MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

4. SVĒTDIENA UZ LAUKIEM ZIEDOŅA IESĀKUMĀ

Tanī rītā, kad Eduardu Felzenberģi Uplejā sagaidīja, Klotilde bija ļoti agri uzcēlusies. Vai lakstīgalu jaukā, sēri priecīgā pogošana pie viņas logiem, meža dārzā, viņu bija modinājusi? Vai jaukais ziedonis viņu aicināja ārā? Viņa to nezināja; viņa tikai zināja, ka miegs pagājušā naktī viņai nebija nācis, ka raibi tēli visu nakti bija lidojuši priekš gara acīm - sēri jaukas dzīves ainas iz bērnu dienām, toreiz, kad Eduards Felzenbergs, no ģimnāzijas pārnācis un ar zelta medaļu puškots, līdz ar Mariju pa brīvdienām mita muižā, kur visi trīs tad bija kopā un rotuļājās tik priecīgi, tik nevainīgi. Arī tā brīža viņa bija atminējusies, kad Eduards priekš divi gadiem, no Vācijas augstskolas pārnācis, apmeklēja viņas tēvu un tad aizceļoja tāļu, tāļu uz Iekškrieviju - varbūt uz visu mūžu! Cik liels un lepns viņš toreiz izskatījās; cik dziļi mācīts viņa noprata no Felzenberģa sarunāšanās ar baronu un cik laipns viņš bija. Ar kādu neizsakāmu mīlestību un lēnprātību viņš toreiz runāja no saviem zemākiem līdzcilvēkiem, no latviešiem. Un no tās reizes arī viņai latvieši bija tik mīļi, tik labi cilvēki. Bet kas viss tas ir pret viņu pašu! Slaiks noaudzis, smuidrs kā tā priede meža dārzā pie upītes, melni, sprogaini mati, brūnas, degošas acis, lepns ērgļa deguns, pabālu vaigu krāsu, smalkas, baltas rokas - tiešām, Eduards var nosēsties uz troņa, un katrs viņu turēs par dzimušu firstu! Un viņa mīlīgā balss, viņa jaukā klavieru spēlēšana - kas to var piemirst! Tas bija to vakaru priekš aizceļošanas: visi sēdēja lielajā zālē, bet Eduards spēlēja klavieres. Kādas skaņas, kā visi klausījās un nerunāja ne vārdiņa! «Un es,» viņa atminējās tālāk, «es tanī vakarā, nomodā būdama, sapņoju tik jauki, tik saldi! Tad viņš šķīrās. Stalti un lepni viņš atvadījās no manim, kā no visiem, bet viņa vārdus, viņa acu dedzīgo spulgošanu - ak, cik dziļi tā spiedās manā sirdī! - to es neesmu piemirsusi. Paga, kā viņš toreiz īsti sacīja? «Es šķiros no mīļas vietas, no mīļiem dārgiem cilvēkiem. Jebšu tāļumā būdams es domāšu uz dzimteni, mana sirds būs šeitan. Ar Dievu!» Tā teicis, viņš aizgāja. Bet man vēl ilgi. ilgi skanēja ausīs: «Ar Dievu!» un šodien, kur visi viņu gaida pārbraucam, man atkal skan sirdī: «Ar Dievu! Ar Dievu!» Vai viņš arī mani pieskaitīja «dārgajiem cilvēkiem?» Ak nē! Kas es esmu priekš viņa, šī spēka pilnā ērgļa, kas mans augstāks dzimums pret viņa gara un sirds augstību! Papiņš un māmiņa viņam gan bija un ir «dārgi», tie viņam līdzējuši. Un Marija, viņa māsa. Un viņa tauta, to viņš mīlē un mīlēs līdz nāvei. Bet es - es - - - »
«Ai, oh - Klotildhen! Jūs jau tik agri kājās? Nu, mans bērns, laiks ir gan jauks, es arī gribu iet pa meža dārzu iesim. Es tagad baudu avota ūdeni savu nervu dēļ, un dakteris man liek agri celties un staigāt pa lauku. Iesim, mīļā Klotilde! Ak jā, šodien jau atbrauks tas jaunceptais pusmuižnieks, kā Freimanis vakar sacīja, tas jaunais muižkungs. Ha, ha, ha! Es viņa vēl atminos priekš divi gadiem. Skaidrs ģeķis, pieņēmis tādas ierašas kā mūsu kārtas kungi un afektierē visu, ko šiem noredzējis. Tāds bauru puika! Iesim, mīļā Klotilde, - ak, jums vēl mati jāpin - es saukšu Margrietu.»
Tā bija Annā Volgeruh, vecā jumprava. Zobu trūkuma dēļ viņas valoda līdzinājās vārnas ķērkšanai un viņas riebīgie smiekli - mopša deguna šķobīšanai.
«Pateicos,» Klotilde atteica, dziļi ievainota. «Gan es iztikšu arī bez Margrietas, lai viņa vēl guļ. Bet kādēļ jūs tik dusmīga uz Felzenberģa kungu? Domāju, viņš pret jums bij tikpat laipns kā pret visiem citiem. Vairāk jūs no viņa nevariet paģērēt.»
«Va re, kā mūsu skaistā pils jaunkundze prot aizstāvēt bauru jaunkungu! Tādas lietas jūs nesaprotiet, mans bērns. Es māmiņu nesu uz savām rokām un jūs arī; esmu piedzīvojusi dažādas lietas un zinu, ka tādiem zemas kārtas ļaudīm, kas nekaunīgi uz augšu rāpjas vajaga dot uz to šnābeli, lai tie paliktu, kas viņi bijuši. Kur tad paliks īstie kungi, kad tādi ieņems vietu viņiem blakus? Mans uzdevums ir mūsējus aizstāvēt, un tādēļ es šim Plēne jeb, kā viņš pareizi saucas, šim Felzenberģim nekad neparādīšu to godu, pēc kā viņš kāro!»
«Jūsu uzdevums ir izturēties pēc mana papiņa gribas un vēlēšanās citādi darīdama, jūs strādāsit gluži pret savu labumu. Bez tam arī, kā cerams Felzenberģa kungam jūsu cienīšanas nebūt nevajadzēs. Tagad es izlūgtos mieru.»
To sacījusi, Klotilde aizdarīja līdz tam atvērtās durvis.
Annā Volgeruh izgāja meža dārzā, bet lakstīgalas, it kā no šī putnu baidēkļa bīdamās, vairs nepogoja. Viņa nosolījās cieti pret Klotildi atriebties un Felzenberģim parādīt vislielāko nicināšanu.
Pulkstens 8 bija kafejas galds apklāts. Ap to sēdēja abi vecāki, Klotilde un Elza Ozol, kura jau vakar priekš pusdienas bija atbraukusi. Pēc veca ieraduma barons, savu garo smēķi smēķēdams lasīja priekšā kādus gabalus iz laikraksta. Kad viņš bija nobeidzis, tad lielmāte paskatījās uz Klotildi un iztrūkdamās pamanīja, ka tā ļoti bāla.
«Kas tev kait, mans mīļais bērns, tu esi tik bāla?»
Klotilde aizbildinājās ar galvas sāpēm un ka nav labi gulējusi.
«Vai tu tik logu neesi vaļām turējusi?» tēvs jautāja.
«Nē, mīļo tēt, tas jau drīz atkal pāries. Es lūdzu, ļaujiet man drusciņ atkāpties.»
«Dari to, mīļā Klotilde,» lielmāte atbildēja un glāstīja savas vienīgās meitas bālos vaigus un skaistos matus, un barons piezīmēja, ka ap pulksten 11 atbraukšot dakteris Bahs un Marija Felzenberģi saņemt. Tad jau dakteris varēšot lūkot, kā ar to slimību stāv.
Klotilde gāja uz saviem jaukiem kambariem, un, kad Elza viņai gribēja iet līdzi, tad viņa otrā istabā to apkampa, nobučoja viņas pieri un izlūdzās, lai visu pametot vienu; viņa drusciņ nolikšoties. Elzas skaistos vaigos atspīdēja neizsakāma māsas mīlestība, un, Klotildi cieši pie savas krūts spiezdama, viņa sērā balsī tikai tos vārdus izsacīja: «Klotilde, sirdsmīļā Klotilde, tu ciet sirdssāpes!»
Abu jaunavu acīs iemirdzējās asaras.
Ap pulksten 11 atbrauca dakteris Bahs. Marija, dabūjusi zināt ka Klotilde nav īsti vesela, savu puisēnu atstādama Elzas sargāšanai, steidzās pie savas mīļotās jaunības draudzenes. Viņa to atrada pie galda sēžam un lasām; viņa gan vēl bija drusciņ bāla, bet visai mierīga.
Pēc sirsnīgas sasveicināšanās Marija jautāja, kā ar Klotildes veselību stāv.
«Nekas, bija tik drusciņ galvas sāpes. Tagad atkal esmu gluži vesela,» šī atbildēja.
Daktera palīga nevajadzēja.
Priekš pusdienas vēl atlikās kāda stundiņa, un to abas draudzenes gribēja izlietot, dārza jaukumus aplūkojot. Valoda grozījās ap Eduardu. Klotilde pie tam izturējās vienaldzīgi, gandrīz auksti. Ir tagad Marija vēl ticēja, ka Klotildei pret viņu noslēpuma nav. Beidzot Klotilde uzsāka runāt no Eduarda fotogrāfijas, ko tas no Iekškrievijas pārsūtījis un kuru Marija viņai bija atstājusi.
«Vai tev tās tagad vajaga?» Klotilde jautāja.
«Nē, mīļā Klotilde, pie tevis viņa tikpat droši uzglabāta kā pie manim,» Marija atteica.
«Tad es tev no sirds pateicos, jo es no visiem saviem pazīstamiem krāju piemiņas, vislabāki viņu fotogrāfijas. Bet vēl es tev ko lūgšu: apsolies svēti un cieti, ka tu nekad un nevienam neteiksi, ka man ir Eduarda fotogrāfija!»
«Ar mīļu prātu, ja tas tev pa prātam.»
«Es negribu, ka to kāds cits zin, tas ir viss.»
«Un šo tavu gribu es cienīšu un ievērošu,» Marija nosolījās, un tad abas gāja uz pili.
Uz pusdienu bija arī atbraucis barona Kronšilda jaunais kaimiņš, barons Bušmanis, no kura ļaudis runāja, ka tas Uplejā taisoties par znotu. Un tiešām, iemesla uz tādām paruņām netrūka. Kamēr Klotilde priekš pāris gadiem bija ievesta īstā dzīvē, t. i., pirmo reizi ievesta muižnieku ballē guberņas galvaspilsētas bruņinieku namā, no tā brīža barons Bušmanis viņu aplidoja kā nakts tauriņš sveci. Izlikās arī, ka Klotildes vecākie šai, no jaunā barona puses acīm raugoties, karsti cerētai savienošanai savu svētību nebūtu lieguši; mazākais, viņi Klotildei atdeva brīvību ar savu sirdi un roku aplaimot to vīru, ko viņa izredzēsies. Ka pie tam famīlijas likumi jeb tradīcija kļūs cieši ievēroti, t. i., ka Klotilde neprecēs vīru, kas apakš viņas kārtas, par to viņi ne brītiņa nešaubījās. Kronšildu cilts savu ģimeni varēja uzrādīt jau bīskapa Alberta I laikos un tādēļ bija viena no vecākām baronu ģimenēm visā zemē, un tomēr vēl nekad nebija gadījies, ka kāds no viņas locekļiem būtu precējies apakš savas kārtas. Klotildes daba arī nebūt neatļāva šaubīties, ka viņa šo dzimuma šķīstību cienīs un neupurēs vis savai sirdij. Jo, jebšu viņai sirds augstprātība un lepnība bija gluži svešas un viņas jaunības draudzenes abas bija no zemnieku kārtas, tad viņa taču bija pilnīga muižniece, ko visa viņas izturēšanās izrādīja. Viss, kas zems un neīsts, viņai rieba, nekad viņa nepazemojās tik tāļu, ka viņas kārta tai ko varētu pārmest. Īsta majestātes cienība viņai piemājoja, un laikam gan tā bija vainīga, ka barons Bušmanis ar savu karstāko vēlēšanos tagad bija tikpat tālu kā priekš divi gadiem.
No otras puses atkal barons Bušmanis it nebūt nebija «ļauna partija», kā mēdz sacīt. Ir viņa famīlija bija veca un tīra, un laicīgu mantu arī viņam netrūka. Pie tam viņš pats bija piemīlīgs un izveicīgs cilvēks, un muižnieku salonos viņu turēja par nepārspējamu. Viņš bija ne vien visu Eiropu, bet arī Ameriku un kādu Āzijas apgabalu apceļojis, tādēļ viņam nekad netrūka patīkamu stāstu un joku, un dāmas, tikpat jaunās, kā arī vecās, stundām varēja klausīties uz viņa jauko un dzīvo tērzēšanu. Vīriešiem tas nu gan daudzreiz lāga nepatika, jo tie caur tam nereti kļuva atstādīti ēnā, kamēr viņš gorījās skaistu acu un vaigu saulgozī. Bet kas ar viņu drīkstēja iesākt ķīvēties! Jo, cik izveicīgs viņš bija salonos, tik labi viņš prata ne vien jāt, bet arī pistoli valdīt. Un to zināja visa pasaule, ka viņš jau kādu pusduci dueļu pārlaidis. Daži nu gan zināja sacīt, ka visi viņa pretinieki bijuši vāji šāvēji un ka tas vienīgais, kas šinī ziņā viņu pārspējis, esot kritis caur kādu mazu pārskatīšanos no barona Bušmaņa puses (pistole par ātru sprāgusi vaļām), bet to tik zināja kāds mazs pulciņš; lielākās publikas acīs viņš stāvēja šķīsts un tīrs kā jau bruņinieks bez bailēm un vainas. Viņš bija slaiks no auguma, viņam bij ērgļa deguns un «dižans ģīmis» kā šķīstajam Jāzepam. To gaišo matu gan viņam bija visai maz, bet par to viņam atkal bija ļoti garas ūsas, un tas viņu padarīja par ļoti patīkamu jeb «interesantu». Mazākais, dāmas mēdza sacīt: «Der interessante Baron Buschmann». Savā muižā viņš bija tikai viesis; to valdīja muižkungs pēc patikšanas. Viņš braukāja apkārt viesoties un priecāties un pārnāca mājās, kad renti maksāja, jakts laikā un kad saimniekiem vajadzēja jaunu kontraktu; tas nu gan atgadījās ļoti bieži, jo visā tanī apgabalā neviens pats dzimtkungs neprata tik gudrus un smalki izdomātus kontraktus salikt kā barons Bušmanis. Un taču tie nebūt neskanēja tik briesmīgi; tikai viens īss pantiņš nevienā tādā kontraktā netrūka, un tas skanēja tā:
«Ja nomnieks arī tikai vienu no šī kontrakta nosacījumiem pilnīgi jeb īstā laikā neizpilda, tad rents devējam ir tiesība kontraktu iznīcināt un bez tiesas iejaukšanās u. t. pr.»
Kad kāds pārgudrs saimnieks pie šīs punktes stostījās, tad barona kungs jautāja: «Kā, vai tad tu jau tagad domā uz neizpildīšanu?», un pret šo aso loģiku tad nekā nevarēja runāt - lieta bija beigta.
Minētā kontrakta punkte atnesa arī to labumu, ka Dagas muižas saimnieki nekad neprocesējās ar savu kungu, jo tiesas viņu starpā nevarēja iejaukties, tā jau abas daļas bija nolīgušas.
Saimnieki, kā jau minēts, nu gan mainījās bieži, bet tas arī bija vajadzīgs, jo Dagas muižā pastāvēja tas teicams ieradums, ka ik gada kādas istabas meitas precējās ar muižas puišiem, un barona kungs tos tad iecēla par saimniekiem. Tādēļ Dagas muižā bija daiļākās istabas meitas un dažas dailenītes lauzās lauzdamās uz muižu, jo vīrs un mājas pēc gada jeb pusgada bija droši sagaidāmi. Ārlaulības bērnu Dagas pagastā gandrīz nemaz nebija, turienes iedzīvotāji bija ļoti dievbijīgi cilvēki, un tādēļ katra baznīcas gada beigās, kad pārskatu par mirušiem un dzimušiem sludināja, Dagas pagasts šinī ziņā godam kļuva pieminēts un citiem pagastiem celts priekšā par ievērojamu priekšzīmi. Un kā nu arī ne - vai tad nestāvēja māju kontraktos, ka saimniekam stingri uz to jālūko, ka puiši naktīm nevazājas apkārt pie meitām un ka bērni, sevišķi meitenes, nākošās saimnieces, kļūtu audzinātas pēc kristīgas dzīves un tiklības likumiem?
Tātad barons Bušmanis arī šinī ziņā stāvēja lielā godā un cienīšanā. Uplejas vecais lielskungs, līdz šim maz mājās būdams, par sava kaimiņa dzīvi un gudriem kontraktiem daudz nekā nebija dzirdējis; tikai sabiedrībās un salonos viņš ar to bija saticies, un liegt viņš nevarēja, ka barons Bušmanis ir gudrs un asprātīgs vīrs, kam pie tam vēl ļoti daudz piedzīvojumu par svešām zemēm un lietam. Vai arī Klotilde tā bija pārliecināta? Vai arī viņa sacīja, ka barons Bušmanis ir «interesants» kungs? Kas to var zināt! Tikai to zinām, ka viņa uz Elzas jautājumu, ko viņa domājot par šo salona lauvu, strupi atbildēja: «Tas viens no tiem kungiem, kurus es labāki redzu aizejam kā nākam.»
Barons Bušmanis, zināms, ne cerēja, nedz domāja, ka Klotilde reiz tā sacījusi. Viņš bija pārliecināts, ka neviena pati jaunkundze visā zemē viņa bildināšanu un piedāvāto roku neatraidītu, un, kad viņam reiz arī tā izlikās, it kā Klotilde pret viņu būtu par daudz auksta un vienaldzīga, tad viņš savā neaprobežotā pacienīšanā to izskaidroja sevim par labu. Viņš bija pārliecināts, ka Klotilde tā brīža nevar ne sagaidīt, kad viņš tai atklās savu sirdi un piedāvās savu roku, un ka tādēļ viņa tāda saīgusi. Pa tam viņš ar savādu uzmanību lakstojās ap Elzu, un šī tad ar viņu rotuļāja kā jauns kaķēns ar sagūstītu vecu peli. Jeb vai Elza baronu Bušmani atzina par «interesantu»? Kas ir to var zināt; tikai Klotilde zināja, ka katru reizi, kad viņš atbrauca un pēc Elzas gaiņāja - zināms, uz ļoti smalku vīzi -, ka tad viņas sirds kambari allaž vairāk savilkās ne vien pret baronu, bet arī pret Elzu. Un tomēr viņa atkal šo mīlēja un cienīja, kad viņš bija aizgājis Elzas daba bija neizdibinājams radījums.
Bet aplūkosim nu Upleju un viņas iedzīvotājus šīs svētdienas pēcpusdienā.
Saule jau metās iesarkana un saviem zelta stariem apzeltīja kokus, ēkas, kalnus, lejas - visu atdzīvojušos un izplaukušo dabu. Putniņi dziedāja, viņu ķēniņiene lakstīgala pogoja mīlestību, gaudoja skumjas. Muižas ļaužu bērni rotaļājās priecīgi pa zaļajiem mauriem, un puiši uz lielceļa zem Birkhāna vadīšanas kāva ripas. Vecākie vīri bija nosēdušies vai pie sava mājokļa durvīm, vai zaļumos un smēķēdami tērzēja par šo un to. Sievas un meitas bija nostājušās pundurīšos un aplūkoja visu, un priecājās, ka viņas tiek aplūkotas. Pati resnā saimniece bija iznākusi no sava bildēm pušķotā kambara un, veco Bankava sprediķu grāmatu klēpī, bija nosēdusies tādā vietā, ka tā visu varētu redzēt un ka visi atkal viņu varētu pamanīt. Ošu Juris kādā lapenē gribēja pavāru pārliecināt, ka īstam latvietim vāciski nevajagot runāt, un Freimanis, šoreiz ļoti smalku cigāru smēķēdams, tuvojās jaunpieņemtai istabas meitai Zūzei, kas vientule stāvēja un platām acīm aplūkoja visu šo jautro, mudro dzīvi. Saimniece, to pamanījusi, aizmirsa sprediķus un grāmatu un steidzās uz to pašu mērķi; laikam viņai bija bail, ka Freimanis labojamais virsmedinieks, jaunajai istabas meitai galvu nepadara raibu ar medību lietām un mednieku stāstiem; viņa pati to bija piedzīvojusi un zināja, cik ērmots cilvēks šis Freimanis, un kristīgā mīlestība taču paģērēja, ka jauna dvēsele jāglābj no samaitāšanas. Juris, kas šo dzīšanos un ķeršanu bija pamanījis, gan sacīja uz pavāru:
«Vai re, Potivara gaspaža šķīsto Jāzepu grib glābt no Zuzanas nagiem.»
Pa tam Fihtenberģis, rotājies ar baltu vasaras cepuri un lielkunga dāvināto jauno virssvārku, augstprātīgi un lepniem soļiem gāja uz meža dārza pusi. Ļaudis, kas tam garām gāja, pacēlās un, cepures noņemdami, viņu sveicināja. Tikai ripu kāvēji, iekarsušies savā darbā, viņu nelikās ne redzot. Fihtenberģis, tādas nepieredzētas necienīšanas dēļ sadusmojies, meklēja iemeslu uz pēdām atriebties; un jo ātri viņš arī atrada savu grēku āzi, proti, Birkhānu. «Was machen sie hier?» viņš uzbļāva. Birkhāns, tekošos sviedrus slaucīdams, nekā nezināja atbildēt. Tanī pašā brīdī, laikam gan neviļus, lodes ātrumā ritēja ripa šurp un atrada savu mērķi pie Fihtenberga lielu kaula. «Au, au!» viņš aiz sāpēm iebļāvās un, kāju uz augšu pacēlis un uz niru apkārt grozīdamies, sāka briesmīgi lādēt. «Jūs, sasodītie sātani,» viņš vairāk kauca nekā bļāva, «jūs te uz lielceļa, kur man jāiet, man sviedīsiet pa kājām - paga, rakari, es jums parādīšu! Vagariņ, šurp!», viņš Bērziņam meta ar roku un palika tīri zils aiz dusmām, kad jaunais vagaris ne no vietas nekustējās, un puiši klusu smīnēja un, labi izņirgājušies, strādāja tālāk pie ripu kaušanas. Tikai Teteris alias Birkhāns klusām aizvilkās, nekā laba neparedzēdams. Troksnis, kas caur Fihtenberģa bļaušanu bija cēlies, sapulcēja gandrīz visus Uplejas iedzīvotājus ap ripu kāvējiem un ievainot skrīvera lielkungu. Resnā saimniece, Bankava sprediķu grāmatu rokā, arī atnāca un, it nebūt nezinādama un arī neprasīdama, kas noticis, gāzās sapulcei virsū, kviekdama: «Buntavnieki, buntavnieki - kas jums te vēlēja sabuntoties? Tūlīt es iešu pie lielkunga! Ko šie gan domā darīt ar savu Pliena Eduardiņu, vai tas nu būs šo pestītājs? Šeit ir tas īstais pestītājs,» viņa, veco Bankavu pacēlusi, sprediķoja, «uz to jums būs domāt, nevis uz jaunkundziņu, kas šodien lepni atbrauks un parītu ar kaunu aizlaidīsies. Marš, projām uz pili pie vakara pātariem!»
Lieliski smiekli atskanēja uz šo lekciju, un Potivara gaspaža aiz nevaldāmām dusmām patlaban gribēja nevainīgo Zūzi sākt kulakot, kad viņas Jāzeps atskrēja pūzdams elsdams, pakampa Zūzi pie rokas un, to no Potivarienes dusmām izglābis kungu modē skarbi jautāja: «Kas ir? Ko jūs visi gribiet?» Atkal lieliski smiekli. Fihtenberģis, vēl nevarēdams savaldīties, sāka no jauna bļaut un lamāt, un saimniece pa starpām sprediķoja: «Jūs, pagāni, kas tā Kunga dienu necienī! Jo nolādēts ir tas, kas šos baušļus neizpilda, un slavēts ir tas, kas nāk tā Kunga vārdā - - »
«Jaunais muižkungs!» Ošu Juris iesaucās, un tanī pašā brīdī iegriezās gatvā lielkunga pusrati ar divi prāviem šķimeļiem, ko vecais Rumbenieks vadīja. Fihtenberģis un Freimanis sauca: «Projām, nost no ceļa, nekā nesakiet, esiet klusu!» - bet tas nekā nelīdzēja, jo, kad puskariete patlaban bija klāt, tad tanī pulkā, kur jaunais vagaris Bērziņš bija, piepeši atskanēja: «Lai dzīvo jaunais muižkungs Felzenberģis, hurā!» - un visa sapulce, noņemtām cepurēm, kliedza pakaļ: «Lai dzīvo augsti, hurā!»
Ļaudis dalījās uz divi pusēm, un Rumbenieks, lepni uz bukas sēdēdams, uzklačoja lieliskam un pilniem rikšiem ļaužu rindai laida cauri nosvīdušos šķimeļus. Pusratos, mierīgi un it kā dziļās domās nogrimis, sēdēja stalts un plecīgs kungs; pilna lepna bārzda pušķoja viņa nopietno seju, un, sapulcējušos ātri aplūkojis, viņš, garām braucot, noņēma cepuri un sveicināja mierīgi un lepni uz abām pusēm, ne vārdiņa nesacīdams.
Tas bija jaunais muižkungs Eduards Felzenbergs.
Fihtenbergs, Freimanis un saimniece stāvēja kā mēmi un skatījās viens otram acīs. Neviens negribēja uzsākt runāt un arī nezināja, ko teikt, ko sacīt. Ne tā tie citi. «Ta tas būs mūsu muižkungs,» atskanēja šurp un «prāvs kungs» atkal turp. Kāda veca sieviņa, rokas salikusi, sacīja: ««Jā, jā, slavēts ir gan, kas atbrauc mūsu vecā kunga vārdā,» tā mūsu mamma sacīja, un tiešām arī būs slavējams nelaika Pliena dēls, tāds smuks un mīlīgs jaunskungs. Viņa nelaiķa tēvs, vecais Pliens - - »
Vecene nedabūja izkratīt savu pilno sirdi, jo saimniece tai uzbļāva: «Ko nu tu pļāpā, vecā Žagatene, ko tu zini no tādām lietām, ej labāk mājās gulēt. Vai spalvas jau izplūci, sliņķe tu? Pagaidi tik, gan es pateikšu cienm - - »
«Mamiņ, jums tā sprediķu grāmata izkritusi, še viņa ir,» Zūze sacīja, veco Bankavu no zemes uzņēmusi.
«Ko tu te dari, palaidniece, - marš, uz māju!» - tā Potivariene.
Pa tam visi sāka klīst, Ošu Juris jau sen bija aizskrējis uz kungu namu, jo, kad Felzenberģis piebrauca pie lievenēm, tad viņš pirmais bija pretim un attaisīja puskarietes durvis, gluži kā citām reizēm, kad viesi atbrauc. Felzenberģis izkāpa no ratiem, iedeva kučierim dzeramo naudu un gāja namā. Kamēr viņš savas virsdrēbes nolika, Ošis pasteidzās viņam ziņot:
«Cienīgs kungs jau zina, ka jūs esiet atbraukuši, viņš jūs gaida priekšistabā.»
«Pateicos. Vai lielskungs tur viens pats?»
«Jā, cienīts jaunskungs, - tie citi ir zālē un dārza pusē uz trepēm.»
«Tas man ļoti mīļi, jo es gribētu pārģērbties, iekams lielmātei stādos priekšā,» Felzenberģis atbildēja un tad jautāja: «Vai ziniet manu dzīvokli?»
«Jā, cienīts jaunskungs, abi gala kambari augšā priekš jums gatavi. Jūs variet uziet pa šīm priekšnama trepēm, kā arī no ļaužu ēdamās istabas.»
«Ai - tie jaukie kambari uz meža dārza pusi - tos jau pazīstu. Ļoti laipni! Esiet tik labi un pieteiciet mani lielkungam.»
Vecais barons sēdēja viesu saņemamā istabā un smēķēdams lasīja avīzes. Kad Felzenberģis ienāca, tad viņš pacēlās un gāja tam pretim. Sveicināšanu laipni saņemdams, viņš Felzenberģi lūdza, lai nosēžas.
«Jūs nākiet vēlu, bet tādēļ ne mazāk īstā laikā. Esiet sirsnīgi sveicināti savā dzimtenē un jaunā darba vietā! Jums gan nācās grūti no vecā firsta šķirties?» barons jautāja.
«Nevaru liegt, ka viegli man tas nācās,» Felzenbergs atbildēja. «Tikai augstcienība un bērnišķā mīlestība, kas manu sirdi pilda pret manu un manas famīlijas labdari, mani piespieda tik labu kungu, tik bagātu darba lauku atstāt.»
«Es priecājos, ka jūs man tādu nešaubīgu uzticību esiet uzglabājuši savā sirdī, un ceru, ka šinī ziņā pārvēršanās nenotiks. Taču mūsu tagadējais stāvoklis ir citāds nekā senāk. Ko es jums un jūsu famīlijas locekļiem esmu darījis, tas ir bagātīgi atmaksāts caur to mīlestību un nešķiramo draudzību, ko jūs visi manam namam pierādiet. Tas sasilda sirdi un remdē tās vātis, kas sadzīvē tik daudzkārt tiek sistas caur nepateicību un netiklību. Šinī ziņā labas priekšzīmes visai vajaga. Ne ik reizes mans labais nodoms, mani pūliņi tā ir atzīti un labus augļus nesuši kā šinī gadījumā. Bet, līdz cilvēki zināmu attīstības pakāpienu sasniedz, līdz viņi spēj atsacīties no aizspriedumiem un sevi pilnīgi valdīt un vadīt, līdz tam paiet labs bridis, jāizcīna daži iekšķīgi un ārīgi cīniņi. Jūs visu to esiet pārvarējuši, tādēļ es pilns cerības nolieku grūtu, bet svētīgu valdīšanas amatu jūsu rokās. Esmu pārliecināts, ka jums tam spēka un pacietības netrūks; bet, kā it neviens nav pilnīgs, tā arī jūs vēl esiet tālu no tā pilnības mērķa, uz kuru mums visiem jādzenas. Vēl jūs esiet jauns; vēl pasaule jums izrādās citādās krāsās, nekā īsteni ir. Un aba jums tādēļ savā plašā darba laukā atgadīsies kavēkļi, šķēršļi un nepatīkamas dienas. Tad jūsu uzdevums no jums prasīs aukstu, taisnu prātu, paciešanos ar citu vājībām un, pār visām lietām, tad izrādīsies, vai jūsu iekšķīgs cilvēks jums spēs dot to garīgo un stipro spēku, kas vada un rāda īsto ceļu caur visām dzīves grūtībām, kas dod stiprus pamatus, kad dzīves aukas plosās un laiviņu draudē aprakt sadzīves viļņos. Šis spēks ceļas caur iekšķīgo šķīstīšanos, caur pašpārbaudīšanos, caur tiklīgu un kristīgu dzīvi! Labi tam, kas šo vislielāko mantu ieguvis!»
Vecais barons, it kā savu paša vārdu domās nogrimis, kādu laiciņu palika klusu un tad atkal uzsāka:
«Cik jums bija algas pie firsta G.?»
«1500 rubļu un viss cits brīvs, » Felzenberģis atbildēja.
«Tā ir liela alga, mēs tik daudz nemēdzam maksāt. Vai jums pietiks ar 1000 rubļiem?»
«Pilnīgi,» Felzenbergs nekavējās sacīt.
«Labi. Jūs dzīvosiet augšām un ēdīsiet pie mana galda. Jums būs kučieris un divi braucamie, un viens jājamais zirgs. Šo es līdz šim jāju, bet kučieris man nu tik bieži ziņoja, ka tas neesot īsti drošs uz kājām. Man, kā vecam vīram, jāizraugās drošs zirgs, jums noder ātrs un izturīgs, un tas ir pilnīgi šis ķirgizis, ko es no Krievijas stepēm parakstīju. Izmēģiniet to - ja neder, un, tad izmeklēsim citu. Jūsu uzdevums, kā jau sacīju, būs ļoti plašs un daudzkārtīgs. Jums būs arī tādās lietās virsuzraudzība, kur līdz šim tādas nebija. Tā, p. p., par mežu, par ekonomijas grāmatu vešanu utt. Vai augstskolā, kur jūs bijāt; arī mācīja meža un grāmatu vešanas zinībās?»
«Jā gan; pēc teorētiskā kursa piecos pirmajos semestros īpašu svaru lika uz praktiskiem mēģinājumiem. Bez tam man arī bija virsuzraudzība par firsta G. lielajiem mežiem.»
«Tas ir labi; es savu mežu gribu kopt pēc zinības likumiem un to tā iedalīt, ka turpmāk ne muižai, nedz maniem saimniekiem nepietrūktu malkas un baļķu. Mans mežkungs ir goda vīrs, bet no teorijas viņš daudz nekā nezina. - Turpretim mans skrīveris Fihtenbergs ir ļoti izveicīgs rēķinātājs un labs grāmatu vedējs; allaž uzticīgs, un, uz manu labumu iziedams, viņš ir izpelnījies manu pilnu atzīšanu. Tikai viena lieta man netīk: beidzamā laikā par daudz nāk to sūdzību pret viņu, ka viņš augstprātīgs un ļaudīm atvelk, kas tiem nākas. Bet pie tam viņš, kā jau sacīts, tikai manu labumu ievēro, tādēļ man netīk viņu nedz atlaist, nedz arī tramdīt. Jums te nu būs jābūt, tā sakot, par klusu vidutāju, un tādēļ es jums uzticu rēķinumu un grāmatu pārlūkošanu. Es ceru, ka jūs, Fihtenberģa nopelnu un manu prātu cienīdami, allaž ar labu iztiksiet. - Tagad beigsim par darīšanām runāt un iesim zālē, es jūs stādīšu priekšā savai sievai un citiem.»
«Ja jūs, barona kungs, man atļautu līdz vakariņām atkāpties, tad es ļoti pateiktos, jo ceļa drēbēs es labprāt negribu jūsu famīlijai priekšā stādīties.»
«A, gluži labi - tad redzēsimies pie galda.» To sacījis, barons pazvanīja sudraba skanduli un sacīja uz ienākušo Oši: «Aizved jauno muižkungu uz viņa istabām.»