; jo viņš gribēja būt šovakar tiesas tēvu ievedējs stoikā.
«Pagriežaties!» Uzkreklis lepni pavēlēja, jau tikko kāpdams pār slieksni. «Vai nezināt vis, ka likums ir, ka ceļam uz stoiku vajaga būt allaž tīram? Vai nav vis acu redzēt, kas te nāk man pakaļ?»
«Uzkrekli! Uzkrekli!» vairāk balsis sauca pretī ar reizi. «Tu zini no tiesām un likumiem labāk nekā neviens, tad saki nu - vai tas priekš tiesām ir vienalga, ka nokautā cilvēka cepuri izmazgā no vieniem dubļiem un savārta atkal otros dubļos? Vai tad tas tiesām ir viena alga vai nē?»
Uzkreklis neizprata no šā vaicājuma itin nekā, bet tikai acis vien mirkšķināja.
«Gremoklis atradis Klūgatas piekalnē ceļa sliedē nokauta cilvēka un ar burlaku dunci sadurstītu cepuri - un, ekur, šis ņēma un to izmaz...»
«Nevajaga vis priekšlaiku nekā izmuldēt,» pirmais runātājs iekrita otrajam starpā. «Nedrīkst neviens it neko sacīt, kas te noticis, un lai izsaka Uzkreklis te visu taisnību pats vien no sevis. Mēs gandrīz visi rēķinājām, ka tas vienalga, lai vai kādos dubļos, kad tikai dubļi.»
«Redz nu, kas tu pats par cilvēku!» otrais runātājs izsaucās. «Man liedz, bet pats atkal grib izplāt visu. Kad tu esi tāds, tad es ar nesvētīšu vis...»
Uzkreklis tomēr vēl neko nesacīja tur vidū par sadurto cepuri, jo tik gudrs bij gan, tik ilgi staigādams ap tiesām, ka cieta klusu, kur nesaprata ne tās mazākās zīmītes no tā visa, ko runātāji te īsti gribēja. Pēdīgi Uzkreklis, izšņaucis labi tīru degunu, sacīja:
«Pag, ko te niekojaties. Kur ir tā sadurtā cepure, lai es redzu... dodiet šur! Vai šitā te, uz stoikas?» Uzkreklis cepurīti paņēma, tāļāk runādams: «Tāda strīpaina ir, kā modzekļu cepure!... Un kāds vien nadziņš... tā kā lielāka nebūtu bijis. Nau jau nemaz liela cilvēka cepure. Kur tad ir visi tie dūrieni? Ak te, pašā dibinā!... Jā, tie ir visi burlaku dūrieni no vienas vietas. Tos es visus pazīstu labāk nekā pats savus piecus pirkstus... Jā, jā, tik skaidri burlaku dūrieni, kā vien var būt... Pulka reizes, sātans, dūris... bijusi stipra galva.»
«Mēs ar sakām, bijusi stipra galva, no kādām vecu laiku galvām vēl,» otrais runātājs iekrita starpā.
Uzkreklis nelikās tā ne dzirdot, bet runāja vien tāļāk: «No virsas vien, pagāns, dūris... ar šito dūrienu nodūris...»
«Ar kuru, ar kuru?» liels pulks degunu salīda atkal kopā, prasīdami un skatīdamies, ar kuru dūrienu nodurts. Turpretī Uzkreklis ar jo lielu zināšanu un tā savādi atzvēlies pie stoikas rādīja un skaidroja, ar kuru caurumu nodurts. «Īpaši ar šito dūrienu nodurts,» viņš ļoti noteicoši sacīja, «citi visi dūrieni slīpi gājuši galvā, un par tiem vēl nebūtu vis diezin kas, bet šitas taisni un stāvu iedurts pašā galvvidū - dzīslu mazgā iekšā, un tūliņ tad ar to pašu cilvēks miris; to var skaidri redzēt no cauruma vien.»
«Redz, kā tas, kas likumus un visas tiesas redzējis un staigājis ap tām, redz, kā tas ar tūliņ pazīst īsto dūrienu. Tādēļ ar tiesas visus tādus burlakus pazīst, saķer un nosoda,» apkārtējie brīnījās par Uzkrekļa zināšanu. «Ko tad mēs! Pirmīt - gudrojām vai visi, bet īstā dūriena neviens nedabūjām rokā.»
«Jāsmejas! Vai tādas lietas vien es esmu redzējis? Kā, sak, nezin kā es neesmu redzējis, kādu lietu, staigādams ap tiesām,» Uzkreklis lielījās. «Lai parāda vien kaut kurai tiesai tos cepures burlaku dūrienus, un no tiem pašiem dūrieniem vien tiesa pasacīs un zinās burlakus noķert un nosodīt, tāpat kā es ar - pasaku tūliņ, kurš īstais dūriens... Tas mums viss gluži maza lieta.»
Pašlaik bij ienācis arī Cīruļvējputenis ar visām savām saskrūvētām ūsiņām un sagriezto ķīlīti zoda galā un līda ar tūliņ pie stoikas, pie citiem visiem lieliem vīriem un, ar abiem elkoņiem šķirstīdams ļaudis, kā jau tāds, kuram šovakar te Dundurā īpašas tiesības. Brītiņu stīvi skatījies sadurtā cepurītē, kuru Uzkreklis grozīja un cilāja pa gaisu ar to pašu lielu lielo lietas zināšanu, un tad viņš, savu pastaladatas ķīlīti izslējis, ātri iesaucās: «Uzkrekli, trakais! Kur tu ņēmi to cepurīti?»
«Kur ņēmi! Bet paskaties nu labāk te! Kamēr mēs jūsu abus ar Apzarni tur lejā darījām par cilvēkiem, tikmēr atkal citi kauj cilvēkus tur Klūgatas piekalnē nost,» Uzkreklis lepnām dusmām runāja, cepurīti turēdams zem Cīruļvējputeņa pastaladatas ķīlīša.
«Cilvēks nokauts? Edz, kādi velni nav... kas tev stāstīja, ka cilvēks nokauts?» Cīruļvējputenis, ar savādām bailīgām acīm skatīdamies, tūliņ atkal prasīja, jo, lai gan viņš bij, kā pats sacīja, pavisam jau savāds cilvēks nekā visi citi malenieši, tomēr burlaku bailes viņam bij tās pašas, kas visiem citiem prastiem maleniešiem.
«Paskaties tikai šurp,» Uzkreklis runāja, rādīdams sadurstīto cepurītes dibenu. «Vai te vēl kas jāstāsta kuram?... Tie visi no vietas burlaku dūrieni. Nakts vidū pazīšu visus!»
«Trakais Uzkrekli! Vai tu ar pavisam zini, kam tā cepure ir? Miega Miķeli, tu jau nezini ne dzīva velna tur - tikai muldi! Tā tak mūsu pašu Malienas studentu cepure ar visām savām korporācijas bantēm un zīmēm. Tie nav nekādi burlaku dūrieni. Zirgu kāpuri jūs! Neviens pats nepazīstat tās cepures.»
«Malienas studentu cepure!» Uzkreklis izsaucās pakaļ. «Kas tur par to, ka Malienas studentu cepure? Kas tie Malienas studenti tādi kungi ir? Un vai tad burlakas viņu...»
«Es tev saku, Uzkrekli, tu nezini itin nekā pasaulē!» Cīruļvējputenis kliedza pārskaities. «Tu izskaties tīri pēc zemnieku baura, pēc lāča; tevī nevar uzskaitīt ne piecu mārciņu prāta... tu od viss pēc muļķa malenieša.»
«Es gan nezinu, kas, Cīruļvējputeni, ar tevi ir, kas nava!» tas pats jaunais cilvēks runāja, kas Uzkrekli ar šodien sakaitināja tāpat Dundurā par zemes mērīšanu. «Tiklīdz ko tu, Cīruļvējputeni, iesāc runāt par taviem Malienas studentiem un tiem ģimnāzistiem un citiem tādiem pašiem, tā tu runā tūliņ tādā savādā ķēkšķu valodā.»
«Kēkšķu valodā! Kādā ķēkšķu valodā?»
«Ķēkšu valodā, jā! Kā tad citādi? Kurš izjurietis vai ar cits kāds skaidrs Malienas cilvēks runā tā kā tu nupat ar Uzkrekli? Tu izskaties pēc lāča... tevi nevar uzskaitīt ne piecu mārciņu prāta; tu od pēc muļķa... un vai tā nerunā visas mūsu muižas ķēkšas, bet gan neviens īsts Malienas cilvēks. Un lai saka visi citi - vai tā nav? Ja ar tu būtu runājis vienumēr tā - tad nu nebūtu tur vēl nekas - un neākstījis valodas allaž tad, kad stāsta ko par saviem Malienas studentiem.»
«Tu, muļķa malenieti! Eka tā nav nekāda ķēkšu valoda,» Cīruļvējputenis kliedza un sita ar savu plāno dūri par galda stūri. «Tā ir visu Malienas lielo un smalko cilvēku valoda. Tā runā visi mūsu Malienas studenti, visi mācītāji, visi skolu kungi, visi muižu...»
«...visi muižu suņu Mārtiņi, kučieru Brenči, istabu Grietas, ķēkšu Madaliņas...» iekrita jaunais cilvēks smiedamies vidū.
«Tu nedrīksti mūsu lielo Malienas vīru valodas nogānīt par ķēkšu un suņu Mārtiņu valodu. Ja man par saviem Malienas studentiem un viņu lietām un citiem visiem mūsu smalkiem cilvēkiem jārunā, tad es runāju viņu smalkā Malienas valodā, tad Cīruļvējputenis neies vis runāt tai prastā un zemā Malienas valodā, kurā jārunā tikai ar prastiem. To es tev pasaku!» Un tad spēra atkal ar dūri par stoiku, ka ostiņas vien lēca augšā.
«Ko, nelaim', tu te dauzies kā lietuvēns! Ja jau gribas roku tā dauzīt, ej dauzi tās laukā ap sienām, bet ne te. Stoikas galds jau nav priekš tavas sadauzīšanas.»
«Tikpat te atkal lāgā neies,» Jukuma tēvs runāja, nosēzdamies savā labākā vietā aiz stoikas pie lielās mucas. «Krūtežas tēv, ņem nu labāk un izlīdzini atkal tos.»
«Ko, vēja vanagi, ķildojaties tā par visām mūsu ķēkšu vai smalku cilvēku valodām,» Krūteža ar tūliņ iesāka. «Tikpat taisnības un netaisnības te vienam, tikpat taisnības un netaisnības otram. To tādu valodu runā mūsu suņu Mārtiņi, mūsu muižas ķēkšas, to runā arī visi mūsu smalkie ar visiem saviem Malienas studentiem un nezin kādiem nekādiem vēl ne. Un es saku taisni: vai tie vairs kurais ir kādi skaidri Malienas cilvēki? Visi sajaukti kā aizperētas olas - nezin ar kādu raugu kurais ne. Kas mums par visiem viņiem bēdas vai nebēdas...runāsim tikai mēs paši savu skaidro Malienas valodu...kas mums daudz par viņiem, lai āksta viņi, kā kurš grib, savas mēles. Nu, stāsti, Cīruļvējputeni, labāk to pašu, kas tev palika mēles galā par visiem tiem burlaku dūrieniem.»
«Nu, tad nedrīkst ar nevienas manas smalka cilvēka valodas jaukt un maisīt, kur man jūsu prasto maleniešu starpā jārunā par Malienas studentu un visu mūsu smalko cilvēku lietām. Un tu ar, Uzkrekli, nedrīksti mūsu Malienas studentu cepures pacelt ne ar vienu pašu pirkstu,» un, tā runādams, Cīruļvējputenis izrāva sadurstīto cepurīti Uzkreklim no rokas. «Tu nedrīksti, ka es tev saku! Tavas rokas jau ož ne pēc kā... es nevaru nemaz izsacīt savā smalkā valodā, pēc kā tavas rokas ož.»
«Nudien, šim jau ar ir taisnība, kā pirmīt sacīja par visu to ķēkšu valodu,» Uzkreklis teica aizskarts, ka Ciruļvējputenis viņam izrāva cepuri, tur kur viss Dundurs bij uzticējies viņam, visu pirmākam burlaku dūrienu pazinējam. «Nudien, neviens gan nesapratām tavas lielās ķēkšu valodas, kad tu sāc ķēmoties ar to. Manas rokas ožot... lai nu klausās viens cilvēks!»
«Vai es saku - ožot; bet es saku - ož... uzdari nu labāk savas lielās vērša ausis un tad sāc runāt ar smalku cilvēku.»
«Tas vienalga, ož vai ožot; abiem tur tad vajaga būt degunu, un vai tad manām rokām ir kāds deguns, ka viņas ož?... Saki nu, ka esi tik gudrs!»
Krūteža nāca atkal vidū tos izšķirt un tad, izņēmis sadurstīto cepuri no Cīruļvējputeņa rokas un nu savureiz skatīdamies sadūrumos, ar visu savu vecākā tiesas vira zināšanu sacīja: «Es ar, par valdnieku iedams; esmu redzējis visādus dūrienus, bet šitie būs gan laikam burlaku dūrieni. Būs gan mūsu Uzkreklim taisnība.»
«Ko nu, Krūtežas tēv, klausies tai skrodera virvulī ar visu savu blēņošanos, ka tā esot Malienas studentu cepure un neesot ar tie nekādi burlaku dūrieni. Par piecas verstis pasacīšu, ka tie burlaku dūrieni. Ja mēs abi ar Krūtežas tēvu nepazīsim burlaku dūrienus, nezin kas tad gan pazīs?»
«Ej nu ej, miežu Miķeli! Es jau pirmīt sacīju, ka tu izskaties pēc lāča un nezini itin nekā, ko tie dūrieni iztaisa,» Cīruļvējputenis runāja, cepurīti izņemdams no Krūtežas rokas; izberzēja atlikušos dubļu netīrumus, izdauzīja to uz delnas un tad rādīja, stāstīdams: «Skatāties nu, kam daudzmaz oms, un neklausāties tai Uzkrekļa miguzī. Visi šie dūrieni uzskatāmi gan pēc burlaku dūrieniem, kas nezina nekā no visām mūsu Malienas un visas pasaules studentu lietām... Bet šie dūrieni visi ir pašu Malienas studentu dūrieni un neviena cita dūriena...»
«Pašu Malienas studentu dūrieni?» vairāk balsis iesaucās atkal reizē brīnīdamies un saskrēja skatīties apkārt Cīruļvējputenim. «Kas tad viņi, tie Malienas studenti, gluži tādi ir par cilvēkiem - durstīt cits citam galvas ar dunčiem? Tavu nedzirdētu trakumu! Par ko tad tādus vienus pašus pavisam laiž pasaulē?»
«Gatavi tabakas maki no jums! Vai tad es saku, ka studenti dursta cits citam galvas, bet ne cepures tikai.»
«Pats jau esi tabakas maks, stāstīdams tā,» teica kāds. «Cepuri tik briesmīgi sadurstīt, un galvas tad paliks veselas?... Muldoņa tu!»
«Es jau saku: tāds pats salmu kūlis jūs esat viens, kā visi. Vai tad Malienas studenti cepuru citur nekur nevar sadurstīt paši nekā vienīgi tik uz savām galvām?»
«Bet par ko tad citur jādursta labas, jaunas cepures, kā šitā pati?» jautāja atkal pretī pirmais. «Kam vien maz oms vēl paurē, kurš gan tad durstīs tā savu cepuri tīšā prātā?»
«Durstīs tīšā prātā!... Nu, ko tu skrieni viens pats tā prom, kur es neesmu vēl ne iesācis stāstīt, Krūtežas tēv! Ja tie griķu plāceņi nepaliek mierā, tad es ar nevaru nekā dabūt stāstīt, un tad jūs te ar neviens nedabūsit it nekādas skaidrības par tiem mūsu Malienas studentu cepuru dūrieniem, kā viņi, tie caurumi, tur tiek sadurti ne pašiem Malienas studentiem.»
Un, kad Krūteža bija norājis, lai nejauktos neviens vairs vidū, tad Cīruļvējputenis iesāka atkal: «Nu, tad uzdarāt visi savas ausis un uzklausāt... Stilencijo! Visiem pasaules studentiem un tātad arī visiem mūsu Malienas studentiem ik gadus pēc latīniešu, grieķu un ebrejiešu valodām savi lieli komerši. Tur viņiem, visiem pasaules studentiem, ir tie lielie komerši. Tie komerši ir... nu jā! Kas tad ir komerši? Es jau zinu, no jums, tiem prastiem maleniešiem, neviens nesapratīs, kas tie komerši tādi ir. Prastā maleniešu valodā komeršu nevar pēc viena vārda vien nosaukt un izstāstīt: tur jāstāsta ar vairāk vārdiem. Komerši - nu, komerši iztaisa... ir lieli izdzīves svētki, liela izdzeršanās, sadzeršanās, piedzeršanās, dziedāšanas un nezin kādas visādas būšanas, kur nevienam nav itin nekāda bēda ne pašam par sevi, ne par otru, ne par Malienu, ne par visu pasauli un kur vienīgi paši pasaules studenti vien sanāk - tie no turienes ar saviem komeršiem, šie no tejienes ar saviem komeršiem. Nu, redzat nu, kas komerši un cik brīvi komerši, tā kā nekas tik brīvs pasaulē nav.
Visi komerši notiek tikai Olimpos. Tur Olimpos nu saiet, sabrauc un sajāj visi pasaules studenti tad ar saviem komeršiem olimpozi... jā, kas tad nu atkal Olimpi, olimpozi, Olimps? Sakāt nu, kad tik gudri esat ar visu savu maleniešu gudrību?... Bē... visi Tituļba tirgus aveni. Acis vien plātāt kā vanadzēni pa pērkli.»
«Nu ko, vilku, tad tu ar stāsti visas tādas lietas ar visām olu limpām, ko neviens nevar saprast!» izsaucās daži. «Nezin vai tad pats ar vēl saproti?»
«Smalku cilvēku un tā visu studentu lietu prasti malenieši nekad nesaprot ar pirmo reizi,» Cīruļvējputenis izteicās lepni. «Viņiem pirmoreiz jāstāsta tā, kā nemaz nevar saprast, un tad otrreiz var stāstīt un skaidrot tā, kā var saprast... Olimps, Olimpi prastā Malienas valodā ir... ir... ir - pag, kas viņi ir?... Ir, ir! Nu, Olimpi ir tādas zaļas, skaistas, sausas vietas, visapkārt apaugušas, ar pavēju un izskatās pēc... pēc... pēc...»
«Izskatās pēc zaļas pavasara noras ar labu piesaulīti,» atskanēja kāda balss no aizmuguras, noraudama Cīruļvējputenim pavedienu. Tas bija Vaģis. Viņš nesen kā bija ienācis un nosēdies vienā stoikas istabas stūrī uz piestas un, tā sēdēdams, varēja labi pārdzirdēt un pārredzēt visu Dunduru, jo tā tas bij arvienu Vaģa dabā - nosēsties un tad iemest savus piparu vārošā katlā, kur to vajadzēja. Tā tagad ar, noklausījies Cīruļvējputeņa studentu stāstīšanā, viņš saprata allaž vietu atrast, kur teikt savu līdzjoku, kur Cīruļvējputeni noturēt joprojām savā muldēšanā. Un Cīruļvējputenis arī turēja to par godu, ja Vaģis runāja līdz viņam. Dzirdēdams Vaģa balsi, viņš tad tūliņ ar priecīgi iesaucās:
«Vaģi, vai tu? Ei, druks! Nāc šurp un stājies man te līdzās, un palīdzi stāstīt. Tu esi tas vienīgais Izjurā, kas saproti mūsu smalko cilvēku lietas un pasaules studentu būšanas gandrīz tāpat kā es pats... Pagriežaties!» viņš tad teica tāļāk, rokas plātīdams. «Lai Vaģis var tikt pie manis līdzās.»
Vaģis tomēr nenāca vis, bet palika sēdot turpat uz piestas un sacīja: «Lai nu paliek vien, mīļo, labo dvēselīt. Te sēdēdams, es uzskatīšu visas lietas vēl labāk, nekā būdams pie taviem smalkiem sāniem. Es izskatos te, sēdēdams uz piestas, pēc grāpa, un tu izskaties pēc mācītāja, un tas iztaisa mūs pēc lieliem vīriem,» Vaģis runāja tādā pašā Cīruļvējputeņa smalkā valodā; bet saprotams, ka te Dundurā ļoti maz kas saprata šo Vaģa mēdīdamo zobgalību, un pats Cīruļvējputenis to ieraudzīja vēl par sevišķu godu, ka Vaģis ar zināja tāpat viņa augstā valodā runāt.
«Vai nu redzat, ka es ar Vaģi vieni vien esam, kas zinām ko stāstīt par pasaules studentiem,» Cīruļvējputenis sacīja, vēcinādamies ar rokām pa gaisu. «Jā, un tu, Vaģi, tad visur palīdzi man, kur es nezinu, kā to vai to izrunā pa maleniski. Es, smalks cilvēks būdams, nezinu nekad izrunāt vairs rupjās maleniešu valodas tā, kā pats to varētu saprast. To, Vaģi, tu ar visu zini. Es nezinu vairs, kā prastā maleniešu valodā sauc ogli, nezinu, kā sauc cirvi, nezinu, kā nosauc gaili, nezinu... jā, daudz, daudz nezinu...»
«Redz, redz, kāds kurais mums te nepaliek!» Linums teica. «Ar to pašu mūsu Malienas bērza līksti izauklēts, kur mēs visi citi, un nu nezinot vairs izrunāt savas mūsu pašu valodas! Lai nu ar ko kurais būtu lielījies, bet tās lielības gan es neturu par neko, kurš tā lielās kā tu, Cīruļvējputeni, ka neprotot vairs savas Malienas valodas. Un tad saki - ko tad tu proti?»
«Nē, Linuma tēv, tā jau ar taisnība nemaz nav, kā viņš saka,» zināmais jaunais cilvēks sacīja. «Pats vārdu gluži labi izsaka un tad tūliņ atkal saka, ka nezinot, kā to izsakot. Visi dzirdējām, ogli izsauca un tāpat citus vārdus ar, bet tad atkal saka tūliņ, ka nezinot.»
Visi citi iesāka smieties; esot gan bijis tā, ka Cīruļvējputenis, zirgā jādams, zirga meklējot.
Cīruļvējputenim tas viss gan ļoti nepatika, bet, tomēr nevaidēdams neko krietni atbildēt, viņš izkliedza atkal tikai savu:
«Stilolencio! Krūtežas tēvs pats jums pavēlēja klausīties... Olimps ir, kā Vaģis maleniešu prastā valodā izsacīja, sausa pavasaras nora, kas iztaisa labu piesaulīti un briesmīgu aizvēju... Visiem pasaules studentiem un visiem komeršiem, visiem kopā tur Olimpā sava Olimpa muca: viena pati muca par visiem pasaules studentiem. Vai nu redzat, kāda mūžīga un liela brālība studentiem? Bet kas tad jums, tiem rupjiem maleniešiem?... Gandrīz ikkatram sava muciņa līdz, lai kurās kunga gaitās ietu.
Visi pasaules studenti, visi komerši tad, lai viņus sarīko vai kurās pasaules malas norās, bet visi sabrauc tai pašā vienā Olimpa mucā un tur nu svin visi - tai pašā savā Olimpa mucā savus lielos komeršus jeb dzeršanas pasaules izdzīvi... es jau pirmīt stāstīju, ko visu tas iztaisa. Tur nu, tai Olimpa mucā sabraukuši, visas pasaules studenti tā dzīvo, tā dzīvo, tā dzer, kamēr izskatās pēc... pēc... nu, pēc tā, kāds kurais ir.»
«Visi pasaules studenti vienā mucā? Kas tad tā par mucu, kas tie par studentiem?» Linums jautāja.
«Es jau sacīju, tā muca iztaisa Olimpa mucu, tie studenti iztaisa pasaules studentus... Ir gan citi studenti, kam nav tādu komeršu un kas nebrauc tai Olimpa mucā, bet mēs, smalkie cilvēki, tādus studentus neuzskatām nemaz par pilniem studentiem; tos studentus mēs, smalkie cilvēki, saucam par mežoņiem, un par tiem tādiem studentiem mēs ar Vaģi arī nemaz nerunājam; to jūs labi ievērojat, uzdarīdami savas ausis.
Uz šās lielās Olimpa mucas sēd virsū Bakhos, jāteniski uzsēdies... Bakhos... jā, sakāt nu atkal - kas Bakhos ir? Vai nu redzi, Vaģi, nezina atkal neviens. Bakhos izskatās pēc apsutināta, aptūkuša veča ar sarkanu degunu un pārikūsošu biķeri rokā un iztaisa studentu un visu mūsu smalko cilvēku dzeršanas dievu...»
«Tu, grēcinieks, ko tu te muldi, ko zaimojies!» Trejukungudiena iekrita spēji vidū bārdamies. «Dzeršanai nav nekāda Dieva; dzeršana no velna - no paša velna! Dzērājiem ir elle vaļā, elle tiem sataisīta...Vai nezini vis tās dziesmas?...»
«Vai nu gluži tā jau ir,» Apzarnis ar Uzkrekli noņurdēja viens par otru.
«Jā, bet tie komeršu un olimpas studenti iztaisa pavisam citus cilvēkus, nekā jūs te visi esat. Tiem studentiem ar ir savas dziesmas, pavisam citādas dziesmas nekā jums, tiem aitu ganībai. Nu tad paklausāties kādas viņu dziesmas:

Olimpā, kur Bakhos dievi plītē,
Brāļi, mēs ar rozāmies:
Dziedam, speram, gāžamies,
Pierēm kopā dauzāmies,

Zinībām izšmaucamies,
Gudrībai iemānāmies
Smadzeņiem par spīti.

«Ja gan, Cīruļvējputeni!» Vaģis atkal iemeta vidū. «Prastie malenieši jau palaikam domā, ka visiem tāpat kā viņiem. Bet ko gan mēs, tie muļķa riju kūlēji, zinām labu, ko saprotam, cik tiem smalkiem cilvēkiem un pasaules Olimpa studentiem nav visādu to dievu un dievekļu, kur citi sēd gan uz mucas, gan uz kakla, gan iekš mucas, gan iekš kakla.»
«Vaģim taisnība! Viņš zina gandrīz tikpat kā es pats. Bet kur es paliku, kamēr Trejukungudienas tēvs man atkal sajauca?»
«Pie lielās mucas, pie lielās mucas,» daži atsaucās.
«Jā, pie lielās mucas - un kas ir tik briesmīgi liela un iztaisa visu savu iekšlielumu tik lielu kā mūsu Niras purvs.»
«Tik liela kā mūsu Niras purvs!» Linums iesaucās. «Bet es gan tad nevaru saprast, kā tik lielu mucu tad varēja iztaisīt? Niras purvā var sadzīt, ja grib, kādu desmit ganību lopu, un tad vēl nesagavilēsies tur citi citu. Kur varēja ņemt tādai mucai tik lielus kokus, kur varēja ņemt tik garas stīpas? Zaldāti gan stāsta, ka reiz nezin kādā karā tad tur mūsējie aizmaleniešu milžiem noņēmuši viņu vārāmo katlu, un tas bijis tik liels, ka trīs dienas viss kara pulks gājis apkārt tam katlam un tad tikko reiz apgājis. Un tad jau ar to mucu nav mazāki brīnumi.»
«Jā, tā Olimpas muca ir tik liela, tur neko nevar darīt,» Cīruļvējputenis strupi atsacīja, nevarēdams neko citu atteikt.
«Tik liela gan esot tā muca,» Vaģis ar tā noteica. «Tai studentu mucai cirtuši kokus trejdeviņus gadus, veduši tos kokus trejdeviņus gadus, tēsuši trejdeviņus gadus, ēvelējuši trejdeviņus gadus, kaltējuši trejdeviņus gadus, un tad tur sākuši strādāt trejdeviņireiztrejdeviņi mucinieki. Viņi sastrādājuši tad pie tās vienas pašas mucas vien trejdeviņus gadus un tik tāļu viens no otra strādādami, ka cits cita nesadzirdējušies.»
«Tas labi, Vaģi, ka tu palīdzi. Un nu gan sapratīsit, cik liela ir tā Olimpos muca?»
«Bet tu jau, Cīruļvējputeni, solījies stāstīt par sadurto cepurīti un nu muldi nezin ko par citu,» Uzkreklis teica. «Es jau pirmīt teicu, ka nieki vien būs, un cepurīte paliks, kā jau burlaku sadurta tā.»
«Esi nu klusu, tu pastalu pāris,» Cīruļvējputenis bārās. «Vai es pats nezinu, kad man jāstāsta par studentu - deķelīti...un no šā brīža jūs nedrīkstat neviens studentu deķelīti saukt vairs par cepuri, bet vienīgi par deķeli. Jūsu prastā Malienas valodā viņš iztaisa, šis deķelītis, cepuri, bet mūsu Malienas studentu valodā viņš iztaisa deķeli. Mums ar Vaģi, ja gribam skaidri izstāstīt, ko iztaisa šie dūrieni deķelītī, kas izskatās gan pēc burlaku dūrieniem, tad mums jāuzskaita daudz citas lietas papriekšu, kas komerši, kas Olimpos, kas lielā Olimpos muca.»
«Kad nu citas - labākas valodas šovakar nav iesākts, nav ko runāt, tad nu var te gara laika dēļ paklausīties par visām tām mucām, bet citādi tad gan...» Linums noņurdēja.
«Lai nu ir, Linuma tēv, lai ir! Redzēs, ko jele izstāstīs par tiem cepuru un burlaku dūrieniem,» cits kāds teica.
«Kaut tu, Cīruļvējputeni, stāstījis vien drīzāk, citādi izdzisīs visas miera kāzas vis mums,» Krūteža gudroja.
«Es būtu jau sen pie cepures dūrieniem, Krūtežas tēv, ja nebūtu jaukušies man pa vidu.»
Visi nu norunāja nejaukties neviens vairs vidū, un lai Cīruļvējputenis viens pats vien stāstot un neviens cits.
«Tur nu, Olimpā, - sacīsim taisni pa maleniski: tai lielā pasaules studentu mucā - sabrauc visi pasaules studenti ar saviem komeršiem,» Cīruļvējputenis iesāka.
«Mucā iebraukt?» Linums brīnīdamies jautāja.
«Neviens jau nedzīrāmies vairs vidū runāt,» Krūteža teica uz Linumu. «Un tu, Linuma tēv, tūliņ atkal runā.»
«Man tāda daba, ka es nevaru nociesties nerunāt tur, kur es nesaprotu vai ar kur citi runā tā, kā nav. Nu lai tad Cīruļvējputenis izstāsta, kā var mucā iebraukt, tad es ar neko nesacīšu.»
Cīruļvējputenis atkal sastomījās.
«Pa tapas caurumu var iebraukt mucā,» Vaģis izpalīdzēja. «Kam vien maz prāts, tas sapratīs, ka tai mucai vajaga būt arī tāda tapas cauruma, ka, ja grib, lai brauc tur iekšā vai ar četrpadsmit zirgiem ar reiz.»
«Man ir gan prāts, un es domāju: ja pa tapas caurumu grib kāds iebraukt lai ar kurā mucā, tad tūliņ jārauj tapa ārā, un, kā tapu izraus, tā viss dzeramais skries tūliņ laukā, un kā tad tur studenti iebrauks mucā ar saviem komeršiem, paliks slapji kā linu vilcēji.»
«Lai gan Vaģis tik skaidri izstāstīja visu, bet jūs nevīžojat padomāt arī ne tā, kā gan visa tik lielā mucā nevar ielikt un kā gan tur nevajaga mūsu pasaules studentiem - un nevis dzeramā šķidruma vien, kas skrien pa tapu laukā. Un, ja ar dzeramais vien būtu tur mucā ieliets, vai jūs domājat, ka tas nonāktu pavisam līdz tapas caurumam, ja jau nebūtu pataisīts sauss. Un tādēļ tas viss iztaisa, ka tā muca stāv allaž sausa... pēc izkaltuša piedarba klona.»
«Tev atkal taisnība, Cīruļvējputeni!» Vaģis teica. «Tādā lielā pasaules studentu mucā kā visa tur nav, kā visa tur nevar ielikt, kā visa mūsu pasaules studentiem nevajaga. Viņiem vajaga visa tā paša, kas iztaisa visu to pašu, kas mums Malienā. Un, Cīruļvējputeni, kā gan mums nav te, Malienā? Tur mums Malienā ir aizvējas, tur pavējas, tur novējas, tur noras, tur piekalnes, tur uzkalņi, tur aizkalņi, tur nokalņi, tur uguņu pavardi, tur pudeļu grezeļi, tur dzeršanas kakli, tur vemšanas kakli, tur medīšanas suņi, tur jājamie zirgi, tur sivēnu migas, tur cūku viļākņi, tur zosu gādzieni, tur vēršu bļāvieni, tur kazu ganības, tur āžu lēcieni... Viss, viss, kas iztaisa vēl trīskārt visu to, kas mums te, Malienā.»
«Nu, vai nu dzirdējāt Vaģa gudro izstāstīšanu? Vai nu zināt, ko tas viss iztaisa? Vai nu zināt, kā visa tur nav un kā tur nevar ielikt? Vai nu neprasīsit vairs? Bet, kad jūs tādi esat un jaucaties man un Vaģim vidū arī tur, kur stāstām tā, ka visu var saprast, tad es jums nu par to pasaules studentu mucu stāstu tā, ka jūs to nesaprotat un nesapratīsit ar. Pirmīt es jums stāstīju, ka pasaules studentu Olimpa muca tik liela tā kā viss Niras purvs, bet nu es pasaku: tā studentu pasaules muca tik liela, ka tur paši studenti simtiem, kas maldās un apmaldās. Tur tai studentu pasaules mucā piekrauts tik daudz to dažādu krāmu, tik daudz to dažādu pasaules studentu olimpozu būšanu, ka tie studenti, kas iesāk maldīties tur pa mucu, ka tie maldās tad vēl gan citādi nekā jūs kaut kurais ap savu Melno dūksti, ap Karātavu gravu, ap Čūskasegļu purvu, ap...un kur vien ir tādas maldoņu vietas visā Izjurā... pat visā Malienā. Jūs, prastie malenieši, ja maldāties, tad maldāties, visulielais, līdz gaiļu laikam, līdz gaiļu pirmai dziesmai, un tad visi Dieva nenoliktā nāvē mirušie gari, visi modzekļi ar saviem maldoņiem nezin kādos ellesčūkšļos kurais nesaskrien, - bet, ja mūsu pasaules studenti iesāk maldīties pa savu lielo pasaules studentu mucu, tad viņi nemaldās tikai no viena komerša līdz otram komeršam vien, bet tad viņi tur maldās cits pat vai visu pusmūžu. Tad maldās tā, ka nezina vairs, kur rīts, kur vakars, nezina, kur mucai spunde, kur tapas caurums. Tur savā pasaules studentu mucā tad ir daudz studentu, kas iebrauc ar saviem komeršiem tādi jauni, braši, mundri zēni, kā izēvelēti, vaigi vai cauri spīd, ar labām pieres paurēm, - bet nu, maldīdamies tur maldījušies un, sakot, visu izmaldījuši, ko vien var izmaldīt, nu iznāk gan beidzot pie dienas gaismas un atrod gan reiz tapas caurumu, - bet ko nu vairs!... Žokļu gali iepelējuši, ekur, tā kā Kalāča tēvam; pieres vagu vagām kā kartupeļu lauks, un gandrīz jāskatās tikai, kur piemūriņš vai aizkrāsnīte, kā jūs, malenieši, to sakāt. Jūs, maleniešus, visur vēl maldina maldoņi, bet pasaules studenti maldās, kas maldās pa savu lielo pasaules studentu mucu, tie maldās paši no sevis, un neviens nedrīkst sacīt maldīdamam studentam, ka viņu kaut kāds cits, kaut kāds maldoņa maldina. Ja jums, maleniešam, prastam cilvēkam, kāds saka: klausies, tu briesmīgi maldies, tu maldīsies, tā iedams taisni tur Niras purvā, - tad par to prasts malenietis, cilvēciņš, pasacīs vēl paldies, bet lai Dievs sarg' pasaules studentam sacīt, ka viņš maldās. Jūs, malenieši, prastie cilvēciņi, ja jums rāda un pierāda, ka maldāties, jūs tūliņ nu nobijušies griežaties un, visumazais, gribat tūliņ atgriezties, bet pasaules studenti tad jo tīšām vēl maldīsies dziļāk un pasacīs tev acīs: kas tu man par sacītāju, kas par ceļa rādītāju? Es pats zinu visu, es pats zinu, ka es maldos, es pats zinu, ka es nemaldos. Jūs, prastie Malienas cilvēciņi, ja cita nekā nezināt kā maldoņu atraidīt, tad skaitāt savu tēvu reizi vai desmit reizes no viņas, bet vai pasaules students tev ies kaut ko tur lūgt vai skaitīt?... Es nemaldos tādēļ, ka maldīšanās būtu pasaulē, vai ar tādēļ, ka es cilvēks esmu, bet es maldos tādēļ, ka tā mūsu pasaules muca ir tik liela, ka tur var maldīties, un ka man valība, mana brīvība ir tik liela, ka es varu maldīties. To tikai pasaules students pasacīs. Un domājat nu, ko es tagad stāstu, kad pirmīt jaucāties pa vidu, lai gan es tik gudri un saprotami stāstīju.»
«Nav vis tā, Cīruļvējputeni,» Linums sacīja. «Mēs vis gluži tādi neesam, kā tu domā, ka mēs nevaram domāt ar ko. Tikai tā gan es nesapratu - ja tas tiesa, kā tu stāsti, ka tie tavi studenti esot tādi cilvēki, ja kāds uzejot, kur tie maldoties un tos gribot tad atgriezt, tiem sacīt, ka tie maldās un ka tur nav tas īstais ceļš, pa kuru viņi tagad staigā, - ka tad viņi negribot ir ne dzirdēt no tā visa, bet tad maldoties vēl jo tīšām un jo trakāk, - lūk, tā es nevaru ticēt ne mūžu mūžam, ka tāds tik neomīgs cilvēks var būt kādureiz, lai tu, Cīruļvējputeni, stāsti, ko vien gribi. Tādiem taviem pasaules studentiem tad vajaga būt gluži savādiem cilvēkiem, nekā mēs esam - tie zemnieku cilvēki.»
«Ak tad jūs domājat būt tādi paši cilvēki kā viņi, tie studenti? Vaģi, vai nav viņiem, tiem muļķa maleniešiem, jāsmejas?... Viņi nesaprotot, kādēļ pasaules studenti tā tīšām maldās un tad ļaunā ņemot, ja kāds tiem to sakot acīs. Nu tad redziet un zināt, es jau pirmīt sacīju, bet jūs vien to nesaprotat, un tad tas ir tā: jūs, tie muļķa Malienas zemnieki, esat nemācīti un nezināt nekā paši no sevis, - cits jūsus maldina, cits jūsus atgriež un met kā miltu maisiņus patmaļās uz to vai to pusi. Pasaules studenti - mācīti, smalki cilvēki un zina visu; viņi maldās paši no sevis; viņi neatgriežas no cita sacīšanas iz savas maldīšanās... viņi ir tik varen lieli, tik varen gudri, un tur nekā nevar padarīt neviens.»
«Es tā domāju, ka tā nav nekāda gudrība. Tu jau pats, Cīruļvējputeni, sacīji, ka viņi maldoties, tie pasaules studenti, vēl trakāk nekā mēs, tie muļķa malenietīši, un, ja kāds viņiem to rādot un sakot, - un par to tad skrienot vēl trakāk maldīšanās purvos iekšā. Es nesaprotu, kas tā tur var būt tāda tava gudrība, tāda mācīšanās, ko viņi tur mācās. Ja nu nemaz nemaldītos, tad nu tā varētu sacīt gan, bet ne šitā,» Linums runāja, taisni piegājis pie Cīruļvējputeņa.
«Ko, vēja vanagi,» Krūteža nāca atkal vidū, «par maldīšanos vien nostāstīs, tā ka dažam labam būs vēl bailes iet uz māju. Nezin gar kādām vietām nav jāiet kuram... Pie cepures dūrieniem ar tādu godu šovakar nemaz nepietiks. Mums jele jādzer miera kāzas vis!»
«Tūliņ, Krūtežas tēv, tūliņ stāstīšu un nu negriezīšos vairs nemaz nost... Tur nu viņi, tie pasaules studenti, sabrauc pa tapas caurumu mucā iekšā ar visiem saviem komeršiem, ar saviem pudeļu grezeļiem un apmetas pie saviem ugunskuriem katri. Ap pavardiem samien apkārt savus karogus un zobentiņus krustiski ar visiem baltiem bruņinieku cimdiem un kas viss iztaisa pēc Olimpo pasaules studentu dabas. Līdzko nu jāsāk dzert, tā ienes vēl vienu garu, garu komeršu šķēpu jeb pīķi, tādu, kas izskatās pēc pieguļnieku vārnēnu cepjamiem iesmiem, tikai ka tas komerša šķēps iztaisa daudz lielāku garumu. Nu nāk visi tie brīži, kas iztaisa pašu to dzeršanu; pašu to komeršu goda kroni... un tagad jau iesāk dzert... nu jau dzer... nu dzer, dzer, dzer un dzer joprojām. Tagad pienākusi tā lielākā komeršu zināšana, tā lielākā komeršu izšķiršana. Nu vajaga zināt, nu vajaga izdarīt visu to, kas iztaisa to zināšanu, lai var zināt, lai var smalki nosvērt, kurš var dzert visumazāk, un tad - kurš var dzert jau vairāk, kurš var dzert nu atkal vairāk, kurš atkal vairāk - kamēr nu galā vajag zināt, kurš var dzert visuvairāk.»
«Lai tad nu saka, ja kāds te ir tik gudrs, - kā nu var zināt, kurš iztaisa to lietu, kas visumazāk var dzert, un kurš iztaisa to lietu, kas visuvairāk var dzert?... Cik reizes esat visi tik gudri, ka nevar novaldīt ne zirgu grožos, - tad sakāt nu!... Nu ir tas pēdīgais gals klāt, nu būs tūliņ klāt tie stāsti, kas iztaisa visu to pasaules studentu cepurīšu saduršanu un kas izskatās jums pēc burlaku dūrieniem.»
«Man liekas, tas nemaz nav tik grūt' - dabūt zināt to, kurš varētu dzert visumazāk un kurš varējis dzert visuvairāk. Mēs, maleniešu zemnieku cilvēki, godos vai kur citur, kur mums būtu tāda dzeršana un vajadzētu zināt, tad mēs sacītu: tas visumazāk var dzert, kam nāk pirmam atpakaļ, kurš pirmais vemj, un visu vairāk būtu varējis dzert tas, kam pēdīgam nāk atpakaļ. Tur tad nu būtu visa lielā gudrība, visa lielā zināšana. Tur...»
«Jūs, tie malenieši, tie prastie linu mīstītāji, mēslu mēzēji, runāsit gan tik prasti par vemšanu, bet kurš smalks cilvēks, kurš pasaules students ņems pavisam mutē tik prastus vārdus,» Cīruļvējputenis norāva Linumam runu. «Viņi un mēs visi izsakām visas tādas rupjas, prastas lietas tik smalki, ka nekas tur nepaliek vairs nevienā matā tik rupjš, tik prasts, tā ka tā lieta iztaisa pati to rupjumu.»
«Nu kā tad viņi, tie studenti, vai ar jūs, tie smalkie, sacīsit tur, kad jums nāks kādam atpakaļ?» Linums atkal nojautāja savā cietā jautāšanā.
Cīruļvējputenis sastomījās un nevarēja itin neko krietni atbildēt, un Linums atkal gaidīja atbildes, taisni Cīruļvējputenī skatīdamies, acis izplētis.
Vaģis redzēja atkal laiku un izpalīdzēja. «Cīruļvējputenim ir atkal taisnība,» viņš teica. «Pasaules studenti un visi smalkie cilvēki tur izrunās gan gluži briesmīgi smalki. Viņi nesacīs vis: kas tā par vemšanu, kas te vemj, kam te nāk atpakaļ, tā kā mēs, tie prastie Malienas rijas kūlēji, - bet viņi, nemaz nepaskatīdamies nej uz to pusi, pasacīs smalki un glīti izglītoti: tur tam un tam vējš atgriezies otrās durvīs un dzen pelavas atpakaļ; tur tas un tas kopj zemi; krāsns grūž dūmus atpakaļ - un visā tādā smalkā valodā...»
«Vai tad mums, zemnieku cilvēkiem, nav tādas pašas smalkas izrunāšanās,» Linums teica. «Tad jau mums ar tādu apkārt iedamu valodu diezgan, ja gribam vien izrunāt. Mēs, izjurieši, ar, ja redzam - ekur nāk kādam atpakaļ, tad sakām: redz, kur viens teļus kauj; odanadzieši saka: tas āžus kauj - vai ar saka: tas pakšus vāra, - un tā nezin cik tādu runu un apkārt ejošu vārdu kuram nav. Bet mēs, zemnieki, malenieši, nesakām to tādu izrunu par itin nekādām smalkām izrunām, mēs tās runājam tikai tur, kur kāda lieta zobojama, saucam par zobodamu valodu un nekad citādi... smalkumi, kas tur tie tādi par smalkumiem? Tad vemt vai citādi ko prasti var gan darīt kāds, bet izrunāt atkal nē! Nudien, viņi visi tādi smalkie, vai tie pasaules studenti vai kas nebūtu bijuši, daudzreiz kājas griež gaisā un tad saka, ka tas esot smalki un ka mēs atkal darot prasti, kā Cīruļvējputenis ar nupat saka un stāsta.»
«Stilolencio!» Cīruļvējputenis atkal kliedza. «Tur nav par to vairs nekāda runa, cik smalki pasaules studenti un mēs, tie smalkie cilvēki, izrunājam tādas rupjas lietas un cik rupji jūs, prastie malenieši, izrunājat. Tad neviens nezina, kā tur komeršos dabū zināt, kurš varējis dzert vismazāk un kurš varējis dzert visvairāk?»
Te pats Cīruļvējputenis iesāka atkal stomīties, un Vaģis, to nomanījis, sacīja: «Viņi nezina, viņi neviens nezina, ka tiem pasaules studentiem tur savā lielā mucā ir īpaši savi dzeršanas stipruma mēri: kurš pasaules students tur savos komeršos nevar vairs dzert, tam pieliek vien dzeršanas stipruma mēru pie deniņiem un redz tūliņ, ka nevar vairs dzert...»
«Tas labi, Vaģi! Man tā prastā maleniešu valoda nav lāgā vairs izrunājama. Vai nu dzirdējāt, kā var dabūt zināt? Kuram nu tur tas komeršu dzeršanas stipruma mērs deniņos rāda simts divdesmit septiņas stipruma grādas tas vairs nevar dzert...»
«Pagāniem, cik stipras galvas!» Uzkreklis norūca. «Tas vēl daudz stiprāks dzeršanas mērs nekā pat mūsu Izjuras brangūža brandvīna mērs. Es tos mērus tur brangūzī labi zinu.»
Bet Cīruļvējputenis tur neko neatbildēja un runāja vien tāļāk: «To pasaules studentu, kas nu nevar vairs dzert, to ar visām simts astoņdesmits divām stipruma grādām aiznes uz Bakhos miega midzeni un tur noliek, lai dus Bakhos dieva miegu... dziedādami.
Nu noņem turpat migā tam, kas pirmais nevarēja dzert ar visām simts septiņdesmit deviņām grādām stipruma, šito studenta deķelīti (viņš izcēla sadurstīto cepurīti augšā, tā runādams) un to deķelīti tad aiznes uz to garo komerša šķēpu un tur uzver. Un tas nu iztaisa, ka tas, kas nav varējis vairs pirmais dzert, ka tā cepurīte pirmā uzvērta, uz tā komeršu šķēpa. Tā nu saver deķelīti pēc deķelīša tur uz šķēpa pat pa rindai, kā kurš varējis izturēt līdz savām simts deviņdesmit četrām stipruma grādām. Un, kurš nu visuilgāk komerša dzeršanas simts septiņdesmit sešas stipruma grādas varējis visuilgāk deniņos izturēt, tas varējis dzert visuvairāk un tas nu paliek beidzamais, tas paliek tas, kas varējis dzert visuvairāk.
Kad nu visi tie deķelīši tur savērti uz komerša šķēpa virknītē kā raibās mušmiriņas un paši pasaules studenti nolikti tur Bakhos migā arī tāpat cits pēc cita, kā tur deķelīši savērti uz komerša šķēpa, tad tas beidzamais, kas varējis visuilgāk dzert - un kur nav vairs neviena, kas tam uzvērtu viņa deķelīti uz komeršu šķēpa, - tad tas noliekas tāpat ar visu deķelīti arī turpat Bakhos migā, un tā nu visi izkrāc tur to brīnumu pilno Bakhos miegu. Vai samanāt ar kāds, kas tas gan ir par miegu?»
«Nu, tādu paku miegu, kā tu, Cīruļvējputeni, to nosauc, un vēl ar tik daudz dzēruma stipruma grādām, to var gan noģist, kāds velns vis tur tad nejādās pa pauri kuram,» Uzkreklis gudroja.
«Ak nu gan jūs tad zināt, ko tas viss iztaisa un kas tiem pasaules studentiem nav jāiztur, un tad vēl brīnāties par to, ka mūsu pasaules studenti maldītos dažu labu reiz pa savu Olimpos mucu?» Cīruļvējputenis lepojās.
«Tās lielās vātis mēs ar gan pazīstam gandrīz visi gluži labi,» Uzkreklis lielījās, joprojām pār plecu runādams ar Cīruļvējputeni. «Cik reizes godos pat tiek nu tāpat iemētāts, sak, kad godā neiemetīsi, kur tad nu vēl labāk un kā tad esi gājis tur... nu, tad dažu labu reiz, kad apgulsties ar pietaisītu paunu, tad domā, ka vai visa pasaule sagriezīsies virsū. Es nezinu, kā kuram, bet man tad tā ir, kā viss līgotos, viss šķobītos, viss gāzītos, ka gultai nudien, apakšā pakurta vai pati elles zemes trīcēšana. Vecene man gan jau zina to visu un tad pamet guļu kaut kur zemē un nelaiž nemaz gultā... tur es tad trakojot kā nepilnīgs un krītot pavisam no gultas ārā. Viendien pat mūsu šoļaužu Džindžiņa kāzās - tad tur ar tika dzerts vai visas savas nedienas; nudien, dažs labs tur par visām kāzām patiesi saules neredzēja. Es pats nu, kā tas vecākais izdarītājs, vedēju vecākais, baznīcas līdziniekos priekšgājējs, abi ar savu veceni, nu, zināms, tā nevarēja, sak, darītājam vajaga būt skaidram, vai lai tur kāds gals. Sak, ja tu, priekšgājējs, iesāksi jau acis līpināt, ko tad nedarīs gan tie citi? Padari visus darbus, sak, dzer tad, lai vai acis baltas paliek. Sak, vajaga jau nu cilvēkam visās vietās zināt, kas tu esi. Nu tad, kad bij nauda samesta, panāksnieki izvadīti un viss izdarīts labi un godīgi, tad es uz pašiem jaunajiem saku, pašai dodams samestās naudas aizsainīti, sak, tad nu gan esmu strādājis! Sak, vai neesmu visu izdarījis, kā vajaga, un vai ir kur izgājis par kaunu? Darīju, sak, nudien, cik vien varēju, un, kā nu ir gājis, tā gājis. Tā paši jaunajie nezin ko būtu darījušies, kā nopriecājušies, ka esot viss izgājis tik labi un godīgi... nebūtu gan neviens gudrāk izdarījis, nekā Uzkrekļa tēvs esot to visu izvadījis. Esot jau metamās naudas ar labi vien ienācis, sak, nu tad tur ar netika vis gan uguns rādīta. Kad tur aizgaldē, goda vietā, esi iesēdies par darītāju, tad ar dari, - sak, nu, kad viss padarīts, nu varam dzert... nu nav vairs nekāda bēda! Tā pats Džindžiņš, pati jaunā vis, nudien, Uzkrekļa tēv, lai nu viņu kāzās ņemot šovakar un krietni iesildot galvu; pats tik daudz darījis esot... Jau nu tas alus bij diezgan stiprs - es pats kā biju pie darīšanas, sak, spersim raudziņā kādām pāra mucām pa pusstopam spirta klāt, sak, redzēs, kā panāksnieki līpinās tūliņ acis kā gailēni, mušmirās sprādzēto mušu pārēdušies. Un tad sametāmies vēl klāt tā paša sīrupotā metamā brandvīna palieku... un tad, kā biju licies, tā otrā dienā pamodos tikai pavakarā. Nudien, tad galva ar bij gan smagāka nekā trīs podi sāls...»
«Man tā nav nekad,» Apzarnis teica. «Es varu vakarā pieliet, ja grib, lai ar pirkstu ar aizsniegt, bet man ritu tomēr nekas... patīk tikai gulēt. Rītā izdzert nu - lielais - trīs četras kannas skāba dzēriena vai ar, eče, tā kā ziemu, kad ir skābo kāpostu sula, sper to iekšā, un esi atkal kā burkāns dobē!»
«Man tā nav!» Uzkreklis vēl pielika. «Laikam esmu izgudrojis galvu, staigādams tik daudz ap tām pašām tiesām... Dažreiz nostaipies tā kā ar liesu, sak, ka tev vilks ar ārā! Nē, nudien! Nei tur ko liegt, nei tur ko būt. Ja Dievs tagad radītu pasauli, tad gan es, lai ko lūgtu citādi radīt, tad paģiru gan es lūgtu neradīt... Trejukungudienas tēvs, kurā dienā gan Dievs radījis paģiras?»
«Es gan tā domāju, ka paģiras laikam tad pat radītas - vienā reizē ar meitiešiem,» Apzarnis teica.
«Nē, ar vecām sievām reizē,» Cīruļvējputenis iemeta.
Apzarnis paskatījās tikai ar savādām baltām acīm Cīruļvējputenī.
«Nav vis reizē radītas paģiras ar meitiešiem. Priekš ūdens grēku plūdiem paģiru vēl nemaz nebij...»
«Vot tad bij dzeršana!» Uzkreklis iekrita.
«Paģiras ieveda pasaulē tikai pēc ūdens plūdiem,» Trejukungudiena turpināja joprojām ar savu lielo Bībeles zināšanu.
«Un tad Dievs vis nav vainīgs?» Uzkreklis iekrita. «Jau es domāju!... Gatavie lopi tie tādi, kas ieveduši paģiras.»
«Tad, kad Noass iesāka...»
«Jau es domāju, ka tas diedelnieks būs vainīgs,» Uzkreklis čukstēja.
«...vīna dārzus dēstīt un kopt...»
«Tādus ar paģirām? Cik dums, pagāns, gan!»
«...un vīnu spaidīt un laist un, nezinādams, kas vīns īsti ir, iesācis tūliņ stipri vilkt tikai iekšā, pamanīdams to gardu... kamēr apreibis un nokritis bez atmaņas savas telts vidū un tā ievedis paģiras ar to pašu.»
«Ko tad šis ar, nezinādams vēl, kas tas vīns pavisam ir par dzērienu, un rij jau tik daudz,» Uzkreklis sirdījās joprojām. «Dzēris būtu, ka lai vilks rauj, nebūtu vien tikai piedzēries un neievedis paģiru pasaulē, kas nu mums visiem jācieš viena paša Noasa dēļ. Pagāns gatavs!»
«Nu, Cīruļvējputeni, tad nu būs tavi stāsti ar laikam reiz galā?» Krūteža īgni jautāja. «Būs jādzer pašiem tiesas tēviem laikam gan no sava, kad tā iet kā tas šovakar.»
«Nē, nē, Krūtežas tēv! Tā nē, tā nē!» Cīruļvējputenis, rociņas ņirbinādams, atgainīja to. «Uzkreklis vien te vainīgs ar saviem Džindžiņa kāzu stāstiem.»
«Nu par ko tad tu stāvi tik ilgi nestāstījis pie stoikas? Es jau ar tad nekā nesacītu.»
«Smalki cilvēki vis nejaucas tā vidū citam, kad viņš ko stāsta, un ja grib, lai tur nebūtu bijis ir nekā, ko klausīties. Tikai tad, kad tu esi apstājies, tikai tad es iesāku un...»
«Jā, mēs palikām pie Bakhos miega.»
«Līdzko nu Bakhos miegs izgulēts, tad visus pasaules komeršu studentus tur viņu lielā Olimpa mucā modina viņu saules dievene, kā paši studenti tad saka, viņu Aurora no Bakhos miega.
Bet te nedrīkst neviens pats itin neko sacīt vai redzēt, kāds kurais izskatās pēc sava Bakhos miega. Pasaules studentiem, es jau sacīju, ir tā lielākā pasaules brīvība. Arī izžāvāties var, cik kurš vien grib, sēdēdami turpat savā Bakhos migā. Tikai tad, kad visi izžāvājušies, iztrinuši acis no savas Bakhos dusas, - tikai tad nu iesāk apskatīties, kuram no visiem palicis deķelītis galvā. Nu ņem; sakrauj sārtu - lielu, lielu uguni no izdzertiem pudeļu grezeļiem; tad uztaisa no izdzertām pudelēm tādu savādu pudeļu gubu, kas izskatās pēc dzeršanas ķēniņa goda troņa, un uz tā uzceļ to studentu virsū, kam deķelītis atlicies galvā, un izsauc, visiem studentiem dzirdot, trīs reizes - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - un tas uzsēdītais students tad nu top iecelts par visa tā komerša studentu ķēniņu visā gadā, tādēļ ka tas varējis dzert visvairāk.
Nu ņem un pienes to komerša šķēpu ar visiem deķeļiem, un šis, tas studentu dzeršanas ķēniņš, turpat sēdēdams uz izdzerto pudeļu troņa, tad velk deķelīšus nost pa vienam un liek citiem visiem studentiem atkal savu kuram galvā tāpat pa rindai un pēdīgo visu pēdīgam. Pēdīgais nu paliek tad visu gadu tas pēdīgais - visu citu studentu kalps, tādēļ ka varējis vismazāk dzert; un ķēniņš paliek visu studentu ķēniņš tādēļ, ka varējis visuvairāk dzert.
Tas ir tas! Un cik komeršos viens pasaules students savā lielā pasaules Olimpos mucā bijis, tik reizes ar viņa deķelis ir sadurts un uzvērts uz lielā komeršu šķēpa un tik daudz sadurtu caurumu nu tad arī viņam ir savā deķelītī. Nu skatāties: šitai deķelītī ir viens, divi, trīs, četri, pieci, seši caurumi - un tad šitais students bijis sešos komeršos. Šitas deķelītis tad ir maukts uz komeršu šķēpa sešas reizes. Šitas pasaules students tad bijis sešos komeršos.
Tad uzdarāt nu savas acis un ausis un zināt, un sajēdziet, un redziet, un saprotiet vienreiz, kas tie tādi par dūrieniem te šai deķelītī. Zināt nu, ka tie ir visi pašu pasaules studentu komeršu dūrieni un nekad burlaku dūrieni, tā kā jūs to domājāt savos maleniešu muļķa prātos, ka tie esot burlaku dūrieni. Un tu, Uzkrekli, pastalu pāris, muldi par visiem trakāk. Pēc kā tu nu izskaties un ko iztaisa tas viss, ka tevī nevar uzskaitīt neviena adatas dūriena smalka cilvēka prāta.»
«Vai tad es, vai tad es pirmais runāju tā par tiem burlaku dūrieniem?» Uzkreklis sāka nu taisnoties. «Citi bij jau sen runājuši tā. Es tikai to vien sacīju, ka tie ir burlaku dūrieni, un vairāk itin nekā.»
Bet, lai nu būtot bijis, vai kā bijis, tā nu noteica un nogudroja cits par citu viss Dundurs, tikai tas esot nesaprotams viņiem, kādēļ tad vajagot tā izmēģināt visas tās dzeršanas, kurš dzerot visu vairāk un kurš dzerot visu mazāk. Un tad gluži veselas cepures tādēļ durstīt tā tīšām, vai tas viss esot tā zemē paņemams? Tādēļ viņiem tā neesot ar diezin kāda gudrība. Viņus nu, tos maleniešu zemniekus, saucot gan visi par nezin cik dumjiem, bet galā viņi neesot nekad vēl bijuši tik dumji, ka darīšot tādas tīšas neprātības vai ar diezin kā ķēmošoties, kā Cīruļvējputenis ar visiem saviem pasaules studentiem.
«Kas tās par dumībām?» Cīruļvējpūtenis sita atkal ar dūri par stoikas galdu. «Tas neiztaisa nekādas dumības!»
«Tas ož pēc neprātības,» Vaģis iemeta.
«Vaģim taisnība. Tas ož pēc neprātības un vairāk nekā. Kā drīkstat jūs pasaules studentu lietās minēt ko no dumībām? Mūsu Malienas studenti ar uzskaitāmi tajos pašos pasaules studentos, un tas aizskar viņu Malienas studentu godu, un es, smalks cilvēks, neļauju tā. Ak tad jūs domājat, ka studenti ko iztaisa, vai tā viņa jaunā vai vecā cepure, kā jūs to saucat. Desmit divdesmit cepurīšu viņiem nav ne tik vērtes kā tev, tam zemnieka ubagam, tabakas pīpe. Ak tad jūs domājat, ka studenti naudas dēļ ko iztaisa? Visa nauda un manta neizskatās studentu augstās un smalkās acīs pēc nekā, skaidas un gruži tie visi pasaules studentu priekšā. Visu pasaules studentu lielā brīvība un nenoteiktā vaļība iztaisa to, ka viņiem ar visu vajaga dzīvot bez kādas sētas, bez kāda gala vai malas. Es saku, ja grib, tepat Dundurā ienāks students, dziedās ko dziedās savā lielā studentu vaļībā, dzers ko dzers savā lielā studentu vaļībā un tad pēdīgi ņems savā visu lielā studentu vaļībā un brīvībā - ņems un sasitīs, ja grib, visas ostiņas, visas kannas, izlaidīs visas pudeles pa logiem skrambu skrambām - un tad paprasīs tikai savā lielā studentu vaļībā... ko iztaisa vis tas rēķins?... Tad ņems izvilks naudu kā skaidas un uzsviedīs te uz stoikas tai visu lielā necienībā un nicināšanā - lai ņem, cik vajaga. Un, ja ar nebūs naudas ko aizmaksāt, tad paliks parādā visā savā lielā studentu vaļībā. Īsā vārdā tad: visi smalkie un lielie pasaules gari studentiem atvēlēs to lielāko vaļību, tos studentus pašus salīdzinādami ar pašlaik rūgstošo alu. Jūs lielāties ar savu alus darīšanu, tad zināt nu, ko nedrīkst darīt ar rūgstošo alu. Nedrīkst tur nekā, itin nekā nospundēt - to jums vajaga zināt. Tur vajaga būt visām spundu spundēm, visām tapu tapām vaļā - lai rūgst alutiņš, lai puto alutiņš, lai plūst alutiņš neaprobežots visu lielākā vaļībā -, citādi visas mucu mucas saskries lampu lampām, un kas tad būs? - ne alus, ne mucu. Vai nu saprotat, vai zināt, kas iztaisa pasaules studentus, kas viss tur jāuzskaita pasaules studentu dzīvē? Tādēļ tad ar augstas slavas un goda pilns Cīruļvējputeņa gods visai tādai pasaules studentu bezgalīgai vaļībai, tādai putodamai, tādai rūgstošai pa visām spundu spundēm un tapu tapām plūstošai dzīvei! Bet šādu slavas un goda uzsaukumu jūsu prastās ausis drīkst tikai dzirdēt, bet nedrīkst nekad uzsaukt. To drīkst tikai smalki cilvēki tā izsaukt - tāds Cīruļvējputenis kā es.»
«Lai nu stāsta Cīruļvējputenis šo vai to par visu savu pasaules studentu būšanām, lai ceļ visas viņu lielās vaļības vai līdz pašām debesīm, bet galā tad tāpat vien ir, kā rūgstošam alum visas spundu spundes attaisa, visas tapu tapas izrauj, tad no visa putošā un rūgstošā alus galā tikai dubļi vien iznāks un vairāk nekā cita ar visu tādu lielo vaļību,» Linums noprātoja.
«Bet es atkal saku, ka visi šādi vai tādi pasaules studenti, kā Cīruļvējputenis tos nosauc, - ka tie paši itin nekā nav pelnījuši, nedz strādājuši un tādēļ ar nezina neviens, cik vērtes viens pats grasītis,» - tā kāda dobja balss izsaucās iz pulka. «Vai tie tādi iearuši vienu pašu graudiņu zemē, vai slaucījuši sviedru pilieniņu pļavā, druvā, vai redzējuši kādu čulgu rokā no mīstikļu kloķa, no cirvja kāta, vai cēluši mēslu sekumus, vai stiepuši siena dakšas - un tad var gan tā šķiesties pa visām diezin kādām olu limpu mucām; tad var durstīt veselas cepures, tad var dauzīt kannas, logus pa krogiem, diezin kādā nedzirdētā vaļībā plītēdami un nezin kā neķēmodamies, kā Cīruļvējputenis to visu šovakar stāsta noņēmies un lielās vēl līdz ar tiem visiem. Tas ir tā, kad citi priekš tiem svīst un strādā vai caurām naktīm... Kas, zvērs, bij to visu dzirdējis tā kā šovakar. Bij dzirdēts par studentiem, ka no tiem iznākot mūsu pašu mācītāji vis, bet kas bij dzirdējis ko par viņu tādu dzīvi un ka viņi tādi ir. Jā, kad noklausies, tad vien zini un saproti un galā tad vari pasacīt to pašu vien: redz, kā neiet tai grēku pasaulē!»
«Lai viņi skrien visi vai kazas ragā!» Krūteža savāda īgnuma pilns izsaucās. «Lai viņi kurais maldās pa visām savām mucām, kamēr vai kājas nodilst līdz ceļagaliem. Rauj viņus devītais! Tikai nopļāpā visu vakaru par tādiem niekiem; nei viņi mums ko iedevuši, nei ko iedos, ja ne vēl ko paņems gan... Trejukungudienas tēv, Jukuma tēv! Nāciet visi, tiesas tēvi, dzersim paši no sevis! Ko te piegaidīsim kā vārnas uz vāja sivēna? Šodien lūpas nav vis krietni apslapinātas. Krodziniek, nāc šurp un lej... kad neprotas - neprotas šodien neviens.»
Bet tagad sagulās daudz roku ar reiz pār stoiku aizliegt krodziniekam, lai nelejot vis tiesas tēviem par viņu pašu naudu, kur tad būtot vairs lielāka kauna vajadzējis: pilns Dundurs tiesas ļaužu, un tad nu paši tiesas tēvi pirkšoties sev par savu naudu! Cīruļvējputenis ar Apzarni vien jau esot gandrīz tie vainīgie ar visām savām miera kāzām un studentu stāstiem... Tiem pirmiem bijis jāiesāk, kā jau palaikam, tādēļ viņi visi godējušies šiem priekšā neskriet.
«Nu ko tad jūs ar te mānāties,» Krūteža, allaž vēl kā atgainīdamies, runāja, jebšu redzams bij skaidri, ka pirkt vis gan pats negrib.
Tūliņ ar Cīruļvējputenis pavilka Apzarnim aiz svārkiem un tam sevišķi čukstēja, lai viņš ejot pie stoikas un izprasot pirmais savu stopu. «Tas tev,» viņš runāja tāļāk, «tā pieklājas kā vecākam cilvēkam papriekšu. Tas jau būtu visā Dundurā par kaunu, ja es, jaunāks būdams, bāztos priekšā un pirktu pirmais. Mēs, smalki cilvēki, nekad tā nedarām. Un, ja ar gribi, izprasi abus stopus reizē, tikai uzlieci savu stopu papriekšu un no tā pirmā iesāc liet un pasaki, ka tas tavs stops un otrs Cīruļvējputeņa stops.»
Apzarnis ar tūdaļ tam visam gan piekrita, bet tik sacīja, ka viņš izprasīšot tikai savu paša stopu vien un tā būšot tas labāk.
Apzarnis ar tūliņ izprasīja savu stopu, un krodzinieks ielējis to uzlika uz stoikas.
«Šitais ir tiesas tēvu vecu vecais mērs,» Apzarnis runāja un uzlika lepni sev priekšā vienu no sarūsējušām ostiņām. «Krūtežas tēv, tev jādzer pašam pirmam: tas tavs šās dienas nopelns.» Apzarnis, tā runādams, iesāka liet un pats jau aplaizījās papriekšu.
«Kas tas nu par nopelnu,» Krūteža sacīja, sniegdamies ņemt pielieto ostiņu. «Tas man tīri nieks. Es nezinu gan, kad bijām iztikuši tik ilgi bez dzeršanas nekā šodien. Lai tad nu!...» Viņš vārda pilnīgi nenobeidza, kur jau ostiņa bij piecēlusies pie lūpām un, ļoti labpatīkami. klugatājot, brandvīns satecēja.
Apzarnis atkal aplaizījās un lēja otro mēru, saukdams Jukuma tēvu nu klāt.
Arī Jukuma tēvam satecēja tāpat jo gludi, un tas, ostiņu nolikdams, novēlēja ar tāpat kaut ko zināmā ieraduma dēļ.
Nu nāca Trejukungudienas tēva rinda, un šis sacīja, ostiņu paceldams: «Lai tad ar nu tas visu devēju devējs dod mūsu devējiem nopelnīt un otrreiz atkal tāpat...»
«... labi dūšīgi saplēsties,» Vaģis iekrita vidū.
«Tu, Vaģi, ar nekad nemitējies ar savu aso mēli...» Apzarnis, liedams ostiņā, runāja. «Bet nudien slikts vis gan tādēļ tu neesi.»
Tā nu dzeršana gāja ostiņu pēc ostiņas, un Linums izsacīja, dzerdams savu ostiņu, ka viņš izsakot tikai to, lai otrreiz vis gan nestrādājot tik droši tā ar dzelzoņu ap otra gurnu.
Uzkreklis stāvēja tagad vistuvāk Apzarnim, tāpat līdznoskatīdamies ar to spīdīgāko noskatīšanos, cik labi ostiņas tecēja vienā kaklā pēc otra kakla un kā viņiem, pašiem nemanot, arī ik reizes galvas gāzās atpakaļ tādā pašā atgāzē kā visiem, kas ostiņu dzēra. Pudelei nokrītoties, Apzarnis arvienu to pacēla pret lampiņas gaismiņu, skatīdamies, cik vēl ir. Uzkreklis viņam piegrūda jau kādas divas reizes, lai nu labāk vairs citiem nelejot... nudien, tikko pašiem vien vairs tur esot.
Bet tai pašā acumirklī Cīruļvējputenis kā atmodies iesaucās: «Vaģi! Kur tad Vaģis!... Vēl nemaz nav dabūjis! Ēj, druks, nāc šurp!» - tā runādams, viņš aizspiedās Uzkreklim priekšā pie stoikas, gaidīdams Vaģa. «Apzarni, lej Vaģim! Bet labi pilnu, viņš man labākais ciruks Izjurā.»
«Jā, Vaģim gan jālej,» Apzarnis sacīja, pudeli atkal pacēlis pret gaismu un tanī skatīdamies. «Un, ja grib, lai tad vai pašiem ar gluži netiktu.»
Bet, līdzko bij ostiņa pielieta Vaģim, tā Cīruļvējputenis to paķēra.
«Cīruļvējputeni, ko tu te kārsties tā aplam,» Apzarnis sacīja un gribēja ostiņu tam atņemt. «Es to tak lēju Vaģim! Vai tev nemaz nav kauna!»
«Paga! Tu jau nekā nezini,» Cīruļvējputenis teica un nedeva ostiņas. «Vai tu domā, ka es dzeršu vai rīšu tā laukā kā jūs, tie prastie malenieši? Man nav vis nekāda note dzert, es tikais jums te Dundurā gribu mācīt, kā jādzer, kā mēs dzeram - tie smalkie cilvēki, kā dzeram tie studenti un ģimnāzisti vis. Bet ko tad jūs, tie izjurieši, te dzerat, tecinādami kaklā tā kā pa diegu un rīdami tādām lēnām, garām govs klugatām. Nudien, tikai es un Vaģis te Izjurā mākam dzert, kā smalkiem cilvēkiem jādzer... Paskaties!» viņš sacīja un ostiņu sameta mutē ar reiz, galvu spēji atsizdams, kā arī vienā pašā klugatā to norīdams un kas tad nogāja pa kaklu lejā kā laba kulaka.
«Kas tur par labu tā izdzert,» Apzarnis teica un nemaz neapģizdams, kas viss caur to bij izdarīts no Cīruļvējputeņa, un nedabūja nekatrs ar Uzkrekli ir ne aplaizīties. «Tu ar visiem saviem smalkiem studentu ģimnāziniekiem vari gan tā dzert, bet mēs vis neesam tik dumi, ka mēs dzersim tā. Mēs nezin kad vienreiz, kad otrreiz, dažu nedēļu nemaz neredzi, un, kad tad reiz ostiņa tikusi pirkstos, tad ar zini, ko viņa vērtes. Tad dzer tā, ka ar viss ko samana un nevis vēders vien dabū to.»
«Es ar nekad nedzeru citādi nekā ar tik smalkām klugatiņām, cik vien tikais var smalkāk,» Uzkreklis sacīja. «Dažu labu reiz, kad neesi tā ilgi dabūjis un kad tad labi prātīgi iedzer, - tas noiet tad, plēsdams kā kaķis pa kaklu līdz pašai nabai. Bet kas tur tā tiek, kā Cīruļvējputenis to dzer? Cits vēl tā ar dara, ka, līdzko iemet, tā kož putna kumosu tūliņ virsū. Es tā nekad! Visa brandvīna garša ar reiz vējā, - cik ērmoti mums vēl viendien izdevās pēc sivēna nokaušanas... tad es labi zinu.
Tā kā vakar nokaujam sivēnu, vēlējo sērsnu sivēns vien nu gan bij, bet, pagāns, bij apvēlies par brīnumu mīksts, tā kā sīpolēns. Es jau saku, manai vecenei tā daba, ka viņa sabaros sivēnu nudien no tīriem niekiem. Tur viņa rīts, tur vakars čubinās un baros pārpārim, sacīt, tā kā bērnu. Es jau smejos, sak, pazīst ir sivēns labu un ne vēl tu, Dieva radīts, nepazīsi laba, un tad jau es ar nekā nesaku, lai ar nu tur čubina šo, sak, no tā paša vien jau ar visu gadu būs pašiem jāpaņemas, vai tauciņu naža gals putrai, vai gaļas šķēlīte kam ne būdamam. Tā nu sivēnu nokaujam - tā kā vakar - un vairāk nekā cita un tūliņ tā kā šorīt paēdam brokastis, tā es saku vecenei, sak, Jūl, es nu iziešu uz mežu un pameklēšu kādas stīpas, vai, sak, vēl viegla pastaigāšanās pa mežu; kad pienāks sniegs, kur tad rausi... aptrūkst ķipītis vai spainītis. Tā šī vēl iesakās - kā jau tai meitiešu dabiņā, tu ne reizes gan neiziesi, ja jau tevis tur nenozeibīs, - lai nu nenomuldoties vien atkal visu dienu. Tā. es atkal pretī, ka tevi kara māte ar visu tavu zeibīšanu! Sak, vai tad šodien kāda tiesas diena vai kāda cita diena, tad nu, sak, paliek kādu brītiņu tepat Dundurā, vai, un maltītei būs jauna zupa vis mājā, tā nu es būšu laikam tik neomīgs un nenākšu mājā. Sak, vāri vien labāk sivēna spēķes drīz gatavas un nogriez šur vai tur kādas skrambiņas vēl klāt, lai tad par to visa gada skraidījumu kas pilnīgi tiek. Tā atnāku no meža un ieeju kambarītī - redzu, vecene pielējusi mazo māla podiņu limenu, karstu sivēna tauku un uzgāzusi sietiņu virsū... tas laistās vien kā pitreļļa. Mēs tā darām ik gadus, vai nu pussivēna taukus, vai, pavāram, ka var ēst tūliņ tādus pašus. Un tad labākās gadskārtas dienās, pirmos Ziemas svētkos, pirmās Lieldienās un kad atnāc vakariņu svētdienā no baznīcas... tad vecene uzliek vien uz galda ar visu māla podiņu, un tad tādus pašus sasalušus ar plāceni, uzsmērēdams kā sviestu, ja grib, ēd, kamēr snaudiens iesāk nākt. Tā uz reizes, siltos, limenos taukus kambarītī redzot, iesitas prātā, sak - paga, paga! -paņemšu ņuci maizes un tad tāpat no podiņa, un vecene ar tur nemanīs ne vilka. Ņemu, nogriežos ar ņuku maizes un mērcēju, mērcēju un ēdu, sak, tādi silti, mīksti izvārīti sivēna tauki kā vīna kalna eļļa - sak, maktīga ēšana. Ēdu, ēdu, tā domāju... sak - ē, tur nieku! -paņemu mazo māla podiņu, pielieku pie mutes un tad pāra labu vilcienu, sak, kad reiz viduci laba pielicis, tad ar to pašu sparu - lencē putru, ja grib, nedēļas trīs vai bez tauku gala. Tā nolieku podiņu, uzgāžu sietiņu, notaisu visu, kā bijis, noslauku muti svārku stūrī un nekā cita vairāk, nāku no kambarīša nu laukā. Tā pašās durvīs saduros ar Nornieku Piksīti... šis linodams - un velk tikais tūliņ pudeli linojamā brandvīna laukā un lej, lai dzeru. Sak, ko, tad nu citu, no linotāja brandvīna jau nedrīkst liegties dzert... tikpat jau nu būs kas jāiemet, lai nu gan pats ar diezin kāds neesi. Tā izdzeru un vairāk nekā, sak, kas izdzerts - izdzerts, un šis pats Piksītis dzer otru: vai nu ciemiņam vienam vien likšot dzert, - bet nu uz reizes, līdzko bij ievilcis, tā atgāž galviņu un gādzin vien sāk. Es domāju, spēji rīdams, sak, ierāvis laikam šķērsrīklē un aizrijies... Es atkal uz reizes pārbīstos un sāku dot ar kulaku pa kudzulmu, sak, pagān, grūd nu atpakaļ, bet šis vēl labu brīdi tikais mutīti vien plāta kā līdacēns linu mārkā. Tā tikais par brītiņu šis, acis slaucīdams, saka - vai es neesot nekā manījis dzerdams? Sak, es nemanīju nekā. Šis esot bijis pudeles pārmijis. Tas esot bijis spirts kā uguns. Tā tikais iedomājos: vai tev kraukļi, kovārnas! Iedzertie sivēna tauki piesaluši mutē un kaklā kā odere, un pār tiem nogājis spirts kā ragaviņas pa ledu, un nebiju manījis ne velna. Nospļāvos, sak, ka tev purvs, vai tad nelaime man iegrūda tos taukus rīklē... viss nogājis vēderā tikpat kā par velti.»
«Kas, velns, jums par kakliem, kas par rīklēm,» Cīruļvējputenis iesaucās. «Mums, smalkiem cilv...»
«Jums, smalkiem!» Apzarnis norāva Cīruļvējputenim vārdu, skatīdamies pudelē un atģizdamies, ka Cīruļvējputenis ar visu savu smalko cilvēku dzeršanu bija norāvis vienu ostiņu un, cik vien vairs tur pudelē bija, tad nevarēja nemaz vairs domāties, ka viņam pašam galā vairs ostiņa tiks. «Kad tu vilku ragā ar visu savu smalkā cilvēka dzeršanu!» Apzarnis nu dusmojās joprojām. «Iekrita un izrāva ostiņu, un mums pašiem ar Uzkrekli vairs netiks. Vēl Vaģim jālej vis. Kas šis tāds nav! Pagasta cūkas gaļas vēders... rādīt te mums, kā dzerot smalki cilvēki!»
«Nav vairs tāļu, un būs atkal tāpat kā pirmīt,» kāds teica. «Tā kā netiek kāzas no kāzām atkal.»
Krūteža tūliņ iestājās vidū un pavēlēja mest mieru no tādiem niekiem. Labāk lai lejot Vaģim ostiņu un beidzot to stopu.
Vaģis, paņēmis ostiņu, kamēr Apzarnis skatījās atkal pudelē, to gāzīdams pret lampiņu un mērodams acīm, vai būs vairāk vairs kas par vienu ostiņu vai ne, - un Vaģis runāja: «Lai tad nu ar iet mums, tiem smalkiem cilvēkiem, viss tāpat smalki ar uz priekšu. Daži vēl runā šā un tā, nezin kas mums nu dotu tādas ostiņas, ja nebūtu tādu Apzarņu un Cīruļvējputeņu te Dundurā.»
«Es ar to pašu, Vaģi, saku,» Krūteža atteica līdz.
«Tas bij kā uz pirts akmeņiem; tikai paskatījiēs, kā nočūkstēja vien,» Apzarnis teica, noskatīdamies ļoti pa. tīkami pēdējās pilītēs, kas sapilēja ostiņā, jo viņš pēdīgo pilieniņu lūkoja izpilināt. «Uzkrekli, tev jāgaida no Ciruļvējputeņa stopa. Netika vis man pašam ar vairs gluži pilna,» Apzarnis sacīja, pudeli atdodams krodziniekam. Bet, kamēr viņš pudeli sniedza krodziniekam, tikmēr Uzkreklis, pa paduses apakšu palavījies, izņēma pielieto beidzamo ostiņu un, to nu steigdamies pielicis pie lūpām, iesāka tecināt laukā, ātriem, ātriem malciņiem klugatādams. Apzarnis tukšo pudeli atdevis krodziniekam un turpat vēl skatīdamies, iesāka ar otru roku gramstīt jau ostiņu un stiept gatavas lūpas uz dzeršanu, bet nogramstīja tikai tukšu vietu, ka nagi vien nobrikšķēja kā ecēšu zari ap akmens sāniem. Viņš nu atskatījās spēji, ieraudzīja ostiņas pieķepējušo dibenu jau gluži atgāztu virs Uzkrekļa atplestās lielās virslūpas un iesaucās tādā bailīgā balsī, it kā redzētu, kur satrakojies zirgs pašlaik samin bērnu savām lielām kājām: «Uzkrekli, velns, salej manu brandvīnu savā kaklā: es pats nu nedabūju itin nekā. Tev, sātanam, nav krūtīs nevienas cilvēka sirds, nevienas cilvēka dvēseles!» Tad, nospļāvies smagu spļāvienu kā čigāniete nobīlē un pagriezies pret Cīruļvējputeni, sacīja: «Tu pirmīt izriji ar gluži par velti ostiņu ar visu savu, velns zina, kādu smalkumu un Uzkreklis atkal pēdīgo manu, un es pats neesmu dabūjis, ne nāsī ko iešņaukt... pats vēl šodien izcietis visu grūtāko. Tev, pagān, jāpērk tūliņ savs stops.»
Vaģis, to visu dzirdēdams, turpretī vilka ar smiešanos, ka vēders vien līgojās.
«Saki vien, lai laiž stopā; tu esi tur tuvāk pie stoikas,» Cīruļvējputenis runāja tā kā pačukstošā balsī, ūsiņu griezdams.
«Klausies, lej tūliņ otru stopu Cīruļvējputenim,» Apzarnis krodziniekam teica.
Krodzinieks nekustējās vis.
«Vai nedzirdi vis - Cīruļvējputenim vēl laist brandvīņu stopā,» Apzarnis rājās.
«Dzirdu gan! Lai prasa vien tas pats, kam vajaga.»
«Kas tu gan esi par cilvēku!» Cīruļvējputenis runāja smalki, pārliecies pār stoiku. «Tas jau vienalga, vai Apzarnis to izsaka vai es pats; mans stops jau viņš paliks... Lej vien nu, lej!»
«Liec vien maksu te virsū, gan tad ieliešu.»
«Liec nu visai maksai mieru,» Cīruļvējputenis čukstēja, vēl jo vairāk pārliecies pār stoiku. «Es tak nesaprotu, kā tu man netici, tik smalkam cilvēkam. Man naudas mājā tā kā ķezas, palikusi tikai otros labos svārkos.»
«Jā, man ar tad brandvīns otrā mucā, ja parādā jāizdod,» krodzinieks vienaldzīgi atbildēja un nedeva un nedeva.
Beidzot Cīruļvējputenis pielīda pie Vaģa un tam čukstēja tāpat kā krodziniekam, ka viņam esot visa nauda palikusi mājā, kā otros svārkos iegrūdis, tā palikusi, lai tādēļ šim aizdodot naudu. Viņam, smalkam cilvēkam, negriboties te nekā ņemt parādā. Būtu gan aizņēmies te vai kaut no kura, bet viņš negribot aizņemties no šādiem vai tādiem rupjiem maleniešiem. Lai dodot vien droši; viņš pats aizstāšoties te priekšā un iegrūdīšot, ka neredzēšot neviens pats.
«Redz, cik nelaimīgi izdevies, manu mīļo, smalko dvēselīt! Man ar visa nauda palikusi trešās ūzās; vai es nu ar tik lēns te sēdētu, ja būtu savs grasis klāt? Cik žēl gan, ka savam drukam nevaru palīdzēt! Bet, vai zini, dari šitā: saki, ka tev, smalkam cilvēkam, visa nauda lielos naudas papīros vien ir, un tad saņem kaut kādu papīra vīkstolu saujā, tā ka pa pirkstu starpām var redzēt, ka ir gan papīrs rokā. Tad uzliec roku uz stoikas ar visu papīru saujā un saki: te nu ir nauda - piecdesmit rubļu papīrs, lai tad nu lej brandvīnu un izmij naudu. Krodziniekam nebūs ko izmīt tik liela papīra, un tad nu tiesa prasīt brandvīnu, lai tikai lej iekšā; sak, naudu devi, kādēļ neņēma?»
Tūliņ ar Cīruļvējputenis tā darīja, priecādamies, cik gudri Vaģis izdomājis. Nezin kur izrāvis kādu iepelēku papīra lupatu un sažņaugtā saujā uzlikdams to uz stoikas, prasīja, lai tikai lejot brandvīnu. Te esot nauda, piecdesmit rubļu, lai nu mijot tos, kad tik liels esot bijis viņu izkaunēt - tik smalku cilvēku.
«Dod, dod šurp tos piecdesmit rubļus,» krodzinieks sacīja, izstiepdams roku tos saņemt.
Bet Cīruļvējputenis nedeva, tik sacīja, lai uzliekot vien brandvīnu, «te jau esot nauda... tas esot kroga likums».
«Tas ir gan kroga likums,» Uzkreklis tūliņ ar apstiprināja.
«Nu, labi, labi!» krodzinieks sacīja un uzlika brandvīna stopu. «Dod nu šurp tos lielos piecdesmitos rubļus ar visu savu kroga likumu.»
Cīruļvējputenis nu vilka roku atpakaļ, mānīdams atkal tāļāk, ka īstais kroga likums esot izdzert papriekšu un tad maksāt, ja krodzinieks zinot vien to, ka dzērājam esot nauda un viņš naudu esot parādījis.
«Es tev došu nupat tavu kroga likumu,» krodzinieks teica un saturēja Cīruļvējputeņa roku ar visu piecdesmit rubļu papīra. Ar citu piepalīdzību izņēmuši papīru, krodzinieks izklāja to uz galda, un visi redzēja, ka tas bija kāda ziepju ietinamā papīra lupata.
«Skatāties nu, kāds Cīruļvējputenim piecdesmit rubļu papīrs,» krodzinieks runāja, rādīdams uz to.
«Tā viltīga nauda!» kāds izsacījās iz pulka. «Cīruļvējputenis gribēja krodziniekam iedot viltīgu naudu!»
Visi tūliņ saskrēja skatīties, kāda esot viltīga nauda, skatīdamies ar tādu pašu izsalkušu ziņkārību kā pirmīt tai sadurstītā cepurītē.
«Jā, jā! Tā ir viltīga nauda, tā ir viltīga nauda!» tie nu cits par citu apgalvoja, un retais to visai bailīgi pataustīja ar pirkstu galiem, atraudamies kā no kādām bīstamām nāves zālēm.
«Dodiet Apzarnim to piecdesmit rubļu gabalu,» Vaģis teica. «Un, ja Apzarnis nepazīs, ka tā viltīga nauda, tad ar neviens nepazīs tās. Cik piecdesmit rubļu gabalu tas nav izlaidis caur saviem pirkstiem, būdams visas Izjuras teļādu kaupmanis.»
Apzarnis pasniegto ziepju papīru lepni saņēma, skatīdamies pavisam kur citur, kādā kaktā, un, saviem lieliem pirkstiem berzēdams, runāja tāpat jo lepni: «Man nevajaga nemaz vairs ir ne redzēt pašam tādu papīru. Pirkstos vien saņēmis, tūliņ pasacīšu, vai labs papīrs vai nelabs. Šitais papīrs gluži viltīgs, to es tūliņ pasaku. Labi naudas papīri gludi un grab, kad ņem pirkstos, bet viltīgie mīksti, vilnaini, gluži tādi kā ziepju papīri. Un šitais jau tik mīksts, ka aizmidzis pazīšu to, kāds tas būtu nebijis. Daudz lielāks ar ir un tāds lempains, stūru stūriem, bet labi naudas papīri gluži četrstūraini; cik stūru tad šitam nav? Tas tik viltīgs naudas papīrs, kāds vien var būt,» Apzarnis teica, papīru nosviezdams uz stoikas.
«Tad Cīruļvējputenim slikti,» kāds sacīja, pabailīgi skatīdamies apkārt. «Viltīgiem naudas papīriem briesmīgs sods, cietums un promaizsūtīšana.»
Viss pūlis tūliņ tam kritin piekrita, ka Cīruļvējputenim briesmīgs sods un nezin cik tumšs cietums neesot sagaidāms. Vai tad pats sātans viņam vien sajājot visas lēkmes uz kakla? Kaut jele nebūtu devis viltīgu naudas papīru tik lielā ļaužu pulkā, nekā tas nupat noticis te Dundurā. Ja nu būtu palicis tepat Dundura sienās vien tas viss, lai tad nu kā, bet, līdzko iešot caur augstākām tiesām, tad Cīruļvējputenim velns murdā. Un paši tiesas tēvi ar esot redzējuši.
To dzirdot Cīruļvējputenis sāka mesties atkal tādā pelēkā sagšas krāsā, tāpat kā tas bija tiesas mājā, kur to gribēja vest skaidienā.
Bet sevišķi Krūtežam ar Apzarni nepatika nepavisam šī Cīruļvējputeņa viltīgās naudas lieta. Tagad varēja pavisam pazust ar šo klapatu arī miera kāzu stops, kas Cīruļvējputenim nācās izpirkt, jo viņi ņēma to lietu tā, ka viltīgās naudas devēju ņems un dzīs tūliņ prom.
«Ko, vilku, te cilājat tādas lietas, no kurām paši nezināt nē rīta, ne vakara,» Krūteža bārās. «Nezin kādas lietas pasaulē nav palikušas neiztiesātas un noslēpumos, ja nenāk vien valdību un tiesu acīs, ne vēl šitās viltīgās papīra blēņas. Tiesas vis neies ne klāt ne pie vienas lietas, ja paši nepienesīs. Ja nu paši būsit tādi dzeguzes izplankšķēt, tad tas būs tā. Un tur tiks tad pilns vēders kaut kuram... izvazāties dabūsit un vairāk nekā cita. Mēs, tiesas tēvi, neesam neviens pats redzējuši tā viltīgā naudas papīra, nedz ar pirkstu kāds piedūruši... Jukuma tēv, Trejukungudienas tēv, mēs jau neesam redzējuši un ar aizskāruši tā viltīgā papīra neviens pats?»
«Nepavisam nē,» Jukums sacīja, atmezdams ar roku.
«Es ar neesmu redzējis ir ne acu galā te šovakar kaut kāda viltīga naudas papīra; to apliecināšu ar savu vistaisnāko dvēseli,» Trejukungudiena sacīja.
«Es ar nē!» Kalācis pielika tūliņ klāt. «Labas naudas jau diezin cik neredzi un nepazīsti, kur nu vēl viltīgu naudu pazīsi, kur redzēsi.»
«Es ar nē, es ar nē, es ar nē,» nu atskanēja gandrīz no visām mutēm.
«Nuja! Tad neesat neviens redzējuši gandrīz nekādas viltīgas naudas te Dundurā. Tas gluži labi!» Krūteža sacīja. «Tad neskatāties ar neviens vairs tur ne virsū. Aizgriežaties visi nost, skatāties tagad kur kurais vai arī aizmirkšķiet acis cieti. Es ar aizmirkšu acis.»
Visi nogriezās nost, un liela daļa līdz ar pašu Krūtežu aizmirkšķa acis.
Apzarnis arī bija, pašam negribot, aizmirkšķis savas acis. Bet no visiem ciešāk Uzkreklis bija aizmirkšķis savas acis, zinādams arī tiesu likumus labāk par visiem, staigādams tik ilgi ap tiesām.
«Nu, Apzarni!» Krūteža runāja tāļāk ar aizmirkštām acīm. «Tu vienīgais redzēji un saņēmi to viltīgo naudas papīru un vai nezini vis, kas tev nu jādara ar to.»
Apzarnis, dzirdēdams savu vārdu, atplēta acis kā brīnodamies, kas tad viņam gan būtu jādara ar to naudas papīru.
«Vai nezini vis, kur lielā krogā krāsnij mute?» Krūteža jautāja tālāk, tāpat vēl acis aizmirkšis un rādīdams ar roku uz lielo kroga krāsni. «Paņem tūliņ to viltīgo papīru un ej žigli... Paņem skalus līdz...»
Apzarnis nu tūliņ ar saprata, kas tam jādara. Viņš paņēma viltīgo papīru no stoikas, iededzināja skalu un izgāja lielā krogā, runādams, ka tas viņam esot maza lieta to izdarīt.
«Jā! Nu es ar, Krūtežas tēv, saprotu, kas Apzarnim jādara ar to viltīgo naudas papīru,» Uzkreklis runāja, arī tāpat acis aizmirkšis jo cieti. «Tas ir gluži pēc likumiem, to es zinu gluži skaidri, staigādams tik daudz ap tiesām. Tam, kas viltīgu naudu pazīst un saņem rokā, tam pašam tā jāsadedz...»
«Ko tu muldi nu par kādu sadedzināšanu te? Krūteža bārās, noraudams Uzkreklim viņa tiesas zināšanu dziesmu. «Kas te par to ko sacījis!... Mutes gluži cieti visi!»
Vaģis, to visu redzēdams un dzirdēdams, vilka vienā vilkšanā ar smiešanos, stāstīdams, ka viņš ar esot aizmirkšis savas acis tik cieti, ka pats sevis vairs neredzot, un tad prasīja Krūtežam, vai nu būšot brīv taisīt acis jau vaļā. Šis tūliņ ar tad sauca:
«Apzarni, - ēj! Vai būsi galā?»
«Būs drīz, drīz,» ar atskanēja no lielās kroga istabas. «Lai saperu ar kociņu visas papīru plivas, tā ka tur nepazīst vairs ne zīmes.»
«Nu varat visi taisīt acis vaļā un skatīties, kur kurais gribat,» Apzarnis teica, lepni ienākdams stoikas kambari un degošu skalu bikstīdams.
«Lai nu kā, nu var atkal skatīties, kur kurais grib,» Vaģis sacīja, acis berzēdams. «Lai nu Dievs tad dod vien, ka tas viltīgais piecdesmitnieks būtu sadedzis... bet, nudien, man ar gribēja tā iziet tikpat laideriski kā Uzkrekļa tēvam!»
Tagad radās atkal Cīruļvējputenim dzīvība kaulos un sāka ar tūliņ lielīties. Cik smalki tādi smalki cilvēki varot izjokoties, tā kā viņš nupat to esot izdarījis. Tad, nelikdamies no visa ne zinot, prasīja atkal krodziniekam, lai lejot drīz jaunu stopu iekšā, jo nu jau vairs viņš nejokošoties.
Bet krodzinieks tomēr nekustējās vis.
«Uzlieci vien naudu,» viņš teica rāmi, kasīdams un gludinādams karotes kātu.
Redzot, ka citādi neies galā, pēdīgi pats Krūteža galvoja, un Cīruļvējputenis apsolījās viņam pašūt par to vai četrēju ūzu par velti. Gan viņa smalkā sirds zināšot atlīdzināt visu, kad nu krodzinieks esot, esot tāds.
Tagad nu lēja atkal pats Cīruļvējputenis savu stopu tāpat kā pirmīt Apzarnis savu. Cīruļvējputenis gan gribēja dot tiesas tēviem visupirmiem, kā jau arvienu tas bija, bet Apzarnis turēja ostiņu jau labu brīdi rokā, lai dabūtu pirmais. Bet tomēr nebija vis mierā ar pirmo vien un nelaida ostiņas no rokas, kamēr tas dotu vēl otru ar, izskaidrodams, ka pirmīt neesot dabūjis nevienas. Cīruļvējputenis gan mina tam uz kājas, gan meta ar acīm, lai jele prototies, un pēdīgi pat čukstēja pašā ausī, ka tas neizskatoties ne pēc kā - dzert tūliņ otro. Tas iztaisot rupju būšanu... smalki cilvēki nedarot ne savu mūžu tā.
Bet Apzarnis nekustēja vis no sava iedoma. Un, jo Cīruļvējputenis tam lika klusu prasties, jo viņš pilnā mutē runāja, kā jau tāds cilvēks, kuram tās pašas lietas dēļ reiz sirds briesmīgi lauzta.
«Ar visiem taviem, velns zina, kādiem smalkumiem jau pirmīt paliku, ka nedabūju ir piles pie lūpām pielikt. Un tie nu ir visi tie smalkumi. Palieciet vien nu jūs šoreiz smalki abi ar Uzkrekli; es jau pirmīt biju smalks savureiz.»
Arī šis otrais miera kāzu stops bija tikpat kā vilkam zemeņu oga. Ostiņa pēc ostiņas satecēja kaklos, burbulīšus mezdamas.
Izlējis savu stopu, Cīruļvējputenis paņēma sadurstīto cepurīti un to uzlika kādā krāsns iegorē, īstā circeņu rātūzī, lai tur izkalstot, un tad viņš varēšot to iztīrīt par godu saviem studentiem. Tad, sizdams ar duku pa iegores sāniem, sabāra circeņus, lai sargājoties jele kāds piedurt savu purnu pie studentu cepurītes, tad velns raušot viņus visus. Circeņi saskrēja gar vīkšu vīkšķiem savā kaktā kā kurais, bet, brītiņu pabijuši, viņi sāka, saviem gudriem paņēmieniem iedami, savilkties visi apakš cepurītes.
Kamēr circeņi rāva savu koncertu, tur cepurītē salīduši, tikmēr Izjuras tiesas ļaudis Dundurā līdz ar saviem tiesas tēviem runāja drīz šo, drīz to, it kā atpūzdamies. Dzeršana nu ar gāja vairāk tikai pa pāriem vien. Lai viens dzērājs bija vai kas, otrs allaž bija kāds tiesas tēvs. Ar biežāku ostiņu cilāšanu arī vairin vairojās troksnis, kā runāšana pilnos kaklos, lieliska smiešanās, lielīšanās citam par citu un tā viss, kas vien domājams Malienas krogu trokšņos.
Vecais Gremoklis gan prasīja Cīruļvējputenim, lai tas viņam ar izdotu kādu ostiņu par cepurītes atradumu, bet dabūja tikai smalku bārienu, kā drīkstējis tik prastām rokām ņemt cepurīti. Bet Gremoklis nesacīja tur neko pretī, tikai noskatījās tā vien sāņus Cīruļvējputenī un, izprasījis lielo ostiņu pats no sevis, izgāja, teikdams, ka braukšot uz māju.
Ārā bija jau krēsla, un Vaģis iegāja lielā krogā. Tur bija daži vecīši un tiesas vīrs Dobiņš, runādami šo un to savstarpīgi; jo Dobiņa dzimtais ieradums bija stoikas kambarī tikai tad ierasties, ja gribēja ko iedzert vai ar citā īpašā vajadzībā.
Vaģis izgāja lielai kroga istabai cauri, un, porūzī iegājis, viņš dzirdēja tur kādā kaktā ko čukstam. Tuvāk piegājis, pazina Uzkrekli un Čīkstoņu. «Ēj, ko te darāt?» Vaģis prasīja, gribēdams valodu iesākt, jo it sevišķi ar Čīkstoņu viņš gribēja izrunāties un tam ko izvilkt zināmā Turpiņu parādu lietā un tādēļ nu ar bija kā likts te labā vietā.
«Ko tad nu darām... nekā!»
(Uzkreklis stāsta savus piedzīvojumus un dod padomu arī Čīkstoņam: kā jāiet pie tiesas kungiem, kam jānes kukuļi, kā jārunā, - un ka šādus padomus viņš jau daudziem devis.)
«Tā kā man, kas ieradis, nudien prieks vien iet pie tiesām, ja grib, visu savu mūžu,» Uzkreklis lielījās. «Un es šim saku: ja nu tik visai bailes tur ir, tad, kas tur nieks, paņems ko padusē, būs visi kā jēra vilna. Šis saka, nezinot, kur ieiet, ja kas esot līdz, un kad to nodot; es šim saku: kā iet no krodziņa, tad tūliņ gar rijām, taisni gar velēnjumta ledus pagrabu - pie pirmā ērbērģa stūra klāt kā lode. Tad pirmam stūram garām, otram taisni apkārt... pa kreisai rokai paliek pašas draudzes tiesas lielmātes vistu butkas, un tad ej vien, ej vien: tām butkām taisni pretī būs zaļas, zaļas durvis, pa tām iekšā kā sviests - un klāt pie ķēķa. Tur tad saki vien, ka tev vajaga vecās preilenes un lielmātes un ka gribi parunāties ar pašu baronlielkungu; tad jau zinās, kas tu esi par vīru ar visu savu padusi. Tur būs gan kādas četras istabas meitas un pavārīšas ar saviem baltiem priekšautiem; tās reizēm gan knakstās gluži par nieku... izdzīvojušās kā gaisa ķēves. Reiz es ar iegāju tāpat tur ķēķī. Ieraudzījušas mani, glītu cilvēku, paliek kā sirsoņu kostas, un viena ar ogli man gar vaigu. Es tikais palieku tūliņ liels, sak, iet tik pie paša veča klāt... Citas atkal par nelaidējām un melnuma noslaucītājām. Bet kas nu tev, Dieviņ, nosvaidījušas vēl trakāk... izeju ļaudīs kā āmeklis... Ak tu pagāni tādas! No tām gan, es šim saku, tikais vajaga sargāties... bet par citiem tar nekas; jo - ja jau nāk, tad to mēles ar vis sausā nepaliek no tā paša.»
«Čīkstoņas tēvam jau nu ar līko padusi gan jāiet, kad viņš iet uz draudzes tiesu... tur nemaz nav runa!» Vaģis runāja, sataisījis ļoti nopietnu seju. «Bet es nu gan ķēķī nenestu savu dāņu un neatdotu vis vecai preilenei vien to. Velns zina - viņi jau var pārmīt un nezin ko nodot baronlielkungam tava labā bujuma vietā. Reiz vienam zaķa vietā bijuši pārmījuši un ielikuši nosprāgušu kucēnu. Ak, tad bijuši pārskaitušies pats lielskungs un lielmāte... tūliņ cietumā iekšā divas dienas. Kasies nu tur! Tā iet, kad ķēķī nodod savu padusi. Un tu jau ar pats, Uzkrekli, saki, kādas gaisa ķēves tur esot. Es, kad nesu, tad nesu pašā tiesas istabā, nolieku tur uz galda priekšā pašam lielkungam. Ja tad būs vien kas darāms, tad darīs, bet ne tur, kur paša veča acis varbūt nemaz neredz.»
«Bet kurā reizē tad var tur ienest? Es tā nemaz nezinu,» Čīkstoņa vaicāja, savādām baiļu acīm skatīdamies.
«Vislabāk tai pašā reizē, kad tevi sauc iekšā,» Vaģis teica. «Bet ienest gan vajaga tā, ka citi nemaz nemana. No tā gan jāsargājas. Es tādās reizēs uzvelkos kādus platus svārkus vai lielo ziemas mēteli un tur pasitu un ienesu, ka citi ir ne odin nevar saost.»
«Man ir gan vecākais tulpa kažoks tāds, ka tur var ienest vai pus' veprēna, ir tad nemanis neviens pats. Nekā cita, tad man tas būs jāvelk, kad iešu uz draudzes tiesu,» Čīkstoņa runāja. «Paldies, Vaģīt, paldies, mīļo brālīt, par labo padomu!»
«Vai es tev nesacīju, ka Vaģis tiesas lietās zina gandrīz tikpat labi kā es pats, staigādams tik ilgi ap tiesām,» Uzkreklis lielījās. «Nu tu zini visas lietas, tikai nu manies vien pats, tad izies viss kā pa ziepēm. Bet klausies, Čīkstoņ, tad nu gan tev par šito visu jāpērk mums ar Vaģi ostiņa katram.»
«Lai nu būtu ostiņa kur būdama, bet es savā prātā nebūtu ir tad vēl drošs,» Vaģis runāja, galvu pagrozīdams, it kā ko svarīgu gribētu sacīt. «Vai domā, ka otrā puse te gulēs? Pati Turpiniete jau ir tīrs meitieša zaldāts, ja vien iesāk savu pusi vilkt... bet lai paliek labāk neizrunāts no manis... domā gandrīz, ka es uzbāžos ar savu gudrību... gan jau paši ar Uzkrekli esat diezgan gudri visās tiesu lietās. Iesim labāk krogā pie citiem...» Vaģis runāja un taisījās iet krogā.
Abi tūliņ Vaģi saturēja pie svārkiem nelaizdami. «Stāsti vien, Vaģi, stāsti vien, mīļo Vaģīt, mīļo brālīt,» viens par otru runāja. «Mēs tev ticam, Vaģi, tāpat kā paši sev.»
«Īss gals: es, Čīkstoņas tēva vietā būdams, ietu pirms vēl uz mūsu skrīveri,» Vaģis nu teica čukstošā balsī un tā kā pabailīgi apkārt skatīdamies. Tad pavilka abus tā noslēpumīgi vēl dziļāk kaktā iekšā un čukstēja tāļāk. «Mūsu skrīveris ir tiesas lietās gandrīz tikpat gudrs kā tu, Uzkrekli.»
Uzkreklis atbildēja tikpat lepni, lūpas tāpat cieti saņēmis: hmn-n, hmn-n!
«Nu jā, un tad skrīverim ir Lūderlūsis ar vēl tik labs draugs kā nevienam, un, ko šie abi norunāsies izdarīt, tur tad var vējputenis ar tīru sniegu griezties kopā, bet viņi brauks cauri. Tāļāk zinām visi, ka draudzes kungs atkal klausa Lūderlūša vairāk nekā neviena, un tā tad visa virkne cits cita galā. Ja nu, Čīkstoņas tēv, tu aiznesīsi vēl ko neko ir pašam gala vārda sacītājam, tad tu savu parādu gan, var sacīt, bāz vien jau, ja grib, šovakar makā iekšā.»
«Redzi nu Vaģa gudrību tiesas lietās!» Uzkreklis, arī tāpat pačukstēdams, teica. «Es ar tev tūliņ gribēju to pašu sacīt, kad Vaģis pienāca.»
«Mīļie, labie brālīši,» Čīkstoņa runāja ar tādu savādu prieku, kas neļauj it nekā paturēt un izgāž laukā tad visu sirdi. Tas ir tā, ja padarītā lietā pats cilvēks vēl ļoti šaubīgs, un, kur tad cits it kā nejauši lietu atmin un rāda darīt to pašu, kas jau ir darīts, tad cilvēks paliek tik vaļsirdīgs, tik padevīgs un uzticīgs, ka nevar to nemaz piemērot; un tā tas bija arī tagad ar Čīkstoņu, kur Vaģis lietu atminēja par skrīveri utt.
Visas trīs galvas nu bija tik tuvu sadurtas, ka deguni, trijkantā būdami, metās gluži kopā, un tad Čīkstoņa, kā jau sacīts, čukstēja:
«Mīļie zelta brālīši! Es jau biju pie mūsu skrīvera jaunkunga, tāpat kā jūs sacījāt. Cik gudri gan jūs tiesas lietās - nu es redzu, nu man ticības diezgan, kad jūs ar to pašu sakāt, lai gan nemaz un it nekā nezinājāt. Un skrīveris ar to pašu sacīja: ja pats vien būšot manīgs, tad viss parāds esot man tikpat kā rokā.»
«Tas nav vēl vis diezin kas, ja skrīveris pasacīja tikai, ka tev būs Turpiņu parāds rokā; bet vai viņš apņēmās arī par to gādāt pie draudzes tiesas vai runāt ar Lūderlūša tēvu; un vai tu apsolījies skrīverim ar ko maksāt par viņa darbu un pūliņiem?» Vaģis čukstēja joprojām.
Čīkstoņa jau labu laiku plātīja muti tai priekā runāt, ka viņš jau visu izdarījis tā, kā Vaģis to nupat izčukstēja, un tāds kādas trīs reizes mīļos zelta brālīšus izsaucis, sacīja: «Visu, visu skrīveris pats dzīrās gādāt, un es pats vēl negribēju pagaidu nemaz ņemt no Turpiņiem, sak, lai nu atdod vien tikai pašu mīļo manu naudiņu, - ja grib, paprasāt Trejukungudienas tēvam, - tak ko nu ņemsi no bāriņiem pagaidus; bet šis rakstīdams sacīja un uzstāja: vajagot vien ierakstīt Čīkstoņa tēvam visus pagaidus ar tiesas grāmatā; par ko lai viņš to atstātu? Tik labs bija skrīveris un tā turējās par mani, ka brīnums redzēt, un es jau ar, mīļie brālīši, apsolījos viņam visu atlīdzināt un aizmaksāt. Cik gan tu, mīļo Vaģīt, brālīt, esi gudrs tiesas lietās un visu zini tāpat, it kā būtu bijis klāt, kad mēs to norunājām ar skrīveri.»
«Vai es tev nesacīju, ka Vaģis tikpat gudrs tiesas lietās kā es pats, tik daudz staigādams ap tiesām,» Uzkreklis čukstēja, gribēdams arī to zināmo tiesas zinātnieka godu, kas Vaģim tapa, dalīties līdzi sevim.
«Jā, jā, jā!» Čīkstoņa steigšus čukstēja. «Mīļie, labie zelta brālīši, kad jūs esat tik gudri tiesas lietās, tad es jums izstāstīšu visu, visu, ko mēs vēl abi norunājām. Mīļie zelta brālīši,» viņš čukstēja ar tādu steigšanos, ka mutes kaktiņi bija pieputojuši, «jūs jau gan nezināt, cik es esmu Dieva ticīgs cilvēks. Lai tur kāds laiks vai darbs, lai zeme ar debesi kopā griežas - tur es neatraujos nevienas pašas reizes no sava Dieva galda. Citi gan varbūt var sacīt, ka nezin vai man vajaga vien tik daudz parāda no Turpiņiem un ka es varbūt iekārojot Turpiņu mājas, bet, mīļie zelta brālīši, prasāt, ja gribat, Trejukungudienas tēvam, cik es Dieva ticīgs cilvēks. Man pelēkie baznīcas brūtgana svārki un baltais brūtgana kaklauts, pastalas un zeķes - viss brūtgana apģērbs priekš vakariņa iešanas vien stāv. Es vecenei pasaku: lai vai citur kailam jāiet, bet Dieva lietās lai stāv viss mans brūtgana apģērbs. Cits saņem dievmaizīti pie Dieva galda ar tikpat saltu sirdi kā plāceņa gabalu mājā, bet es bez karstām grēku asarām nekad. Lai man asaras būtu vai cik dziļi sirdī ieaugušas, lai es mokos vai nezin cik daudz, bet es viņas dabūju ik reizes laukā, lai tad viņas tek, lai birst pie grēku sūdzēšanas, pie vakariņa saņemšanas. Svētdienās, kad citi guļ vai pļāpā blēņas, es lasu savas grēku atgriešanās dziesmas; es neviena vakara nedz rīta iepalaižu, gulēt iedams un celdamies, ja nenoskaitu savu pātaru un neaizmetu trīs reizes krusta. Ak, mīļie zelta brālīši, cik es gan klausos dievvārdos, kur mācītājs runā par Dieva žēlastību un grēku piedošanu! Kad jūs zinātu, cik es gan mīlēju Jēzu tādēļ, ka viņš bijis tik labs un miris mūsu grēku dēļ! Vai, vai, mīļie labie, cik man gan briesmīgi bailes no elles un velniem, un kur tad es nu vēl iekārotu netaisni Turpiņu mājiņas vai naudiņu... Reiz, ejot uz jauno tiesas māju, uz skrīveri tā paša parāda dēļ, iekrita prātā, ka labi būtu, ja man Turpiņi paliktu; sak, tikpat jau ilgi dzīvotāji viņi nebūs, un vai tad labāk, kad svešiniekam krīt, un tā, sak, runāšu ar skrīveri un runāju ar: sak, skrīverjaunskungs, vai es nevarētu dabūt Turpiņu? Šis saka: nu, lūkošot. Tā vēl kādas reizes runājām, runājām, - bet, mīļie zelta brālīši, šitā gan nestāstāt nevienam pašam cilvēkam; skrīverjaunskungs to briesmīgi nokodināja. Es šitā neesmu stāstījis pat ne savai vecenei; jums pirmiem un pēdīgiem to stāstu tādēļ, ka jūs tik gudri un labi manās tiesas lietās. Tā runājām, runājām, un šis nupat šodien saka: esot tikpat kā izgādāta man māja; Turpiņiem būšot ūtrupe, to viņš droši sakot, un tad tie vairs tur tai mājā nevarot palikt. Un šis vairāk nekā tur par to izgādājumu negribot kā tikais, lai es atdodot to Turpiņu parādu ar visiem pagaidiem viņam, un tad Turpiņu māja būšot mana. Tad neesot bēda, tad šis izgādāšot arī pie draudzes tiesas, ka tas parāds man tikšot nospriests pašam pirmam. Tā es saku: gluži labi, skrīverjaunskungs! Jūs esat mierā ar manu Turpiņu parādu, un man nebūs tad vairs jāmaksā no sevis, un abiem būs labi: man Turpiņu māja, tev par pūliņiem ar kas. Bet nu pieeju vēl pašā vakarā tur, sak, skrīverjaunskungs žēlīgais, Turpiniete kliedz kā traka... tu pats ar esot visu redzējis un dzirdējis pie tiesas, un ļaudis ar runā trakas valodas, sak, man metas tā kā bailes; nezin kā tas gluži būs ar to manu parādu un māju? Tā šis: nu, kad es negribot, negribot, tad viņš māju atdošot citam, - un tad tā kā uzskaities sacīja, lai ejot es vai ratā. Būšot prātīgāks cilvēks, kas māju saņemšot. Tā es ieprasos: vai tad tiešām Turpiņiem būs gan jāiziet un māja paliks citam? Zināms, ka tā būšot. Vēl šo rudeni viņi iziešot un izputināti pelavu pelavām. Bet nu es atkal: skrīverkungs, sak, ja tā ir, tad lai paliek vien, kā runājuši; vai tad gudrāki būs, kad svešnieks ieies tur? Bet nu šis negrib man vairs neparko dot: es tikai mānoties kā duma bāba. Tad, mīļie zelta brālīši, dabūju vēl lūgties, un tad tikais, tad tikais pieļāvās un tad atprasīja man to parāda zīmi, sacīdams, lai tad nu esot tā. Un nu es šim atdevu ar visu parādu zīmi vis, lai pats izņem tūliņ to parādu naudu pēc ūtrupes par saviem pūliņiem. Lai nu saka, mīļie, labie, vai tā ir kāda iekārošana? Ja es nepaņemtu Turpiņu, tad paņems tūliņ cits, kā skrīverjaunskungs to saka, un vai tad, mīļie, būs labāk?»
«Ko nu tur, Čīkstoņas tēv! Jūs esat tik gudri darījuši, ka gudrāk vairs nevajaga,» Vaģis teica.
«Un cik nu man labi paliek ap sirdi, kad jūs, mīļie brālīši, ar visu tāpat zināt un sakāt, un mani pamācāt. Nudien, mīļie, nu es esmu uzkāpis tikpat kā zirgā. Citi gan mani biedē, ka man būšot jāzvēr, bet Trejukungudienas tēvs gan viens, kas saka, ka man, tik ticīgam cilvēkam, nebūšot vis jāzvēr.»
Te Vaģis izgāja laukā, sacīdams, ka drīz atnākšot.
«Kas tur liels, ja jāzvēr - jāzvēr. Par savu taisnību nozvēri ar,» Uzkreklis teica lietpratīgi.
Bet Čīkstoņam tas vis krietni nepatika: «Jā, bet es nemaz nezinu, kā ar to zvērēšanu gluži ir, es tur nezinu itin nekā.»
«Kas tur daudz jāzina: līdzko būs jāzvēr, tā noprasīs, cik vecs...»
«To es zinu gluži labi: piecdesmit četri gadi.»
«Tad prasīs, vai ik reizes bijis pie vakariņa, un vairāk nekā.»
«Nu, ja tik vien, tad man, mīļie, labie, itin nekas. Esmu bijis ikreiz savā reizē pie dievgalda. Bet es gan, lai vai visus dievvārdus māku, zvērēšanas gan nemāku. Kur nu mācēšu, kad savā laikā neesmu nemaz zvērējis.»
«Tur jau nav jāmāk neviens pats vārds,» Uzkreklis stāstīja. «Visu tev sacīs priekšā, un tad saki tikai pakaļ tūliņ vārdu pēc vārda - cieti pakaļ; tad gan viss jāsaka tūliņ ātri pakaļ, Dieva kunga dēļ, līdzko pirksti uzcelti.»
«To es, brālīt, visu izdarīšu, tur gan nav bēda. Un es domāju, Uzkrekli, brāli, ja tiesa saka vārdus priekšā, tad mums, zvērētājiem, nevar būt nekāds sods vai sliktums. Tiesas jau zina, ko viņas zvērēšanā saka priekšā, un vairāk nekā cita.»
«Tur nebūs nemūžam nekas, tikai izsaki vien visu pakaļ, kā priekšā saka, un uzcel šitā pirkstus. Skaties, bet tumsā šoreiz vairs tikpat neredzēsi.»
«Nevaru gan saredzēt, brālīt. Acis man, tu jau gan zini, izēstas no brandvīna dūmiem.»
«Nu, jāizceļ tos trīs pirmos pirkstus: īksti, podulaižku un garo vīru.»
«Es domāju, Uzkrekli, brāli, tiesas gan neliks nevienam netaisni zvērēt. Vai nav tā?»
«Lai Dievs Kungs pasarg', ka tiesas liks netaisni kam zvērēt! Tas nav bijis tā nemūžam. To es zinu tik skaidri, tik ilgi staigādams pa tiesām.»
«Citi gan saka, esmu dzirdējis, ka zvērētājam uzceltie pirksti paliekot reizēm gluži melni, tā kā egles ogles?»
«Jā, kad zvērē kāds netaisni. Tur tad vajaga laikam briesmīgi netaisni zvērēt, jā, tad būs melni pirksti gan, bet citādi nekad! Es, tik ilgi ap tiesām staigādams, tā neesmu redzējis.»
Vaģis ienāca, un šī runa ar to nobeidzās. Tikai Čīkstoņa nevarēja mīļos, labos zelta brālīšus diezgan noslavēt, ka bijuši tik gudri un labi viņa tiesas lietās. Nu viņam neesot vairs ne trešās daļas bailes iet uz draudzes tiesu. Turpretī Vaģis priecājās un domāja, ka izdevies tik labi dabūt visu izzināt, ko gribējis, un gan vēl daudz vairāk. Tad pats sevī noņurdēja: vai tu redzējis, pagāna Kode, dabūjis jau parāda zīmi savā rokā. Ak tu velna trupēns, ņemt naudu un par to likt izdzīt bāriņus un atraitni! Bet neesi vis vēl tur dabūjis ir ne kaila graša. Līdz pēdējam cīnīsamies, lai tas neizdotos nekad - šitas velna nodoms.
Viņi visi trīs sagāja krogā, un kroga durvis, noņaudējušas savu «i-i-i», smagi aizkrita.
Ejot Čīkstoņa čukstēja Uzkreklim: «Man jau tiesas tēviem ar būs laikam jādod tāpat savs malciņš. Daudz nu gan noies - bet viņi ar jau bij šodien tik labi pret mani. Došu, došu, mīļie, viņiem ar, lai nu vai noiet, vai.»
Uzkreklis sacīja hmu-u, hmu-u, un abi iegāja stoikas kambarī.
Pēc brītiņa iegāja tur arī Vaģis, kad bij parunājies kādus vārdus ar Dobiņu.
Iekšā ap stoiku rūkoņa bij gandrīz jau pilnā sparā. Arvienu siltumu metot uz akmeņiem, suts kāpa griestos, kā paši teica, un mēles raisīt raisījās locīties vārdiem un smiekliem. Arī gaiss no tabakas dūmiem, brandvīna, alus, slapjām drēbēm, dubļainiem zābakiem bij tā sabiezējis, ka cirvi varēja tur pakārt un zemē nekristu. Krūtežas tēvs un daži citi stiprākie bij pašā labākā lielīšanās pakāpienā. Jau vilkās kādi divi pāri pirkstiem, un Krūteža, labākā vietā pie stoikas nostājies, stāstīja par saviem šīs dienas darbiem, ko izdarījis Cīruļvējputeņa labā. Un, ja nebūtu viņa bijis, kas tad būtu noticis? Cīruļvējputeni būtu skaidienā notaukšķējuši, bet kam gan no tā būtot ticis pilns vēders? Bet kas tad nu esot vainas? Izdzīvojoties kā lūki nu te vakarā pa Dunduru; iemērcējot gandrīz ikkurš lūpas ostiņā no viņa peļņas, un visi esot līksmi. Jukuma tēvs, kā jau priekšnieks, bij nosēdies aiz stoikas un roku pārlicis pār mucu, bij arī jau savu daļu iesarcis, kā apses ap Miķeļiem. Trejukungudiena, atbalstīdamies otrā galā stoikai, sēdēja, lēni plikšķinādams acu plakstiņus, un līdzās viņam Kalācis, gremodams savā ieradumā, kaut ko dabūdams lielās svārku kabatas dibenā. Bet studentu un ģimnāzistu draugs Cīruļvējputenis ar Apzarni, nogājuši tāļākā kaktā, jau mutējās un glaudījās. Viņi, kā paši sacīja, ja nebūtu salamājušies un saplēsušies, tad ar nebūtu tapuši tādi brāļi, kā vien tas Dundurā var būt.
«Mīļo, labo Cīruļvējputeni un gudrais, smalkais Izjuras skroderi! Mēs gan savu laiku vairs nenīdīsimies. Nu uguns, ūdens mūs vairs nešķirs,» Apzarnis liecināja. «Un tu ar līdz miršanas stundai nesacīsi neviena vārdiņa par manu veco sievu. Mēs jau abi tikpat gandrīz kā bez sievām esam un nodzīvosim, pasaulē neredzējuši nekāda laba no šitā gājuma, un kam tad mums vienam otra sirdi vēl bez tā plēst pušu un urkņāt tur?»
Kad smalkais Izjuras skroderis bij tāpat nozvērinājis Apzarni, tad viņam ar tad nekad vairs nekarot plecos tā ielāpu zagļa, tad abi vēl nomutējās un atgriezušies ieraudzīja, ka Uzkreklis ar Čīkstoņu prasīja krodziniekam, lai lejot; viņi tad arī steidzās turp.
Brandvīnu liedams ostiņā, Čīkstoņa aicināja priekšnieku un citus tiesnešus, lai nākot mīļie tiesas tēvu brālīši, lai iedzerot. No kā tad nu tiesas tēvi lai dzīvojot... visu citu izjuriešu labā vien jau tiem esot jānāk te uz jauno tiesas māju.
Tiesas tēvi tad ar cits pēc cita sameta savas ostiņas un, klusu mutes slaucīdami, nogāja atkal savās vietās.
«Jā, Čīkstoņas tēv, redz, cik labi, kad Dievs radījis mums, izjuriešiem, ar tiesas tēvus,» Vaģis runāja. «Redz, kā tev ar šodien izgāja tik gudri caur mūsu labiem tiesas tēviem.»
«Jā, Vaģīt, mīļo brālīt! Labi gan mūsu tiesas tēvi, Trejukungudienas tēvs vis. Cik viņi gan turējās par mani, lai manu naudiņu ierakstītu tiesas grāmatā; nesauca jau nemaz nedz pašas Turpinietes iekšā, nedz, bet ticēja manis viena paša... Nu jā - kā nu gan neticēs, Trejukungudienas tēvs vis jau zina, cik es Dieva ticīgs cilvēks. Tādēļ ar es nu varu mīļiem tiesas tēviem dot, lai iedzer par tik labiem darbiem. Lai mīļais Dieviņš dod, ka draudzes tiesiņā ar būtu tikpat labi tiesnesīši.»
Bet, nezin kas bij, visā pūli esošais Dundura prieka troksnis it kā klusin apklusa, Čīkstoņam tā runājot. Īpaši paši labie Čīkstoņas tiesas tēvi sēdēja, savādi acis nodūruši. Citās reizēs Krūteža, to dzirdēdams, būtu grozījies tai slavas runai līdz kā ērkulis, bet tagad viņš bij nogriezies gluži uz otru pusi un tikai tā savādi spļaudīja uz sienas. Vienīgi Trejukungudienas tēvs teica, ka viss tiesas gods un slava nenākoties viņiem, tiem tiesas tēviem, bet tikai tam Cebaotam. Viņi esot tikai tie grēcīgie cirvji sava augstā cirtēja rokās. Turpretī priekšnieks atkal no. sacīja klaji to, ka nevajagot labāk daudz neko runāt par tiesas lietām; krogs un krogs esot, nezin kā kuram tas izliekoties. Bet priekšnieks Jukums sacīja to tādēļ, ka viņš labprāt negribēja par notikušās dienas Turpiņu lietu pat ne domāt un kur tad nu vēl dzirdēt runājot.
«Priekšnieka tēvam taisnība,» Vaģis teica. «Kam tur tādas lietas krogā jārunā; Čīkstoņas tēva parāds ierakstīts protokolu grāmatā, kas tad nu vairs bēdas un kas tur vairs kuram jārunā. Gan jau Turpiņu bāriņi un atraitne tik daudz vēl spēs kā iziet iz sava tēva pelniem.»
Tai pašā brīdī Dobiņš ienāca stoikas istabā līdz ar kādu otru vecīti. Pielīdis, lēni iedams pie stoikas, nu krodziniekam prasīja, lai viņam ielejot brandvīnu. Izdzēruši Dobiņš atraisīja rūpīgi aizsieto naudas maciņu un prasīja, cik jāmaksājot. Bet krodzinieks nebij vēl vārda izsacījis, te Apzarnis ieraudzīja, ka Dobiņš taisās maksāt, piegriezās ātri pie Dobiņa un sacīja: «Dobiņa tēv, un tevis nemaz nebij pie mūsu miera līkopiem?... Čīkstoņa, tev šodien gājis labi, un esi iesācis savu reizi pirkt - izpērc Dobiņa tēvam ar tūliņ!»
«Nevajaga vis,» Dobiņš sacīja. «Mēs jau iedzērām ar savu otrējo tēvu.»
«Iedzērāt!» Apzarnis iesaucās. «Un pats par savu naudu, tiesas tēvs būdams! Nudien, kaut es redzējis, es tev neparko neļautu tā dzert par savu naudu. Aizmaksā, Čīkstoņ, to izdzerto Dobiņa ostiņu un izpērc tam vēl otru! Viņš nebij nemaz pie maniem miera līkopiem ar, Dobiņa tēv, es nudien tev neļaušu neparko pašam maksāt. Tas mums, visam krogam, visiem tiesas ļaudīm, par kaunu: ļaužu pilns krogs, ka pabrist nevar, un tiesas vīrs ies pats nu maksāt!»
«Es saku, liec, Apzarni, mani mierā,» Dobiņš teica. «Ja jums gribas, dzerat paši... man diezgan.»
«Dobiņa tēv!» Uzkreklis iesāka. «Es tik ilgi ap tiesām staigājis, bet Malienā tā nekur krietni nedara; ja ļaudis ir vien krogā klāt, tur tad tiesas tēvi un valdnieki paši necilās nekad sava maka. Tu arvien tāds savāds, Dobiņa tēv! Vai tu nu viens pasauli pārgriezīsi?»
«Vai tad es tā sacījis kādreiz?» Dobiņš teica. «Es nevienam nekā nedaru, nedz ar uz kādu ko saku, lai ikkatrs dara, kā viņš grib, vai dzer vai nedzer; lai liek vien man ar tāpat mieru darīt, kā es gribu.» Un tā, neko tāļāk nesacīdams, aizmaksāja savas prasītās ostiņas.
«Lai nu būtu šā vai tā, Dobiņa tēv,» sacīja kāds, «bet man gan tas izskatās tik ērmoti, tik brīnumīgi, ja redz, ka kāds tiesas tēvs pašu ļaužu vidū cilā savu maku vai nu te Dundurā, vai ar kaut kurā krogā. Lai saka, ko grib, tas Malienā ir un ir neredzēts brīnums.»
«Es tur neredzu nekādu brīnumu. Ja es pats ko dzeru, to es pats ar maksāju. Ja man nav ko maksāt, tad es nedzeru, un vairāk nekā. Par ko tad cits lai mani dzirda? Vai tam nav pelnīta, vai tam jau tā nu krīt pār sētu?»
Dobiņa runa un izturēšanās pavisam un gandrīz nevienam nepatika, bet tomēr krietni neko pretī runāt nevarēja.
«Bet es gan to saku,» Krūteža pēdīgi sacīja. «Ja tiesas tēvi ik reizes gribēs dzert par savu naudu, cik tiem jāiet kur tiesas darīšanās, tad visā Malienā ar neviena lāga cilvēka nedabūs par tiesas vīru. Jau nu citu dēļ, sacīt, jāiet kā Dieva nepieņemamam un jākavē savas dienas; cik gan dabū tās algas, un tad vēl jāraisa visur savs maciņš, - es nesaprotu, kurš tā ies tad.»
«Domājiet, kā jūs kurais gribat, es nekad nedomāju tā. Ja valdnieki dzertu tik vien, cik paši pirktu un maksātu, - visur daudz labāki ietu nekā tagad ar visām tādām dzirdīšanām.» Tad, piegājis pie priekšnieka, sacīja: «Jukuma tēv, es gan iešu uz māju. Nezin kad vēl Aizbars atbrauks no tirgus, un kas lai viņa te sagaida. Gan jau dabūs zināt par bizīteru vēlēšanām, un, ja ar tā nebūtu, tad pados ziņu, kad vajadzēs.» Šo sacījis, Dobiņš atdievojās un izgāja laukā.
Tai pašā acumirklī atskanēja braucamais pasta zvans Dundura priekšā. Kroga troksnis tūliņ arī acumirklī apklusa, un visi iesāka klausīties zvanu skaņās, jo pasta zvana skaņas bij toreiz Malienā stipri ievērojamas.
«Viens piebrauca ar zvaniem! Pasts piebrauca!» Gan. drīz visi izsaucās kā vienā mutē un tā pabailīgi sagrieza galvas pret lielceļa sienas pusi, tur, kur zvani pamazām nostājās, un tad, zirgiem nopurinoties, atskanēja tūliņ atkal ātra zvanīšana, it kā ziņu dodami, ka te pie kroga apstājušies.
Kāds jauns cilvēks izgāja skatīties.
Visi klausījās un palika, kur kurais stāvējis, kā burvja pasakās apburtā pilī.
Izgājējs skatījās pirms pie kroga loga, bet, kad tur aizbāzto rūšu un apkvēpējumu dēļ nevarēja neko skaidri saredzēt, tad viņš, izgājis porūzī, pievilkās aiz stenderes, nostādamies skatīties.
Bij piebraucis Malienas pasta trijjūgs savos lielos, zaļos salmu ratos taisni klāt pie salūzušām Dundura trepēm. Pasta puisis bij nokāpis no bukas un tina grožus tur ap kādu bukas dzelzs pogu. Zirgi purkšķa, klanījās, purinājās un kūpēja kā šķutu blāķis. Ratos iekš salmiem iejukuši bij trīs braucēji. Kādi viņi kurais izskatījās, to nevarēja tumsā skaidri redzēt. To gan varēja redzēt, ka viens bij gluži gargulu salmos, ar kailu galvu un tie divi abās pusēs puszvilu sēdoši. Sēdētājiem vienam bij liels, liels vilka kažoks mugurā, un viņi abi arvienu gāzījās, gan uz priekšu, gan sāņus klanīdamies. Sasējis grožus, pasta puisis, pastīvu mēli runādams, sacīja:
«Redzat, cienīgie kungi, vai nu nenāca no Plenča kroga tā kā ar sutu?»
Sēdētāji it kā pamodās, un tas, ar lielo kažoku, sacīja: «Ko? Kas par sutu? Brauc tu, brauc, brauc!»
«Nē, cienīgie kungi, nu jau esam mēs atkal pie Dundura.»
«Mēs pie tā Dundura! Vai šis ir tas Dundura krogs?»
«Jā, cienīgie kungi, tas ir Dundurs.»
Vairāk iznācējs, stāvēdams aiz stenderes, neko nedzirdēja, nedz nogaidīja, bet ātri ieskrēja krogā, tā ka durvis: savu ķieģeļa svarīgo «ņi, ņi, ņi, ņi» noņaudējušas, ļoti smagi aizkrita.
«Traka lieta, traks gabals!» viņš, piesteidzies pie stoikas durvīm, bailīgi acis grozīdams, izsaucās: «Tiesa, tiesa! Tiesas kungi! Meklētāji - sadurtās nokautā cepures! Velnā jau nu visi esam. Būs tūliņ iekšā. Nokautais ar līdz, bez cepures guļus guļ, lielos ratos iekšā iemests.»
Dzirdot šā bīstamo stāstīšanu, gandrīz visi palika kā rāceņu pārēdušies. Krūteža iebāza tūliņ pīpi kabatā, un Uzkreklis sāka vilkties pamazām uz kādu tumšāku kaktu.
«Edz, Cīruļvējputeni! Lielība! Kur nu ir tavi olulimpi ar visiem komeršu šķēpu dūrieniem?» Uzkreklis teica čūkstošā balsī un atmuguriski iedams. «Vēl nosauca mani par pastalu pāri. Ak Uzkreklis tev nepazīs burlaku dūrienus cepurē, tik ilgi staigādams ap tiesām! Vai nu samani, kas ir? Nu pašam ar mēle balta, kad meklētāji klāt no bruģu tiesas.»
«Vai tad es vien runāju! Vaģis ar tāpat,» Cīruļvējputenis atsacīja.
«Es tur neesmu ne mēma vārda runājis, ne tuvumā bijis pie burlaku sadurtās cepurītes,» Vaģis teica savā zobgalīgā dabā, visai nopietnībai par spīti. «Kas viņu pēdīgais cilājis, kas noglabājis, tam būs viss velns uz kamsas, - kas tur mums citiem! Es te tiesas kungu negaidīšu, bet, ja es gaidīšu, tad pasacīšu taisni: Cīruļvējputenis nokautā cepuri noslēpa krāsns iegorī; lai meklē, ja grib, un mēs nezinām, kādēļ viņš to darīja tā. Es aizeju no tādas bailīgas vietas labāk pavisam nost... laužat jūs kaklu,» -un, to izrunājis, Vaģis pazuda lielā kroga tumsā, un līdz ar viņu iznāca daži citi.
«Es noslēpis cepuri! Vaģi, vai tu traks, tā runādams!» Cīruļvējputenis teica un pieskrēja pie krāsns iegores, izrāva cepurīti un to uzsvieda uz stoikas, ka circeņi vien apjuka. «Lai viņa tur sapūst! Pirksta nepielikšu vairs tur klāt, kad Vaģis tā runā.»
Visi tūliņ atkāpās no vietas, kur cepurīte bij uzmesta.
«Uzkrekli! Kur Uzkreklis?» Vaģis sauca no lielā kroga tumsas. «Stādāt Uzkrekli priekšā! Viņam jārunā priekš visiem. Viņš tik daudz staigājis ap tiesām. Un jūs, tie citi, nedrīkstiet tiesas kungiem tā ar slēpt, kad Cīruļvējputenis gribēja krodziniekam šovakar iedot viltīgu naudu. Tas piekrīt uzdot Apzarnim. Ja Apzarnis tā neuzdos tiesas kungiem, jo viņš pats bij, kas pazina viltīgo naudu, kas rokā saņēma to viltīgo naudu, tad es uzdošu pašu Apzarni Ciruļvējputeņa vietā.»
«Vaģi! Trakais Vaģi! Vai mūs gribi šovakar apēst sausā gaļā?» Cīruļvējputenis izsaucās un vienā lēcienā bij lielā kroga tumsā iekšā. Apzarnis to pašu sacīja par Vaģi un, apskatījies, ka Cīruļvējputeņa vairs neredzēja, arī pazuda tāpat lielā krogā.
Citi nu sauca Uzkrekli, lai stātos priekšā ar savām tiesas lietu zināšanām, bet tas pamazām arī jau bij aizvilcies aiz Trejukungudienas un Kalāča pakrēšļa un tikai šņāca vien, un nu nesacīja nemaz vairs, ka staigājis daudz ap tiesām.
Stoikas kambarī palika tikai vairs maz ļaužu; lielākā daļa līdz ar Cīruļvējputeni un Apzarni bij lielā kroga tumsā. Priekšnieks ar Krūtežu gudroja: lai kas ejot projām no sadurtās cepurītes, viņi gan nedrīkstot nekur kustēt; valdīšanai esot valdīšanas jāgaida. Kalācis ar Trejukungudienu bij abi tik saldi aizmiguši, ka no tā visa nedzirdēja, sakot, itin nekā un uzmodās tikai tad, kad Uzkreklis, līzdams viņu pakrēsli gar sienu, tos sagrandīja.
Vaģis izlīda paklusām porūzi redzēt, kas tur īsti tie par braucējiem ir, jo viņš no tā ienācēja stāstīšanas netika ne gudrs, ne traks. Porūzi izgājis, viņš redzēja gan, ka tur ap piebrauktiem pasta ratiem kādi burnījās, buldurēja stīvām mēlēm un likās it kā vienu gulošu celtu tur laukā; bet izprast tomēr nevarēja neko skaidri, tikai nomanīja, ka laikam kāda dzeršanas vaina. Tai acumirklī Vaģis dzirdēja arī kādu lienam tā pamazām pa durvīm; viņš sitās atpakaļ, un tas, kas līda pašlaik laukā pretī Vaģim, - tas bij Cīruļvējputenis.
«Atpakaļ!» Vaģis bailīgi čukstēdamā balsī uzsauca. «Vai omu izkūkojis, iedams tagad laukā!» Cīruļvējputenis no bailēm palēcās tūliņ uz augšu, it kā viens ar pātagu būtu iegāzis pa tievām, stīvām ūzām, un bij divos lēcienos krogā atpakaļ.
«Simts un divi simti zaldātu apstādīti ap visu Dunduru,» Vaģis čukstēja tāļāk, Cīruļvējputeni baidīdams ja trakāk. «Es pats dzirdēju, ka lielais tiesas kungs pavēlēja zaldātiem: ja vien kāds nākot pa durvīm vai kāpjot pa logiem, tūliņ lai divi šaujot savā gurnā katrs un viens lai durot ar plintes šķēpu mīkstumā vai līdz kaulam. Vai nu labo dienu es bēgu atpakaļ.» Cīruļvējputenis turēja Vaģi pie svārkiem un čukstēja, lai jele viņa nepazudinot... abi jau esot visu kopā runājuši un izgudrojuši par viltīgo naudas papīru vis. Viņš šūšot labāk viņam trīs gadus šuvienu tikai par pus' maksas. Bet Vaģis sacīja, viņš nevarot tur nekā darīt. Ja nu būtu varējis kur noslēpties, tad būtu bijusi vēl cita lieta. Ja varot ko darīt, tad lai liedot tur tai durvju kaktā zem žagariem un paslēpjoties, varbūt tad pāriešot, Vaģis čukstēja tāpat pretī, un Cīruļvējputenis ar tūliņ sāka brikšķināt pa žagariem. Turpretī Apzarnis bij ielīdis kādā kroga kaktā un, aizgriezis priekšu kaktā, aizmirkšis acis, stāvēja tur, domādams, ka viņa arī tad citi neredzēs, kad viņš neredz citu savām aizmirkštām acīm.
Vaģis iegāja, sevī smiedamies, stoikas kambarī, un tūliņ liels troksnis bij dzirdams kroga priekšā - zābaku sišana un stipra runāšana. Tūliņ ar kroga durvis vērās vaļā, ņaudēdamas savu «ņi, ņi, ņi, ņi, » un divi ienāca, stīvām mēlēm runādami. «Tumsība! Kā drīkst tagad tumsība būt iekš to krogu?» viņi kliedza viens par otru. «Tā ir viena cūku būšana, vairāk nekas!»
Krodznieks, paķēris patumšo eļļas lampiņu no stoikas galda, izskrēja pretī un redzēja, ka divi cilvēki, rokas plātīdami, ģenģeroja tur pa tumsu.
«Vai tu krodznieks?» viņi prasīja. «Dod mums ļaužu, kas tur no pasta ratiem palīdzēs ienest vienu cilvēku iekšā,» viņi tāļāk runāja. Bet tūliņ bez kavēšanās lai dodot.
Krodznieks paklanīdamies to apsolīja, un viņi abi atkal ģenģeroja atpakaļ uz kroga durvīm un izgāja.
Krodznieks ienāca steigšus stoikas kambarī.
«Priekšnieka tēv,» Vaģis sacīja, krodzniekam ienākot, «tev kā valdniekam jāizrīko cilvēki; Uzkreklis ar Apzarni lai iet pie ienešanas, un Krūtežas tēvs - no valdības puses - par līdzgājēju. Uzkreklis zina visvairāk no tiesas lietām, tik daudz staigādams ap tiesām, un pirmais sacīja, ka tie esot burlaku dūrieni. Un tad varēs tiesas kungiem ar tūliņ izstāstīt un no kā viņš varējis zināt, ka tie ir burlaku dūrieni. Apzarnis pazina atkal šovakar viltīgo naudu vispirmais.»
Priekšnieks un citi visi pilnīgi tam piekrita.
Bet Uzkreklis negribēja neparko iet, sacīdams, ka Cīruļvējputeņam vajagot tad pirmam iet pie ienešanas nekā viņam.
«Cīruļvējputenim esot dūrēja saskrējusi,» Vaģis teica, «un viņš no sāpēm esot tagad ielīdis žagaros.»
«Ņemiet Uzkrekli, izvediet tad kā arestantu, ja viņš neiet ar labu,» Krūteža komandēja kā šās lietas pavēlnieks, kam jāiet no valdības puses līdz. Tūliņ ar divi saņēma Uzkrekli aiz padusēm vest laukā un raustīdamies apgāza Kalāci gar zemi, un šis sirdījās, ka trakojot kā bez prāta, nezin kur ellē nu cilvēku vedīšot; jo Kalācis atkal bij iesnaudies.
Apzarnis stāvēja vēl tāpat aizgriezies un aizmirkštām acīm kaktā, un Cīruļvējputenim bij kūkums vien redzams iz žagariem kā bebram upes pakrūmā.
«Nāc līdz pie nokautā ienešanas krogā,» Krūteža tam strupi pavēlēja, apgriezdams pie pleca. Redzēdams, ka Uzkrekli tā vada aiz padusēm, Apzarnis neko vairs nepretojās un noņurdēja tikai to, ka Vaģa lielā mēle vien viņiem to esot izdarījusi. Lai Dievs viņā saulē atmaksājot Vaģim to.
Viņi izgāja, un krogā esošie palika visi tik domīgi un klusu, it kā pastardienas sestdienu gaidītu.
Pēc brītiņa nāca viss tracis iekšā, nesdami nokauto. Krūteža pa priekšu, kā ceļu taisīdams, Apzarnis nesa, saņēmis aiz gurniem, Uzkreklis un pasta puisis aiz padusēm. Kailā galva ar visiem saburzītiem matiem bij sāņus nokārusies.
Pa tumsu izklīdušais ļaužu bars spiedās ap stoikas durvīm redzēt ienesto un domātos tiesas kungus; vienīgi Cīruļvējputenis palika žagaru blāķī un domāja, ka Vaģis viņu tomēr kā smalku cilvēku neuzdošot tiesas kungiem.
Ienesto uzsēdīja uz krēsla pie pirmā stoikas gala ar muguru pie sienas un, kad viņa galva tam kārās bez spēka nost, tad pavēlēja Uzkreklim to turēt. Tāda krusta nabaga Uzkreklim! Uzkreklis gribēja gan tūliņ redzēt tos burlaku dūrienus galvā un skatījās, cik vien varēja, bet nevarēja tur it neko citu saredzēt kā tik saburzītus, savēlušos matus; tomēr lūkot ar roku tos dūrienus viņš arī neiedrošinājās neparko.
Ienestam un tagad uz krēsla sēdošam bij brūns uzvalks un melni svārki mugurā, ar baltu elsiņu krūtīs, pār kurām iešķērsu bij pārstiepta tāda pati krāsaina bante, kā tur tai sadurstītai cepurītei uz stoikas. Bez šās krāsainās bantes vispāri priekšai stiepās un locījās ceļu ceļiem vēl dažas citas krāsainas strīpas. Īsti uz melniem svārkiem un baltā priekškrekla šās strīpas bij jo redzamas un bij, sacīt, vispasaulīgā krāsā. Tuvāk apskatītas, šās pēdējās strīpas bij laikam gan izpelnītas kādā grūtā «āžu kaušanā», kā izjurieši teica, jeb ar «zemi kopjot», kā Cīruļvējputenis to izsacīja savā smalkā cilvēka valodā.
Viens no ienācēju kungiem bij pagarš augumā, lielu vilka kažoku un stipri sārtu seju; turpretī tas otrs kungs bij gandrīz tādu pašu ķīļa bārdiņu kā Cīruļvējputenim un ļoti melniem matiem, un tādām pašām uzacīm. Pēdīgam bij mugurā melni virssvārki visai šauru apakšu. Abiem galvās bij tādas pašas krāsainas cepurītes kā tā sadurtā tur uz galda.
Ienestais tagad iesāka svabado galvu jau cik necik pats valdīt mēģināt, acis pusviru atplest un kādas nesa. protamas vārdu skaņas izteikt. Uzkreklim karsts vien pārskrēja, manot, ka ienestam tiešām vēl dzīvība. «Dzīvs vēl ir - nudien dzīvs!» viņš pusbalsi un galvu pastiepis pret citiem čukstēja tiem.
«Dzīvs, dzīvs, dzīvs, nokautais vēl dzīvs,» nu mut' no mutes skrēja caur visu ļaužu pulku, un visi stiepa kaklus cik vien varēdami uz to pusi, it kā gribēdami ikkatrs savu daļu no dzīvības tur iedvašot, lai nokautais atmostos jo drīz.
Tagad pasta puisis ienesa aukstu ūdens spaini, un tas ar lielo vilka kažoku pavēlēja, lai mazgājot sēdošam galvu, mēģinādams tur ko piepalīdzēt. Labi savelguši galvu ar auksto ūdeni, viņi atlaida to vēl tāpat sēdus, un varēja manīt, ka atdzesētā galva acīm redzot atžirga. Jau rokas iesāka cilāties pašas no sevis, un izrunā ar jau varēja saprast to vienu vārda skaņu «duel, duel, duel», ko nu viņš ar gandrīz visvairāk izteica. Kājās esošie kungi, drusku paģenģerodami, staigāja pa stoikas istabu un runāja pastīvām mēlēm šo to savā starpā. Tā staigādami, viņi ieraudzīja sadurto cepurīti uz stoikas galda, paņēma to, sāka cilāt un grozīt viens par otru. Tad, aplūkojuši savas cepures, ka tās pašiem tiešām galvā ir, viņi prasīja:
«Jūs, Malienas baueri, kur dabūjāt jūs šo deķeli?»
Neviens neko neatbildēja.
«Jūs, zemnieku lupatas, es jums prasu, atbildiet... Vai ausis vis nav ko dzirdēt?» jautāja tas pats.
Vaģis no visa gan jau noprata, kas tie īsti par kungiem bij un kādā gaisā tagad atrodas, bet citi visi līdz ar tiesas tēviem nesaprata ne rīta, ne vakara no tā visa. Viņi, sakot, cits aiz cita tikai līda un neiedrošinājās neviens, it pat spēka pilnais Krūteža, neko ne atbildēt.
«Augsti žēlīgie un cienīgie tiesas lielikungi!» Uzkreklis lūgdamā balsī runāja. «Visi citi ar to pašu zina, lai stāsta vien viņi... jūs redzat, ka man nav rokas vaļā... es nevaru nekādi stāstīt!»
«Tu dumš cilvēks, tu nevari stāstīt! Par ko tu nevari stāstīt? Tev būs stāstīt - stāsti tu!»
Sēdošais jeb nokautais pa tām starpām mētāja un plātīja rokas arvienu augstāk gaisā un sauca saukdams to pašu «duel, duel, duel», un Uzkreklis tad ar iesāka runāt, svīstot lielām sviedru pilēm uz pieres.
«Es, cienīgie, žēlīgie tiesas kungi, šodien tāpat vien atnācu te uz Dunduru, un, ja es būtu zinājis, ka šodien te iet tā, - nudien labāk es būtu lāpījis pastalas mājā. Jau vecene sacīja: tikmēr vazāšoties ap tiesām un Dunduru, kamēr ellē iebraukšot kādreiz. Nav nu gan gluži tiesa, ka es par velti nāku; es jau tiesājos par savas sievas mantu. Jau...»
«Es tev neprasu par tavu sievas mantu; es tevim prasu - kur tu ņēmi šo deķeli?»
«Nu, tā bij, cienīgie lieli kungi! Mēs ar šo Apzarni ienācām reizē Dundurā,» Uzkreklis, rādīdams uz Apzarni, runāja, «ja grib, prasāt viņam.»
«Ko tu rādi uz mani!» Apzarnis sāka bārties uz Uzkrekļa. «Stāsti vien pats. Ja man jāstāsta par Cīruļvējputeņa viltīgo naudu, tad es stāstīšu un nerādīšu vis tā pirkstiem uz tevis, kā tu rādi uz mani.» Cīruļvējputenim, to dzirdot, žagaru blāvi iesāka trīsēt viss kūkums.
«Duel, duel, duel, duel!» atskanēja atkal kā zvans vidū, un lielkažokainais ņēma Apzarni savureiz rokā: «Tu nedrīksti viltīgu naudu taisīt un ņemt rokā - es tev saku.»
«Žēlīgie tiesas lielikungi! Es esmu Izjuras lielākais teļādu lasītājs un viltīgas naudas nekad netaisu; tā ir mūsu Izjuras skrodera Cīruļvējputeņa vaina. Viņš gribēja gan krodzniekam iedot viltīgu piecdesmit rubļu gabalu, un es tikais to pazinu, sak, tā ir viltīga nauda, un vairāk nekā.»
Šo dzirdēdams, Cīruļvējputenis nu iekasās dziļāk žagaros.
«Stāsti tu par to deķeli, kur tu viņu ņēmi, un nedrīksti taisīt viltīgu naudu!»
«Par to cepuri jāstāsta...»
«Tu nedrīksti to deķeli saukt par cepuri - tas ir deķelis - vai tu dzirdi?»
«Dzirdu gan, žēlīgie lielkungi! Par to deķeli jāstāsta tur - mūsu Uzkreklim.»
«Nav vis man jāstāsta, augsti, žēlīgie lielkungi, lai stāsta vien pats Apzarnis. Viņš redzēja vēl labāk nekā es, ka Cīruļvējputenis noslēpa to sadurto deķeli tur krāsns iegorī... es tikai pirmais biju, kas pazinu, ka tie ir burlaku dūrieni, un pirmais sacīju: tie ir burlaku dūrieni tai deķelītī. Ar burlaku dunci viņa sadurstīta, un cilvēka galva tad tur nokauta līdz un vairāk nekā.»
«Ar burlaku dunci sadurts šis deķelis?!» izsaucās karstuma pilns un allaž vēl ģenģerodams ķīļbārdainais kungs un, izņēmis sadurto cepurīti no lielkažokainā rokas, to lika Uzkreklim priekšā: «Kā drīksti tu sacīt tos burlaku dūrienus? Tu, Malienas putras vēders! Tie ir mūsu kotrieršu šķēpu dūrieni - tie mūsu komeršu šķēpu dūrieni tie mūsu komeršu goda dūrieni. Vai tu zini, ko esi darījis, lamādams tos komeršu šķēpu dūrienus par burlaku dūrieniem?»
Uzkreklis nezināja vairs, ko darīt, ko runāt, jo visur, ko vien runāja, tur viņu augstie, cienīgie kungi bāra.
«Duel, duel, duel, duel!» zvanīja atkal sēdošais kungs.
«Jā, cienīgie tiesas kungi!» Apzarnis krita vidū. «Uzkreklis bija tas, kas mums visiem stāstīja, ka tie esot burlaku dūrieni; viņš pazīstot tos burlaku dunča dūrienus tik labi kā neviens cits. Mēs nesacījām tur neviens neko; Uzkreklis vien ir vainīgs. Ja grib, žēlīgie tiesas kungi, es pats palīdzēšu viņu aizvest un sasiet.»
Uzkreklis noskatījās Apzarnī ar tādām savādām acīm un sacīja, dziļu, dziļu pūtienu izvilcis no krūtīm: «Edz, Apzarni, kāds cilvēks tu esi! Kad ostiņas jādzer kopā, kad Uzkreklim liecība jādod par tevi, ka Cīruļvējputenis tevi plēš un sadursta, tad Uzkreklis ir gan labs, tad Uzkreklis pirmais, kas kliedz, lai ļaudis tevi glābj, bet, kad pašam kas karsts iet pie dibena, tad Uzkreklim tūliņ, vai cilpa kaklā. Kāds tu gan, Apzarni, cilvēks esi! Lai nu ir, lai ir; gan jau Dievs redzēs mūs abus... Un, ja man tādēļ būs jānomirst cietumā, tad tava dvēsele ar vis baltāka netiks no tā. Augstie, žēlīgie tiesas kungi un cienīgie bruģu lieli kungi!» Uzkreklis beidzot sāka lūgties.
«Ko? Tu sauc mūs par tiesas kungiem, par bruģu lieliem kungiem? Ko? Jūs visi piedzēruši! Jums acis vairs nav redzēt, kas mēs esam?» jautāja jautājienu uz jautājiena abi kungi. «Mēs - tie esam Malienas studenti. Vai jums vis acis nav? Skatāt mūsu deķeļu krāsas: še mūsu korporāciju bantes!» Lielkažokainais atrāva svārkus rādīt savu krāsu banti. «Vai nezināt vis? Mūsu korporācija ir «Malenijo aristokratijo», tu - jūs - Malienas vērši! Visa pasaule zin korporāciju «Malenijo aristokratijo», un jūs, paši malenieši, to nezināt un nepazīstat! Savu slavēto korporāciju!»
Cīruļvējputenis žagaru blāķi, to dzirdot, sāka jau ausis slaistīt. «Tie studenti? Un es te žagaru blāķī!» viņš izsaucās čukstoši. Tomēr nedrīkstēja vēl līst laukā, domādams, nezin vai ir vien tā. Vai tikai negrib viņu tiesas kungi izvilkt no žagaru blāķa, zinādami, ka viņš pirmais druks ar studentiem, un tādēļ tīšām tā runā.
«Duel, duel, duel!» skanēja atkal.
«Un jūs nedrīkst neviens vairs mūs saukt par to tiesas, par to bruģu kungiem. Mēs Malienas studenti, vai jūs dzirdat - jūs vērši! Un jums būs stāstīt, kur jūs ņēmāt šo deķeli,» viņi abi ģenģeriski mēdīdamies jautāja, sadurstīto cepurīti rokās grozīdami. «Šis deķelis ir tās mūsu korporācijas deķelis, «Malenijo aristokratijo». Mēs te redzam šo deķeli, un mums vajaga zināt, kur jūs ņēmuši šo deķeli. Nu, stāstāt tad nu!»
Pēdējos vārdus runājot, abi sita par stoikas galdu, ka ostiņas vien lēca uz augšu.
Labu brīdi neviens neko nesacīja, jo, it līdz kā ko runāja par sadurto cepurīti jeb deķeli, tad visiem mutes kā aizbāztas. Tas viss bij Vaģa iebiedējums.
«Kas tie Malienas studenti tādi gan ir? Nudien, vēl lielāki dzērāji kā mēs paši dažureiz te Dundurā,» Linums runāja. «Iešu izstāstīšu, ko zinu par sadurto cepuri. Kas man bēdas par tiem, un ko viņi te gānās ar mums. - Jūs, mūsu Malienas studenti!» Linums teica un nostājās studentu priekšā savā zināmā vientiesībā. «Šo sadurstīto cepurīti vai deķelīti, kā jūs viņu saucat, - to bij saņēmis mūsu Izjuras zirgu dīrātājs Gremoklis tur Klūgatas piekalnē sliedē, atnesis te un nolicis uz stoikas krodziniekam priekšā, un mēs nezinām vairāk nekā.»
«Jūs nezināt! Jums būs gan zināt, kur ņēmāt to deķeli!»
«Es jau labi izstāstīju, kur ņēma, un paša Gremokļa ar vairs te nav. Kam tad jūs tiepjaties vairs tā?» Linums runāja savā vientiesībā joprojām. «Man liekas, ka tā jūsu pašu cepure, un pateiciet Dievam, ka Gremoklis to atnesis te, citādi trupētu turpat Klūgatas piekalnē.»
«Tu dumš cilvēks, kā drīkst tu sacīt, kad mums cepures nokrīt! Vai mēs dzērāji, kroga dzērāji, kā jūs, tie zemniek ļauži, ko?» bārās abi Malienas studenti.
«Vai nu es dumš vai kāds, ne jūs iedosit man savas gudrības, ne es jums savas dumjības. Tā ir gan jūsu pašu cepure. Paskatāties vien, ekur tam trešam, kuru ienesa kā mironi, nemaz nav cepures galvā... mati vien kūlās, kad nesa... es labi redzēju.»
Smalkie Malienas studenti nebij, kā rādījās, raduši, nedz ar galā gaidījuši tādas vientiesīgas un taisni izsakošas atbildes, kā Linums to izteica, un tādēļ viņi jo sadusmojās. «Tu melo!» viņi kliedza viens par otru. «Viņam ar ir deķelis tur uz galvas.»
«Mums visiem dekeļi un nekādas cepures, tu Malienas kāpostu galva! Tu putras vēder! Nu, redz, ka viņam ir deķelis galvā,» - un, to teikdams, ķīļbārdainais skrēja grābt cepuri sēdošam no galvas, bet sagrāba tikai sauju kuplo matu un līdz ar to šā galvu tik stipri aizrāva līdz, tā ka tas tikko nenokrita no krēsla. Caur tādu saraustīšanu sēdošais krietni atmodās, iesita svabadu sitienu rāvējam par roku un sauca atkal to pašu «duel, duel». «Es tevi sauc, izsauc uz to duel!»
Par šo neizdošanos ķīļbārdainais students jo ieskaitās uz Linumu un, nevarēdams neko krietnu izteikt, atgriezies pret Linumu, spēja tikai: «Es tev teiks, tu - tu - tu nezin it nekā - tu piedzēris kā cūka - tu mani, Malienas studentu, mācīt - tu!»
«Pats nu gan esi piedzēries un nevis es tā. Ekur nesaredzi vis vairs, lai gan tik jaunas acis, ka tur tam pašu biedram nav vairs cepures galvā, un matus grābj par cepuri, lai vai galvu norauj,» Linums runāja, stāvēdams kā miets. «Ja es tevi tā nolamātu kā tu mani, nezin kas tad nebūtu no jums, kādi jūs esat tie cilvēki.»
«Tu mani saukt par tu! Kā tu mani drīksti saukt par tu? Vai es ganīju ar tevi cūkas kopā?»
«Vai tad es ar esmu ganījis cūkas ar tevi kopā? Pats jau mani sauci papriekšu par tu. Pats dara papriekšu tā, un, kad cits dara ar tāpat, nu, tad velns tūliņ kājās.»
«Es tev sak, ka students drīkst gan tevi, to dumo zemnieku, saukt par tu, bet tu vis nedrīksti mūs, Malienas studentus, tā saukt,» - un, tā runādams, viņš gribēja Linumam grūst, bet nogrūda šķībi un ar tāda grūdiena sparu pats paklupa tā uz priekšu, ka pakristu zemē, ja neatsistos kāda krūtīs, kas to nu uzstādīja atkal uz kājām tā, kā vajaga.
«Un klausies!... Dari ar muti ko darīdams, bet sargies rokas palaist!» Linums runāja tagad cietos vārdos, galvu purinādams. «Vai tu domā, ka man nav roku? Kad arāja vesers ies pa jūsu putuziepju kauliem, tad nebūs vis jūsu tādu kapejas kloķīšu pirkstiņi vien.»
Tagad Vaģis stājās vidū un ar savu zināmo sadzīves izmanību lūkoja iekarsušos lietu dzesināt.
«Linuma tēv, Linuma tēv! Lai nu ir kā būdams. Cienīgie studentu kungi tikai pajokojās tā drusku ar mums, tiem Malienas zemnieciņiem. Un jūs, augsti cienīgie mūsu Malienas studentu kungi, cik mums prieks, ka jūs tik laipni ar mums...»
«Lamājaties,» Linums čukstēja vidū.
«...te Dundurā, mūsu Izjuras krogā, izdzīvojaties un izrunājaties ar mums visiem tāpat kā ar saviem Malienas studentiem. Cienījamie studentu kungi būs tik žēlīgi un saņems šo deķelīti no mūsu rokas, ko viņiem pazemīgi pasniedzam, lai uzliek to galvā savam biedram,» - te Vaģis paņēma uzmesto deķelīti no stoikas, kur ķīļbārdainais students to uzmeta, un nu sniedza to lielkažokainam studentam. Šis arī tūliņ, paņēma deķelīti pretī un, sizdams Vaģim par plecu, sacīja: tā vajagot runāt ar saviem Malienas studentiem, tā vajagot atdot deķeli, kas tiem ceļā nokritis; jo nu viņi pilnīgi vien paši atjēdza, ka tas ir gan viņu sēdošā biedra deķelis, un to uzmauca tad ar sēdošam biedrim, bet nekampa vis vairs matu saujas cepures vietā... Sēdošais, atkal pakustināts, nu it kā atbildes vietā tad izsauca atkal «duel, duel, duel».
Tūliņ ar lielkažokainais students griezās pie stoikas, paņēma brandvīna pudeli, to cirta par stoikas malu, ka stikla drupatas vien apjuka, un sacīja uz krodzinieku:
«Dod visiem šiem dzert! Malienas studenti grib kopā dzert šovakar ar saviem Malienas zemniekiem. Viņi labi cilvēki, atdeva mūsu deķeli. Urā! Dzersim! Dod drīz!»
Krodzinieks laikam gan pazina Malienas studentu dabu dažās viņu sadzīves būšanās un tādēļ neko nesacīja tur par to visu, bet ņēmās tūliņ stoikas galdu notīrīt no stikla gabaliem un izlijušā brandvīna. Tikai Uzkreklis noņurdēja, cik tas briesmīgi slikti esot, ka brandvīns tā nolīstot zemē par velti, un negribot aplaizīja sev lūpas, turēdams vēl arvienu sēdošā galvu un plecus.
Ar to pašu nu iesākās dzeršana. Studenti sauca, lai tikai lej un dzer, un krodznieks ar lēja ostiņu pēc ostiņas ar žiglo vien. Tāpat paši studenti ar meta glāzi pēc glāzes, dzerdami savus smalkos dzērienus, kādus krodznieks tiem pasniedza, un nosēdušies turpat pie stoikas, kur Vaģis tiem bij pagādājis sēdekļus.
Drīz ar savāda jautrība atkal radās vispāri ļaužu pulkā, bet it sevišķi pašos studentos. Vecam raugam lejot virsū, jaunais pieņēmās, sacīt, kūsoši vien, tā ka īsā brīdī tie jau iesāka dziedāt savas studentu dzeršanas dziesmas. Līdz ar to vēl sadauzīja kādas pudeles, un krodznieks nu nokopa visus liekos traukus, tā ka nebij vairs ko dauzīt.
Līdzko Cīruļvējputenis žagaru blāķī izdzirda studentu dziesmu skaņas, tā viņš ar kā kara zirgs, dzirdēdams kara taures, iesāka tūliņ ausīties un, pieslējies ceļos, izsaucās: «Nudien, ir un ir mūsu Malienas studenti!» Tūliņ ar viņš uzcēlās stāvu, sasukāja gan ķīlīti zoda galā un matus, tā kā smalkam cilvēkam pienākas, bet, ap svārkiem un ūzām aplipis ar skujām un žagaru lapām, iegāja cēli pie studentiem un, jau pār slieksni kāpdams, palīdzēja tūliņ tiem dziedāt. Lai studenti dziedāja ko dziedādami, Cīruļvējputenis dziedāja šos vienus pašus vārdus vien, kliegdams tāda saplīsuša poda balsī: sēkulo, sīkulo, pūkulo, kosmultim, sēkulo, pūkulo, nulo, sēkulo, sīkulo, pūkulo, vosmultim, sēkulo, pūkulo, nulo - visu ar «o» beigdams, un tik vienumēr pūkuloja, tievās rokas kā polips svaidīdams pa gaisu. Līdzko studenti drusku apklusa vārda starpā, tā Cīruļvējputenis tūliņ lūkoja studentiem sevi priekšā stādīties un pielabināties. Priekšā stādīdamies, viņš ar visām aplipušām skujām nu lūkoja ļoti smalki izklanīties un tā savādi gumzīdamies gūžu kaulos, kur tādu gumzīšanos bij noskatījies un mācījies no kādas muižas skroderīšas jeb šneiderienīšas, kā pats to sauca; jo Ciruļvējputenis domāja, ka ar klanīšanos vien viņam, tik smalkam cilvēkam, un pret studentiem esot gluži nieks un tādēļ līdz ar klanīšanos vajagot arī gumzīties pēc smalko šneiderīšu modes. Reiz pēc reizes tā klanīdamies un gumzīdamies, cepurīti noņēmies, viņš iesāka vēl jo savādā valodā runāt, nekā līdz šim to bij lietojis, tā iesākdams:
«Augsti godātie, mīļie, cienītie Malenijo aristokratio studentio, še jūsu augstā priekšā stādās ar visu savu pazemīgo godību un padevību Cīruļvējputenis, Izjurario smalkākais cilvēks un šneidererio-šneiderioss. Lūdzu, es gan izskatos jūsu studentio augstā priekšā tagad...» «... kā vēršu dzinējs,» Vaģis iemeta vidū.
«... jā, kā mūsu cienīgais Vaģio saka, pēc vēršu dzinēja, pēc Malenino bauerio, bet es esmu smalkākais Izjurario cilvēks. Es pirmais biju, kas te šiem dumjiem maleniešiem stāstīju, ka jūsu studentio deķelio nav vis sadurstīts ar burlaku dunčiem, bet ar Olimpio komersijo šķepioziem. Es, tas Cīruļvējputenis, un Vaģio vieni vien esam, kas pazīst studentozus un ģimneziostus. Mēs vienīgie esam, kas pazīstam un mākam dzīvot ar smalkiem un lieliem vīriem. Mums ļoti žēl, ka studentio lielkungiem te Dundurā viss ož pēc prasta Malenijo krogo; viss izskatās pēc nekā, un tik daudz circeņu, ka to nevar ne izskaitīt...»
Lai gan Cīruļvējputenis gumzījās un klanījās klanīdamies, un runāja tai smalkā cilvēku valodā, tomēr studenti viņa neredzēja ne redzēt, bet paši tikai savā valodā runāja joprojām, vēlēdami krodzniekam: «Lej, lej, lej!» Cīruļvējputenis runātu laikam vēl ilgāk savu priekšstādīšanās runāšanu, bet tad studentu kungi iesāka atkal dziedāt savā balsī katrs. Tad Cīruļvējputenis acumirklī ar norāva savu runu un dziedāja tūlīt atkal līdz savu sēkulo, pūkulo, nulo utt., jaukdams biezo gaisu ar rokām.
Pēdīgi, kad atkal krietnu siltu tā bij salējuši, pasta puisis iesāka kungus skubināt un labināt, lai brauktu projām. Tomēr pagāja labs laiks ar visām tāļākām ģenģerošanām, dziedāšanām un samaksāšanām, pirms sāktu cilāties laukā iet. Samaksāšanai viņi ņēma naudas papīrus vaļīgi sapikņotiem gabaliem no kabatām un tos meta krodzniekam priekšā. Lai gan krodznieks jau vairāk reizes bij lūdzis, ka viņam diezgan piedots naudas un būšot vēl jāizdod laukā, tomēr tie meta vēl priekšā un tikai ar lūgšanu saņēma un bāza kabatās atpakaļ. Izdoto kaparnaudu viņi noslaucīja ar roku no stoikas galda, ka tā ripuļripuļiem izklīda pa piemīto plānu. Tagad bij arī ķīļbārdainais Malienas students tikpat tāļu kā viņa biedrs tur uz viņa krēsla un sāka jau kūkot un tikko mēli vairs locīt. Izturīgākais bij vēl tas pats ar lielo kažoku un labprāt ļāvās pasta puišam paklausīt un braukt projām. Viņš meta Vaģim ar roku, lai palīdzētu tam iziet. Tiem diviem palīdzēja tie citi visi, un šie bij nesin jāiznes un jāieceļ ratos. «Vienu nokauto ienesām, gandrīz trīs jāiznes,» zobojās nesēji, tos nesdami. «Jā, tiem ir cits kavējs, kas tos nokauj ir bez visa burlaku dunča, ka neredz vis neviena dūriena ne galvā, ne citur.»
Cīruļvējputenis bij te visur par lielo rīkotāju un zinātāju ar visu savu augsto valodu. Un, kad bij ratos sacelti, sabāzīti ar salmiem, tad dzirdēja vēl kādus «duel, duel, duel» stīvā jo stīvā gaitā iznākot. Tūliņ ar pasta puisis svelpa, saplikšķināja pātagu, un rati iesāka velties, zirgu kājām noplankšķot pa šlačaiņiem dubļiem.
«Tur nu aizbrauc kā āžu vezums no Labrenča tirgus, ka galvas vien nokuļājas,» ļaudis runāja noskatīdamies un sagāja atpakaļ krogā. Tikai Cīruļvējputenis palika viens pats dziedāt uz trepēm savu - sēkulo, pūkulo, vosmultim, sēkulo, pūkulo, nulo -, it kā atbalss noskanēdams notikušam pakaļ, un tad ātri vien iesprīžoja arī šis atpakaļ krogā.
«Nu, Cīruļvējputenio! Tad nu izdzīvojāmies, izdzērāmies, izdziedājāmies kā pa Blusa kāzām un aizvadījām savus Malenio studentijo!» Vaģis runāja, Cīruļvējputenim ienākot un sizdams tam pa plecu.
«Redzi nu, Vaģi, ka mums abiem taisnība par sadurto mūsu Malenio studento deķelio,» Cīruļvējputenis teica brīnum lepni. «Ekur šis Uzkreklis, maleniešu celmulauskis, stāstīšot, ka tas deķelio bijis burlaku sadurstīts! Atpletiet nu visi acis un redziet, ko mēs, smalki cilvēki, mākam.»
«Jā, jā, Cīruļvējputenio, mēs tie smalkie,» Vaģis teica savā zobgalībā. «Ko nu šie Uzkreklijo un Apzarnio...»
«Nē, nē, Vaģi,» Cīruļvējputenis ātri iesverpstēja vidū. «Tev laikam piemirsies par tik garu vakaru. Neviena prasta malenieša nedrīkst saukt par Uzkreklio un Apzarnio. Kamēr mūsu Malienas studenti aizbrauca, tikmēr es viens esmu te visā Dundurā, kas ožu pēc smalka cilvēka. Mani vienu vienīgo var uzskatīt visā Dundurā par smalku cilvēku un vienvienīgo drīkst tā saukt par Cīruļovējoputenio. Tevi ar gan varētu pilnīgi pieņemt par smalku cilvēku un saukt par Vaģio, bet, par nelaimi, tu esi tikai arājs un neesi ne muižā dzīvojis, ne, lai gan zini stāstīt par studentiem gandrīz tikpat kā es. Un tādēļ es, Cīruļovējoputenio, ir vienīgais smalks cilvēks un cita neviena visā Dundurā.»
«Neviena visā Dundurā! Un vai es nav smalks cilvēks?» izsaucās kāda balss otrā galā stoikai, un tūdaļ pienāca pie Cīruļvējputeņa kāds cilvēks, melnos, nodilušos svārkos ģērbies, sarkanu šalli ap kaklu un sapikņotu gardibeni. Ģīmis bij drusku tā kā uzpampis, un garās ūsas kārās pār virslūpu. Viņš bij muižas seglinieks Grunduls, bet dzimis izjurietis gan nebij, un kas nu zina gluži, no kurienes atnācis, bet jau gadiem bij tepat pa Izjuru un dažām citām muižām maldījies apkārt. Nu visi izjurieši Grundulu labi pazina, jo arī viņš, kad vien varēja, labprāt sildījās te Dundurā. Kamēr vēl studenti te bij, viņš klusu ielīda un drīz vien iemētāja, gan pats par savu naudu dzerdams, gan no studentu pirkuma. Tagad jau bij tik tāļu, ka nāca pašā labā lielīšanās virulī un tādēļ ar tūliņ Cīruļvējputenim iekrita vidū, piedodamies sevi par smalku cilvēku.
Cīruļvējputenis Grundulu ar tūliņ pieņēma par smalku cilvēku, aizbildinādamies, ka neesot nemaz bijis pamanījis viņu te Dundurā esot, un tad kliegdamā balsi sacīja, lai viss Dundurs dzirdot: «Grundolio ar ož pēc smalka cilvēka un iztaisa smalku cilvēku. Neviens Grundolio, nedrīkst citādi saukt nekā par Grundolio. Un, Grundolio, mēs varam arī Vaģi uz šo vakaru pieņemt par smalku cilvēku. Lai gan Vaģio nav muižā dzīvojis un tikai arājs vien ir, bet viņš zina par studentiem un ģimnāzistiem gandrīz tikpat daudz kā es, Cīruļvējputenio.»
Vaģis teica: «Palieciet nu paši divi vien; diezgan būs no tiem pašiem te Dundurā. Es jau esmu tāds pats arājs un prasts malenietis tāpat kā te citi visi. Es ar drīz iešu mājā, un, kad divi smalki cilvēki paliek te Dundurā, tad gluži diezgan.»
«Vai tu, Vaģi, gribi tūliņ iet mājā?» Krūteža prasīja, būdams jau labi iesilušā dūšā. «Neej nu vēl! Mēs gaidām Aizbara tēvu no Tituļba tirgus un tur daudz ko dzirdēsim par tirgu. Dzirdēsi par jauno draudzes tiesas bizīteru vēlēšanu vis.»
Bet Vaģis, neko krietni neatbildējis, pameta tikai ar roku un iesāka pamazām vilkt «sēkulo, pūkulo», un iegāja lielā krogā un ar to pašu ar uz māju.
Līdzko Cīruļvējputenis to izdzirda, tā tūliņ tam ar spruka vaļā kā pa tapu viņa «sēkulo, pūkulo, vārmultum, sēkulo, pūkulo, nulo», un tūliņ ar Grunduls krita klāt. Un tā nu viņi kliedza, rokas šaudīdami kā pātagas kātus, tādās kā krāsns durvtiņas balsīs.
Visi sāka kurnēt, ka kliedzot kā ārprātā. Arī Krūteža tos grandīja un bāra, lai jele nepiekliedzot visa kroga. Neesot jau divi vien, bet nelīdzētu ir tas neko. Viņi kliegtu gan vēl joprojām, ja Grunduls vai nu tīšām, vai netīšām neizsistu Cīruļvējputenim viņa sarkanā mutes autiņa no rokas, kuru tas kliegdams grieza pa gaisu.
«Kā tu gan drīksti, Grundolio, mutes autiņu izsist uz Dunduro samītā dubļu kula?» Cīruļvējputenis izsaucās un spēji norāva savu «pūkulo». «Saņem pats un iedod Cīrulovējoputeniom to rokā, citādi ir aizskarts viņa smalkā cilvēka gods!»
Grunduls neņēma vis, bet saspiedās rokas tikai sānos un nostājās stīvi.
Tūliņ ar Cīruļvējputenis saspriedās savas rokas sānos, nostādamies tāpat pretī Grundulam un sacīja: «Cīrulovējoputenio smalkais gods aizskarts un neizskatās vairs pēc nekā. Grundulo viņa muto lakatiņo izsita no rokas un pats nesaņem tā un neiedod Cīrulovējoputeniam. Tas viss iztaisa pēc smalku cilvēku un studentu būšanas duelo, un Cīrulovējoputenio izsauc Grundulo uz duelo, uz duelo, uz duelo - papriekš uz pistolēm, tad pēc uz zobeniem!»
«Es pieņemu to Cīrulovējoputenio duelo - papriekšu uz pistolēm, pēc uz zobeniem!» Grunduls teica pretī, un abi stāvēja vēl tāpat, saspriedušies rokas sānos.
«Kas tas duelis īsti tāds ir? Tur pirmiņ tas viens piedzērušais Malienas studenta kungs ar, līdz ko vien to pakustināja, tā tūliņ zvanīja kā pulkstenis: duel, duel, duel,» Linums runāja. «Un, redz, šie nu atkal abi iesāk to zvanīt savureiz. Es jau pirmīt gribēju prasīt par to.»
«Duelo iztaisa visu smalku cilvēku būšanu visā pasaules Malienā. Prasti Malienas cilvēki nezina un nedrīkst neviens neko zināt no duelo, bet tikai noklausīties, ko viņiem stāsta par to. Man tagad nav laika stāstīt; pēc duelo ar Grundulo es jums stāstīšu par duelo.»
«Tagad mums jāizvēlējas duelo sekundidāti,» Grunduls sacīja.
Ļaužu pūlis iesāka spiesties apkārt Grundulam un Cīruļvējputenim redzēt dueli, kāds tas īsti būs. Visos radās atkal savāda, jautra dzīvība tāpat kā pirmīt, kur domāja, ka piebraucot tiesas kungi pie Dundura ar kādu nokauto. Pat mieganais Kalācis, acis trīdams, piecēlās pakaļkājās līdz ar Trejukungudienas tēvu un, kaklus izstiepuši, lūkoja skatīties duelī.
«Neviens nedrīkst samīt Cīrulovējoputenio mutoautiņo,» Cīruļvējputenis runāja, rokas plātīdams un ļaudis atstumdams no zemē esošā autiņa. «Lai viņš tur stāv, kamēr duelo būs iztaisīts. Kurš būs uzvarēts, tas saņems to autiņo. Mans sekundants būs Vaģis. Vageio! Kur tu esi?»
«Ko nu vairs sauc Vaģa. Vaģis jau sen būs mājās,» atsacīja kāds no pulka.
«Nu tad Krūtežas tēvu Cīrulovējoputenio izņem par savu sekundanto. - Un kur būs Grunduloam viņa sekundants?»
«Es...» Grunduls sacīja gari un apkārt skatīdamies. «Es... es vēlēju par savu sekundantu Apzarni. Viņš man pazīstams jau no senlaikiem. Cik reizes neesmu teļa ādas pircis no tevis. Vai tā nav, Apzarni?»
«Ko nu par to, Grundul! Mums viens un div', ka esam salīkuši, un - plaukš! - saujā iekšā - tava nauda, manas teļādas. Ko nu par to, kad tikai tevim nauda klāt, tad mums abiem iet gudri, ik reizes gudri, lai esam vai Plenci vai Dundurā! Un nudien - es ar neesmu tāds cilvēks. Es drukiem laižu teļādas, kad tikai roku tirpstamā nauda nāk par peļņu,» Apzarnis lielījās, pieiedams Grundulam klāt.
«Nu labi! Tad tu paliec mans sekundants.»
«Es palieku! Par to nebīsties... esi drošs.»
«Un, Krūtežas tēv, tu Cīrulovējoputenio sekundarito.»
«Jā, es ar palieku,» Krūteža sacīja. «Kad es šodien jūs salaulāju, kas tur tas jūsu duelis tad man! Tikai izstāsti, kas mums jādara, mēs būsim tūliņ nagos. Tikpat jau dzeršana tad atkal būs.»
«Jums jādara! Kas jums jādara? Jums...» runāja Cīruļvējputenis stomīdamies, un Grunduls tad iekrita vidū. Un tā nu viņi stāstīja ar lielu steigšanos savu pantu katrs.
«Jums, abiem sekundantiem, jāizrauga mūsu rīki šaušanai un ciršanai: divas pistoles un divi zobeni.»
«Jā, visu, kas iztaisa pēc šaušanas un ciršanas rīklēm, un kādus jūs, sekundanto, mums izraudzīsit un iedosit, tādi viņi būs mums jāsaņem...»
«Visiem tiem bisējamiem un cērtamiem rīkiem vajaga būt pilniem un tad sabāztiem vienā maisā, un mums tad tie jāizvēlējas un jāizņem bez redzēšanas un dzirdēšanas,» stāstīja Grunduls tāļāk, iekritis atkal pirmajam vidū.
«Pašiem sekundantiem ar vajaga būt...»
«Paga! Nestāstāt visa tik daudz ar reiz. Nevar jau tā cit' uz cita paturēt prātā,» Krūteža teica. «Tad mums ar Apzarni jāizrauga visi tādi rīki, kas iztaisīti pēc šaušanas un ciršanas rīkiem, - vai tā bija?»
«Jā, tā bija!» apstiprināja Grunduls ar Cīruļvējputeni viens par otru. «Viss tas jāiegādā, kas iztaisa visu to duelo vajadzību. Visu - pēc pistolēm un zobeniem.»
«Un tad viss tas jāsabāž maisā, un jums tad jāizņem bez redzēšanas un dzirdēšanas. Vai tā bija?»
«Jā, tā bija,» abi atkal atbildēja.
«Apzarni! Ievēro visu labi, ka mums nemisas,» Krūteža teica.
«Apzarnis papurināja tikai galvu, ka viņš visu zinās.
«Pašiem sekundantiem ar vajaga būt rokā sava koka katram, kas izskatās pēc spieķa, un tad mūsus vajaga nostādīt vienu no otra, kas iztaisa piecpadsmit soļu tāļumu,» Cīruļvējputenis runāja. «Sekundantiem tad jānostājas kreisā pusē un katram pie sava: Apzarnim pie manis un Krūtežam pie Cīruļovējoputenio.»
«Jums, sekundantiem, jānosaka, kad mums jāpaceļ šaujamie rīki, un tad jākomandē: viens, divi, trīs, - un tad ar trešo vārdu - bauc! - jāšauj abiem reizē. Un, kad trīs reizes būs izšauts un izdueļoties ar šaujamiem rīkiem, tad mēs iesim kauties atkal ar zobeniem.»
«Tad jums, sekundantiem, mūsu atkal vajadzēs nostādīt tik tuvu, ka viens otru varam aizsniegt ar zobeniem, un mēs tad iesāksim šektēties.»
«Jums, sekundantiem, nu jāskatās, ka visa duelēšanās ar zobeniem notiekas ar visu smalka cilvēka godu, un, līdzko vienam mana asiņus, tā jāsaka: miers!»
«Jums, sekundantiem, tad jāizraugās viens dakteris, jūsu Malienas valodā - ķeņģeris, kas sasien un aiztur sakautam cirtienus un dūrienus, lai nenoskrien ar asinīm.»
«Jā, tas viss jums jādara,» Cīruļvējputenis noteica gala vārdu. «Un, kur vēl nezināsit visu dueļa likumu, tur mēs tad paši atkal izstāstīsim. Un nu jūs ejiet savā kambari un nolieciet mums laiku un vietu, kur duelēties, un sagādājiet visas citas duelo vajadzības...»
«Paga, paga!» Krūteža teica. «Tad mums vajaga pašiem tūlīt rokā koku, kuri izskatās kā spieķi, - vai tā bija?»
«Jā, tā bija.»
«Un kas tad mums jādara ar tiem kokiem?»
«Ar tiem kokiem jums jāizšķir, ja mēs viens vai otrs pret dueļa likumiem ko darītu vai ar viens otru gribētu padarīt, ka tas izskatās pēc nokauta, tad ar tiem kokiem tas jāattur, tad ieroči jāizsit pavisam no rokām ar tiem kokiem,» dueļa vīri stāstīja atkal viens par otru.
«Nu, labi! Tad mums jūsu vajaga nostādīt piecpadsmit soju vienu no otra un pašiem jānostājas kreisā pusē, tad jāsaka, lai paceļ rīkus, tad jāsaka: viens, divi, trīs, - vai tā bija?»
«Tā bija!»
«Tad jums jāšauj trīs reizes; un, kad tas izdarīts, tad jānoņem tie rīki un jāsadod zobeni, un tad mums jāizmeklējas viens dakteris, kas varētu notīt vai ar aizturēt asiņu noskriešanu. Vai tā bija? Un, līdzko manām, ja kādam asinis, tad jāsaka: miers! Vai tā bija?»
«Tā bija! Tā bija!»
«Vai tu, Apzarni, esi visu paturējis?»
«Nu, par to vis nav bēda, kas šitos dueļus nepaaurēs!» Apzarnis atbildēja, pīpes pelnus izkratīdams uz stoikas stūra, un tad iegāja abi krodzinieka kambari.
«Tad jau dueļi ir klaja izkaušanās un vairāk nekā. Nu, tad es ar vienreiz gribētu redzēt tādas smalko cilvēku kaušanās vai dueļus, kā viņus ar sauc,» Linums teica. «Man viņu, to tādu dueļu, nav izdevies nekad ne redzēt, ne dzirdēt. Gribēju pirmīt ar Vaģi aiziet uz māju, bet nu gan neiešu.»
To pašu izsacījās arī daudz citi, ka nu vajagot gan izskatīties tos dueļos... redzēšot, kā ar viņi gluži duelēšoties.
«Velns! Kādā godā gan mūs abus pēc neiecels, Krūtežas tēv!» Apzarnis izsaucās, kāpdams pār krodzinieka kambara slieksni. «Visā Dundurā mūs izsauc un ieceļ par smalku cilvēku dueļiem un sekumudantiem... Nekā! Pazīst jau, kur ir cilvēki, lai kur iedams...»
«Bet nu mums ar jāmanās... pirmoreiz esam šai goda amatā sameklēti... jāmanās, ka neiziet šķidri kādā vietā, un tas būs visai Izjurai par negodu.»
«Ko nu par to! Gan šitie izdarīs!»
«Mums tūliņ jāsagādā visi tādi šaujamie un cērtamie rīki, kas... kas... tā kā Cīruļvējputenis savā smalkā valodā izvēlēja un sacīja, kas iztaisa pēc pistolēm un zobeniem; tu tak ar atmini - tā bija?»
«Kā nu es tā neatminēšu.»
«Nuja, tie būtu visi tādi rīki, kas tā iztaisīti un izskatās tā kā pistoles un zobini. Es pirmīt jau tūliņ, līdzko viņi visu tā mums izstāstīja, - es tūliņ jau iesāku domāt par to visu, sak, kur būs mums tādi šaujamie rīki, kas izskatās tā kā pistoles un zobini vai ar tā, kā pats Cīruļvējputenis to saka, - kas iztaisa pēc pistolēm un zobeniem. Tu tak pistoles esi redzējis?»
«Kā nu es neesmu bistoļu redzējis! Vēl jau dažu labu reiz esmu pats rokās ar saņēmis. Tādas ir - garākas par šito manu pīpes kātu un ir ar līku galu, apaļu dzelzs stobru... apakšā tāds spiežamais knaiblis un virsū atkal tāds pats, kas pārsit micītes pušu, lai aizdedzina šāvienu. Ko nu par to! Es bistoles pazīstu gluži labi no viena gala līdz otram galam.»
«Nuja! Tad saki - ko mēs varam ņemt, kas izskatītos tā kā pistoles?»
«Ko varam ņemt? Var ņemt... var ņemt... varam ņemt vārāmos kausus... pavārnīcas. Tepat kroga ķēķī dabūsim. Kausi būs gluži labi: smejamais gals ir resnāks, līks, un pats kāts par stobru.»
«Nē, nē! Kausi vis gluži tā neizskatīsies. Es pirmīt jau tūliņ izdomāju: kad tikai mēs dabūtu aramo saku rokā, tad tām norautu saku kokus, un mums būtu tūliņ divas pistoles, tik, cik vajaga, rokā. Saku kokiem ir liki gali, tie ir arī gandrīz tikpat gari, un, kad izraunam dzenaukšas, tur vienā caurumā no apakšas iedzenam spiežamo un otrā caurumā no virsas micītes sitamo gaili, - kur tad vairs labāk! Es nekā cita par sakām nevaru izdomāt, kas skatītos labāk nekā pistoles.
Un nu saki - vai var izdomāt ko gudrāk? Nu, un zobeni? Kas būtu ņemami tad vislabāk par zobeniem?... Bet tu jau tā ar lāgā nezināsi, labāk sacīšu viens pats zobeniem ņemsim linu braukāmās brauktuves... Vai tas ar nav gudri? Vai citu labāku rīku par brauktuvēm mēs ar vairs kur atradīsim, kas izskatītos tā kā zobeni?»
«Vai es nesacīju, Krūtežas tēv, ka mēs esam gudri, ka mēs izdarīsim labāk nekā neviens?»
«Jā, bet tas viss mana paša izdomāts vien ir. Tu jau gribēji kausus.»
«Bet es jau ar pie visas izdomāšanas tepat biju klāt... par to smalko dueļa cilvēku sekumutantu. Abi jau tepat domājām... es ar domāju.»
Krūtežam Apzarņa līdzlielība vis gan gluži nepatika; tomēr, neko neatbildējis, viņš pakratīja tikai galvu un, pavēris kambara durvis, sauca: «Kroga tēv! Ienāc drusku!»
Krodzinieks ienāca.
«Vai tevim ir kādas vecas aramās sakas? Tādas, kas nekam vairs neder,» Krūteža vaicāja.
«Aramās sakas?» krodzinieks brīnīdamies izsaucās. «Ko ar tām darīsit... ar aramām sakām!?»
«Neprasi nekā, ko darīs... gan jau redzēsi... tikai dod, un dzeršana jau atkal tad būs no tā tāpat kā no kāzu kannas.»
«Tur, rijas priekšā, vadzi, vajaga būt kādām. Ejiet paši paņemiet,» krodzinieks teica un gribēja iziet atkal.
«Pagaidi vēl!» Krūteža teica, krodzinieku turēdams pie pleca. «Vai tev turpat rijā nav ar linu braukāmās brauktuves kāds pāris?»
Krodzinieks izpleta atkal acis, bet, neprasījis neko vairs tāļāk, sacīja: «Turpat piedarbā vajaga būt gan brauktuvēm; tur puiši dienās tīra linus.»
«Un vienu maisu ar dod mums... tad vairāk ar nekā neprasīsim.»
Krodzinieks apsolījās apgādāt arī to.
Drīz viņi ar tad aizgāja uz krodzinieka riju un, sadabūjuši aramās sakas un brauktuves, atnāca atpakaļ un paslepu caur otrām durvīm ienesa visu zināmā kroga kambarī un tur nu visu sagatavoja. Aramām sakām sakukokus norāvuši, tiem sadzina dzenaukšu puļķus - vienu virsū, otru apakšā - tā, kā Krūteža to jau bija sacījis. Apzarnis izgatavotos sakukokus ar visiem sadzītiem puļķiem lika sev pie vaigiem un mērķēja tāpat, kā ar plinti mērķē, sacīdams: esot jāpamēģina, kā krītot pie vaiga. Turpretī Krūteža svaidīja atkal brauktuves pa gaisu, arī tāpat mēģinādams, kā varēšot cirst un vai turētavas nebūšot resnas smalko cilvēku rokām.
Tagad nu visas tās sakukoku pistoles un brauktavu zobenus sabāza maisā un aizsēja rūpīgi maisam galu.
«Ta tu zin, ka visi nu atplētis acis... kā viņi brīnīsies!... Ne sapiņu sapinā neviens nebūs iedomājis, ka mēs, tie sekumutanti, būsim bijuši tik briesmīgi gudri... ka būsim izgudrojuši tik gudras pistoles un zobenus... Lai šaujas, cik vien grib, bet otram nevar padarīt ne suņa spalvas. Bet tad nu ar dueļa dzeršanā mums vajaga dabūt pašiem pirmiem vai trīs ostiņu no vietas. Ak tu pagāns, cik mums šodien iet gudri!»
Apzarnis nu paņēma aizsieto maisu ar pistolēm un zobeniem, to lepni pasita padusē, un abi gribēja tūliņ iziet.
«Bet vai tevi, jods! Kas mums gribēja aizmirsties, un tad bija kauna pilnas acis,» Krūteža, ātri apgriezdamies, sacīja. «Neesam vēl nemaz aprunājušies, kur tad savus duelniekus lai noliekam duelēties! Vai tepat Dundura lielā kroga istabā?»
«Kur tad nu vēl citur! Tepat lielā kroga istabā gan... visi citi ar gribēs redzēt... gaida jau varbūt, mutes paplētuši, kad mēs, sekumutanti, nāksim.»
«Bet es nezinu, vai būs vien lielā kroga istaba tik gara... piecpadsmit soļu vajaga stāvēt vienam no otra.»
«Tīrīs vien žagarus iz kaktiem - gan būs diezgan garuma. Un, ja ar nebūtu gluži piecpadsmit soļu, pametis vien īsākus soļus. Es pats iešu pie mērīšanas, un tad nebīsties, ka šitas piecpadsmit neizmetīs... Nu tikai vajaga iet, lai visai nepagaidās.»
«Paga, paga! Apdomāsimies labāk vēl, vai viss ir vien izdarīts, kas mums te bija jādara. Man prātā tā vien ir, ka vēl būtu kas aizmirsts... Kas tas vēl tur bija... Kas tas bija, kas nebija?... Ā! Nu atdomāju! Jau es domāju, ka vajaga būt vēl kam, un tu, Apzarni, ar gan neatmini ne vilka... Mums tak vēl keņģermaņa vajaga, kas satin ievainojumus un aptur asinis...»
«Es domāju gan par viņu - bet kas, velns, visu var iedomāt; nezin cik nav dueļa likumu,» Apzarnis teica, maisu atkal nolikdams. «Bet kuru tad ņemsim te par ķeņģeri?»
«Kuru ņemsim? Trejukungudienas tēvu! Par Trejukungudienas tēvu nudien labāku nedabūsim. Viņš pats asiņu laidējs, iemācījies visas dzīslu notīšanas un zina dzīslu mazgus vis. Un tad es nezinu, kam te gan vēl būs tik stipri asins vārdi, uguns vārdi un visi citi apvārdošanas vārdi nekā Trejukungudienas tēvam. Viņš tik daudz dievvārdus zina un septīto Mozus grāmatu esot iemācījies gandrīz visu no galvas...»
«Cita jau ar gan te nedabūsim... un labāk ar ņemam pašu cilvēku... Nu, tad pasauc.»
Tūliņ ar Apzarnis atrāva kambara durvis un, galvu izbāzis gar stenderi, sauca: «Trejukungudienas tēv! Šurp iekšā, te, pie mums!»
Trejukungudienas tēvs bija patlaban atkal apsēdies Kalācim līdzās un, garas, garas žāvas žāvēdamies, žēlojās, ka no lielas sēdēšanas šodien kauls kaulā esot salīdis un nevarot vien Aizbara tēvu sagaidīt. Bet, līdzko dzirdēja, ka Apzarnis viņu sauca, tā tūliņ ar patusdams uzcēlās, runādams, diezin kam nu viņa tur vajagot, un tad, smagi iedams, iegāja kambarī pie Krūtežas un Apzarņa.
«Tev, Trejukungudienas tēv, jānāk mums līdz par ķeņģeri,» Krūteža teica. «Tu jau dzirdēji, ka mums ķenģera vajaga dueli.»
«Es pirmais par tevi iedomājos; sak, labāka asiņu aizturētāja un dzīslu sasējēja mums vairs nav,» Apzarnis ieklupa vidū, bet tas Krūtežam vis krietni nepatika, tā ka tas ar savādām baltām acīm noskatījās Apzarnī.
«Gods tam mīļam Kungam Cebaotam, kaunā jau viņš manis vis gan nav pametis, kur vien savu muti atdarījis vai roku pielicis.»
«Es šim, Krūtežas tēvam, stāstu, ka nevienam gan nav tik stipru asins vārdu un citu apvārdošanas vārdu nekā tev, sak, ja tas tiks klāt, tad, lai velnādi sacirties, uz piles noturēs asinis.»
«Ja vien negadāmies vienā vējā dzimuši, tad jau nav gan bēda, ka nenoturēšu. Bet kam tad te jāaiztur tā asinis? Es te no jums nekā vēl nesaprotu! Vai kāds kāju pārcirtis, vai?...»
«Nē, nē! Vēl tagad gan nekas nav pārcirsts un nav jānotur nekādas asinis,» Krūteža runāja. «Bet vai tu pirmīt nedzirdēji: te būs Cīruļvējputenim ar Grundulu smalku cilvēku un studentu duelis...»
«Un mēs abi ar Krūtežas tēvu tur būsim tie sekumutanti,» Apzarnis iekrita vidū.
Bet Krūteža nelikās tā ne dzirdot un runāja vien tāļāk: «Tur šitam dueļam mums pavēlēts izmeklēties ķeņģermani, un, it līdz kā mēs ieraugām kur asinis, - visi tak dzirdējām, ka tā nosacīja, - tā mums tūliņ jākliedz: miers! Un tad tev, ķeņģerim, jāiet dzīslas sasiet un noturēt asinis.»
«Nu, varam iet...»
«Pag, pag! Kad tā ir, tad man vēl jāsataisās tur,» Trejukugudiena runāja un izvilka kādu vīstolu no svārku kabatas. «Es jau kā labs amatnieks, nekur vis neeju bez sava bujuma. Šovakar nu nav īsti tā gadījies, bet citās tiesas dienās nav gandrīz neviena reize, kur nebūtu šim vai tam tepat Dundurā nelabās, liekās asinis jāatlaiž. Ja jau esi padevies kādam amatam, tad vajaga tā izdarīt, cik vien uzcītīgāk vari, lai tad tas Kungs Cebaots atkal no savas puses dara, ko viņš zina, tad nav vairs atbildība uz tevis.»
Tā runādams, Trejukungudiena atvīstīja savus asiņu laižamos rīkus, tos uzlika uz galda un no kādu izvalkātu kreklu lupatām iesāka griezt tādas asiņu aizsienamās plēnes, runādams: «Vajaga jau visa būt gatava; kur tad ņemsi vairs, kad vajadzēs... tās jau tādas lietas, kas necieš.»
«Esi gan tu savu laiku tecinājis tās asinis. Būtu gan laba plančka, ja visas būtu vienā vietā,» Apzarnis runāja.
«Nu, pats vis gan krietni nepārbristu,» Trejukungudiena palepni atbildēja. «Es jau pats saku: ja man par visām asinīm, ko savā laikā iztecinājis, būs pastarā dienā vienam pašam jāatbild, tad gan mani vienu pašu tiesās vai trīs dienas no vietas. Bet tā grēka neesmu darījis: kopā asiņu neesmu nekad tecinājis, nedz ar salējis kad. Vienmēr ikkatrs par sevi, lai paliek ikkatra grēcīgā asinis par sevi, lai pastardienā nav jukšana, lai eņģeļiem nav liekas pūles... Bet citādi jau pulka gan esmu nolaidis, cik pats vien varu atminēties. Viengad pat lielā vēderguļā nevarēju gandrīz drēbju pārmīt... vienā laišanā, no viena vājnieka uz otru. Lai kāda vājība kuram, ar to pašu asiņu notecināšanu vien grib glābties visi. Un ko gan cilvēciņi lai citu dara Ikkatrs grib, lai vājībā sliktās asinis nolaistu.»
Tagad Trejukungudiena savīstījis noglabāja atkal visus savus laižamos rīkus, tad, sagrieztās baltās lupatu plēnes salicis pār roku, sacīja: «Nu gan varam iet.»
Tā viņi visi nu iegāja stoikas kambarī: Krūteža papriekšu, tad Trejukungudiena ar savām dzīslu aiztinamām plēnēm un pēdīgais Apzarnis ar zobenu un pistoļu maisu.
Stoikas kambarī stāvēja abi duelnieki kā mieti turpat, kur nostājušies, ar saspriestām rokām sānos. Arī citi visi likās gaidoši pārņemti ar savādu izsalkumu gaidīt, kas nu īsti te būs. Visu ziņkārību paasināja nu jo vairāk tas, ka visi trīs iznāca no krodzinieka kambara: Apzarnis ar savu pistoļu maisu, Trejukungudiena ar savām dzīslu sienamām bantēm pār roku un visi turklāt ar savu briesmīgi lielo lietas zināšanas izskatu.
«Mēs, sekumkāti, esam gatavi ar visām savām lietām,» Apzarnis pasteidzās, kauču gan Krūtežam tas būtu pienācies teikt, un tādēļ ar Krūteža, Apzarņa runas nenogaidījis, iesāka savādā, stiprā balsī runāt:
«Visi, visi lielā kroga istabā! Seši uguns rādītāji, lai labi gaišs tiek. Paņemiet ikkatrs labu sauju skalu, pakāpjaties kur augstāk un tad rādāt, lai var labi redzēt!»
Tūliņ ar piedevās uguns rādītāji, ņemdami skalu saujas no krodzinieka skaliem, kas bija saplēsti uz piemūrīša, un, savu skalu kurš iededzinājuši, sagāja lielā krogā kā vēžotāji cits pakaļ cita. Uguns rādītāji sakāpa uz kroga beņķiem gar sienām, un ļaudis nostājās arī gar sienām, tā ka viss vidus palika tukšs. Tagad nu Apzarnis ar visu pistoļu maisu padusē iesāka soļiem mērīt istabu, ļoti īsus soļus mezdams, un tad galā nosacīja, ka viens solis iznācis vēl vairāk, nekā vajadzējis. Tagad nu Krūteža iegāja stoikas kambarī un izveda Cīruļvējputeni ar Grundulu, kuri gandrīz vieni paši vien tur bija palikuši stāvoši. Tagad arī krodzinieks iznāca skatīties, tā ka Cīruļvējputeņa sarkanais mutautiņš, visa Cīruļvējputeņa un Grunduļa dueļa cēlējs, gandrīz vienīgais tur palika uz samīdītās grīdas.
Abi nāca Krūtežam līdz gluži klusu, kā šī rīta jēri, kurus veda Tituļbu tirgū, un ar tādu sevišķa dueļa nopietnību un zināšanu. Bet, kad nu sekundanti jeb, kā Apzarnis sacīja, paši sekumkāti viens ar otru čukstēja, stomījās un, kā rādījās, nezināja, ko krietni iesākt, tad paši duelnieki atkal tos pamācīja, viens par otru stāstīdami:
«Sekundantiem tagad vajaga mūs nostādīt vienu no otra piecpadsmit soļu... šaušanās būs papriekšu, tad pēc ciršanās.»
«Sekundantiem vajaga nolikt pistoļu un zobenu maisu vidū starp abiem un tad pievest mūs, duelniekus, lai izņemam šaujamos ieročus bez redzēšanas un dzirdēšanas.»
Tūliņ arī abi sekundanti, Apzarnis ar Krūtežu, paņēma katrs savu un nostādīja vienu vienā galā, otru otrā galā lielai istabai.
«Te ir vēl viens solis vairāk, nekā vajaga... stāvat vien droši,» Apzarnis teica un gribēja iet un pistoļu un zobeņu maisu nolikt vidū, bet te abi dueļa vīri kā vienā mutē izsaucās:
«Tas nav pēc dueļa likumiem! Nedrīkst iztaisīt ne vienu puscolli vairāk.»
«Nu, tad es pārmetīšu soļus tā, ka iznāks līdzā piecpadsmit soļu uz mata,» Apzarnis teica. «Tas man maza lieta!... Nu ir uz mata piecpadsmit soļu,» viņš teica, pārsoļojis līdz otram galam.
Bet citi, kas paklusām līdzi skaitīja, gan sacīja, ka esot tikai deviņus soļus izskaitījuši un Apzarnis melojot kā akls, stāstīdams, ka bijis piecpadsmit soju. Kur te nu piecpadsmit soju esot? Bet abi duelnieki laikam tā nedzirdēja, un nu palika, kā jau Apzarnis teica.
Tagad Apzarnis nolika maisu istabas vidū, tad meta atkal soļus, no maisa sākot, uz vienu duelnieku un otru, izskaitīdams tikai četri soļi uz vienu un četri soļi uz otru pusi, noteikdams, ka nu esot maiss ar pašā vidū. Un, kad citi sāka nu runāt - redz, ka neesot nemaz tik daudz soju, bet tikai četri soļi esot izmetis uz katru pusi un vai tad tur iznākot pilni piecpadsmit soļi, - «Ko jūs muldat, kad jūs nekā nezināt!» Apzarnis nu bārās. «Četri soļi un atkal četri soļi ir piecpadsmit soļi... ja grib, lai rēķina paši skolēni, ja tā nav.» Tad atkal, drusku tā kā apķēries, sacīja tāļāk: «Un, ja ar tagad gluži nebūs piecpadsmit soju, tad jūs neviens nezinās, ka šitie ir maisa soļi un pirmīt bija īstie dueļa soļi. Vai mēs, sekumkāti, paši nezinām, ko darām?»
Tagad abi sekundanti paņēma abus duelniekus no sava gala katrs un pieveda tos pie maisa.
Apzarnis atraisīja tūliņ maisu un turēja to, lai ņemtu šaujamos rīkus.
«Jā, bet viņiem nu vajaga izņemt to rīku bez redzēšanas un dzirdēšanas,» Krūteža teica. «Un kā to izdarīsim?»
«Tas nieks to izdarīt! Uzkrekli, nāc turi tu maisu!» Apzarnis teica.
Uzkreklis tūliņ ar pienāca un paņēma maisu turēt.
«Paskaties, Krūtežas tēv! Īkšķus ausīs, uz auss skrimstelītes, un visus citus pirkstus acis,» Apzarnis runāja, Grundulam no pakauša saņemdams un aizspiezdams ausis un acis.
Tūliņ Krūteža tā darīja, aizspiezdams Cīruļvējputenim tāpat ausis un acis ar.