MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

2. DIVI KONFERENCES

Rudeņa un ziemas vakaros, kā jau visur, tā arī Uplejas muižā tā sauktie «muižas ļaudis» laiku pavadīja ar kāršu spēli. Īstais meisters bija Freimanis, kas pēc kārtas visiem noņēma, ko tie no savas ekonomiski piemērītās algas varēja zaudēt. Viņa stiprākais pretinieks bija «lielais vagaris» Miķelis Lācis, pēc tā nāca klēšu vagaris Ulpinskis. Tie citi bija jauniņi šinī mākslā, tā, p. p., Ešis, pavārs Pētersile un skrīvera palīgs Birkhāns.
Šie un tad vēl dārznieks Puķe arī šovakar uz Freimaņa aicinājumu bija sanākuši, jebšu dažs labs no viņiem labāk būtu gājis meža dārzā uz lakstīgalu pogošanu klausīties un muižas pazīstamās slokas aplenkt. Bet svarīgas lietas taču bija jānospriež, un tātad neviena neiztrūka Freimanis kā priekšsēdētājs atklāja konferenci, divi ļoti zīmīgas kāršu spēles uz galda nolikdams un skarbiem vārdiem piezīmēdams, ka vīram nepieklājas meža dārzā skraidīt pēc putniņiem un tauriņiem, labāks darbs esot godīgi patērzēt un kārtis pakravāt. Kas viņa īpašo un mūžam uzticīgo laimi pie šīs «pakravāšanas» pazina un pie tam arī zināja, ka viņa putniņš un tauriņš dzīvoja tuklās muižas saimnieces kambarī, kas priekš viņa allaž bija vaļām, tas gan drusciņ šaubījās, vai šis priekšsprediķis saietas ar viņa pārliecināšanos un atklātiem noslēpumiem. Bet kas tad Freimaņa kungam uzdrīkstējās pretoties.
Iekams bija nodibināts, ko šovakar «pakravās», Freimanis uzsmēķēja sava kunga garo smēķi, ko tas «tīrīšanas dēļ» bija paņēmis savā istabā. Tabaks arī bija ļoti līdzīgs tam, ko vecais barons kūpināja, bet Freimanis to atrada pilnā kārtībā, dažreiz lielīdamies: «Kāds kungs, tāds viņa uzticīgākais sulainis, un kunga smēķī sliktu tabaku nevar lietot.» Kuplu dūmu uzvilcis un pie tam tā darīdams, kā barons smēķēdams mēdza darīt, viņš atslējās krēslā, nolika kājas uz gultas malu un tad uzsāka:
«Na, Brenči, vai jūs arī ziniet, ka Uplejas muiža, no rītdienas sākot, ar vienu puskoka lēcēju būs bagātāka? Ko?»
«Kas tas tāds būs par baronu, ko vecais iecēlis par muižkungu?» Lācis jautāja. «Dzird, ka to turēšot kā jau baronu - cits tas jau arī nebūs. Kad tik nebūtu par daudz ātrs. Pēc manām domām, vecais varētu pilnīgi iztikt ar mani, jo, ko tad tāds muižkungs - »
«Tu esi tīrais lācis,» Freimanis smējās. «Ko nu vairs ar īstiem kungiem, tagad jau bauru jaunkungus ceļ par muižkungiem.»
«Kā tā?» Ulpinskis šāvās starpā. «Vai tad nu vecais ņems kādu baura puiku? Tak būs vīrs, kas savu amatu prot.»
«Tā?» Freimanis mēdīja. «Vai tad Pliena dēls ir kas cits nekā bauro puika?»
«Eduards Felzenbergs!» - visi uz reizi iesaucās. «Tas tak nevar būt - Eduards par mūsu muižkungu!»
«Bē, nevar būt. Teļa brenči jūs,» Freimanis mēdīja atkal. «Es jums saku, nekā cita nesagaida rītu kā to pašu Edži, kam ne aiz ausīm vēl nav sauss. Un tādu lupatu es lai apkalpoju. Nē, nē, mīļo baron, tur jūs rēķinumu esiet sastādījuši bez manim. Un jūs arī, lielo daktera kungs; šis Baciņš jeb Buciņš, lielmātes rokas meiteni apņēmies, nu domā būt brīnum liels vīrs. Va re, šis parakstījis savu svainīti it kā drudža pulveri pēc parastās receptes. Bet nelīdzēs nekā. Šoreiz F r e i m a n i s būs tas daktera kungs un Herr Bach tas slimais ar visu savu Edži. Va tad tas nav kauns, tādu zēnu iecelt pār mums visiem, va nav jābēg projām, ko?»
«Pūru sāls viņš nu gan pie mums neapēdīs,» vagaris piezīmēja. «Ko tāds skolas puika zin no saimniecības. Es jau teicu, ka varēja iztikt ar mani. Kā tad es tos četrus mēnešus visu pareizi izrīkoju, un nu piepeši vajaga muižkunga. Paga - visi puiši un kalpi ir uz manu pusi un kad es tiem teicu, tad tie ne soļa nesper priekš tādiem puikām. Mīļo Felzenberg jaunskungs, tev nāksies grūti pret Lāča dzenuli laizīt, un es neticu vis, ka tu otro dzegužu mēnesi šeit piedzīvosi!»
«Te vēl ir vīrs, kas tā runā, un es Lācim pilnīgi piekrītu. Gan jau vecajam zvīņi nokritīs no acīm. Ko tu saki, Ulpinski?»
«Ko es tur varu sacīt, man vienalga, kas klēts cedeles izraksta. Kad citi sāks spītēt, tad jau es nepalikšu nespītējis.»
«Arī prātīgs cilvēks. Un jūs, Birkhāna kungs, ko jūs sakiet?» Freimanis tirdīja skrīvera palīgu.
«Kad mēs ar Fihtenberga kungu viņu ņemsim priekšā, tad izpucēsim kā vecu flinti. Va ta mēs vienu vien tā esam nožņauguši. Mūsu galviņas un Plienu Eduards tur mums tikai viens paķēriens.»
«Was nu der Birchān immer tā lielās,» Pētersile bulderēja. «Die Felzenberk is ganz guter Kerl, was wollen Sie von ihn verfluchtige Deivels?»
«Ko nu tu tur āksties, Pēterīti, gādā labāk, ka putra nepievārās, un turi muti, citādi tev ies plāni,» Freimanis izsprieda.
«Ko jūs visi man variet darīt, cilvēku ēdēji? Ko Felzenbergs jums darījis? Gan viņš jūs pamācīs,» pavārs iesaucās un sakņopēja jo cietāki savu balto kamzoli.
«Va re, nodevējs, spijons! Ārā no manas istabas!» Freimanis iebļāvās.
«Tā nav jūsu istaba vien, es arī te guļu,» Ešis jaucās starpā.
«Ko tu runā, muļķa desa? Paga, paga, tēviņ, es tev rādīšu!»
To sacījis, Freimanis uzlēca un gribēja Ošu Juri jeb Eši aiztikt, bet Lācis gāja starpā un apmierināja iedusmoto.
Tanī pašā brīdī ienāca Fihtenbergs, kas, savu nodomu izpildīdams, gribēja ar Freimani izrunāties. Lācis, Ulpinskis un Teteris jeb Birkhāns, kā tas sevi bija pārkrustījis, uzlēca stāvus, tikai Freimanis, Ešis, Pētersile un Puķe nepacēlās.
«Ā - labvakar, vagariņ, labvakar, Ulpiņ, - jūs šeitan? Was machen Sie hier, Birkhān?»
Birkhāns nodūra acis.
«Freimaniņ, man ar jums kas jāparunā,» skrīvera lielskungs bildināja, un tad abi izgāja otrā istabā. Ko viņi tur runāja, neviens nedzirdēja, bet Fihtenbergs aizejot izrādījās ļoti apmierināts un jautrs; Freimanim viņš žēlprātīgi sniedza roku - gods, ko šis tikai tad baudīja, kad Fihtenberģis viņu lūdza talkā uz kādu sevišķu darbu.
Arī Freimanim tagad spīdēja tuklais vaigs; likās, ka skrīvera gudrā galva ko sevišķu bija izdomājusi, uz ko pat ne «konferences» karstākie locekļi nebija attapušies. Istabā ienācis, viņš spītīgi lielījās: «Ko jūs, muļķu desas, es ar savu draugu Fihtenberģi izdarīšu, ko vēl neviens nebūs izdarījis. Lai jaunkundziņš tik brauc šurp. Āre, kas tad Puķei noticis? Ko tas nokāris galvu?»
«Viņš rēķina, cik tas ieņēmis par kāpostu stādiem, Birkhāns ļoti gudri ņirgāja.
«Nē, es rēķinu, cik teteru iet uz vienu šoku kāpostu stādu,» dārznieks atriebās, sapīcis par Birkhāna ģeķīgo nekaunību.
Šoreiz smējēji bija uz viņa pusi, un viņa pretinieks apņēmās vēl šovakar atriebties. «Ko mēs ar Fihtenberģi ņemam priekšā, tas vairs neceļas,» viņš pie sevis lielījās un, zobus sakodis, nesacīja ne vārda.
«Ko nu niekus strīdēties,» lielais vagaris mierināja, «pakravāsim labāk.»
«Na, laidīsim stukulku vaļām. Birkhān, Pēteri, Eši - va daudz ir padomā?»
«Man tas alga viena, uz ko un cik augsti spēlē,» Birkhāns lielījās.
«Kādu brītiņu es varu paspēlēt,» Juris piezīmēja.
«Na, pavār, kas ir?» Freimanis vēlreiz mācās virsū.
«Warum nich, aber denn muss sein andere Kartens.» (Manis dēļ, bet tad vajaga citu kāršu.)
Freimanis patlaban gribēja uzbļaut, bet Pētersiles padomam piekrita visi, un tātad viņš negribot izvilka citas, mazāk zīmīgas kārtis.
Sāka «vilkt»; dārznieks kā allaž, tā arī tagad nepiedalījās, un tas Birkhāna nodomam bija gluži pretim. Likās, ka šovakar visi brīnum sakarsuši; bēte krita pēc bētes, līdz beidzot pārāk par divpadsmit rubļiem stāvēja uz galda. Bet nu sāka apdomīgāki darīt. Lācis un klēts vagaris atpasēja; Freimanis savas kārtis aiz dusmām nosvieda zemē - viņam šovakar nebija laimes. Caur to iedrošināts, Birkhāns lielīdamies piesita; trumpes kalps bija viņa cerība. Ešis pēc tam arī atpasēja. Pavārs, no kāršu spēles daudz nekā nezinādams un no skrīvera palīga iebaidīts, gribēja atpasēt ar trumpes kungu un gaspažu, bet taču priekš tam uzaicināja dārznieku, lai tas iet ar viņa kārtīm, ja tīk. Birkhāns, nekā laba neparedzēdams, tam stipri pretojās un gribēja pierādīt pēc Kurzemes zemnieku likumiem, ka esot stingri aizliegts citam savas spēles tiesības atdot. Pa tam dārznieks, no likumiem daudz nekā neprazdams, bija paņēmis pavāra kārtis un uzlūkoja sevi par Birkhāna īsto pretinieku pavāra vietā.
«Es protestierēju pēc tās gruntes tā paragrāfa - man tas numurs nav galvā, bet uz šo grunts guļu es protestierēju,» Birkhāns turējās, labo roku sānos ielicis un papirosu kvēpinādams.
«Man tik bail, ka tu pēc paragrāfu guļas sukas neizrauj, dēliņ,» Freimanis asi piezīmēja.
«Tāda drohunga pēc tā paragrāfa 10.200 to jauno miera tiesu likumu ir krimināl - paiešana, un pēc kādas citas punktes to kakla tiesas likumu tā ir kvalificēta pārlaušana,» stīvējās Birkhāns, tas vienīgais jurists šinī teicamā sapulcē, kura briesmīgi sāka smieties; tikai Freimanis palika dusmīgs par to, ka tāds «piena puika», viņu uzdrīkstējās apzīmēt par kriminālnoziedznieku.
«Tāds ķēms, ko šis spēlē, kad naudas nav,» viņš atriebās.
«Še nav runāšana no naudas, bet no rektes pēc likumu guļas; tie divpadsmit rub. un kap. pieder man, jo es esmu tas vienīgais, kas šo rektsgescheft pēc optimas formas in casu continenti et cetera non plus ultra copia vidimata versionis detunktus in gloriam esmu noslēdzis, jo, kā figūra izrāda, tad Pētersiles kungs bez pagasta tiesas apstiprināšanas savu viņam piestāvošu rekti nevarēja cedierēt vienai trešai nejuristīgai personai - »
Birkhāns nedabūja nobeigt, jo Freimanis bij uzlēcies un viņam gribēja figūras cedierāt pēc kakla tiesas likumiem bez pagasta tiesas apstiprināšanas, bet Puķes kungs īstā laikā izlūdzās vaļu runāt un sacīja tā:
«Barona kambara kungam nepieklājas Uplejas muižas jauno juristu apgānīt. Ka šis svešus vārdus mīl, to pierāda tas, ka viņa tēvu, Aizporu rijkuri, pēc revīzijas listēm sauc par Teteri, bet viņa dēlu, «juristīgo personību», par Birkhānu. Jaunais Teteris alias Birkhāns, dienu mūžu norakstīdams, ir kādus latīņu vārdus iemācījies, un, jebšu tie viens ar otru nestāv nekādā sakarā un vismazāki šinī lietā der, tad viņi taču liecina, ka Birkhāna kungs ko var paturēt. Tādēļ es arī ceru, ka viņš paturēs galvā, ka jauniņiem nebūs acīs lēkt vīram, kas ko mācījies un paspēj. Reālskola un māksliska dārznieka amats, pēc manām domām, ir augstākas institūcijas nekā pagasta skola un norakstīšanas amats. - Varbūt, ka Birkhāna kungam ir sliktas kārtis un viņš bīstas iekrist bētēs? Tad es viņu atsvabinu no līdzā nākšanas, ja citi ar to ir mierā.» Tā dārznieks runāja. Arī vagaris un meiris (klēts vagaris) piekrita šīm domām un pavārs piezīmēja: «Was er geht wenn er nich at Trumpen,» bet Freimanis gribēja sākt pretoties, kad Birkhāns, savā augstprātībā aizskarts, dzedri izsacīja, ka viņam citu padoma nevajagot, viņš pats zināšot, kas darāms. Divi kārtis atmetis, viņš nopirka trumpas desmitnieku un kādu netrumpas septiņu. Dārznieks nekā laba nepiepirka, Ja nu Birkhāns ar varu nebūtu gribējis savu pretinieku iegāzt bētēs, tad viņš, bez šaubām, būtu nācis cauri, bet viņš izspēlēja kalpu; to nokāvis, dārznieks spēlēja trumpi pakaļ, beidzot nāca kāds astoņš un Birkhāns bija iekritis bētēs!
Saņemto naudu atdevis pavāram, Puķe atkāpās, ne vārda nerunādams.
Birkhāns nosarka un palika bāls - visa viņa manta pastāvēja trīs rubļos un jāmaksā bija pret trīspadsmit rbļ. Tomēr viņš neatlaidās - cilvēkus nevarēdams pārgūt, viņš gribēja laimi piespiest. Bet Freimanis paģērēja pirms naudu - Birkhāns gan gribēja pierādīt, šoreiz pēc Baltijas privāttiesību likumiem, ka naudu iepriekš nevarot paģērēt. Freimanis patlaban no Dieva tiesas taisījās viņu izmest pa durvīm, kad vecā lielkunga rakstāmā istabā piepeši atskanēja zvans. Freimanis steidzās pie barona, jo tas jokus un kavēšanos nepazina. Šo pastarpu Birkhāns izraudzījās par izdevīgu aizmukšanas brīdi.
Kad Freimanis jau dusmu pilns bija iegājis, tad viņš vēl jo dusmīgāks iznāca.
«Nelabais zina, kas vecajam noticis! Nav diezgan, ka Plienu Edži paceļ par pusbaronu, vēl man tagad, nakts vidū, jāiet pie vecā kučiera, lai tas rītu agri brauc uz stanciju jauncepto, «muižkungu» sagaidīt. Juri, ej tu, es jau priekš tāda ērma nelauzīšu kājas; bet piesaki Rumbeniekam, lai iejūdz lielos šķimeļus jaunajos jaktsratos un lai auzas paņem līdz. Tur jāgaida, kad «jaunskungs» vēl nav atbraucis. Na, marš, ko tu gories!»
Juris Ošis jeb Georg Eše aizgāja. Freimanis vēl izgrūda iz rūgtās žults: «Na, es gribu redzēt, kāda būs tā aiziešana - atnākšana gan ir lepna,» un tad pasludināja, ka viesi var aiziet. Viņam vēl bija jārunā ar muižas saimnieci.
Pie vecā kučiera bija viņa jaunākais amata biedrs, otrais vagaris un staļļmeistars. Ir šie trumpoja, bet daudz nevainīgākās čupu cūciņas.
Kad Juris vecā lielkunga pavēli bija pasludinājis, tad arī pār šo sapulci nāca redzams pārsteigums, bet gluži citā garā.
«Jaunais Felzenbergs par mūsu muižkungu un vecā pilnvari!» - tā visi brīnījās, un tad vecais kučieris sacīja:
«Šim jaunkungam es ar mīļu prātu braucu pretim. Priekš divi gadiem, kad bija pārnācis no Vāczemes un brauca uz Krievzemi pie firsta G., es viņu pavadīju, un tie divi spožie rubļi, ko viņš man par piemiņu deva, vēl tagad ir manā mazajā krājumiņā. Bet, Juri, tev jāpateic vecajam, ka jaunajiem jaktsratiem viena federe drusciņ vainīga. Tas nu gan tā nav, bet es mūsu mīļā nelaiķa Pliena dēlu un laipnīgā daktera svaini labprāt gribētu vest ar lepnākajiem pusratiem; tas izskatās drusciņ lieliskāki. - Un tu, Jāni,» viņš, uz jauno kučieri pagriezies, sacīja, «mudīgais ķirgizis, vecā jaunais jājamais zirgs, nav īsti uz kājām drošs, vai saproti?»
«Kā tad nu es nesapratīšu; viņam jau laba jājamā zirga vajadzēs, un ir es nezinu, kur tādu lai ņemam, jo starp jaunās pieaudzes zirgiem tāda nav.»
«Vecā muižkunga šelfi būs par stīviem priekš Felzenberga; vai tev ir citi, staļļmeistar? Mēs no saviem astoņiem neviena pāra nevaram atdot.»
«Man ir divi dunkani kā brieži,» staļļa meistars atteica. «Bet vai tu galvo, ka Pliena dēls būs labs kungs?»
«To es apgalvoju,» uzņēmās Bērziņš, jaunākais vagaris. «Es ar viņu reizē gāju pagasta skolā. visi viņu mīlēja, un, kad viņš vēlāk apmeklēja augstākās skolas un pa suņu dienām pārnāca mājās, tad viņš mani dažā labā ziņā pamācīja. Es galvoju par viņu!»
«Es arī!» Juris iesaucās. «Viņš mani reiz izvilka no dīķa, citādi būtu noslīcis, un manis dēļ lai iet dzīvība par dzīvību!»
«Tā pareizi, mani draugi,» Rumbenieks piezīmēja. «Mums jāpriecājas, ka kāds no mūsējiem tik tālu nācis, un mazāk goda un mīlestības mēs tam nekad nedrīkstam parādīt, kā mēs visus citus labus kungus un cilvēkus mīlam un godājam. Bet kā tad ir kalnā?»
«Va tad jūs neziniet, kas Freimanis un Fihtenbergs par vīriem? Šovakar jau bija konference, uz kuru arī Lācis, Ulpinskis, Birkhāns, Puķe un mēs ar pavāru bijām sanākuši. Freimanis ar Lāci sazvērējās pret Felzenberģi uz dzīvību un nāvi; Ulpinskis un Birkhāns solīja līdzēt, tikai mēs ar Pētersili turējāmies pretim, bet gandrīz iznāca kaušanās. Vēlāk atnāca skrīveris un sarunājās ar Freimani savrup.»
«Tie zalkši un ģeķi,» Rumbenieks atteica īgni. «Abas «labās rokas» jau ir pazīstamas; bet ko tad tāds Lācis grib?»
«To es varu sacīt,» Bērziņš atbildēja. «Lācis sevi jau uzlūkoja par muižkungu, un nu viņam grūti no šiem sapņiem šķirties.»
«Tas klēšu blēdis par muižkungu! Na, vēl mēs reiz runāsimies. To puiku Teteri es nebūt neievēroju, tam vēl jāiet zirgu skolā. Bet kā izturējās dārznieks, tam lieta spēja pie lielmātes un jaunkundzes?» vecais karietes vadītājs jautāja.
«Puķe nekā nesacīja - viņš daudz nerunā, bet man likās, ka viņam rieba tāda sazvērēšanās pret teicamu cilvēku. To es manīju no tam, ka viņš pļāpam Birkhānam briesmīgi mazgāja galvu.»
«Tas man mīļi dzirdēt. Un pavārs?»
«Tas sazvērniekiem sacīja tiešām acīs, ka tie ir cilvēku ēdēji.»
«Arī nekas nekait, bet Pētersile ir liels bulduris ar visu savu taisno prātu un labo sirdi. Ja daudz, tad viņš mums varēs būt palīdzīgs savas kukņas departamentā. Un nu, draugi! Divi zalkši, viens liellops, viens dzenamais ķīlis un viens ģeķis p r e t, mēs p a r Felzenberģi! Tu, Bērziņ, gādā, ka strādnieki viņam dzīvi nepadara rūgtu, pēc veciem Jāņiem tu būsi vecākais vagaris! Tie citi jau zin, kas darāms. Ar Dievu tad, nu jāiet gulēt.»
Konference bija beigta.