MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

1. NEGAIDĪTA ZIŅA

Kad kādā mazā zemītē kādu laiku nebūtu iekšlietu ministera, tad tās iedzīvotāji būtu pārliecināti, ka tik liels iztrūkums un brīnums vēl nekur neesot noticis, kamēr vien pasaule stāv.
Tādu pat trūkumu, jebšu gan citādā ziņā, Uplejas muižas iedzīvotāji sajuta 1869. g. pavasarī, jo tur arī pēc ilgiem gadiem bija noticis liels brīnums: muižkunga nebija. Uplejas muižas īpašnieks valdīja augstus amatus guberņas galvas pilsētā un tādēļ gadiem nedzīvoja savā lielā un plašā muižā un tikai pa vasaru uz kādām nedēļām pārbrauca atdusēties. No 1868. g. viņš vecuma dēļ visus goda amatus bija atdevis un dzīvoja muižā, bet bez muižkunga taču nevarēja būt. Kādēļ vecais muižkungs bija aizgājis, dzirdēsim turpmāk.
Maija mēnesi, kad daba patlaban pamodās, kad lakstīgalas pogoja un cilvēku sirdīs iezagās neizsakāma ilgošanās pēc skaidri nezināmas un tikai sajustas laimes, ziedoņa sākumā kādā sestdienā barons piepeši pasludināja, ka rītu atbrauks jaunais muižkungs un ka tādēļ kungu namā jāietaisa divi istabas, uz kungu galda jāliek viens šķīvis vairāk un jaunākajam sulainim turpmāk ik rīta jānospodrina ne tikai divi, bet četri zābaki. Tas bija spēriens, vecā tēva zibinim līdzīgs, un īsā brīdī tas atskanēja no vienas muižas malas līdz otrai. Un kādi brīnumi! Vecais muižkungs dzīvoja ērberģī - jaunais dzīvos kungu namā, viesu istabā; vecais muižkungs no lielkunga kļuva uzlūkots kā uzticams, derīgs sulainis - jaunais ēdis pie kungu galda līdzi ar kungiem, kas visā zemē tik augsti cienīti, tik bagāti, tik lepni uz savu augsto dzimumu! - Uplejas muiža, tā sakot, reiz bija izvērusies no eņģēm, un viņas iedzīvotāju gudrie prāti stāvēja priekš kalniem, korus pārkāpt nebija iespējams. Un viss tas nāca tik ātri, tik piepeši, pat barona «labā roka», tikpat ienīdētais, kā bijātais skrīvera lielskungs, no tam nekā nezināja; un, kad viņa uzticīgā kalpone un «saimniece», kam, acīm raugoties, ļoti ātri vajadzēja vīra, - kad tā viņam šo briesmīgo ziņa vēstīja, tad Fihtenberga kungs iebļāvās: «Tu sapņo, sas ... nelaime, tad jau man vispirms to bija zināt!» Un, kad Trīne Riekstiņ alias Tina Nussbaum tomēr pastāvēja uz savām ziņām, tad Fihtenbergs pakampa cepuri un grāva projām uz pili, gribēdams no paša lielkunga mutes dzirdēt, vai viņa Tinā ir ārprātā jeb vēl vesela, cik tur no veselības pavisam varēja runāt. Bet lielskungs nebija runājams - un tas notikās pirmo reizi, kamēr Fihtenbergs bija viņa labā roka. Atkal otrs brīnums. Viņam piepeši palika tā ērmoti ap sirdi. «Kas tas? Ko nu? Paga - iešu pie Freimaņa, tam to lietu vajaga zināt.»
Jāzeps Freimanis bija «Oberjäger», «Kammerdiener» un «otra labā rokā», un, kad nu viena roka otru mazgā, tad Fihtenbergs un Freimanis allaž stāvēja labā draudzībā. Jebšu nu gan skrīvera kungam bija ļoti ērmoti ap dūšu, tad viņš taču apmierinājās, apdomādams, ka viņa «draugs» viņam taču ko būtu sacījis, ja padebešos kādas mākoņas būtu savilkušās. Viņš gāja uz sulaiņa istabu, bet Freimaņa tur nebija. Piķieris, Freimaņa «labā roka», bija nolicies Ošu Jura alias Georg Eše gultā, bet, visspēcīgo skrīvera kungu pamanījis, tas uzlēca stāvus kā svece. «Kur Freimanis?» «Viņš ir pie galda.» «Kur tad Ešis?» «Ešis - Ešis - ir pie Freimaņa!» «Ķēms tu sapņo!» «Nē cienīgs tēvs, nudien Freimanis ir pie Eša.» «Lops!» Durvis aizcirtis, Fihtenbergs ātriem soļiem aizgāja. «Nudien, visi traki,» viņš ņurdēja. «Freimanis tikai tad iet pie galda, kad viesi; citādi Ešis to izdara. Šodien viesu nav, un tomēr tas ir pie apkalpošanas. Atnākšu pēc vakariņām, jo zināt man vajaga, kas, velns noticis.»
It labi paredzēdams, ka kungi pie galda runās no jaunā muižkunga, Freimanis jaunāko sulaini, savu palīgu, aiz kāda nieku iemesla bija aizsūtījis un pats viņa amatu pie galda uzņēmies. Ir viņam dega zināt, kas tas par vīru būs, ko vecais barons izredzējis par muižkungu un tik augsti godā. Un tiešām, viņam nebija misējies, pēc vakariņām viņš zināja, ka jaunais muižkungs nav nekas cits kā nelaiķa Plienu saimnieka dēls E d u a r d s F e l z e n b e r g s.
Vecais Felzenbergs gadu priekš tam bija miris, tikai dēlu Eduardu un meitu Mariju atstādams. Viņš bija pārticis vīrs un kādus divdesmit gadus taisni un godīgi izpildījis pagasta tiesas priekšsēdētāja amatu. Tādēļ vecais lielskungs viņu mīlēja un cienīja. Marija bija uzaudzināta un izskolota kopā ar lielkunga vienīgo meitu Klotildi. Abas tādēļ bija nešķiramas draudzenes. Fihtenbergs jau vecā Pliena dzīvības laikā bija bildinājis pēc viņa meitas, bet neizsakāms riebums Mariju kavēja šo vēlēšanos izpildīt, un viņa to nopietni atraidīja. No tā laika Fihtenbergs ienīdēja visus Felzenberģus. Priekš pāris gadiem Uplejas muižas jaunais dakteris Bahs iemantoja skaistās Marijas sirdi un roku un abi nu dzīvoja Plienos nevis tādēļ ka muižā nebūtu telpas bijis, bet tādēļ ka Marija nevarēja šķirties ne no saviem mīļotiem vecākiem, nedz arī no mīļās dzimtenes, kuru viņas tēva darbīgā roka bija pārvērtusi par tiešām jauku un auglīgu vietiņu. Plieni arī bija pašā pagasta vidū un no muižas tikai piecas verstes, tā ka uzcītīgais dakteris savu amatu no šīs vietas vislabāki varēja izpildīt. Mājas 1864. gadā bija nopirktas un tagad jau aizmaksātas.
Daktera svainis Eduards bija ģimnāziju cauri gājis un tad ārzemēs zemkopības un ķīmijas zinības studējis. Pa daļai viņam vajadzīgo naudu deva tēvs, pa daļai vecais lielskungs. Arī viņa mīļais svainis nebija skops, un tātad Eduards, trūkuma nepazīdams, savas studijas laimīgi bija nobeidzis un ne vien teicamu diplomu, bet arī divi zelta medaļus - vienu ģimnāzijā, kuru viņš ar pirmo činu atstāja, un otru augstskolā - izpelnījies. Priekš divi gadiem viņš aizgāja uz Iekškrieviju par muižas pārvaldnieku pie firsta G. No tiesībām, kas viņam bija pie Pliena mājām, viņš atsacījās pēc tam, kad Bahs viņam izdeva obligāciju uz 3000 rubļiem. Skaidras naudas viņam nevajadzēja, jo Iekškrievijā viņš pelnīja lielu algu.
Tas bija visiem zināms. Bet, ka vecais lielskungs Felzenberģi bija izredzējies par savu muižkungu, to līdz šim zināja tikai lielkungu un Baha famīlija. - Barons Kronšilds savu mīlestību un uzticību no vecā Pliena bija pārcēlis uz viņa dēlu, un, kad šis caur krietnu mācīšanos un tikumīgu dzīvi tik tālu bija nācis, tad barons viņu vēl vairāk mīlēja. Kad vecais muižkungs bija prom, tad viņam tūdaļ Pliena dēls iešāvās prātā, un dakterim vajadzēja nākt par vidutāju. Grūti gan nācās šo jauno ērgli no Iekškrievijas dabūt atpakaļ, jo tur viņš tikko bija iesācis praktiski strādāt un sadzīvē savus spārnus cilāt. Beidzot taču pārspēja dzimtenes mīlestība un augstcienība, ko viņš vecajam lielkungam bija parādā. Taču viņš no savas vietas ātrāki nevarēja atraisīties kā tikai maija iesākumā, un tātad viņš nu beidzot laida vēstuli, ka viņu Uplejas muižā varot sagaidīt maija otrā svētdienā.
Kā jau minēts, muižas ļaudis šo nolīgumu nezināja, un barons arī neturēja par vajadzīgu ātrāki no tā ko sacīt. Tikai minētā vakarā viņš ar savu lielmāti un vienīgo meitu Klotildi jo sīkāki pārrunāja par Felzenberģa stāvokli, kādu viņš te lai ieņem. Freimanis, to dabūjis dzirdēt, tūdaļ nosprieda vēl šovakar visus savus pavalstniekus, draugus un biedrus saaicināt. Viņš it gudri aprēķināja, ka tūdaļ no iesākuma vajaga vienprātīgi norunāt, kā pret šo «pašu cepto jaunkungu,» kā viņš Pliena dēlu sauca, būs izturēties, lai tas «savu degunu neceltu par daudz augsti». Freimanis, jebšu pats latvietis būdams jeb taisni tādēļ, tikai muižniekus atzina par īstiem cilvēkiem to mēslos vārtīties viņš būtu turējis par īpašu godu, bet katram, kas no zemnieku jeb latviešu kārtas caur grūtiem pūliņiem uz priekšu nācis, viņš stājās pretī ar riebīgu sulaiņa augstprātību, un tāpat viņš arī gribēja darīt ar Felzenberģi. Bez tam, viņš līdz ar Fihtenberģi ienīda Plienu famīliju. Pirmais viņam bija apsolījis 300 rubļu, ja viņam izdotos Marijas sirdi uz viņas mīlētāja pusi grozīt, bet tas, kā jau minēts, nebija izdevies jebšu Freimanis nekādus pūliņus nebija taupījis un tādēļ arī viņš nu skauda un ienīda visus, kam Felzenberģa un Baha vārds.